Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Atpakaļ uz mājām. Jau Latvijas brīvvalsti

Latvijas neatkarība tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī. Taču līdz 1920.gada vidum valsts teritorijā vēl risinājās karadarbība. Liela daļa valsts iedzīvotāju vīriešu piedalījās brīvības cīņās, daudzi atradās bēgļu gaitās. Saimnieciskā dzīve kā pilsētās, tā laukos bija gandrīz paralizēta, rūpnīcas un lauku sētas iztukšotas.

Izbeidzoties kara darbībai un iestājoties miera apstākļiem, nācās domāt, kā turpmāk veidot tautas saimniecību. Vecie Krievijas impērijas ekonomiskie un citi sakari bija sarauti. Tautas saimniecību vajadzēja radīt gandrīz pilnīgi no jauna, meklēt jaunus izejvielu un produkcijas realizācijas tirgus. Tautas saimniecības modelis, kāds tas bija Latvijas teritorijā pirms neatkarības, vairs nederēja ne izejvielu trūkuma (Krievijas izejvielu avoti bija slēgti), ne darbaspēka skaita samazināšanās dēļ (liela daļa bēgļu Latvijā vairs neatgriezās).

Tautas saimniecības atdzimšana vispirms bija jāsāk ar pārmaiņām domāšanā.

Tas nozīmēja, ka jārada jauna saimniecības sistēma visās nozarēs, vairāk rēķinoties ar vietējām iespējām un vajadzībām, protams, veidojot arī ārējos (importa, eksporta) sakarus.

Vajadzēja atjaunot tādu ražošanu, kas pārsvarā patērētu vietējās izejvielas, un orientēties galvenokārt uz vietējo patēriņu.

Tālaika pasaules un Eiropas pieprasījums rosināja Latviju vairāk orientēties nevis uz rūpniecību, bet gan lauksaimniecību. Taču laukos dzīvojošo un strādājošo skaits bija samazinājies no 1,60 miljoniem cilvēku 1914.gadā līdz 1,22 miljoniem 1920.gadā.

Tikai pēc miera līguma noslēgšanas strauji sāka atgriezties bēgļi. No 1920.gada janvāra līdz 1924.gada februārim Latvijas iedzīvotāju skaits uz pārnācēju rēķina papildinājās vairāk nekā par 200 tūkstošiem cilvēku.

Ja 1923.gadā kopējais Latvijas iedzīvotāju skaits tika vērtēts 1,80 miljonos, tad laukos tika saskaitīti 1,20 miljoni cilvēku jeb 63,4%. Savukārt 1925.gada tautas skaitīšanā konstatēja, ka Latvijā dzīvoja 1 844 805 cilvēki, no tiem laukos — 1 239 125 jeb 67,2%. Lauku teritorijās dzīvojošo īpatsvars bija palielinājies, jo 1914.gadā tur dzīvoja 59,7% cilvēku. Tāds stāvoklis izveidojās galvenokārt tāpēc, ka lielajās pilsētās — Rīgā, Liepājā, Daugavpilī — saruka rūpnieciskā ražošana, pamira jūras ostas un šajās pilsētās jūtami samazinājās iedzīvotāju skaits.

Latvijas brīvvalstī sākumā bija raksturīgas ne tikai pārbīdes iedzīvotāju skaita migrācijā un izvietojumā (starp pilsētām un laukiem), bet arī pārmaiņas dabiskajā kustībā. To ietekmēja lielie pārveidojumi lauksaimniecībā. Zeme nonāca zemnieku privātīpašumā visdažādākā veidā: mantošanas kārtībā, brīvības cīnītājiem, nopērkot, iznomājot u.c. Tas nevarēja neietekmēt dzimstību. Jauniegūtās zemes apgūšanas laikā zemnieki bērnus uzskatīja par nevēlamiem jo, atsakoties no bērniem, varēja cerēt vairāk iekrāt naudas māju celtniecībai, lopu iepirkšanai, saimniekošanai vispār. Tā kā lauku saimniecības platība bija konstants lielums, to varēja tādu saglabāt, ja īpašums nebija jāsadala starp vairākiem mantiniekiem. Pat ja zemi starp bērniem nesadalīja, saimniecībai bija jāizmaksā katram bērnam viņa mantojuma daļa. Tāpēc, jo mazāk bērnu, jo mazāk izdevumu.

Latvijas teritorijā karš beidzās tikai 1920.gadā. Miera līgumu ar Vāciju Latvijas valdība parakstīja 1920.gada 15.jūlijā, miera līgumu ar Padomju Krieviju — tā paša gada 11.augustā. Tikai tad bija beigušās brīvības cīņas, bija radīta brīva, suverēna Latvijas Republika. Tāpēc var uzskatīt, ka normāla demogrāfiskā aprite brīvajā Latvijā miera laika apstākļos varēja sākties tikai ar 1921.gadu.

Kaut arī Latvijā vēl turpinājās karadarbība, pirmā tautas skaitīšana tika veikta 1920.gada 14.jūnijā.

1920.gada tautas skaitīšana savā ziņā "inventarizēja" to, kas Latvijas teritorijā bija noticis.

ī