Kādi jaunumi gaidāmi dzīvokļu un dzīvojamo māju privatizācijā

Analizējot grozījumus likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"

NORMUNDS PĒTERKOPS, Saeimas deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs, — "Latvijas Vēstnesim"

Piekto mēnesi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija strādā pie grozījumiem likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Tagad tie tiek gatavoti trešajam lasījumam Saeimā, un iespējams, aprīlī tiks apstiprināti. Kādēļ šādi grozījumi bija nepieciešami un ko būtiski jaunu var sagaidīt īrnieki un nomnieki?

— Privatizācijas process uzrāda arvien jaunas nianses, kuras nepieciešams iekļaut likuma normās, lai tas atbilstu šodienas prasībām. Līdztekus mēs cenšamies veikt iestrādes arī nākotnei — vismaz gadu uz priekšu. Jāapzinās, ka 6. Saeima šajā likumā grozījumus vairs nepaspēs izdarīt, bet nākamais likumdevējs nopietnas izmaiņas likumā spēs veikt labākajā gadījumā 1999. gada pirmajā pusē. Tālab izsveram visu, kas jāizdara, lai likums varētu darboties normāli, lai noņemtu jebkādu nevēlamu spriedzi.

Tiek sakārtotas zemes lietas

Pirmām kārtām sakārtojam zemes lietas. Jau pirms laba laika Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" un "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", kur noteica subjektu loku, kas var iegūt zemi īpašumā. Lai novērstu pretrunas ar šiem diviem likumiem, veicam labojumus dzīvojamo māju privatizācijas likumā un nosakām, ka tajos gadījumos, kad šie divi iepriekšminētie likumi atļauj iegūt zemi īpašumā fiziskām personām, arī privatizējot dzīvokli, šīs fiziskās personas var kļūt par zemes īpašniekiem. Līdz šim pastāvēja neloģiska kārtība: ja starp privatizācijai nodotas dzīvojamās mājas dzīvokļu īrniekiem bija kaut vai viens, kuram nebija tiesību iegūt zemi īpašumā, tad arī pārējie bija spiesti kļūt tikai par zemes nomniekiem. Tagad šī spriedze tiek noņemta. Atbilstoši likumiem par zemes privatizāciju nepilsoņiem zemi joprojām nav tiesību iegūt īpašumā pierobežas joslā, kāpu vai īpaši aizsargājamās zonās. Šajā gadījumā paliek iepriekšējais nosacījums — ja kaut viens no dzīvojamās mājas īrniekiem nav tiesīgs iegūt zemi īpašumā, tad arī pārējie, privatizējot savus dzīvokļus, var mājai piederošo zemi iegūt nomā uz 99 gadiem.

Nomas lietās joprojām ir problēmas, īpaši gadījumos, kad zeme pieder nevis valstij vai pašvaldībai, bet gan citai fiziskai vai juridiskai personai. Patlaban likums paredz, ka zemes īpašniekam jāslēdz līgums ar katru dzīvokļa īpašnieku atsevišķi. Līdz likuma grozījumu nodošanai trešajam lasījumam Saeimā esam paredzējuši šo normu izstrādāt tā, lai zemes īpašniekam nāktos slēgt vienu līgumu — vai nu ar daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanas sabiedrību, vai arī ar juridisku vai fizisku personu, kura māju pārņēmusi apsaimniekošanā uz pilnvarojuma līguma pamata. Ja zeme ir valsts vai pašvaldības īpašumā un nomas līgums noslēgts uz 99 gadiem, šīs nomas maksas apmēri tiks pielīdzināti zemes nodokļa apmēriem.

Šobrīd esmu jau saņēmis informāciju, ka valsts un pašvaldības šiem dzīvokļu īpašniekiem — zemes nomniekiem pieprasījusi vai gatavojas pieprasīt nomas maksu 5 procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības.

