Referāti

Speciālistu saietā "Lauksaimniecības politikas mērķu attīstība un to noteicošie faktori" Rīgā 20.martā

Mūsu lauku politika pārmaiņu gaidās

Anita Ūbele:

Lauku attīstības politika Eiropas Savienībā

Vispirms jāpaskaidro, kas tad ir lauki ES izpratnē. Par lauku teritoriju uzskata tādu, kurā uz vienu km2 ir mazāk nekā 100 iedzīvotāju. ES laukos dzīvo 17,5% iedzīvotāju, apdzīvojot 80% ES teritorijas. Lauksaimniecībā nodarbināto skaits pēdējos gados samazinājies gan absolūtos, gan relatīvos skaitļos un pašreiz vidēji ir 5,5% no kopējās nodarbinātības Eiropas Savienībā.

Kopējā lauksaimniecības politika jau vairākas reizes tikusi reformēta. 1992. gadā veiksmīgi tika uzsākta reforma (tā sauktā Makšerija reforma), kuras rezultātā notika akcentu maiņa virzienā no lauksaimnieku ienākumu atbalsta ar tirgus un cenu politikas palīdzību uz pasākumiem, kuri vairāk iedarbojas uz saimniecību strukturālo attīstību. Tādējādi lauku politika ieņem aizvien lielāku lomu Eiropas Savienības lauksaimniecības politikā. Vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība veidot integrētu lauku politiku. Gaidāmo reformu ietekmē 1996. gadā Korkā notika lauku attīstības konference, kas izvērtēja iepriekšējo gadu pieredzi un noteica arī lauku attīstības politikas ievirzes turpmākajiem gadiem. Tajā tika uzsvērts, ka ilgspējīgai lauku attīstībai jābūt prioritārai Eiropas Savienībā, kļūstot par pamatprincipu, kas balsta visu lauku politiku tuvākā nākotnē. Tai jābūt vērstai uz to, lai samazinātu migrāciju no laukiem un nabadzību, stimulējot nodarbinātību un iespēju vienlīdzību, un lai tā atsauktos uz arvien pieaugošo prasību pēc labākas dzīves kvalitātes, veselības, drošības, personības attīstības iespējām, kā arī lauku labklājības uzlabošanu. Jāņem vērā lauku novadu lielā dažādība, lauku attīstības politikai jābūt pēc iespējas decentralizētākai uz partnerattiecībām un sadarbību vietējā, reģionālā, nacionālā un Eiropas līmenī. Lauku attīstībai jābūt lokālai un pašas kopienas virzītai, bet saskaņotai Eiropas sistēmā.

Lauku attīstības veicināšanas un vides nodrošināšanas mērķiem paredzētā resursu daļa pastāvīgi pieaug. Tas arī redzams ES budžetā, salīdzinot 1997. gada budžetu ar 1998. gada budžeta projektu. Būtiskākais izdevumu postenis ES budžetā ir izdevumi lauksaimniecībai. Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) paredzētie līdzekļi ir 45% no budžeta kopējiem līdzekļiem. Joprojām pieaug arī struktūrpolitikai paredzēto līdzekļu apjoms, un 1998. gada projektā tie palielinās par 6,3%, veidojot 36,6% no kopējā budžeta līdzekļiem. ES budžets arī turpmāk būs 1,27% no dalībvalstu iekšzemes kopprodukta. Vērtējot katras dalībvalsts devumu budžetā, Vācija, Nīderlande un Francija ir lielākās neto ieguldītājas budžetā. Savukārt Spānija, Grieķija tiek visvairāk finansētas no ES budžeta.

Korkas konference tikai mēģināja radīt sabiedrības un tai skaitā arī politiķu sapratni par lauku attīstības politikas veidošanas nepieciešamību. Bet jau pagājušajā vasarā nāca klajā Eiropas Komisijas sagatavotā pakete "Programma 2000-lauksaimniecība", kurā tika skarts arī lauku attīstības jautājums. Kopumā Eiropas Komisija ar KLP reformu lauku attīstības jomā grib panākt sekojošo:

- laukos strādājošajiem atbilstošu dzīves apstākļu garantēšanu un stabilu lauksaimniecības ienākumu nodrošināšanu lauksaimniekiem;

- alternatīvus ienākumu avotus un darba vietas laukos;

- ar vides saglabāšanu saistītu mērķu iekļaušanu KLP;

- lielāku konkurētspēju gan iekšējā, gan starptautiskajā tirgū.

Komisija turpinās 1992. gada reformās iesākto, un arī jaunajās reformās paredzēts, ka notiks cenu samazināšana pienam, graudiem un liellopu gaļai attiecīgi par 10-30%, lai ES cenas vairāk tuvinātu pasaules cenu līmenim. Lai lauksaimniekiem kompensētu ienākumu zudumus, tiks palielināti tiešie maksājumi. Komisijas pamatprincips šajā jautājumā: "katrs solis tuvāk reālākai tirgus politikai jāpavada ar tiešo maksājumu palielināšanu ražotājiem". Akcents likts uz ražotāju, nevis zemes īpašnieku subsidēšanu.

Kompensācijas maksājumu jautājumā var saskatīt pretrunu. Vairākkārt tiek uzsvērts, ka kompensācijas maksājumi reformu procesā jāatdala no ražošanas. Taču ES faktiski nepastāv tāds jēdziens kā "ražošanai neitrālas subsīdijas". Subsīdijas produktīvu lauksaimniecības zemju apsaimniekotājiem nodrošina produkcijas ražošanu par zemākām cenām un lielākos apjomos nekā bez subsīdijām. No šī viedokļa šos kompensācijas maksājumus jeb subsīdijas, kas ir vides vai strukturāli pasākumi, būs grūti aizstāvēt gaidāmajās tirdzniecības sarunās, kuru mērķis tieši ir atdalīt kompensācijas maksājumus no ražošanas. Tiešos maksājumus var attaisnot arī šādi: "Tās nav subsīdijas, bet maksājumi par pakalpojumiem, kurus Eiropas lauksaimnieki līdz šim nodrošināja bez maksas, proti, lauku pārvaldīšana un uzturēšana." Tomēr, pasaules līmenī arvien vairāk attīstoties brīvajai tirdzniecībai, tiešie maksājumi kļūs par šķērsli ES lauksaimniecības nozares konkurencei ar citām valstīm. Komisijas pamatprincipa ievērošana palielinās budžetu apmēram par 2% gadā. Bet bez kompensācijas maksājumiem ļoti daudzi lauksaimnieki nemaz nevarēs saimniekot. Kā piemēru var minēt Somiju, kurai nu jau ES rit trešais gads. Samazinoties lauksaimniecības produktu cenām, ienākumu zaudējumus kompensēja resursu cenu samazinājums un Eiropas Savienības un nacionālās subsīdijas. Tā tas turpināsies līdz 2001. gadam. Tad nacionālo subsīdiju apjoms būs jāsamazina. Ja tās pārtrauks izmaksāt pavisam, tad no Somijas lauksaimniekiem izdzīvos tikai apmēram trešdaļa, bet, ja tikai samazināsies, tad ar lauksaimniecību nodarbosies tikai puse no pašreiz esošajiem 90 tūkst. lauksaimnieku. 1995. gadā Somijas lauksaimnieki subsīdijās saņēma 1,6 miljardus latu. No tiem tikai 0,65 miljardi latu nāca no ES budžeta, bet atlikusī summa - kā nacionālās subsīdijas (0,95 miljardi latu). 1997. gadā nacionālajās subsīdijās jau tika izmaksāti 0,55 miljardi latu. No tā atliek secināt, ka, pastāvot tik augstām cenām kā Eiropas Savienībā, lauksaimnieks bez valsts atbalsta nespēj nomāli saimniekot.

