Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Jauna posma sākums

Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess,

atklājot sarunas ar Eiropas Savienību

par Igaunijas iestāšanos ES Briselē 31.martā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Šīsdienas sanāksme iezīmē jauna perioda sākumu Igaunijas attiecībās ar Eiropas Savienību. Šī ir nozīmīga diena manas valsts vispārējā attīstībā.

Kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā Igaunijas politika bija konsekventi vērsta uz ekonomisko, sociālo, politisko un kultūras saišu atjaunošanu ar mūsu Rietumu kaimiņiem. Mēs esam centušies atgūt mūsu vietu Eiropas demokrātisko valstu saimē.

Igaunija atzīst pamatvērtības un principus, uz kuriem balstīta Savienības izveide, un sadarbībā ar ES vēlas tos saglabāt un aizstāvēt. Tie ietver sevī uzticību demokrātijai un tiesiskumam, cieņu pret personas un cilvēktiesībām, tirgus ekonomikas likumu ievērošanu.

Dalība Eiropas Savienībā sniegs nepārprotamu atbalstu Igaunijas ekonomiskajai attīstībai, paverot jaunas izaugsmes iespējas un ļaujot paaugstināt iedzīvotāju vispārējās labklājības līmeni. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka Igaunijas ekonomikas straujā attīstība un dinamiskā sabiedrība dos pozitīvu ieguldījumu Savienības globālās konkurētspējas palielināšanā.

Igaunija atbalsta Eiropas Savienības mērķus un principus ārpolitikas un drošības politikas jomā un vēlas aktīvi piedalīties atbilstošajās aktivitātēs.

Formulējot ārpolitiku, Igaunija īpašu nozīmi piešķir attiecībām ar Baltijas kaimiņvalstīm. Igaunija par svarīgu uzskata tradicionālās Baltijas sadarbības turpināšanu un tālāku attīstību. Mēs cenšamies panākt, lai pastāvošās politiskās, kultūras un ekonomiskās saites ar mūsu kaimiņiem saglabātos. Mēs iestājamies par drīzu Latvijas un Lietuvas uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Tāpat mēs augstu vērtējam attiecības ar Ukrainu. Mēs vēlamies strādāt, lai nostiprinātu saites starp ES un Ukrainu, un esam ieinteresēti likt lietā savas zināšanas un pieredzi.

Mēs arī atbalstām pastāvošo Savienības un Krievijas Federācijas saišu nostiprināšanu. Kā Krievijas kaimiņi mēs esam dziļi ieinteresēti ciešākas sadarbības veicināšanā ar šo valsti.

Te — runas fragmenti.

"Latvijas Vēstneša" (Juris Afremovičs) tulkojums no angļu valodas

Valsts prezidents opozīcijas priekšgalā

Par Lenarta Meri neseno runu teātrī "Estonia"

Ar šādu virsrakstu igauņu lasītāju uzmanību pievērš "Postimees" žurnālists Aivars Jarne, komentējot valsts prezidenta neseno runu teātrī "Estonia".

"Tautas vilšanās, identitātes krīze, uzglūnošā stagnācija" esot bijušas galvenās tēzes uz ko šī runa balstījās. Pēc žurnālista domām, prezidents uzstājies kā tautas un politiskās opozīcijas apvienotais līderis.

Veiksmīgo iekšpolitikas un ārpolitikas veidotāju — Igaunijas valdību — prezidents gluži kā nikna skolotāja ielika kaktā, runājot par opozīciju valstī, apgalvojot, ka opozīcija pret valsts darbību pašlaik esot lielāka nekā divdesmitajos gados. Turklāt prezidents savos izteikumos gājis tālāk, nekā to uzdrošinājies jebkurš opozīcijas politiķis.

Aivars Jarne salīdzina prezidenta runu gan ar Tēvzemes savienības, gan ar Edgara Savisāra un Tīta Madisona idejām un izteikumiem.

Bet Reformu partijas priekšsēdētājs Sīms Kallass "Postimees" kārtējā numurā atzīst, ka prezidents arī pats ir politiķis, un šajā sakarā vaicā, kas īsti ir politika, no kuras viņš grib norobežoties.

