Līgatnes papīra ražotāju rūpes un cerības

Pētot

privatizēto uzņēmumu attīstību

Andris Segliņš, akciju sabiedrības "Līgatnes papīrfabrika" valdes priekšsēdētājs, un

Ināra Baumeistere, finansu direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu uzņēmumā sācies simt astoņdesmit trešais darba gads. Kāds tas solās būt?

A.Segliņš:

— Ja vienā vārdā jāsaka, tad — grūts. Līgatnes papīrfabrika savā garajā mūžā ir pieredzējusi gan ražīgus, rosmes pilnus posmus, gan nelaimes un dīkstāves. Bet, lai arī cik sarežģīta situācija ir bijusi, līgatnieši to pārvarējuši vai nu saviem spēkiem, vai ar sabiedrības un valsts atbalstu.

Domājot par šodienas uzdevumiem, manuprāt ne šāgada, ne iepriekšējo gadu darbus nevar skatīt atsevišķi. Tie ir savstarpēji saistīti. Strādājam un reizē analizējam 1997. gada rezultātus, izdarām secinājumus. Tas, ka pērn izgatavojām 4580 tonnu papīra, mūs neapmierina. Šogad plānojam saražot 7000 tonnu papīra.

 

 

 

— Šim gadam plānotā produkcijas izlaide ir krietni tālu no tā apjoma, ko kādreiz līgatnieši ir izgatavojuši.

A.Segliņš:

— Jā, tas ir apmēram puse no mūsu augstākās virsotnes, kas tika sasniegta 1981. gadā. Togad mēs izgatavojām 15 448 tonnas papīra. Nedaudz mazāk bija turpmākajos gados, bet deviņdesmito gadu sākumā produkcijas izlaide samazinājās ļoti strauji. Viskritiskākais bija 1992. gads, kad mums tika slēgts Austrumu tirgus. Palielinoties gāzes un elektroenerģijas cenām, papīra ražošana, kurai, kā zināms, nepieciešams ļoti daudz šo resursu, ievērojami sadārdzinājās, paaugstinājās produkcijas pašizmaksa. Līdz ar to mūsu papīrs nespēja konkurēt Krievijas tirgū. Pēc tam 1993. gada ugunsgrēks iznīcināja trešdaļu fabrikas. Izdega viss burtnīcu cehs, arī papīra apdares un pārstrādes iecirkņi. Kopš 1994. gada pamazām atgūstamies, atjaunojam ražošanu.

— Kur radāt līdzekļus ugunsgrēka postījumu likvidēšanai un tehnikas atjaunošanai?

A.Segliņš:

— 1994. gadā notika akcija "Glābsim Līgatnes papīrfabriku!". Tika vākti ziedojumi, sabiedrība izprata, ka nedrīkst aizlaist postā Latvijas vecāko uzņēmumu, un savāktā summa bija aptuveni 13 tūkstoši latu. Tad vēl Nekustamā īpašuma fonds piešķīra 100 tūkstošus latu kredīta uz četriem gadiem. Tas bija sākuma kapitāls, lai mēs varētu atsperties tālākajai gaitai. Atjaunojām izdegušās telpas, uzlikām tām jaunus jumtus, iegādājāmies vienu lietotu burtnīcu automātu. Kādreiz to bija trīs. Pašu spēkiem atjaunojām papīra apstrādi. Jaunas iekārtas nevarējām iegādāties, jo tās maksā miljoniem latu.

Pēc Krievijas tirgus zušanas sākām meklēt jaunus klientus, un tagad ražošana ir noslogota saskaņā ar pasūtījumiem. Sākumā strādājām ar vienu papīrmašīnu, lai vismaz nezaudētu savus darbiniekus, lai neapsīktu saimnieciskā darbība un nezustu tirgus. Atjaunojām otro papīrmašīnu. Tagad darba kārtībā ir arī trešā papīrmašīna. Reizumis ir bijis noslogojums visām trim, bet, tā kā mūsu iekārtas ir ļoti vecas un bieži bojājas, tad vienai jābūt rezervē. Gadās arī, ka pa laikam stāv visas, jo, gādājot par uzņēmuma darbības ekonomiskumu, pasūtījumus cenšamies nokomplektēt tā, lai vienlaikus strādātu divas papīrmašīnas. Katrā solī mums ir jādomā par ekonomisko izdevīgumu, taupību.