Aktuāls ir arī jautājums par kompensācijas maksājumu modulāciju. Lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers ieteicis lauksaimniecības atbalstu diferencēt atkarībā no saimniecību lieluma. Maksājumu apjomi varētu būt atkarīgi arī no citiem faktoriem, piemēram, saimniecībā nodarbināto skaita, centieniem radīt darba iespējas laukos. Šos faktorus varētu noteikt katra dalībvalsts, tādējādi veiksmīgāk risinot lauksaimniecības atbalsta sadalīšanu starp mazām saimniecībām, kas varētu saņemt lielākus ienākumus no nelauksaimnieciskās darbības, un lielajām saimniecībām, kas ir darba devējas lielam skaitam iedzīvotāju. Taču modulācijas jautājumā dalībvalstu domas dalās. Īstena modulācijas pretiniece ir Lielbritānija, kur, kā zināms, ir vislielākās saimniecības Eiropas Savienībā. Lai labāk atainotu modulācijas ietekmi, pieņemsim, ka modulētus kompensāciju maksājumus cenu samazinājuma gadījumā izmaksātu pirmajām trīsdesmit govīm katrā ganāmpulkā. Šajā gadījumā Vācijā kompensācijas maksājumiem atbildīs 69% govju, Itālijā - 86%, Francijā - 59% un Lielbritānijā - tikai 23%. Valstis ar lielu mazo ganāmpulku skaitu iegūs lielāku subsīdiju daļu. Tāpēc arī var saprast Lielbritānijas iebildumus pret modulētiem kompensācijas maksājumiem.

Visi kompensācijas maksājumi tiek finansēti no KLP vai struktūrpolitikai paredzētajiem līdzekļiem. Izmaiņas tiek paredzētas arī struktūrfondu mērķos. Strukturālās izmaiņas nepieciešamas lauku ainavas saglabāšanai un uzturēšanai, dzīvotspējīgu lauku apvidu radīšanai. Paredzēts mainīt galvenos struktūrfondu mērķus. No līdz šim pastāvošajiem septiņiem mērķiem paredzēts izveidot tikai trīs:

- 1. mērķī iekļaujas teritorijas, kurās iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu cilvēku ir tikai 75% no Kopienas vidējā rādītāja, un teritorijas, kur novērojams zems cilvēku labklājības līmenis, salīdzinot ar citām teritorijām. Šajā mērķī ietverta cilvēku resursu, lauksaimniecības un zvejniecības sektoru attīstība, lauku attīstība. Te noteikti pieskaitāmi Grieķijas, Portugāles, Īrijas, liela daļa Spānijas un Itālijas reģionu.

- 2. mērķī iekļauti reģioni, kuriem nepieciešama ekonomiskā un sociālā pārstrukturēšana, ietverot teritorijas, kuras tiek ietekmētas sakarā ar industriālo, pakalpojumu un zvejniecības sektoru pārmaiņām. Īpaši jāatzīmē neperspektīvās lauku teritorijas ar nepieciešamību dažādot ekonomiku, un urbanizācijas rajoni, kuri ir zaudējuši daudzas ekonomiskās aktivitātes. Te jāmin tradicionālie ogļu un tērauda rūpniecības rajoni, kas galvenokārt atrodas Lielbritānijā, Ziemeļspānijā, Ziemeļfrancijā un Beļģijā.

- 3. mērķis paredzēts darbaspēka resursu attīstībai, ekonomisko un sociālo pārmaiņu atbalstīšanai, izglītības un apmācības sistēmas pieejamības nodrošināšanai cilvēka mūža garumā.

Struktūrfondu līdzekļu apjoms tiks noteikts 0,46% apmērā no IKP. Visas teritorijas, kas minētas iepriekš nosauktajos mērķos, tiek atbalstītas no budžetā paredzētajiem struktūrfondu līdzekļiem, galvenokārt no Eiropas lauksaimniecības struktūras un tirgus regulēšanas (ELSTR) fonda tirgus regulēšanas daļas. Aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta apkārtējai videi. Lauksaimniecības politikai jāveicina videi draudzīga saimniekošana. Lauksaimniecības vides programma ir jauns lauksaimniecības politikas instruments. Lai būtu ievērotas katras dalībvalsts vajadzības dabas resursu saglabāšanā un to saprātīgā izmantošanā, programma tiek īstenota nacionālā līmenī zonālo programmu veidā. Tiek izmaksātas prēmijas lauksaimniekiem, kas pēc brīvprātības principa vai arī uz līguma pamata veic sekojošo:

- pakāpeniski samazina mēslošanas un/vai augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu vai uzsāk organisko lauksaimniecību,

- pievēršas (vai saglabā) ekstensīvākām augkopības ražošanas metodēm vai aramzemi pārvērš ekstensīvās ganībās,

- samazina liellopu blīvumu uz platības vienību,

- audzē tādu sugu dzīvniekus, kas ir uz izmiršanas robežas,

- saglabā pamesto lauksaimniecības zemi vai mežus dabas aizsardzības nolūkos,

- lauksaimniecības zemi atstāj atmatā vismaz uz 20 gadiem, lai to izmantotu vides mērķiem, īpaši dabas parkiem vai ūdeņu aizsardzības nolūkiem,

- izmanto zemi atpūtai plašākam sabiedrības lokam.

Programmā papildus var tikt iekļauta lauksaimnieku izglītošana par videi draudzīgu lauksaimniecību. Lauksaimniecības vides programmas tiek finansētas no ES, kā arī no dalībvalstu līdzekļiem. Līdzfinansēšanas likme paredzēta 50% apmērā, izņemot 1. mērķa reģionus, kur tā paredzēta 75% apmērā.

No visa teiktā izriet, ka lauksaimniecībā tiek ieguldīts daudz līdzekļu, tādējādi domājot par lauku apdzīvotību, pašu lauksaimnieku dzīves līmeni un arī vides saglabāšanu. Jāpiebilst gan, ka lauksaimniecības devums iekšzemes kopproduktā aizvien samazinās.

Rigonda Lerhe, ZM eksperte:

Eiropas lauksaimniecības politikas mērķu attīstība

I. Kopējās lauksaimniecības

politikas (KLP) mērķi

1. Romas līgums - 1957:

• paaugstināt produktivitāti, optimāli izmantojot ražošanas faktorus un tehnisko progresu;

• stabilizēt tirgu;

• palielināt zemnieku ienākumus;

• nodrošināt preču piedāvājumu;

• patērētājiem pieņemamas cenas.

2. Principi šo mērķu sasniegšanai:

• kopējais tirgus:

- brīva preču kustība;

- kopēji konkurences likumi;

- kopēja cenu administrēšana (cenu atbalsts): ES cenas tiek fiksētas virs pasaules cenu līmeņa, jo augstākas ir ražošanas izmaksas;

• iekšējā tirgus aizsardzība no zemu cenu importa;

• prioritāte ES produktiem;

• finansiālā solidaritāte.

3. Graudu cenu atbalsta mehānismi

Intervence - ES institūcija, kas organizē graudu iepirkšanu intervences noliktavās, lai uzturētu tirgus cenu pieņemamā līmenī, kad piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Intervences pasākumus ievieš rajonos, kuros noteiktā graudaugu suga tiek audzēta nozīmīgā daudzumā.

Importa nodevas - atspoguļo starpību starp pasaules un ES graudu cenām.

Eksporta subsīdijas - ļauj ES graudu ražotājiem pārdot pasaules tirgū, subsīdiju veidā saņemot ES un pasaules tirgu cenu starpību, tādējādi samazinot eksportējamās produkcijas cenu.

4. KLP mērķu īstenošana, izmantojot cenu atbalsta sistēmu:

• ievērojama pārprodukcija, piedāvājums pārsniedz pieprasījumu;

• ES tirgus stabils (augstas cenas, minimālas cenu svārstības), bet pasaules tirgus tā rezultātā kļūst nestabils, cenas samazinās, jo lielā ES eksporta apjoma dēļ piedāvājums pārsniedz pieprasījumu;

• lauksaimnieku ienākumi nepalielinās (relatīvā izteiksmē), jo ražošanas izmaksas lielākas nekā samaksa par produkciju. Lauksaimnieku ienākumi = 1/2 no citās nozarēs strādājošo ienākumiem;

• preču piedāvājums nodrošināts pilnīgi. Preču cenas nav pieņemamas visiem patērētājiem.

