Informācija

Sociālās un ekonomiskās tiesības Latvijā

Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmas analīze saistībā ar iedzīvotāju ienākumiem un darba samaksu

Pēc Latvijas Valsts cilvēktiesību biroja pētījuma. 1998.gada aprīlis

Ievadam

Modernajā sabiedrībā ir divas pamatvērtības - brīvība un sociālais taisnīgums. Sociālajā politikā pamatvērtības ir sabiedrības sociālā drošība, sociālās tiesības, brīvība un sociālā vienlīdzība. Sociālā politika kalpo kā reakcija uz brīvības zaudēšanu un sociālo netaisnīgumu. Veiksmīga sociālā politika ir sabiedrības iekšējā miera nodrošinātāja. Sociālās attīstības mērķis ir uzlabot un paplašināt visu cilvēku dzīves kvalitāti.

Neatkarības atgūšana, pāreja no autoritārā režīma uz demokrātisku sabiedrības attīstību izraisīja milzīgas pārmaiņas visas sabiedrības dzīvē: politikā, ekonomikā un īpaši sociālās drošības jomā, izvirzot to uzmanības centrā. Aktualizējās visas tās iedzīvotāju problēmas, kas skar sociālo aizsardzību un drošību. Paātrinātā tempā norisinājās sabiedrības noslāņošanās. Dažu gadu laikā cilvēki iepazinās un saskārās ar tādiem jēdzieniem kā bezdarbs, nabadzība, maznodrošinātība, par ko citur pasaulē runā jau sen.

Lai konstatētu, vai tiek ievērotas sociālās un ekonomiskās tiesības, ir analizējama valsts sociālās drošības sistēma un jāņem vērā valsts ekonomiskais stāvoklis. Galvenais sociālās drošības sistēmas mērķis ir nodrošināt nepieciešamās iedzīvotāju sociālās garantijas, kas dod iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, būt ieinteresētiem rūpēties par sevi un savu bērnu sociālo drošību un veselību. Latvijā sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana, sociālā palīdzība, darba aizsardzība un samaksa, nodarbinātība un veselības aprūpe.

Sociālās drošības sistēma

Sociālā	Sociālā	Darba	Nodarbinātība	Veselības
apdrošināšana	palīdzība	aizsardzība	aprūpe
		un samaksa

1995. gada 5. oktobrī stājās spēkā likums "Par sociālo drošību", kas nosaka sociālās drošības sistēmas veidošanas un darbības principus, personu galvenās sociālās tiesības un pienākumus, to realizēšanas pamatnosacījumus, kā arī reglamentē sociālo pakalpojumu veidus, tai skaitā sociālo un audzināšanas palīdzību, sekmējot sociālo taisnīgumu un sociālo drošību. Par būtisku ekonomiskā stāvokļa rādītāju uzskatāms dažādu iedzīvotāju grupu ienākumu atspoguļojums. Veiktais pētījums pievēršas šādām sociālās drošības sfērām - darba samaksai, sociālajai palīdzībai un sociālajai apdrošināšanai.

Latvijā pastāv divas materiālo labumu sadales sistēmas. Pirmā sistēma: dalībnieki var saņemt labumus atkarībā no ieguldītajiem līdzekļiem (sociālā apdrošināšana). Otrā sistēma: neatkarīgi no ieguldītā tiek apmierinātas noteiktu iedzīvotāju grupu vajadzības (sociālā palīdzība). Šīs sistēmas ir atšķirīgas pēc principiem, bet viena otru papildina.

Teorētiski izšķir trīs nabadzības līmeņus:

1) absolūtā nabadzība - ienākumi zemāki par kādu noteiktu lielumu, kas ļauj nodrošināt fizisko eksistenci. Tas saistīts ar konkrētas sabiedrības locekļu vērtību izpratni, kas savukārt saistīts ar konkrētu dzīves līmeni;

2) relatīvā nabadzība - patēriņa līmenis ir ievērojami zemāks par to, kāds sabiedrībā tiek uzskatīts par atbilstošu. Tā rezultātā daļa sabiedrības tiek izslēgta no vispārpieņemtā dzīves veida un sabiedrības aktivitātēm. Akcents tiek likts uz sociālo, nevis fizisko eksistenci;

3) subjektīvā nabadzība - subjektīvs uzskats, ka pieejamie resursi nav pietiekami vajadzību apmierināšanai.

Diemžēl liela daļa ģimeņu Latvijā atrodas absolūtās nabadzības līmenī. Šie trīs nabadzības līmeņi nav noteikti likumdošanas aktos, bet būtu lietderīgi to izdarīt, jo tas ļautu precīzāk analizēt esošo situāciju.

Dažādi avoti norāda, ka valstī 60% līdz pat 80% iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma.

Valsts cilvēktiesību biroja (turpmāk - VCB) viens no darbības pamatuzdevumiem ir cilvēktiesību situācijas pētniecība un analīze, īpašu uzmanību pievēršot sabiedrības mazaizsargātām grupām. Birojs veic Latvijas tiesību normu analīzi un salīdzina tās ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Šis ir pirmais VCB pētījums par iedzīvotāju sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Pētījums tika veikts vairāku iemeslu dēļ: masu mediji sniedz pretrunīgu informāciju par trūcīgo iedzīvotāju dzīves apstākļiem, nav pieejama informācija par sociālās drošības sistēmu kopumā.

Apmēram 2/3 birojā ienākušo sūdzību 1997. gadā saistītas ar jautājumiem, kas skar maznodrošinātos un trūcīgos iedzīvotājus. Sūdzību analīze parāda, ka visvairāk tās saņēmām no šādām iedzīvotāju grupām: pensionāriem, invalīdiem, ģimenēm ar bērniem, no tiem, kas atbrīvoti no ieslodzījuma vietām, bezdarbniekiem un grūtniecēm. Tāpēc pētījuma gaitā izpētīsim, kādi sociālie pakalpojumi ir pieejami šīm iedzīvotāju grupām.

Pētījuma mērķis ir izvērtēt sociālo un ekonomisko tiesību situāciju Latvijā, iedzīvotāju ienākumus, sociālās palīdzības un sociālās apdrošināšanas jomas un dot priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Lai veiktu šo pētījumu, tika izvirzīti šādi uzdevumi:

1) noskaidrot Latvijas starptautiskās saistības iedzīvotāju sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanā un to realizāciju;

2) izpētīt pastāvošo sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības sistēmu un noskaidrot iedzīvotājiem sniegtos sociālos pakalpojumus;

3) noskaidrot valsts budžeta līdzekļu lielumu, ko izlieto sociālajai apdrošināšanai un sociālajai palīdzībai;

4) izpētīt, kādi sociālās palīdzības pabalsti pieejami šādām iedzīvotāju grupām:

- ģimenes ar bērniem,

- pensionāri,

- invalīdi,

- grūtnieces,

- bezdarbnieki,

- no ieslodzījumu vietām atbrīvotie.

Pētījuma veikšanai izmantoti: Eiropas sociālā harta, Latvijas likumi un normatīvie akti, publikācijas periodiskajos izdevumos, Pasaules bankas un Labklājības ministrijas sadarbībā izstrādātie sociālās drošības sistēmas uzlabošanas projekti, Valsts statistikas komitejas materiāli, praktisko pamatojumu atklāj iedzīvotāju sūdzības VCB.

VCB rīcībā nav dokumentu, kas atspoguļotu iedzīvotāju sociālo un ekonomisko tiesību pētījumus. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs uzsākām šo pētījumu. Ar šo pētījumu ceram pievērst sabiedrības uzmanību iedzīvotāju sociālajām un ekonomiskajām tiesībām.

Pašreizējā pētījuma posmā saskaņā ar pētījuma mērķi un uzdevumiem ir izanalizēti un salīdzināti ar Latvijas likumiem šādi Eiropas sociālās hartas panti:

4. pants. Visiem strādājošajiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus sev un savām ģimenēm.

12. pants. Visiem strādājošajiem un to apgādājamajiem ir tiesības uz sociālo aizsardzību.

13. pants. Ikvienai personai, kam trūkst attiecīgo līdzekļu, ir tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību.

14. pants. Ikvienai personai ir tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus.

Pētījuma struktūra: pirmajā sadaļā tiek noskaidroti tie starptautiskie dokumenti, kuri nosaka cilvēka tiesības sociālos un ekonomiskos jautājumos. Otrajā sadaļā ir analizēti rādītāji, kas parāda iedzīvotāju ienākumus. Trešajā sadaļā raksturota apdrošināšanas sistēma. Ceturtā sadaļa atspoguļo valsts sociālo palīdzību. Piektajā sadaļā aplūkoti sociālie pakalpojumi un palīdzība trūcīgajiem, ko piedāvā pašvaldību sociālās palīdzības dienesti. Sestajā sadaļā dots ieskats Pasaules bankas sadarbībā ar Labklājības ministrijas izstrādātajiem projektiem, kuru īstenošana uzlabotu esošo situāciju. Pētījumu noslēdz situācijas kopējais izvērtējums un secinājumi, ieteikumi situācijas uzlabošanai un pielikums.