Nedrīkst pieļaut situāciju, ka vieni par zemi maksā 1,5 procentus, citi — 5 procentus no kadastrālās vērtības.

Par privatizētāju loka paplašināšanu

Presē daudz diskutēts — vai ir lietderīgi atļaut privatizēt dzīvokļus īrniekiem, kuriem ir īres un komunālo maksājumu parādi. Gan mūsu komisija, gan Saeima atbalstījusi priekšlikumu, ka gadījumā, ja mājas valdītājs — valsts vai pašvaldība — nav iesniedzis tiesā prasību par īres līguma izbeigšanu vai parādu piedziņu, īrniekam ir tiesības dzīvokli privatizēt. Uzskatu, ka tas ir pareizi, jo zināmā mērā aktivizēs arī namu pārvaldes piedzīt šos parādus. Ko darīt ar parādu nastu? Mēs likumā pasakām, ka par parādu apmēriem jānoslēdz ķīlas līgums. Tātad valsts vai pašvaldība patur šo dzīvokli ķīlā. Ja dzīvokļa īpašnieks gribēs ar šo īpašumu veikt kādus darījumus, tad būs nepieciešama ķīlas turētāja piekrišana un arī vienošanās, kā ķīla tiks izpirkta. Savukārt, ja ķīlas devējs līgumā noteiktajā laika posmā parādu nenomaksā, ķīlas ņēmējs būs tiesīgs griezties tiesā par tālāko rīcību ar ķīlu — piemēram, pārdot šo nekustamo īpašumu izsolē, paturot sev parāda summu, bet atlikumu izmaksājot dzīvokļa īpašniekam. Tā kā daudzviet dzīvokļa vērtība noteikti pārsniegs parāda apmērus, kas "smagākajos" gadījumos ir vidēji 1000 — 1500 latu, bijušais dzīvokļa īpašnieks tomēr nepaliks pilnīgi bez naudas un viņam būs iespēja sameklēt sev citu mitekli. Vēl gribu pateikt, ka ir arī tādi "uzticamie parādnieki", t.i., daļa maznodrošinātu īrnieku apkures sezonā kļūst par parādniekiem, bet vasarā pakāpeniski parādus nokārto. Kāpēc šiem cilvēkiem neatļaut privatizēt dzīvokli? Turklāt dzīvokļa īpašnieks drīkst apdzīvojamo platību izīrēt apakšīrniekiem, gūt papildu ienākumus un tādējādi atbrīvoties no parādiem.

Turpmākā rīcība ar neizīrētiem dzīvokļiem

Šobrīd ir spēkā šāda kārtība: no brīža, kopš māja tiek nodota privatizācijai, tajā esošos brīvos dzīvokļus pašvaldība vairs nedrīkst izīrēt, bet dzīvojamo māju privatizācijas komisija tos privatizē izsolē par sertifikātiem cilvēkiem, kuriem saskaņā ar likumu ir dotas priekšrocības.

Tagad komisija izstrādājusi un Saeima akceptējusi izmaiņas, kas nosaka trīs variantus, kā rīkoties ar šiem dzīvokļiem: tāpat kā līdz šim dzīvojamo māju privatizācijas komisija dzīvokli var piedāvāt privatizēt izsolē par sertifikātiem personām, kurām likums noteicis priekšrocības; valsts un pašvaldība šos dzīvokļus var izīrēt personām, kuras ir reģistrētas dzīvokļu rindā (pēc tam dzīvokli būs iespējams privatizēt vispārējā kārtībā); un trešais — pašvaldība brīvo dzīvokli var privatizēt atkātā izsolē tikai par naudu. Tas ir gadījumā, ja dzīvokļa bijušais īrnieks atstājis parādu. Ar izsolē iegūtajiem līdzekļiem iespējams segt šā dzīvokļa bijušā īrnieka parādus. Vēl gan jāizstrādā precīza secība, kā šī likuma norma tiks realizēta. Ir vairāki priekšlikumi, kā to varētu darīt. Sākotnēji bija doma, ka šo kārtību varētu noteikt Ministru kabinets. Pēc tam palikām pie viedokļa, ka to noteiks pašvaldības.