 

II. Tāpēc bija nepieciešama

KLP reforma 1992. gadā

Reformas mērķi:

• pielāgot lauksaimniecisko ražošanu iekšējā un ārējā tirgus pieprasījumam;

• samazināt pārprodukciju graudaugu sektorā;

• sasniegt un nodrošināt līdzsvarotākus ES un pasaules tirgus;

• veicināt ES lauksaimniecības konkurētspēju;

• pārslēgties no cenu atbalsta uz tiešajiem maksājumiem ražotājam.

1992. gada KLP reforma noteica šādu graudu tirgus politiku, lai atjaunotu tirgus līdzsvaru un palielinātu ražotāju ienākumus.

Reformas īstenojuma mehānismi graudu tirgū:

1) kopēja cenu sistēma;

2) kopēja ārējās tirdzniecības sistēma;

3) intervences mehānisms;

4) graudu piedāvājuma regulēšana.

Cenu sistēma pirms KLP 1992. gada reformas

Mērķa cena - indikatīva tirgus cena, ko ES ražotājs cer saņemt, pārdodot graudus atklātā tirgū. Tā fiksēta augstāka par intervences cenu: 226 ECU/t.

Intervences cena - cena, par kādu intervences aģentūras iepērk graudus no ražotājiem jebkurā daudzumā. Ar šo cenu faktiski nosaka vietējā tirgus zemākās cenas: 155 ECU/t.

Sliekšņa cena - minimālā importa cena, par kādu graudi tiek importēti no trešās pasaules valstīm. Tā tiek noteikta virs pasaules graudu cenas: 228 ECU/t.

 

Kopējā cenu sistēma pēc reformas

Tirgus gads graudiem: 1.jūlijs - 30. jūnijs nākamajā gadā.

• Intervences cena - cena, par kādu intervences aģentūras iepērk graudus gadījumā, ja tirgū piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Faktiski ar šo cenu nosaka vietējā tirgus zemākās cenas. Tā kalpo kā drošības līdzeklis ražotājiem un ir noteikta visu veidu graudiem vienā līmenī.

1996./97. tirgus gadā intervences cena ir 119,19 ECU/t.

Importa cena ( max duty-paid import price) - cena, par kādu graudi tiek importēti no trešās pasaules valstīm. Tā nedrīkst būt mazāka kā 155% no intervences cenas:

119,19 ECU/t *1,55=184,74 ECU/t.

Šī cena kalpo kā slieksnis, jo par zemāku imports nevar iekļūt ES tirgū.

Kopējā ārējās tirdzniecības sistēma,

kas stabilizē ES tirgu un pasargā to no cenu svārstībām pasaules tirgū:

• importa nodoklis jeb tarifa ekvivalents (TE) ir starpība starp vidējo ES iekšējā tirgus cenu un vidējo pasaules cenu uz robežas. TE pielieto importam fiksētā ad valorem* (jaunradītās vērtības) tarifa veidā. ES noteikusi iekšējā tirgus cenas zemāko līmeni, kas nav lielāks par intervences cenu+55%=184,75 ECU/t.

Piemēram, kviešu muitas tarifa aprēķins, ņemot vērā bāzes perioda (1986-1988) vidējās iekšējā un ārējā tirgus cenas:

iekš. cena 241 ECU/t - ār. cena 93ECU/t=148 ECU/t.

2000./2001. gadā Komisija pieņēmusi lēmumu samazināt graudu bāzes tarifa lielumu par 36%.

ES graudu importa tarifi (ECU/t)

	Bāzes perioda	Pamata	2000/
	tarifa	tarifs	2001
	ekvivalents	1995/96
Mīkstie kvieši	149	140,1	95
Mieži	145	136,3	93
Rudzi	145	136,3	93
Auzas	139	139	89
Cietie kvieši	231	231	148

• Eksporta subsīdijas - ļauj ES graudu ražotājiem pārdot pasaules tirgū, subsīdiju veidā saņemot ES un pasaules tirgus cenu starpību, tādējādi samazinot eksportējamās produkcijas cenas no iekšējā tirgus līmeņa līdz eksporta tirgus līmenim. Tas ir mainīgs lielums, ko katru nedēļu nosaka Graudu vadības komiteja.

• Eksporta nodokļi - tiek noteikti īpašos apstākļos, kad pasaules tirgus cena ir augstāka nekā ES iekšējā cena. 1997. gadā to ieviesa mīkstajiem un cietajiem kviešiem.

• Importa licences - nepieciešamas graudu partijai 5t apjomā. Tai ir noteikts derīguma termiņš.

• Eksporta licences - nepieciešamas eksportējamai partijai 1t apmērā.

Intervences mehānisms graudiem

Tas ir radīts kā pēdējā iespēja tirgū ražotājiem un tirgotājiem, kuri nespēj pārdot par augstāku cenu tirgū.

Graudus iepērk intervences aģentūras, kuras ir nacionālas padomes un darbojas ES likumdošanas ietvaros. Tām ir jāiepērk visi noteiktai kvalitātei atbilstoši piedāvātie graudi noteiktajā intervences perioda laikā: 1.novembris - 31. maijs.

Intervences cena gada laikā ik mēnesi tiek palielināta, lai stimulētu ražotājus un tirgotājus glabāt produkciju pašiem, nevis nodot jau sezonas sākumā intervences aģentūrām. Šie ikmēneša palielinājumi kompensē glabāšanas un transporta izmaksas un nodrošina pastāvīgu graudu piedāvājumu tirgū visu sezonu.

ES graudu intervences cena

1996./97.g. (ECU/t)

Mēnesis	Intervences cena
Jūlijs 1994.	119,19/~77 Ls/
Augusts	119,19
Septembris	119,19
Oktobris	119,19
Novembris	120,49	+1,1
Decembris	121,79	+2,2
Janvāris 1995.	123,09	+3,3
Februāris	124,39	+4,4
Marts	125,69	+5,5
Aprīlis	126,99	+6,6
Maijs	128,29	+7,7
Jūnijs	128,29	+7,7

Intervence ir obligāta kviešiem, cietajiem kviešiem, miežiem, rudziem, sorgo, kukurūzai. Visiem intervencē pārdodamajiem graudiem jāatbilst noteiktiem minimālās kvalitātes un kvantitātes standartiem:

• min. kvantitāte - 100t (šo lielumu dalībvalsts var mainīt);

• kvalitāte - graudi veseli, tīri, nebojāti, tipiska krāsa.

Intervencē iepērkamo graudu standarta kvalitātes rādītāji

Rādītāji	Kvieši	Rudzi
maks. mitruma saturs, %	14	14
maks. piemaisījumu saturs, %	5	5
min. īpatnējais svars, kg/hl	76	71
min. proteīna saturs
(sausnē), %	11,5	-
Hagberga krišanas skaitlis	230	-
Zelany jeb sedimentācijas
indekss	20	-
mīklas tehnoloģijas tests	nokārtots	-

Publicētā intervences cena noteikta standarta kvalitātes graudiem. Faktiskā cena, ko maksā, iepērkot intervencē, tiek pielāgota novirzēm no standarta plus transporta izmaksas:

• bonuss - par mitruma procenta novirzi zem standarta 14%;

• diskonts - par zemāku īpatnējo svaru utt.

Bonusi/diskonti tiek aprēķināti no pamata intervences cenas.

Intervences graudu izpārdošana no noliktavām:

• izsoles vietējā tirgū, ko nosaka konkrētā brīža stāvoklis tirgū. Izsole notiek, pamatojoties uz standarta kvalitātes rādītājiem, galacenu pielāgojot atbilstošajiem bonusiem/diskontiem. Graudi tiek pārdoti gadījumā, ja tirgotāju piedāvātā cena nepārsniedz konkrētā brīža tirgus cenu un ir augstāka vai vienāda ar intervences cenu;

• izsoles eksportam;

• neliela daļa humānajai palīdzībai.