 

1. Latvijas Republikas starptautiskās saistības sociālo un ekonomisko tiesību jomā

Cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības nav īstenojamas bez sociālo tiesību sekmēšanas un aizsardzības, tādēļ arī Latvija kā jebkura demokrātiska valsts ir parakstījusi un ratificējusi virkni starptautisko saistību sociālo tiesību jomā. Tikai sekmējot sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanu, ir iespējams nodrošināt ikviena cilvēka tiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, materiāli nodrošināt sevi un savu ģimeni.

Jāatzīmē, ka starptautisko dokumentu par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām izstrādes pamatā ir kompromiss: lai to noteikumi būtu pieņemami valstīm ar dažādām sociāli ekonomiskajām sistēmām. Tādēļ arī to ievērošana visnotaļ ir atkarīga no valsts materiālajām iespējām, kuras Latvijai šobrīd ir stipri ierobežotas.

Lai noskaidrotu, kā tās darbojas katrā atsevišķā gadījumā, ir nepieciešams analizēt valsts likumdošanu un praksi. Arī Valsts cilvēktiesību birojs šā pētījuma gaitā ir izanalizējis Eiropas sociālās hartas normu atbilstību Latvijas likumiem un ieguvis vērā ņemamus secinājumus.

Sociālo tiesību normas universālajos cilvēktiesību dokumentos

Kopš 1948.gada 10.decembra, kad tika pieņemta Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēktiesībām ir globāls un universāls raksturs, jo cilvēktiesības principā ir akceptējušas gandrīz visas pasaules valstis. Taču faktiskā realizācija katrā valstī ir atšķirīga.

Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai ir rekomendējošs raksturs, bet Latvijas Republika ar 1990.gada 4.maija Pievienošanās deklarāciju ir atzinusi to par juridiski saistošu, kas nozīmē, ka Latvijā tai ir likuma spēks. Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija pasludina: tautas gribai jābūt valdības lēmumu pamatos; ka katram cilvēkam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu viņa pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai; tiesības uz darbu ar "taisnīgu un pietiekamu atalgojumu", kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei; tiesības uz arodbiedrību izveidošanu; cilvēka tiesības uz tādu dzīves līmeni, kas nepieciešams viņa veselības un labklājības uzturēšanai, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu. Kā jau iepriekš atzīmēts, deklarācijā noteiktās tiesības ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā īstenojamas atbilstoši katras valsts resursiem.

ANO 1966.gada 16.decembra Starptautiskais pakts par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām1 konkretizē Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā noteiktās tiesību normas, nosakot arī atsevišķas jaunas normas sociālo tiesību jomā, kā tiesības uz darbu, kuras ietver katra cilvēka tiesības uz to, lai viņam būtu iespēja sev pelnīt iztiku; tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu; tiesības uz savu un ģimenes atbilstošu dzīves līmeni, kuras ietver tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus; tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.

Paktā minētās tiesības valstij ir jārealizē tādā kārtībā un apjomā, kā to atļauj valsts pieejamie resursi, taču pakts paredz starptautisku mehānismu tajā noteikto normu realizācijai. Saskaņā ar paktu dalībvalstīm caur ANO Ģenerālsekretariātu jāiesūta Ekonomiskās un sociālās padomei - EKOSOP - ziņojumi par pasākumiem un progresu paktā noteikto tiesību sasniegšanā un ievērošanā. Savukārt EKOSOP nodod šos ziņojumus Cilvēka tiesību komitejā rekomendāciju sagatavošanai. Taču diez vai šis mehānisms ir īsti efektīvs.

Kopenhāgenas deklarācija un darbības programma, kura tika pieņemta pasaules sociālās attīstības konferences nobeigumā, ietver jaunu sociālo līgumu visaptverošā līmenī. Deklarācijā noteikti valstu sadarbības principi starptautiskajā līmenī kopēja mērķa - efektīvas valstu sociālās attīstības - sasniegšanā, kā arī noteikti sociālā progresa pamatakcenti, norādīts uz dažādu sociālo grupu (mazturīgie iedzīvotāji, invalīdi, vecie cilvēki, bērni u.c.) integrācijas mehānismiem, sociālās adaptācijas un sociālās rehabilitācijas perspektīvām. Deklarācijas pamatā ir universālisma princips, kas darbojas sociālo pakalpojumu pieejamības ziņā, t.i., "nodrošina pilnīgu un vienlīdzīgu pieeju sociālajiem pakalpojumiem, it īpaši izglītībai, juridiskajiem un veselības pakalpojumiem".

Latvijas Republika ir ratificējusi veselu virkni Starptautiskās darba organizācijas konvencijas2. Latvija savu darbību šajā organizācijā atjaunoja 1991.gada decembrī un ar tās atbalstu izdarīja atsevišķus grozījumus darba likumdošanā.

Sociālo tiesību normas reģionālajos cilvēktiesību dokumentos

EP 1961.gadā parakstīja Eiropas sociālo hartu, kas ir Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas analogs ekonomisko un sociālo tiesību jomā un stājās spēkā 1965.gadā. 1997.gada maija beigās Latvija kļuva par tās dalībnieci. Salīdzinot ar universālajiem cilvēktiesību dokumentiem sociālo un ekonomisko tiesību jomā, Eiropas sociālajā hartā noteiktās tiesības ir paplašinātas un konkretizētas.

Harta nosaka 23 sociālās pamattiesības, kas valstīm jāpieņem par savas darbības mērķiem, to vidū ir tādas tiesības kā tiesības uz darbu, arodbiedrībām, darba līgumiem, tiesības uz sociālo drošību, sociālo un medicīnisko palīdzību u.c. Konvencijas īstenošanas piespiedu mehānisms ir vājš, tas notiek ar Neatkarīgo ekspertu komitejas palīdzību, un hartas īstenošanu iespējams pārbaudīt, tikai analizējot dalībvalstu likumdošanu un praksi.

Pētījuma pamatā ir Eiropas sociālā harta (turpmāk - Harta) - Eiropas Padomes dokuments, kas pieņemts 1961.gadā un kuru Latvija ir parakstījusi 1997.gadā. Latvija vēl to nav ratificējusi, bet notiek mērķtiecīga darbība, lai sakārtotu likumdošanu un sociālās drošības sistēmu atbilstoši Hartas prasībām un ratifikācijai.

Eiropas sociālā harta ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas analogs ekonomisko un sociālo tiesību jomā, bet atšķiras no pārējiem cilvēktiesību dokumentiem sociālo un ekonomisko tiesību jautājumos ar to, ka ne tikai deklarē tās tiesības, kuras valstij jāgarantē, bet arī konkretizē, kas un kā valstij ir jāveic, lai nodrošinātu Hartā uzskaitītās tiesības. Tieši tādēļ šis dokuments tika izvēlēts par pamatu šim darbam.

Lai gan Latvija Eiropas sociālo hartu vēl nav ratificējusi, tomēr jāatceras, ka Harta tikai konkretizē tās saistības, kuras Latvijai ir saistošas un minētas jau ratificētos starptautiskos dokumentos kā Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām u.c.

Par būtiskāko uzskatāma Hartas 2.sadaļa, kurā noteikts, kādas darbības Līgumslēdzējas puses apņemas veikt, lai nodrošinātu 1.sadaļā uzskaitītās tiesības. Šīs tiesības ir šādas:

- tiesības uz darbu, taisnīgiem darba apstākļiem, drošiem un veselīgiem darba apstākļiem, taisnīgu atalgojumu;

- tiesības apvienoties organizācijās, izvirzīt kolektīvas prasības (ieskaitot tiesības uz streiku);

- bērnu un jauniešu tiesības uz aizsardzību;

- tiesības uz arodkonsultācijām, uz arodapmācību;

- tiesības uz veselības aizsardzību;

- tiesības uz sociālo drošību, sociālo un medicīnisko palīdzību, tiesības saņemt sociālās nodrošināšanas pakalpojumus, fiziski vai garīgi slimu personu tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo adaptāciju, ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko palīdzību;

- tiesības uz ienesīgu nodarbošanos citu Līgumslēdzēju valstu teritorijā, migrantu darbaspēka un to ģimenes locekļu tiesības uz aizsardzību un palīdzību.

 

2. Iedzīvotāju ienākumi un darba samaksa

Eiropas sociālās hartas 4. panta 1. punkts nosaka, ka Līgumslēdzējas puses apņemas:

atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus.

