Mēs savā zemē un laikā

Par zvaigznēm virs vectēva sētas

Radoša cilvēka dzīves un dzejas svētkos

Jaunība ar pilnbrieda gudrību, dzeja ar glezniecību un mūziku sastapās Guntas Micānes dzīves un dzejas svētkos, kas 17. aprīlī notika Mazajā ģildē — pašā Rīgas vidū. Pati jubilāre uz tiem mēroja ceļu no Jelgavas, bet vakara viesi — no dažādiem Latvijas novadiem. Kopš 7. februāra Gunta Micāne svin savu 60. dzimšanas dienu, bet sveicēji piesakās vēl un vēl, jo vairāk par pusi mūža viņa bijusi Skolotāja. Šajā goda dienā pirmoreiz tiek atšķirta autobiogrāfiskā prozas grāmatiņa "Še, kur līgo priežu meži...". Daudziem īsts atklājums ir arī pirms diviem gadiem izdotais dzejas krājums "Grēksūdze vējam".

"Viņa savērusi vārdu krelles, lai dvēseli darītu skaistu, lai skumjām un jūtām radītu spārnus, lai tās lidotu un skanētu kā vēja zvani," sarīkojuma ievadā saka vakara vadītājs.

— Man ir ticis teikts, ka vajadzējis sākt rakstīt jau agrāk. Nē, es nebūtu varējusi rakstīt. Jo kopā ar skolu es neko nevarēju dalīt. Tad bija tikai viņi, mūsu literatūras stundas, mūsu burtnīcas, viņu dzīve un mana, kuru es izstāstīju viņiem vairāk nekā jebkuram citam savējam. Bet bija arī ciešs lēmums aiziet no skolas, tiklīdz man paliks 55 gadi. 7. februārī man apritēja 55, un 8. februārī manis skolā vairs nebija. Es biju ļoti gatavojusies tam brīdim, kad aiziešu no skolas un kad piepildīšu un izdarīšu visu to, ko neesmu paguvusi izdarīt. Biju nodomājusi mūža laikā krātos krāsainos diedziņus izšūt, ieraudzīt tos krāsainos izšuvumos. Uz to es arī pirmajā un otrajā gadā cītīgi metos.

Un tad... Un tad nāca Tērvete. Un tad nāca Graudiņkundze, kas ir visievērojamākā sieviete starp visiem maniem šāsdienas viesiem. Viņa ir atbraukusi uz šo vakaru savā deviņdesmitviengadīgajā spēkā, ko mēs, Tērvetes sanatorijā ārstējoties, visi smēlāmies, tā ir bezgalīga sievišķība, bezgalīga mūža uzticība mīlestībai, bezgalīga iejūta mākslā, literatūrā, dzejā. Un kad tajā tālajā rudenī Graudiņkundze sāka šos dzejoļus pārrakstīt, tad radās doma, ka šī dzeja varētu būt interesanta arī citiem, ne tikai man pašai.

Tad saņēmu pirmo grāmatu. Nekad nebiju domājusi, ka tā būs dzeja. Es vienmēr biju domājusi, ka turpināšu sarunu ar saviem skolēniem. Zināju pat, kāds būs grāmatas nosaukums — "Satikšanās ar Pasauli". Biju pat iesniegusi Izglītības ministrijā jau apstiprinātas nodaļas, kādas būs. Un domāju, ka "Satikšanās ar Pasauli" būs satikšanās ar katra rakstnieka pasauli, ar manu skolēnu pasauli — caur literatūras stundām. Bet dzīve dara savu. Un dzīve lika iet šo pirmās dzejas grāmatiņas ceļu.

Dzejas kompozīcija "Grēksūdze vējam" ir turpinājums jau pirms gada aizsāktajam Guntas Micānes dzejas skatuves variantam. Ciemojoties Bostonā pie meitas Daces un viņas vīra Egila, tika izveidota dzejas kompozīcija "Ceļā uz mājām". Ar to dzejniece latviešu centros ASV un Kanādā ieguvusi klausītāju mīlestību un daudz draugu. Un tagad ar dziļu gandarījuma sajūtu un pateicību viņa saka: "Kad ar šiem dzejoļiem mēs izgājām, varētu teikt, kaujas kristības Bostonas, Toronto un Vašingtonas latviešu sabiedrībā, kad es redzēju, ka tik daudz ir cilvēku, kas tos saņem ar prieku un savu izjūtu, tad es svētīju visus tos, kas bija man palīdzējuši radīt šo prieku."

