Pirms notikuma

Lai mūsu valoda. Kā avots

Šodien, 22.aprīlī, Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē strādās Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības rīkotā zinātniskā konference "Latviešu valoda mūsdienu Latvijā", kas veltīta baltu valodnieka Jāņa Endzelīna (1873–1961) 125.dzimšanas dienas atcerei un iekļaujas Latvijas Zinātņu akadēmijas "Letonikas" programmas īstenošanas norišu ciklā.

"Latvijas Vēstnesī" ienākuši daudzi konferencei sagatavotie referāti un ziņojumi, kurus redakcija iespēju robežās tagad piedāvā arī saviem lasītājiem (daļa no tiem — jau vakardienas numurā, šeit zemāk un 8.lpp.).

Ilmārs Lazovskis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis:

Mūsu valoda mūsdienu Latvijā

Valoda ir katras nācijas pirmais un galvenais pastāvēšanas noteikums — conditio sine qua non jeb, citiem vārdiem runājot, bez valodas nav tautas. Mūsdienu Latvijas situācijā jāapvieno divas lietas: nodrošināt valodas saglabāšanos un attīstības iespējas un apmierināt prasības, ko nākas pildīt ceļā uz Eiropas Savienību. Te saskatāmas trīs pamatproblēmas.

 

I Valodas pastāvēšana.

Šīs problēmas risinājumu atstāt pilnīgai pašplūsmai jeb brīvai attīstībai var atļauties tikai lielas nācijas, kā piemēram, angliski vai spāniski runājošās tautas, kuru vidū savu dzīves vietu atradušas daudz mazākas nācijas, kas spiestas piesavināties lielo pamatvalodu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Mazās valstīs, kur apmetušās lielas, pamatnācijai skaitliski tuvas ieceļotājtautas ar atšķirīgu valodu, kultūru un mentalitāti, pamatnācijas valodas saglabāšanai ir vajadzīga noteikta rīcība ar valsts institūciju un izglītības iestāžu piedalīšanos. Lielbritānijā aizvien vairāk velsiešu atgūst savu daļēji zaudēto valodu, bet Izraēla ar stingru un neatlaidīgu valsts varas darbību atdzīvinājusi praktiski mirušu valodu — ivritu un padarījusi to par valsts valodu.

Šinī apskatā Latvijā nepieciešams sekojošais: 1. Beidzot jāpieņem Latvijas valsts valodas likums. Domāju, ka Eiropas drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos biroja 1998.gada 23.marta iebildumi pret vairākiem likuma punktiem sakņojas gan nu terminoloģijas dažādā izpratnē, gan arī atšķirīgā interpretācijā. Par dažiem iebildumiem iespējama vienošanās, bet dažus citus var atspēkot un attiecīgos punktus pamatoti aizstāvēt, īpaši atceroties to, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valoda var saglabāties un attīstīties, atšķirībā no krievu, ukraiņu, poļu vai citu Latvijā dzīvojošu tautu valodām. 2. Ar likumdevējas un izpildvaras sadarbību pastāvīgi jāpārauga valodas likuma darbība praksē. Līdz šim tieši šis process bija jau gandrīz apstājies, pārvēršot likumu par formalitāti, kas nav jāpilda. 3. Jāpanāk, lai Latvijas valsts valodas likums darbotos visās jomās un līmeņos, kas paredzēti likumā.

 

II Valodas saglabāšana un attīstība.

Jāatceras, ka valodas piesavināšanās notiek pārsvarā kā atdarināšana, kas sākas bērnībā. Bērns atdarina mātes vai tēva valodu, skolotāju valodu, iegaumē mācību grāmatu valodu. To papildina valoda, ko bērns dzird uz ielas, pagalmā, no skolasbiedriem. Valodas atdarināšana ir neapzināta norise, kas veidojas pēc dominances jeb pastāvīgas atkārtošanas principa: jo vairāk viens un tas pats vārds atkārtojas, jo labāk tas paliek atmiņā. Tāpēc, piemēram, tik viegli ieviešas žargonvārdi, kas raksturo paaudzes, noteiktu grupējumu vai interešu kopu. Pat pieaudzis cilvēks neapzināti atkārto vārdus un frāzes, kas bieži dzirdētas radio, televīzijā un lasītas lielajos laikrakstos. No tā izriet vairāki secinājumi.

1.

Ģimenes valodu ietekmēt nevar, tam nepieciešams laiks vairāku paaudžu ilgumā, kad izaug vecāki, kas jau dzirdējuši un mācījušies labskanīgu dzimto valodu skolās. 2. Ar likumu vai dažādām normām var ietekmēt tikai dažas jomas: skolu, televīziju, radio un laikrakstus, mācību grāmatas. Tas nozīmē, ka valodai, ko lieto televīzijas un radio diktori, žurnālisti, aktieri jābūt precīzai un latviski pareizai, ar pareizi izrunātiem svešvārdiem. Jāprasa, lai pareizi runātu intervētājs, iztaujātājs, bet ne intervējamais vai iztaujājāmais (pēdējo prasību jau varētu uzskatīt par cilvēku tiesību pārkāpumu!). Teiktais attiecināms arī uz visām oficiālām mācību grāmatām, izdevniecībām, kas šādas grāmatas sagatavo iespiešanai. Ar oficiāli ieceltu, bet bezdarbīgu valodas konsultantu ir par maz; tam jābūt apveltītam ar zināšanām, godīgu vēlēšanos un tiesībām rīkoties, ja valoda nav pareiza. 3. Visās minētajā jomās un arī oficiālajās valsts varas organizācijās obligāti lietojami tikai Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas izstrādātie un apstiprinātie termini. 4. Nākošais ir latviešu valodas mācīšana latviešu skolās: skolniekam jāsaprot, ka bez brīvas sarunvalodas pastāv arī dzimtās valodas gramatikas normas, pieturzīmju un garumzīmju lietošanas likumības, kas arī jāievēro. 5. Savukārt latviešu valodas prasībām cittautiešu skolās jābūt daudz stingrākām nevis gramatikas likumu zināšanu ziņā, bet gan prasmē latviešu valodu lietot praksē kā saziņas līdzekli. Patlaban krievu un citu valodu skolu audzēkņi vairumā gadījumu skolu nobeidz, latviešu valodu nezinādami, neatkarīgi no noliktajiem eksāmeniem. Tas pats attiecināms arī uz skolotājiem, kas strādā nelatviešu skolās. Šī kļūda jālabo. 6. Ja paredzēta attieksmes maiņa pret pilsonības piešķiršanu un naturalizāciju, tad no politiskā viedokļa nepieciešama secenīga divu nosacījumu ievērošana: a) vispirms Latvijas valsts valodas likuma pieņemšana un tās ieviešanas nodrošināšana visās paredzētajās jomās, b) drīz pēc tam pilsonības likuma un naturalizācijas likuma grozīšana, nodrošinot konsekventu un neatlaidīgu iepriekšējā punktā minēto nosacījumu izpildi.

 

III Pašas latviešu valodas stāvoklis.

Vēlreiz īsumā pārskatīšu šo problēmu, ko jau reiz aplūkoju jautājumu veidā 1998.gada 25.februāra laikrakstā "Diena", kad biju izlasījis Dr.habil.philol. Andreja Veisberga apgalvojumu, ka "nekad kopš trīsdesmitajiem gadiem latviešu valodas situācija nav bijusi tik laba kā pašlaik" (1998.gada 30.janvāra "Diena").

1.

Valodas attīstība ir pats par sevi saprotams process: mēs vairs nelietojam, piemēram, čupu burtus un gotu rakstību. Vai šī attīstība ir pašregulējoša un tādēļ nav vajadzības to ietekmēt, tirgus ekonomikas apstākļos paļaujoties vienīgi uz valodas konkurētspēju?