— Šīs izmaiņas gan vedina uz domām par lielām neskaidrībām un cīniņiem par šiem brīvajiem dzīvokļiem. Kas un kā izšķirs, kad ar brīvajiem dzīvokļiem (kuru, starp citu, nemaz nav daudz!) rīkosies valsts, pašvaldība vai privatizācijas komisija? Kā tiks nodrošināts godīgums dzīvokļa piešķiršanā?

— Pirmām kārtām jānosaka secība, kādā rīkojas katra no iepriekšminētajām institūcijām. Līdz trešajam lasījumam tas tiks precizēts. Mans personīgais viedoklis gan bija tāds, ka īrniekus brīvajos dzīvokļos drīkst iemitināt tikai līdz vispārējās privatizācijas uzsākšanai. Patiešām, grūti ir noteikt un vēl grūtāk izkontrolēt, vai tas, kurš saņems šo dzīvokli, patiešām objektīvi arī ir pirmais rindā. Jo rindu ir daudz, cilvēku vēlmes dažādas…

— Kas izteica priekšlikumu, ka privatizējamo māju brīvajos dzīvokļos varētu turpināt iemitināt īrniekus? Droši vien pašvaldība…

— Jā, šī ierosme nāca no pašvaldībām, un Saeimā tā tika atbalstīta. Taču man šķiet, ka tādējādi zināmā mērā var zust dzīvokļu sadales kārtības caurspīdīgums un mēs likumdošanā atstājam spraugu ne visai godīgu darījumu iespējai. Taču tās ir manas personīgās domas.

Privatizēto māju pārņemšana apsaimniekošanā — pusgada laikā

— Likumam par dzīvojamo māju privatizāciju ir divi mērķi. Pirmais — attīstīt un veicināt nekustamā īpašuma tirgu. Otrais — veicināt dzīvojamo māju sakopšanu, meklēt jaunu apsaimniekošanas veidu. Pastāvot pašreizējai namu pārvalžu sistēmai, īrnieks vai paātrināti privatizēta dzīvokļa īpašnieks nezina, kā tiek izlietota viņa samaksātā nauda. Kurā mājā, kādām vajadzībām tā iztērēta. Un šo mērķi var sasniegt tikai vienā ceļā — dzīvokļu īpašniekiem pēc iespējas ātrāk apvienojoties un dibinot dzīvojamo māju kopīpašuma daļas apsaimniekošanas sabiedrības, kas pārņemtu no valsts vai pašvaldības namu pārvaldēm savā pārziņā visas apsaimniekošanas lietas. Lai šis process virzītos uz priekšu raitāk, mēs piedāvājam — ja 6 mēnešu laikā pēc vispārējās privatizācijas uzsākšanas dzīvokļu īpašnieki nav izrādījuši nekādu ieinteresētību un nodibinājuši jebkāda veida apsaimniekošanas sabiedrību, tad pašvaldībai tiek dotas tiesības uzņemties iniciatīvu un sasaukt visu dzīvokļu īpašnieku sapulci, lai izlemtu par tālāko rīcību mājas apsaimniekošanā.

— Beidzot rasts spēks, kas varētu izkustināt mājas iemītniekus no apātijas. Vai pašvaldībai tas noteikti jādara?