Graudu piedāvājuma regulēšana tiek realizēta, nosakot zemes platības, kurām ir tiesības saņemt kompensācijas maksājumus. Tādējādi bija paredzēts likvidēt līdz reformai eksistējošos produkcijas pārpalikumus un kompensēt ražotāju ienākumu samazināšanos, ko izraisīja ES institucionālo cenu samazināšana.

• Tiešie kompensējošie maksājumi par ha pēc vienkāršotas shēmas. Šos maksājumus var saņemt "mazie ražotāji", kas pretendē uz kompensāciju par graudaugu platību, kura pēc vidējiem reģionālajiem ražas rādītājiem nedotu vairāk kā 92t graudu (vidēji 20ha ES). Šī maksājuma lielums:

1996./97.g.-54,34 ECU/t.

Katrā dalīvalsts reģionā, maksājot šo summu, ņem vērā reģiona vidējo ražu laika posmā no 1986./87.g. līdz 1990./91.g.

ES reģ. vid. raža ir 4,6 t/ha - vid. kompens. maksājums = 250 ECU/ha.

Vācijā: 5,6t/ha *54,34 ECU= 304 ECU/ha (593 DM/ha).

Katrā reģionā tiek noteikti šo maksājumu griesti jeb bāzes platības, ko nedrīkst pārsniegt, ņemot vērā vidējo ha daudzumu, kurā laika posmā no 1989. līdz 1991. gadam konkrētā kultūra tika audzēta.

• Zemes atstāšana atmatā pēc vispārīgās shēmas ir galvenais piedāvājuma regulēšanas instruments. Vispārīgā shēma zemes atstāšanai atmatā piedāvā 3 veidus: rotācijas, bez rotācijas un brīvprātīgā atstāšana atmatā. "Profesionālie ražotāji", kuri saražo vairāk nekā 92t graudu, ja daļu - 17,5% (pamata līmenis) savas aramzemes atstāj atmatā. Šis pamata līmenis var tikt mainīts katru gadu atkarībā no stāvokļa tirgū u.c. faktoriem. Šīs kompensācijas lielums ir:

1996./97.g.-68,83 ECU/t.

Arī šajā gadījumā kompensāciju aprēķina atkarībā no reģiona graudaugu vid. ražas.

• Zemnieki var arī brīvprātīgi atstāt atmatā papildu platības un saņemt pilnu kompensācijas maksājuma 57 ECU/t ekvivalentu. Limits atmatai, lai saņemtu maksājumu, ir 50% no saimniecības platības. Dalībvalstis šo limitu var samazināt.

 

ES Komisijas priekšlikumi

KLP jaunām reformām:

"Programma 2000" (Agenda 2000)

Graudi, eļļas augi, proteīnaugi - turpinās uzsvara maiņa virzienā no cenu atbalsta uz tiešajiem kompensācijas maksājumiem:

• 2000. gadā intervences cena tiks samazināta par 20%:

119,19 ECU/t Ę 95,35 ECU/t;

• graudaugiem kompensācijas maksājumi palielināsies par 21%:

54,34 ECU/t Ę 66 ECU/t (reizināts ar 1992. gada reformas reģionālajām graudu references ražām);

• obligāto atmatu references likmes samazināšana no 17,5% Ę 0%; atļautas brīvprātīgas atmatas;

• rekomendē modulēt kompensācijas maksājumu apjomu atkarībā no saimniecības lieluma;

• eļļsēklu maksājums samazināsies par 64%; 183,69 ECU/t Ę 66 ECU/t;

• proteīnaugu maksājums samazinās par 7,6%; 78,49 ECU/t Ę 72,5 ECU/t

Gadījumā, ja pat visi šie priekšlikumi tiktu ieviesti, vidēja lieluma (100 ha) ES graudu audzētāju saimniecības tīrais ienākums varētu palielināties par 14%. Šo lielumu iespējami var ietekmēt šādi faktori:

- Komisijas ieteiktā kompensācijas maksājuma palielināšana vai samazināšana;

- mazāks intervences cenas samazinājums. Tas būtu svarīgs vienīgi pašreizējās pasaules cenas līmeņa ievērojamas samazināšanas gadījumā;

- efektīvas atmatu likmes noteikšana - atkal pasaules cenu samazināšanās gadījumā;

- kompensācijas maksājumu variēšana atkarībā no saimniecības lieluma.

Jānis VAĻĢIS:

Izlīdzinošie maksājumi tagad un nākotnē

Ir zināms, ka ES Komisija ir paziņojusi par savu agrārās politikas reformas koncepciju pēc 2000.gada, un tā konsekventi turpina iesākto ceļu - cenu politika jāatdala no ienākumu politikas. Saskaņā ar Briseles koncepciju, lauksaimniecības produkcijas cenu lielumu iespējami brīvi ir jānosaka tirgum, savukārt ienākumu samazinājums zemniekiem ir jānosedz ar tiešo izlīdzinošo maksājumu palīdzību. Un tieši par šo maksājumu noteikšanas, aprēķināšanas, administrēšanas veidu konkrēto izvēli jau tuvākajā laikā izraisīsies nopietnas diskusijas. Iespējamos tālākās lauksaimniecības politikas realizēšanas variantus detalizētāk ir izpētījis Dr.D.Kūlmans ( Dirk Kuhlmann) no Getingenes universitātes Vācijā.

ES Komisijas stratēģijā izšķirošā loma ir GATT/PTO vienošanās un paredzamajai virzībai nākamajā sarunu raundā, kā arī ES paplašināšanai Austrumu virzienā. Līdz šim pārprodukcijas novēršanai (liellopu gaļai, piena produktiem u.c.) ES ir lietojusi lauksaimniecības produkcijas eksporta subsidēšanu, kas ir kā dadzis acī ASV un citām valstīm, jo tādējādi tiek izkropļota starptautiskā tirdzniecība un konkurences cīņa. Tas arī izskaidro Komisijas vēlmi samazināt iekšējo cenu līmeni, jo ir skaidrs - jo augstākas ir ES cenas, jo augstākām ir jābūt arī eksporta subsīdijām pārprodukcijai, kura tiek eksportēta. Taču ar eksporta subsīdiju atcelšanu vien daudzām PTO dalībvalstīm nepietiks - tiešos izlīdzinošos maksājumus tās vēlēsies pieļaut tikai tādā gadījumā, ja tās būs atdalītas no konkrētā produkta ražošanas. Nākošajā PTO sarunu raundā daudz tiks diskutēts par to, lai turpmāk pieļautu tikai tādus maksājumus, kuri attiektos tikai uz t.s. Zaļo kasti (Green-Box), tāpēc šie aspekti tālāk aprakstītajās politiskajās alternatīvās izlīdzinošo maksājumu veidošanai nākotnē ir īpaši jāņem vērā (skat. tab.).

