Ar latvisku skatu. Pasaules zinātnē un sportā

Skolotājs un Skolnieks. Eiropā, Amerikā, Austrālijā, Rīgā, Jelgavā

Profesors Nikolajs Rozenauers

Profesors Oļģerts Ozols

Foto: Jānis Lerhs

Par tādu profesors Nikolajs Rozenauers uzskatīja LU studentu, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesoru un rektoru Oļģertu Ozolu (1914—1976). Bija zinātnieki ar pasaules vārdu mehānismu un mašīnu teorijā. Viņu darbi pazīstami Eiropas, Austrālijas, Amerikas un Āzijas kontinentos. Publikācijas augstākajā matemātikā, mehānismu un mašīnu teorijā.

Oļģerta Ozola skolotājs lielāko mūža daļu bijis profesors Nikolajs Rozenauers — sākumā Latvijas Universitātē, pēc tam ilgstošā sarakstē. Tās laikā O.Ozols no sava skolotāja un kolēģa N.Rozenauera saņēma 50 vēstules (bieži "piebārstītas" ar formulām) un 50 pastkartes. Pirmā N.Rozenauera vēstule O.Ozolam uzrakstīta 1960. gada 23.jūlijā. Spriežot pēc atrastajiem materiāliem O.Ozola personīgajā arhīvā, tā ir atbilde uz pirmo vēstuli, kuru bijušais students uzrakstījis 1960.gada 21.jūnijā (saglabājies vēstules uzmetums ar zīmuli). Pēdējā N.Rozenauera vēstule uz Latviju nosūtīta 1969.gada 20.decembrī. Visā sarakstē strāvo sirsnība, draudzība, koleģialitāte un humors.

Nikolajs Rozenauers dzimis 1890.gada 8.decembrī Svētes pilī pie Jelgavas, virsnieka ģimenē. Mācījies reālskolā Pēterburgā (1901—1907). Studējis Pēterburgas Ceļu inženieru institūtā (1907—1915). 1922.gadā sācis darbu Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. LU profesors (1935—1944). Trimdā profesors un dekāns Baltijas Universitātes Mehānikas fakultātē (1946—1949) Hamburgā un Pinebergā Vācijā. Pēc tam vecākais lektors Sidnejā, Austrālijā (1949—1963), viesprofesors Kanādā, ASV. N.Rozenauers miris 1970.gada 21.martā Kukvilā, Tenesī štatā, ASV. Apglabāts Austrālijā.

Ņujorkā izdota profesora grāmata (kopā ar līdzauto- ru) "Mehānismu kinemātika" ("Kinematics of Mechanisms"). To lietoja visas pasaules augstskolās, kur šajā specialitātē notika mācības angļu valodā.

Par profesoru viņa bijušie studenti stāstīja leģendas. Tikai dažas no tām uzrakstītas. Tā, piemēram, N.Rozenauers iegaumējis visu studentu matrikulu numurus un katru sastapto studentu uzrunājis ar šo numuru.

Viņa bijušais students Sidnejā Guntars Saiva par savu profesoru raksta: "N.Rozenauers bija izcils zinātnieks teorētiskajā mehānikā. No studentu viedokļa raugoties — ne visai labs sava priekšmeta pasniedzējs, jo ne vienmēr studentam visas lietas bija tik viegli saprotamas kā pašam profesoram. Negribēja nevienu studentu bez sevišķa iemesla eksāmenos izgāzt, taču uzskatīja par savu pienākumu uzturēt diezgan augstu zināšanu standartu. Nebija tik bargs un nepieejams, kā tas studentiem varēja izlikties. Bieži tā bija tikai profesora reputācija, kas nobaidīja studentus.

Personiskā dzīvē ļoti draudzīgs, ar lielu humora izjūtu. Lietas bieži sauca to īstajos vārdos. Par profesora labo atmiņu jau esmu minējis. Dēla Alfreda saderināšanās vakarā kādas pāris stundas stāstīja anekdotes. Jautāts, kā tās visas var atcerēties, atbildēja, ka to, kas reiz dzirdēts, taču nevarot aizmirst."