— Jāsaprot, ka valsts un pašvaldība ir tāds pats dzīvokļu īpašnieks kā fiziskās personas, kas privatizējušas savus dzīvokļus. Pašvaldība no izīrētāja tagad pārvēršas par neprivatizēto dzīvokļu īpašnieku. Šiem vienāda līmeņa īpašniekiem jāvienojas par kopīgu rīcību ar māju. Taču ar runāšanu vien, ja tai neseko konkrēta rīcība, ir par maz. Nereti īpašnieki neprot vai nevēlas atrast kopīgu valodu. Tādēļ paredzams, ka trešajā lasījumā tiks reglamentēts, cik ilgi var strīdēties, un kad tomēr jānodibina apsaimniekošanas sabiedrība vai jānoslēdz līgums par kopīpašuma pārvaldīšanu un jāpārņem māja savā pārziņā. Tie dzīvokļu īpašnieki, kuri nebūs iestājušies dzīvokļu īpašnieku sabiedrībā, savukārt varēs ar šo sabiedrību slēgt līgumus turpmāko darbību veikšanai. Mājai nepieciešams viens pārvaldnieks. Tad arī būs iespējams konstatēt, cik daudz līdzekļu nepieciešams mājas uzturēšanai, kā tos visracionālāk izlietot. Tagad arī dzīvokļu īpašniekiem būs iespēja starp vairākām izvēlēties tieši to apsaimniekošanas organizāciju, kura piedāvās lētākos un labākos pakalpojumus, un noslēgt ar to līgumu par mājas apsaimniekošanu. Bet varbūt šīs apsaimniekošanas funkcijas uzņemas arī kāds no mājas dzīvokļu īpašniekiem. Iespējams arī, ka apsaimniekošanas līgums tiek noslēgts ar namu pārvaldi, ja tās līdzšinējā darbība ir apmierinājusi iedzīvotāju prasības.

Likumos "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" un "Par dzīvokļu īpašumu" tiks ieviesti precizējumi, kas noteiks — sasaucot kopsapulci, visi īpašnieki obligāti jāinformē par dzīvokļu īpašnieku sabiedrības veidošanu, ieskaitot valsti vai pašvaldību, kura ir mājas neprivatizētās daļas īpašnieks. Nav pieļaujama situācija, ka kāds no īpašniekiem nav informēts par pārējo rīcību.

Kā rīkoties laika posmā pēc mājas vispārējās privatizācijas un pirms apsaimniekošanas sabiedrības dibināšanas

— Taču atklāts paliek jautājums, kā vispārējā kārtībā privatizēta dzīvokļa īpašnieks maksā par mājas apsaimniekošanu, kamēr nav nodibināta un nedarbojas apsaimniekošanas sabiedrība. Kā zināms, tas var ilgt mēnešiem…

Likums "Par dzīvokļu īpašumu" nosaka, ka dzīvokļa īpašniekam jāpiedalās mājas apsaimniekošanā. Taču praksē redzam, ka pēc mājas vispārējās privatizācijas iestājas periods, kad dzīvokļa īpašnieks gan jūtas kā pilntiesīgs saimnieks, taču apsaimniekošanas sabiedrība vēl nav izveidota, ar iepriekšējo valdītāju līgums par apsaimniekošanu arī nav noslēgts, un nav arī zināms, par kādu summu īpašniekam ar bijušo valdītāju būtu jāvienojas. Tātad iestājas bezsaimnieka posms, kad iespējams neko nemaksāt. Paātrinātajā privatizācijā noteikts, ka pēc īpašuma apliecības saņemšanas dzīvokļa īpašniekam mēneša laikā ar namu pārvaldi jānoslēdz līgums par apsaimniekošanu, un maksa par to pielīdzināta īres maksas apmēram. Tagad šī norma piemērota arī vispārējā privatizācijā: līdz apsaimniekošanas sabiedrības nodibināšanai dzīvokļa īpašnieks sedz apsaimniekošanas izdevumus īres maksas apmērā. Ja dzīvokļa īpašnieks mājas apsaimniekošanā nepiedalās, tad iepriekšējam valdītājam, kas māju joprojām apsaimnieko, ir tiesības tiesas ceļā piedzīt šo nesamaksāto summu.