Ja atbilde ir "jā, valoda pati attīstās, tā nav jāietekmē", tad seko nākošais jautājums. Kāda nozīme būtu piešķirama latviešu valodniekiem un rakstniekiem līdz pat mūsdienām, kas savulaik ieteikuši gan garumzīmi h burta vietā (nevis ahda, bet āda), ierosinājuši atteikties no čupu burtiem (piem. schwaki vietā teikt švaki, bet vēlāk pat uzdrošinājušies švaki vietā ieviest vāji, vārgi, trūcīgi, nespēcīgi vai vēl kā) un tā uz priekšu līdz mūsdienu latviešu valodai. Tas viss, īpaši trīsdesmitajos gados, visumā notika ar ieviešamu un ieviestu noteikumu palīdzību, kas bija jāpilda gan skolotājiem, gan mācību grāmatu iespiedējiem, gan jāievēro radio diktoriem. Tiesa, arī toreiz notika visai karstas diskusijas par normām un noteikumiem, mīkstināto r ieskaitot.

2.

Vai lielāks ļaunums ir krievu, angļu, vācu vai citvalodu aizguvumu ieplūšana (un nereti arī aizplūšana) vai mūsu valodas noplicināšana, no daudziem iespējamiem latviešu vārdiem visiem gadījumiem izvēloties tikai vienu? Piemēram, gandrīz izzudis vārds pārdot (tiesa, vēl lieto pārdoties), preces parasti realizē. Stipri retāk lieto arī vārdu pirkt: visu tikai tirgo. Tāpat, sākot no laika ziņām līdz politisku, noziedzīgu, romantisku, medicīnisku un citu parādību aprakstīšanai lieto gandrīz vienīgi vārdu ievērojams: ievērojams cilvēks, ievērojams sniega daudzums, ievērojams vējš, ievērojama temperatūra, ievērojams urīna daudzums, ievērojams naudas daudzums utt. "Ievērojams", protams, ir latviešu vārds, kas gan, šķiet, tik ļoti ieviesies kā "značiķeļnij" tiešs un ērti lietojams tulkojums. Vai apzīmējums izcils cilvēks, stipra snigšana, spēcīgs vējš, augsta temperatūra, daudz urīna, daudz naudas vai liela bagātība lietos tikai daži rakstnieki?

3.

Vai tikpat liels ļaunums nav mūsu valodai raksturīgā skanējuma zudums, pārņemot citvalodu konstrukcijas? Piemēram, Nu, ko, priecīgus Jums Ziemassvētkus! Kā labi strādājas? Kas te darās? Atsauksme uz Valsts prezidenta runu. Blīva miesasbūve. Cenas kāpj uz visiem produktiem. Noziedzniekiem izņemti ieroči. Jāņem aizdzīto mašīnu un jāatgriež īpašniekam. Profilakses dēļ nedarbosies visi īsviļņu raidītāji.

4.

Vai aplama svešvārdu rakstība lielajos laikrakstos, arī "Dienā" — pataloģija, torokālā ķirurģija, palleatīvā aprūpe, moslemi, repartiācija, ekskalācija arī atstājama attīstībai līdz "labākiem laikiem"? Protams tikai tad, ja šie laiki jau nav pienākuši.

5.

Ja atbilde arī uz šo jautājumu būtu "jā", tad nākošais jautājums — ko darīt ar vidusskolu absolventiem, kas vēlas kļūt par LU Filoloģijas fakultātes studentiem, bet rakstiskajā iestājpārbaudījuma darbā tiem ir pa vairākiem desmitiem, bet dažiem pat pāri simtam latviešu valodas kļūdu, starp citu — arī tiem, kas šoruden vēlējas studēt filoloģiju? Minētais pirms dažiem mēnešiem bija aprakstīts kādā "Neatkarīgās Rīta Avīzes" rakstā. Vai te patiešām vainīgi vienīgi skolotāji un skolnieki? Un beidzot:

6.

Vai mēs ar hamletisku noskaņu atzīsim, ka "kaut kas ir satrunējis latvju valodā un valodniecībā, izglītībā un kultūrā" un stingri, konsekventi un neatlaidīgi mēģināsim kļūmes labot vai arī "tautu draudzības un vispārējā progresa" vārdā atkārtosim medicīnas vēsturē reiz populāro atgādinājumu "Napļevaķ na krovaķ, na polu možno spaķ"?

Sarma Kļaviņa, Dr. philol.:

Mūsu, zinātnieku, atbildība par mūsu tautas valodu

Mūsdienās gandrīz katra zinātnes nozare ir saistīta ar tās rezultātu izmantošanu, un tas uzliek atbildību. Arī latviešu valodniecība ir atbildīga par mūsu valodu un tautu gan šodien, gan nākamo paaudžu priekšā, kurām ir tiesības saņemt pilnvērtīgu latviešu valodu.

Lai rastos atbildības apziņa, vispirms ir jāsaredz pienākumi.

Kādi būtu latviešu valodnieku un arī latviešu valodas runātāju pienākumi ?

1) Izvērtēt pagātnes norises, tagadnes procesus un nākotnes izredzes;

2) Brīdināt par problēmām un piedāvāt to risinājumus;

3) Apgaismot laikabiedrus un nākamo paaudzi.

Vērojot tagadni un domājot par nākotni, ir radies ne mazums jautājumu: Vai mūsu valodas stāvoklis ir tik labs? Vai visas pārmaiņas valodā ir progresīva attīstība? Vai šī attīstība ir pašregulējoša un tādēļ nav vajadzības to ietekmēt? un vēl citi. Šie jautājumi summējas vienā būtiskā vaicājumā: Vai mūsu valoda ir apdraudēta? Starp citu, šādu jautājumu sev uzdod arī daudzas citas tautas, un daudzas diemžēl arī saņem apstiprinošu atbildi. Ne velti 15. Pasaules valodnieku kongresa plenārsēde Kvebekā 1992. gadā bija veltīta apdraudētajām valodām. Ja netiks veikti kādi pretpasākumi, turpmāko 100 gadu laikā izmirs aptuveni 90% valodu, tā brīdina ievērojams Austrālijas valodnieks profesors Pīters Mīlhauslers. Jau vairākus gadudesmitus valodu attiecības ar apkārtējo vidi izzina īpaša valodniecības apakšnozare — ekolingvistika jeb valodas ekoloģija.

 

I.

Analoģiski dabas un kultūrvides aizsardzības programmām būtu nepieciešama arī valodas programma. Tāda darbojas, piemēram, lai nostiprinātu franču valodu Kvebekā, kataloņu valodu Katalonijā, basku valodu Basku zemē. Vispusīga valsts programma kopš 1989. gada ir pat gruzīnu valodai. Tā aptver gan valodas konstitucionālā statusa nodrošināšanu, gan valodas pētīšanu, gan mācīšanu visu pakāpju skolās, arī lietošanu plašsaziņas līdzekļos, tehniskā un informatīvā nodrošinājuma radīšanu, kā arī izdevējdarbību, t. i., gruzīnu valodas gramatiku, vārdnīcu, mācību grāmatu un mācību līdzekļu izdošanu. Programmā noteikta arī atbildības sadale starp iestādēm, organizācijām un uzņēmumiem. Manuprāt, latviešu valodai arī nepieciešama šāda programma, kura atgādinātu, kas mums pašiem, latviešiem, jādara savas valodas labā. Toties Latviešu valodas apmācības valsts programma, kas apstiprināta Ministru kabinetā 1995. gada rudenī, ir paredzēta latviski nerunājošo integrēšanai latviešu valodas vidē 10 gadu periodā.

Zinātnieku pienākums būtu ar vislielāko atbildību izstrādāt detalizētu ilgtermiņa Latviešu valodas valsts programmu, lai saglabātu un sargātu mūsu valodu.

 

II.

Programmas īstenošana būtu jāsāk ar individuālās un sabiedriskās apziņas veidošanu par valodas būtību, par dzimtās valodas vērtību, par valodas uzdevumiem, par tās attīstību, par pārmaiņām un citiem jautājumiem. Kāpēc tas vajadzīgs? Tāpēc, ka šo jautājumu izpratnē sakņojas visa valodas politika, attieksme pret valodu zinātnē, izglītībā un kultūrā. Starp citu, valodas politika nav tikai valodas situācijas juridiskās regulēšanas pasākumu kopums. Diemžēl šāda termina izpratne ir ieviesta Latvijas sociolingvistikā. Taču valodas politika ir arī valodu aizsardzības, izkopšanas un pētīšanas pasākumi.