Pēc vispārējas definīcijas, politika ir cīņa par varu, demokrātijas apstākļos to izlemj vēlētāji. Politiskā vara Igaunijā ir parlamenta ziņā un tieši 101 parlamenta loceklis, ko ievēlējuši vēlētāji, var pieņemt ļoti labus vai sliktus lēmumus. Arī Sīms Kallass atzīst, ka partiju (vairāk nekā 30) Igaunijas situācijā ir pārāk daudz, jo tajās parasti ir kādi 5—6 cilvēki, kas kaut ko nopietni dara. Igaunijas partijās ir būtiska problēma — līdera izraudzīšana. Pēc Kallasa domām, partija par vērā ņemamu spēku kļūst tikai tad, ja tiek nomainīts tās ļoti populārais līderis. Tikai tad kļūst redzams, vai tiek atrasts jauns vadītājs un vai partija ir dzīvotspējīga.

Svarīgi ir arī tas, kāda informācija par parlamenta darbību ar laikrakstu starpniecību nonāk līdz tautai. Lielākās briesmas Sīms Kallass saredzot īpašā tautas negatīvismā pret politiku vispār, un prezidenta nesenā runa zināmā mērā to apstiprinājusi.

Politiķu un parlamenta kā institūcijas nomelnošana ved tikai vienā virzienā — autoritārā lēmuma idealizēšanas plāksnē.

Rezumējot savu attieksmi pret prezidenta teikto, Sīms Kallass uzskata, ka stāvokli var uzlabot tikai jaunas vēlēšanas, jo tādas ir demokrātiskas sistēmas priekšrocības. Tāpēc ir jāredz konkrētās politiķu kļūdas, nevis jānoniecina visa sistēma. Tas var novest pie tā, ka gudri, saprātīgi cilvēki var atstāt politiku un to vietā nāk primitīvie populisti, kas attiecīgajā situācijā jūtas kā zivis ūdenī.

Centra partijas līderis Edgars Savisārs izteicies viņam raksturīgā manierē: "No sirds jūtu līdzi prezidentam. Ja viņam ir slikta tauta un slikti politiķi, tad viņam grūti valdīt."

Premjerministrs Marts Sīmans, komentējot prezidenta runu, uzskata, ka tā nav jāuztver kā neslavas celšana politiķiem. "Prezidents vērsis uzmanību uz problēmām, kas, viņaprāt, ir būtiskākās, un izdarījis to sev raksturīgā manierē," teica M.Sīmans.

Kultūras iestāžu skābās vīnogas

Igaunijas nākotnes pētniecības institūta

jaunākās atziņas par pašreizējo situāciju

Pagājušajā gadā Igaunijas nākotnes pētniecības institūts pēc ES pasūtījuma pētīja Tallinas kultūras iestādes un to iespējamos attīstības virzienus. Līdzīgi pētījumi tika veikti arī Latvijā un Lietuvā, kā arī Velsā, Dublinā un Tamperē.

Pētījumam bija divi posmi: pirmais attiecās uz kultūras iestāžu vispārējo līmeni, otrs — uz konkrētām iestādēm (pēc īpašām anketām Tallinā tika aptaujātas apmēram 30 kultūras iestādes). Galvenais secinājums pēc šādas anketēšanas bija tāds, ka Tallinas kultūras objekti, dažādi resori un ekonomika nav cits ar citu saistīti un katrs nodarbojas ar kaut ko savu.

Pilsētas kultūras ierēdņi galvenokārt nodarbojas ar kultūras vajadzībām piešķirto līdzekļu sadali starp elitārām, nacionālās kultūras iestādēm, tomēr īstā kultūras dzīve no viņiem attālinās. Pilsētā trūkst kultūras dzīves attīstības scenārija ilgākam laikam.

Viens no galvenajiem ierobežojumiem, kas liedz kultūrai kļūt par pilsētas organisku sastāvdaļu, ir tas, ka pastāv aizspriedums, ka kultūra nav ekonomikas nozare. Bet tajā pašā laikā ievērojams skaits Tallinas strādājošo ir nodarbināti tieši kultūras nozarēs. Pēc ekspertu atzinuma, tādu ir apmēram 8 līdz 10 procenti.

