Starp Dienvidu pērli un Ziemeļu dzintaru

Vērojumi, pārdomas, atziņas, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktoram viesojoties Kataras valstī

Zeme stundas un gadsimtu attālumā

Katara liek mainīt priekšstatus par lielumiem. Vispirms jau laika dimensijā. Hronogrāfiskā laika atšķirība starp mūsu valstīm ir tikai viena stunda. Taču vēsturiskā dimensijā laika ritējums nelielajā Persijas līča valstī bijis daudz atšķirīgāks. Vēl mūsu gadsimta vidū katariešu ikdiena maz atšķīrās no viņu tālo priekšteču dzīves. Nelielajā (apmēram Kurzemes apjomā), tuksnešiem klātajā Kataras pussalā, tāpat kā gadsimtiem ilgi, klejoja beduīnu ciltis, bet nabadzīgo piekrastes ciemu ļaudis brauca jūrā tāpat kā pirms simt, trīssimt un piecsimt gadiem — zvejoja zivis vai nira dzelmē pēc pērlēm.

Pēdējos trīs gadu desmitos, kopš Kataras dzīlēs atrasta nafta un vēlāk arī bagātīgi dabasgāzes krājumi, laiks guvis savdabīgu paātrinājumu. Atsevišķās jomās, pirmām kārtām šajā zemē sociālajā sfērā, valsts gadu desmitā nogājusi gadsimtu attīstības ceļu, saglabājot nemainīgas savas islamiskās pamatvērtības: absolūta monarhija kā valsts politiskais pamats; islama tiesa kā neapstrīdams taisnīguma garants; gadsimtos izslīpētā un dziļi katariešu mentalitātē ierakstītā, mums neierastā un neizprotamā attieksme pret sievieti...

Katrs no šiem — un ne tikai šiem — aspektiem veido Kataras savdabību, kas ar maģisku spēku vedina salīdzināt abas mūsu valstis , un šo pārdomu virsraksts iegūst īpašu jēgu.

Kas atrodas starp Dienvidu pērli un Ziemeļu dzintaru — bez pieciem kilometru tūkstošiem un desmit lidojuma stundām? Un kā starp šiem abiem simboliem ir vairāk — atšķirīgā vai līdzīgā?

Pirmais salīdzinājums rodas, jau lasot pirmās skopās enciklopēdijas ziņas par Kataru,— latvietim brauciens uz Kataru ir arī unikāla iespēja pārstāvēt lielu valsti.

Protams, Latvija šķiet liela tikai salīdzinājumā ar piecreiz mazāko — gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā — Kataru. Patiesībā valsts pamatiedzīvotāju jeb Kataras pavalstnieku ir tikai kādi simt piecdesmit tūkstoši — apmēram ceturtā daļa no iedzīvotāju kopskaita, un Katara liek jo rūpīgi pārdomāt un pārvērtēt priekšstatus par lielām un mazām nācijām.

Ja mēs mēdzam teikt, ka latviešu jau pasaulē esot "tikai tāda saujiņa", tad katariešu ir desmit reizes mazāk. Taču Katarā es ne reizi nedzirdēju mazohistisku sevis noniecināšanu, sak, ko nu mēs, maza saujiņa, lielo tautu vidū... Kaut skaitliskā attiecība starp katariešiem un latviešiem ir apmēram tāda pati kā starp mums un Zviedriju ar Austriju kopā ņemtām.

Protams, katarieši arī nedzīvo ilūzijās, ka kvantitatīvajos parametros varētu līdzināties savām daudz lielākajām kaimiņvalstīm Saūda Arābijai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Taču viņi ar zināmu pārākuma apziņu raugās uz netālo divreiz mazāko Bahreinu (tikai 694 kvadrātkilometri).

