MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Lai mācītos atšķirt, kas labs un kas ļauns, lai turētu kārtībā dvēseli un māju

Mūrmuižas Tautas universitātei

— atkal 10

Desmit gadus gara gaismu plašā apkārtnē sēja 1930. gadā dibinātā Mūrmuižas Tautas universitāte, kuras darbību 1940. gadā pārtrauca padomju režīms. Sestdien, 4. aprīlī, uz pirmajiem desmit darba gadiem atskatās 1988. gadā atjaunotā Mūrmuiža. Uzticību gara spēkam, darbam, saulei un gaismai, ko šīs Tautas augstskolas pamatos ar tās dibināšanas dienu lika esejiste un kultūras filozofe Zenta Mauriņa, kopj un augstu tur viņas darba turpinātāja Ingrīda Sokolova (habilitētās filoloģijas doktores referātu, kas sagatavots jubilejas sarīkojumam, publicējam mazliet saīsinātu).

Mūrmuižas Tautas augstskola ir unikāla parādība Latvijas kultūrainā. Savulaik tā bija viena no Latvijas Tautas augstskolas vienpadsmit nodaļām, kas divdesmito gadu beigās — trīsdesmito gadu sākumā veidojās dažādos Latvijas novados. Zenta Mauriņa lasīja lekcijas arī Latvijas Tautas universitātē, Krišjāņa Barona Tautas augstskolā un citur, bet par viņas Sidrabeni un Gaismas pili kļuva tieši Mūrmuiža, ap kuru viņa kopā ar universitātes vadītāju, agronomu un mūziķi Pauli Pētersonu pulcināja tautas gaišākos prātus, stiprākās dvēseles. Oficiāli tā saucās Latvijas Tautas universitātes Mūrmuižas nodaļa — LTUMN. Veidojot tās nozīmi, Zenta Mauriņa uz ozollapas uzrakstīja šos burtus, bet atšifrēja tos savā gaumē: "Lai tavi untumi mani nekaitina!" (Ingrīda Sokolova par to raksta grāmatiņā "Mūžu dzīvo, mūžu mācies".)

Kā atzīmē Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības valdes priekšsēde filozofijas doktore Anita Jākobsone, arī pašlaik dažādos Latvijas novados darbojas kādas desmit tautas augstskolas, kuras gan saskaņā ar topošo Izglītības likumu turpmāk tiks sauktas par tautas skolām. Tās veidojas katrā vietā atšķirīgi — atbilstoši pilsētas vai pagasta ļaužu vēlmēm. Drustos mācās gan pieaugušie, gan pirmsskolas vecuma bērni. Viņi savai skolai devuši nosaukumu "99 balti zirgi", kas saistīts ar kādu šai pusē populāru nostāstu. Lēdurgas tautas augstskola pērn sarīkoja nometni "Bez sapņiem nav nākotnes". Šādas garīguma stīgas uzturēšana ir tas, ko visi var mācīties no Mūrmuižas pieredzes. Un, kaut gan citas tautas augstskolas parasti iztiek ar vietējiem lektoriem un nodarbību vadītājiem, kā labs paraugs visiem ir Ingrīdas Sokolovas prasme turpināt savas dižās priekšteces Zentas Mauriņas tradīciju un piesaistīt pašus labākos mācībspēkus.

Atgādinot Mūrmuižas Tautas universitātes pirmo darba cēlienu, daži citējumi no Mūrmuižai veltītās apceres "Gaismas pils", ko tagad varam lasīt "Daugavas" apgāda aizsākto Zentas Mauriņas Rakstu otrajā grāmatā "Iedrīkstēties ir skaisti", kā arī no Zentas Mauriņas priekšlasījumiem par Elzu Stērsti un Lūciju Garūtu un Pauļa Pētersona apceres "Tautas audzinātāja", kas ievietoti Zentas Mauriņas Kopoto rakstu I sējumā (Valters un Rapa, 1939). Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Ar Zentu Mauriņu sākotnē

Zenta Mauriņa 1930. gadā

No Zentas Mauriņas apceres "Gaismas pils",

ko rakstniece veltījusi Mūrmuižas Tautas universitātei, tās veidotājiem un klausītājiem. To ievada sveicinājums profesoram Aleksandram Daugem, kas Zentu Mauriņu ieteica darbam šajā universitātē, un noslēdz apbrīnas pilns cieņas apliecinājums Dainu tēvam, ko rakstniece tēlojusi kā gaismas krājēju:

Visiemīļotākais Rīgas universitātes mācības spēks bija Aleksandrs Dauge, pedagoģijas profesors. Viņa priekšlasījumu tēma vienmēr bija viena un tā pati: personas tapšana Šekspīra, Gētes un Nīčes darbos. Profesors Dauge bija iznesīgs un vienmēr eleganti ģērbies kungs, kas apvienoja sevī Austrumu un Rietumu kultūru, tādā veidā piešķirdams mūsu kultūrai īpašu pievilcību. Viņš bija studējis Pēterpilī un Tērbatā, bet "universitāte", kurai viņš visu mūžu palika uzticīgs, saucās Gēte, kas kopš 1836. gada, — kad viņa dzejoļus pirmoreiz pārtulkoja latviski, — pieder mūsu kultūras dzelzs inventūrai. Dauge tik intensīvi bija dzīvojis Gētes pasaulē, ka viņa sejā spoguļojās meistara vaibsti. Iespaidīgāki nekā viņa grāmata par Gēti bija viņa priekšlasījumi. Viņš bija spožs runātājs; kamēr viņš runāja, uzziedēja domas, uzrakstot tās novīta. Austrumnieciskas sirds plašais vēriens un dāsnums viņā apvienojās ar samēra, kārtības un paškritikas izjūtu. Kultūra viņam bija harmonija, iekšķīga un ārīga cilvēka vienība, zināšanu un dzīves, domāšanas, jušanas un darbošanās apvienojums.

Kopš biju pārtulkojusi viņa atmiņas vāciski (..), viņš man nozīmēja vairāk nekā tikai cienījamu profesoru: mūs vienoja draudzība.