Diemžēl arī valodas būtības izpratnē Latvijā, šķiet, sācis izplatīties uzskats, ka valoda ir tikai sazināšanās līdzeklis. Tikpat vienkāršs kā 1950. gadā Josifa Staļina paustais viedoklis: Valoda ir līdzeklis, rīks, ar kura palīdzību ļaudis savstarpēji sazinās, apmainās domām un saprotas. Bet Vilhelms Humbolts pagājušajā gadsimtā ir spriedis citādi: Valodas būtība pastāv uzdevumā ārējās pasaules matēriju iekļaut domu formā .., to atspoguļot un izzināt. Var apgalvot, ka visā teorētiskās jeb vispārīgās valodniecības mūžā ir meklēta un joprojām tiek meklēta atbilde uz šo jautājumu Kas ir valoda? Protams, skaidrs ir tas, ka katra valoda tai raksturīgā veidā saista cilvēku un tautu ar pasauli, ir starpniece izziņā un uztverē. Ir redzams, ka valodu dažādība nav tikai skaņās un zīmēs, bet arī pasaules skatījumā. Tādējādi valoda ir etnosa identitātes pazīme, ir unikāla un pašā būtībā neaizstājama. Tāpēc arī pagaidām pastāv valodu tūkstoši, kas sazināšanos, racionāli spriežot, it kā traucē.

Neapšaubāmi valodas sazināšanās funkcija izvirzās priekšplānā starptautiskā saskarsmē, citu valodu mācīšanā, tulkošanā un vēl citās jomās. Un tas, droši vien, var nostiprināt tur nodarbināto zinātnieku un praktiķu viedokli, ka valodas galvenais uzdevums ir būt par sazināšanās līdzekli. Uz šā pamata tālāk veidojas viņu zinātniskā un pedagoģiskā darbība. Taču latviešu valodnieki, domāju, spilgtāk izjūt citas valodas būtības puses (etnosa pazīme, kultūras veidošana). Šai apjausmai vajadzētu kļūt par apzinātu viedokli, no kura izriet atbildīga, uz nākotni vērsta darbība.

Arī valodas attīstības un pārmaiņu jautājumā mūsu valodniekiem bieži nav zinātniski pamatotas nostājas. Nereti procesi runā tiek novērtēti tikai pēc to izplatības, piemēram, atzīstot, ka daudzi, vai pat, ka tauta tā runā, bet netiek zinātniski analizēti. Kaut arī valodas attīstības izpratnē latviešu valodniekiem ir izcils paraugs — profesora Jāņa Endzelīna darbs un zinātniskais mantojums, arī ieguldījums valodas attīstības un pārmaiņu teorijā. Lai tikai mēs prastu to izmantot!

Tātad — ar atbildības apziņu domājot par latviešu valodas un valodniecības nākotni, nedrīkstam aizmirst teorētisko lingvistisko izglītību, pagātnes un tagadnes lingvistiskās domas un prakses studijas.

 

III.

Lai zinātnieki varētu atbildīgi un lietpratīgi vērtēt, brīdināt, ieteikt un apgaismot, ir nepieciešama daudzpusīga latviešu valodas pētīšana. Atbildība par valodu un nākotni un gauži ierobežotās finansiālās iespējas liek nopietni izraudzīties galvenos pētījumu virzienus, veidot noteiktu pētniecības stratēģiju. Šī atbildības nasta ir uzlikta Latvijas Zinātnes padomes (LZP) 11. nozares ekspertu komisijai, konkrēti valodniecībā — 4 cilvēkiem LU romāņu valodu profesora A. Bankava vadībā. Viņu kompetence, atbildības apziņa un godaprāts izšķir Latvijas valodu zinātnes turpmāko gaitu. Bet viņu rīcības kapitāls ir pētījumu projektu pieteikumi un LZP nozarei piešķirtā naudas summa. Pieteikumos, piemēram, 1997. gadā, bija pārstāvētas gandrīz vai visas latviešu valodniecības apakšnozares, bet LZP piešķirtā naudas summa bija Ls 47 499. Lielāko daļu no tās (apm. 73%) saņēma LZA Latviešu valodas institūta darbinieki 6 projektu veikšanai, bet pavisam Latvijā 16 projekti saņēma gada pabalstu, sākot no Ls 414 līdz Ls 7883. Cik lietderīgi šī nauda izmantota, par to lai liecina jauni pētījumi par latviešu valodu!

Lai nu kas, bet dažādu vārdnīcu trūkums sabiedrībā ir jūtams. To sagatavošanu un izdošanu, izmantojot mūsdienu datortehnoloģiju, vajadzētu mērķtiecīgi virzīt un atbalstīt. Starp citu, to ieteica jau 1992. gadā starptautiskā (t. s. dāņu) ekspertu komisija.

Neapšaubāmi vārdnīcu nozīme tālu pārsniedz zinātnes un sava laika robežas, piemēram, latviešu kultūrvides vārdnīca varētu kļūt par sava veida latviskās dzīves enciklopēdiju. Taču zinātnes nozares vadītājiem nevajadzētu atstāt pašplūsmei vārdnīcu tapšanu, bet gan virzīt to, apsverot vārdnīcas nepieciešamību un lietderību latviešu valodas saglabāšanai un uzlabošanai. Piemēram, var rasties jautājums, vai latviešiem šobrīd ir vajadzīgas vairākas žargona jeb slenga vārdnīcas. Tāpat, neaizmirstot atbildību nākotnes priekšā, vienmēr nopietni apsverams, ko likt vispārējā latviešu valodas vārdnīcā, resp., vai ievietot tajā arī vārdus no t. s. dzīvās valodas.

 

IV.

Pedagogu un reizē arī zinātnieku atbildībai ir veltīti citi šīs konferences referāti. Pievērsīšu uzmanību tikai vienam šīs atbildības aspektam, proti — tulku un tulkotāju izglītība, par ko esmu jau rakstījusi (Izglītība un Kultūra,1997. g. 19. jūnijs).

Liekas, ka latviešiem nekad agrāk nav bijis tik daudz tulku un tulkotāju kā pašreiz: tulko mīlestības un kriminālromānus, mācību literatūru, likumus un līgumus, veselus žurnālus un avīzes, tulko karaļu un valstsvīru runas, reklāmu un sludinājumus, preču etiķetes un lietošanas pamācības, un, protams, televīzijas seriālus. Dažkārt šķiet, ka latvieši savā valodā vairs nedomā, bet tikai tulko citās valodās radītus tekstus, tekstiņus un pekstiņus.

Nekad agrāk Latvijas augstskolās nav bijušas īpašas tulku un tulkotāju nodaļas, kā tagad ir Ventspils augstskolā. Nekad agrāk nav piedāvātas iespējas apgūt dažādas tulku specialitātes: gids — Starptautiskā tūrisma augstskolā, referents — Praktiskās psiholoģijas institūtā un varbūt vēl citas. Tas ir lieliski, ja vien studiju programmās netiek aizmirsta valoda, kurā tulkos un kura parasti ir tulka / tulkotāja dzimtā valoda resp. latviešu valoda.

Tā kā dažviet tā ir aizmirsta, būtu jāatgādina izglītības un kultūras darba vadītājiem divas senas patiesības. 1) Tulkiem un tulkotājiem valoda, kurā viņi tulko, ir jāprot vēl labāk nekā valoda, no kuras viņi tulko. 2) Arī dzimtā valoda ir jāmācās un jāizzina tās daba.

Tātad — tulku un tulkotāju studiju programmās ir nepieciešamas arī dzimtās valodas studijas. Ne vien norādes par iespējamām kļūdām latviešu valodas lietojumā, bet vispusīga valodas ārējās un iekšējās formas apgūšana, vēlams, salīdzinot ar otru valodu (angļu, vācu, franču vai citu). Bez šaubām, topošajiem tulkiem un tulkotājiem ir jāapgūst arī dzimtā kultūrvide, īpaši tās izpausmes vārdu krājumā, frazeoloģijā, vietvārdos un personvārdos. Protams, jāiepazīst tās nozares terminoloģija, kurā nāksies tulkot, kā arī jāiegūst pārskats par latviešu vārdnīcu pūru, lai prastu to izmantot. Arī latviešiem tradicionālā runas etiķete, neverbālās jeb bezvārdu sazināšanās līdzekļi, sinonīmu krājums, pareizas izrunas normas un vēl daudz kas ir jāapgūst tiem jauniem ļaudīm, kuri nolēmuši kļūt par atbildīgiem un prasmīgiem starpniekiem tautu saskarē.