Politisko alternatīvu iedarbība salīdzinājumā ar šodienas situāciju

	Politiskā alternatīva
	Saimniecības	Apkārtējās	Darbaspēks	LIZ	Programma
Sekas	kompensācija	vides prasību			2000
		izpilde
vienošanās	ļoti augsta	nedroša	iespējama	augsta	nedroša
panākšana
GATT/PTO
ietvaros
administrēšanas	ļoti nelieli	augsti	konstanti	nelieli	nemainīgi
izdevumi
zemnieku	konstanti	samazināsies	samazināsies	atkarībā no	atkarībā no
ienākumi (īsā			atkarībā no	specializā-	specializā-
un vidējā			specializā-	cijas	cijas
laika periodā)			cijas
nomas maksa	ievērojami	konstanta	konstanta	samazināsies	konstanta
	samazināsies			līdz konstantai
saimniecību	ierobežotas	nemainīgas	nemainīgas	ierobežotas	nemainīgas
struktūras		līdz	līdz
izmaiņas		pieaugošas	pieaugošas
uzņēmējdarbības	augsta	zema	konstanta	augsta	nemainīga
veidošanas
brīvība
akceptēšana no	ļoti nedroša	augstāka	konstanta	relatīvi	konstanta
iedzīvotāju puses			līdz zemāka	zema	līdz zemāka

Alternatīva "Saimniecības kompensācija"

Saskaņā ar šo alternatīvu katram lauksaimniecības uzņēmumam tiek izmaksāta noteikta apjoma kompensācija, kas ir atkarīga no to attiecīgā gada platību apjoma un lopu skaita, kuri ir tiesīgi saņemt izlīdzinošos maksājumus. Šis maksājumu veids tiek praktizēts ASV no 1996.gada (FAIR likums), un kopš tā laika tikai ES 1992. gada agrārās reformas ietvaros realizētie izlīdzinošie maksājumi ir attiecināmi uz GATT/PTO "Zilo kasti" ( Blue Box). Līdz ar to ir sagaidāms, ka nākamajā PTO sarunu raundā galvenokārt ASV varētu izdarīt spiedienu uz visiem pasākumiem, kas attiecināmi uz "Zilās kastes", aizliegšanu. Tāpēc ES ir nepieciešama jauna izlīdzinošo maksājumu regulēšanas sistēma. No šī skatupunkta raugoties, "saimniecības kompensācija" ir uzskatāma par labu alternatīvu, jo tādējādi ES būtu vienādās izejas pozīcijas ar ASV.

Pētījumi rāda, ka "saimniecības kompensācijas" ieviešana varētu ievērojami samazināt administrēšanas izdevumus. Attiecībā uz uzņēmumu ienākumiem īsā un vidējā laika periodā nav paredzamas nekādas ievērojamas izmaiņas. Nomas maksa par aramzemi sakarā ar izmaksu apjoma atdalīšanu no platības samazināsies. Tas nostiprinās paplašināties un attīstīties spējīgo saimniecību pozīcijas. Taču vienlaikus ir paredzama cenu celšanās par piegādes tiesībām tiem produkcijas veidiem (cukurbietes, piens, cietes kartupeļi), kuru ražošanas apjomi tiks ierobežoti. Līdz ar to no tām saimniecībām, kuras vēlēsies ražošanu paplašināt, paredzama pastiprināta kapitāla noplūde par labu piegādes tiesību īpašniekiem. Sagaidāma ražotājcenu krišanās produkcijas veidiem, kuri saistīti ar piegādes tiesībām (īpaši cukurbietēm un pienam), kavēs šo kapitāla noplūdi.

Alternatīva "Apkārtējās vides prasību izpilde"

Šīs agrārpolitiskās alternatīvas motivācija un augstais iedzīvotāju (nodokļu maksātāju) atbalsta līmenis ir saistīts ar cerībām saglabāt dabisko lauku vidi, ekstensificēt ražošanu un pretoties uzņēmumu struktūras izmaiņām.

GATT vienošanās ietvaros maksājumus par apkārtējās vides aizsardzību nav paredzams atcelt, bet GATT vienošanās nosaka tiešo maksājumu apjomu -tam ir jāatbilst lauksaimnieku ienākumu samazinājumam, kas rodas apkārtējās vides aizsardzības prasību ievērošanas rezultātā. Šajā sakarā nākošajās PTO sarunās iespējamas lielas manevrēšanas iespējas, lai izlīdzinošie maksājumi pēc iespējas vairāk kompensētu ienākumu samazināšanos. Taču līdz ar apkārtējās vides prasību ievērošanas piesaistīšanu izlīdzinošajiem maksājumiem palielināsies administrācijas izmaksas, kas saistītas ar dažādu papildu noteikumu izstrādi, ievērošanu un kontroli uz vietas.

Nomas maksa visumā nemainīsies.

Alternatīva "Darbaspēks"

Šīs alternatīvas ietvaros izlīdzinošie maksājumi tiek attiecināti uz ražošanai nepieciešamo darbaspēka vienību apjomu, kuru pēc izstrādātiem normatīviem aprēķinātu katram ražošanas specializācijas virzienam atsevišķi.Taču tādējādi šī alternatīva nav ražošanai neitrāla, jo tiek dotas priekšrocības darbietilpīgākajām (intensīvākajām) lauksaimniecības nozarēm. Kopumā ņemot, šāda maksājumu piesaiste pie aprēķinātā darbaspēka vienību apjoma pēc pastāvošajām starptautiskajām saistībām ir pieļaujama, taču diezin kā tas būs pēc nākamā PTO sarunu raunda.

Šai alternatīvai saglabāsies augstas administrācijas izmaksas, jo regulāri nāksies pārbaudīt saimniecību platības un faktisko lopu skaitu.

Lopkopības nozares (īpaši liellopu un aitu audzēšana) tiktu nostādītas labākā stāvoklī nekā augu valsts produkcijas ražotāji, jo, vadoties pēc aprēķiniem, pēdējie patērē mazāk darbaspēka stundu (neatkarīgi no labības, eļļas augu un pākšaugu veida 19 darbaspēka vienības stundas, rēķinot uz 1 ha) un līdz ar to saņemtu ne tik lielus izlīdzinošos maksājumus. Galarezultātā saimniecības izies no šīs situācijas, vai nu audzējot vairāk labību un mazāk rapsi, vai nu pēc iespējas vairāk pievēršoties lopkopībai.

Šajā alternatīvā paredzama nomas maksas saglabāšanās konstantā līmenī, kā arī sagaidāmas tehnoloģiskas izmaiņas, jo zemnieki būs ieinteresēti ieviest darbalaiku taupošus tehniskus jauninājumus.

Alternatīva "LIZ"

Visvairāk pašlaik tiek diskutēts par izlīdzinošo maksājumu piesaisti lauksaimnieciski izmantojamās zemes (LIZ) platībai. No PTO puses šajā sakarā nav sagaidāmi nekādi nopietni iebildumi, jo ražošana tādējādi netiek stimulēta. Tomēr ir jāņem vērā viens ierobežojums - GATT ietvaros valstis ir vienojušās, ka tiešie maksājumi nevar būt tieši saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu. Šis fakts ir vienīgais šķērslis, lai šos maksājumus pieskaitītu "Zaļajai kastei". Arī FAIR likumu skar šī problēma, jo ASV fermeri savas piemaksas saņem tikai tad, ja tās ir pārkārtotas kādai lauksaimnieciskajai ražošanai. Kopējā ASV un ES problēmā šajā sakarā varētu rast iespēju, ka PTO sarunās tiktu rasts kopējs risinājums, un, pamatojoties uz to, maksājumu piesaiste LIZ ir diezgan izdevīga.

Realizējot šo alternatīvu, samazinātos administrācijas izdevumi, jo samazinātos ražošanu regulējošo noteikumu apjoms, kuru īstenošana un pārbaude prasa daudz laika un darbaspēka. Samazinātos pākšaugu un rapsi audzējošo saimniecību konkurētspēja attiecībā pret graudu audzētājiem. Stiprinātos arī to saimniecību konkurētspēja, kuras nodarbojas ar līdz šim veicināšanai nepakļauto augkopības kultūru (cukurbiešu, kartupeļu) audzēšanu, paralēli palielinātos piegādes tiesību nozīme, jo pieaugtu maksa par piegādes tiesībām.

Šī varianta "vinnētāji" ir saimniecības ar lielu ganību platību reģionos, kur neiegūst augstas ražas, savukārt "zaudētāji" ir labības audzētāji augstas ražības apgabalos un liellopu audzētāji, kuri par pamatbarību izmanto kukurūzas skābbarību.

Tiešo maksājumu piesaiste saimniecības LIZ noved pie nomas maksas samazināšanās, bet ne ievērojamos apjomos, jo tam pretī stāv maksājumu augstā caurskatāmība.