Nikolajs Rozenauers studiju laikā

Fragmenti no Nikolaja Rozenauera vēstulēm Oļģertam Ozolam

Profesors dodoties trimdā paņēma līdzi grāmatiņu ar studentu atzīmēm no 1938/39. mācību gada pirmā semestra līdz 1943/44. mācību gada otrajam semestrim

Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas biedrs (ārzemēs) Guntars Saiva jau piecus gadus apkopo sava skolotāja atstāto zinātnisko mantojumu un nogādā to Latvijā. Nu jau Latvijā atrodas ārzemēs izdotās grāmatas, žurnālu publikācijas, kopētie lekciju konspekti, atrastie fotouzņēmumi un lielākā daļa dokumentu par profesora izglītošanās gaitu, darbu Latvijas Universitātē, Baltijas Universitātē Hamburgā un Pinebergā (Vācijā), kā arī Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Profesora students, vēlāk draugs Guntars Saiva pie profesora kapa Sidnejas kapsētas latviešu nodalījumā

Arnolda Šmita dzīves brīnišķīgākie mirkļi saistījās ar Latvijas panākumiem starptautiskajā sportā līdz 1940.gadam.

Kaut arī Latvijas sporta arhīvi 50 gadus atradās aiz trejdeviņām atslēgām un eksistēja tikai pagrīdē, tomēr Voldemārs Šmidbergs, ieguvis sarkanā strēlnieka aizsegu, rūpīgi glabāja savu fantastisko kolekciju — "dzīvās lietas" par sporta pirmsākumiem cariskās Krievijas gados un neatkarīgās Latvijas gados. Bet šad un tad paslepus pāri robežai pārnāca kāda sporta grāmata, kuru autori bija Vilis Čika, Gunārs Gubiņš un Arnolds Šmits. Viņi arī bija trīs "lielie vaļi" brīvajā pasaulē, uz kuru mugurām balstījās visa sporta vēstures saglabāšana un dokumentēšana grāmatās. Garie okupācijas gadi Latvijā draudēja nogremdēt visu iepriekšējo paaudžu paveikto.

Viens no lielās rakstošās trijotnes bija Arnolds Šmits. Nu jau pagājuši gandrīz 20 gadi, kopš vairs nav populārā un talantīgā sporta žurnālista, kas visu mūžu nostrādāja avīžniecībā gan Latvijā, gan Vācijā, gan Austrālijā. Viņa vārds šodien Latvijā ir pazīstams tikai šauram lokam sporta sabiedrībā.

Latvijā atnākuši jauni laiki, izaugusi arī jauna sporta vēstures pētnieku paaudze, kuri var brīvi sameklēt grāmatas, ko savā laikā uzrakstījis Arnolds Šmits kopā ar Vili Čiku.

Latvijas Sporta muzejā no tāluma pārvesta A.Šmita un V.Čikas sarakste no tiem gadiem, kad kopā rakstītas grāmatas.

Lasot uz zīdpapīra rakstītās vēstules, redzi, cik ļoti impulsīvs, emocionāls un ātrrakstošs bijis A.Šmits, kas nav varējis paciest sausu un garlaicīgu vervelēšanu. Kādā vēstulē 1963.gada martā V.Čikam viņš rakstīja: "Ja manos rakstos lec laukā vietas, kas neatbilst tiešām tematam, tas tiesa. Tur sevi negribu pārveidot, jo rakstīšu tā līdz mūža beigām, tāpēc ka katrs raksta tā, kā viņš izvēlējies to darīt — sev raksturīgi. Kā redzi, arī visos šajos nosūtītos manos darbos — katrā gabalā, ir vietas "ārpus temata", jo citādi es nevaru. Tāpēc nav grūti svītrot, atstājot tikai šauro lietišķo, bet tāds nav mans raksturs ne dzīvē, ne rakstos. Man riebjas enciklopēdiskas un statiskas lietas." Tāpēc arī brīžiem viņš tā spēja iedzīvoties sporta notikumos, situācijās un cilvēku likteņos, ka šo un to pielika no sevis, tā sakot, uz spalvas rēķina.