 

Šogad 6. oktobrī paies 10 gadu, kopš mūsu valodai ir atjaunots valsts valodas statuss. Šajos gados ir pierādījies, ka valodas stāvokli sabiedrībā nevar glābt ar likumu vien. Protams, tas ir nepieciešams ārējai regulēšanai. Taču ar komisijām, centriem, inspekcijām, programmām un zinātnieku atbildību ir par maz, ja latvieši Latvijā nepietiekami apzinās katrs savu atbildību un līdzdalību mūsu valodas kopšanā un pastāvēšanā.

Kaut piepildītos Stefana Cveiga vārdi: Atbildība gandrīz vienmēr atraisa cilvēku labākos spēkus!

Ina Druviete, Dr. habil. philol.:

Valoda un politika valodas likumdošanā

Šī raksta virsraksts varētu būt arī "Vēl un vēlreiz par Valsts valodas likumprojektu" (sal. I.Druviete. Par valsts valodas likumprojekta pamatnostādnēm — "Latvijas Vēstnesis", 1996.g. 11.aprīlis; I.Druviete. Vēlreiz par Valsts valodas likumprojektu — Latvijas Vēstnesis, 1997.g. 5.novembris). 1995.gada novembrī vēl 5.Saeimai iesniegtais likumprojekts līdz šim ir izskatīts tikai pirmajā lasījumā. Par likumprojektu viedokli izteikušas vairākas amatpersonas un organizācijas, un ir sākusies diskusija par ieteikto likuma pantu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām (sk. Dz.Hirša. Valsts valodas centra komentārs EDSO biroja komentāriem par Valsts valodas likumprojektu. "Latvijas Vēstnesis", 1998.g. 21.aprīlis). Līdzšinējā likumprojekta apspriešanas gaita liecina, ka runa nav tikai par jaunajiem pantiem, bet gan par Latvijas valodas politikas pamatprincipiem, jo iebildumi tiek izteikti arī pret pašreizējā LR Valodas likumā (1992) jau ietvertajām normām, kuru nepieciešamība sešu gadu laikā ir pierādījusies. Kā zināms, 1992. gada LR Valodas likumu un Latvijas valodas politiku kopumā pozitīvi vērtējuši gan ANO, gan EP eksperti, kā arī daudzi valodas politikas speciālisti. Līdz ar to rodas likumsakarīgs jautājums: vai dažu gadu laikā būtu kardināli mainījusies starptautiskā nostādne valodas tiesību jomā? Lai uz šo jautājumu atbildētu, paskatīsimies, kādas ir jaunākās atziņas nozarē, kas veido zinātnisko pamatu lingvistiskās likumdošanas izvērtēšanai — valodas politikā.

Zinātne par valodas politiku

Valodas politika kā iekšpolitikas sastāvdaļa ir valsts, klases, partijas, sabiedriska grupējuma īstenotu apzinātu pasākumu kopums, kas vērsts uz valstiskā vai teritoriālā veidojumā pastāvošā valodu vai vienas valodas paveidu funkcionālā sadalījuma saglabāšanu vai maiņu, runātāju kolektīvo valodas tiesību apjoma noteikšanu un uz noteiktas valodas standartizāciju. Valodas politika kā zinātne savukārt ir sociolingvistikas nozare, kas pētī likumsakarības valodu statusa un sociālo funkciju regulēšanu valstiskā līmenī, tās konceptuālo pamatu un instrumentālos risinājumus atšķirīgās valodas situācijās. Šī zinātnes nozare analizē arī lēmumus (likumus, noteikumus, vadlīnijas) par valodu lietojuma funkcionālajām sfērām un valodu runātāju tiesībām.

Tikai pāris gadu desmitus ilgajā attīstības vēsturē valodas politikas teorija ir spējusi integrēt politoloģijas un jurisprudences atziņas, pašlaik notiek strauja ekonomikas un psiholoģijas kategoriju iekļaušana. Zinātniskās literatūras vienību skaits šai nozarē jau sniedzas vairākos simtos, tiek izdoti vairāki starptautiski žurnāli (piem., "International Journal of the Sociology of Language", "Language Planning & Language Policy", "Journal of Multilingual and Multicultural Development", "Sociolinguistica"). Lielākajā daļā pasaules universitāšu kurss "Valodas politika" iekļauts gan lingvistu, gan juristu, gan politologu sagatavošanas programmās.

Valodas politika līdztekus etnopolitikai, kultūrpolitikai un izglītības politikai īpaši nozīmīga ir multietniskās valstīs, un šais valstīs arī vajadzētu veidot stabilu zinātnisku pamatu valsts institūciju darbībai. Dž.Fišmens, piemēram, valodas politiku ierindo vienā rindā ar tādiem jēdzieniem kā etniskā identitāte, nacionālisms, plurālisms u.tml. Viņš atzīst, ka valodas politika ir galvenokārt līdzeklis, kā "mazāk veiksmīgi valodas kolektīvi (t.i., konfrontācijā ar spēcīgāku etnolingvistisko agregātu) organizē pašaizsardzību, kā arī pielīdzināšanos "starptautisko valodu" līmenim vismaz dažās funkcijās". Šāda koncepcija parasti neformulē valodas politikas ideoloģisko bāzi, kā arī tās saistību ar sabiedrībā valdošajām varas attiecībām. Valodas politikas subjekts tātad ir nevis sabiedrība kopumā, bet gan valsts varas un pārvaldes aparāts. Valodas politikas efektivitāte ir atkarīga no to institūciju autoritātes, kas var valodas politiku kontrolēt.

Diemžēl mūsdienu politiskajā teorijā ir grūti atrast vietu valodas politikai; no otras puses, valodas politika ir grūti saskaņojama ar citiem politikas virzieniem. Teorijās, kas saistītas ar tautību, valoda parasti tiek reducēta uz etnicitāti, kas bieži ir sinonīms etniskajiem konfliktiem; postmodernisma politiskajās teorijās valoda nereti tiek uztverta kā globalizāciju un ekonomiku kavējošs faktors. Valodas jautājumi joprojām ir sekundāri, t.s. "lielajā politikā" tie parasti tiek skatīti kopā ar etniskajiem faktoriem, kas arī joprojām netiek pienācīgi novērtēti.

Valodas jautājumi politikā var tikt skatīti no dažādiem skata punktiem. Socioloģiskā perspektīva ņem vērā vairāk faktisko valodas lietojumu un attieksmes nekā to oficiālo statusu un politiskās formas tiek saistītas ar ikdienas politisko aģentu (eliti, valodas kolektīvu) darbību. Kulturoloģiskā perspektīva analizē valodas nozīmi kultūras terminos, saistībā ar mainīgajiem etnosa konceptiem. Diskursa perspektīva uzsver valodas relatīvo autonomiju, nevis mēģina reducēt attieksmi pret valodu uz etniskiem vai politiskiem faktoriem. Saistībā ar oficiālu kādas valsts valodas politikas vērtējumu starptautiskās organizācijās, nozīmīga ir juridiskā perspektīva — valsts lingvistiskās likumdošanas aktu samērošana ar valstij saistošiem starptautiskas nozīmes dokumentiem.

Lai izprastu valodas politikas nozīmi sabiedrības funkcionēšanā un organizācijā, valodas politika jāskata no redzesleņķa, kas izgaismo varas attiecības un interešu konfliktu. Valodas politikā darbojas daudzi un dažādi faktori, kuri jāskata to mijiedarbībā. Kā norāda R.Kūpers, zinātniekam jābūt spējīgam atbildēt uz jautājumu "Kas dara ko kuram, kad, kur, kā, kāpēc", un valsts varai savukārt jāizmanto šis zinātnieku potenciāls. Valsts līmenī tas notiek, veidojot nacionālos valodu likumus un normatīvus aktus, starpvalstu līmenī — izstrādājot starptautiski saistošus dokumentus, kas skar arī valodu lietojumu.