(..) Vasarās, uzturoties Sidrabenē, vadīju kursus, lasīju priekšlasījumus, izpildīju bibliotekāra un biktstēva pienākumus. Katram savam klausītājam katrā laikā biju runājama. Viņi nāca pie manis ar savām mazajām rūpēm un vēlēm. Es klausījos viņu nostāstos par konfliktiem ar vecākiem, brāļiem un māsām, viņu reliģiozos un erotiskos jautājumos. Viņi runāja skopi un aprauti, lielāko daļu vajadzēja uzminēt no balss intonācijas, mīmikas un žestiem. Dažreiz atgadījās, ka viņi nemaz nerunāja, viņi apsēdās man līdzās un klusēja. Arī es klusēju. Vai arī nolasīju mazu, vienkāršu dzejoli, kas likās viņu noskaņai atbilstam. Un tad mans viesis aizgāja savu ceļu, pateikdamies man par mierinājumu. Bieži nākošajā rītā uz terases atradu dažus ziedus vai augļus.

Mani klausītāji šo to pie manis mācījās, bet es, satiekoties ar viņiem, mācījos daudz, it īpaši pacietību un iecietību.

(..) Daudzus gadus vēlāk, kad mūsu zemi bija piemeklējis sarkanais un melnais terors, kad mūsu Tautas universitāte bija iznīcināta un es pati maldījos pa Vāciju bez dzimtenes un saknēm, es uzzināju, cik auglīgā zemē bija kritusi sēkla. Kāds vācu virsnieks, ko biju sastapusi savos bēgulības ceļos, man stāstīja, ka 1944. gadā viņš esot reģistrējis lopus Vidzemes vidienē, apbraukājot zemnieku mājas, viņam esot uzkrituši skaisti kopti puķu dārzi un istabās plaukti ar grāmatām līdz griestiem. Kara jukās un postā tas viņu gaužām brīninājis, un viņš apprasījies pēc šīs parādības cēloņa; un kā atbildi dzirdējis vienu un to pašu vārdu. Šī ziņa manā drausmā ceļu tumsībā viesa Ziemsvētku zvaigznes gaismu, bet durstīja arī smeldzīgs jautājums: kur tagad viņi, visi mani jaunie draugi, kurus biju barojusi ar savas sirds mīlestības spēku?

(..) Vīrs, ko mēs visbiežāk pieminējām, ir Krišjānis Barons, paraugs, kā vismazākais mūsu vidū var kļūt liels ar savu darbu.

Vakareiropai ir sava aristokrātija, mums — ir darba aristokrātija. Mēs, latvieši, apbrīnojam nevis to, kura tēva tēva tēvs jau valdījis lielā muižā un kalpinājis daudzus cilvēkus, bet to, kas pats ar savu spēku atdalījies no pelēkās masas un veicis darbu, kā gaisma sasniegs paaudžu paaudzes. Krišjāņa Barona ģīmetne karājas lielajā un mazajā priekšlasījumu zālē. Vecuma dienās— un jaunu šo dižgaru nemaz nevar iedomāties — viņš, pats sava skulptūra, izskatījās kā pats baltais labais Dieviņš. Izcila galva, skaidri, paskopi sejas vaibsti, balta bārda, kuplas uzacis, sudrabains mirdzums ap augsto pieri. Stingri un tomēr labestīgi raugās viņa možās acis. Tvirto pašdisciplīnu apmaigo humors, kas spurdz acīs un mutes kaktiņos.

Viņa mūžs pagāja bez lieliem satricinājumiem. Viņš bija dzimis lielam darbam. Ar pašnopelnīto naudu viņš studē matemātiku Tērbatā un tur sāk savu dižo dzīves darbu: mūsu izkaisīto, jau pa daļai aizmirsto dainu sakopošanu. Neatlaidīgi, lielā spītī viņš lāsi pēc lāses vāc kopā, līdz tās kļūst par ezeru.

"Ko jūs īstenībā gribat?" prasa viņam te ņirdzīgi, te ar nožēlas smīnu."Kas īsti jūsu mērķis?"

"Gaisma," viņš strupi atbild. Lai nekavētu savu maizesdarbu un paveiktu dainu kārtošanu, viņš sāk savu darba dienu jau četros rītā, četrdesmit gadus diendienā. Kādā krievu muižiņā, kur viņš strādāja par mājskolotāju, viņš iztur divdesmit gadu. Tvirtā neatlaidībā, spītīgā uzticībā viņš seko savam mērķim, personīgā dzīvē būdams rimtīgs, darbā stingri daudzprasīgs. Pēc trīsdesmit svešumā pavadītiem gadiem, piecdesmit astotā dzīvības gadā viņš beidzot atgriežas dzimtenē. Pat 1914. gada karš viņu nespēj atraut no darba.

Kā Hēgelis, kamēr trakoja Jēnas kauja, pabeidza savu "Fenomenoloģiju", tā Barons, ienaidnieku ielenktā un piemeklētā Rīgā — pēdējo tautas dziesmu sējumu, tādā kārtā tautu garīgi barodams, tās valodu tuvinādams pašas dvēselei. Ģeniāla bija viņa intuīcija, kas īstu spēja šķirt no atdarinājumiem, apbrīnojama ir viņa neiedragājamā ticība paša darbam, ne mazāk apbrīnojama viņa atmiņa: lielos astoņos sējumos, kas aptver 35 000 dainu un veido mūsu kultūras pamatu, neatkārtojas neviena vienīga dziesma. Katra daina ir rasas piliens, visas kopā pārvēršas ezerā, kurā spoguļojas mūsu tautas sirmvecais viedums. Krišjānis Barons, mūsu kultūras koka saknes un vainags, mira patriarhālā vecumā, sasniedzis astoņdesmit astoņus gadus. Mūža vakarā tauta viņu apbrīnoja kā teiksmainu tēlu.

 

No sveiciena Elzai Stērstei

Mūrmuižas tautas universitātē Mātes dienā.

Katrs dzejnieks piepilda savu īpatnējo skaistuma veidu. Auseklis un viņa cilts turpinātāji — un viņu vidū par visspilgtāko es uzskatu Plūdoni — savā dzejā nes spēcīgo skaistumu, ko vislabāk varam iedomāties trompēšu skaņu pavadībā. Blaumanis savā mākslā slēpj ikdienas dzīves skaistumu, kas labi iederas harmonikas pavadījumā, tās pašas harmonikas, kas skan Sestdienas vakarā. Poruks piepilda kluso skaistumu, ko izsaka aprauta vijoles spēle. Annas Brigaderes mākslā vienbalsīgi dziedātā tautas dziesma mijas ar kādu vecu korāli. Elza Stērste savā laipnajā vēsumā pauž smalki atturīgo skaistumu, kam labi der spinetas pavadījums.

