Par netradicionālu biznesu domājot

Vides aizsardzības fonds jau kopš savas darbības sākuma rosina uzņēmējus pievērsties vienam no perspektīviem darbības veidiem — atkritumu pārstrādei. Naudas piešķīrumu jeb subsīdiju par videi kaitīgu preču vai produktu atkritumu pārstrādi paredz likums "Par dabas resursu nodokli". Stāsta Vides aizsardzības fonda Rūpnieciskās ekoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Avotiņš :

Minerāleļļu pārstrāde

— Pārstrādājot rūpnieciskajās iekārtās vai automašīnās izmantotās minerāleļļas, uzņēmums var pretendēt uz summāro subsīdiju apjomu. Tas savukārt sastāv no diviem līdzekļu veidiem — no pārstrādātāja naudas un tiem līdzekļiem, kas tiek tērēti otrreizējo izejvielu iepirkšanai un transportam. Pašlaik šī shēma funkcionē tā, ka uzņēmējs gādā transportu, veido savākšanas tīklu un pārstrādā atkritumus. Uzņēmējam dokumentāli jāpierāda, ka viņš iepircis un savā uzņēmumā pārstrādājis eļļas. Tad mēs izmaksājam pilnu subsīdiju apjomu.

Šobrīd Latvijā ar minerāleļļu pārstrādi nodarbojas divas firmas. SIA "Marta" izveidojusi Rīgā ļoti labu eļļu savākšanas tīklu. Visos garāžu kooperatīvos ir novietotas speciālas tvertnes izlietoto eļļu savākšanai. Firmas darbinieki apkalpo arī autoservisus, kur mašīnām tiek mainītas eļļas. Tāpat viņi apzvana un kontaktējas ar dažādiem uzņēmumiem un vāc eļļas burtiski pa sīkumam — 200 gramiem, mucai.

Savukārt firma "Vudison terminal" pieņem pārstrādei eļļas lielās partijās, kubikmetros, jo tai ir katlu māja un speciālas savācējiekārtas, kas ļauj šo eļļu iestrādāt mazutā vai kādā citā šķidrā kurināmā un tālāk tā tiek pārvērsta vienkārši siltumā. Arī SIA "Marta" šīs eļļas nogādā vai nu firmai "Vudison terminal", vai "Lukoil", ar ko tai noslēgts līgums.

Latvijas apstākļos cita risinājuma nemaz nevar būt, jo autobraucēji izmanto dažādas eļļas — sintētiskās, pussintētiskās, tīri minerālās.

Ja dažādas viskozitātes eļļas salej kopā, tās reģenerēt ir pārāk dārgi.

Mēs ceram, ka pēc kāda laika sāks darboties vēl viena jauna programma. Aktuāla problēma ir tā, ka eļļas mainot, pāri paliek trauki. Šajā jomā savas ieceres ir SIA "Formika". Šī uzņēmuma vienīgais darbības veids kopš 1992. gada ir plastmasas atkritumu pārstrāde. Uzņēmums sāk iepirkt un uzstādīt jaudīgu mazgāšanas iekārtu, ar ko varēs šo taru izmazgāt. Turklāt iecerēts arī daļu eļļas savākt. Firmas speciālistu iesniegtais projekts, balstoties uz Rīgas apsekošanās datiem, likās ticams. Īstenojot to, spersim soli uz priekšu Rīgas apkārtnes vides sakopšanā. Varbūt ar laiku šī iniciatīva arī reģionos vērsīsies plašumā.