Lingvistiskās cilvēktiesības — jauns jēdziens

Pēdējā desmitgadē strauji attīstās tāds cilvēktiesību atzars kā indivīda lingvistiskās tiesības. Minoritāšu tiesību kompleksā aizvien lielāku vietu ieņem minoritātes valodas tiesības. Līdz pat 90.gadiem valodas tiesības nebija likumdošanas objekts, jo valodu attiecības tradicionāli piederēja tradīciju un paražu tiesību sfērai. Pašlaik tiek atzīts par nepieciešamu regulēt arī valodu grupu attiecības.

Tādēļ valodas politikas teorijā un praksē kopš 90.gadiem tiek iekļauti arī valodas tiesību jautājumi. Fundamentālu zinātnisku darbu šai jomā vēl nav daudz. Starp autoritatīvākajiem izdevumiem būtu minami šādi darbi: Linguistic Human Rights: Overcoming Linguistic Discrimination. Ed. by T.Skutnabb-Kangas, R.Philipson. Berlin, 1995; F.de Varennes Language, Minorities and Human Rights. The Hague, 1996; Linguistic Human Rights from a Sociolinguistic Perspective. International Journal of the Sociology of Language, Vol.127, 1997, kā arī Tallinas (1991), Barselonas, Honkongas (1996) un Budapeštas (1997) lingvistisko cilvēktiesību konferenču materiāli. Pašlaik tiek atzīts, ka šķirami divi lingvistisko tiesību līmeņi: individuālais un kolektīvais. Individuālajā līmenī jebkurai personai ir tiesības "identificēties ar savu dzimto valodu un prasīt, lai citi šo identificēšanos respektētu" (R.Filipsons). Kolektīvajā līmenī grupai ir tiesības mācīt savu valodu kopienas uzturētās skolās, lietot to grupas iekšējās dzīves organizēšanā, vismaz kultūras, izglītības, reliģijas, informācijas un sociālajā jomā. Pretēji daudzām citām izpētes jomām valodas politikā un it īpaši lingvitisko tiesību jomā, uzkrājot faktu materiālu un padziļinoties kompleksai analīzei, kļūst aizvien grūtāk formulēt visparējas patiesības. Pasaulē ir ap 250 valstu, vismaz 6000 valodu, un neeksistē divas pilnīgi vienādas valodas situācijas. Jaņem vērā konkurentvalodām piemītošais varas (ekonomiskās vērtības) un prestiža līmenis. Valodu un kultūru kontakti par valodas nāves cēloni var kļūt tad, ja valodas kolektīvs nonāk ekonomiskos, politiskos un kultūras kontaktos ar ekonomiski stiprāku, agresīvāku, politiski dominējošu valodas kolektīvu. Ja šādi kontakti ir ekonomiski nepieciešami un ekonomiskās priekšrocības pieejamas tikai ar otras valodas starpniecību, pirmās valodas prestižs krītas pat funkcijās, kas nav tieši saistītas ar ekonomisko labklājību (kultūra, reliģija, neformālā komunikācija).

Joprojām zinātnieku aprindās risinās arī domu apmaiņa par to, kādas ir attiecības starp individuālajām un kolektīvajām tiesībām lingvistisko cilvēktiesību gaismā. Ievērojot valodas lielo lomu etnosu identitātes saglabāšanā un valsts iekšpolitikā, valodu konflikti vai to iespējas pastāv ikvienā multilingvālā valstī. Vairumu pēdējās desmitgades bruņoto iekšpolitisko konfliktu radījusi pretruna starp diviem starptautisko tiesību pamatprincipiem. Šie principi ir 1) valstu suverenitāte, teritoriālā integritāte un neatkarība stabilas starptautiskas sistēmas ietvaros un 2) tautu pašnoteikšanās tiesības. Viens no ceļiem, kā nepieļaut šo divu principu sadursmi, ir pārdomāta valodas politika, kas garantētu gan majoritātes, gan minoritāšu valodas tiesības.

Gandrīz ikvienā multilingvālā valstī iespējams atrast kopīgas iezīmes valodas situācijā, tomēr atšķirības valstu politiskajā sistēmā, vēsturiskajā attīstībā, iedzīvotāju etnodemogrāfiskajā sastāvā un psiholoģijā padara neiespējamu tiešu vienas valsts valodas politikas principu un metožu izmantojumu citas valsts valodas politikā. Valodas situāciju un valodas politikas komparatīvi pētījumi tomēr ir nepieciešami, lai nostiprinātu valodas politikas zinātnisko pamatu, it īpaši sabiedrības transformācijas periodos. Veidojot Latvijas valodas politikas zinātnisko pamatu, citu multilingvālo valstu pieredze tiek plaši izmantota. Savukārt aktīvie sociolingvistiskie procesi Baltijas valstīs rosinājuši ārvalstu pētniekus analizēt tos pasaules un Eiropas kontekstā, kā arī veikt komparatīvus pētījumus. Tomēr salīdzinājumā ar citiem valodas problēmu reģioniem (Kvebeka, Indija, Centrālāfrika, Šveice, Beļģija u.c.) Baltijas valstīm īpaša uzmanība veltīta netiek.

Lingvistiskās likumdošanas īpatnības

Likumdošanai valodas jomā ir viens vienīgs mērķis — risināt lingvistiskās problēmas, kas rodas valodu konfliktu dēļ, ar likumu nosakot valodu statusu un to lietojumu valstī. Tam pamatā nepieciešama zinātniska valodas situācijas izpēte. Valodas politikas koncepcijas un valodu likumu izstrādes process ideālā gadījumā notiktu šādos posmos: faktu vākšana; uzdevumu izvirzīšana un stratēģijas noteikšana: programmas realizācija, rezultātu novērtēšana un programmas koriģēšana pēc atgriezeniskās saites metodes. Tomēr šāda situācija ir tikai nedaudzās valstīs. Tiek atzīts, ka zinātnieku rekomendācijām ir visai mazas iespējas ietekmēt valdības lēmumus, ja ieteikumi ir pretrunā ar valdošo ideoloģiju. "Un tāpēc sociolingvisti saduras ar morālu dilemmu," raksta ASV socioligvistikas klasiķe K.Brata-Paulstone. "Viņi var piedāvāt ideālu risinājumu valodas problēmām, kas ietver arī liberālas un morālas vērtības, bet ir visai maza iespēja, ka šo risinājumu pieņems tie, ko tieši skars tā rezultāts. Ko gan tur var darīt?"

Ir jāsaprot ne tikai politiskais, bet arī sociālais konteksts. Ja minoritāšu valodas saglabā savas funkcijas pretstatā valdības lēmumiem, te ir iesaistīts sociālais faktors, kas kontrolē politisko. Tie jāņem vērā, ja gribam politiski reāli skatīties uz valodas politiku, bet jāņem vērā vēsturiskie faktori, grupu dinamika, dažādu apstākļu ietekme uz valodas uzvedību, lai noteiktu limitus administratīvai un politiskai darbībai.

Etnodemogrāfiskā un politiskā situācijā, etnosu mentalitāte, vēsturiskā pieredze dažādās pasaules valstīs ir atšķirīga; atšķirīgs ir valodu konstitucionālais statuss un likumdošana valodu jomā. Valodas politikas pasākumi, kas dod labus rezultātus vienā valstī, var izrādīties pilnīgi nederīgi vai pat kaitīgi citā valstī. Tāpēc citu valstu pieredze valodas politikā izmantojama kritiski un analītiski, it īpaši unikālajā Baltijas valstu situācijā. Vēsturisku un etnodemogrāfisku apstākļu dēļ nav iespējams vilkt tiešas paralēles Baltijas valstu un citu reģionu starpā. Tomēr jāatzīst, ka vairākos no nedaudzajiem rakstiem, kas pēdējos gados veltīti Baltijas valstu valodas politikai, valodas situācija Latvijā, Lietuvā un Igaunijā traktēta samērā virspusīgi. Tas norāda, ka vēl joprojām teorētiski nav atrisināts jautājums par valodas aizsardzības pasākumu atkarību no valsts un valodas formālā juridiskā statusa. Majoritātes un minoritātes jēdzienu nekorekts traktējums attiecībā uz Baltijas valstu valodas politiku liecina, ka joprojām dzīvotspējīgs ir ideālistiskais viedoklis par valodu faktiskās hierarhijas tiešu atkarību no valodu oficiālā statusa valstī.