Lai analizētu Latvijas situāciju, noskaidrosim dzīves līmeņa komponentus:

vispārīgās: - veselība un tās pieejamība,

- pārtikas nodrošinājums,

- izglītības pieejamība,

- nodarbinātība, darba apstākļi,

- mājoklis, tā labiekārtotība,

- sociālais nodrošinājums,

- apģērbs,

- fizisko un garīgo spēju atjaunošana,

- cilvēka brīvības,

- politika,

- drošums;

ģimenes: - pārtika,

- mājoklis, tā izmaksas,

- apģērbs,

- veselības aprūpe,

- izglītība,

- transporta pakalpojumi,

- obligātie maksājumi.

Labklājības valsts princips - jānodrošina tie, kuri ir bez darba un uzkrājumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, noskaidrosim strādājošo darba samaksu, tās lielumu, lai cilvēki spētu apmierināt savas elementārās vajadzības: pārtiku, mājokli, apģērbu, veselības aprūpi utt.

LR Saeima 1993. gada 12. janvārī ratificēja Starptautiskās darba organizācijas (SDO) 1970. gada konvenciju nr. 131 "Par minimālās algas noteikšanu ". Šīs konvencijas 3. panta prasības par minimālās algas apmēra noteikšanu ir iestrādātas LR Darba likumu kodeksa 83. un 84. pantā.

83. pants. Minimālā darba samaksa

Minimālā mēneša darba samaksa normāla darba laika ietvaros pamatdarbā nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu.

84. pants. Minimālās darba algas noteikšana

Darbinieku minimālās algas (stundas tarifu likmes, mēneša algas un mēneša amatalgas) nosaka LR MK. Minimālās algas nedrīkst būt mazākas par valsts noteikto iztikas minimumu.

LR MK 1997.gada 19.novembra noteikumi nr. 374 "Noteikumi par izmaiņām minimālajā darba algā" nosaka, ka no 1998.gada 1.janvāra minimālā mēneša alga (amatalga) ir 42 lati mēnesī (skat. 1.tabulu).

1.tabula. "Nabadzības līnijas"

Nosaukums	Datums, dokuments	Apjoms Ls
Pilns iztikas minimuns	1997.g. novembris	79,79
LM noteikts iztikas minimums	1997.g. novembris	54,79
LR MK apstiprināts krīzes iztikas minimums	1994. g. 1. aprīlis	38,23
LR MK noteiktā minimālā alga	no 1998. g. 1. janvārī	42,00
75 % no MK noteiktā krīzes iztikas minimuma	no 1994. g. 1.aprīļa -	28,67
	trūcīga ģimene
Minimālais garantētais sociālais pabalsts	26.03.96. LR MK	12,00 pārtikai
	noteikumi nr. 75	9,00 mājoklim

Pēc Valsts statistikas komitejas (VSK) datiem, 1997.gada novembrī viena iedzīvotāja pilns iztikas minimums bija Ls 79,92 . Tātad minimālā alga šobrīd ir 52,6% no iztikas minimuma. Protams, ir profesijas, kurās algas lielums nelīdzinās šai summai, bet SDO konvencijā nr. 131 ir teikts, ka tādā gadījumā ir jānosaka tās profesijas, kurās algas var būt mazākas par iztikas minimumu.

Pēc VSK 1997. gada novembra datiem, 44,4% strādājošo aprēķinātā darba samaksa (neto) ir zemāka par iztikas minimumu. Hartas komentāros ir skaidrots, ka termins "pienācīgs atalgojums" nozīmē, ka alga ir ne mazāka kā 68% no vidējās algas valstī. Vidējā alga 1997.gadā (VSK dati) Latvijā bija Ls 122,34 (bruto). Pašreizējā minimālā alga tātad ir 31,33% no vidējās algas. Lai minimālā alga atbilstu Hartas prasībām, 1997.gadā tai būtu bijis jābū Ls 83,19 mēnesī (neto).

Dīvains, mūsuprāt, ir fakts, ka sabiedriskā sektorā strādājošo vidējā alga ir augstāka nekā privātā sektorā strādājošo darba samaksa (skat. 2.tabulu)

2. tabula. Strādājošo skaits un vidējā darba samaksa*

	Strādājošie, tūkst. cilv.	Vidējā bruto darba samaksa, Ls
Tautsaimniecībā kopā	681,2	118,18
Sabiedriskajā sektorā	352,2	124,37
tai skaitā: budžeta iestādēs	186,8	104,79
Privātajā sektorā	329,0	111,38

*Pēc VSK datiem

Sabiedriskais sektors - valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības ar valsts vai pašvaldību daļu 50% un vairāk, sabiedriskās un reliģiskās organizācijās.

Privātais sektors - uzņēmējsabiedrības ar valsts kapitāla daļu līdz 50%, visu veidu uzņēmējsabiedrības bez valsts kapitāla daļas, individuālie uzņēmumi, zemnieku saimniecības, piemājas un personiskās palīgsaimniecības.

Tiekoties ar privātuzņēmējiem, kā iemeslu sociālā nodokļa nemaksāšanai vai maksāšanai no minimālās algas viņi min to, ka ir nestabila pati sociālās drošības sistēma. Nemitīgi tiek mainīti un laboti likumi, kas nedod pārliecību par to, ka, jo vairāk tajā iemaksāsi, jo vairāk vēlāk saņemsi nākotnē atpakaļ. Kā iemeslu min arī pārāk lielos nodokļus, kurus nomaksājot daudzi privātie uzņēmumi diez vai izdzīvotu. Pašreizējā nodokļu atlaižu sistēma, ja ziedo līdzekļus labdarībai, nestimulē uzņēmējus ziedot līdzekļus labdarībai, jo atlaides ir pārāk niecīgas.

Pēc Sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datiem, uz 1998.gada 23.janvāri par 41,3% personu no sociālā nodokļa maksātāju skaita maksājumi tika veikti no darba algas, kas mazāka par 50 latiem, no kurām 29,17% bija personas, kuru alga bija 38 lati.

Pēc VSAA datiem, uz 1998.gada 2.februāri darba devēji par 237 483 strādājošajiem nemaksāja sociālo nodokli.

Šobrīd valstī ir vairāk nekā 600 tūkst. nestrādājošu pensionāru, viņu pensija vidēji ir 58% no iztikas minimuma un par 15% mazāka par krīzes iztikas minimumu.Valstī reģistrēti ap 90 tūkst. bezdarbnieku, un no tiem, kas saņem pabalstu, tas vidēji ir par 40% mazāks par krīzes iztikas minimumu. Jāpiebilst, ka krīzes iztikas minimumu nosaka LM, un 1997. gada novembrī tas bija Ls 54,79, bet pašvaldības aprēķina pabalstus pēc MK noteikumiem, kuros noteikts, ka krīzes iztikas minimums ir Ls 38,23 un tie nav mainīti kopš 1994. gada aprīļa. Noteikumi paredzēja, ka palīdzību sniedz tad, ja cilvēks saņem ne vairāk kā Ls 28,67, tas ir, 75% no krīzes iztikas minimuma.

No 3.tabulas redzams, ka ienākumi uz vienu valsts iedzīvotāju ir kritiski tuvu krīzes iztikas minimumam.

3.tabula. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi*

	Vidēji,Ls 1997.g.
Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums vidēji uz vienu
mājsaimniecības locekli (mājsaimn. budžetu pētn. dati)	55,45
Viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu
groza vērtība	78,78
Viena iedzīvotāja krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu
groza vērtība (pēc LM aprēķiniem)	54,50

*Pēc VSK datiem

Valstī nav institūcijas, kas nodrošinātu strādājošo sociālo tiesību ievērošanu uzņēmumu maksātnespējas gadījumiem. Sociālā nodokļa parādi ir sasnieguši 148 miljonus latu, un tas nozīmē, ka lielam iedzīvotāju skaitam ir atņemtas vai ierobežotas tiesības uz sociālās apdrošināšanas maksājumiem (bezdarba pab., slimības pab.).

Pēc Valsts statistikas komitejas veiktās aptaujas datiem, 1997.gada IV ceturkšņa sākumā 45% mājsaimniecību lielākā vai mazākā mērā nepietika līdzekļu uztura iegādei, bet 9,6% mājsaimniecību šajā ziņā cieta trūkumu. Dzīvokļa īri un komunālos maksājumus spēja apmaksāt 55% mājsaimniecību, 35,6% tos maksāja daļēji savu iespēju robežās, bet 9,4% mājsaimniecību šos maksājumus nevarēja nokārtot.

Sociālā nodokļa parādi ir sasnieguši 148 miljonus latu, un tas nozīmē, ka lielam iedzīvotāju skaitam ir atņemtas vai ierobežotas tiesības uz sociālās apdrošināšanas maksājumiem (bezdarba pabalsti, slimības pabalsti).

