Valsts prezidents Guntis Ulmanis — Tirdzniecības un rūpniecības kameras lietišķajās pusdienās 24.martā

24. martā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera rīkoja tradicionālās lietišķās pusdienas, kurās šoreiz vairāk nekā trīsdesmit Latvijas uzņēmēju no dažādām biznesa sfērām tikās ar Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Šā pasākuma tēma bija "Valsts prezidents — Latvijas ekonomikas interešu priekšstāvis ārvalstīs". Uzņēmēji pārstāvēja tādas pazīstamas firmas kā Baltijas Tranzītu banka, "House of Prince Rīga", Latvijas kuģniecība, RER, "Olainfarm", "Valmieras stikla šķiedra" u.c.

Pasākumu ievadot, Valsts prezidents teica uzrunu:

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Šī ir pirmā reize, kad mēs tik plašā lokā tiekamies kopā ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru un tās locekļiem. Tā bija mana sena vēlēšanās.

Saskaitīju, ka ārzemēs esmu ticies ar četrdesmit divu Tirdzniecības un rūpniecības kameru pārstāvjiem. Man radās doma, ka varētu rīkot regulāras tikšanās arī ar attiecīgajām Latvijas organizācijām, proti, Privatizācijas aģentūru, Attīstības aģentūru, Tirdzniecības un rūpniecības kameru un vēl citām līdzīgām organizācijām. Ārzemju vizītēs man ir bijušas tikšanās, uz kurām sanāk ievērojamākās uzņēmējsabiedrības, protams, arī valstu vadītāji un politiķi. Ar viņiem detalizēti tika runāts par tirdzniecības un rūpniecības iespējām Latvijā. Pamatjautājums, kurš man tiek uzdots šajās tikšanās reizēs — ko mēs varētu sagaidīt un ko iegūt, investējot līdzekļus Latvijā.

Manā vadībā ārzemēs ir sarīkoti divpadsmit semināri, kuros piedalījušies šo valstu ekonomisko un politisko aprindu cilvēki un kuros arī tika spriests par Latvijas perspektīvām un piedāvājumiem. Šo jautājumu var noformulēt arī šādi — ko mēs varam piedāvāt pasaulei un ko pasaule vēlas no mums.

Es domāju, ka pieredze mums ir pietiekoši liela. Privatizācijas process tuvojas nobeigumam. Kā mīnuss šeit jāmin monopoluzņēmumu privatizācija, par kuru pašlaik vēl tiek debatēts. Pēc piecu gadu darba ir nonākts pie secinājuma, ka privatizācija ir uz laiku jāaptur, lai palūkotos dziļāk un izsvērtu reālo situāciju. Arī lielāko partiju līmenī pašlaik vēl nav skaidrs, vai būtu jāprivatizē visi monopoluzņēmumi, vai arī kādi valsts iedzīvotājiem svarīgi uzņēmumi paliktu daļējā valsts pārvaldē. Protams, šis jautājums ir saistīts ar iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību pakalpojumu jomā. Par to liecina daudzie telefona zvani un vēstules, kuras es saņemu. Tāpēc sliecos domāt, ka pakalpojumu sfērai jābūt valsts kontrolētai, jo to nevar vadīt stihiski, neatkarīgi no sociālo un citu jautājumu risināšanas.

Es gribu šodien ar jums brīvā diskusijā apspriest to, kāda ir mūsu valsts ekonomiskā politika, kā jūs to vērtējat, sākot ar 1991. gadu, nosaucot kā pozitīvās, tā arī negatīvās tendences.

Jāpadomā arī, ko mēs varētu atbildēt jaunatnei, sakot, kuras nozares ir perspektīvas un kuras ne tik perspektīvas. Būtu labi, ja skolnieki jau pamatskolā zinātu, par kādu nozari vairāk interesēties, par ko vairāk lasīt, ko pētīt. Tas būtībā ir jautājums par Latvijas perspektīvu, par Latvijas attīstību. Ja man atļauts kritizēt Tirdzniecības un rūpniecības kameru, tad es gribētu sacīt, ka jautājumā par Latvijas ekonomisko modeli kamerai būtu vairāk jāiesaistās tā veidošanā. Šobrīd es saredzu, ka valdības, Saeimas, politiķu darbā Tirdzniecības un rūpniecības kameras ietekmi īpaši nejūt, lai arī tā ir organizācija, kas zināmā mērā nosaka mūsu valsts tirdzniecības un rūpniecības politiku. Es gribētu, lai šī ietekme būtu daudz lielāka.