Kādā savā dzejolī viņa dzied par japānisko zīmējumu uz bāli zila porcelāna, un tāds zīmējums uz bāli zila porcelāna ir arī viņas māksla: te rotaļīga, te sērīga, te vieglas ironijas apdvesta.

Vērtīgākais viņas grāmatās ir blāvais skaistums, bet nekas viņai nav svešāks par klišeju, viņas stils nav košs, bet viscaur īsts un atturīgi gleznains. Tā, piemēram, par latviešu lielceļiem viņa saka, ka tie esot ga®š stāsts par mūsu pagātni, kur kā bākas pacēlās trīs zīmes: grāmata, krusts un kauss (Dzērvju šāvējs).

(..) Godinot Elzu Stērsti, mēs godinām latviešu sievieti, mēs godinām latviešu māti, jo Elza Stērste patiesi un dziļi, bez butaforiskām frāzēm izjūt mistēriju, kas slēpjas vārdos: māte — bērns. Stāstā Dejojošie putekļi lasām: "Tikai bērnu uz rokām sievietei rodas Dievmātes smaids."

 

No sveiciena Lūcijai Garūtai,

kas daudzkārt ciemojusies un koncertējusi Mūrmuižā, arī kopā ar Marisu Vētru un Arvīdu Žilinski:

(..) Mākslinieku mīlēt nozīmē skaistumu mīlēt. Mākslinieku cienīt nozīmē cienīt savu tautu.

Mākslinieks, kas dzied tikai savu dziesmu, ir slikts mākslinieks. Liels mākslinieks dzied savas tautas dziesmas, ģenijs — visas cilvēces dziesmu. Klausoties Lūcijas Garutas bezgalskumīgajā dziesmā Ej, saulīte, drīz pie Dieva, man liekas, ka tur dzied visa latviešu tauta. Dzied? Nē, tur visa mūsu tauta raud. Un klausoties viņas dziesmā Div’ dūjiņas, es ar katru savu būtības šūniņu jūtu ka®u. Es neesmu bijusi frontē, bet klausoties šai dziesmā, man liekas, ka tur dzied arī par mani, jo mēs visi esam kareivji dzīves frontē: mūžam jābūt nomodā, kas aizmieg, tiek uzvarēts. Drosmīgi un vērīgi jāiet pāri dzīves tiltam, kaut arī nezinām, vai zem tā neslēpjas ienaidnieka dinamīts. Ne visi var uzvarēt. Dažiem jākrīt, bet jākrīt ar kvēlu un liesmotu sirdi. "Karsta bija cīņa, vēl karstāka sirds" — tā Lūcijas Garutas skaņas dzied par vienu no daudzajiem, kas kaujā kritis.

Lūcija Garuta pati savu būtību izteikusi trijos vārdos: "Kvēlot, liesmot, sadegt." Šis motīvs atkārtojas visā viņas ļoti pavasarīgajā mākslā.

 

No Pauļa Pētersona "Tautas audzinātāja"

Raksturīgākā latviešu gara īpatnība ir tieksme pēc izglītības. Sevišķi nozīmīga šī tieksme varētu kļūt lauku sētā, ja tā spētu pacelt lauku garīgo dzīvi tik augstā pakāpē, ka jaunatne vairs neaizplūstu uz pilsētu. Nav šaubu, ka gaismas devēju aizvien vēl vairāk ir pilsētā nekā uz laukiem, tādēļ sevišķi minams mazs kultūras centrs, kas izveidojies Ziemļvidzemē, garīgām tradicijām bagātajā Valmieras apvidū, kur 1930.g. Kauguru pagastā savu darbību uzsākusi Mūrmuižas tautas universitāte. Šīs mācības iestādes pamatos ir pašas dzīves reālās prasības, ku®as pārbaudītas arī citās kultūras valstīs. Tautas augstskolas sekmējušas šo valstu materiālo labklājību tieši tādēļ, ka šīs skolas galveno vērību piegriezušas dzīvā garīgā cilvēka veidošanai, kas spējīgs veicamo darbu apgarot un to arī mērķtiecīgi attaisnot. Tautas augstskolā jaunatne nāk iegūt nevis diplomus un atestātus sava stāvokļa nodrošināšanai, bet lai tuvāk iepazītu sevi, savu tautu, dzimteni un kļūtu par savai tēvzemei noderīgiem, apzinīgiem pilsoņiem. Tautas augstskola neatsvešina cilvēku no viņa tiešā darba, bet, sniegdama jaunatnei prieku no lielās mākslas, zinātnes un visa labā avotiem, liek tai atgriezties savās sētās un laukos ar lielāku iekšēju līksmi, dziļāku tēvzemes mīlestību un atziņu ideālāku uztveri, vēršot pašu dzīvi par īstu svētceļojumu uz parasto ikdienas darbu. Cilvēka kultūras darbam nekad un nekur nav panākumu, ja cilvēka dzīvais gars, visas dzīves pirmavots, netiek vērā ņemts. Tādēļ nav jābrīnās, ka dāņu kultūrai tik zīmīga kļuvusi viņu klasiskā atziņa, ka vienīgi dzīvie cilvēki un nevis praktiskās mašīnas ir tie, kas sagādājuši pasaules slavu Dānijas sviestam.