Hartas 4.panta nākamās daļas nosaka šādas darbības, kas jānodrošina valstij:

2) atzīt strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu, ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos.

Šis princips noteikts Darba likumu kodeksa (turpmāk - DLK) 88. un 92.-95.pantā, un kas ir saskaņā ar Hartas prasībām;

3) atzīt strādājošo vīriešu un sieviešu tiesības uz vienlīdzīgu darba samaksu par vienlīdzīgas vērtības darbu.

Noteikts DLK 1.pantā kā vispārējs princips;

4) atzīt visu strādājošo tiesības uz pieņemamu termiņu, kurā tiek paziņots par darba attiecību izbeigšanu.

Noteikts DLK 35.pantā, un ir saskaņā ar Hartas prasībām;

5) pieļaut atskaitījumus no darba algām tikai tajos apstākļos un tai apjomā, ko nosaka nacionālā likumdošana vai normatīvie akti vai kas noteikti kolektīvajos līgumos vai arbitrāžas līgumos.

DLK 122.pants nosaka, ka šādi atskaitījumi nav pieļaujami, kā arī biroja rīcībā nav informācijas, ka tamlīdzīgi atskaitījumi tiktu veikti.

4.panta nobeigumā arī ir noteikts, ka šo tiesību nodrošināšana tiek veikta ar brīvi noslēgtu kolektīvo līgumu palīdzību saskaņā ar likumā fiksētu algu noteikšanas kārtību vai kādā citā veidā, kas atbilst apstākļiem attiecīgajā valstī.

Secinājumi

Latvijā tiesības, kas minētas 4.panta 2.,3.,4. un 5. punktā, nodrošina DLK, kā arī likums "Par darba koplīgumiem".

4.panta 1.punktā minētās tiesības uz pienācīgu atalgojumu Latvijā tiek nodrošinātas daļēji.

Tā kā daudzu Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis ir zemāks par iztikas minimumu, tad likumsakarīgi palielinās pieprasījums pēc sociālo dienestu pakalpojumiem. Šos jautājumu aptver Hartas 12.-14.pants.

 

3. Sociālā apdrošināšana

Eiropas sociālās hartas 12.pants nosaka:

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo aizsardzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) ieviest vai uzturēt sociālās nodrošināšanas sistēmu.

Attiecībā uz šo pantu jākomentē, ka minētais termins 'sociālā nodrošināšana' ir pielīdzināms Latvijā lietotajam 'sociālā apdrošināšana'.

Latvijā ir izveidota sociālās apdrošināšanas sistēma. Kā ļoti pozitīvs sasniegums jāvērtē fakts, ka sociālais budžets ir atdalīts no valsts budžeta;

2) uzturēt sociālās nodrošināšanas sistēmu apmierinošā līmenī, vismaz līdzīgu tam, kas nepieciešams, lai ratificētu Starptautisko darba konvenciju (Nr.102) par minimālajiem sociālās nodrošināšanas standartiem .

Pēc likumu nosacījumiem pašreizējā Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēma atbilst 13. pantā minētās SDO konvencijas nr. 102 prasībām;

3) apņemties progresīvi paaugstināt sociālās nodrošināšanas sistēmu līdz augstākam līmenim.

Pakāpeniski un atbilstoši valsts iespējām tiek veikta pabalstu un pensiju indeksēšana. Tomēr nevar uzskatīt, ka šis process norit pietiekoši intensīvi;

4) noslēdzot attiecīgus divpusējus un daudzpusējus līgumus vai citiem līdzekļiem veikt pasākumus saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem, lai nodrošinātu sekojošo:

a. vienlīdzīgu attieksmi pret savas valsts pilsoņiem un citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem attiecībā uz sociālās nodrošināšanas tiesībām, ieskaitot no sociālās nodrošināšanas likumdošanas izrietošo materiālo atbalstu saglabāšanu, neņemot vērā aizsargājamo personu pārvietošanos Līgumslēdzēju pušu teritorijā;

b. sociālās nodrošināšanas tiesību nodrošināšana, saglabāšana un turpināšana ar tādiem līdzekļiem kā saskaņā ar ikvienas Līgumslēdzējas puses likumdošanu veikto apdrošināšanu vai nodarbinātības periodu summēšanu.

Šobrīd pastāv savstarpējie līgumi ar Lietuvu un Igauniju par pensiju aprēķināšanu personām, kuras pirms Baltijas valstu neatkarības pasludināšanas strādājušas jebkurā no Baltijas valstīm.

Ja Latvija ratificēs šo Hartu, tad pirms tam būs jāizstrādā grozījumi likumos, kas paredzētu šajā pantā minētās garantijas visu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem.

Sociālā apdrošināšana ir sociālās drošības sistēmas daļa, un to regulē likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Likums nosaka, ka sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt ienākumus sakarā ar apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību.

Sociālās apdrošināšanas pamatprincips paredz solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem (sociālā nodokļa maksātājiem) un apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem. Uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem var pretendēt, ja ir regulāri maksāts sociālais nodoklis.

Pastāv šādi sociālās apdrošināšanas pakalpojumi:

1) vecuma pensija;

2) invaliditātes pabalsts;

3) apgādnieka zaudējuma pabalsts;

4) slimības pabalsts;

5) maternitātes pabalsts;

6) maksājumi bezdarba gadījumā;

7) apbedīšanas pabalsts.

Sociālajai apdrošināšanai obligāti ir pakļautas:

1) personas, kuras ir nodarbinātas un saņem samaksu par savu darbu;

2) pašnodarbinātas personas;

3) brīvo profesiju pārstāvji;

4) bezdarbnieki.

Attīstītajās valstīs pastāv trīs sociālās apdrošināšanas līmeņi, un līdzīgi būtu jāveido mūsu valstī.

Pirmais līmenis - PAYG princips (iemaksā - izmaksā): pensionāru pensijas un citi sociālās apdrošināšanas maksājumi tiek izmaksāti no strādājošo veiktajām iemaksām, turklāt maksājumu lielums atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa.

Otrais līmenis: obligāti fondētais, paredzēts, ka vecuma pensija tiek saistīta tikai ar indivīda iemaksām. Šāda fonda vadība ir nodota speciālai valsts institūcijai, bet ar līdzekļu investēšanu tautsaimniecībā nodarbotos privātie pensiju fondi.

Trešais līmenis: privātie pensiju fondi. Šajos fondos varētu piedalīties veiksmīgi uzņēmumi un personas ar augstu ienākumu līmeni.

Latvijā šobrīd iedzīvotājiem ir pieejams tikai pirmais līmenis, iepriecina tas, ka daudz tiek strādāts, lai ieviestu sociālās apdrošināšanas otro un trešo līmeni.

Jāatzīmē, ka 1998.gada iemaksu likme par visiem sociālās apdrošināšanas veidiem ir 37,09% no obligāto iemaksu objekta, kura sadalījums starp darba devēju un darba ņēmēju ir attiecīgi 28,09% un 9%. Obligāto iemaksu likmes sadalījums pa apdrošināšanas veidiem ir šāds:

- valsts pensiju apdrošināšanai -27,37%

- sociālai apdrošināšanai bezdarba gadījumam - 3,1%

- sociālai apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām - 0,09%

- invaliditātes apdrošināšanai - 5,94%

- maternitātes un slimību apdrošināšanai - 0,59%

Saskaņā ar MK noteikumiem procentuālais sadalījums starp apdrošināšanas veidiem katru gadu tiek pārskatīts no jauna.

Iestājoties kādam no sociālās apdrošināšanas gadījumiem, izmaksas ir atkarīgas no tā, cik lielā apmērā ir iemaksāts sociālais nodoklis.

4.tabula. 1997. gada izdevumi sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem un saņēmēju skaits

	Izdevumi, milj. Ls	Vid. saņ. sk. mēn.
Pensijas - kopā	340,9
no tiem: vecuma pensijas	268,6	508 329
invaliditātes pensijas *	50,3	96 746
pensijas apgādnieka zaudējuma gadīj.	13,6	29 404
izdienas pensijas saskaņā ar nolikumu
"Par izdienas pensijām"	3,2	6 138
pensijas pēc speciāliem lēmumiem	1,8	2 142
izdienas pensijas saskaņā ar nolikumu
"Par iekšlietu iestāžu ierindas un kokandējošā
sastāva darbinieku pensijām (darba devēju)	3,4	4 220
Pabalsti - kopā	8,3
no tiem: slimības pabalsti	3,1	64 333 *
maternitātes pabalsti	2,7	13 279 *
apbedīšanas pabalsti	2,5	3 410
citi pabalsti	0,03
Nodarbinātības pabalsti - kopā	14,4
no tiem: bezdarbnieku pabalsti	11,4	30 900
bezdarbnieku stipendijas	0,4	2 174
bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalifikācija	2,3	643
pārējie izdevumi (Profesionālās karjeras izvēles
centra un darba meklētāju klubu administratīvie
izdevumi)	0,3
Kopā:	363,6

VSAA informācija

 

* no 01.04.98. minim. pensija I gr. invalīdiem -	Ls 48
	II gr. invalīdiem - Ls 42
	III gr. invalīdiem - Ls 30

Secinājumi

Var uzskatīt, ka, pieņemot likumus "Par valsts sociālo apdrošināšanu", "Par sociālo nodokli", "Par valsts pensijām", "Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumā", "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām" un ''Par maternitātes un slimības pabalstiem'', šī sistēma Latvijā ir izveidota.