Katariešiem netrūkst pašapziņas arī ārpolitiskajās aktivitātēs,apliecinot savu zemi kā cienījamu Persijas līča valstu saimes locekli. Katara ir aktīva CCASG (Persijas līča valstu sadarbības padomes) dalībniece. Dienās, kad atrados Katarā, Viņa augstība emīrs šeihs Hamads Bin Halīfa Āl Tānī bija oficiālās vizītēs Apvienotajos Arābu Emirātos un Ēģiptē. Drīz pēc tam Katara pievienojās OPEC valstu kopīgajam lēmumam, sākot ar 1. aprīli, samazināt naftas ieguvi par 1,8 — 2 miljoniem barelu dienā, tādējādi cenšoties stabilizēt naftas cenu pasaules tirgū. Kataras ieguldījums kopīgajā akcijā — samazināt naftas ieguvi par 30 tūkstošiem barelu dienā — ir relatīvi neliels, taču proporcionāls naftas ieguves apjomam šajā valstī. "Šis skaitlis — kopīgais naftas ieguves samazinājums par 1,8—2 miljoniem barelu dienā — ir pieņemams apjoms, un mēs to apsveicam," saka Kataras enerģētikas un rūpniecības ministrs Abdulāhs al Atijahs. "Jūtam, ka tas palīdzēs Katarai, jo naftas cena jau sākusi atkal kāpt."

Ārpolitikā Katara konsekventi ievēro virkni godprātīgu principu miera un drošības sekmēšanai Vidējos Austrumos — atturēšanās no draudu lietošanas, teritoriālās integritātes respektēšana, valstu domstarpību atrisināšana sarunu un starptautiskas arbitrāžas ceļā. Kataras galvaspilsētā Dohā notikusi Reģionālās drošības un bruņojuma kontroles ģenerālkomitejas sesija. Apliecinot Kataras svaru starptautisko problēmu risināšanā, ģenerālkomitejas darba grupa Dohā nodibinājusi savu reģionālo centru. Katarā notikuši arī daudzi citi starptautiski forumi, tā bijusi ANO Starptautiskās sociālās attīstības sanāksmes vicepriekšsēdētāja.

Katarai ir apmēram pussimt diplomātisko pārstāvniecību ārzemēs. Pērn, maijā, tā akreditēja savu vēstnieku arī Latvijā. Apmēram simt valstis un starptautiskās organizācijas akreditējušas savus diplomātiskos pārstāvjus Katarā, Dohā ir ap 40 ārvalstu vēstniecību.

Var teikt, ka tieši aktīva starptautiskā darbība palīdzējusi Katarai saglabāt savu godpilno vietu arābu valstu saimē, neļaujoties "mazākā brāļa" kompleksiem. Gluži otrādi — katarieši, kam dabas un gāzes bagātības devušas strauju labklājības pieaugumu, ar šķietami aizbildnieciska pārākuma apziņu mēdz runāt par Jordāniju, Sudānu un dažām citām arābu zemēm, ko Dievs nav tik dāsni apveltījis ar dabas bagātībām.

Latvijas relatīvo lielumu man visvairāk izjust ļāva pašu katariešu ieinteresētā un cieņas pilnā attieksme pret šo viņiem pagaidām vēl pasvešo zemi. Un tomēr katariešu informētība par Latviju un trim Baltijas valstīm kopumā bija daudz labāka nekā daudzviet citur pasaulē. Tiesa, arī daudzi katarieši nezināja, kur atrodas Latvija, taču paskaidrojums par Baltijas jūru un netālo Zviedriju vai Somiju viņiem deva jau pavisam konkrētu priekšstatu, un parasti sekoja jautājums, vai runa ir par trim draudzīgām valstīm, kas kopīgi izrāvušās no komunistu varas.

Katarā nenācās arī vērot daudzās lielvalstīs izplatīto tendenci baltiešus jaukt ar krieviem un dzirdēt apgalvojumus, ka visa Padomju savienība jau tā pati Krievija vien esot bijusi. Katariešiem pietika ar paskaidrojumu, ka relatīvi nesen esam atbrīvojušies no pusgadsimtu ilgas okupācijas, lai viņi uzdotu visai būtiskus jautājumus. Tie bija arī labs spogulis mums, latviešiem, lai palūkotos uz sevi no malas. Īpaši zīmīgi tas liekas tagad, mūsu šodienas problēmu kontekstā.

Dvēsele pārvietojas kamieļa ātrumā

Tā vēsta sena austrumnieku gudrība. Dvēsele pārvietojas kamieļa ātrumā, un mūsdienu cilvēks tai bieži vien aizsteidzas pa priekšu. Tad nu cilvēkam savā ikdienas steigā vajag apstāties un pagaidīt, līdz dvēsele viņu panāk.