Pēc vadošo ierēdņu uzskatiem, kultūra nav ekonomika. Tieši tādēļ tā palikusi sāņus no vispārējās attīstības programmas, tāpat arī sāņus no statistiskām analīzēm. Ar kultūru saistītā uzņēmējdarbība igauņu priekšstatos drīzāk ir luksuslieta.

Mūsu situācijā katrs neliels uzņēmējs cenšas noturēties virs ūdens. Katrai mākslas galerijai ir stingri jārēķina un jāskatās, ar ko tirgoties, tā nevar atļauties drosmīgus eksperimentus. Turklāt ir jākalkulē un jādomā par to, ka aiz katra stūra uzglūn ideju nabagi konkurenti...

Kaut gan mums nav Kanāriju salu klimata, Islandes geizeru eksotikas vai polārās nakts burvības, mūsu kultūras potenciāls ir Tallinas vecpilsēta. To ir iespējams pārvērst par tūristu pilnībā iecienītu objektu. No Igaunijas nākotnes pētniecības projekta izriet secinājums, ka kultūras uzņēmumu iedīgļi Tallinā pastāv, bet trūkst vienotas pieejas. Ir teātri, galerijas, muzeji, bibliotēkas, atbalsta fondi. Pastāv arī no tradīcijām izaugušie pasākumi, piemēram, baroka mūzikas festivāls vai ērģeļmūzikas festivāls.

Trūkst tikai pilsētas vai valsts pašapliecinājuma un drosmes apgalvot: mēs esam izdarījuši izvēli, tas ir ceļš, pa kuru turpmāk virzīsies igauņu kultūra. Un tieši šīs neizlēmības dēļ Igaunijā un Tallinā nav darboties spējīgas kultūrpolitikas.

Cāļus gan skaitot rudenī, bet var gadīties, ka rudenī vairs nebūs ko skaitīt. Pēc katras olimpiādes ir skaidrs, vai investētā nauda ir nonākusi īstā vietā. Kultūrā šāda atbilde būs vēlāk, un tādēļ šīs atbildes meklējumi ir jo sāpīgāki. Nākotnes pētniecības institūts pēc aptaujas datiem Tallinas kultūras uzņēmumus iedalījis vecajos un jaunajos. Vecie ir tie, kas nevarēja atbildēt uz elementāriem uzņēmējdarbības funkcionēšanas pamatjautājumiem. Tie joprojām strādā pēc principa: valsts mums dod naudu, un mēs to tērējam!

Tā sauktie jaunie kultūras uzņēmēji gan varēja atbildēt uz jautājumiem, bet tiem savukārt ir sava problēma — nespēja algot cilvēkus ar ekonomiskām zināšanām. Veiksmīgākie gan jautājumos, gan atbildēs bija mediju un izklaides iestāžu uzņēmējdarbinieki.

Aptaujā piedalījās arī uzņēmēji, kas ir orientēti uz tā saukto elitāro kultūru. Viņiem ir visgrūtāk ekonomiski stabilizēties, jo ir ierobežots to cilvēku loks, kas šo kultūru patērē, un ierobežota ir arī publikas maksātspēja.

Nākotnes pētniecības institūta galvenais secinājums: kultūra nemaz nav tik tāla ekonomikai, kā kultūras darbinieki visbiežāk mēdz apgalvot. Drīzāk tāda attieksme ir sociālistiskās propagandas ietekmes palieka. Plaukstošu un saldo vīnogu priekšnoteikums ir vesels stāds kopā ar stīgām un saknēm.

Pabalsti kultūras uzņēmumiem:

28% Igaunijas valdība

21% fondi

10% vietējās pašvaldības

5% Eiropas Savienība

3% citi

33% privātsektors

Kredīti kultūras uzņēmumiem:

(aizņēmumi)

52% — privātsektors

4% — Igaunijas valdība

4% — citi

9% — Eiropas Savienība

9% — vietējās pašvaldības

22% — fondi

Pabalsti kultūras uzņēmumiem nāk galvenokārt no valdības un no privātā sektora. Kredīti (aizņēmumi) galvenokārt nāk no privātā sektora, t.i., kredīti tiek ņemti bankās.