"Lingvistiskajai likumdošanai raksturīga liela konceptuāla autonomija no citām likumdošanas nozarēm; tajā radušās īpašas definīcijas (piem., valodu oficiālais statuss, teritoriālais un personālais princips), kuru attīstībai vispārīgāki juridiski koncepti izmantojami visai maz" (B. de Vite). Ir skaidrs, ka nav viena modeļa, kā valodas politiku varētu piemērot politiskajiem imperatīviem. Valodas politikas politiskā konteksta izpratnei ir jāatkāpjas no abstrakta skatījuma uz politisko attīstību, nacionālo valsti, minoritātēm. Diskusijas par Latvijas valodas politiku un jauno Valsts valodas likumprojektu vēl nav beigušās, un jaunākās valodas politikas teorijas atziņas apstiprina šī likumprojekta atbilstību starptautiskajiem lingvistisko cilvēktiesību standartiem.

Tenu Karma, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis:

Kurš kuru diskriminē

Mēs zinām, ko par latviešu valodu Latvijā domā paši latvieši. Bet laikam nebūtu lieki te dzirdēt arī, ko par latviešu valodu Latvijā domā citi, kas nav latvieši. Viens no tiem citiem esmu arī es. Daži visus mūs, cittautiešus, mēdz saukt par krievvalodīgajiem. Tāda klasifikācija man atgādina tos tālos laikus, kad latviešu zemes iedzīvotājus tāpat sadalīja divās daļās — tikai toreiz vācos un nevācos.

Protu arī krievu valodu, bet tā man nav ne dzimtā, ne vismīļākā no valodām, ko protu. Šajā apzīmējumā jūtos neērti, jo tāda divdalījuma lietotāji mēdz uzsvērt, ka krievvalodīgie Latvijā tiekot diskriminēti. Esmu Latvijā nodzīvojis ilgāk par pusi no sava mūža, bet no šīs zemes pamatiedzīvotāju puses nekādu nicinājumu, kur nu vēl diskrimināciju, neesmu jutis. Man ir bijuši tādi paši dzīves un darba apstākļi kā pamatiedzīvotājiem. Neesmu baudījis tādas priekšrocības, kādas ir bijušas daudziem t.s. krievvalodīgajiem.

Pagājušā gadsimta pašā sākumā Rīgā dzimis un savu īso mūžu ārpus savas tēvu tēvu zemes nodzīvojis igauņu mūsdienīgās dzejas iesācējs, daudzu valodu pratējs Kristians Jāks Petersons (1801–1822). Tāpat kā šis mans tautietis neesmu slēpis, ka man visskaistākā un vismīļākā ir mana dzimtā valoda, vismīļākā zeme ir Igaunija un vismīļākā pilsēta — dzimtā Tērbata.

Domāju, ka tādas pašas jūtas pret savu dzimto valodu un zemi ir arī katram īstam latvietim, krievam vai jebkuras citas tautības pārstāvim — vienalga, vai viņš dzīvo savā vai kādas citas tautas zemē. Varbūt citas tautas vidū tādas jūtas kļūst pat stiprākas.

Taču tas nenozīmē, ka igaunis, kas dzīvo Latvijā, vai latvieši, kas dzīvo Igaunijā, gribētu tur uzspiest savu valodu. Mēs esam likteņa biedri un saprotam viens otru, kaut arī mūsu valodas ietilpst dažādās valodu saimēs. Tomēr mani tautieši Latvijā un latvieši Igaunijā kaimiņu valodas apgūšanu uzskata par pašsaprotamu lietu, jo tas taču ir viselementārākās lojalitātes un cieņas apliecinājums pret tautu, kuras zemē iznācis dzīvot.

Bet krievi, kas Latvijā ir dzīvojuši desmitiem gadu (un grib te dzīvot arī turpmāk), nevar un nevar apgūt latviešu valodu, kas viņu valodai turklāt ir radniecīga un kuras apgūšana viņiem ir nesalīdzināmi vieglāka nekā igauņiem latviešu un latviešiem igauņu valodas apgūšana.

Krievvalodīgie latviešu valodas apguvē saskata diskrimināciju un prasa krievu valodas pasludināšanu par otru valsts valodu Latvijā. Es tādā pieejā saskatu necieņas un nicinājuma izpausmi pret latviešu tautu, kuras vidū un kuras zemē šie cilvēki dzīvo.

Nevar citā zemē gribēt visu to, kas iespējams tikai savā zemē. Tādas prasības izvirzītāji ir izdarījuši lāča pakalpojumu saviem tautiešiem. Viņi acīm redzot nedomā par okupācijas seku likvidēšanu, bet gan Staļina pārkrievošanas politikas turpināšanu, kuras rezultātā pāri par 65 tautām nokļuvušas Krievijas impērijas tautu sarkanajā grāmatā. Šāda pieeja nekādi nevar veicināt savstarpēju saprašanos. Tā tikai rāda, ka šādas prasības virzītāji nav vēl nobrieduši kļūt par latviešu zemes pilsoņiem. Pilsonības piešķiršana šādi domājošu iedzīvotāju daļai būtu bīstama latviešu valodas un nācijas, pēc tam droši vien arī igauņu un vēl kādas mazās nācijas un valodas pastāvēšanai. Tas nozīmētu atņemt latviešiem vienīgo zemi, kur viņi savu valodu var lietot arī ārpus mājām.

Krievu valodas un krievu liktenis tiks lemts vienīgi Krievijā, bet latviešu valodas un latviešu liktenis — Latvijā. Latvietis, kurš dzīvo Krievijā, to saprot! Bet vai to saprot arī krievs, kurš dzīvo Latvijā?!

Vienīgā tauta, kuras valodai Latvijā vēl būtu morālas tiesības uz otras valsts valodas statusu, ir Latvijas otra pamattauta lībieši. Taču gadu simteņiem ilga lībiešu valodas ignorēšana no svešu varu puses novedusi šo valodu situācijā, kas šobrīd neļauj šo domu īstenot.

Caveant consules, lai mēs nenonāktu tādā situācijā!

Vai atņemt kādai tautai visdārgāko — viņas dzimto valodu viņas dzimtajā zemē — nav šīs tautas piederīgo visīstākā diskriminācija un genocīds?

Juris Borzovs, Guntis Fricnovičs, Dr.sc.comp.:

Latviešu valoda un brīvā tirgus ekonomika

Mēģināsim ielūkoties nedaudz tālākā nākotnē un rast atbildi uz jautājmu, kā pašreizējās sabiedrības attīstības tendences varētu iespaidot latviešu valodas likteni. Kas mums jādara, lai, iekļaujoties sabiedrības attīstības procesos, nezaudētu savu dzimto valodu? Vai tas vispār iespējams? Lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, mums jāparaugās apkārt, jāsaprot, kur virzās sabiedrība un kurp dodamies mēs.

Sīkāk pakavēsimies pie diviem mūsdienu sabiedrības attīstības aspektiem, kas, mūsuprāt, ir visai cieši saistīti un var būtiski ietekmēt mazo tautu valodu, t.sk., latviešu valodas lietošanu un attīstību.