Katariešiem šī senā austrumnieku gudrība ir arī dzīves kredo. Viss notiek nesteidzoties un pamatīgi. Ja risināma problēma, tad lēni un vispusīgi iedziļinoties tajā. Ja jābūvē nams, tad pēc labākā projekta, no labākajiem materiāliem, pieaicinot labākos speciālistus.

Protams, šādai nostājai vajag iespējas, un tās Katarai paver naftas un gāzes eksporta miljoni. Taču būtu aplam vai vismaz pārsteidzīgi teikt, ka vienīgi nauda nosaka katariešu dzīves ritmu un atrisina visas problēmas. "Nafta zem zemes vēl pati par sevi neko nedod," man Katarā ne reizi vien nācās dzirdēt. " Līdz naftai jātiek. To jāprot paņemt."

Fakti rāda, ka katarieši to prot. Pirmie naftas urbumi Katarā tika izdarīti septiņdesmito gadu sākumā, bet jau 1994. gadā jēlnaftas ieguve un eksports valstī bija pārsniedzis attiecīgi 403 tūkstošus un 348 tūkstošus barelu dienā. Vienlaikus strauji attīstījās naftas pārstrāde un jau daudz dārgāko naftas produktu ieguve. 1994. gadā naftas produktu ieguve un eksports jau bija sasnieguši attiecīgi 20,3 miljonus un 13,89 miljonus barelu. Vienlaikus kopš deviņdesmito gadu sākuma Katarā strauji attīstījusies dabasgāzes ieguve — šīs dabas bagātības krājumu ziņā Katara ir trešā valsts pasaulē, aiz Krievijas un Alžīrijas. 1994. gadā Katarā jau ik dienu ieguva vidēji 732 849 barelus dabasgāzes.

Kataras nacionālais ienākums jau šajā gadā pārsniedza 7 000 miljonus ASV dolāru, kas, ņemot vērā valsts nelielos apjomus, ir ievērojams skaitlis.

Valsts ekonomiskā stratēģija paredz iegūto peļņu izmantot rūpniecības un arī lauksaimniecības tālākai attīstībai. (Tuksnešu klātā Katara jau tagad pati spēj pilnībā nodrošināt sevi ar pārtiku.) Ekonomikas attīstībā konsekventi tiek palielināta privātā sektora loma. Liela nacionālā kopprodukta daļa tiek atvēlēta cilvēkresursu attīstīšanai un katariešu sociālajai aprūpei. Kataras pavalstniekiem nodrošināta bezmaksas izglītība un veselības aizsardzība, bezmaksas izglītība — ieskaitot valsts apmaksātas studijas ārzemēs sekmīgākajiem jauniešiem. Katarieši par brīvu saņem arī saldūdeni,— tā tuksnešu joslā ir ļoti liela un būtiska privilēģija.

Kataras ekonomikas straujā attīstība ir būtiski mainījusi galvaspilsētas Dohas veidolu. Pilsētā dzīvo vairāk nekā 60 procenti valsts iedzīvotāju, un pilsēta turpina strauji augt. Dohas Rietumu līča piekrastē pēc vienota plāna veidojas jauns privātmāju rajons — Lagūna, kura plānotāji iedvesmojušies no Venēcijas. Kādreiz tuksnesīgā milzu klajumā jau izveidota mākslīga lagūna un iebūvētas apakšzemes komunikācijas. Katarieši, kas šajā rajonā iegādāsies apbūves gabalus, varēs pasūtīt individuālus projektus, tomēr jaunais rajons atstās viengabalainu iespaidu: pie visām mājām varēs piebraukt ar automašīnu, taču to fasādes daļa būs vērsta pret kanāliem, un motorlaivas vai jahtas būs otrs neatņemams šī rajona iedzīvotāju pārvietošanās līdzeklis.

Turpat netālu veidojas jaunais diplomātu rajons — top jaunu vēstniecību ēkas, uz šejieni vēlas pārcelties arī vairākas jau esošās diplomātiskās pārstāvniecības.

Laikam gan Dohas plānotājus varētu apskaust ikvienas valsts galvaspilsētas arhitekti, jo te iespējams īstenot vispārdrošākās ieceres. Šeit nav jārēķinās ar ierobežotu apbūves telpu — galvaspilsētas izaugsmi ierobežo tikai Dohas līcis austrumos. Rietumos, ziemeļos un dienvidos Doha joprojām robežojas ar tuksnešainiem klajumiem.