 

4. Valsts sociālā palīdzība

Eiropas sociālās hartas 13.pants nosaka:

Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz sociālo un medicīnisko palīdzību izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) nodrošināt to, ka ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas spēkiem vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās nodrošināšanas sistēmas pabalstiem, tiek sniegta atbilstoša palīdzība un slimības gadījumā - attiecīgās personas stāvoklim atbilstoša apkope.

Uz šo pantu attiecas likums "Par sociālo palīdzību" un virkne normatīvo aktu. Šajā pētījuma nodaļā būs atspoguļoti valsts sociālie pabalsti;

2) nodrošināt to, ka personas, kas saņem šādu palīdzību, šī iemesla dēļ necieš no to politisko vai sociālo tiesību ierobežošanas.

Nav konstatēts, ka kāda persona būtu cietusi no politisko vai citu sociālo tiesību ierobežošanas tā iemesla dēļ, ka saņem sociālo palīdzību.

Nevar uzskatīt, ka pastāv politisko tiesību ierobežojumi - Hartas neatkarīgo ekspertu komiteja šo prasību komentējusi kā tiesības piedalīties vēlēšanās, piemēram, Latvijā jebkura persona var piedalīties vēlēšanās arī tad, ja pastāv pārvietošanās grūtības, izsaucot vēlēšanu komisijas pārstāvjus uz mājām. To nosaka "Saeimas vēlēšanu likums" (25.05.95.), "Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" (13.01.94.) un likums "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" (31.03.94.).

Tomēr var uzskatīt, ka Latvijā pastāv tiesību ierobežojumi invalīdiem ar kustību traucējumiem, kuri arī saņem sociālo palīdzību, jo šīm personām ir apgrūtināta pieeja publiskām ēkām;

3) nodrošināt to, ka ikviena persona var saņemt no attiecīgajiem sabiedriskajiem vai privātajiem dienestiem padomu un personisku palīdzību tādā apjomā, kas nepieciešams, lai nepieļautu, novērstu vai atvieglotu trūkumu kādai individuālai personai vai ģimenei.

Likumā "Par sociālo palīdzību " un šim likumam pakārtotos normatīvos aktos ir noteikti sociālās palīdzības apmēri;

4) piemērot šī panta 1.,2. un 3. punkta nosacījumus uz vienlīdzības pamatiem kā savas valsts pilsoņiem, tā citu Līgumslēdzēju pušu pilsoņiem, kas atrodas to teritorijā legāli, saskaņā ar saistībām, kas izriet no Eiropas Sociālās un medicīniskās palīdzības konvencijas , kas parakstīta Parīzē 1953.gada 11.decembrī.

Pašreiz Latvijas likumi neparedz šādas garantijas citu valstu pilsoņiem (izņemot pirmo neatliekamo medicīnisko palīdzību), kuri nav Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, bet, ja tiks ratificēta šī Harta, tad būs nepieciešami grozījumi likumdošanā, jo šis ir viens no pantiem, uz kuru neattiecas rezervācijas tiesības.

Valsts sociālās politikas uzdevums ir nodrošināt sabiedrības labklājību - lai nebūtu iedzīvotāju, kas nespēj apmaksāt par pašu nepieciešamāko: pārtiku, mājokli, medikamentiem.

Sociālās palīdzības uzdevums:

- izvērtēt katra palīdzības pieprasītāja materiālo un citu resursu iespējas;

- ja nepieciešams, uzlabot šīs personas ekonomisko un sociālo stāvokli;

- garantēt tai ienākumus Ministru kabineta noteiktā minimuma līmenī.

Sociālās palīdzības pakalpojumus nosaka un regulē Latvijas Republikas 1995.gada 26.oktobra likums "Par sociālo palīdzību" un virkne normatīvo aktu. Šī likuma mērķis ir noteikt valsts un pašvaldību sociālo pabalstu un sociālās palīdzības veidus, personu loku, kurām ir tiesības saņemt pabalstus un sociālo palīdzību. Likumā "Par sociālo palīdzību" ir nodalīta kompetence valsts un pašvaldību starpā, kā arī noteikti sistēmas finansēšanas principi. Daļu pabalstu administrē VSAA par samaksu (skat.7.tabulu), bet daļu valsts pabalstu - pašvaldību sociālās palīdzības dienesti (turpmāk - SPD) bez atlīdzības (skat.6.tabulu).

Tiesības saņemt sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods. Izņēmums ir personas, kuras saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

Valsts un pašvaldību sociālie pabalsti paredzēti noteiktām iedzīvotāju kategorijām. Sociālās palīdzības pabalstu apmēri nav atkarīgi no iepriekš veiktiem maksājumiem. Latvijā sociālie pabalsti aptver lielu iedzīvotāju skaitu, taču tie ir pieticīgi un tikai daļēji risina maznodrošināto iedzīvotāju problēmas.

Tālāk 5. tabula sniedz ieskatu, cik līdzekļu valsts gadā atvēl sociālajai palīdzībai.

5. tabula

Pabalstu veidi pēc to	1995.gads	1996.gads	1997.gads
administr. institūcijas
Valsts soc.pal., kuru administrē VSAA	71,8 %	71,5%	74,4%
Valsts soc.pal., kuru adm. pašv.SPD	2,2%	3,3%	4,4%
Pašvaldību sociālā palīdzība	26,0%	25,2%	21%
Kopā:	56,47 milj.	58,48 milj.	61,72 milj.

Kā redzams no šīs tabulas, ar katru gadu pieaug līdzekļu apjoms, kas tiek tērēti valsts sociālajai palīdzībai, bet samazinās pašvaldību izmaksāto sociālo pabalstu īpatsvars.

Valsts sociālie pabalsti, kurus administrē pašvaldību sociālie dienesti, ir četri (6.tabula). Tos aprēķina un piešķir no valsts sociālās palīdzības fonda līdzekļiem.

6. tabula. Pašvaldību SPD administrētie valsts sociālie pabalsti

Pabalsta nosaukums	Latvijā	Saņēm. sk.	Pabalsta
	(Ls)	gadā	lielums (Ls)
Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu	995 802	2 237	Ls 38 mēnesī
Komunālo pakalp. apmaks. kompens. ČAES	257 722	2 181	Ls 2,5 laukos
avārijas seku likvid. - invalīdiem			un Ls 11,5
			pils. mēn.
Pab. transp. izdevumu kompens. inval. ar	291 246	5 365	Ls 28
pārvietošanās grūtībām			2X gadā
Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu	1 183 940	4 713	Ls 27
			un Ls 32 *
Kopā:	2 728 710

* Ls 27 - pabalsts aizbildņiem, kas nav aizbildniecībā esošā bērna taisnās līnijas radinieki.

Ls 32 - pabalsts aizbildņiem, kas ir aizbildniecībā esošā bērna taisnās līnijas radinieki, kā arī brāļi un māsas.

Aizbildņa uzturnaudu samazina par ģimenes valsts pabalsta, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta, apgādnieka zaudējuma pensiju. Šobrīd reāli vidējais pabalsta apmērs mēnesī ir Ls 18,2 (dati par 1997. gadu).

7. tabula. VSAA administrētie valsts sociālie pabalsti

Pabalsta nosaukums	Fakt.izpild.,	Vid.saņ.	Pab.apm.,
	Ls	sk.gadā	Ls
Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ****	3 265 004	10 432	Ls 30 no
			01.04.98.
Valsts sociālie pabalsti ģim. ar bērniem	40 560 543	577 669	Ls 4,25
t.sk. bērna piedzimšanas pabalsts *	2 114 359	1563	Ls 98
bērna kopšanas pabalsts **	5 679 537	46 750	12,00 un 7,50
ģimenes valsts pabalsts ***	30 505 300	522 338	4,25
piemaksa par bērnu invalīdu	2 261 347	7018	35,00
Apbedīšanas pabalsts	26 420	43	50,00
Transp. komp. ČAES likv. dalībn.	46 820	2790	1,29
Kopā:	43 898 817

* - mātēm, kurām sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe uzsākta MK noteikumos

noteiktā termiņā, pabalstu piešķir divkāršā apmērā - Ls 196.