A.Šmits sūrojās, ka latviešiem nekad nav bijuši sporta vēsturnieki, bet tikai sporta skribenti, jo Latvijas neatkarības laiks izrādījies par īsu un viņi ar dzīves pretimņemšanas dzirksti — par jauniem, lai rastos sporta vēsturnieki, jo šis darbs prasa milzīgu urbšanos un pat speciālu talantu, vismaz aicinājumu uz to. Tā nu iznācis, ka viņa mantojums tagad nonācis Latvijas Sporta muzejā — vietā, kur jau cita latviešu paaudze nodarbojas ar sporta vēsturi un var brīvi izlasīt un novērtēt arī veco dižo sportistu padarīto. Ne velti pirmā rokasgrāmata, kas stāv mums katram uz galda, ir V.Čikas un G.Gubiņa sarakstītā un 1970.gadā Zviedrijā iespiestā "Latvijas Sporta vēsture". Līdzās — otra fundamentāla grāmata par latviešu sportistiem olimpiskajās spēlēs "Zelts, sudrabs, bronza". Kā pats A.Šmits izteicies, tā ir grāmata, kuru rakstīja divi autori divos kontinentos: Amerikā un Austrālijā. Grāmata tapusi desmit gadus un izdota "Grāmatu Drauga" apgādā Amerikā 1960.gadā. Pirmā A.Šmita grāmata bija "Sporta Latvija", kas iznāca 1955.gadā autora paša izdevumā. Tad "Sporta smaids" (1961) un ceturtā grāmata "Neaizmirstamie sporta brīži un zvaigznes" (1966). Šīs grāmatas kļuvušas par hrestomātiskiem izdevumiem. Tā ir klasika, kurai nav konkurentu pašu mājās. Tagad A.Šmita padarīto darbu vērtē ne tikai kā spoža žurnālista veikumu, bet arī kā izcilu vēsturisku pētījumu autoru. Ļoti maz mums ir sportam veltītu grāmatu, kurās būtu plašs faktu materiāls, sistematizēts, apkopots un reizē aizraujoši uzrakstīts.

1973.gadā A.Šmits, pateicoties par Latviešu sporta padomes brīvajā pasaulē prezidija izrādīto godu un piešķirto apbalvojumu — Lielo nozīmi — uzrakstīja atbildes rakstu, kurā vieglā pašironiskā manierē stāsta par sevi.

A.Šmits dzimis 1909.gadā 14.martā Rīgā un uzaudzis, siļķītes sverot, tēva Jēkaba Šmita bodē Lēdurgā. Kopš 1928.gada piederējis studentu korporācijai "Selonija", kas latviešiem devusi arī daudz lielu sportistu — Hugo Vītolu, Vili Rozenbergu, Vladimiru Bērziņu, Jāni Andriksonu, Elmāru Biti, Eduardu Andersonu, Edgara Rūju, Miķeli Danci un citus.

Rakstīšanas dziņa A.Šmitu vajājusi no agras bērnības, kas mantota no tuvajiem radiem — "Mērnieku laiku" autoriem Reiņa un Matīsa Kaudzītēm, jo Arnolda mātes tēvs bijis rakstnieku brālis, tāpēc arī meitas vārds bijis Kaudzīte.

Savukārt interesi par sportu iemantojis Rīgas pilsētas 1.ģimnāzijā, kuru beidzis 1927.gadā. Pats uzspēlējis futbolu, basketbolu, galda tenisu un biljardu. Bet, kā pats ironizē, "izrādījos sportā neapdāvināts, kaut līdz šodienai plātos, ka esmu spēlējis futbolu kopā ar Latvijas valsts vienības kapteini Jāni Lidmani, kas bija arī mans skolas draugs. "Džeks" Lidmanis aizsoļoja līdz Latvijas izlases sastāvam, bet es netiku nekur. Vēlāk sporta žurnālista gaitās tēvzemē visvairāk rakstīju par futbolu, jo vismaz vienu sporta veidu vajadzēja pa-studēt pamatīgi".

1927.gadā A.Šmits iestājās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. Zemes lietas viņu nemaz neinteresēja, bet tā bija vieglāk iekļūt Universitātē. Kaut studijas ilga kādus 10 gadus, nekur netika, "jo visās dzīsliņās ritēja tikai domas par sporta žurnālistiku". Jau 1927.gadā bija iespiests pirmais rakstiņš "Futbola sezonu iezvanot" — Eduarda Tūbeļa rediģētajā un Liepājā izdotajā "Mūsu Sportā". Vēlāk visas Arnolda rakstīšanas dziņas saskrēja populārajā laikrakstā "Sporta Pasaule", kuru izdeva kopā ar draugu no "Selonijas" Nikolaju Seglenieku.