Otra būtiska priekšrocība ir Kataras finansiālās iespējas. Starp jaunbūvēm nav iespējams atrast nevienu utilitāri lētu objektu.

Par katariešu vērienu un iespējām liecina arī pirmajā brīdī pārsteidzošā iecere — uzbūvēt tiltu pāri vairāk nekā piecus kilometrus platajam Dohas līcim. Pēc ilgām diskusijām projekts tomēr noraidīts, jo tilts bojātu līča vizuālo pievilcību.

Vēl viena būtiska Dohas iezīme ir plašās ielas. Pilsētā gandrīz nav sabiedriskā transporta, visiem katariešiem ir savas mašīnas. Parasti ģimenē to ir pat divas trīs; limuzīns prestižiem braucieniem pa pilsētu, džips tuksnesim un kāda vienkāršāka mašīna bērnu vešanai uz skolu. Un tomēr Dohā pat visintensīvākās satiksmes stundās nav sastrēgumu. Ielas ir plašas, to plānojums labi pārdomāts.

Taču vairums katariešu, līdzīgi eiropiešiem, tomēr vēlas dzīvot ārpus pilsētas. Un, traucoties pa Kataras teicamajām automaģistrālēm, ik pa brīdim tuksnesī var redzēt jaunceļamu villu pudurus vai tikko uzceltas mājas. Kaut jēdziens "māja" Katarā krietni atšķiras no mūsu priekšstatiem. Caurmēra katarieša mājoklis ir prāva , ar augstu mūra žogu apjozta un svešiem skatieniem slēpta teritorija, kurā iebūvēts vesels ēku komplekss: dzīvojamā māja un medžliss ( šī ēka un reizē jēdziens prasa plašāku skaidrojumu), saimnieciskās ēkas. Taču nereti vienu kopīgu — lielu — apbūves gabalu pērk kupla ģimene, un katrs brālis tad būvē pats savu māju un savu medžlisu. Tādēļ daudzās jaunbūves tuksnesī atgādina nelielus cietokšņus, kur aiz augstā mūra slejas vesels ēku komplekss. Salīdzinājumu ar cietoksņiem jo spēcīgāku vērš katariešu cieņa pret senās arhitektūras tradīcijām. Vārdi "mans nams — mans cietoksnis" Katarā iegūst pārsteidzoši tiešu jēgu.

Vērojot Kataras jauno apbūvi, vairākkārt biju pārsteigts. Vispirms jau pavisam negaidīts man bija atklājums, ka greznie ēku kompleksi, būtībā īstas pilis, piederot vidusmēra katariešiem. Protams, viņu iespējas palielina lielais valsts atbalsts: apbūves gabali ar jau iebūvētām pazemes komunikācijām ir relatīvi lēti. Katarietis, kurš vēlas celt savu namu, var ar atvieglotiem noteikumiem tikt pie ilgtermiņa kredīta. Valstī rodas aizvien vairāk būvfirmu, jo pēc naftas un gāzes ieguves celtniecība pašlaik esot trešais izdevīgākais bizness valstī.

Otrs pārsteigums man kā eiropietim bija katariešu pilnīgā ignorance pret peldbaseiniem. Likās, svelmaini tuksnesīgajā Katarā cilvēkam, kurš var atļauties tik vērienīgu būvi, pirmā vēlme taču būtu pēc sava peldbaseina. Bet katarieši par manu jautājumu bija neizpratnē: "Kāpēc gan tas vajadzīgs, ja mājā ir vairākas vannasistabas?! Un ja grib peldēt, tad mūsu valstī taču no jebkura punkta var nepilnā pusstundā aizbraukt līdz jūrai..."