Līdztekus pašas dzīves prasībām izaugusi Mūrmuižas tautas universitāte, ku®as darbu izveidošanā izcila loma piekrīt Zentai Mauriņai. Pirmās ierosmes šim pasākumam dod prof. Kārlis Kundziņš, toreiz vēl jauns mācītājs un paidagogs Valmierā, iesvētāmo stundās pārrunājot latviešu garīgās prasības laukos. Tas bija 1913. gada vasarā. Viens no iesvētāmiem, aiziedams atpakaļ tēva sētā, sev līdzi paņēma šo pārrunu neaizmirstamo atbalsi. 1921. gadā nodibinās Latviešu nacionālās jaunatnes savienības Mūrmuižas nodaļa. Rīko jautājumu vakarus. Garīgā rosība tik liela, ka jālūdz palīgspēki veikt pieaugošo darbu. Jāaicina talkā arī lektori, aug plašumā darbs, ku®am jaušama jau atbildīga nākotne. Toreiz sabiedrībā un universitātē garīgās kultūras nozīmi aizrautīgi vēstīja doc. A.Dauge. Nevarēdams pats izbraukt, viņš savā vietā 1926. gadā ieteica par lektori studenti Zentu Mauriņu, savu apdāvinātāko audzēkni. Raksturīga pati pirmā sastapšanās. Jaunā studente nolieca galvu smagām melnām matu pīnēm — viņa bija piekritusi izbraukšanai, pirms lūgums bija vēl īsti izteikts, un vēlāk, pēc izbraukuma, raksta: "… domas atgriežas pie Mūrmuižas tautas universitātes. Vēl ģimnaziste būdama, es sapņoju par to, ka atdošu savus spēkus savai tautai… tur, laukos, pie Jums, cilvēki zina tikai fizisku darbu, gara gaisma viņiem gandrīz tikpat tāla un sveša, — kaut arī dažbrīd tikpat ilgota — kā debess gaišums." Draugi brīdina neuzņemties tik neparastu darbu: pasaulē tagad taču valda praktiskums, humānitārām lekcijām uz laukiem nevar būt panākumu. Bet Zenta Mauriņa neļaujas iespaidoties: "Līdumus līst — šis darbs mani vienmēr vilinājis." Un tālāk viņa raksta Mūrmuižas tautas universitātes vadītājam: "Es priecājos kopā ar Jums izveidot tādu mazu kultūras centru, un kaut tā gaišums arī nebūtu lielāks par skala uguni… Līdz šim visa kultūra bija Rīgā, — cik nu bija gara, tik tas koncentrējās Rīgā, un plašie lauki un lauku cilvēki dusēja stingumā vai arī nāca uz pilsētu, lai bieži taptu par pazudušiem dēliem, jo atrauti no zemes viņi zināja tikai bojā iet. Jūsu kultūras centrs būs pirmais pasākums, pirmais mēģinājums apvienot lauku un gara dzīvi."

(..) Zenta Mauriņa bijusi Mūrmuižas tautas universitātē dzīvā vārda svētības nesēja kopš pašas dibināšanas dienas. Visiem spēkiem viņa centusies arī savos klausītājos izkopt runātā vārda prasmi, atbalstot savās latviešu literātūras stundās pašdarbību brīvi atstāstītu referātu veidā. Ir liela nozīme tam, ja cilvēks jebku®ā situācijā brīvi, skaidri un pārliecinoši var izteikt savus uzskatus, aizstāvēt savu viedokli. Tikai dzīvais vārds spēj ar dzīvi saistīties, neskanēt tai ga®ām kā vēja dvesma. Jau Gruntvigs brīdinājis savus tautas augstskolas darbiniekus: "Nedzīvs ir katrs burts, vienalga vai tas eņģeļu pirkstiem rakstīts, vai zvaigžņu spalvu, un nedzīva ir katra grāmatu zināšana, ku®u nesakausē ar pašu dzīvi." Kā latviešu atbalss šai domai skan Zentas Mauriņas atziņa: "Darba mērķis, ideja nav vērtīga, ja to nevar iestrāvot dzīvē."

Labi zinādama, ka pie cilvēka veidošanas pieder arī zināma stāja, sabiedrisko attiecību formas, Zenta Mauriņa neatlaidīgi pūlējusies vienmēr un visur noteiktāk izkopt ikdienas dzīves daiļumu, piegriezt lielāku vērību tradicijām. Tā klausītāju personīgo svinamo dienu atcerē nostiprinājās un no jauna iesakņojās puspiemirstā, dziļi latviskā tradicija sērst tādās reizēs kaimiņu sētās. Tādā garā arī tika rīkoti aizgājušo darbinieku piemiņas brīži, kā arī Ziemsvētku un Līgo vakars. Līdztekus tam izauga paraša rudens sanāksmes noturēt ikreizes cita saimes dalībnieka mājās. Tas deva iespēju iepazīties ar dažādiem saimniecības veidiem, paplašināja saimniecisko redzes aploku.

(..) Velti pretinieki atklāti izsaka savu pārliecību, ka kultūra un gars ir tikai saldēdiens, vainags, ko pašu pēdējo uzliek galvā. Pašas Zentas Mauriņas saulainā atziņa atsit viņu nenovīdības bultas: "Mīlestība, kas nespēj naidu uzvarēt, ir vāja". Viņas un tautas universitātes gars ir stiprāks par naidu — viņu gaismo mīlestība uz savu tautu.

Tautas universitātes ideja nebūs sīknaidnieku iznīcināma. Tā ir ideja, ku®as pilnīgākam piepildījumam vēl tāla nākotne priekšā, ideja, uz ku®u nevar attiecināt vārdu laikmetīgs jeb nelaikmetīgs. Gruntvigs 1844.g. dibināja pirmo tautas augstskolu Dānijā. Pagājušā gadā Zviedrija, Dānija, Somija un Norveģija kopēji pārrunāja nepieciešamību savu valstu nākotnes interesēs dibināt ziemeļu tautas augstskolu uz kopēju principu pamatiem. Mums nevajaga citu valstu palīdzības savas tautas augstskolas izveidošanā: Zenta Mauriņa ne tikai dziļi izpratusi tautas augstskolas ideju, bet desmit gadu darbā pierādījusi tās reālizācijas iespējas un svētību lauku apstākļos.

Dr. habil. philol. Ingrīda Sokolova:

Šo garīgo ceļu, ikreiz uz Mūrmuižu braucot

Referāts sagatavots Mūrmuižas Tautas universitātes 10 gadu svinībām 1998. gada 4. aprīlī

Sidrabene... Ūdrāne... Kur tādas ir?

Ieskatos Zentas Mauriņas Kopoto rakstu 1. sējumā. 1939. gads. Pauļa Pētersona raksts "Tautas audzinātāja". Tātad — Valmieras rajons, Kauguru pagasts, kur 1930. gada 25. janvārī darbību uzsāk Mūrmuižas Tautas unviersitāte. Tūlīt pēc savas uzkundzēšanās 1940. gada vasarā padomju vara to slēdz. Vienīgo, kurai bija atļauts darboties pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma.