Nikolajs Seglenieks par Arnoldu rakstīja, ka viņš bijis produktīvs rakstītājs, labprāt visu rakstījis pagari, rakstījis ātri un, uzrakstīto pārlasot, reti atradis pārlabojamas vietas, cildinājis visu pozitīvo un maz vārdu veltījis negatīvai kritikai. Viņam piemitis draudzīgs veids sarunās un intervijās, tā izvilinot vārdus un domas, un viņam bijusi prasme dzirdēto interesanti uzrakstīt.

Pirmais raksts "Sporta Pasaulei" saucās — "Sports mūsu un ārzemju armijās". Raksts bija garš. Pamatīgi saīsināts tas parādījās 1931.gada maija numurā. 1933.gadā Arnolds pēc dienesta Rēzeknē atkal atgriezās "Sporta Pasaulē". Nikolajs Seglenieks parādīja jaunajam censonim, kā strādā spiestuve un kā top avīze. Arnolds palika "Sporta Pasaulē", tā sakot, uz mūžu. Pēc N.Seglenieka aiziešanas karadienestā 1934.gadā A.Šmits ieņēma redaktora vietu. Kopā ar Seglenieku Arnolds no 1934.gada līdz 1938.gadam izdeva sporta mēnešrakstu "Starts", bet no 1936.gada līdz 1940.gadam žurnālu "Šacha Māksla". 1940.gadā komunisti nacionalizēja Latvijas presi un "Sporta Pasauli" pārvērta par "Sarkano Sportu". Avīzes bijušie līdzstrādnieki izklīda uz visām četrām debesu pusēm. 1941. gada vasarā, sākoties vācu okupācijai, atsāka iznākt "Sporta Pasaule". 1943. gadā sāka parādīties arī A.Šmita raksti.

Karš Arnoldu, tāpat kā viņa amata brāļus, aizveda prom svešumā. Sākās bēgļu gaitas Vācijā. 1945. gada vasara, ja vien varētu nedomāt par Latviju, bija viena no jaukākajām viņa dzīvē. Kopā ar amerikāņu virsniekiem katru dienu viņš makšķerēja foreles, pēc tam pārcēlās uz līdzenāku vietu — mazu bavāriešu pilsētiņu Lauingeni pie Dovanas, t.i., starp Augsburgu un Minheni. Arnolda trakā vājība bija makšķerēšana, tāpēc par Donavu bija milzīgs prieks. A.Šmits vēl kopā ar deviņiem vīriem nodibināja žurnālistu kopu un uzsāka izdot "Latviju", kas iznāca divas reizes nedēļā. Arī šeit viņš rakstīja galvenokārt par sportu.

Pēc tam ceļš viņu aizveda uz tālo Austrāliju. Arnolda Šmita un avīzes "Austrālijas Latvietis" vārdi nesaraujami saistīti kopš laikraksta dzimšanas dienas 1949. gadā. Ar vienu izlaidumu 1359 reizes Arnolda vadītā sporta nodaļa sasniedza lasītājus Austrālijā — rekords, ko droši varēja uzskatīt par nepārspējamu. Viņa mīlestība uz sportu un sporta reportēšanu ilga vairāk nekā pusgadsimtu.

1976. gadā G.Bērzzariņš, kas strādāja kopā ar Arnoldu Šmitu "Austrālijas Latvietī", ieteica "trim lielajiem" (G.Gubiņam, V.Čikam un A.Šmitam) turpināt darbu par latviešu sportu — šoreiz par latviešu sportu trimdā. Taču tas nebija lemts. Tagad jau citi cilvēki Latvijā un svešumā turpina īstenot kādreiz aizsākto ieceri par grāmatas izdošanu.