Es vienmēr esmu ceļā

uz savām bērnības mājām.

Uz turieni vilcieni neiet,

uz turieni jāiet nav kājām,

Vien, acis aizverot, ļauju,

lai dvēsele turpu steidzas,

Jo manī šīs mājas dzīvot

nekad, it nekad neizbeidzas.

(..) Ak, manī tik daudz ir šīs mājas,

ka dalīt to citiem vēl varu!

Es visus jūs apbalvot vēlos

ar zvaigznēm pār vectēva sētu.

Savas senmātes vārdā to daru,

lai dziedētu jūsu rētas.

Mājas — tā ir arī vieta, kur tevi gaida, mīl un rūpējas par tevi. Mājas ir vieta, ko cilvēks savā mūžā piepilda ar visu labo un vērtīgo. Pa dzejas taku Guntas Micānes mājā "ieved" pazīstamā latviešu aktieru ģimene — Helga Dancberga un Rēzija un Valdis Liepiņi. Skatuvi rotā jubilāres vecākās meitas mākslinieces Sandras Strēles darinātie gleznojumi uz ādas. Un vienā "mājas" stūrī, aiz sviesta ķērnes aizslēpies — mūs visus ar spoži melnām, silti smaidošām acīm uzlūko mazs rūķītis — mājas gariņš. No vārsmas uz vārsmu vijas doma par mājām un cilvēkiem tajā, par tiecību uz katram savu garīga piepildījuma māju, par dzimtas saiknēm un saknēm, par garīgo saskari. Tā ir sievišķīgi dziļa dzeja, kur jaušama tuvība ar Ārijas Elksnes pasaules izjūtu. Par mūžīgo apriti, par tiecību augšup, pēc gaismas, par sīko dzīves nieku radīto nogurumu, par mīlestību — ar smeldzošu vaicājumu "Kas paliks man no tevis?", ar mīlestības nestu lidojumu "caur baltu gaismu pie tevis, pie tevis, pie tevis." Ar domu par savām saknēm — savu sentēvu mājām, savu pagastu un novadu izskan jautājums "Vai ozols var būt tavā sirdī — pat svešā pusē?"

Savas bērnības, savas vectēva mājas durvis G.Micāne ir atvērusi Ziemeļvidzemes vīzijās "Še, kur līgo priežu meži..." Grāmata ir veltījums latviešu zemniekam Jēkabam Plīkšam (1874–1966), veltījums latviešu zemnieka godam un spēkam. "Še, kur līgo priežu meži..." — mana tēva tēva mīļākā dziesma kā varena zaļa egle Sedas krastā, kā augsta mastu priede Nurmu silā šūpojas pāri manai bērnībai. Vectēva dziedāta, tā reizēm skanēja kā himna — tik svinīga, nopietna un lēna, bet citkārt uzsitās līdz ar pārgalvīgas jautrības augsto vilni.

"Še, kur līgo priežu meži,

Esmu dārgām saitēm siets..."

Vectēvs tricināja zemos istabas griestus. Dziesmai piebalsoja radi un kaimiņi. Vēl nesākuši skolā iet, to līdzi dziedājām arī mēs, mazbērni. Vecā "Māru" māja skanēja."

Stāstā par Māras Annu, sievieti, no kuras divdesmitajos gados Jēkabs Plīkšs bija izrentējis šo māju izskan, šķiet, ik latvietim tuva un saprotama atziņa: "Šodien jau es zinu un saprotu to, ka neviens nekur no savām mājām neaiziet, ja viņš tās ir cēlis, kopis, mīlējis, tāpat kā mājas neaiziet pēc sabrukšanas. Mums neredzams spēks virmo ap senajām ēku vietām, pa kādreiz iestaigātajām taciņām, un gan prieks, gan sāpes, gan mīlestība apņem nākošos šo ceļu staigātājus." Un kā iepriekšējo paaudžu likteņi ietekmē mūsu katra dzīvi? "Es atskatos uz savu bērnību un redzu, kā Annas brāļu centība, čaklums un darbaprieks labi sadzīvo ar manu tēvoci Eidi. Saimniekodams "Mārās", viņš padara arī to, ko brāļi nepaspēja — uzbūvē lielo klēti — zemnieka turības un kārtības simbolu.