Nu es braucu meklēt Gaismas pili. Un pie aizauguša dīķa sastapos ar... drupām. Buldozers ir pamatīgi pastrādājis, pils kolonnas pazinu tikai pēc vecas fotogrāfijas. Saulainā maija dienā, kad sirds priecājās līdzi cīruļiem, kāds bijušais klausītājs man pastāstīja: jā, ilgi neesot labots jumts, lietus tecējis cauri griestiem, sākusi bojāties siena. Tad nu esot nolemts pili nojaukt un celt jaunu. Kāds tad bija šķērslis unikālā kultūras centra savlaicīgam remontam, restaurācijai? Skaistu tradīciju turpināšanai? 1984. gada 15. jūnijā LM publicēja manu rakstu "Kas bijusi Mūrmuižas pils".

Šī publikācija sadusmoja Valmieras rajona kultūras vadību. Arī kolhoza "Kaugurieši" priekšsēdētājs jutās aizskarts. Izrādījās, ka šašutums ir labs virzītājspēks — pēc četriem gadiem Mūrmuižas pils bija atdzimusi.

Bet nu atgriezīsimies pie pirmavotiem.

Jau 1991. gadā agronoms un pianists Pauls Pētersons dibina Mūrmuižā Latvijas Jaunatnes savienības nodaļu, lai gūtu iespēju uzlabot apgaismības darbu laukos. Bet vispār Tautas augstskolu ideja Latvijā dzimusi jau 17.–18. gs. un tā ir saistīta ar tādām personībām kā Krišjānis Valdemārs, Atis Kronvalds, Auseklis, Rainis un Aleksandrs Dauge.

Paulis Pētersons un entuziasti, kas ap viņu pulcējās, saprata pašu galveno: "Tautas unviersitātēs nāk iegūt nevis diplomus un atestātus sava stāvokļa nodrošināšanai, bet gan lai tuvāk iepazītu sevi, savu tautu, dzimteni un kļūtu par tēvzemei noderīgiem, apzinīgiem pilsoņiem. Tās bija kā glābjošs krasts tiem jauniešiem, kurus vilināja pilsēta, kuri nodzērās, meklēja apšaubāmas izklaides, zaudēja ticību Gaismai. P.Pētersons izplatīja "Aicinājumu skolu jaunatnei", kur, starp citu, bija teikts: "Ja tēvi un mātes grib, lai bērni paliek uzticīgi savai sētai, neskatoties uz "grūto mūsdienu dzīvi", lai sūta savus bērnus uz Tautas universitāti, kur viņi uzzinās, kas ir labs un kas ir ļauns, kas ir skaistums un veselība, kā jātur kārtībā dvēsele un māja, kā celt lauku kultūras dzīves līmeni un vispārējo labklājību."

Gars, darbs, saule un gaisma ir četri Mūrmuižas Tautas unviersitātes pamatakmeņi, ielikti 1930. gada janvārī. Tie turpināja veselus 10 gadus dzīvot dažādās lekcijās un pasākumos. Un klausītāji — no 20 līdz 200 cilvēkiem — nāca no tuvas un tālas puses ar kājām, brauca ar divriteņiem un zirgiem, lukturiem gaismojot ceļu. Per aspera ad astra! (Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!) Pavisam tika izveidotas 11 Latvijas Tautas universitātes nodaļas. Kad 1934. gadā pārējās slēdza, Mūrmuiža palika pateicoties Kārļa Ulmaņa draudzībai ar Pētersonu ģimeni un Hermani Enzeliņu, kuri viņam 1905. gadā palīdzēja emigrēt uz ASV.

Atsaukdamies uz Paula Pētersona lūgumu, prof. Aleksandrs Dauge jau 1926. gadā par lektori bija ieteicis savu talantīgāko studenti Zentu Mauriņu. Un 1929. gadā notika viņas pirmā vieslekcija. Vēstulē Pētersonam viņa rakstīja: "Es priecājos kopā ar Jums izveidot tādu mazu kultūras centru, un kaut tā gaišums arī nebūtu lielāks par skala uguni. (..) Līdz šim visa kultūra bija Rīgā. Jūsu kultūras centrs būs pirmais pasākums, pirmais mēģinājums apvienot lauku un gara dzīvi."

Uz MTU Z.Mauriņa ir braukusi 65 reizes un nolasījusi 130 lekcijas. Vilciens mazajā Bāles stacijā pieturēja 1 minūti. Pētersons viņu izcēla no vagona un ar zirgu veda tālāk. Nupat kļuvis zināms — viņam palīdzēja 15 g. zēns Jānis Jākobsons, stacijas dežurants. Vasarās pat ilgstoši dzīvoja vecās pils jumtistabiņā. Uz viņas aicinājumu šurpu brauca latviešu kultūras zieds, viņai tuvie A.Brigadere, K.Skalbe, J.Jaunsudrabiņš, J.Janševskis, P.Ērmanis, L.Garūta, M.Vētra un daudzi citi. "Nekur tā neesmu strādājusi kā Mūrmuižā, — viņa vēlāk atzinās. — Es gribu būt kā ozols mūsu nama priekšā: ar saknēm tas stipri turas zemē, bet zarus stiep pretī saulei. Un kas vakara saule, tas cilvēkam daile un zināšanas."

Tajā pašā 1984. gadā aizbraucu pie universitātes vecajiem klausītājiem Almas un Jāņa Vīksnām. Pēdējais bija liels Mauriņas draugs, kurš pat bija sameistarojis viņai bērzu tiltiņu, lai viņa varētu ar ratiņiem tikt uz P.Pētersona māju. Viņi mani sagaidīja laipni, taču tādi kā nobijušies. Pastāstīja, ka no Valmieras atbraukusi grupa un konfiscējusi visu, ko viņi kara gados bija saglabājuši: unviersitātes dienasgrāmatas, fotogrāfijas un Mauriņas vēstules. Kā to visu atgūt?