Akumulatorus — pāri robežai

Vēl viena atkritumu grupa ir izlietotie strāvas un ķīmiskie akumulatori. Tajā ietilpst smago un vieglo transporta līdzekļu akumulatori. Šeit subsīdijām paredzētas diezgan lielas summas, kas veido 90 procentus no tā līdzekļu daudzuma, ko importētāji maksā uz robežas. Piemēram, ja par žiguļu vai folksvāgenu akumulatoriem importētājs uz robežas maksā 3 latus, tad no šīs summas 2,40 lati paredzēti akumulatoru pārstrādei. Šobrīd ar to nodarbojas Kuldīgas rajona uzņēmums SIA "Agrotehnika", kas jau savākusi vairāk nekā 50 tūkstošus akumulatoru. Attīstīt to pārstrādi uz vietas nav iespējams mazā apjoma dēļ. Rasts risinājums, ka "Agrotehnika" savāc akumulatorus ar visiem elektrolītiem, ko pēc tam neitralizē. Viņiem ir visa dokumentācija, kas apstiprina, ka neitralizācijas tehnoloģija ir videi nekaitīga. Tālāk šie akumulatori tiek nosūtīti uz tuvāko pārstrādes rūpnīcu Zviedrijā.

Laikam jau tas ir diezgan rentabls bizness, jo, uzsākot šā gada subsīdiju konkursu, divas firmas interesējās tieši par akumulatoriem. Domāju, ka ir arī racionāli tos izvest no valsts. Iepirkuma cenas gan svārstās, bet tas ir brīvais tirgus. Tomēr pašlaik akumulatori vairs nemētājas.

Šajā grupā pēdējā sadaļā ir minēti citi avoti, un vispirms tās ir dažāda veida baterijas. Problēmu rada ļoti dažādais bateriju ķīmiskais sastāvs. Parastais ceļš pēc to izmantošanas ir uz izgāztuvi, kur to marķējums noskrāpējas vai tiek nodeldēts, tāpēc tās grūti sašķirot. Šobrīd Latvijā nekas netiek darīts lietas labā. (Igaunijā jau sāk baterijas vākt, bet pagaidām arī nezina, kur tās likt).

Tagad subsīdiju konkursa rezultātā vismaz divi pretendenti ir atraduši pārstrādes firmas ārvalstīs. Viens no šiem uzņēmumiem atrodas Somijā. Domāju, ka šis process virzās uz priekšu.

Ja veikalos, kur tirgo baterijas, būtu konteineri veco izmešanai, tad, pērkot jaunās, cilvēki varētu atbrīvoties no izlietotajām. Pašlaik gan var tikai sapņot par tādu situāciju, kad, nododot izmantotās baterijas, jaunās pārdotu ar atlaidi. Tas ir laika gaitā risināms jautājums. Turklāt subsīdijas ir iespaidīgas — 80 santīmi par kilogramu. Ja ārvalstīs tiek atrasts pārstrādes uzņēmums, tad to jau var uzskatīt par nopietnu biznesu. Spriežot pēc uzņēmēju pieaugošās intereses, šis projekts varētu tikt īstenots dzīvē.

Aizsargājot ozona slāni

Runājot par tādu specifisku sadaļu kā ozona slāni noārdošās vielas, jāmin dažādas pakāpes un ar dažādu spēku ozona slāni noārdošie hloroglekļūdeņraži. Šobrīd Latvijā ir rastas divas iespējas to izlietošanā. Vispirms jāmin akciju sabiedrība "Grindeks", kas savā ražošanas tehnoloģijā izmanto metilbromīdu. To iestrādā ārstnieciskajā preparātā "Mildronāts". Savukārt neiestrādātais daudzums hidrolizējas un ir videi nekaitīgs.

Šobrīd mūsu likumdošana darbojas šādi. Uzņēmums ieved metilbromīdu, uz robežas samaksājot 70 latus par kilogramu. Pēc tam, kad tas ir uzrādījis dokumentus, ka zāles ir pārdotas, mēs pārbaudām, vai tiešām viss daudzums ir iestrādāts, un tad atmaksājam simtprocentīgi visu atpakaļ. Nodoklis šajā gadījumā ir sava veida ķīla, drošības nauda, ka šī viela nenonāks atmosfērā.