Strauji nāk jauno finansistu dinastija

Apzināts Igaunijas profesionālāko

baņķieru pirmais desmits

Metode, pēc kuras nesen noteica 10 profesionālākos baņķierus, bija pavisam vienkārša: vērtējumu lūdza no Igaunijas bankas līderiem un vēl no deviņiem veiksmīgāko Igaunijas banku vadītājiem. Varēja nosaukt trīs, pēc viņu prāta, labākos banku darboņus. Paši sevi to starpā nenosauca neviens, lai gan tāda iespēja bija paredzēta. Vai tā bija kautrība vai paškritika?

Igaunijas baņķieri paši uzskata, ka viņi vēl nav pietiekami profesionāli, jo šis laiks (10 gadu) ir pārāk īss, kad bankas no Maskavas vadītām finansu iestādēm kļuva par Igaunijas bankām. Pārāk īss laiks, turklāt Igaunijas bankas reti satricinājušas tirgus ekonomikas regulārās krīzes.

Pēc pašu baņķieru vērtējuma, desmit veiksmīgākie sarindojās šādi:

1. Rains Lehmuss (17 punkti), Hanzas bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks, dzimis 1966.gadā Tartu. Viņš tiek uzskatīts par Igaunijas banku "karsto personu", par finansu ģēniju, sistēmas radītāju, par tādu, kurš ar savām idejām iet laikam pa priekšu. Pats Rains Lehmuss uzskata, ka viņa darbība bankā visefektīvākā ir tad, kad nepieciešamas tālejošas idejas. Krīzes apstākļos R.Lehmuss spēj būt daudz mierīgāks par citiem, bet labos laikos viņa profesionālās spējas nav tik spilgtas. Pēc kolēģu domām, Lehmuss strādā ātri, viņam ir savs stils un savdabīgs vērtējums.

2. Ivars Luks (11 punkti), Foreksa bankas valdes priekšsēdētājs, dzimis 1959.gadā Tallinā. Kolēģi uzskata Luku par spēcīgu personību, kas prot asi reaģēt ekstremālās situācijās, secinājumus izdara pēc situācijas analīzes un atzīst komandas darbu. Pats Luks par savu stiprāko pusi uzskata loģisko domāšanu un gatavību strādāt komandā, bet par trūkumiem atzīst augstākās izglītības trūkumu un nepacietību.

3. Olari Tāls (7 punkti), bijušais Krājbankas valdes priekšsēdētājs (pašlaik iekšlietu ministrs), dzimis 1953.gadā. Bijušie darba kolēģi uzskata, ka Tālam piemīt tieši tās īpašības, kādēļ banķieris ir banķieris: spēja domāt sociālās un ētiskās kategorijās. Viņam piemīt intuīcija, kas kritiskos brīžos ļauj ātri un asi reaģēt un spriest.

4. Indreks Neivelts, Hanzas bankas Igaunijas nodaļas ģenerāldirektors, dzimis 1967. gadā Tallinā. Indreks Neivelts tiek uzskatīts par cilvēku ar septiņiem prātiem, kas var prognozēt nākotnes notikumus. Kolēģi viņu pazīst kā cilvēku ar asu domāšanu, dziļām zināšanām, ārkārtīgi uzņēmīgu un darbaspējīgu, kas iedziļinās detaļās un ir ļoti apzinīgs. Tiek cienīts viņa taisnīgums, humors un komunikabilitāte.

5.–6. Ains Hanšmits, "Unibankas" valdes priekšsēdētājs, dzimis 1961.gadā Paidē. Konkurenti un kolēģi pazīst Ainu Hanšmitu kā bankas vadītāju, kurš nekad no padotajiem negrib dzirdēt atbildi: "Nav iespējams". Viņa devīze ir: "Darbu vajadzēs darīt un nedrīkst kļūt augstprātīgs".