Pirmkārt, jāatzīmē, ka cilvēce pašlaik atrodas informācijas sabiedrības sākuma posmā. Šo sabiedrības attīstības posmu raksturo, no vienas puses, eksplozīva globālās informācijas plūsmas palielināšanās, bet, no otras puses, strauja informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas attīstība un šo divu tehnoloģiju pakāpeniska konverģence. Lielāko šīs ātri augošās informācijas plūsmas daļu veido informācija, kas tiek radīta un nodota tās saņēmējam tās dabiskajās valodās. Pajautāsim sev, kādās valodās mēs pašlaik varam saņemt mums vajadzīgo informāciju no tādām globālām informācijas apmaiņas sistēmām, kā, piemēram, Internet tīkls. Padomāsim, kāpēc vairumā gadījumu mums piedāvā iespēju apmainīties ar informāciju tikai vienā — angļu valodā. Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, atcerēsimies, ka informācija ir tāda pati prece kā jebkura cita. Tās radītāji, apstrādātāji un piegādātāji brīvā tigus apstākļos sīvi cīnās par noieta tirgiem, cenšas samazināt savas preces pašizmaksu un gūt peļņu, pārdodot savus pakalpojumus.

Otrkārt, pašreizējo sabiedrības attīstību raksturo izteiktas ekonomiskās integrācijas tendences. Spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Šādas reģionālas integrācijas lietderību nosaka nepieciešamība palielināt saražoto preču noieta tirgu un kooperēties, lai paaugstinātu savu ražojumu konkurētspēju pasaules tirgū — tātad galvenokārt tīri ekonomiski apsvērumi. Lai nodrošinātu šādas integrācijas efektivitāti, tiek likvidēti visādu veidu tradicionālie ierobežojumi — tiek nodrošināta brīva personu, preču, pakalpojumu un kapitāla pārvietošanās starp šajā integrētajā sabiedrībā iesaistītajām valstīm. Citiem vārdiem sakot, tirgus noārda dažādas robežas, t.,sk. arī tādu robežu kā valoda.

Šīs divas (un ne tikai tās) mūsdienu sabiedrības attīstības tendences rada nopietnus draudus mazo tautu valodām un līdz ar to kultūrām, kuru nesējas ir šīs valodas. Eiropā šos draudus apzinās un izeju no tiem redz mērķtiecīgā daudzvalodu sabiedrības veidošanā, ieguldot ievērojamus līdzekļus, lai neatstātu šos procesus tikai tirgus ziņā. Pretējā gadījumā kā informācijas nesējas var palikt tikai dažas vai pat viena valoda. Eiropā redz vienu šis problēmas risināšanas ceļu — izstrādāt informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas un valodu apstrādes sistēmas vienlaicīgi daudzām valodām. Jau šodien tiek koncentrēti spēki un līdzekļi uzdevuma risināšanai.

Ko darīt mums, lai iekļautos Eiropas daudzvalodu sabiedrībā, saglabājot savu dzimto valodu un radot tās turpmākās attīstības perspektīvas? Atbilde šķiet vienkārša — jāveic tas papilddarbs, kas jādara katrai mazai tautai savas valodas saglabāšanai. Neatliekot ne dienu, ne stundu, valstij jānodrošina vismaz trīs šādu pamatuzdevumu risināšana:

• latviešu valodas ieviešana datoros,

• datorizētu tulkošanas sistēmu izstrādāšana,

• latviešu terminoloģijas attīstība.

Mazas tautas valoda šajos apstākļos pati vien neizdzīvos. Tā ir īpaši jābalsta. Jauni vārdi rodas tur, kur rodas jauni procesi un lietas, kur atklāj jaunas parādības. Tikai retos gadījumos tas notiek mazās tautās un pat tad šie jaunatklājumi parasti tiek aprakstīti kādā no lielo tautu valodām. Ja tauta grib pastāvēt, tai jāspēj savā valodā runāt par visu, kas notiek pasaulē. Būt mazai tautai ir papildu darbs ikvienam šīs tautas pārstāvim, ne tikai radot nosaukumus pasaulē notiekošajam, ko dara nedaudzi, bet arī aktīvi lietojot šos nosaukumus saziņā, kas būtu jādara katram. Ekonomiski šis darbs neatmaksājas. Atalgojums var būtu tikai viens — tautas un valodas izdzīvošana.

Latviešu valodas turpmākais liktenis atkarīgs no politiskās doktrīnas, kas nosaka valodas lietošanu Latvijas Republikā pārredzamā nākotnē, un no ilglaicīgās stratēģijas izstrādāšanas latviešu valodas saglabāšanai, ņemot vērā sabiedrības attīstības vispārējās tendences.

Patlaban spēkā esošais Valodu likums un tā jaunais projekts, kas jau ilgāku laiku iestrēdzis Saeimā, ir tikai mēģinājums pakāpeniski atgriezt latviešu valodai Latvijā izplatītākās valodas statusu. Pat vislabākais Valodu likums var risināt tikai mūsu iekšējās valodu lietošanas problēmas. Tieši ilglaicīgās stratēģijas izstrādāšana un valsts atbalsts minēto pamatuzdevumu risināšanai, mūsuprāt, rada priekšnoteikumus latviešu valodas saglabāšanai ilgstošākā laika posmā. Draudus, ko mazas tautas valodai rada mūsdienu sabiedrības attīstības tendences, nevar novērst ar kādas atsevišķas valsts normatīvo aktu pieņemšanu. Pret šiem draudiem var cīnīties ar katra mazās tautas parstāvja pašaizliedzīgu darbu, nopietnu valsts materiālo un politisko atbalstu, kas stimulētu starptautisku sadarbību šo problēmu risināšanā.

Latvijā valsts atbalstam ir īpaši svarīga nozīme, jo nepietiek veicināt tikai tieši ar valsts valodas saglabāšanu saistīto uzdevumu risināšanu. Vienlaicīgi jārisina arī sociālās un ar tām saistītās demogrāfiskās problēmas. Nav jēgas tuvākajos 10—20 gados tērēt lielus valsts materiālos resursus latviešu valodas saglabāšanai un attīstībai, ja pēc 10—20 gadiem nebūs, kas šajā valodā runā.

Raita Karnīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle:

Latviešu valoda darba tirgus konkurencē

Manas uzstāšanās mērķis ir izteikt savu viedokli par latviešu valodas aizsardzību ekonomiskajā aspektā, tas ir, saistot valodas aizsardzību ar Latvijas iedzīvotāju konkurētspēju darba tirgū.

No vienas puses, ir nepieciešams saglabāt un attīstīt pareizu latviešu valodu. Latviešu valodas nozīme latviešu tautas attīstībā ir saprasta un novērtēta. Par to ir daudz runāts, un vēl daudz runās speciālisti un sabiedrība. Blakus citiem, šeit jau minētiem pierādījumiem, latviešu valodai kā vienotājai ir nozīme arī tautsaimniecības attīstībā. Kopīgi darbojoties, ir nepieciešams sazināties bez grūtībām. Slikta valoda traucē sazināšanos, un tas veicina vienā valodā runājošo apvienošanos un darba kolektīvu noslāņošanos pēc valodas principa, kas Latvijā ir samērā izteikta parādība. Ir izveidojušies uzņēmumi, kuros strādā pārsvarā krievu valodā runājošie, un uzņēmumi, kuros strādā pārsvarā latviešu valodā runājošie (tautībai šeit nav tik liela nozīme). Ir nozares, kurās dominē krievu valoda (piemēram, dzelzceļš, tirdzniecība) un nozares, kurās dominē latviešu valoda (kultūra, programmatūras ražošana u.c.). Dažādās valodās runājošie darba kolektīvi (uzņēmumi) gandrīz nesadarbojas, tiem ir dažādi mērķi, ietekme un dažādi tirgi. Lai samazinātu nošķirtību pēc valodas principa, nepieciešams likvidēt valodas barjeras. Padomju laikā valodas barjeras nolīdzināja krievu valodas dominance. Mūsdienās jāpanāk latviešu valodas dominance. Tātad, ne tikai no valodas aizsardzības viedokļa, bet arī no tautsaimniecības attīstības veicināšanas viedokļa ir nepieciešams paplašināt valodas lietotāju loku.

Ja tā, tad jārēķinās ar valodas izkropļojumiem, kas neizbēgami rodas, ja valodu sāk lietot liels skaits ne visai labi sagatavotu cittautiešu. Pēdējā laikā latviešu valodu apdraud arī angļu valoda, kas sava racionālisma, lietojamības un lipīguma dēļ ir varbūt vēl bīstamāka nekā krievu valoda.