** - bērna kopšanas pabalsta apmērs Ls 12 - par bērnu līdz pusotra gada vecumam,

Ls 7,50 - no pusotra līdz trim gadiem.

*** - pabalsts apmērs par vienu bērnu ģimenē. Ģimenēm, kuras audzina vairākus

bērnus, pabalstu par otro un piekto bērnu - 1,2 reizes lielāku nekā par pirmo

bērnu, bet par trešo un ceturto bērnu - 1,6 reizes lielāku nekā par pirmo bērnu,

par sesto bērnu un nākamajiem bērniem ģimenē minētais pabalsts tiek maksāts

tādā pašā apmērā kā par pirmo bērnu.

**** - sievietes, kas devušās pensijā pirms pensijas vecuma, no 1998.g. 1.aprīļa

saņems Ls 24 (80% no iztikas minimuma).

Šie ir dati par 1997. gadu. Valsts sociālie pabalsti tiek izmaksāti no valsts pamatbudžeta.

Valsts sociālos pabalstus piešķir un arī izmaksā valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras rajonu un pilsētu pārvaldēs. Valsts sociālos pabalstus bez maksas pārskaita saņēmēja kontā vai izmaksā sociālo pakalpojumu sniedzēja noteiktajā izmaksas vietā, izņemot valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kuru bez maksas var piegādāt viņa dzīvesvietā. Valsts sociālie pabalsti, kurus administrē VSAA, sastāda aptuveni 95% no valsts sociālo pabalstu apjoma, atlikušie 5% ir valsts sociālie pabalsti, kurus administrē pašvaldību sociālie dienesti.

Secinājumi

Visi valsts sociālie pabalsti, izņemot pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu, ir "universāli" jeb vispārējie, un tos izmaksā neatkarīgi no personas ienākumu līmeņa. Turpmāk šāda prakse būtu jāmaina, līdzekļus novirzot maznodrošināto vajadzībām. Kaut gan valsts kopumā sociālajos pabalstos izmaksā ievērojamus līdzekļus, tie kopumā tomēr minimāli uzlabo trūcīgo iedzīvotāju situāciju, jo ir niecīgi.

 

5. Pašvaldību sociālie pabalsti

Eiropas sociālās hartas 14.pants nosaka:

Lai efektīvi nodrošinātu tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus, Līgumslēdzējas puses apņemas:

1) veicināt vai nodrošināt dienestus, kas, izmantojot sociālā darba metodes, veicinātu kā indivīdu, tā sabiedrības grupu labklājību un attīstību un to piemērošanos sociālajai videi.

Pastāv sociālie dienesti, bet nepietiekamā finansējuma dēļ tos nevar uzskatīt par iestādēm, kas veic adaptācijas un sociālā darba funkcijas. Šo iestāžu galvenā funkcija ir konstatēt, vai personai ir piešķirams kāds no valsts vai pašvaldību sociālajiem pabalstiem. Tas arī noteikts likuma "Par sociālo palīdzību" 1. nodaļā;

2) veicināt individuālu personu un brīvprātīgo vai citu organizāciju piedalīšanos šādu dienestu izveidošanā un uzturēšanā.

Latvijā pastāv vairākas nevalstiskās organizācijas, kas veic sociālo darbinieku funkcijas: "Zilais krusts", "Svētā Jāņa palīdzība", "Caritas" u.c., bet šīs organizācijas darbojas patstāvīgi un nav iesaistītas valsts sociālajā sistēmā, jo spēkā esošajos likumos nav iestrādāts mehānisms, kā veicināt un atbalstīt šādu organizāciju attīstību.

Pašvaldību pienākumos ir noteikta veida sociālās palīdzības sniegšana iedzīvotājiem. Saskaņā ar likumu "Par sociālo palīdzību" rajonu pašvaldību pienākumos ietilpst dažādu sociālās palīdzības un aprūpes institūciju izveidošana un uzturēšana:

- veco ļaužu pansionāti,

- bezpajumtnieku patversmes,

- bērnu bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanas iestādes,

- dienas aprūpes centri personām ar garīga rakstura traucējumiem,

- dienas rehabilitācijas centri personām ar fiziska rakstura traucējumiem u.tml.

Pašvaldību pienākumos ietilpst arī valsts sociālo pabalstu administrēšana (6.tabula).

Uz pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem var pretendēt tikai personas, kuras atzītas par trūcīgām. Saskaņā ar LR MK 26.03.1996. noteikumiem nr. 75 "Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu", ģimene atzīstama par trūcīgu, ja

- tās ienākumi pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 75% no MK noteiktā krīzes iztikas minimuma mēnesī ( Ls 38,23) uz katru ģimenes locekli;

- tai nepieder naudas līdzekļi, kuru apmērs lielāks par Ls 200;

- tai nepieder īpašums, kura vērtība pārsniedz Ls 3000;

- tai nav apgādnieku, kuri spēj dot uzturu;

- tā nav noslēgusi uztura līgumus.

Tomēr, lai gan likums nosaka, ka ģimene atzīstama par trūcīgu, ja tās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par Ls 28,67, sociālo pabalstu paredzēts nodrošināt ģimenei, kuras ienākumi ir mazāki par Ls 12 uz katru ģimenes locekli. Šiem iedzīvotājiem ir tiesības saņemt pabalstu Ls 12 pārtikas iegādei un papildu pabalstu Ls 9 apmērā uz katru ģimenes locekli mitekļa apmaksai.

Diemžēl Latvijā nav noteikts vienots un vispārēji atzīts minimālā patēriņa normatīvs (nabadzības slieksnis), kurš noteiktu minimālo sociālo garantiju līmeni.

Šobrīd iztikas minimuma lietiskais saturs sastādīts, pamatojoties uz 1990. gadā izstrādātajiem PSRS Uztura institūta un Latvijas zinātnieku un praktiķu pētījumiem. Toreiz bija fiksētas cenas, iedzīvotāju polarizācija trūcīgajos un turīgajos bija vāji izteikta. Tas ievērojami atviegloja normatīvu izstrādi. Kopš 1991. gada notikušas būtiskas izmaiņas visās dzīves sfērās, tomēr šīs izmaiņas nav fiksētas iztikas minimuma lietiskajā saturā.

Vienīgā oficiāli apstiprinātā "nabadzības līnija" ir noteikta ar 1994.gada 19.aprīļa MK noteikumiem nr. 89 "Par izmaiņām minimālajā darba algā", kas nosaka, ka

- no 1994. gada 1. aprīļa krīzes iztikas minimums ir Ls 38,23 mēnesī;

- krīzes iztikas minimuma pārtikas daļa ir Ls 22,31.

Kopš tā laika "nabadzības līnija" palikusi nemainīga, neskatoties uz inflāciju un citiem procesiem valstī.

Rīgas Domes Sociālās palīdzības koordinācijas centrs apkopo datus par 6 pašvaldību sociālās palīdzības dienestu darbību.

Ir pieņemti vairāki lēmumi, kuri reglamentē Rīgas sociālās palīdzības sistēmas darbu:

1) 1995.gada 19.decembra lēmums nr. 2846 "Par trūcīgas ģimenes statusa noteikšanu Rīgā",

2) 1996.gada 5.novembra lēmums nr. 4155 "Par sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanas nosacījumiem".

Pamatojoties uz iepriekš minēto lēmumu, ir šādi Rīgas Domes sociālo pabalstu veidi:

- dzīvokļa pabalsts;

- pabalsts kurināmā iegādei;

- pabalsts bērnu ēdināšanai skolās un bērnudārzos;

- pabalsts pārtikas produktu iegādei;

- pabalsts bezmaksas ēdināšanai;

- pabalsts pusdienu piegādei mājās;

- pabalsts aprūpei mājās;

- pabalsts veselības apdrošināšanai un medikamentu iegādei;

- naudas pabalsts īpašos gadījumos;

- apbedīšanas pabalsts (ja mirusi persona, kurai nebija tiesību uz valsts noteikto apbedīšanas pabalstu);

- trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalsti (MK noteikumi nr.75).

Jāatzīmē, ka saskaņā ar likumu par pašvaldībām tām ir tiesības noteikt sociālo politiku savā teritorijā. Rīgā to nosaka domes Sociālās palīdzības koordinācijas centrs.

Rīgas Dome sociālajai palīdzībai 1997. gadā tika atvēlējusi Ls 5 374 529.

Izlietojums:

54% - palīdzība maznodrošinātiem (pabalsti);

22% - veco ļaužu uzturēšanās iestādēm;

10% - bērnu uzturēšanās iestādēm;

9% - sociālās palīdzības dienestiem;

1% - Rīgas nakts patversmei;

1% - Koordinācijas centram.