Alternatīva "Programma 2000" (Agenda 2000)

Lai gūtu salīdzinājumu ar īpaši aktuālajiem priekšlikumiem "Programmas 2000" ietvaros, tiek aplūkota arī šīs alternatīvas iedarbība. Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka priekšlikumi patiesajai cenu izlīdzinošo maksājumu aprēķināšanai "Programmas 2000" ietvaros tiks paziņoti tikai nākamajā pavasarī. Arī iespējamais maksājumu piesaistes veids (piemēram, kāda būs apkārtējās vides aizsardzības un citu aspektu loma) vēl nav zināms. Par "Programmu 2000" daudz esam rakstījuši, tāpēc šeit lieku reizi neatkārtošu tās galvenos virzienus.

Realizējot šo alternatīvu, administrācijas izdevumi paliek pastāvošajā līmenī. Eļļas augu audzēšana zaudēs savu līdzšinējo konkurētspēju, un turpmāk tiks audzēti tikai augu sekas maiņas nolūkos, tā vietā paplašināsies graudaugu audzēšana.

Liellopu audzēšanas jomā rodas lielas pārmaiņas. Liellopu audzēšanā arvien lielāku ienākumu daļu saimniecības gūtu tiešo maksājumu rezultātā. Maksājumu ieviešana par piena govīm sākumā radītu tādu pašu efektu kā 1992.gada reformas rezultātā ieviestie maksājumi par platībām. Saimniecību ienākumu izmaiņas būs atšķirīgas atkarībā no specializācijas virziena.Visizteiktākais ienākumu samazinājums (par 15%) paredzams labības nozarē.

Tā kā labības un eļļas augu audzētāju konkurētspēja samazināsies, paredzama arī zemes nomas maksas cenu samazināšanās. Turpretī vienota platību maksājuma ieviešanas gadījumā palielinātos iznomātāju transparence, kas stabilizētu nomas maksu, un līdz ar to tās līmenis īpaši nemainītos (pēc Top Agrar Nr.1, 1998).

Evija Leoke:

Pie piena upēm Eiropā

1. ES ir pasaulē lielākais piena ražotājs, kas ražo vairāk nekā 20% no kopējā pasaules ražošanas apjoma. Citi nozīmīgākie piena ražotāji ir ASV, Krievija un Indija (attiecīgi 15%, 8% un 7%). Tajā pašā laikā Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs (CEAV), kā arī Baltijas valstīs kopumā tiek iegūts salīdzinoši neliels piena daudzums (attiecīgi 5% un nepilns 1%).

2. Pasaulē ir sagaidāms, ka nākamās desmitgades laikā piena produktu pieprasījumu un pasaules cenu ietekmēs galvenokārt divi faktori:

- iedzīvotāju skaita pieaugums,

- ienākumu pieaugums.

Iedzīvotāju skaita pieaugums un strauja ekonomikas augšupeja daudzās valstīs un līdz ar to pārtikas patēriņa un lauksaimniecības produktu importa pieaugums radīs labvēlīgu piena produktu tirdzniecību nākotnē.

Kā vēl vienu piena produktu pieprasījumu veicinošu faktoru nākotnē var minēt augošo urbanizācijas līmeni. Pilsētnieku skaits jaunattīstības valstīs palielināsies, kā rezultātā lielu daļu pārtikas nāksies importēt.

Eiropas Savienībā piena produktu tirgus režīmam ir ļoti liela nozīme kopējās lauksaimniecības politikas attīstībā, jo katrā dalībvalstī ir daudz piena ražotāju. Piens, salīdzinot ar citiem produktiem, veido vislielāko daļu Eiropas Savienības lauksaimniecības gala produkcijas. Tam ir sevišķi svarīga nozīme mazo valstu, kā Dānijas, Īrijas un Nīderlandes, lauksaimniecības ekonomikā, jo pārstrādes uzņēmumi ir svarīgs nodarbinātības avots lauku rajonos.

Vērtējot situāciju no rūpniecības viedokļa, no 100 litriem Eiropas Savienībā saražotā piena 75 litri tiek pārdoti bez subsīdijām vietējā tirgū, bet 25 litri tiek pārdoti ar subsīdiju palīdzību (tas ir - 12 litri vietējos tirgos un 13 litri eksportam uz trešajām valstīm). Vidēji katrs Lielbritānijas ražotājs ar eksporta subsīdijām, tarifiem un intervenci tiek subsidēts ar aptuveni 4 santīmiem par litru vai Ls 200 par vidējas ražības govi.

Turpmāk - sīkāk par ES kvotu sistēmu.

Atšķirības pieprasījuma un piedāvājuma tendencēs, kas sākās septiņdesmito gadu vidū, līdz ar panīkumu pasaules tirgū noveda pie dārgi izmaksājošiem uzkrājumiem. Lai līdzsvarotu situāciju, 1984. gadā Eiropas Savienībā tika veiktas nozīmīgas reformas. Saglabājot tirgus aizsardzības sistēmu (robežu aizsardzību un tirgus intervenci), ieviesa tā saucamo piena kvotu sistēmu, kas balstījās uz paaugstinātu nodevu shēmu, pārsniedzot pienotavām piegādāto bāzes daudzumu.

3. ES piena kvotu sistēma būtībā sastāv no diviem pamatelementiem:

- pārdošanas kvotas,

- papildnodevas kā sankcijas par kvotas pārsniegšanu.

4. Eiropas Savienībā izšķir A un B kvotas.

Dalībvalstis var izvēlēties:

- A kvotu, kura tiek iedalīta starp ražotājiem, vai arī

- B kvotu, kura tiek sadalīta starp pārstrādes uzņēmumiem.

5. Piena kvotu attīstība.

Piena kvotu sistēmu izvēlējās tāpēc, ka tādējādi ražotājiem tika saglabāta augsta cena un arī ierobežots saražotā piena daudzums.

Līdz tam pastāvošais piena režīms veicināja piena ražošanu: "Piena lopkopībā nodarbinātiem zemniekiem bija sevišķi spēcīgs stimuls ražot pienu vairāk, nekā bija vajadzīgs, jo viņi varēja izmantot lētus graudaugu aizvietotājus un soju lopbarībai, un Komisija garantēja augstas cenas par jebkuru piedāvāto piena daudzumu".

Piena kvotu ieviešana atviegloja piena režīma slogu no tālākas ražošanas palielināšanās un stabilizēja budžeta izdevumus nozares finansēšanai, nosakot ražošanas apjomu aptuveni 1983. gada līmenī.

Par spīti ražošanas kritumam, Eiropa Savienības piena tirgus vēl arvien ir strukturāli nesabalansēts. Ražošanas apjoms ir ievērojami lielāks nekā vietējais patēriņš - par aptuveni 9,5 milj. tonnu pilnpiena ekvivalentā, neraugoties uz speciālu atbalstu produkcijas realizācijai. Šis pārpalikums tiek vai nu eksportēts pasaules tirgū par subsidētām cenām (eksporta atmaksas), vai uzglabāts. Katra gada eksporta apjoms ir palicis stabils kopš astoņdesmito gadu vidus, kamēr uzkrājumu daudzums (privātais un valsts) tika ievērojami samazināts.

Jebkuram panākumam ir tikai daļējs rezultāts. Tā nav paša politikas instrumenta vaina, tas ir atkarīgs no veida, kā tas tiek izmantots. Izšķiroša ir cenu politika un kvotu pieejamības līmenis. Ar kvotām ir sasniegts noteiktais ražošanas līmenis, bet ES valdība baidās uzsākt nepatīkamo kvotu samazināšanu, lai izbeigtu pārprodukciju un cenu samazināšanu, lai ilgtermiņa kvotas varētu atcelt, neriskējot vēlreiz izraisīt pārprodukciju.