Vēl viena būtiska šodienas iezīme: ja pirms pieciem gadiem man jautāja, kur īsti Latvija atrodas, tad šobrīd jautājumos izskan dziļa Latvijas ekonomikas izpratne. Visās valstīs, kurās uzstājamies, mums tiek uzdoti ļoti precīzi jautājumi, tostarp par atsevišķiem uzņēmumiem vai reģioniem, nodokļu lielumiem, atsevišķiem likumiem. Tāpēc domāju, ka mēs maz pētām citu valstu pieredzi, jo bieži vien nevaram atbildēt ar tādu pašu kompetenci. Mums vēl konkrētāk jādefinē, ar kurām no pasaules valstīm mums būtu visizdevīgāk tirgoties un kādā jomā.

Mums visiem liekas, ka Krievija ir tā vieglākā barjera, labākais tirdzniecības un peļņas lauks. Taču, iespējams, ka zināmā mērā tā ir rutīna un ieradums, ekonomiskās drošības sajūta, ka tur mēs esam zinošāki, labāk pazīstami un profesionālāki. Es tomēr aicinātu rūpīgāk ieskatīties arī citu pasaules valstu pieredzē nolūkā noskaidrot, kur vēl mēs varētu būt interesanti.

Pēdējo nedēļu notikumi rāda, ka pilnīgi paļauties un būt tik atklātiem, kā jums gribētos, politiski ir diezgan neapdomīgi. Krievija mūsu ekonomiskās problēmas dažās sekundēs ir pārvērtusi politiskās problēmās. Palūkosimies, kas tad pēdējā mēneša laikā īsti noticis attiecībās ar Krieviju. No vienas puses tā mums bija laba mācība, bet no otras — mums arī jāredz, ka patiesas ekonomiskās intereses var būt saistītas ar neadekvātiem politiskiem instrumentiem. Mūsu politiķiem, partiju vadītājiem ir jāizvērtē, kā uz šādām lietām pareizi reaģēt. Katrā ziņā mēs nedrīkstētu justies kaut kādā veidā atkarīgi no jebkuras kaimiņvalsts. Taču mēs nedrīkstam arī ignorēt šo lielo tirgu, iespēju tirgoties, ja tas mums ir izdevīgi. Jūs katrs pats varat atbildēt uz jautājumu, cik tas ir stabili un ilglaicīgi.Nesenos Krievijas draudus par ekonomiskajām sankcijām es uzskatu par nekorektu rīcību. Gandrīz nekur pasaulē tā nenotiek.

Ekonomiskās sankcijas, kā zināt, šobrīd ir spēkā attiecībā pret Kubu, Irāku, taču šeit atrodama motivācija, kāpēc tās tiek izmantotas un kāpēc starptautiskā mērogā tiek atbalstītas. Acīmredzot daļa Krievijas politiķu uzskata mūs par provinci, kuru var pabaidīt, ja kaut kas nepatīk. Tāpēc šis mēnesis mums deva zināmu pieredzi. Mēs turpināsim veidot labas starpvalstu attiecības ar Krieviju, bet mums ir jāaizstāv savi noteikti principi.

Nedaudz par valdības darbību pēdējos piecos gados. Es domāju, ka šim laikam ir zināma rādītāju sistēma, no kuras raugoties, visas valdības ir bijušas relatīvi konsekventas. Ar to es domāju stingru fiskālo politiku, sabalansētu valsts budžetu (sākumā gan gāja grūti, bet ceru, ka šis valsts budžeta sabalansējums netiks vieglprātīgi mainīts), reģionālās attīstības veicināšanu, aktīvu darbu ārvalstu investīciju piesaistē, uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, kā arī kapitāltirgus attīstību. Jāpiemin tāpat Latvijas bankas lielais ieguldījums.

Es piedalījos Amerikā sarunās par Latvijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Mums tika dots solījums, ka 1998. gadā Latvija tiks uzņemta PTO. Es šo solījumu sīkāk negribu komentēt, jo to deva tik autoritatīvas personas, ka man nebūtu tiesības šaubīties par to. Jautājums ir tikai, vai mēs paši esam gatavi, vai esam sagatavojuši attiecīgo dokumentāciju, sakārtojuši ekonomisko politiku tā, lai mums nevarētu neko pārmest.

Ja runājam par ES, tad gribētu akcentēt humanitāros jautājumus, kuri tiek izvirzīti kā vieni no pamatnosacījumiem Latvijas iestājai šajā organizācijā. Galvenie no minētajiem jautājumiem, pēc manām domām, ir pilsonības likums un mūsu sabiedrības modelis.

Vēl vēlētos uzsvērt, ka naudas jautājums nav liekams par pamatu uzņemšanai ES. Jūs nesen varējāt apskatīt statistiku, ko publicējusi ES, un tajā minēts, ka Latvijas uzņemšana, salīdzinot ar Centrāleiropas un Balkānu valstīm, ir relatīvi lēta. Latvijas uzņemšana šajā organizācijā ir mūsu gribas, mūsu varēšanas un "mājas darbu" jautājums. Es vēlreiz atgādinu — humanitārie jautājumi, mūsu pašu ekonomiskā politika un likumdošanas sakārtošana atbilstoši ES prasībām — tie ir galvenie jautājumi iestājai ES.

