Sākumu skat. "Privātīpašuma" Nr.11

— Mūsu sarunas sākumā par šo projektu izteicāties tā: "Dienvidsēlijas ainavas — skaista nejaušība!" Kāpēc?

Senās sēļu zemes krāšņās vērtības

— Darba pamatdoma bija paskatīties uz Latvijas ainavu no ģeogrāfa, arhitekta, vēsturnieka, biologa, teritoriālplānotāja viedokļa. Mūsu darbs var palīdzēt pagastu, rajonu un visas Latvijas ainavu vērtēšanā, to aizsardzības un apsaimniekošanas plānošanā. Šis pētījums iekļaujas arī Eiropas Padomes bioloģiskās un ainavas daudzveidības stratēģijas pamatprincipos. Skaista nejaušība? Mūs pārsteidza, sajūsmināja, aizrāva viss, ko mēs ieraudzījām jaunā skatījumā. Iedomājieties Klauces–Saukas un Garā ezera pauguraini, Ormaņkalnu ar vizuāli estētisko Kalnaskolas piemiņas vietu, Puķīšu un Sīpolu māju krāšņās mežrožu audzes, mastu priedes ar vairāk nekā 3 metru apkārtmēru, daudzus senkapus, viduslaiku kapsētas, Kņāvu pilskalnu un pašu Sauku, kurā saglabājusies Latvijai raksturīgā 19. gs. lauku centru apbūve ar senatnīgo baznīcu un mācītājmuižu. Dienvidsēlijā lielie mežu masīvi mijas ar nelieliem puduriem, ainavu bagātina koku ieskautās viensētas, lielie laukakmeņi tīrumu malās un "baltie" līkumotie lielceļi… Un kur vēl Klauces ezeri, Klauces upītes ieleja un Aizdumbles purvs ar savu apbrīnojamo bioloģisko daudzveidību! Katra diena mums sagādāja pārsteigumu, nostiprināja domu — mēs neapzināmies savas Latvijas bagātību.

Līkumotais Klauces–Elkšņu lielceļš un Krīgānu–Viņaukas ezeraine kādreiz veidoja vienu no plašākajām pļavu ainavām Sēlijā, tagad tur saauguši krūmi un lapu koku mežs. Ezerainē ir daudz kultūrvēsturisku ainavu: Margaskalna un Stupeļu pilskalni, Svilbānu un Krīgānu ezersalas apmetnes, vairāki senkapi. Sēļu pilskalnu izvietojums Augšzemē veido vairākus senās Sēlanijas novadus — ap Saukas ezeru, Viesīti un novadu ar centru Rites pagasta Stupeļu pilskalnā. Mēs apzinājām arī viduslaiku pilsvietas, kulta vietas, seno ceļu, dambju, tiltu vietas un daudz ko citu, kas veido Dienvidsēlijas kultūrvēsturisko ainavu un tās elementus. Tas bija īsts prieka darbs, skaista nejaušība salīdzinājumā ar mūsu ikdienu kabinetos.

— Jā, to visu var saprast. Daudziem šāds darbiņš ietu pie sirds. Tagad pievērsīsimies jūsu teiciena otrai pusei: ainavu inventarizācija — absolūta nepieciešamība?

— Uz pārdomām rosina izcilā latvju mežkopja Kriša Meldera kādreiz sacītais: "Nebrīnieties, ja mēs apgalvosim, ka mežs pārvietojas. Aplūkosim, piemēram, pļavu, kuras robeža iet gar mežmalu. Pēc dažiem gadu desmitiem jūs redzēsit, ka robeža atrodas mežā, t.i., mežs pārvietojas uz pļavu, …uz lauku…" Dienvidsēlijā mēs daudzās vietās redzējām, ka uz bijušajām lauksaimniecības zemēm aug lapu koki, kā aizaug ar krūmiem kādreiz meliorēta ainava, veidojas nelieli purviņi. Aizaug arī dabiskās meža pļavas, ezeru un upju palienes, ceļu malas, sabrukušas viensētas, fermas un citi ainavas elementi.

— Vai ainavu inventarizāciju grūti izdarīt?

— Noteikt ainavas vērtību ir sarežģīti. Bet kritēriji ir nepieciešami, lai precizētu svarīgākās iezīmes, kuras turpmāk varētu izmantot ainavu aizsardzībā un plānošanā. Citiem vārdiem sakot, kritēriji palīdz pieņemt lēmumus. Tam visam ir liela nozīme praktiskajā darbā.

— Jādomā, ka, darbu beidzot, jums radās daudz konkrētu priekšlikumu?

— Protams. Piemēram, Klauces–Saukas un Garā ezera pauguraines dienvidu daļa, Saukas ezers un daļa no Saukas–Krīgānu ezeru vidējpauguraines ietilpst Saukas dabas parkā, kas izveidots 1987. gadā, lai aizsargātu gleznaino Saukas ezeru, apkārtējo pauguraino ainavu un Ormaņkalnu, kas ir izcils dabas veidojums. Parka platība ir 5377 ha. Mēs secinājām, ka parka teritoriju vēlams paplašināt dienvidu virzienā, ietverot Krīgānu–Viņaukas ezeraini un daļu Susējas zemienes, jo šo apvidu raksturo liela bioloģiskā daudzveidība un kultūrvēsturisko objektu koncentrācija. Tas ir tikai viens piemērs. Lai saglabātu gadsimtiem ilgi veidojušos ainavu, ir jādara ļoti, ļoti daudz. Tikai ar prasmīgu darbu mēs spēsim saglabāt mūsu ainavas krāšņumu, tās bioloģisko daudzveidību, vairosim Eiropas tūristu interesi par Latviju. Lai šīs ieceres īstenotu, vajadzīga ne vien nauda, bet arī vēlēšanās strādāt un veiksmīga sadarbība starp zinātniekiem, teritoriālplānotājiem, pašvaldību vadītājiem, zemes īpašniekiem un lietotājiem.

Dienvidsēlijas ainavu inventarizāciju, apsaimniekošanu un aizsardzību var uzskatīt par pirmo bezdelīgu, kas iezīmējusi jaunu, ļoti svarīgu pavērsienu gan dabas aizsardzībā, gan ekonomiskajā attīstībā.

Zinta Žukova