Un mana māte. Vai arī viņā nebija saklausāma Annas atbalss?"

Ik tēlojumā autore nemanāmi viegli sasien vienā grodā vijumā savas bērnības redzējumus vectēva mājā ar bērnu un mazbērnu dzīvi. Laipa uz jauno paaudzi ir pārmesta gan ikdienas skolotājas darbā, gan viņas daiļradē, mākslā. Gan romantisma vienotībā ar grāmatas mākslinieci, pavisam citas paaudzes sievieti, Ivandu Spulli, gan komponistu Jāni Lūsēnu, gan Gintas Āriņas vadīto meiteņu ansambli "Saulessvece". Mākslas vienojošais spēks. Mīlestību uz mākslu šāvakara gaviļniece ir lolojusi sevī un dāsni dāvājusi citiem: "Ir sākušās mākslas dienas. Es atceros, cik skaisti bija tie brīži, kad mēs šeit, Vecrīgā, nācām kopā mākslas dienās. Es atceros, kā Kārlis Sūniņš ar zilu vizbulīšu pušķīti rokās stāv lielās burzmas vidū un saka: "Cik tas ir jauki! Cik tie cilvēki visi ir skaisti!" Es atceros, kā Džemma Skulme brauc baltā mašīnā, kā Imants Ziedonis ar puķi pie krūts atrodas visu vidū. Un es domāju, cik labi, ka mēs kopā ar savām meitenēm, kopā ar saviem skolēniem bijām šo cilvēku vidū." Arī dzejnieces pašas ģimenē katram ir kāda mākslinieciska dzirksts. Un šajās Mākslas dienās nepilnus septiņu gadus jaunajam mazdēlam Rūdolfam Jelgavā būs pirmā izstāde.

Uzrunājot savus daudzos skolēnus un draugus, dzejniece Gunta Micāne atzīst: "Nevienu ceļu neesmu gājusi vienatnē. Arī ceļš uz šo jauno grāmatu sākās kopā. Vai atceraties, mēs lasījām jūsu sacerējumus par ceļu uz jūsu vectēva mājām. Uz šo māju mēs bijām atnesuši "Māru" māju bībeli, Mildas tantes segas, un grāmata šajā mājā ir atgriezusies kā piepildījums."

Dace Bebre,

"LV" nozares redaktore

Gunta ar vectēva dāvināto lāci un lelli Maiju. Tēvs šo fotogrāfiju paņēma līdzi kara ceļos un vēlāk uz Sibīriju

Guntas Micānes vecāki Jānis Elmārs Plīkšs un Elza Kārkliņa kāzu dienā 1933.gada 17.jūnijā

" Bez savas ģimenes, bez mīlestības mēs neesam nekas!"

Tā varbūt bija galvenā atziņa, ko ikviens varēja iemantot Guntas Micānes dzejas sarīkojumā. Mani uz to atveda vēstule no Amerikā dzīvojošā Latviešu preses biedrības priekšsēža, Lauberes Grāmatu klēts veidotāja Viļa Miķelsona: "Kā, Tu nepazīsti Guntu Micāni? Man gan viņas dzejoļi neiziet no prāta."

Pati autore par to tikai gardi nosmejas:

— Par dzejnieci sevi nekad neesmu uzskatījusi un uz papīra esmu izlikusi tikai to, ko ļoti gribējies pateikt. Kad Dace aizprecējās uz Ameriku, aicināja arī mani ciemos. Un abi ar znotu Egilu Zālīti pierunāja uzstāties latviešu centros Bostonā, Vašingtonā un Toronto. Lielā atsaucība deva drosmi turpināt rakstīšanu. Uz to es nemaz nebiju cerējusi. Tāpat kā nevarēju iedomāties, ka dabā var būt kaut kas tik varens kā Niagāras ūdenskritums.