5.–6. Jiri Meiss, Hanzas bankas valdes priekšsēdētājs, dzimis 1956.gadā Pērnavā. Banku noslēpumainākais vīrs Jiri Meiss tiek uzskatīts par labu cilvēku pazinēju, kas prot prognozēt notikumus un personu rīcību tajos. Kā banku lietās kompetents darbinieks viņš nebaidās riskēt un nevairās no radikāliem lēmumiem. Padotie atzīst Meisu par lielu autoritāti, vienlīdz saprotams visiem, kuriem vajadzīgi kontakti.

7.–8. Hannes Tamjervs, dzimis 1961. gadā Tallinā, Hanzas bankas padomes priekšsēdētājs. Kolēģi Tamjervu uzskata par labu koordinatoru un stratēģi, kurš prot atrast problēmu labāko risinājumu. Viņi secina, ka Hannes katrā situācijā ir līdzsvarots, nezaudē humora izjūtu un darbojas, rēķinoties ar situācijas maiņu.

7.–8. Jāks Kīkers, dzimis 1965.gadā, Kuresārē, ERA bankas valdes priekšsēdētājs. Baņķieru aprindās Jāks Kīkers pazīstams kā līdzsvarots, koncentrēties spējīgs, pragmatisks un kalkulētspējīgs vīrs, kuram labā banku prakse ļauj orientēties un darboties sarežģītās situācijās un pareizi novērtēt risku. J.Kīkera vadības stils tiek raksturots kā autoritārs, nepieļaujot nekādus kompromisus.

9.–10. Hermo Verks, Investīciju bankas valdes priekšsēdētājs, dzimis 1963.gadā. Hermo Verks prasmīgi bankā izveidojis labu darbinieku komandu. Viņam ir visai maza kadru mainība. Viņš pats par nozīmīgu uzskata to, ka pratis novērst būtiskas kļūmes.

9.–10. Tenis Hāvels, Hanzas bankas finansu operāciju nodaļas analītiķis, dzimis 1970. gadā Tallinā. Banku darbinieku vidū ieguvis atzinību kā labs banku lietu pazinējs, kurš, palikdams Hanzas bankas vadošo figūru ēnā, godprātīgi veic savu ikdienas darbu.

Septiņi jaunieši šoruden studēs Latvijā

Lietuvā pakāpeniski aug interese

par latviešu valodas apguvi

No kādreiz it kuplā baltu valodu koka vairs atvases dzen tikai latviešu un lietuviešu zari — vēstures nebūtībā izgaisuši jātvingi un galindi, mazliet vairāk ziņu, arī daži rakstu pieminekļi saglabājušies prūšu mēlē. Kaut gan trešā daļa vārdsakņu latviešu un lietuviešu valodā ir kopīgas, tomēr arī atšķirīgā pietiekami, lai kaimiņu runāto un rakstīto nesaprastu vai pārprastu.

Kas atliek? Jāmācās. Arvien Rīgā un Viļņā vai Kauņā bijis pa kādam censonim, kas ieradies līdztekus dzimtajai valodai apgūt arī otru baltu mēli. Tomēr šoruden, šķiet, Latvijā gaidāms pēdējos gados pats vērienīgākais lietuviešu studentu desants — septiņi jaunieši no septembra līdz nākamā gada janvārim Rīgā mācīsies latviešu valodu. Par to raksta Ineta Stravinskaite lietuviešu avīzē "Respublika".

Kauņas Vītauta Dižā universitātes Letonikas centra vadītājs Alvīds Butkus kopā ar topošajiem rīdziniekiem bija ieradies Viļņā Latvijas vēstniecībā, lai vēstnieku Ati Sjanīti iepazīstinātu ar septītnieku, kas nolēmis nopietni pievērsties latviešu valodas studijām. Pēc viena semestra mācībām Rīgā izvēlētā priekšmeta apguve tiks turpināta Kauņā. Starp citu, Alvīds Butkus kopā ar tagadējo Latvijas vēstnieku Somijā Albertu Sarkani 1996. gadā Kauņā jau otrajā izdevumā ir laiduši klajā grāmatu "Lietuviešu – latviešu valodu ceļvedis", kas var lieti noderēt katram, lai pavisam nenomaldītos kaimiņvalodas mežā.