ES piena nozares pamatproblēma ir tā, ka pieprasījums visumā ir stabilizējies, bet piedāvājumam ir tendence palielināties. Tas ir tādā kontekstā, ka Eiropa nav tik efektīva piena ražotāja kā ASV vai Jaunzēlande. Kas attiecas uz patēriņu, tad Eiropā tādu iedzīvotāju pieaugums, kas varētu palielināt patēriņu, ir neliels. Sevišķi Lielbritānijā piens ir kļuvis par līderi pieprasījuma krišanās ziņā mazumtirdzniecībā. Sviesta un sausā vājpiena patēriņš ir uzrādījis ilgtermiņa samazināšanos, šo abu produktu ražošana Eiropas Savienībā laikā no 1984. līdz 1994. gadam ir samazinājusies gandrīz par vienu trešdaļu. Sviesta patēriņš galvenajās Eiropas valstīs 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā kritās, bet margarīna patēriņš palielinājās. Siera, sevišķi speciāla sortimenta, patēriņš ir palielinājies tajā pašā laika periodā, bet jogurti, speciāla sortimenta saldējums un saldētie deserti bija citas pievienotās vērtības produkti, kuru nozīme piena sektorā palielinājās. Tā kā piena uzņēmumi meklē iespējas novirzīt ražošanu uz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, tad ražošanas jaudu samazināšana tika koncentrēta galvenokārt attiecībā uz sviestu, sauso vājpienu un cieti presētiem sieriem, lai gan šādas rūpnīcas bieži vien atrodas vietās, kur nav citu nodarbinātības alternatīvu.

Atjautīgākie piena uzņēmumi tādējādi var pārkārtot savu ražošanu, bet dzīvnieku selekcijas, uzskaites, veterinārās aprūpes, slaukšanas iekārtu un vispārējās vadības uzlabošana rada tendenci ražot vairāk piena no vienas govs.

Eiropā no 1984. līdz 1994. gadam piena lopu ganāmpulks samazinājās par 29%, bet ražošana lielāku izslaukumu dēļ samazinājās tikai par 12%. Par spīti šiem uzlabojumiem, ganāmpulku struktūras, investīciju līmeņa un klimatisko faktoru dēļ Eiropa tomēr paliek ražotājs ar augstām ražošanas izmaksām. Ir aprēķināts, ka cenas un ražošanas izmaksas Jaunzēlandē un Austrālijā sastāda 1/3 no Eiropas Savienības līmeņa, bet Ziemeļamerikā - 2/3 no ES līmeņa. Tā kā tādas valstis kā ASV un Jaunzēlande Urugvajas raunda rezultātā gūst labumu no lauksaimniecības produktu tirdzniecības liberalizācijas, Eiropas Savienība var paredzēt, ka tās daļa pasaules piena produktu tirgū samazināsies, sevišķi tādā reģionā kā Tuvie Austrumi. Eiropas Savienības eksports sastāv galvenokārt no ilgi glabājamiem produktiem, piemēram, sviesta un sausā vājpiena. Šāds eksporta raksturojums atspoguļo minētās nozares pamatproblēmu.

Pamatproblēma ir tā, ka atbalsta cenas ir pārāk augstas gan attiecībā uz ražošanas, gan produktivitātes līmeni. Paradoksāli, ka piena pārstrādes rūpniecībā trūkst izejvielu un daudzās Eiropas Savienības daļās uzņēmumiem ir jāstrādā ar nepilnu jaudu, rezultātā rodas arī ražošanas efektivitātes zudumi un mazinās starptautiskā konkurence.

Tiek uzskatīts, ka bez piena kvotām Eiropa ir spējīga palielināt piena ražošanu par 30%. Tas ievērojami ietekmētu piena cenas un piespiestu mazos, konkurētnespējīgos piena ražotājus izstāties no biznesa.

1996. gadā Komisija sāka diskusiju par dubultās un trīskāršās kvotu sistēmas ieviešanu pēc 2000. gada.

6. Viens no tās variantiem paredzēja:

"A" kvotas noteikšanu pienam apjomā, kas tiek pārdots lietošanai vai ražošanai Eiropas Savienības ietvaros.

Bet efektīvāk stādājošie zemnieki varētu ražot "C" kvotas pienu, ko varētu pārdot pasaules tirgū par konkurētspējīgām cenām bez eksporta subsīdijām. Tas varētu dot iespēju efektīvāk strādājošiem zemniekiem un piena pārstrādes sektoram paplašināties, tajā pašā laikā nepārkāpjot GATT noteiktās subsidētā eksporta robežas.

Tomēr priekšlikums sadūrās ar daudziem iekšējās un ārējās politikas šķēršļiem.

Pagājušā gada 16. jūnijā Eiropas Komisijas publicētā "Programma 2000 lauksaimniecība" faktiski paredz pašreizējās kvotu sistēmas saglabāšanu nemainītā formā.

Komisija uzskatīja, ka nav iemesla īstenot jaunus kvotu ierobežošanas pasākumus, jo nav sagaidāma būtiska tirgus līdzsvara pasliktināšanās. Komisija atteicās arī no dubultkvotu sistēmas, jo radās šaubas par to atbilstību PTO (Pasaules tirdzniecības organizācijas) prasībām.

Acīmredzot kvotas šādā vai citādā formā ieies 21. gadsimtā.

7. Taču kvotu sistēma pelna arī kritiku, piemēram, kvotas nekādā ziņā nesamazina Eiropas lauksaimnieku aizsardzību no daudz efektīvākiem aizjūras ražotājiem, vēl vairāk, tās padara atbalsta darbību neefektīvu un samazina individuālo zemnieku stimulu ieviest jauninājumus. Tā kā kvotas nedrīkst pārdot no vienas valsts otrā, tās traucē efektīvu resursu ieguldīšanai Kopienas iekšienē.

Tādas ir galvenās problēmas un Eiropas Savienības nākotnes risinājums attiecībā uz piena kvotas sistēmu.

Astra Varika:

Liellopu gaļa Eiropas galdā

Liellopu gaļas nozare ir viens no sāpīgākajiem punktiem ES kopējā lauksaimniecības politikā (KLP). Droši vien katrs ir dzirdējis par krīzi un liellopu gaļas pārprodukciju Eiropas Savienībā. Pastāstīšu par ES liellopu gaļas nozares attīstību ietekmējošiem faktoriem un ieskicēšu KLP mērķus šīs nozares attīstībā.

Faktori

• Pārprodukcija

Kā pirmo un nozīmīgāko nozari ietekmējošo faktoru gribētu minēt hronisko liellopu gaļas pārprodukciju. Tā kā sākotnējais KLP mērķis bija kāpināt lauksaimniecisko ražošanu, jo Otrā pasaules kara laikā un pēckara periodā pārtikas trūkums radīja nepieciešamību izveidot stabilu pārtikas apgādes sistēmu. Toreiz galvenie tirdzniecību regulējošie pamatinstrumenti lauksaimniecībā bija importa nodokļi, intervence, eksporta subsīdijas . Ražotāju ienākumi tika nodrošināti ar robežaizsardzību un cenu atbalstīšanu. Pastāvot šādai politikai, ievērojami palielinājās izdevumi tirgus atbalstam. Salīdzinoši augstās un drošās cenas Kopienā mudināja ražot vairāk, pašiem ražotājiem nerūpējoties par noieta iespējām. Tā radās pārprodukcijas kalni, kuru uzglabāšana un realizēšana Kopienā izraisīja liekas izmaksas.

1992. gada reforma uzsāka cīņu ar pārprodukciju, bet 1996. gada LSE krīze šo problēmu jūtami saasināja. Eiropas Savienībai steidzami jāsāk domāt par to, kā novērst strauji augošo nerealizētās liellopu gaļas pārpalikumu. Galvenie iemesli, kas izraisījuši šādas situācijas izveidošanos, ir GATT Urugvajas raundā noteiktie eksporta ierobežojumi, kā arī zemais liellopu gaļas patēriņš Eiropas iekšienē.

• LSE (liellopu spongioformā encefalopātija)

Tā ir liellopu slimība, ar ko visbiežāk saistās Lielbritānijas vārds. Lai gan LSE krīze sākās 1996. gadā, tās sekas bija jūtamas arī 1997. gadā un būs jūtamas arī turpmāk. Tā saviļņoja ne tikai Lielbritāniju, bet visu ES un arī pasauli. Šajā sakarā, patērētājiem zaudējot uzticību liellopu gaļai, dramatiski samazinājies šī gaļas veida patēriņš. Ja patēriņš uz vienu iedzīvotāju 1995. gadā, tas ir, pirms LSE krīzes, bija 22 kg, tad 1996. gadā šis rādītājs samazinājās līdz 18 kg. Patērētāji pārorientējās no liellopu gaļas uz citiem gaļas veidiem, pārsvarā uz cūkgaļu un putnu gaļu.