ES uzņemšanas plānā ir iespējamas zināmas atkāpes — papildus piecām potenciālajām kandidātvalstīm var tikt uzņemta vēl viena vai divas valstis ar nelielām iestāšanās izmaksām. Tas ir tiešs mājiens Latvijai, jo starp tām valstīm, kuras ir palikušas ārpus pirmās uzņemšanas kārtas piecnieka, ir Latvija. Tāpēc domāju, ka jautājums par iestāšanos ES ir mūsu pašu rokās, jo situācija pēdējos divos gados ir mainījusies.

Sīkāk par Krievijas un Latvijas attiecībām. Rīt sanāks NDP, kurai ir padomdevējas tiesības, bet lēmējtiesības pieder parlamentam un valdībai. Es ceru, ka ĀM mums rīt piedāvās konkrētu pasākumu plānu tālāko attiecību veidošanā ar mūsu lielo kaimiņu. Es nedomāju, ka mēs šeit izgudrosim velosipēdu vai atklāsim jaunu Ameriku. Pamatelementi šajās attiecībās ir skaidri. Jautājums ir tikai, cik mēs paši būsim noteikti, stingri un tajā pašā laikā arī pietiekami korekti. Svarīgi ir izsvērt perspektīvas ekonomiskajā sadarbībā ar Krieviju. Gaidīsim, kāda būs jaunās Krievijas valdības ekonomiskā politika. Es varu izteikt tikai savu personīgo viedokli par valdības maiņu, un manuprāt Černomirdins nebija gatavs un nebūtu mainījis ekonomisko politiku sliktākā virzienā attiecībās ar Latviju. Es vēlreiz atkārtoju — tas ir mans personīgais viedoklis, kura pamatā ir iespaidi pēc sarunas ar viņu. Taču tagad tā ir pagātne, un nākotne ir jauna valdība. Mēs visu laiku domājam, ka tikai Latvijā un Igaunijā ir jaunākie premjeri, bet izrādās, ka arī lielvalstij var būt pietiekami jauns premjers, kuram izrāda uzticību. Vai šī politika īstenosies un kādā virzienā tā īstenosies? Domāju, kādu mēnesi mums ir jābūt pacietīgiem un jāpilda savi mājasdarbi. Kas attiecas uz nodokļu politiku, uz muitas jautājumiem, es nedomāju, ka tuvākajā laikā lielākais labvēlības režīms no Krievijas puses varētu mainīties. Cita lieta ir sociālā un psiholoģiskā spriedze, kas ietekmē iedzīvotāju noskaņojumu. Jāpiemin, ka šo noskaņojumu krievu tautā attiecībā pret Latviju saindē atsevišķu Krievijas politisko spēku ļoti aktīvā darbība. Latvijas politiķiem un Latvijas ideoloģiskajam ruporam ĀM vadībā ir nopietni jāstrādā, lai mēs parādītu savu stāju, savu patieso vēlmi un darbības programmu ne tikai attiecībā pret Krieviju, bet arī pret citiem mums svarīgiem sadarbības partneriem. Tad arī Krievija nevarēs šos jautājumus izkropļot un parādīt tādā gaismā, kas neatbilst īstenībai.

Ja runājam par iespējamajām nodokļu atlaidēm uzņēmējiem jeb eksporta stimulēšanu, tad domāju, ka LTRK ir jābūt savai noteiktai politikai šajā jautājumā, ar kuru jāiepazīstina parlaments un valdība. No savas puses manu tiesību un iespēju robežās esmu gatavs šajā darbā piedalīties un atbalstīt jūs.

Taču es domāju, ka eksporta politikas stimulēšana ir daudz sarežģītāks jautājums, nekā vienkārši sacīt — maksāsim vairāk tam, kurš eksportē. Būtība meklējama, sākot ar ražošanas un organizācijas uzņēmējdarbības veidošanu.

Paldies par uzmanību.

Tālākā tikšanās gaitā noritēja spraiga domu apmaiņa, jo Latvijas uzņēmēji prezidentam bija sagatavojuši virkni konkrētu jautājumu, no kuriem daudzi skāra ekonomiskās attiecības ar Krieviju, kā arī nodokļu politiku, Latvijas tēla veidošanu pasaulē u.c. Lietišķās sarunas laikā G.Ulmanis uzsvēra, ka Latvija aizvadītajos gados daudz sasniegusi, un turpmākā attīstība un attiecības ar starptautiskajām organizācijām ir "...mūsu gribas un varēšanas jautājums". Viņš arī mudināja uzņēmējus līdztekus tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju paplašināt sadarbību arī ar citām valstīm un izteica vēlēšanos tikties ar zivju produkcijas ražotājiem un tranzīta biznesa pārstāvjiem.

Lietišķo pusdienu laikā: Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Viktors Kulbergs

Valsts prezidenta preses dienesta un "LV" informācija. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"