Latvijas vēstnieks Atis Sjanīts studentiem teica, ka aizvien aug pieprasījums pēc speciālistiem, kas zinātu gan lietuviešu, gan latviešu valodu, tādi ir vajadzīgi arī tieši vēstniecībā, jo bez tulkotāja darba nav iespējams iztikt. Pēc vēstnieka domām arī Lietuvas Ārlietu ministrijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kas prastu latviešu valodu.

Atis Sjanīts Lietuvā strādā kopš 1995. gada jūlija un piedāvājās studentiem būt par konsultantu latviešu valodas apguvē. Pats vēstnieks lietuviski runāt esot iemācījies divu mēnešu laikā, taču "tas nebija tik viegli, kā būtu gribējies". Lietuviešu valoda Atim Sjanītim esot piektā svešvaloda un, kā smējās vēstnieks, "latviešiem vēl ir iespējams iemācīties lietuviski".

Stāstīdams par savu zemi studentiem, kas pošas uz Latviju, vēstnieks Atis Sjanīts atzina, ka pats Rīgu apmeklē reizi divos mēnešos un arvien brīnās par nerimtīgajām pārmaiņām galvaspilsētā.

Trešā kursa studente Lina Kazokaitīte uz Rīgu mācīties dosies jau atkārtoti. Bet pirmajā reizē Latvijas galvaspilsētā viņai bijis ļoti grūti iejusties, jo sākumā pietrūcis draugu, kas palīdz, arī valodu viņa nav zinājusi.

Lina Kazokaitīte Rīgā dzīvojusi studentu kopmītnē un saņēmusi arī stipendiju — 12 latu, pati Lina uzskata, ka tā nebūt nav tik maza nauda, jo parastā studentu stipendija ir septiņi līdz astoņi lati.

Mācoties divās valstīs, ir iespējas salīdzināt. Lina Kazokaitīte stāsta, ka Latvijā pasniedzējiem ir cita attieksme pret zinību apguvējiem nekā Lietuvā — Rīgā vairāk cenšas studentiem palīdzēt. Viņasprāt, Latvijas studentu vidū nav tik lielas konkurences kā Lietuvā, par to liecinot arī tas, ka lekcijas beidzas vēlākais jau četros pēcpusdienā.

Latvijas vēstnieks Lietuvā Atis Sjanīts šo pirmo tikšanos nosauca par iepazīšanos un izteica vēlmi ar visiem septiņiem jauniešiem sastapties vēlreiz nākamā gada janvārī, kad viņi būs atgriezušies no mācību semestra Rīgā.

"Titāniks" prasījis arī lietuvieša dzīvību

Lietuvā joprojām atceras mācītāja

Joza Montvilas drosmi

Pašlaik visā pasaulē, arī Lietuvā, tiek rādīta jaunā, slavenā Holivudas filma "Titāniks", kura daudziem tās skatītājiem liek domāt gan par patiesajām cilvēku dzīves vērtībām, par dzīves stabilitātes un drošības ilūziju, gan arī par reālo milzu kuģa bojāeju pirms 87 gadiem. Toreiz pusotra tūkstoša bojāgājušo skaitā bija arī 27 gadus vecais lietuviešu mācītājs Jozs Montvila. Laikraksts "Lietuvos rytas" publicējis plašu rakstu par šī mācītāja dzīvi un darbību, par viņa un "Titānika" bojāeju, kā arī par atsevišķu Lietuvas katoļu baznīcas vadītāju un J.Montvilas piederīgo centieniem panākt, lai viņu pasludinātu par svēto.

Jozs Montvila dzimis 1885. gada 3. janvārī Lietuvā, Marijampoles draudzē, Gudiņas ciemā, mācījies Marijampoles ģimnāzijā un Seiņu mācītāju seminārā. Pēc iepazīšanās ar filozofijas un teoloģijas pamatiem un ar mācītāja dzīvesveidu J.Montvilam radušās šaubas, vai pietiks spēka visu labi izprast. Viņš semināru pametis, taču pēc dažiem mēnešiem, kaimiņa pārliecināts, tajā atgriezies.

