Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Igaunijas Republikā Gints Jēgermanis:

"Valka un Valga ir celmlauži mūsu valstu attiecībās"

Runa konferencē par pārrobežu sadarbību robežpilsētās 2001. gada 9. februārī Valkā

Man ir liels prieks atkal būt Valkā. Aptuveni pirms diviem gadiem man bija iespēja uzstāties Valkas un Valgas kopīgi rīkotajā konferencē par šo pilsētu sadarbības iespējām un izredzēm. Jāteic, ka šo pilsētu situācija šaipus Baltijas jūras ir neparasta, jo citur tuvākajā apkārtnē ir maz tādu robežpilsētu piemēru.

Kādreiz, mācoties valodniecību, uzzināju, ka gandrīz visās sistēmās ir robežjoslas, kas, saskaroties vai pārklājoties ar citu sistēmu robežjoslām, rada visai neparastas parādības, kuras ir grūti definēt. Šādās robežjoslās mēdz būt elementi, kas atšķiras no sistēmas centrā esošajām likumībām. Protams, valodnieciskās vai citu zinātņu sistēmas nav izmantojamas kā salīdzinājums Valkas un Valgas situācijai, tomēr šeit ir vismaz viena līdzība, proti, perifērijas un centra atšķirības.

Toreiz, pirms nepilniem diviem gadiem, uzstājoties iepriekšējā konferencē, kas bija veltīta Latvijas un Igaunijas institūta izveidei, es teicu, ka Valkas un Valgas pašvaldības ir sava veida celmlauži un neparastu ceļu gājēji mūsu divpusējās attiecībās. Ideja par šāda institūta dibināšanu likās ļoti svaiga un interesanta. Ceru, ka šodien mēs uzzināsim ko vairāk par šī institūta attīstību.

Tajā pašā konferencē es ieminējos, ka Latvijas un Igaunijas sakaru stiprināšanā liela loma ir valodai. Ir pagājuši jau 34 gadi, kopš tika uzrakstīta pēdējā igauņu un latviešu vārdnīca, tā veikalos nav nopērkama, tā ir arī novecojusi. Šajā laikā kopš minētās konferences gan es pats, gan Latvijas vēstniecība Igaunijā ir veicinājusi un mudinājusi, lai šī lieta ietu uz priekšu, jo bez kaimiņu valodas zinātājiem latviešiem un igauņiem zudīs un vājināsies vēl dzīvā garīgā saikne. Turklāt Eiropas Savienībā būs vajadzīgi ne tikai pašreizējo dalībvalstu valodu pratēji, bet arī jauno jeb klātnācēju valodu zinātāji.

Šajos vairāk nekā 20 mēnešos esmu rakstījis un runājis par šo lietu ar četriem Latvijas izglītības un zinātnes ministriem, esmu runājis arī ar Igaunijas izglītības ministru, esmu interesējies arī par iespējamiem šī projekta atbalstītājiem. Aizvakar LU Svešvalodu fakultātē notika pirmā nopietnā darba grupas sēde, tāpēc man ir cerības, ka šī lieta beidzot izkustēsies no vietas.

Atgriežoties pie Valkas un Valgas jautājuma, gribētu atcerēties neseno pagātni. 90. gadu vidū Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā Anna Žīgure iekustināja lielu akmeni. Toreiz viņa no Valkas un Valgas pašvaldību cilvēkiem dzirdēja, ka patiesībā, blakus dzīvodami, viņi neko nezina viens par otru. Pateicoties Annas Žīgures gādībai un atjautībai, piesaistot Somijas un Zviedrijas robežpilsētas Tornio un Hāparandu, kopīgiem spēkiem izdevās iedrošināt Valgas un Valkas draudzēšanos. Nu tā ir veidojusies jau vairākus gadus, rīkojot kopīgus pasākumus, konferences, seminārus.

Kā jau katrā robežpilsētā cilvēkiem ir vēlēšanās salīdzināt, kas notiek pie kaimiņiem. Gadās, ka pretējā pusē ir labāki apstākļi vai, teiksim, interesantāki darba piedāvājumi. Piemēram, atceros, ka pavisam nesen, kad dramatiski kritās eiro kurss attiecībā pret ASV dolāru, Tornio un Hāparandu veikalos vienas un tās pašas preces maksāja diezgan atšķirīgi un abu valstu televīzijas ziņās varēja vērot, kā vieni dodas iepirkties pie otriem. Ar šo piemēru es gribēju pateikt, ka arī citur pasaulē robežpilsētās rodas situācijas, kuras iepriekš nevar noteikt vai paredzēt dažādos likumos vai līgumos.

Runājot par līguma projektu par vienkāršoto robežšķērsošanu, kas tika izstrādāts vairākus gadus, gribētu pateikt, ka, laikam ejot, ir mainījusies situācija. Daudzas lietas ir kļuvušas skaidrākas tieši ES paplašināšanās kontekstā. Tātad šī līguma tapšanas gaitā darba grupām bija iespēja pārliecināties, ka daudzi jautājumi un problēmas, kas bija radušās pēc abu valstu neatkarības atgūšanas, netika pienācīgi risinātas vai arī izpratne par šo jautājumu likumīgu risinājumu ne vienmēr sakrita.

Manuprāt, pateicoties Latvijas darba grupas darbam, kuru tobrīd vadīja pašvaldību lietu ministrs Jānis Bunkšs un kurā man sākotnēji bija izdevība piedalīties, valdības pārstāvjiem kopā ar Valkas pašvaldības darbiniekiem izdevās nonākt pie kopīgām atziņām un saskaņotas rīcības. Iznākumā tika pabeigta dažādu komunikāciju sakārtošana Latvijas pusē.

1998. gada rudenī abu valstu darba grupas beidzot nonāca pie līguma teksta varianta, kuru uzskatīja par iespējamu parafēt. Tad Latvijā notika Saeimas vēlēšanas, kas ievilka lietas garumā. Pēc tam, kad mums izdevās atgriezties pie šī līguma teksta tālākas saskaņošanas abu valstu valdībās 1999. gada sākumā, izrādījās, ka līgumam ir nepieciešami labojumi. Vispirms Igaunijas puse atklāja, ka līgumā nav ierakstītas dažas pierobežu teritorijas. Pēc tam Latvijas puse atklāja savā pusē nepamanītas un līguma papildprotokola tekstā neierakstītas pierobežu teritorijas.

Laikam ejot, abām valstīm nopietni īstenojot sarunas ar ES par iestāšanos, sakārtojot likumus un piemērojot tos ES likumdošanas normām, minētā līgumprojekta satvars un saturs ir nonācis pretrunā ar šīsdienas izpratni un vajadzībām. Latvijas Ārlietu ministrija ir darījusi visu, lai turpinātu sarunas par šo problēmu.

Iespējams, kādam liekas, ka dzīve tāpat kā esošie likumi un līgumi ir netaisni, tomēr demokrātiskā un sakārtotā valstī tiesiskums nenoliedzami ir viens no stūrakmeņiem, uz kuriem balstās jebkuras sabiedrības sekmīga attīstība. Manuprāt, Valkas un Valgas sadarbība rāda, ka šeit ir labi priekšnoteikumi, lai, kā es sākumā teicu, centram neparastās, bet robežjoslai raksturīgās lietas būtu līdzsvarā.

Gribētu novēlēt veiksmi šīs konferences darbā, kā arī gribu un savstarpēju ieinteresētību dzīvot un sastrādāties robežpilsētā, kura pavisam drīz jau ES kontekstā mainīs savu statusu.