Cik ilgi atļauts domāt — privatizēt dzīvokli vai nē

Likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" iepriekšējos grozījumos tika noteikts, ka dzīvojamās mājas privatizācija sākas ar brīdi, kad attiecīgā pašvaldība pieņēmusi lēmumu par tās nodošanu privatizācijai. Taču likumā joprojām saglabājusies norma, ka visiem īrniekiem ir dots vienādi ilgs pārdomu laiks — līdz 1999. gada 1. jūlijam. Tas nozīmē, ka vieniem īrniekiem, kuru mājas nodotas privatizācijai drīz pēc likuma pieņemšanas, pārdomām atvēlēts ļoti ilgs laiks, bet citiem, kuru mājas nonāks privatizācijā varbūt tikai nākamā gada februārī, — pārlieku īss. Tālab tika pieņemts loģisks lēmums — ja mājām ir dažāds privatizācijas uzsākšanas laiks, tad atšķirīgam jābūt arī šī procesa beigu termiņam. Valsts un pašvaldību komisija nolēma: ja dzīvojamā māja nodota privatizācijai līdz 1999. gada 1.janvārim, tad atbilde par piedalīšanos privatizācijā jāsniedz līdz 1999. gada 1. jūlijam. Ja māja privatizācijai nodota pēc 1999. gada 1. janvāra, tad pārdomām atvēlēti 6 mēneši no privatizācijas paziņojuma izsūtīšanas brīža.

— Vai šādā gadījumā nepastāv iespēja, ka pārdomu laiks pārsniegs privatizācijas sertifikātu derīguma termiņu? Laika atlicis pavisam maz.

— Jā, šāda problēma rodas. Mums bija doma, ka šajā gadījumā varbūt vajadzētu apsvērt iespēju par sertifikātu derīguma termiņa pagarināšanu. Taču pašlaik no tā atsakāmies un uzskatām, ka vajag darīt visu, lai paspētu mājas nodot privatizācijai laikus. Jo ilgāk process ievelkas garumā, jo ilgāk dzīvojamās mājas paliek bez pienācīgas apsaimniekošanas — siltināšanas un remontiem, un vēlāk to visu izdarīt būs daudzkārt grūtāk un dārgāk. Jo ātrāk tiks veikta dzīvojamā fonda īpašuma konversija, jo ātrāk būs zināms, kas ir īpašnieks un ko no tā var prasīt. Jau šobrīd ir iedarbināts mehānisms, kas kontrolēs namu uzturēšanu — tā ir Būvinspekcija, kura neatkarīgi no tā, kam pieder māja — fiziskai vai juridiskai personai — kontrolē tās tehnisko stāvokli. Kamēr īpašnieks nav noteikts, arī Būvinspekcijai ir grūti pielietot savas pilnvaras.

Ko darīt ar mājām, kuras sliktā tehniskā stāvokļa dēļ netiks privatizētas

— Pat nelielā līdzšinējā privatizēto māju apsaimniekošanas pieredze rāda, ka apsaimniekošanas sabiedrības finansiāli sekmīgi varēs uzturēt tikai tās mājas, kuras ir normālā tehniskā stāvoklī. Turklāt jāšaubās, vai īrnieki vēlēsies privatizēt dzīvokļus sliktos namos. Vai esat domājuši par to, kāda šeit izveidosies situācija?