Otrs virziens, kur tiek izmantoti šie halogēnūdeņraži, ir saldējamās iekārtas — veikalos letes, mājās ledusskapji utt. Šobrīd mums diemžēl nav tādu uzņēmēju, kuri varētu no vecajām iekārtām izsūknēt halogēnūdeņradi vai freonu un to tālāk utilizēt. Līdz ar to visiem, kas šīs iekārtas ieved, jāmaksā liels nodoklis, jo gāze laika gaitā izgaro un tā nelielās devās ir jāpapildina, ja izmanto jaudīgākas saldējamās iekārtas. Tādā veidā ar naudu tiek kompensēts videi nodarītais kaitējums.

Mēs atbalstījām SIA "Reverss" iniciatīvu jaunas pārsūknēšanas stacijas būvē un balonu iegādē, lai varētu ievest jaunas paaudzes saldējamos aģentus. Tie gan arī nav pilnīgi nekaitīgi, bet ir daudz draudzīgāki videi, ar mazāku ozona slāņa noārdīšanas spēju. Eiropas likumdošana tos atļauj izmantot līdz 2030. gadam. Tad jau tehnoloģija attīstīsies, viss ies uz augšu.

Dzīvsudrabu — pāri robežai vai seifā

Dzīvsudraba luminiscentās spuldzes ir viens no svarīgākajiem dzīvsudrabu saturošajiem elementiem. Par tām paredzēta ļoti augsta samaksa. Dzīvsudraba lampu importētājs uz robežas maksā 10 santīmu. Subsīdiju likumdošana paredz atmaksāt 9 santīmus par spuldzi. Šeit lielākā daļa līdzekļu tiek izlietota transportam. Šobrīd ir izveidojies monopolstāvoklis, jo spuldžu pārstrādi un dzīvsudraba uzkrāšanu veic Liepājas demerkurizācijas centrs. Savulaik tas tika izveidots pie uzņēmuma "Lauma", bet patlaban saimnieko patstāvīgi. Neērtības rada tas, ka Liepāja atrodas republikas vienā malā. Mums bieži zvana uzņēmēji no Rēzeknes un Daugavpils un taujā, vai nebūtu citas iespējas. Cerams, ka subsīdiju konkursu rezultātā arī šajā jomā kaut kas mainīsies un Rīgā radīsies kāds konkurējošs uzņēmums.

Ir viena neatrisināta problēma, ko ministrijas Vides aizsardzības departamenta cilvēki cenšas risināt. Lampas pārstrādājot, uzkrājas dzīvsudrabu saturošie sārņi, kurus Latvijā nav kur likt. Padomju laikā tos transportēja uz Ukrainu vai Krieviju uz dzīvsudraba bagātināšanas kombinātu. Tagad ir nepieciešams starpvalstu nolīgums un saskaņošana, jo bīstamām kravām jāvirzās caur daudzām valstīm. Patlaban dzīvsudraba sārņi tiek normāli uzglabāti. Vasaras vidū iecerēts tos no Latvijas izvest.

Vēl viena problēma ir šķidrais dzīvsudrabs, kas paliek pāri pēc rūpnieciskās darbības. Ziņas par tā atrašanu laiku pa laikam parādās presē. Pēc tam to glabā pašvaldības vai policijas seifā un neviens nezina, ko ar to darīt. Ir daudz termometru, sākot ar medicīniskajiem un beidzot ar zinātniskajās iestādēs lietotajiem. Cerams, ka pāris mēnešu laikā arī šo problēmu atrisinās, jo mums ir vienošanās ar kādu uzņēmēju — viņš apbraukās slimnīcas, savāks šos termometrus un nogādās uz Liepāju pārstrādei.

Kad pazudīs riepu kalni

Gadu gaitā Latvijā radušies lieli veco riepu krājumi. Un Jāņos tie nebūt nenoplok. Cilvēki vairs pat svētkos nevēlas riepas dedzināt.