Negaidīti nāca vēl viens sitiens — "Cīņa" ievietoja kāda valmierieša A.Paegles rakstu (31.8.1984.) "Pirms cērtam — jānomērī", kurā viņš ne mirkli nešauboties, pasvītroja MTU "buržuāzisko" raksturu, jo to apmeklējuši tikai bagāto saimnieku atvases un tāpēc tā nebūt nav bijusi "apolitiska". Arī to, ka "starp gaismas nesējiem" velti censties saskatīt tā laika progresīvos kultūras darbiniekus (J.Stradiņš viņus vēlāk nosauca par "latviešu gara zvaigznēm"). Biedrs Paegle arī apliecināja, ka "idejiskā toņa noteicēja" bijusi Z.Mauriņa, kas "piesātinājusies ar idealistisko filozofiju līdz matu galiem." Bet, — raksta Paegle, — "Ingrīda sokolova šo buržuju organizācijas darbību nosauc par "unikālu kultūras līdumnieci laukos", par "bāku", tomēr lai viņa necerot, ka "te vēl cels muzeju". Tā kā MTU "darbojusies visus fašistiskās diktatūras gadus", nemaz neesot jājautā, kādus uzskatus un kādas idejas tā toreiz paudusi".

Es, protams, šim "marksistam" uzrakstīju pretrakstu "Patiesi — jānomērī". To — nenopublicēja. LKP CK aģitācijas un propagandas daļa neņēma vērā manu vēstuli. Tikai A.Gorbunovs atbildēja tā: "Jūsu pētījums par tautas universitātes darbību Mūrmuižā 20.–30. gados nav publicējams, jo tajā nepietiekami vispusīgi, zinātniski un objektīvi izvērtēti atsevišķi vēsturiskie fakti, kas ar to saistīti". Tā A.Gorbunovs 1986. gada 9. janvārī sasaucās ar otru "marksisma specialistu" A.Paegli! Ļoti smagas un nesekmīgas bija sarunas ar Valmieras LKP rajona sekretāri biedreni Matīsu. Cīņa par MTU atjaunošanu sākās un turpinājās neparasti asi un ilgi! Četrus gadus! Bet kas tad reāli palīdzēja? Grūti iedomāties, bet... Boriss Pugo! Jā, jā! Vispirms ar pavēli Valmieras drošībniekiem atdot konfiscētos universitātes materiālus. Un tos tad arī atradu Valmieras CK nodaļas pagalmā — vecā ledusskapī! Viss bija lieliski saglabājies un kļuva par unviersitātes muzeja pamatu.

...Spoža saule. Tveicīga vasaras diena. Sakopta Mūrmuižas pils. Ar mani ir atbraukuši akadēmiķis Stradiņš un profesors Grinovskis, Lidija Freimane un Lilija Dzene. Ir 1988. gada 6. jūnijs. Notiek Kauguru ciema padomes sesija, kurai jāizlemj par universitātes atjaunošanu. Kāds partijas bosiņš no Valmieras vēl mēģina mest ritenī sprunguļus. Neizdodas. Jo pie pils ieejas jau laikus ir pulcējušies padzīvojuši ļaudis, senie Zentas Mauriņas klausītāji — satraukti, asarām acīs: tieši viņiem savs noteicošais vārds sakāms. Te Mauriņai tik tuvie Alma Plētiena–Kalniņa — viņas aprūpētāja, arī viņas vīrs Jānis — čakls Mauriņas palīgs, te viņas "sila pulkstenītes" — Anna Zēbolde, tad Biruta Leite — Veidenbauma māsas meita, Pauls Antēns un viņa māsa lielā dziedātāja Zenta Bormane, un Mauriņas glābējs kara laikā Eduards Karnāts ar māsu, tad Mauriņas mātes radinieks selekcionārs Vilis Knape un citi. Nākamajos gados visi viņi vēl ilgi nāca uz nodarbībām, līdz aizklīda mūžības laukos... Bet todien Alma Vīksna atskaņoja Mauriņas ierunāto vēstuli Mūrmuižas klausītājiem, kuru viņa bija atsūtījusi pa aplinkus ceļiem. Todien man universitātes veterāni pasniedza kartīti: "Dr. Ingrīdai Sokolovai — sveicam ar Zentas Mauriņas vārdiem: "Ir mirkļi dzīvē, kas izgaismo visu mūžu". Šī karte man ir dārga relikvija... Pauls Antēns, kurš man ļoti palīdzēja sakārtot universitātes vēsturi, viņa sieva Maiga un māsa Zenta visus šos desmit gadus ir uzticīgi un uzcītīgi apmeklējuši turpat vai visas sesijas. Vēl vismaz 50 klausītāju ir mani iepriecinājuši ar savu uzticību Sidrabenei.

Šajos gados esmu braukusi uz Mūrmuižu vairāk nekā 80! reizes, tātad — pārspējusi Zentas Mauriņas rekordu!

Jau no pašas pirmās atjaunotnes dienas sapratām: mums jāuztur vismaz Mauriņas un Pētersona iedibinātais līmenis. Nevis jaunu profesiju apguve, bet gan apvāršņa paplašināšana. Lai klausītājiem būtu interesanti, lai viņi uzzinātu, kas ir jauns un vērtīgs pasaulē — politikā, ziņnātnē, literatūrā, mākslā, lauksaimniecībā, dārzkopībā, medicīnā, pedagoģijā, psiholoģijā u.c. Mums ir bijis pat īpašs ētikas gads, juridiskais gads. Un mēs gaidām ierosmes, kādus gadus vai ciklus vēl rīkot.

Jau 1930. gadā MTU dibinātāji saprata, ka tai nepieciešama sava himna. Mauriņa piedāvāja trīs dzejoļus, kuri sākās ar vārdiem: "Kam liesmo tā kā saules stars", "Rīta rasa — svaiga rasa", "Kā zelta bites dzirkstis skrien no mūsu ugunskura". Taču galu galā izvēlējās Friča Bārdas "Saules dziesmu", kurai mūziku komponēja Paulis Pētersons. Jo gaisma — gaismas nešana tautā — arī ir un paliek universitātes galvenais uzdevums toreiz un tagad.

Un tā arī mēs ik reizes ceļamies kājās un dziedam:

"Lūk, sauli vareno tik tas vien sapratīs,

Kas savā sirdī sauli atradīs...

Tik tam vien saules svētā vara mirdz,

Kam otra saule paša karstā sirds...".