Rīgas sociālās palīdzības dienestos reģistrēti 158 332 maznodrošināti iedzīvotāji.

1997.gadā Rīgā pašvaldības sociālai palīdzībai maznodrošināto iedzīvotāju pabalstos iztērējušas Ls 2 904 008 un palīdzība sniegta 183 125 pilsētas iedzīvotājiem, kas griezušies sociālās palīdzības dienestos pēc palīdzības. Pēc VSK datiem, 1997.gada 1.janvārī Rīgā iedzīvotāju skaits bija 814 862 cilvēki, tātad vidēji sociālo palīdzību saņēmis katrs piektais pilsētas iedzīvotājs. Grūti konstatēt to, cik tas atbilst realitātei, jo ir gadījumi, ka viena daudzbērnu ģimene gada laikā saņem 7 pabalstus.

Savukārt pabalsta lielums atkarīgs no personas ienākumu līmeņa. Ar Rīgas Domes lēmumu ir reglamentēts tikai dzīvokļa pabalsts, lai pēc īres un komunālo pakalpojumu apmaksas paliktu vientuļiem pensionāriem Ls 24, pārējiem - Ls 22,31 uz katru personu.

Visvairāk līdzekļu pašvaldības tērējušas, apmaksājot iedzīvotāju komunālos maksājumus un uztura nodrošināšanai bērnu brīvpusdienām skolā. Tomēr faktiski, apmaksājot komunālajos maksājumus, problēma netiek atrisināta. Sociālās palīdzības dienestiem trūkst līdzekļu, lai pilnībā nosegtu parādus par komunāliem maksājumiem. Parasti apmaksā nelielu daļu, bet par atlikušo daļu no jauna pieaug parāda procenti. Problēma ir arī apstāklī, ka cilvēki psiholoģiski nav gatavi pārcelties uz lētāku dzīvokli ar mazākām ērtībām. Jādomā, kā līdzekļus lietderīgāk izlietot, efektīvāk risinot jautājumu par sociālajām mājām vai sociālajiem dzīvokļiem. Tomēr katrs gadījums jāizskata individuāli, un tas būtu jādara profesionāli izglītotam sociālajam darbiniekam. Diemžēl Latvijā nav valsts pasūtījuma sociālo darbinieku izglītošanai. Pašreiz sociālos darbiniekus sagatavo privātā sociālās pedagoģijas un sociālā darba augstskola "Attīstība". Šajā skolā savu izglītību apmaksā paši studenti un, augstskolu beidzot, lielākoties aiziet strādāt citur. Birojs uzskata, ka sociālie darbinieki būtu jāapmāca par budžeta līdzekļiem, noslēdzot līgumu ar konkrētu cilvēku, kurš, beidzot mācības, noteiktu gadu skaitu strādātu sociālajā sfērā.

Pašvaldībām trūkst līdzekļu sociālajai palīdzībai, un tās ne vienmēr spēj nodrošināt visiem iedzīvotājiem nepieciešamo palīdzību, tāpēc Rīgas pilsētā ir noteiktas prioritātes, saskaņā ar kurām palīdzība tiek sniegta noteiktām maznodrošināto iedzīvotāju grupām:

1) daudzbērnu ģimenes ar 4 vai vairāk bērniem;

2) ģimenes, kurās nepilngadīgus bērnus audzina invalīds vai pensionārs;

3) ģimenes ar bērnu invalīdu;

4) ģimenes ar adoptētiem bērniem līdz 21 gada vecumam;

5) ģimenes ar 3 bērniem un nepilnās ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem;

6) pensionāru un invalīdu ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir pensija;

7) citas trūcīgo iedzīvotāju grupas.

Savukārt Labklājības ministrijas pārskatā par sociālās palīdzības darbu Latvijā 1996. gadā tika izdalītas šādas maznodrošināto grupas:

1) pensijas vecuma personas, kuras dzīvo vienas;

2) pensijas vecuma personas, kuras saskaņā ar Civillikumu tiek uzskatītas par vientuļām personām;

3) invalīdi;

4) ģimenes ar bērnu invalīdu;

5) nepilnās ģimenes;

6) daudzbērnu ģimenes;

7) skolas vecuma bērni, kuri neapmeklē skolu.

Secinājumi

Var uzskatīt, ka 14.panta nosacījumi Latvijā pašlaik ir ievēroti nepietiekamā līmenī.

Latvijā nav konceptuāli atzīta minimālā patēriņa normatīva. Vienīgais garantētais minimālais pabalsts tiek piešķirts, ja ienākumi ir mazāki par Ls 12 uz ģimenes locekli. Tad saskaņā ar MK noteikumiem nr. 75 piešķir pabalstu Ls 12 pārtikai + Ls 9 mājoklim.

Šobrīd pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti kopumā nerisina nevienu problēmu, bet tikai aizlāpa. Maznodrošinātajiem un trūcīgajiem atliek tikai divas vietas, kur griezties pēc palīdzības, padoma vai mierinājuma, - tā ir baznīca un pašvaldības sociālās palīdzības dienests.

 

6. Nākotnes sociālās drošības projekti

Kopš 1995. gada Labklājības ministrija sadarbībā ar Pasaules banku strādā pie sociālās drošības sistēmas pilnveidošanas. Šis projekts satur 5 komponentus:

Sociālā apdrošināšana. Komponenta mērķis ir ieviest uz klientu orientētu sociālās apdrošināšanas administrāciju, uzlabojot izmaksu efektivitāti, darba tempu un precizitāti, veicinot naudas izlietojuma pārskatāmību un atklātību, vienotas pieejas nodrošināšana likumu piemērošanā un laba pakalpojumu līmeņa nodrošināšana klientiem. Sociālās apdrošināšanas komponents sastāv no četriem apakškomponentiem:

- politikas izstrādāšanas uzlabošana;

- sistēmu administrēšanas attīstība;

- organizācijas izmaiņu atbalstīšana;

- informācijas tehnoloģiju attīstība, lai uzlabotu darbību.

Privātie pensiju fondi. Projekta galvenais nolūks ir nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem drošu un atbilstoši uzraudzītu iespēju paaugstināt savu ienākumu līmeni, sasniedzot pensijas vecumu, tādējādi paaugstinot kopējo dzīves līmeni un samazinot iedzīvotāju prasību līmeni pret valsti sociālās apdrošināšanas jomā. Sagaidāmais pozitīvais efekts no projekta realizācijas ir Latvijas kapitāla tirgus aktivizācija, jo privātie pensiju fondi ir nozīmīgs institucionālais investors.

Sociālās palīdzības administrēšana. Komponenta mērķis ir nodrošināt efektīvāku un mērķtiecīgāku sociālās palīdzības sniegšanu, uzsvaru liekot uz jaunu, alternatīvu sociālās aprūpes pakalpojumu attīstību mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām, nodrošinot tos pakalpojumus, kas ir visatbilstošākie to vajadzībām. Sociālās palīdzības administrēšanas komponents sastāv no diviem apakškomponentiem:

- Sociālās palīdzības departamenta un Sociālās palīdzības fonda attīstības plāns;

- Kandavas pilsētas ar lauku teritoriju pilotprojekts.

Savukārt sociālās palīdzības Baltā grāmata definē sociālās palīdzības politikas mērķus, nosaka abu apakškomponentu darbības plānu un ir visu turmāko pasākumu pamatā.

Politikas pārraudzība (monitorings) un novērtēšana. Šī komponenta mērķis ir nodrošināt valdību, Saeimu un sabiedrību ar regulāru informāciju par sociālās politikas sekām. Komponents palīdzēs LM izstrādāt, ieviest, uzraudzīt un novērtēt sociālās politikas pasākumus. Uzlabojot valdības apstiprinātās sociālās politikas kvalitāti, būtu iespējams samazināt nabadzību un uzlabot valsts piešķirto līdzekļu efektīvu izmantošanu. Komponents ietver četrus apakškomponentus:

- monitoringa uzlabošana vietējā līmenī;

- gada sociālais pārskats;

- analītiskā potenciāla attīstīšana;

- sociālās politikas pētniecības programma.

Projektu koordinācija. Šis komponents nodrošina visa projekta darbības koordināciju

Secinājumi

Iepazīstoties ar šiem projektiem, var secināt, ka Labklājības ministrija plāno ieviest efektīvākus sociālos pakalpojumus, kas paaugstinās sociālās drošības līmeni valstī.

Reformu rezultātā tiktu panākta situācija, ka sociālās drošības sistēmas klients būtu sociāli aizsargāts, viņam tiktu nodrošināti pakalpojumi iespējami tuvu dzīvesvietai. Tiks uzlabota nodokļu maksātāju līdzekļu efektīvāka izmantošana.