— Jā, sliktu preci neviens negribēs pirkt. Ja īrnieki redzēs iespēju, kļūstot par īpašniekiem, māju savest kārtībā, tad viņi dzīvokļus privatizēs. Pretējā gadījumā tie paliks īrnieku statusā un prasīs no saimnieka — pašvaldības, lai māju remontē un uztur šeit dzīvošanai piemērotus apstākļus. Ko pēc privatizācijas beigām valsts un pašvaldība darīs ar šo sabiedrisko īpašumu? Var gadīties, ka māja tiks turēta pieticīgā kārtībā un tajā mitināsies īrnieki ar tikpat pieticīgām prasībām. Protams, līdz brīdim, kad ēku gluži vienkārši nāksies nojaukt. Ir iespēja, ka pašvaldība šādā mājā iegulda lielus līdzekļus, to kapitāli izremontē. Taču tad tā, iespējams, pamatoti vēlēsies paaugstināt īres maksu. Jāņem vērā, ka šie nami mūžam nepaliks pašvaldības vai valsts īpašumā. Īpašniekam būs brīvas tiesības rīkoties ar savu nekustamo īpašumu. Un, lūk, tikko pieminam šo iespēju, tā tūdaļ atskan balsis par piespiedu privatizāciju. Tā nav. Piespiedu privatizācija būtu gadījumā, ja īrniekam tiktu dota tikai viena izvēles iespēja — vai nu privatizēt, vai arī dzīvoklis tiks atņemts. Šajā gadījumā īrnieku aizstāv beztermiņa īres līgums. Līgumus, ko dzīvokļa īrnieks noslēdzis ar valsti vai pašvaldību, pārņem nākamais īpašnieks. Likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 55.pants nosaka: "Dzīvokļa vai dzīvojamās mājas īpašnieka maiņa nevar būt par pamatu īrnieka un viņa ģimenes locekļu izlikšanai no dzīvokļa." Protams, nevar gan solīt, ka vēl 2005. vai 2010. gadā spēkā būs pašvaldību noteiktie īres maksas "griesti". Droši vien tiks izveidota īres inspekcija vai kāda cita līdzīga institūcija, kas sekos īres un iznomāšanas lietām un vērtēs, vai tiek noteikta reālajiem apstākļiem atbilstoša maksa. Iespējams, lai varētu mainīt iepriekšējās īres un nomas maksas apmērus, īpašniekam būs nepieciešams šīs institūcijas akcepts. Taču vienu var apgalvot droši — ja īrnieks no savas puses izpilda īres līguma saistības, tad otra līgumslēdzēja puse vienpersoniski šo līgumu nevar lauzt. PSRS laikā visi īres līgumi ar pašvaldību bija beztermiņa, arī atjaunojot Latvijas Republiku, tie palika beztermiņa, un tieši šā veida līgumi arī šobrīd aizsargā īrnieku. Arī tad, ja mainās īpašnieks.

— Tad acīmredzot īrnieki īpaši jābrīdina — ja mainās mājas īpašnieks, nekādā gadījumā nenoslēgt jaunu līgumu, kurā norādīts cits īres termiņš vai īres maksa?

— Jā, ir gadījumi, īpaši denacionalizācijas gadījumos, kad māju pārņem īpašnieks un īrnieki piekrīt slēgt jaunus īres līgumus ar gluži citiem noteikumiem, kaut gan tie viņiem ir neizdevīgi. Ja dokuments parakstīts, tad vairs neko nevar līdzēt.

Vai neapdzīvojamā fonda paātrinātā privatizācija turpināsies?

Saeima tiešām saņēma priekšlikumu apturēt neapdzīvojamā fonda privatizāciju, jo tā radot ļoti lielus zaudējumus dzīvojamo māju šābrīža valdītājiem — valstij un pašvaldībām, jo neapdzīvojamās telpas parasti tiek privatizētas ātrāk nekā dzīvojamais fonds, un tādējādi tiek zaudēti prāvi līdzekļi, kas līdz šim tika izmantoti mājas apsaimniekošanai un citām vajadzībām.