Riepu savākšanai un pārstrādei ir paredzētas lielas subsīdijas. Par kilogramu riepu, to ievedot valstī, jāmaksā 5 santīmi. Smago automašīnu, trolejbusu riepas sasniedz 100 kg svaru. Līdz ar to par riepu nākas maksāt 5 latus.

Kā pamatrisinājumu riepu pārstrādes jomā var minēt Brocēnu cementa un šīfera kombinātu, kas iegādājies modernu klinkera krāsni, pēc Rietumu tehnoloģijas apgādātu ar izmešu filtriem. Šajā krāsnī temperatūra sasniedz + 1300° C. Pēc brocēniešu aprēķiniem, viena tonna riepu aizvietos 0,7 tonnas šķidrā kurināmā. Vides aizsardzības fonds paredzējis maksāt subsīdijas par riepu dedzināšanu. Tās gadā varētu sasniegt apmēram 500 tūkstošus latu.

Ir arī alternatīvie riepu pārstrādes veidi, ko piedāvā dažādi uzņēmumi. Piemēram, segumi tenisa kortiem, bruģakmeņi, pārklājumi fermām un tā tālāk. Bet šīs tehnoloģijas prasa lielus kapitālieguldījumus, speciālas iekārtas. Ja rūpnīcas ir tam gatavas, tās nenoliedzami saņems vides aizsardzības fonda atbalstu. Interese no pārstrādātāju puses ir pietiekami liela, jo subsīdiju konkursā bija pieteikušās trīs četras firmas. Domāju, ka ar riepām problēmu vairs nebūs.

Jāpiebilst, ka tā naudas summa, ko maksā importētājs, ir apmēram par 10 procentiem augstāka, nekā izmaksājam mēs. Bet arī tas ir skaidrs, ka Latvijā ir ļoti lieli atkritumu krājumi — riepas, akumulatori, lampas utt. Un tāpēc ir jābūt rezervētiem līdzekļiem, lai pamazām izstrādātu šos vecos krājumus.

Stikla un plastmasas taras pārstrāde

Plastmasas un stikla trauku attiecība Latvijā ir 50 procenti pret 50. Tāda ir arī visā Eiropā un šķiet, ka tā saglabāsies arī turpmāk.

Stikla pārstrāde uzņēmējiem ir izdevīga, jo izejvielas — smilts Latvijā nav piemērota baltā stikla ražošanai. Tā tiek ievesta no Harkovas. Stikla lausku pārstrādei pievērsies uzņēmums "Grīziņkalns 2". Pērn šeit savākts un pārstrādāts 7 tūkstoši tonnu stikla lausku, saņemot subsīdijas 148 tūkstošu latu apjomā.

Subsīdijās paredzēts par tonnu maksāt 20 latus. Šie līdzekļi tiek galvenokārt maksāti pudeļu savācējiem, lai ieinteresētu pēc iespējas vairāk savākt stikla atkritumus.

Daudz sarežģītāka situācija ir ar plastmasas pārstrādi. Polimēri Latvijā tiek ievesti arvien vairāk. Grūtības sagādā tas, ka ir ļoti daudz un dažādi polimēru veidi. Līdz ar to ir sarežģīti sašķirot atsevišķi polivinilhlorīdu, polipropilēnu, augsta vai zema blīvuma polietilēnu un pārējos polimērus. To pat speciālistam ir grūti izdarīt. Uzskatu, ka patlaban paredzētās subsīdijas plastmasas pārstrādei ir par zemu, lai šis tirgus attīstītos. Šobrīd tas ir nerentabls darbības veids.

Iepazīstoties ar to, ko patlaban jau dara uzņēmumi, strādājot ar lieliem mīnusiem, nepieciešams lielāks atbalsts, lai padarītu šo nozari rentablu. Varbūt ar laiku varēs izdarīt grozījumus likumā. Šobrīd plastmasas atkritumu pārstrādi veic "EPI", SIA "Arnika" — invalīdu uzņēmums, bet vislielākā apjomā — SIA "Formika". Šis uzņēmums mēģina pārstrādāt jebkura veida plastmasas atkritumus, izgatavojot no tiem granulas. Tālāk tās tiek eksportētas uz Krieviju un Baltkrieviju.