Tad vārds tiek dots cilvēkiem, kuri braukuši šurpu tos kilometru simtus caur salu, lietu, tumsu, neprasīdami "kas man par to būs?" Es varu tikai paklanīties un būt mūžīgi pateicīga līdz ar visiem klausītājiem nu jau vairāk nekā 200! lektoriem, mākslas un valsts darbiniekiem, arī daudziem no aizrobežas, kuri bez jebkādām ierunām arī nu jau divas un pat trīs reizes ir braukuši uz Sidrabeni. Un atstājuši liecības gan mūsu prātos un sirdīs, gan muzeja un universitātes viesu grāmatās. Lūk, tikai viens Imanta Ziedoņa ieraksts: "Ir tāds enerģijas sanesums, blīvs sanesums, lode, enerģijas "bumba", kas rodas, vienas domas un pārliecības cilvēkiem regulāri sanākot vienā vietā un atstājot tur kaut ko no sevis kopīgā savākumā. Tas, cilvēkiem aizejot, nesadalas, neizzūd, bet paliek tur līdz nākošajai reizei, ilgi un ļoti ilgi. Tas ir tāds uzaudzējums. Lai jūs gaiši domājat un stipri dzīvojat! Jūtat augsti, dzīvīgi un kopā."

Ir 1. oktobris. 1988. gads. Un Ingrīda Sokolova — jaunās unviersitātes rektore, saka: "Esiet sveicināti, visi, visi šajā lielajā viena latviešu kultūras posma atdzimšanas dienā. Un vispirms — mani dārgie senās universitātes veterāni! Ir pagājuši tieši 48 gadi kopš pēdējās sanāksmes šajā zālē. Es nešaubos, ka Direktors un Doktore — Paulis Pētersons un Zenta Mauriņa — šodien būtu laimīgi un gandarīti. Paldies jaunajam laikam, kas ļāvis augšāmcelties Gaismas pilij... Pat okeāns jūt zaudētu ūdens lāsi. Bet mēs esam maza tauta un katrs zaudējums ir īpaši sāpīgs. Tāpēc jo lielāks prieks šodien sveikt arī Astrīdu un Ivaru Ivaskus, profesoru Nollendorfu no Minsteres ģimnāzijas. Sadosimies rokās pāri jūrām, lai kopīgi celtu mūsu nacionālo kultūru. Jums ir viena māte — Latvija!"

Un tā — no 1938. gada 1. oktobra Mūrmuižas universitāte strādā! Ir notikušas 75 sesijas un trīs bērnu mākslinieciskās audzināšanas nometnes, kuras vadījis mākslinieks Jānis Anmanis. Ir atklāts Z.Mauriņas memoriālais muzejs ar simtiem retu eksponātu, stipri papildināta Kauguru bibliotēka — te ir gandrīz visas Mauriņas grāmatas. Pie universitātes ieejas — piemiņas plāksnes Mauriņai un Pētersonam.

Kā visus šos gadus esam iztikuši? Valsts mums tā arī nav palīdzējusi. Vispirms bija abonementi, tad ieejas maksa. Bet — bagātais kolhozs izira, daudzi klausītāji kļuva bezdarbnieki un apmeklētāju skaits no 200 saruka līdz 100 un pat 80. Bet 30. gados taču reizēm sanāca tikai 20–30 cilvēku un Zenta Mauriņa priecājās par katru!

...1961. gadā Itālijas ceļojuma laikā Zenta Mauriņa nonāca Asīzē netālu no Florences, kur viņa 1935. gadā bija savienojusi savu dzīvi ar Konstantīnu Raudivi un sākusi rakstīt grāmatu par Danti. No turienes viņa sūtīja vēstules klausītājiem uz Mūrmuižu. Jau 1961. gada 16.–18. aprīlī viņa savā Zviedrijas dienasgrāmatā, runādama par Asīzes Frančesko, atzīmēja, ka ar viņa Miera lūgsnu "esam sākuši un noslēguši semestri Mūrmuižas tautas universitātē, jo cilvēkiem nepieciešams dzīves mierinājums". Arī mēs tā darām, un šī lūgsna skan tā:

Kungs, lai topu es par Tavu miera

ieroci,

Lai nesu mīlestību tur, kur valda naids,

Lai piedošanu dēstu tur, kur pārestība,

Lai vienība tur iemājo, kur nesaskaņa,

Lai patiesība tur, kur maldi iedēstīti,

Lai ticība tur iedegas, kur šaubas māc!

Lai cerības tur valda, kur izmisums.

Lai gaisma uzaust tur, kur valda tumsība,

Lai prieku nesu tur, kur nomāc skumjas!

Varbūt tieši šie vārdi izsaka Universitātes humāno, garīgo Virsuzdevumu, kas mums diendienā jāīsteno savā esamībā?!

Katras sesijas beigās viesiem tiek pasniegts skaists māla pods ar medu, ziedu pušķis un kāda domām bagāta grāmata. Un tad mēs ceļamies kājās un dziedam latvisko —

"Nevis slinkojot un pūstot... tauta zied un tauta zeļ!"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ingrīda Sokolova un apgāda "Zvaigzne ABC" direktore Vija Kilbloka Mūrmuižā

"Ķiršu dārza" ziedēšana mūsu Dailes teātrī

Mirdza Martinsone Ļubovas Raņevskas lomā (attēlā pa kreisi) . Agnese Zeltiņa — Aņa, Pēteris Liepiņš — Leonīds Gajevs, Rēzija Liepiņa — Varja (augšā) .

Andra Freiberga uzburtais ķiršu dārzs zied pašā skatuves dziļumā, un Kristīnes Pasternakas ietērptās muižnieces lido pa visu plašo skatuves telpu kā lieli, brīnumskaisti taureņi. Artūra Maskata mūzika reibina ar plašo emocionālo aplitūdu, un kā mūzika skan arī atjautīgie dialogi, kas Uģa Segliņa tulkojumā nav zaudējuši ne ziedlapiņu no sava čehoviskā smalkuma. Un viss Sanktpēterburgas režisora Mihaila Gruzdova iestudējums, šķiet, varētu patikt arī pašam Čehovam, kas pēc savas pēdējās lugas pirmizrādes Maskavas Dailes teātrī 1904.gada 17.janvārī paudis neapmierinātību ar to, ka luga nosaukta par drāmu: ""Ķiršu dārzs" ir komēdija, dažviet pat farss." Mihails Gruzdovs, kas mūsu Dailes teātrī iestudējis arī tādus visai sarežģītus darbus kā "Baraba" un "Terēza Rakēna", ir pārliecināts, ka žanrs vairāk ir pasaules uzskata, nevis formas jautājums: "Kā jūs formulēsit — kāds žanrs ir dzīvei?"