Egila Zālīša vecāki nāk no Kurzemes. Kara beigu cēlienā no Liepājas devušies uz Vāciju, 1950. gadā ieceļojuši Ņujorkā, vēlāk apmetušies uz dzīvi Bostonā. Kā Bostonas deju kopas dalībnieks Egils piedalījies pirmajos Atmodas laika Dziesmu svētkos, kur arī iepazinies ar Daci. Piecus gadus pavadījuši Amerikā, bet ne mirkli nav šaubījušies, ka viņu īstās mājas ir Latvija. Daces Micānes–Zālītes vārdu jau varam lasīt jaunā "Aīdas" uzveduma programmiņā — viņa ir režisora asistente. Egils Zālītis ir mediķis, nodarbojas ar privātpraksi savā bērnu veselības centrā. Bet viņam, gluži tāpat kā Dacei un visai Micānu dzimtai, tuvas ir visas mūzas — gan dzeja, gan mūzika un māksla. Viņš bijis pirmais Guntas Micānes dzejas sarīkojumu rosinātājs:

— Tik labus dzejoļus nevarēja nelasīt cilvēkiem. Man pašam tie nāca kā tāda liela atklāsme. Biju lasījis latviešu autorus, svētdienas skolā mācījāmies arī dzejoļus, bet man tie šķita tādi hrestomātiski. Un te pēksņi — tādi dzīvības avoti, tik dzīva dzejas valoda, tik tuva dzīves izjūta!

Znots slavē savu sievasmāti par lielo vitalitāti, allaž spirgto garu un pasaules izzināšanas prieku. Viņš, Amerikā dzimis un audzis, to pašu jau piesaukto Niagāras ūdenskritumu tā arī pirmo reizi ieraudzījis kopā ar zinātkāro viešņu, ko neesot nobaidījušas ne sniega vētras, ne ceļa grūtības.

Jā, nu Guntas Micānes ģimene ir arī ar znotiem un mazbērniem svētīta, un viņa var justies vēl stiprāka. Jo stipras dzimtas saknes, mīlestība mūža garumā un vēl aiz tā viņas izpratnē ir jebkuras dzīves pamatu pamats:

— Mums visiem paraugs joprojām ir mūsu māmuļa, kam jau 92 gadi. Dziļi inteliģenta lauku sieva, slima un fiziski nevarīga, viņa ar savu lielo smalkjūtību, dzīvošanu līdzi mūsu priekiem un dzīves likstām palīdz tikt pāri ļaunai dienai.

Guntas Micānes dzīves moto ir Konstantīna Paustovska paustā pārliecība:

"Taisnība, vienalga, ir baltajam sniegam, kaut arī tas krīt uz melnas, melnas zemes."

Allaž jau esot kāds atgadījums vai negadījums, lai to atkal un atkal atcerētos. Un liels prieks bijis, kad nesen kādreizējā audzēkne Edīte Valtere atrakstījusi: "Par to balto sniegu Jums, skolotāj, tiešām taisnība!"

Vēstules Gunta Micāne saņem gan no Rīgas, kur viņa gandrīz desmit gadus nostrādājusi tagadējā Juglas ģimnāzijā, gan no daudziem jelgavniekiem, kam viņa mācījusi gan latviešu valodu un literatūru, gan mākslas vēsturi, pedagoģiju, psiholoģiju un estētiku, gan ētiku un vēl vienu otru smalku lietu, kas jāapgūst mūzikas skolā. Dace Jansone, kas pašlaik vada Lauberes Tautas namu un tā neparasto Grāmatu klēti, un Ginta Āriņa, kas uz savas skolotājas jaunrades vakaru atvedusi pašas izloloto Latvijas Sarkanā Krusta meiteņu ansambli "Saulessvece", atceroties Guntas Micānes daudzos mācību priekšmetus, vienprātīgi secina:

— Patiesībā jau tā bija viena nebeidzama audzināšanas stunda. Par draudzību un mīlestību, par godīgumu un tikumu, par visām tām dzīves gudrībām jau runājām, strīdējāmies, izraudājāmies un atkal samierinājāmies it visās stundās. Skolotājai nešķita īpaši svarīgi, vai vielu bijām labāk vai sliktāk iemācījušies. Viņai bija svarīgas mūsu domas. Mēs bijām un joprojām jūtamies kā mūsu skolotājas domubiedri.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Guntas Micānes dzejas sarīkojumā "Grēksūdze vējām" piedalījās Nacionālā teātra aktrise Helga Dancberga un Dailes teātra aktieri Rēzija un Valdis Liepiņi. Režisore — Dace Micāne–Zālīte, dekorējuma autore — Sandra Strēle, bet vakara vadība un mūzika — Egila Zālīša ziņā