1908. gadā pēc semināra beigšanas J.Montvila strādājis Ļipskas draudzē, bet pēc uniātu bērna nokristīšanas viņu sākusi vajāt pareizticīgo baznīca. Tāpēc J.Montvila sākumā vairākas reizes pārcelts no vienas draudzes uz citu, bet vēlāk viņam pat aizliegts teikt sprediķus un apglabāt mirušos. J.Montvila darbojies arī lietuviešu laikrakstu "Vadovas" (Vadītājs) un "Šaltinis" (Avots) redakcijā un "Spindulys" (Stars) tipogrāfijā.

Lai paglābtu J.Montvilu no vajāšanām un represijām, viņa brālis Petrs, kas dzīvoja Bruklinā, kopā ar turienes mācītājiem nolēmis uzaicināt Jozu dzīvot un darboties Amerikā, kur tajā laikā veidojušās vairākas lietuviešu draudzes.

Diemžēl Ameriku J.Montvila tā arī nesasniedza. Nolēmis ceļot caur Londonu, viņš tur apmeties pie sava radinieka mācītāja Kazimiera Matulaiša un tālākajam ceļam izvēlējies "Titāniku" — lielāko kuģi pasaulē, jo baidījies no jūrasslimības un cerējis, ka uz tik liela kuģa šūpošanās nebūs jūtama. Pavadot J.Montvilu uz kuģi, K.Matulaitis nojautis ko nelabu. Pēc tam atklājies, ka J.Montvila pie viņa aizmirsis savu rožukroni.

Pēc "Titānika" bojāejas Londonas lietuviešu baznīcas sienā iemūrēta marmora plāksne J.Montvilas drosmes un uzupurēšanās piemiņai.

Vairāki "Titānika" pasažieri, kuriem laimējies izglābties, atceras jauno mācītāju, kurš vāciski skaidrojis Bībeles patiesības un līdz pat pēdējam brīdim, kuģim grimstot, uzklausījis pasažieru grēksūdzes, mierinājis un svētījis cilvēkus. Bez J.Montvilas uz "Titānika" bijuši vēl divi mācītāji — kāds anglis un vācietis. Visi trīs mācītāji atteikušies no vietām laivās, palīdzējuši tajās sēdināt pasažierus un līdz pat pēdējam brīdim pildījuši savus pienākumus. J.Montvilas brāļadēls, Marijampoles mācītājs Kazimiers Montvila, kurš jau ilgus gadus vāc visus pieejamos materiālus par savu tēvoci un "Titānika" bojāeju, ir lasījis arī kāda izglābušās ceļotāja atmiņas par vāciski un krieviski runājošu mācītāju, kurš atdevis viņam savu balto kartīti, kādas tikušas dotas laivās kāpjošajiem.

K.Montvila uzskata, ka šāda viņa tēvoča rīcība būtu pielīdzināma polim R.Kolbem, kurš ticis izsludināts par svēto, jo koncentrācijas nometnē aizgājis uz nāvinieku kameru cita jauna cilvēka vietā, kurš pārdzīvojis savas sievas un bērna dēļ.

K.Montvila līdz ar vairākiem citiem mācītājiem un Vilkavišķa bīskapu Jozapu Žemaiti uzskata, ka Lietuvā līdzās jau esošajām trijām katoļu bīskapu un arhibīskapu beatifikācijas (pasludināšanas par svēto) lietām nekas netraucē iesākt šādu lietu arī par Jozu Montvilu. Taču beatifikācijas speciālisti, tajā skaitā Romā strādājošais Lietuvas eksperts beatifikācijas jautājumos Vaclovs Aļulis, uzskata, ka J.Montvilas pasludināšana par svēto ir gandrīz bezcerīga, jo viņš tikai līdz galam izpildījis savu cilvēka un mācītāja pienākumu. Turklāt šis notikums ir pārāk sens un aizmirsts, tam ir pārāk maz liecinieku.

Lietuvas žurnālisti "Titānika" pasažieru, precīzāk izsakoties, šī reisa biļešu īpašnieku sarakstos atraduši vēl četrus lietuviešus, taču, kā izrādās, dažādu iemeslu dēļ viņi ar šo kuģi tomēr nav braukuši.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim": par Igauniju — Katrīna Ducmane,

par Lietuvu — Evija Liparte un Andris Sproģis