Straujā Kataras apbūve ir tikai viens, kaut visuzskatāmākais, kardinālo pārmaiņu apliecinājums senajā beduīnu zemē. Taču modernās villas, satelīttelevīzija, dārgās automašīnas un, protams, labi apmaksātais darbs kādā naftas vai gāzes ieguves uzņēmumā vai sava privātfirma ir tikai viena, kaut ļoti raksturīga, katariešu dzīves daļa. Elementi, kas beduīnu un pērļu zvejnieku pēcteču dzīvē ienākuši tikai pēdējā gadsimta ceturksnī. Atceroties seno austrumnieku gudrību, tas varētu būt cilvēka "ķermenis", kas gadsimta pēdējā ceturksnī strauji aizsteidzies uz priekšu, pārdesmit gados panākot un pašapzinīgi apgūstot jaunākos civilizācijas sasniegumus. Nezinot vai piemirstot šo gudrību, Katarā joprojām redzamie kamieļi un beduīnu teltis varētu likties tikai grūti izprotams pagātnes anahronisms. Tāpat kā katariešu nacionālie tērpi, kas nav mainījušies gadu simteņiem un ko arī tagad valkā ikviens katarietis jeb Kataras pavalstnieks. Īpašs anahronisms varētu šķist Kataras sieviešu aizklātās sejas un totālā distancēšanās no svešiniekiem: uzrunāt vai, nedod Dievs, fotografēt Kataras sievieti nozīmētu ne tikai rupju šīs valsts tradīciju pārkāpumu vien. Tas būtu dziļš katariešu nacionālo jūtu apvainojums un varētu izraisīt grūti prognozējamas sekas.

Daudzie eiropieši, ar ko man iznāca runāt Dohas viesnīcā, kā anahronismu uztvēra arī katariešu uzticību vēsturiskajām tradīcijām un senatnes atribūtikai. Nemeklējot tās dziļāko pamatojumu un dažkārt pat augstprātīgā paviršībā pavīpsnājot.

Taču man šķiet, ka straujajā pēdējo gadu attīstībā ierautajiem katariešiem gadsimtu tradīcijas ir arī veids, kā sagaidīt "savu kamieļa ātrumā ejošo dvēseli". Kā saglabāt savu etnisko identitāti, ko ne mazāk par modernajām tehnoloģijām varētu — vismaz teorētiski — apdraudēt arī ārkārtīgi lielais ārzemnieku skaits (75 procenti valsts iedzīvotāju).

Laikam jau man ļoti paveicās vai arī šeit iedarbojās kādas dziļākas psiholoģiskās likumsakarības, taču mans augstākais aprūpētājs Kataras apmeklējuma laikā, Valsts informācijas un kultūras ministrijas departamenta direktors Nāsirs al Noimi jau pirmajā mūsu tikšanās reizē pēc pirmajām oficiālajām laipnībām pārgāja uz neformāli draudzīgu toni un saviem padotajiem par pārsteigumu vaicāja, vai es nevēlētos, lai viņš pats pēcpusdienā, kad būs noskrējis lielais karstums, man parādītu tuksnesi.

Vēlāk es sapratu, ka man tiek parādīts īpašs gods — ne katru ārzemnieku Katarā apveltī ar šādu laipnību. Vēlāk, jau atvadoties, Nāsirs teica, ka esot sajutis manu patieso interesi par viņa valsti. Man savukārt jau pirmajā dienā bija jo interesanti iepazīties ar Nāsira tuviniekiem un izsekot šīs dzimtas saknēm. Vispirms gan augstais priekšnieks, pats pie milzīga japāņu džipa stūres apsēdies, man pavaicāja, vai es vēlētos aizbraukt "līdz valsts ziemeļiem". Tas gan esot tālu — veseli 100 kilometri, un ceļš prasīšot vismaz stundu laika. Taču mūsu ekskursija līdz vēsturiskajam Zubarahas cietoksnim pussalas tālākajā ziemeļu punktā ieilga līdz vēlai nakts stundai.

Vispirms Nāsirs, pamanot autostrādes malā sēdošu arābu, strauji nobremzēja un ilgi tur tirgojās, līdz nopirka sainīti aromātisku, piepēm līdzīgu tuksneša sēņu, kas bija parādījušās pēc nesenajām lietavām. Pārdevējs slavēja, Nāsirs pēla sēnes, un man tā bija savdabīga, bezgala aizraujoša izrāde (arābu pasaulē kaulēšanās ir godājama parādība, un vīrs, kurš maksā sākotnēji pieprasīto cenu, tiek uzskatīts par muļķi).

Vēl pēc pārdesmit kilometriem Nāsirs it kā starp citu pavaicāja, vai es negribu redzēt māju, kurā viņš uzaudzis. Kaut piedzimis (50. gadu vidū) esot beduīnu teltī. Es, protams, vēlējos, un mašīna, nogriezusies no autostrādes, sāka ripot pa kamieļu izdangātiem un pēc tam sacietējušiem dubļiem klātu lauku ceļu.