A.Šmits centās rakstīt tā, lai neradītu leģendas sportā, bet būtu maksimāli patiess un godīgs. Lai nebūtu bezpersoniski uzrakstītu gabalu, jo, kā pats rakstīja, "ir ļoti viegli rakstīt, ja neko nezina, bet grūti, ja zina". Tāpat kā šodien sporta žurnālisti taisa leģendas par vienu vai otru sportistu, tā notika arī A.Šmita laikā. Daudzi starti olimpiādēs bija stipri vien pieticīgi. Laika gaitā tos tā apjūsmoja un apmīļoja, ka paši sportisti ar vājajiem rezultātiem kļuva par lieliem varoņiem, kuru varonība nākamajām paaudzēm jau šķita pārcilvēciska. Šī slimība piemīt arī mums Latvijā. Protams, gribētos, lai A.Šmitam no debesu augstumiem nevajadzētu smaidīt par mūsu radītajām leģendām. Katram gribētos ieteikt izlasīt viņa uzrakstītās grāmatas un pārlapot sporta žurnālus un avīzes. Tas ir tā vērts! Un Arnolda Šmita vārds iegūs pavisam citu skanējumu.

Lielais aiziešanas brīdis pienāca 1978. gada 10. septembrī. Izvadīja Arnoldu Šmitu 15. septembrī ar sēru dievkalpojumu no Sv. Trīsvienības baznīcas Austrummelburnā. Pelnu urna novietota Folknera kapsētā.

Rita Apine,

Latvijas Sporta muzeja

galvenā krājuma pārzine

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata, kas veltīta dzīvesbiedrei Austrai Šmitai

Kāzu dienā 1943. gada 15. maijā

Ja man nav lemts, tad vienalga — draugu vai ienaidnieku, kas šo grāmatiņu atrod, laipni lūdzu nodot manai labajai sieviņai Austrai Šmitei (Rīgā, Ģertrūdes ielā 30–15; tagad Vācijā). Rīgā, 26.IX.44. — Arnolds Šmits

Dienasgrāmatu publicēšanai Guntars Saiva Sidnejā nodevis Sigizmundam Timšānam

1944. Otrdien, 26. septembrī

(Pl. 20.30 — Rīgā). Manā dzīvē šodien sākas jauns kalendars: Austra kopā ar abām māsām vakar aizbrauca uz Vāciju. Tas bija tvaikonītis "Mimichonn", kas viņas aizveda. Austriņa tik ļoti negribēja šķirties no zemes, kur dzimusi. Viņa atstāja mūsu tumšo, bet tik mīļoto dzīvoklīti. Tā izrādījās pirmā īsti rudenīgā diena sirdī un dabā. Pārnācu no ostas izlijis gandrīz vai līdz ādai. Bet kādas bija viņas! Cik briesmīgi ir bēgt no mājām...

* * *

Šodien pošos ceļā arī es — varbūt mēs satiekamies. Mājas ir tik dīvainas. Nav vairs Austras smieklu. Starp savām nedaudzām mantiņām, ku®as domāju ceļam, iesaiņoju arī "pusbībelīti" — Jauno derību. Par to ļoti priecājas māte. Kā un kur es braukšu — to zin vienīgi dieviņš. Šorīt agri esot aizbraukusi arī Soņa.

* * *

Rīga ir atbaidoša izskata bēgļu un ka®avīru nometne. Stāsta, ka boļševiki esot jau Limbažos — tātad 25 km no Lēdurgas! Ak, nabaga māte un Aņņa! Bet tādā neapskaužamā liktenī jau esam mēs visi. Viena bauma pārspēj otru: pamiers, zviedri Baltijas jū®ā, angļi Igaunijā, sāksies vācu jauno ieroču sērija — tā dažnedažādi ļaudis sačukstas un jautā sev: "Kas īsti mūs var glābt?" Rakstu, un — pēkšņi apdziest elektrība. Vai ar Ķegumu vairs nav labi? Uzdedzinu dzeltenu svecīti, ku®u Austra man atstāja nebaltām stundām. Jau jāķeras pie tās! Nu drūmums kļūst vēl glūnīgāks. Uz galda man pistole, bet mazās istabiņas kaktā šautene. Ja vajadzēs — pabiedēšu kādu zemcilvēku.

* * *

Jau otrā nakts bez Austriņas. Sevišķi to izjutīšu šovakar, jo vakar biju sardzē "Tēvijā". Vai visi 3 sievišķi vēl ir jū®ā? Gulēt ejot, neaizmirsīšu krustiņu Austriņai un pēc tam pārējiem. Tiešām gan grūti aptvert, cik Austriņa visur un vienmēr pret mani bija laba! Ar labnakti!