— Patlaban līgatnieši ir vienīgie papīra ražotāji Latvijā. Tā jums ir milzīga priekšrocība izvērst darbu.

A.Segliņš:

— Teorētiski — jā. Bet neaizmirsīsim, ka, pastāvot brīvā tirgus attiecībām, tukšās vietas ātri aizpildās. Pašlaik ir ļoti sīva konkurence. Latvijā darbojas Krievijas, ASV un citu valstu firmu pārstāvji. Cenu ziņā ārzemnieku piedāvātais papīrs nav lētāks, tas pat ir vismaz par trešdaļu dārgāks nekā mūsējais, un kvalitāte tam tomēr ir krietni labāka. Līgatnē iekārtas ir ar ilgu darba mūžu. Jaunākā tehnoloģiskā līnija ir divdesmit gadu veca. Mūsu mašīnas ir ļoti minimāli automatizētas. Tehniskajā ziņā mēs neesam līdzvērtīgi sāncenši ārzemju firmām.

— Tomēr, neraugoties uz tehniskajām grūtībām, cik veidu papīru ražojat?

A.Segliņš:

— Tas atkarīgs no pasūtījuma. Mēs ražojam avīžu papīru, rakstāmpapīru, ofseta un zīmēšanas papīru, arī papīru ar ūdenszīmēm, dažāda veida iesaiņojamo papīru, kartonu un tā pamatnes. Šis sortiments ir tikai daļa no kādreizējā plašā klāsta, ko mūsu speciālisti prot un varētu gatavot.

Latvijā ir labi priekšnoteikumi, lai attīstītu papīra ražošanas nozari, vienlaikus samazinot importu. Tomēr nav jūtams, ka šāda tautsaimnieciska darbība tiktu atbalstīta. Latvija nedrīkst kļūt tikai par izejvielu, šai gadījumā — papīrmalkas — piegādātāju kaimiņvalstīm. Tagad pašu vajadzībām papīru pērk par neizdevīgi augstām cenām, un neviens par to īpaši neuztraucas. Latvijā gadā izcērt divus divarpus miljonus kubikmetru papīrmalkas. Viena kubikmetra papīrmalkas cena ir apmēram divdesmit dolāru. Vienas tonnas papīra izgatavošanai vajag piecus kubikmetrus papīrmalkas, tas ir, aptuveni simt dolāru. Vai neviens nav rēķinājis, cik neizdevīgi mums ir pirkt papīru par tūkstoš dolāriem tonnā no tām pašām valstīm, kurām esam piegādājuši savu lēto izejvielu? Katra iepirktā papīra tonna Latvijai rada 900 dolāru zaudējumu. Turklāt šī summa, pareizinot to ar visu iepirkumu, ir ļoti liela. Bet tā varētu kļūt par guvumu, gan tikai ar vienu nosacījumu— ja valsts atbalstītu savas papīra ražošanas attīstību. Ekonomiski izdevīgi būtu arī celt pašiem savu celulozes rūpnīcu, par ko spriež jau ilgāk nekā septiņus gadus. Tas sekmētu tautsaimniecības augšupeju, mazinātu bezdarbu.

— Procentuāli rēķinot, cik lielā apjomā līgatnieši spēj apmierināt Latvijas vajadzības pēc papīra?

A.Segliņš:

— Tūlīt izrēķināsim. Teorētiski Latvijā papīra patēriņš varētu būt aptuveni 100 000 tonnu gadā. Ja mēs šogad plānojam izgatavot septiņus tūkstošus tonnu papīra, tad mūsu devums kopējā patēriņā ir apmēram septiņi procenti. Visu pieprasījumu mēs nekad arī nevarētu apmierināt, jo papīra pielietojums ir ļoti daudzveidīgs — sākot no sanitāri higiēniskā un beidzot ar gofrēto un celtniecības kartonu. Mums ir savi sortimenta veidi, ar kuriem mēs varam konkurēt, un tos mēs arī ražojam. Vienlaikus cenšamies izlaidi palielināt, meklējot jaunus noieta tirgus. Līgatnes papīrs ceļo uz Vāciju, Holandi, Izraēlu, Lietuvu un Igauniju. Izpildām, protams, Latvijas pasūtījumus, kas ir aptuveni 50 procentu no kopējās produkcijas izlaides. Esam zaudējuši tirgus Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, bet negribētu sacīt, ka tā būs arī turpmāk.