Es aizstāvu viedokli, ka neapdzīvojamā fonda paātrinātā privatizācija ir jāsaglabā arī turpmāk, jo tā ir aktuāla tikai tad, ja valsts vai pašvaldība "velk garumā" vispārējo privatizāciju. Pašvaldībai nav nekas pretī, ja tiek privatizētas apdzīvojamās telpas, bet neapdzīvojamo fondu tā vēlas paturēt iespējami ilgāk un gūt no tā ienākumus, un tādēļ novilcina māju nodošanu vispārējai privatizācijai. Ja māja ir nodota vispārējai privatizācijai, tad šīs problēmas vairs nav — nomniekam pēc paziņojuma saņemšanas mēneša laikā ir jāpasaka, vai viņš privatizēs, vai neprivatizēs nomājamās telpas. Tātad neapdzīvojamās telpas vienlaikus ar mājas privatizāciju vai nu privatizē esošais nomnieks, vai (ja nomnieks tās nevēlas iegūt īpašumā vai arī tās ir brīvas) arī šīs telpas tiek privatizētas izsolē. Tālab arī komisija un Saeima nolēmusi likumā saglabāt normu par neapdzīvojamo telpu paātrināto privatizāciju.

Precizējumi paātrinātās dzīvokļu privatizācijas un īres tiesību sakarā

Likuma grozījumos precīzi tiks noteikts termiņš, cik ilgā laikā pēc dokumentu saņemšanas privatizācijas komisijām jāpieņem lēmums un jānoslēdz līgums par dzīvokļa nodošanu īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Trešajā lasījumā tiks ieviesta norma, ka tā naudas summa, ko cilvēks samaksājis, izsolē pērkot īres tiesības, arī paātrinātās privatizācijas gadījumā tiks ieskaitīta samaksā par dzīvokli. Likumā šāda norma jau pastāvēja attiecībā uz vispārējo privatizāciju. Tagad tā attiecināta arī uz paātrināto privatizāciju.

Sarežģījumi ar kopīpašuma lietām

Dzīvojamās mājas kopīpašums ir tai piederīgā zeme, bēniņi, kāpņu telpas un pagrabs. Ir gadījumi, kad pašvaldība kādam iznomājusi pagraba vai bēniņu telpas mājās, kurās vai nu paredzama, vai jau uzsākta vispārējā privatizācija. Saskaņā ar likumu, šie nomnieki paātrinātā kārtībā var kļūt par šo neapdzīvojamo telpu īpašniekiem. Tādējādi tiek samazināta mājas kopīpašuma daļas platība. Taču varbūt potenciālie dzīvokļu īpašnieki šo kopīpašuma daļu pēc mājas privatizācijas iecerējuši izmantot citos saimnieciskos nolūkos. Likums nosaka, ka pēc mājas nodošanas vispārējai privatizācijai valsts vai pašvaldība nedrīkst tajā esošās neapdzīvojamās telpas iznomāt. Taču jādomā arī par to, ka mājās, kurās šī privatizācija vēl nav uzsākta, jau ir paātrinātā kārtā privatizēto dzīvokļu īpašnieki, kuriem acīmredzot jādod tiesības lemt par šo telpu iznomāšanas lietderību. Par to vēl tiks lemts.

Diemžēl joprojām nav skaidrs jautājums, kā panākt to māju privatizāciju, kurās daļa kopīpašuma pieder pašvaldībai, daļa — citam īpašniekam vai īpašniekiem. Šajā gadījumā līdzīpašniekiem būtu jāvienojas par veidu, kā no ideālām kopīpašuma daļām pāriet uz reālajām daļām. Ja vienošanās nav iespējama, jautājumu var izšķirt tiesa. Tiesās šādi procesi vēl nav ierosināti, un es uzskatu, ka likumdevējam tomēr vajadzētu noteikt termiņu, līdz kuram šīs attiecības jānoskaidro un arī attiecīgi sankcijas par likuma neizpildīšanu. Jau tagad redzams, ka tas būs ļoti sarežģīti, taču domāju arī, ka šo māju īrniekiem vajadzētu darīt zināmu, vai viņiem tiks dota iespēja dzīvokļus privatizēt vai nē. Tad viņi vismaz varētu ieguldīt sertifikātus lielo uzņēmumu privatizācijā vai izmantot citādi.

— Kad paredzams likuma grozījumu trešais lasījums?

— Visticamāk, tas notiks nākamajā mēnesī, un aprīļa beigās tie varētu iegūt likuma spēku.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"