Piektdien, 29. septembrī

(Pl. 19.30). Vakar pl. 15 atstāju mājas. Kopā ar draugu Hermani Zaļumu paņēmām kursu uz Dundagas un Ventspils pusi. Rīga ātri palika aiz mums. Anniņmuižā uz ielas redzams nošauts zirgs. Neviens to nenovāc. Kņada un burzma. Vakarā sasniedzām Asarus. Pie Pētera Kauliņa ēdām vakariņas — garšīgu zupu, ceptas karūsas, skābus gurķīšus un klāt — konjaks. Turpat pārgulējām. Bija vareni.

* * *

Šodien devāmies tālāk. Rīgas–Tukuma šosejas 46. kilometrā ieturējām brokastis. Ēdām Hermaņa mātes ceptu baltmaizi un garšīgas kotletes. Sākot ar Ķemeriem — visur ka®a pēdas: izpostītas mājas, ceļmalās kapiņi ar vienkāršiem koka krustiņiem, visur pozicijas. Pusdienojām Tukumā kādā ēdienu veikalā. Sa-ēdāmies desas un katrs izdzērām 4 krūzes kafijas. Boļševiku neilgajā varas laikā Tukums pamatīgi cietis. Satikām sportistu Rūdolfu Vītolu. Tas gatavojās atgriezties Rīgā. Uzlidoja 2 boļševiku lidmašīnas. Šāva zenīts. No Tukuma izbraucām pl. 16. Uz divriteņiem, muguras slapjas. Īsi pirms pl. 19 iebraucām Pūres pagasta "Gobās". Brīnišķīgas mājas. Ganās zosu bariņš, un kalna pakājē daudz bišu tropu. Saimnieka Legzdiņa 13 g.v. dēls Gunārs mums stāsta savus piedzīvojumus. Ļoti laipni saimnieki. Māja vēl neizbūvēta. Dabūjām maisu, ku®u nolikām virtuvē uz grīdas gulēšanai. Saimniece pašreiz vāra vakariņas. Cerams, ka kritīs arī mums... Apm. 1 1/2 km no "Gobām" sadzīti apm. 500 gūstekņu. Tie droši vien pārnakšņos zem klajas debess. Brrr! Pašreiz gan ir brīnišķīgs rudens laiks, bet vakaros vēss. Meži mirdz tūkstots krāsās. Brīnišķīgas ir kļavas un apses — sarkanas. Pērn kopā ar Austru Viesturdārzā skatījāmies kritušās lapas, bet — lūk, kas notiek šogad. Esam katrs savā debess malā. Tā tas nu ir! Tagad turpināsim ar Hermani pļāpāt!

