Veidojot dialogu starp uzņēmējiem un politiķiem

Agris Skuja, Ekonomikas ministrijas Rūpniecības politikas departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Agris Skuja

Beidzies 1998. gada pirmais ceturksnis. Nu jau arī pārskatāmāk redzams, kā Latvijas rūpniecības uzņēmumi uzsākuši šo gadu. Kādas ir attīstības vai lejupslīdes tendences, kas būtu darāms, lai sekmētu uzņēmējdarbību un ražošanu.

— Lūk, varam ieskatīties statistikas apkopojumā par atsevišķu nozaru uzņēmumu darbību šā gada pirmajos divos mēnešos. Salīdzinājumā ar tādu pašu laika posmu pērn šogad rūpniecības produkcijas apjoms kopumā pieaudzis par 12,5 procentiem. Jāatzīmē, ka visas pārstrādājošās rūpniecības nozares salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir sasniegušas diezgan ievērojamus ražošanas pieauguma tempus, t.i., 18,7 procentus, tai skaitā: pārtikas pārstrādes rūpniecība — 23, tekstilrūpniecība — 7, 4, apģērbu ražošana — 20, 6, koksnes pārstrāde (izņemot mēbeļu ražošanu) — 23, 7, celulozes un papīra izstrādājumu ražošana — 31, ķīmisko vielu un ķīmisko šķiedru pārstrāde — 24, 6, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana — 20,2, nemetālisko celtniecības materiālu ražošana — 52,7, gatavo metāla izstrādājumu ražošana (izņemot iekārtas un mašīnas) — 19, elektrisko mašīnu un aparātu ražošana — 28, 8, sakaru iekārtu, radio un TV aparatūras ražošana — 5, piekabju ražošana — 11, 9 procentus. Tātad varam sacīt, ka no šodienas skatupunkta situācija ir visai optimistiska. Rūpniecība kopš 1995. gada ir gājusi tikai kalnup, kaut arī ne pārāk strauji.

— Jūsu vadītā departamenta pārziņā ir mazo un vidējo uzņēmumu attīstība. Tātad — arī Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālās programmas īstenošana. Vai ar to nodarbosies kāda īpaša nodaļa?

— Jā, tāda doma ir. Pašlaik kopā ar ministrijas vadību apsveram, kādas izmaiņas šajā sakarā turpmāk būs nepieciešamas mūsu departamenta struktūrā. Šķiet, vajadzēs mainīt arī departamenta nosaukumu, jo uzņēmējdarbība ir daudz plašāks jēdziens nekā tikai rūpniecības politika, tā aptver visas tautsaimniecības nozares. Kas šobrīd ir mūsu uzmanības centrā? Likumdošanas saskaņošana kontekstā ar Eiropas Savienības likumdošanas aktiem; arī mazo un vidējo uzņēmumu atbalsts — nacionālās programmas izpildes ietvaros. Taču nekādā ziņā netiks atstāta novārtā rūpniecības attīstība valstī kopumā un tās virzība nākotnē.

— Vai Mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstības nacionālā programma, kas oficiāla dokumenta spēku ieguva pērnruden, līdz šim brīdim tomēr neeksistēja tikai "uz papīra", kā bagātīgs izziņas materiāls, ne vairāk?

— Programma Ministru kabinetā tika apstiprināta pagājušajā septembrī. Tad arī tika izveidota šīs programmas koordinācijas padome. Šogad šai padomei sagatavots papildinājums — trīs apakškomitejas, kuras strādās likumdošanas un finansu jomā. To izveidošanu tikko apstiprināja ekonomikas ministrs Atis Sausnītis, un varam cerēt, ka turpmāk darbs ritēs vēl straujāk. Daudz kas līdz šim jau padarīts tieši MVU attīstības nacionālās programmas izpildes kontekstā. Izveidota Latvijas Garantijas aģentūra, kas palīdzēs attīstīt galvenokārt vidējos uzņēmumus, tā darbosies valsts akciju sabiedrības "Eksportkredīts" paspārnē. Ministru kabinets konceptuāli izskatījis un apstiprinājis jautājumu par Inovāciju fonda izveidi. Tas savukārt tiktu virzīts tieši uz mazo uzņēmumu atbalstu, mazā biznesa uzsākšanu. Tātad pamati stabilai darbībai jau ielikti. Nozīmīgs darbs tiek veikts, lai topošajā Komerclikumā iestrādātu normas, kas veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Cieša sadarbība izveidojusies ar Reģionālās attīstības fondu, jo tieši mazais bizness veidojas visdažādākajos valsts novados. Taču plānveida darbība ar konkrēti iezīmētiem izpildes termiņiem līdz šim patiešām vēl nebija uzsākta.Tagad tas tiek darīts.