Atzīšos, biju pārsteigts, kad ceļamērķis izrādījās trūcīga un pat it kā šķība kleķa mājele. Bet augstais valsts ierēdnis ar dziļu mīlestību un lepnumu man teica: "Lūk, šeit es uzaugu. Bez elektrības, bez ūdens. Tēvs, trūcīga beduīna dēls, man neko daudz nevarēja palīdzēt. Kad mācījos ģimnāzijā Dohā, dzīvoju kopmītnē. Pēc tam ar valsts stipendiju studēju Amerikā."

— "Tad jau jūs esat "self–made man"( paša radīta personība — angl.)," es teicu, un Nāsirs brīdi klusēja. "Jā, patiešām, tas ir īstais teiciens," viņš beidzot priecīgi iesaucās un ņēmās rādīt paša izveidoto dārzu aiz mājas. Tagad šeit ievilkta elektrība un ierīkota ar elektromotoru darbināma apūdeņošanas sistēma. Savā bērnības mājā Nāsirs ļauj dzīvot diviem viesstrādniekiem no Indijas un Pakistānas, kuri apkopj dārzu, paši pārtiekot no izaudzētajām saknēm, augļiem un vēl saņem algu, ko sūta mājās palikušajiem tuviniekiem. " Gandrīz ik dienu es pēc darba atbraucu šurp, lai atrastu pats sevi," stāvot kuplo palmu pavēnī, Nāsirs domīgi teica: "Tas ir tik svarīgi — saprast, kas tu esi un no kurienes esi nācis. Un kas ar tevi notiek."

Pēc tam mēs apciemojām Nāsira tēvu turpat netālu iekārtotā apmetnē. Vecais vīrs tuksnesī no kastēm, finiera plāksnēm un dēļu gabaliem bija sameistarojis primitīvu nojumi, kur pārlaist nakti. Turpat bija nojume kamieļiem. Uz ugunskura vārījās tējas ūdens, un sirmgalvis mums iznāca pretī apcerīgā mierā. "Es tēvam Dohā, līdzās savai mājai, esmu nopircis ērtu namu, taču viņš, vienalga, atkal un atkal brauc uz šejieni," Nāsirs man skaidroja, bet tēvs mūs vedināja apraudzīt kamielieni, kam tikko kā atskrējis mazulis. Tagad tas tur krūmu pavēnī, nevarīgi gulēja mātes priekšā un, piecelts uz smieklīgi garajām, vēl ļodzīgajām kājām, apjucis skatījās plašajā Dieva pasaulē. Bet kamieliene, mūsu draudzīgo balsu nomierināta, pieliecās un pārlaida ar platu mēli man pār seju.

Pēc tam iebraucām pie Nāsira al Noimi tēvoča, un cienīgais beduīnu pēctecis mūs svinīgi veda medžlisā — neiztrūkstošā katariešu mājas sastāvdaļā, ko varētu saukt par vīru sarunu vietu. (Sievietēm medžlisā ieeja aizliegta.)

Medžliss ir askētiski iekārtota ēka līdzās dzīvojamam namam, būtībā bez mēbelēm. Vien neliels galdiņš telpas vidū ar tējas un kafijas traukiem. Namatēvs ar dēliem un viesiem sēž uz tepiķa, un starp vīriem risinās nesteidzīga saruna.

Varbūt tieši šīs vīru sarunas Katarā uz mani atstāja visdziļāko iespaidu. Jo tajās nav steigas un paviršības, kas tik raksturīga Rietumu pasaulei un diemžēl arī Latvijai — kad katrs grib runāt un bieži nav neviena, kas klausītos.

Tieši šajās medžlisa sarunās man arī nācās atbildēt uz daudziem jo daudziem ļoti būtiskiem katariešu jautājumiem, kas lika padomāt un dažbrīd arī paraudzīties uz mūsu zemi jaunā rakursā. Bet par to — nākamajā reizē.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

"Šurp es braucu, lai atkal atrastu sevi," Kataras Informācijas un kultūras ministrijas departamenta direktors Nāsirs al Noimi ar dēlu dzimtās mājas dārzā

Sudānietis Hasans Kadaki, Kataras lielākās gāzes ieguves kompānijas inženieris

Nāsira al Noimi tēvs ar saviem kamieļiem