"Formika" vēl pārstrādā vienreizējās lietošanas šļirces un traukus. Trauku apstrāde, to mazgāšana un šķirošana ir darbietilpīgs process. Tā ir pietiekami sarežģīta problēma, ko tik ātri neizdosies atrisināt.

Panākums ir tas, ka virkne no šīm sfērām ir iekustējusies. Vislielākās raizes sagādā PET pudeles, kurās pilda limonādi, minerālūdeni, eļļu un citus dzērienus. Grūtības sagādā gan to transportēšana, gan tīrīšana, gan šķirošana. Domāju, ka Latvijā tik ātri šo jautājumu nevarēs atrisināt. Kaut gan ir cilvēki, kas jau domā par to. Arī šī pārstrādes nozare prasa lielus kapitālieguldījumus.

Subsīdiju konkurss uzņēmējiem

Ministru kabineta 1996. gada 20. jūnija noteikumos Nr. 210 ir pielikums Nr.9 "Subsīdiju apjoms par videi kaitīgo preču un produktu atlikumu pārstrādi vai atkārtotu izmantošanu". Vides aizsardzības fonds šo speciālā budžeta līdzekļu daļu administrē. Stāsta fonda izpilddirektors Jānis Bruņenieks:

— Pagājušajā gadā, atbalstot uzņēmēju iniciatīvu, subsīdijas tika piešķirtas 7 uzņēmumiem, tai skaitā stikla pārstrādes uzņēmumam "Grīziņkalns", kurš saņēma 148 tūkstošus latu, akumulatoru savācējuzņēmumam no Kuldīgas rajona SIA "Agrotehnika" — 134 tūkstošus latu, eļļu savākšanas un pārstrādes uzņēmumiem "Vudison terminal" — 2100 latu un SIA "Marta" — 2400 latu, plastmasas pārstrādes uzņēmumiem SIA "Formika" un "EPI" — katram pa 5000 latiem un Liepājas demerkurizācijas iecirknim — vairāk nekā 34 tūkstošus latu.

Kopējais piešķirto subsīdiju apjoms pārsniedza 400 tūkstošus latu.

Šogad Vides aizsardzības fonds atkritumu saimniecībai paredzējis izlietot 1 miljonu 279 tūkstošus latu. Līdz 14. aprīlim Vides aizsardzības fonds izsludinājis pieteikšanos uz subsīdiju konkursu, kurā aicināti piedalīties atkritumu pārstrādātāji.

Salīdzinot ar pērno gadu, atsaucība ir ievērojami lielāka, jo konkursa noteikumus iegādājušies vairāk nekā 20 uzņēmumi. Būs noteikts mehānisms, kā šī nauda tiks sadalīta kvotās. Un par to atbildību uzņemamies mēs.

Faktiski naudas izmaksāšana notiks par reāli pārstrādāto atkritumu apjomu. To varēs pierādīt ar stingrās uzskaites dokumentiem, kas apliecinās, ka šie atkritumi tiešām iepirkti, pārstrādāti un gatavā produkcija ir realizēta. Par šiem apjomiem veiksim norēķinus.

Ar konkursa uzvarētājiem slēgsim līgumus uz trim gadiem, lai tie puslīdz droši varētu strādāt. Vienīgi ik gadus tiks koriģēti pārstrādes apjomi.

Mēs arī turpmāk pētīsim situāciju Latvijā, to, kāda ir uzņēmumu gatavība atkritumu pārstrādei. Ja tie būs izstrādājuši jaunas tehnoloģijas, investējuši lielus līdzekļus, tad pilnīgi iespējams, ka gada beigās izsludināsim vēl vienu konkursu.

Ingrīda Rumbēna, "LV"