— Taču ne vien lielo, bet arī daudzu vidējo uzņēmumu veiksmīgu attīstību un pat pastāvēšanu traucē smagā parādu nasta, kas radusies deviņdesmito gadu sākumā. Ne tikai pamatparādi valsts budžetam, bet galvenokārt uzrēķini soda naudās. Kā raugāties uz šo problēmu?

— Uzņēmumi jādala divās grupās: tajos, kuru produkcija tika realizēta vai nu tikai vietējā, vai Baltijas tirgū, un tajos, kuru preču noiets bija galvenokārt Austrumu tirgū. Pirmajiem klājās vieglāk, jo nesakrājās tik lieli parādi. Otrajiem parādi radās ne jau pašu uzņēmumu vainas dēļ, bet gan objektīvu politisko un ekonomisko apstākļu rezultātā. Tā patiešām bija īpaša force–majeure situācija, kad tiek mainīta sociāli ekonomiskā formācija ar visām no tā izrietošajām sekām. Es uzskatu, ka valdībai tomēr vajadzēja darīt visu iespējamo, lai tiem uzņēmumiem, kuri jaudāja iespiesties šajā tirgū, radītu maksimāli labvēlīgus apstākļus izdzīvošanai un tālākai izaugsmei.

Ir daudz uzņēmumu, kuri arī šobrīd nav bankrotējuši, veic kārtējos maksājumus valsts budžetā, taču agrākie parādi, uzrēķinātās soda naudas un refinansēšanas likmes ļoti apgrūtina to veiksmīgu darbību. Tiek apgrūtināta izdevīga privatizācija, jo neviens normāls investors, ieraugot šādu šausminošu bilanci, neieguldīs uzņēmumā savus līdzekļus. Tiek liegta arī kreditēšanas iespēja, jo neviena banka nedos aizdevumu šādam parādos grimstošam uzņēmumam. Tālab mēs visu laiku iestājamies par to, ka tomēr ir nepieciešama drosmīga valdība, kas šo jautājumu atrisinātu pirmo, pēdējo un vienīgo reizi. Protams, nav runa par to, ka parādu uzrēķini būtu jāatlaiž visiem pēc kārtas. Ir uzņēmumi, kuriem parādi radušies nemākulīgas un neveiksmīgas darbības dēļ, dažkārt tie tīši no vadības puses gremdēti un bankrotam tuvināti. To visu iespējams izvērtēt. Taču, ja uzņēmums ir cīnījies, sekmīgi darbojies, ja tas šodien nokārto kārtējos maksājumus, bet traucēklis ir tikai refinansēšanas likmes un soda naudas, tad šis slogs būtu jānoņem.

— Kā jūsuprāt vajadzētu rīkoties?