Pirmdien, 2. oktobrī

(Pl. 22.30). Kā tad nu viss tas notika? Diezgan raibi. Sestdienas rītā atsveicinājamies no labajiem saimniekiem, ku®i mūs baroja kā savus cilvēkus. Ēdām dažādus Kurzemes gārdumus. Tālākais ceļš ar divriteņiem nebija patīkams. Dodoties uz Talsiem, braucām garām 3200 sagūstītiem boļševikiem. Viņu kolonna uz šosejas bija turpat 3 km ga®a. Bēdīgā izskatā soļoja nožēlojami ļaudis. Gūstekņi pie katras izdevības mēģināja no ceļmalas laukiem zagt runkuļus un kartupeļus. Vācu sargi tos gaiņāja ar nūjām un šautenēm. Turpmākā braucienā nomaldījāmies, kāpēc nevajadzīgi šķērsojām Kandavu. Bija varen g®ūti uzstumties augstajā kalnā, bet par to Kandavu redzējām pirmo un varbūt arī pēdējo reizi savā mūžā. Jo tikām tuvāk Talsiem, jo vairāk slāpa. Apkārtējās mājās tomēr velti meklējām 1/2 litra piena vai pāris ābolu. 13 km no Talsiem bija lielas mājas "Egles". Arī tur mūsu gājiens izrādījās veltīgs, kaut gan augļu dārzs bija tik liels kā mežs un govju pulks — patiesi dižs... Tur satikām Aizkraukles mācītāju Arnoldu Lūsi, kas kopā ar ģimeni mazā kulbiņā bēgļu gaitās brauca jau otro nedēļu. Viņš noaudzis ar bārdu un kļuvis sirms. Visgrūtāk esot mazajiem, no kuriem vienam pašreiz tikai 9 mēneši. Sestdienas pievakarē laimīgi iebraucām Talsos. Salīdzinot ar trokšņaino Tukumu, tur viss šķita mierīgi. Paziņas nemeklējām, bet devāmies uz staciju, lai izbēgtu no lietus un ar "mazo bānīti" brauktu tālāk. Ieskaitot maldīšanos, ar divriteņiem bijām veikuši gandrīz 150 km. Vilciens ilgi kavējās. Sākām braukt tikai pl. 21. Tad ilgā nīkšana Dundagā. Vakar rīta pusē — atkal kaut kas traks, kas šeit gan laikam parasta lieta: lokomotīvīte ieskrēja grāvī un 3 vagoni arī! "Aug-šāmcelšanās" ilga 12 stundas. Klizma notika tajā vietā, kur Lielirbe ietek jū®ā. Svētdienu tādēļ pavadījām tur. Piekūlās vēl 2 rīdzinieces. Viena saucās Becha kundze un agrāk bija bieži redzēta uz ielas. Klaiņojām apkārt. Upītē mazgājamies un atbrīvojamies no Rīgas bārdām. Satikām vidzemniekus, ku®i ar vairākām laivām pārbraukuši Rīgas jū®as līci no Saulkrastiem. Braukšot tālāk uz Liepāju, bet mums gan šķita, ka kaut kur citur... Bija ļoti noslēpumaini. G®ūtajā braucienā laivā miris kāds bērniņš, kas pirms 3 mēnešiem dzimis Saulkrastos, bet tagad apbedīts Rojā. Vismaz pie mūsu pašu jū®as... Kādās mājās nejauši sastapos ar 2 draugiem no studentu laikiem — Tālavu Timušku un Arktu Trūzi. Viņi dzīvo no visiem aizmirsti un kaut ko gaida. Mierīgāku jū®u... Šajā pusē, kur mūsu zemi apskalo atklāta jū®a, dzīvo pārtikuši zvejnieki. Būtu tik labi, ja nevajadzētu braukt tālāk! Bet... Pazagām kartupeļus un cepām tos ugunskurā. Bija lepnas pusdienas. Saldais ēdiens — brūklenes, jo pilns mežs ogām. Mani pamatīgi izjokoja kāda lapsa. Viņa nemaz nebēga. Es ar pistoli izšāvu veselas 3 reizes, bet vienmēr laimīgi garām. Nu atkal vajadzēs skriet un meklēt patronas. Pēc 12 stundām vilcieniņš bija salabots. Tipinājām uz ventiņiem. Ak, cik jauka nakts! Mūsu ceļu apgaismoja liels mēness. Aiz priedēm pastāvīgi krākāja jū®a. Pie katras stacijas izkāpu no vagona, kur bija karsts un piesmēķēts kā bunkurā. Ovišos vareni margoja lepnā bāka. Tās gaišie spoguļi, ku®i veido spokainu mirdzumu — rāda ceļu tuviem un tāliem jū®as braucējiem. Bāka būvēta uz sauszemes — tieši pie stacijas. Pl. 1 naktī beidzot bijām Ventspilī. Ceļā pāri par 30 st.! Tik ilgi braucām no Talsiem līdz Ventspilij! Kur naktī iet? Palikām gulēt vagonā.

***

Šodien esam ventspilnieki. Te ir paziņu bez gala. Pat Nikolajs Seglenieks ar māti un suni! Visi kaut ko spriež, meklē un gaida. Esam apmetušies pie Hermaņa māsicas. Toņa mūs uzņem kā viesus un nevis bēgļus. Bija tik tīkami nomazgāties! Esam iekārtojuši arī ērtu guļas vietu. Hermanis jau krāc. Šodien lija, jutāmies ļoti noguruši un maz ko reālu padarījām. Varbūt rīt ies labāk. Ventiņi strādā pie ierakumu darbiem.

***

Materiālu kopu pēc Austrālijas braucuena sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents