Mēs viena gadsimta četrās paaudzēs pie Baltijas jūras

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, - "Latvijas Vēstnesim"

Atpakaļ uz mājām. Jau Latvijas brīvvalstī

Turpinājums no 1.lpp.

Karš un tā sekas radīja jukas saimnieciskajā dzīvē un pamatīgi iztukšoja teritoriju no iedzīvotājiem.

Salīdzinot ar 1914.gadu, pēc kara Latvijā dzīvojošo bija krietni vien mazāk. Vispirms iedzīvotāju papildinājumu Latvija varēja gaidīt no tiem, kuri, kara apstākļu spiesti, bija pametuši Latviju un devušies bēgļu gaitās. Pirms Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā dzīvoja 2552 tūkst. cilvēku. Tautas skaitīšana 1920.gadā reģistrēja 1596 tūkst. cilvēku. Tas nozīmē, ka šajā laika posmā Latvijas iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 956 tūkst. cilvēku jeb par 37,5%. Daļēji šo skaitu vēl papildināja atgriezušies bēgļi, daļēji arī iedzīvotāju dabiskais pieaugums.

Kara un bēgļu plūsmu rezultātā sevišķi bija samazinājies pilsētu iedzīvotāju skaits. Pirms kara pilsētās Latvijā dzīvoja 1028 tūkst. cilvēku, bet 1920.gadā pilsētnieku vairs bija palicis 383 tūkstoši jeb samazinājušies par 2/3 (62,8%). Pilsētnieku īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā bija nokrities no 40,3% līdz 23,5%, t.i., gandrīz uz pusi. No Rīgas pirmskara iedzīvotāju skaita - 520 tūkst. cilvēku - 1920.gadā bija palikuši tikai 185 tūkstoši. Rīdzinieku skaits bija samazinājies 2,8 reizes.

Tik krasa iedzīvotāju kopskaita un sevišķi pilsētu iedzīvotāju skaita samazināšanās izskaidrojama ar kara, vācu okupācijas un pēckara laika saimnieciskajām sekām. To radīja pasaules kara sākumā veiktā rūpniecības uzņēmumu un līdz ar tiem tur strādājošo evakuācija un bēgļu gaitas, kurās devās kā pilsētu, tā lauku iedzīvotāji.

Tāpēc, arī kara darbībai Latvijā rimstoties, sākās samērā intensīva bēgļu un citu kara aizrauto cilvēku atgriešanās dzimtajās vietās.

20.gadu sākumā un vidū bēgļu sagaidīšana un izmitināšana (vismaz sākuma periodā) bija viena no aktuālākajām tālaika problēmām, kas saistīta ar iedzīvotāju skaitu un kustību.

Iedzīvotāju skaits pirmajos Latvijas valsts pastāvēšanas gados bija samazinājies ne tikai ar bēgļu, karā kritušo un pazudušo skaitu, bet arī ar dzimstības krišanos un mirstības palielināšanos. Tāpēc lielas bēgļu daļas atpakaļsagaidīšana saistījās ne tikai ar iespējamo iedzīvotāju skaita palielināšanos, bet arī ar saimnieciskās darbības atjaunošanos kā pilsētās, tā laukos.

Lielās bēgļu plūsmas no Latvijas, kas sākās, vācu karaspēkam iebrūkot Latvijas teritorijā, kopumā no tās aizrāva pusmiljonu (vai pat vairāk) cilvēku. Savukārt pēc miera līgumu noslēgšanas un pat pirms tiem sākās lielas daļas bēgļu un arī armijā iesaistīto (no kara gūstekņu nometnēm atbrīvoto) atpakaļceļš uz dzimteni.

Bēgļi no tiem pielīdzināto cilvēku atgriešanās dzimtajā pusē veidoja ilgstošu iedzīvotāju migrācijas, reemigrācijas plūsmu. Šo procesu raksturošanai izmantosim datus par reģistrēto cilvēku atpakaļatgriešanās apjomiem pa gadiem un kopumā, kas ievietoti 1.tabulā.

Kara darbībai beidzoties, cilvēki uz Latviju brauca gan no komunistiskās Krievijas, gan no citām valstīm (Vācijas u.c.), kur viņus bija aiznesušas kara vētras.

Bēgļu un karagūstekņu atgriešanās sākās jau 1919.gadā, t.i., tūlīt pēc jaunās Latvijas valsts nodibināšanās. Tomēr masveida reemigrācija noritēja 1920.-1921.gadā, kad atgriezās gandrīz 200 tūkstoši cilvēku. Cilvēki brauca uz mājām arī laikā no 1922.gada līdz 1927.gadam, tomēr atgriezušos apjomi arvien kļuva mazāki.

Bēgļu un karagūstekņu 1.tabula

atgriešanās Latvijā

Jaunā Latvijas valsts bija nodibināta. Patriekts arī ārvalstu karaspēks. Tagad viens no svarīgākajiem jaunās valsts uzdevumiem bija rūpēties par aizklīdušo cilvēku mājupceļu uz Latviju. Šis uzdevums nebūtu bijis atrisināms, ja cilvēki paši tiektos atgriezties Dzimtenē.

Vēl tagad jābrīnās par to entuziasmu un uzņēmību dažādu šķēršļu pārvarēšanai, kas bija jāpārdzīvo latviešiem, lai pat no tūkstošiem kilometru tālām vietām tiktu atpakaļ uz mājām. Par šo grūtību pārvarēšanu daudz rakstīts literatūrā. Cilvēki centās, gribēja tikt atpakaļ uz kara saplosīto dzimto pusi.

Bēgļu, karagūstekņu masveida atgriešanās no svešuma mājās pēc Pirmā pasaules kara var tikt uzskatīta par fenomenu. Pēc Otrā pasaules kara un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.gadā kaut kas tāds novērots netika.

Taču arī tad atgriezās tikai daļa. Bēgļu gaitās no Latvijas devās ap 500 tūkst. cilvēku, mājā atgriezās nepilna puse - 236 tūkst. cilvēku. To pat var uzskatīt par labu rādītāju. Tas galvenokārt bija tāpēc, ka bēgļu gaitās bija jāpavada samērā mazi gadi un tur kara izpostītajās Austrumteritorijās dzīve bēgļiem nebija viegla. Kā to parādīja Otrais pasaules karš, no visiem no Latvijas aizbraukušajiem uz mājām atgriezās neliels skaits kādreiz aizbraukušo uz Austrumiem un Rietumiem.

No Latvijas Pirmā pasaules kara laikā uz Krieviju un citurieni aizbrauca dažādi etnosi. Bez latviešiem lielā skaitā aizbrauca te XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā sabraukušie krievi, vācieši, poļi un citi etnosi. Taču pēc neatkarības iegūšanas uz Latviju savā vairumā devās latvieši. Atgriezušos bēgļu un karagūstekņu īpatsvars pēc etnosiem redzams 2.tabulā.

Bēgļu un karagūstekņu atgriešanās Latvijā pa etnosiem 2.tabula

Latviešu atgriezušos skaitā bija visvairāk tieši pirmajos pēckara gados. Viņi uzreiz noticēja jaunās valsts stabilitātei. Latviešu īpatsvars visu atgriezušos sastāvā veidoja ap 2/3 (līdz 1925.gadam). Citi etnosi sākumā nogaidīja, un tikai vēlākos gados to īpatsvars visu atgriezušos sastāvā nedaudz palielinājās.

Pirmajos gados pēc neatkarības pasludināšanas un miera noslēgšanas ar Krieviju un Vāciju bēgļu un karagūstekņu atgriešanās bija viens no svarīgākajiem jautājumiem.

Jaunā Latvijas valsts bija ieinteresēta iedzīvotāju skaita palielināšanā. Latvija pēckara periodā iedzīvotāju skaita ziņā bija viena no vismazākajām un visretāk apdzīvotajām Eiropas valstīm.

Viens no autoriem, kas iestājās par to, lai Latvija savu iedzīvotāju skaitu palielinātu, bija M.Skujenieks, kas grāmatā "Latvija, zeme un iedzīvotāji" rakstīja "Daudzkārt apgalvots, ka Latvija ir mazapdzīvota zeme un ka tālab šeit atveras plašs lauks kolonizatoriskai darbībai". Lai gan tas publicēts 1927.gadā, tas ir tālredzīgs "pareģojums". Tam, par nelaimi, bija lemts arī piepildīties pēc nedaudz vairāk nekā desmit gadiem - 1940.gadā.

Lai drošāk pamatotu iedzīvotāju skaita palielināšanās nepieciešamību Latvijā, tās iedzīvotāju skaits tika salīdzināts ar 1914.gadu. Protams, arī daudz lielāks iedzīvotāju skaits Latvijā 1940. gadā nebūtu atbaidījis to kolonizētgribētājus.

Taču iedzīvotāju skaita palielināšanās tālaika demogrāfiskajā politikā bija samērā aktuāla problēma.

Latvijas iedzīvotāju skaits tika salīdzināts ar citām nelielām valstīm, piemēram, Dāniju.

R.Freivalds šo domu risina šādi: "Dānijas dabas raksturs Latvijai ļoti līdzīgs. Kā mums, tā Dānijai apmēram vienādi klimatiskie apstākļi un zemes īpašības - abas ir lauksaimnieciskas valstis. Bet Latvijas teritorija ir par 50 procentiem lielāka, un tomēr Dānija mazākā teritorijā spēja izmitināt gandrīz divreiz lielāku iedzīvotāju skaitu - 3550000 pret 1950000. Ja Dānija spēj, arī mēs to varam. Nopietnāki pētījumi par to, cik Latvija spēj uzturēt iedzīvotājus pie pašreizējās lauksaimniecības zinātnes attīstības pakāpes, nav izvesti. Ir zināmi tikai profesora Baloža dati, kas iespējamo iedzīvotāju skaitu noteic uz 6 miljoniem. Ja viņa laikā šie dati bijuši pareizi, tad tagad mēs varam šo skaitli vēl palielināt." Tā rakstīja R.Freivalds 1936.gadā.

Par Latvijas iedzīvotāju skaita palielināšanu iestājas ne viens vien tālaika demogrāfs.

Tā iedzīvotāju skaita palielināšanas jautājumus O.Piņķis saista ar domu par ekonomikas nostiprināšanos: "Maza dzimstība un Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās nevar būt Latvijas tautas un valsts interesēs... Cenšoties pēc augstākiem tautas saimnieciskiem panākumiem un labklājības sasniegumiem līdzšinējā iedzīvotāju skaita palielināšana ir neatliekams Latvijas apdzīvotības politikas uzdevums."

Lai pamatotu to, ka Latvijas iedzīvotāju skaitu varētu palielināt, demogrāfi min datus, kas rāda, ka Latvija šajā ziņā ir "patukša".

Izprast Latvijas demogrāfu rūpi par tautas nākotni var tāpēc, ka Latvija ar savu iedzīvotāju skaitu bija neliela valsts un tāpēc pieļaut tās iedzīvotāju skaita samazināšanos sakarā ar dzimstības pazemināšanos nebija vēlams. Acīmredzot visi, kaut par to nerakstīja, saprata, ka kaimiņos atrodas lielā (impēriski noskaņotā) Krievija un no tās, ja iedzīvotāju skaits samazinātos, vajadzētu baidīties. Liekas, domāja, ka, palielinot valsts iedzīvotāju skaitu, Latvijai būtu vairāk drošības no lielajiem un agresīvajiem kaimiņiem. Ja ar iedzīvotāju skaita palielināšanos būtu kas līdzēts.

Taču rūpes par Latvijas iedzīvotāju skaita palielināšanos saglabājās visus neatkarības gadus.