— 1994. gadā likumā "Par nodokļiem un nodevām" tika iekļauta norma, ka soda naudu uzrēķināšana tiek pārtraukta tad, kad tā sasniegusi pamatparāda lielumu. Taču te bija viena piebilde — tas attiecas uz laika posmu līdz datumam, kad likuma grozījumi stājas spēkā. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja līdz šim datumam uzņēmums bija saņēmis pamatparāda uzrēķinu par 500 vai 700 procentiem, tad tāda šī summa arī palika. Nekur nav teikts, ka uzņēmuma bilance varētu tikt koriģēta, pielīdzinot nokavējuma soda naudu pamatparāda lielumam. Un turpinās pārējiem nodokļiem refinansēšanas likmes un kavējuma naudas pieaudzināšana līdz 100 procentiem. Manuprāt tas ir ļoti nekorekti. Tā vienkārši ir ar likumu atļauta apgrozāmo līdzekļu izņemšana no uzņēmuma. Bieži vien daudziem uzņēmumiem normālai attīstībai pietiktu, ja to rīcībā būtu pašapgrozāmie līdzekļi un pat nevajadzētu meklēt kredītus. Taču tagad tie tikai "velk dzīvību", nespējot nedz iegādāties jaunas iekārtas, nedz ražot konkurētspējīgu preci. Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma, — ja par spīti visam, kopējā rūpniecības uzņēmumu attīstības tendence ir pozitīva gandrīz visās nozarēs, tad atbrīvojot tos no šīs smagās nastas, firmas pieņemtos spēkā vēl straujāk un valsts būtu tikai ieguvēja. Rastos papildu darbavietas, pieaugtu ražošanas apjomi, varbūt uzņēmumi samazinātu izstrādājumu cenu un palielinātos to konkurētspēja; šī rīcība dotu daudzkārtēju efektu. Taču diemžēl mēs esam un paliekam vienīgie šīs ierosmes paudēji. Domāju, ka ir pienācis laiks godīgi atzīt, ka šāda nodokļu politika ir bijusi kļūdaina, un, tāpat kā skolā, veikt kļūdu labojumu. Mūsu, Ekonomikas ministrijas, priekšlikums ir saskaņot likumu "Par nodokļiem un nodevām" ar tām normām, kas iestrādātas Civillikumā. Mums jāņem vērā, ka rūpniecības uzņēmumi tomēr dod vairāk nekā 60 procentu no nacionālā kopprodukta, un šis fakts ir pietiekami jānovērtē.

— Kādu iespaidu uz Latvijas uzņēmējdarbību atstājuši politiskie sarežģījumi attiecībās ar Krieviju?

— Jāsaka, ka cieš gan tranzīta bizness, gan rūpnieki, gan lauksaimnieki. Šodien, 31. martā, vēl neesmu saņēmis pilnīgi visus pārskatus no uzņēmumiem un nozaru profesionālajām asociācijām, lai visā pilnībā pārlūkotu situāciju, taču jau tagad šķiet, ka prognozes nebūs visai iepriecinošas. Ekonomiskās sankcijas no Krievijas puses jau ir jūtamas. Vissmagāk cietuši zivsaimnieki. Jau pēc 3. marta mencu nozvejas limits Krievijas teritoriālajos ūdeņos no 500 tonnām zivju tika samazināts līdz 200 tonnām, bet mēneša beigās kvotas uz mencu nozveju vispār tika atceltas. Tas nozīmē, ka zaudējumi varētu sasniegt pusmiljonu dolāru. Tālākās sekas jūt zivju produkcijas pārstrādātāji, kas ļoti lielu daļu savu ražojumu eksportē uz Krieviju: tos šajā tirgū vairs nepieņem. Mūsu pārtikas ražotāji Krievijas tirgū realizē preci apmēram 55 — 60 miljonu latu vērtībā, un "lauvas tiesu" te veido tieši zivju produkcijas īpatsvars. Šobrīd lielie zivju pārstrādes uzņēmumi jau samazinājuši savu jaudu līdz 60 procentiem, bet mazajiem var nākties vispār apstāties. Produkcija krājas noliktavās, un vairāki tūkstoši cilvēku var palikt bez darba. Ar līdzīgām grūtībām jau sastapušies arī piena pārstrādes uzņēmumi, kuros nodarbināts apmēram tūkstotis iedzīvotāju. Taču, ja samazināsies piena produktu pārstrāde, to sāpīgi sajutīs neskaitāmi Latvijas zemnieki. Vieglajā rūpniecībā no kopējās produkcijas uz Krieviju tiek eksportēti 16 procenti. Ja iepriekšējos gados šajā nozarē darbavietu skaits tika palielināts par 1666 cilvēkiem, tad šābrīža prognozes rāda, ka apmēram 4000 strādājošo varētu palikt bez darba. Liels produkcijas eksporta īpatsvars uz Krieviju ir arī mūsu farmaceitiskajiem uzņēmumiem. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt un turpināt. Neteiksim, ka arī Austrumu kaimiņš šajā spēlē iztiks gluži bez ekonomiskajiem zaudējumiem. Tā notiek, kad politiku sāk jaukt ar tautsaimniecību.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"