 

Secinājumi

Kopumā vērtējot sociālās drošības sistēmu Latvijā, ir jāsecina, ka pašreizējā situācija darba samaksas un sociālās palīdzības sfērā tikai daļēji atbilst Eiropas sociālās hartas 4. panta 1. punktam, 13. un 14. pantam. Lai arī institucionāli sociālās apdrošināšanas un palīdzības sistēma Latvijā ir izveidota, šobrīd noteiktais gan valsts, gan pašvaldību sociālo pabalstu apjoms nespēj risināt trūkumā nonākušo iedzīvotāju problēmas. Daudzās profesijās, turklāt no valsts attīstības viedokļa nozīmīgās (izglītība, medicīna, kultūra, sociālā), darba algas ir neatbilstoši zemas, kas neveicina darba kvalitāti.

Salīdzinot Latvijas iedzīvotāju vidējo naudas ieņēmumu 1997.gadā, kas ir Ls 55,45, ar Labklājības ministrijas aprēķināto krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību - Ls 54,50, var secināt, ka Latvija ir nabadzīga valsts. Latvijas sabiedrībā dominējošais ir trūcīgo slānis, kurš ir sociāli nedrošs, kas neizbēgami kļūst par iemeslu noziedzības, alkoholisma un citu antisociālu parādību pieaugumam. Tā rezultātā iedzīvotājos veidojas negatīva attieksme pret valsts un pašvaldību institūcijām un dienestiem, kas var būt par iemeslu dažādām protestu akcijām.

Vērtējot Latvijas sociālās palīdzības sistēmu salīdzinājumā ar citu valstu pieredzi, VCB secina, ka Latvijas modelis ir universāls un piemērots reālajiem apstākļiem. Būtisks trūkums ir vienotas valsts uzskaites un atskaišu sistēmas trūkums. Likums par pašvaldībām gan nosaka, ka tās pašas veido sociālo politiku savā teritorijā, tomēr vienota sociālās palīdzības uzskaites un atskaišu sistēma ir nepieciešama, lai objektīvāk varētu izvērtēt sociālos procesus kopumā.

Apzinoties sociālo pakalpojumu sistēmas nespēju pilnībā nodrošināt palīdzību trūkumcietējiem, VCB uzskata, ka nepietiekami tiek veicinātas alternatīvās aprūpes formas, t.i., likumdošana nerada labvēlīgus apstākļus sabiedrisko un privāto organizāciju maksimālai dalībai sociālo pakalpojumu sniegšanā. Alternatīvu sociālo pakalpojumu ieviešana ir atkarīga no konkrētās pašvaldības ieinteresētības un materiālajām iespējām.

VCB atzīst, ka sociālo pabalstu pieprasīšanas, aprēķināšanas un izmaksu sistēma ir pārlieku sarežģīta, kā arī nepastāv īpaša institūcija, kurā varētu pārsūdzēt sociālās palīdzības dienestu lēmumus pabalsta atteikuma gadījumā.

Secinājumi par pētījuma ceturto uzdevumu - kādi sociālie pakalpojumi pienākas šādām iedzīvotāju grupām.

Ģimenes/bērni. Sociālā apdrošināšana neparedz nekādus pabalstus, bet pienākas trīs universālie valsts sociālās palīdzības pabalsti, kurus administrē VSAA: bērna kopšanas pabalsts; ģimenes valsts pabalsts un bērna piedzimšanas pabalsts. Ja ģimene atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību.

Pensionāri. No sociālās apdrošināšanas pensionāri saņem pamatienākumu; ja kādu apstākļu dēļ nepienākas pensija no sociālās apdrošināšanas, tad valsts garantē sociālā nodrošinājuma pabalstu; ja pensionārs atzīts par trūcīgu vai maznodrošinātu, viņš var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, kuru piešķir, ņemot vērā katra pensionāra vajadzības.

Invalīdi. Sociālā apdrošināšana paredz invaliditātes pensiju, to piešķir ar speciālu ārstu komisijas slēdzienu; invalīdi ar pārvietošanās grūtībām var saņemt pabalstu transporta izdevumu kompensācijai no valsts sociālās palīdzības; ja invalīds atzīts par trūcīgu vai maznodrošinātu, viņš var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, kuru piešķir, ņemot vērā katra invalīda vajadzības.

Grūtnieces. No sociālās apdrošināšanas saņem maternitātes pabalstu; pēc dzemdībām pienākas valsts sociālie pabalsti par bērna piedzimšanu, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts; ja grūtniece atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, tā var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, kuru piešķir, ņemot vērā katra indivīda vajadzības.

Bezdarbnieki. Deviņus mēnešus var saņemt no sociālās apdrošināšanas aģentūras bezdarbnieka pabalstu; šai iedzīvotāju grupai nav paredzēta valsts sociālā palīdzība; ja bezdarbnieks atzīts par trūcīgu vai maznodrošinātu, viņš var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, kuru piešķir, ņemot vērā katra indivīda vajadzības.

No ieslodzījumu vietām atbrīvotie. Sociālā apdrošināšana neparedz nekādus pabalstus; arī valsts neparedz šiem cilvēkiem nekādus pabalstus; ja no ieslodzījumu vietas atbrīvotais atzīts par trūcīgu vai maznodrošinātu un ir pieraksts, viņš var pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, kuru piešķir, ņemot vērā katra indivīda vajadzības.

Iepazīstoties ar Pasaules bankas un Labklājības ministrijas nākotnes sociālās drošības projektiem, VCB vēlas, lai tie pēc iespējas ātrāk tiktu iestrādāti attiecīgos likumos, normatīvos aktos un īstenot, dzīvē.

VCB priekšlikumi situācijas uzlabošanai

* Jārisina jautājums par sociālā darba profesijas ieviešanu profesiju klasifikatorā un par sociālo darbinieku apmācību (jābūt valsts pasūtījumam). Jānoteic sociālo darbinieku skaits uz noteiktu skaitu iedzīvotāju.

* Labklājības ministrijai būtu jāizstrādā noteikumi par uzskaites un atskaišu kārtību sociālās palīdzības sistēmā (jāveido vienota datu bāze).

* Jāvienkāršo pabalstu sistēma, realizējot principu par pakalpojumu savlaicīgumu, ekonomiskumu un vajadzībām atbilstošu.

* Jāveic nepieciešamās izmaiņas un papildinājumi likumdošanā, kas veicinātu uzņēmējus veikt ziedojumus sabiedriskām organizācijām un labdarības fondiem, par to saņemot atbilstošus nodokļu atvieglojumus.

* Jāattīsta otrā un trešā līmeņa sociālā apdrošināšana - obligātie fondētie un privātie pensiju fondi.

* Valsts ieņēmumu dienestam sadarbībā ar citām ieinteresētām institūcijām būtu jāveic papildu pasākumi ar mērķi veicināt privātuzņēmējus maksāt sociālo nodokli.

* Veikt plašāku nabadzības novērtēšanas pētījumu, kurā izstrādātu nabadzības izmērīšanas metodiku.

* Veikt regulāras informācijas kampaņas plašai sabiedrībai par aktuāliem sociāliem jautājumiem (līdzīgi kā to darīja programma "Saikne ar pilsoni").

* Veicināt ātrāku teritoriālās reformas īstenošanu, kurai sekotu sociālas palīdzības sistēmas pilnveidošana saskaņā ar izstrādātajiem Labklājības ministrijas un Pasaules bankas projektiem.

Sociālo pakalpojumu sistēmu nākotnē orientēt uz klientu resursu aktivizēšanu, pagaidām saglabājot institucionālo pabalstu sistēmu.

VCB izsaka pateicību par atbalstu pētījuma veikšanā:

Labklājības ministrijai

- Pasaules bankas projekta koordinācijas nodaļai,

- Stratēģijas un attīstības departamentam,

- Sociālās apdrošināšanas departamentam,

- Sociālās palīdzības departamentam,

- Darba departamentam,

Valsts statistikas komitejai,

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai,

Sociālās palīdzības fondam,

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai,

Rīgas Domes Sociālās palīdzības koordinācijas centram,

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas SPD.

 

1 LR pievienojās šim paktam ar 04.04.1990. deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", taču juridiski saistošs tas ir no 14.07.1992.

2 SDO tika nodibināta pēc Pirmā pasaules kara reizē ar Tautu Savienības izveidošanu. Tās izveidošanas mērķis bija izstrādāt un ieviest pasaulē tādu mehānismu, ar kura palīdzību varētu nodrošināt dažādo sabiedrības slāņu interešu saskaņošanas kārtību un izstrādāt vienotus kritērijus daudzveidīgo sociāli ekonomisko jautājumu risināšanai nacionālajos likumos.