Atjaunosim komerciālo sadarbību ar šīm valstīm, un mēs jau strādājam šajā virzienā, sākot iepazīstināt ar mūsu produkcijas veidiem.

— Lai nodomi par ražošanas attīstību kļūtu reāli, ir vajadzīgi ieguldījumi. Cik varat šīm vajadzībām atvēlēt?

A.Segliņš: — Uz šo jautājumu nav iespējams uzreiz precīzi atbildēt. Gada apgrozījums pērn bija apmēram 1 miljons 300 tūkstoši latu, bet, piemēram, no 1997. gadā gūtās 176 tūkstošu latu bruto peļņas mūsu rīcībā faktiski nepaliek nekas. Banka mūsu ienākumiem ir uzlikusi arestu nodokļu parādu dēļ. Šo jautājumu risināšanā daudz dara mūsu finansisti, tādēļ vislabāk par to varētu pastāstīt finansu direktore Ināra Baumeistere.

I.Baumeistere:

— Spēkojoties ar grūtībām un cenšoties paplašināt produkcijas izlaidi, mēs tomēr to darām ar apdomu, lai mūsu saimniekošana nenestu zaudējumus. Savulaik bijām spiesti iesaiņojamo papīru pārdot lētāk par pašizmaksu. To labojām pagājušajā gadā. 1997. gadā produkcijas izlaide tonnās bija mazāka nekā 1996. gadā, bet bruto peļņa pērn bija lielāka — 176 tūkstoši latu, salīdzinot ar aizpagājušo gadu, kad ieņēmām 135 tūkstošus latu. Taču, lai arī cik ekonomiski veiksmīgi mēs strādātu, visi mūsu ienākumi tiek pārskaitīti bankas parāda dzēšanai. Tas tāpēc, ka, privatizējot fabriku, mums valsts uzņēmuma kādreizējais parāds nāca līdzi. 1997. gada maijā jaundibinātā publiskā akciju sabiedrība pārņēma Līgatnes papīrfabriku ar 1 miljonu 200 tūkstošu latu lielu parādu. Lai gan uzņēmums nav pilnīgi attīstījis savus spēkus, tomēr no mūsu ražošanas ienākumiem mēs esam bijuši spējīgi nomaksāt nodokļus. Taču šīs summas nonāk nevis kārtējo nodokļu rēķinā, bet gan vecā parāda dzēšanai. Tas tādēļ, ka mūsu bankas kontam ir uzlikts arests. Tā nu mūs atzīst par divkāršiem grēciniekiem — saka, ka mēs nemaksājot jaunos nodokļus un nevarot norēķināties par veco parādu. Katru mēnesi aug ļoti lielas soda naudas par nodokļu maksas kavējumiem. Pamatparāda palielinājums un kavējuma nauda ir 488 000 latu. Ik mēnesi pieaug 7–8 tūkstoši latu. Ar saviem maksājumiem mēs netiekam līdzi šīm pieaugošajām summām. Izeju no šī burvju loka mēs saskatām tikai parāda kapitalizācijā. Bet, lai tam piekristu Finansu ministrijā, ir jāiesniedz daudz dokumentu par mūsu uzņēmuma ekonomisko darbību, finansiālo stāvokli un citiem jautājumiem. Ne visi rādītāji, piemēram, pamatkapitāla apjoms, atbilst prasībām. Lai mūsus lūgumu vispār uzklausītu, viens no priekšnosacījumiem ir tāds, ka jābūt nomaksātiem kārtējiem nodokļiem vismaz par pēdējiem sešiem mēnešiem. Kā jau es sacīju, mēs to darām, un mums šajā jautājumā nebūtu domstarpību, ja vien banka mūsu iemaksātās summas nenovirzītu vecā, augošā parāda dzēšanai. Tā mēs pūlamies, bet līdz šim neesam varējuši izkļūt no šī burvju loka.