LSE krīze tikai pastiprināja tās problēmas, kas jau sen pastāvēja ES.

• Patērētāju drošība

LSE krīzes rezultātā patērētāju veselība ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem jautājumiem ES.

Šobrīd risinās konflikts starp ES un ASV ar hormoniem ražotas liellopu gaļas jautājumā. ASV liellopu gaļas ražošanā izmanto augšanas stimulatorus, bet ES šādu produkciju neatzīst, uzskatot par kaitīgu cilvēku veselībai. Savukārt ASV šādu ES attieksmi raksturo kā tirdzniecības barjeru. Šis konflikts tiek izskatīts PTO. Katrai valstij ir tiesības noteikt stingrākus veselības aizsardzības noteikumus.

• Dzīvnieku identifikācija

Dzīvnieku identifikācija un gaļas marķēšana ir priekšnoteikums patērētāju veselības nodrošināšanai. Ar 2000. gadu ES stāsies spēkā noteikumi, kas ļaus izsekot katra gaļas gabala izcelsmei no tirdzniecības vietas līdz pat konkrētai fermai un konkrētam dzīvniekam. Situācija būs sekojoša: produkts, par kuru patērētājam ir sniegta informācija, būs dārgāks nekā tas, kuras izcelsme patērētājam nav konkrēti nosakāma. Dažas valstis patērētāju piesaistīšanas nolūkos jau ir uzsākušas brīvprātīgo dzīvnieku identifikāciju. Piemēram, Francija ar stingru gaļas marķēšanas noteikumu palīdzību un mērķtiecīgu pakāpenisku vietējās produkcijas vērtības celšanu uzturēja liellopu gaļas patēriņu pat LSE krīzes laikā.

Identifikācijas nepieciešamību pierāda Ziemeļīrijas gadījums, kur kompjuterizētas dzīvnieku uzskaites datu bāzes eksistence ir solis tuvāk uz liellopu gaļas eksporta aizlieguma mazināšanu.

• Dzīvnieku labklājības prasības

Aktuāls kļuvis jautājums par dzīvnieku aizsardzību un labklājību. Gan atsevišķas valstis, gan organizācijas aicina uzlabot dažādu dzīvnieku, pat vistu turēšanas apstākļus. ES nesen ir pieņemti jauni, daudz humānāki dzīvnieku transportēšanas noteikumi. Par dzīvnieku labklājību cīnās ne tikai vidi un dzīvniekus aizsargājošās organizācijas, bet arī vairumtirgotāji, jo tas ceļ viņu uzņēmumu autoritāti patērētāju acīs. Var teikt, ka dzīvnieku labklājības prasības nosaka ne tikai ētiski un psiholoģiski apsvērumi, bet arī ekonomiski aspekti.

Tā kā dzīvnieku labklājība ir kļuvusi par ļoti aktuālu jautājumu, nākotnē tā var tikt saistīta ar lauksaimniekiem piešķiramiem maksājumiem.

• Vides prasības

Lopkopība ir vides piesārņotāja ar nitrātiem. Lai ierobežotu šo piesārņojumu, tiek veicināta ekstensdīva ražošana. Lai nodrošinātu pēc iespējas videi draudzīgākas lauksaimnieciskās ražošanas metodes, kā arī veicinātu ražošanas samazināšanos, ES tiek lietots, piemēram, dzīvnieku blīvuma nosacījums. Dzīvnieku blīvums nedrīkst pārsniegt 1,4 dzīvniekus uz ha. Ja šis nosacījums tiek pārkāpts, lauksaimniekam zūd iespējas saņemt noteiktus palīdzības maksājumus. Komisijas nodoms ir arī turpmāk veicināt ražotāju motivāciju ekstensificēt ražošanu.

• Urugvajas raunda nosacījumi

Viena no PTO prasībām ir eksporta subsīdiju samazināšana (par 36%) un subsidētā eksporta apjoma samazināšana (par 21%), kas pilnībā attiecas uz liellopu gaļas nozari, jo tās eksporta subsidēšanai tiek tērēti milzīgi līdzekļi. Urugvajas raunda noteiktie ierobežojumi nozīmē uzkrājumu palielināšanu, ja netiek mainīta politika, jo konkurēt pasaules tirgū bez eksporta subsīdijām ES liellopu gaļai nav gandrīz nekādu izredžu.

• Gaidāmais PTO raunds

ES agrāro politiku nākotnē arvien vairāk ietekmēs PTO. Nākamais sarunu raunds sāksies 1999. gadā, tas ieviesīs tālāku pasaules agrārās tirdzniecības liberalizāciju, pieprasot tirdzniecības barjeru samazināšanu.

• ES paplašināšanās

Arī gaidāmā ES paplašināšanās Austrumu virzienā radīs nepieciešamību samazināt subsīdiju maksājumus lauksaimniecībai kopumā, jo esošo maksājumu attiecināšana uz jaunpienākušajām valstīm radītu ievērojamas problēmas ES budžetam. Jāpiebilst, ka liellopu gaļas nozare ir viens no nozīmīgākajiem ES budžeta tērētājiem, 90. gadu sākumā izdevumi šai nozarei bija 14% no ELSTR izdevumu kopējā apjoma. Vēl nav skaidrs, cik lielā mērā ES attiecinās savu politiku uz jaunpienākušajām valstīm, iespējams, tiks paredzēts pārejas mehānisms.

• Patērētāju preferences

LSE saistība ar Kreicfelda-Jākoba slimību vēl oficiāli nav pierādīta, bet tas ir nopietns patērētāju aizspriedums attiecībā uz liellopu gaļu. Pastāv ideja dibināt palīdzības fondu Kreicfelda- Jākoba slimības upuriem, kas vēl vairāk saasina patērētāju negatīvo nostāju.

Jāmin arī globāla tendence - mainās cilvēku dzīves stils (aizņemtība), patērētāji izvēlas arvien vairāk ātrās uzkodas un ātri pagatavojamus produktus. Ja kādreiz populāra bija nepārstrādāta gaļa, tad šobrīd pieprasīti ir jau lietošanai gatavi gaļas produkti.

Galvenie mērķi

"Programma 2000"

Reforma bija nepieciešama, lai saskaņotu ražošanu ar pēc LSE samazināto pieprasījumu.

Kā liellopu gaļas pārprodukcijas ilgtermiņa risinājums "Programmā 2000" (Agenda 2000) ir izstrādāti Komisijas ieteikumi, kas paredz cenu atbalsta aizstāšanu ar tiešajiem maksājumiem. Pat ja šādi maksājumi palielinātu budžeta izmaksas, to ekonomiskajai cenai ir jābūt mazākai, jo patērētāji gūst labumu no zemākām cenām. Tā kā vairumā gadījumu ES produkcijas cenas ir stipri augstākas par pasaules līmeni, tāpēc cenu atbalsta nodrošināšanai papildus no budžeta ir jāsedz arī eksporta subsīdijas. Izmantojot tiešos maksājumus, atkrīt budžetam tik dārgā eksporta subsīdiju izmantošana.

"Programmas 2000" ieteikumi attiecībā uz liellopu gaļas nozari:

• Intervences cenu samazinājums par 30% laikā no 2000. līdz 2002. gadam.

• Palielināti prēmiju maksājumi.

Jaunie ieteikumi paredz 30% no palīdzības summas tiešajiem maksājumiem nodot dalībvalstu rīcībā. Tādējādi dalībvalstis šos līdzekļus var ieguldīt vietās, kur tas ir visvairāk nepieciešams. Bet tā rezultātā nākas samazināt ES finansētos tiešos maksājumus.