Šajā "dzīves žanrā" no savām bērnu dienām un jaunības, no baltā ķiršu dārza un visa, kas neglābjami aiziet pagātnē, atvadās Ļubova Andrejevna Raņevska, viņas meita Aņa un audžumeita Varja — Mirdzas Martinsones, Agneses Zeltiņas un Rēzijas Liepiņas veidolā, ar viņu smiekliem, asarām un taurenīgi vieglo lidojumu. To apmirdz kāda mazliet skumīga gaisma, smeldzīga doma par ātri skrejošo laiku. Lilitas Ozoliņas tik krāsaini atveidotā guvernante Šarlote Ivanovna kā mūsu urdošais sirdsprāts atkal un atkal vaicā — ar kādu mērķi cilvēks dzīvo šai pasaulē, kam tas viss... Šis jautājums skanēja aktuāli gadsimtu mijā, kad Antons Čehovs iecerēja savu "Ķiršu dārzu". Tā tas izskan arī Dailes teātra jauniestudējumā divus gadus pirms gadu tūkstošu mijas. Un varbūt tieši šī jautājuma apzināšanās dara tik cilvēcīgi tuvus arī Pētera Liepiņa tēloto Raņevskas brāli Gajevu, Ģirta Ķestera tirgoni Lopahinu, Jura Strengas sulaini Firsu, it visus "Ķiršu dārza" personāžus.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Harijs Burmeistars

Nāk Starptautiskais Baltijas baleta festivāls

No 22.līdz 28.aprīlim notiks Starptautiskais Baltijas baleta festivāls "Rīga–98". Tas tiek rīkots jau trešo gadu pēc kārtas. Par to informē festivāla mākslinieciskā direktore, balerīna un horeo-grāfe Lita Beire.

— Ka liecina nosaukums, festivāls notiks galvenokārt Rīgā, tomēr, tāpat kā iepriekšējos gados, daži pasākumi ritēs arī Latvijas novados. Proti: Valmierā un Ventspilī. Pagājušajā gadā viena no festivāla tēmām bija Somijas baleta māksla. Šogad ir vairākas tēmas un ļoti plaša programma, jo pasākuma devīze joprojām ir "No klasikas līdz avangardam". Viena no festivāla tēmām ir izcilā baleta māksliniece Aisedora Dunkāne, kas dejoja šā gadsimta pirmajā pusē un kļuva par vienu no modernā baleta pamatlicējām. A.Dunkāne nenoliedzami bija ļoti talantīga, ekstravaganta un arī pretrunīga personība. Kādu laiku viņa bija precējusies ar ievērojamo krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu un pūlējās ieviest moderno baletu boļševizētajā Krievijā (gan bez īpašiem panākumiem). Lai interesenti varētu plašāk iepazīties ar A.Dunkānes personību un radošo veikumu, 22.aprīlī pēc festivāla atklāšanas ceremonijas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā tiks atklāta arī izstāde par Aisedoru Dunkāni. Tajā būs eksponētas fotogrāfijas, gleznas, grafikas un kostīmi no Dejas muzeja Stokholmā. 24.aprīlī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā notiks monoizrāde "Aisedora Dunkāne" (titullomā Indra Burkovska).

Otra festivāla tēma ir Krievijas baleta māksla. 23.aprīlī Lielajā ģildē notiks Rodiona Ščedrina baleta mūzikas vakars, un turpat galerijā "Noktirne" tiks atklāta izcilās krievu baleta mākslinieces Maijas Pļiseckas baleta kostīmu izstāde. Valsts simfoniskais orķestris koncertā atskaņos vairāku populāru baletu mūziku ("Anna Kareņina", "Dāma ar sunīti"). Pie diriģenta pults būs Aleksandrs Viļumanis. Nozīmīgs festivāla notikums neapšaubāmi būs Pēterburgas Akadēmiskā Mazā operas un baleta teātra izrādes Rīgā. Tas parādīs arī vienu no labākajiem iestudējumiem — Pētera Čaikovska baletu "Gulbju ezers".

Protams, festivālā būs arī daudzi citi ievērības cienīgi notikumi. Piemēram, 24.aprīlī Reiterna namā tiks atklāta dāņu fotogrāfa J.R.Jansena izstāde "Ķermenis pakļautā telpā". 25.aprīlī viesnīcā "Latvija" ritēs "Dejas maratons", kurā aicinātas piedalīties visas modernā baleta trupas, kas darbojas Latvijā. 25.aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā tiks atklāta bērnu zīmējumu izstāde un konkurss. Šī jau iepriekšējos festivālos lielu atsaucību guvušā pasākuma dvēsele ir mākslinieks Jānis Anmanis. 24.aprīlī Valmierā un Ventspilī notiks tradicionālais baleta skolu koncerts.

Baleta festivāla kulminācija un vienlaikus diemžēl arī izskaņa būs Gala koncerts 28.aprīlī. Tajā piedalīsies Baltijas jūras valstu baleta zvaigznes un viesi no Parīzes Grande opera — Delfīne Beija un Stefans Favorins.

L.Beire atzīst, ka pašlaik rīkot tik vērienīgus pasākumus ir ļoti sarežģīti, jo grūti atrast līdzekļus. Tāpēc viņa ir ļoti pateicīga festivāla galvenajam sponsoram starptautiskajam uzņēmumam "Philip Morris Companies Inc" un daudziem citiem šī pasākuma sponsoriem un atbalstītājiem. L.Beire gatavo jau projektus nākamajiem festivāliem . Nākamgad festivāls varētu būt saistīts ar Vācijas baleta mākslu. Savukārt 2000.gadam, kad Starptautiskais baleta festivāls svinēs piekto gadskārtu, kopā ar UNESCO tiek gatavots liels projekts. Viena no festivāla tēmām varētu būt t.s. "Krievu sezonas Parīzē".

Viesturs Avots,

"LV" korespondents