— Vai parāda kapitalizācija atrisinātu uzņēmuma finansiālās grūtības?

I.Baumeistere:

— Daļēji atrisinātu. Tas attiecas tikai uz valsts budžeta nodokļiem. Bet kas attiecas uz pašvaldību budžeta nodokļiem, tas ir, iedzīvotāju ienākumu nodokli, īpašuma nodokli, dabas resursu nodokli — par to vēl līdz šim nav likuma. Un tas mums atkal ir kā cinis, kā šķērslis ceļā uz bankas aizdevumu. Līdz ar to mums ārkārtīgi trūkst apgrozāmo līdzekļu, un ik dienu izjūtam no tā izrietošās sekas.

Tie, kam Ekonomikas ministrijā vai Finansu ministrijā klāstām savas problēmas, uzklausa mūs, daži jūt līdzi, bet reālas palīdzības nav. Atbildē parasti dzirdam: "Lūk, likums, paskatieties, kas tur rakstīsts! Tātad mēs neko jūsu labā nevaram darīt."

Dažbrīd uzmācas domas — vai tiešām Līgatnes papīrfabrikai, kas ir Latvijā visvecākais darbojošais uzņēmums, lemta nonīkšana un mūsu 280 strādājošajiem būs jāpapildina bezdarbnieku rindas? Kam no tā būs labāk? Lai tā nenotiktu, patlaban mūsu galvenās rūpes — sagatavot uzņēmuma 1997. gada darbības pārskatu, dabūtu revidenta atzinumu, tad dokumentus iesniegt Privatizācijas aģentūrā un saņemt tās atbildi. Ja atzinumi būs pozitīvi, varēsim lūgt Finansu ministriju izskatīt mūsu iesniegumu par parāda kapitalizāciju.

— Līdztekus šīm galvenajām rūpēm fabrikas vadībai ir skaidri šāgada un tuvākās nākotnes uzdevumi. Kādi tie ir?

A.Segliņš:

— Daudz pūļu mēs veltām, lai piesaistītu investorus. Kāda Holandes firma ir ar mieru uzstādīt mūsu fabrikā makulatūras pārstrādes līniju. Tad mēs varētu izmantot lētu izejvielu — tepat Latvijā konteineros savākto makulatūru. No tās mēs gatavotu dažāda izmēra olu paliktņus, trauciņus stādu audzēšanai un citu produkciju. Šīs iekārtas mēs par saviem līdzekļiem nevarētu iegādāties, jo tās maksā aptuveni miljonu latu. Ja šī iecere piepildīsies, tad šā gada beigās jaunā līnija sāks darboties. Tas ir mūsu šāgada lielākais projekts, pie kura īstenošanas ļoti intensīvi strādājam.

Turpināsim papīrmašīnu rekonstrukciju, gādāsim par produkcijas kvalitātes uzlabošanu un jaunu papīra veidu izstrādi, vienlaikus meklējot papildu tirgus. Domājam pakāpeniski palielināt strādājošo atalgojumu. Tagad vidējā darba alga ir 90 latu mēnesī.

Mūsu personāls ir stabils, un lielākā daļa strādājošo ir ar desmit un vairāk gadu darba stāžu. Tas būtu pozitīvi, bet kā mīnusu mēs izjūtam to, ka mums trūkst speciālistu tirgzinībās, datoru tehnikā, darbinieku ar svešvalodu zināšanām. Protams, mēs organizējam kursus, mācām esošos darbiniekus, cenšamies iztikt ar to, kas mums ir, bet tā vairs ilgi nevarēs. Būtu jāiegulda līdzekļi dzīvokļu celtniecībā, lai, uzaicinot darbā speciālistus ar mūsdienu prasībām atbilstošām tehniskām zināšanām, viņiem būtu arī mājoklis. Mums vajadzīgi ne vien papīra ražošanas tehnologi, bet arī celtnieki un arhitekti. Līgatnes papīrfabrika ir arhitektūras piemineklis, un mums jāgādā par vairāk nekā simt gadu veco ēku saglabāšanu.

Uzdevumu ir daudz, plānu arī, un to īstenošanā ceram atrast domubiedrus un atbalstītājus.

Rasma Ģēģere