Protams, ka mazā valstī ar tādu iedzīvotāju sastāvu kā Latvijā, kur dzīvo un savu valodu ikdienā lieto cittautieši, latviešu valoda ir apdraudēta. Vide, dzīves un ekonomiskie apstākļi nepieprasa latviešu valodas zināšanas, tāpēc cittautiešiem latviešu valodas apgūšanai nav motivācijas. Pareizas latviešu valodas apgūšana dažkārt ir par grūtu pat latviešiem, un to uzskatāmi demonstrē prese un skanošie masu saziņas līdzekļi (radio, televīzija). Var teikt, pareizas valodas kultūra Latvijā nav ieaudzināta un izkopta. Latvieši viegli un ar lielu patiku iesaista latviešu valodā svešvārdus un patapinājumus. Tāpēc latviešu valodas aizsardzībai ir jālieto administratīvas metodes — valodas statuss jānosaka ar likumu, jāreglamentē valodas lietošana oficiālajos dokumentos un jākontrolē likuma ievērošana. No latviešu valodas aizsardzības viedokļa ir pamatota vēlēšanās pasargāt latviešu valodu no citu valodu ietekmes, samazinot to pieejamību ikdienā. Piemēram, nosakot normu, ka skanošajos masu saziņas līdzekļos visiem raidījumiem (arī kinofilmām) jābūt tulkotiem latviski. Svešvalodu apgūšanai paliek skolas sols, īpašie kursi, dzīves un darba situācijas un sfēras, kur svešvalodu pieejamību nav iespējams novērst (Internet, datoru programmas).

Vai tas ir pareizais un vienīgais ceļš, kā palīdzēt latviešu valodai? Un kādas būs šādas rīcības ekonomiskās sekas?

Valoda ir faktors, kas nosaka personas konkurētspēju darba tirgū. Ja visu ekonomisko darbību iespējams veikt Latvijā — pietiek tikai ar latviešu valodu. Diemžēl, mazā valstī tā nenotiek. Latvijas uzņēmumi sadarbojas ar ārvalstu uzņēmumiem. Latvijas ierēdņi darbojas ārvalstīs, pārstāvot valsti. Cilvēkiem Latvijā ir jāspēj piedalīties informācijas apmaiņā ar ārvalstīm, apgūt citu valstu pieredzi, izmantot to zinātniskos sasniegumus. Šajā procesā piedalās liels skaits cilvēku, un patiesībā jebkuram jābūt gatavam, ka tā profesionālo pienākumu pildīšanai būs nepieciešamas svešvalodu zināšanas.

Valodas tautsaimniecisko nozīmi apliecina uzņēmējdarbības attīstība Latvijā un citās valstīs. Līdz 1990.gadam iedzīvotāju svešvalodas zināšanas Latvijā bija vājas, izņemot krievu valodu. 1990.gadā, tūlīt pēc lielo pārmaiņu sākuma, valodas prasmes trūkums izrādījās par šķērsli jaunu tirgu iegūšanai pēc Krievijas tirgus sabrukuma. Latvijas uzņēmēji tērēja līdzekļus tulkošanas samaksai, tomēr nespēja likvidēt valodas radītos apgrūtinājumus — pārpratumus, pārsteidzīgus lēmumus, kas rodas, ja nav saprotams vienošanās konteksts utt. Turpretī cilvēki ar labām valodas zināšanām spēja attīstīt žilbinošu karjeru, gūt panākumus uzņēmējdarbībā, izmantojot ārvalstu sākotnējo labvēlību un veidojot modernus uzņēmumus, un ieņemt atbildīgus amatus valsts pārvaldībā.

Atšķirībā no mums Igaunijas iedzīvotāji jau pēc pārmaiņu sākuma izrādījās spējīgi runāt somu, zviedru un angļu valodā. Tieši valodas prasme ļāva Igaunijai ātri pārorientēties uz Rietumiem, viegli apgūt un ieviest Rietumu modernās tehnoloģijas un tautsaimniecības vadības pieredzi, bez pastarpinājumiem pārstāvēt savu valsti starptautiskās institūcijās, piedalīties starptautisku projektu izpildē, piesaistīt ārvalstu investīcijas. Jau 1995.gadā Igaunija varēja paziņot, ka tās galvenā ārējā ekonomiskā darbība attīstās Rietumu virzienā, kamēr Latvijas galvenais tirgus joprojām bija Krievijas tirgus ar visiem tam piemītošiem trūkumiem — nestabilitāti, politiskā spiediena draudiem u.c.

Vēl viens piemērs, kas raksturo svešvalodas nozīmi tautsaimniecībā pašlaik, kad pastāvīgi pastiprinās tautsaimniecības globalizācijas procesi, ir Īrija— valsts, kas sasniegusi 10—15% iekšzemes kopprodukta pieaugumu un sekmīgāk nekā citas Rietumu valstis atrisinājusi bezdarba problēmu. Straujo ekonomisko izaugsmi Īrijā nodrošinājusi augsto tehnoloģiju nozaru attīstība valstī un ārvalstu un ES investīcijas tādās jomās kā finansu pakalpojumi, programmatūras un aparatūras ražošana, izglītība. Analizējot savas priekšrocības, īri pirmajā vietā min starptautiskās darījumu valodas — angļu valodas zināšanas. Angļu valodas apguve tiek uzskatīta par tautsaimnieciski nozīmīgu arī Somijā, Dānijā un citās valstīs, kuras domā par savu attīstību.

Visi minētie piemēri liecina, ka svešvalodas prasme nosaka darbaspēka konkurētspēju darba tirgū, un tā Latvijai ir svarīga mācība. Šī mācība saka, ka latviešu valodas aizsardzības pasākumi nedrīkst kavēt svešvalodu apguvi, jo, tā rīkojoties, mēs samazinām savas tautas konkurētspēju gan vietējā darba tirgū, gan globālā mērogā — kā investīciju valsts. Nebūtu pareizi apgalvot, ka Latvijā svešvalodu apgūšanai būtu kādi šķēršļi vai trūktu motivācijas. Gan krievu, gan latviešu valodā runājošie labprāt apgūst angļu valodu, un tieši tā dažkārt kļūst par kompromisa valodu biznesā. Taču valodu nevar iemācīties tikai skolā vai kursos, lai cik kvalitatīvi tie būtu. Valoda ir jādzird, jāredz un ir jāpierod pie katras valodas intonācijas, lietotajām frāzēm, lietošanas veida. Lai to panāktu, ir jānodrošina svešvalodas pieejamība. Latvieši labi zināja krievu valodu tāpēc, ka tā bija visapkārt. Tagad, kad Latvijā ir iespējams norobežoties no krievu valodas, krievu valodas zināšanas jūtami pasliktinās. Kaut gan tieši krievu valodas zināšanas var būt viena no konkurences priekšrocībām darījumos ar ārvalstu partneriem. Angļu valodas pieejamību nodrošina datoru lietošana un radio, bet vācu valodu Latvijā gandrīz nav iespējams dzirdēt.

Apspriežot izmaiņas valodu likumā, izskan priekšlikumi svešvalodu pieejamību vēl vairāk ierobežot.

 

Galvenie secinājumi:

1) jāatzīst, ka latviešu valodas izolācija nav iespējama un līdzās latviešu valodai pastāv un tiek lietotas citas valodas (protams, saglabājot latviešu valodu kā valsts valodu), kas rada latviešu valodai papildu apdraudējumus;

2) jāpastiprina darbs latviešu valodas saglabāšanā un attīstībā, rēķinoties ar jauniem apstākļiem,

3) jānodrošina svešvalodu pieejamība.

Valodas aizsardzība, protams, ir valodas speciālistu lieta. Tomēr mēs nevaram atturēties no dažiem priekšlikumiem šajā jautājumā. Mums liekas, ka svarīgākie pasākumi latviešu valodas aizsardzībai ir:

• būtiska latviešu valodas apguves uzlabošana skolās,

• šī mērķa sasniegšanai nepieciešama kvalitatīvu pedagogu sagatavošana,

• pareizas latviešu valodas lietošanas nozīmīguma apziņas ieaudzināšana jauniešos,

• valodas lietošanas iekšējās kultūras attīstība,

• latviešu valodas lietošanas kultūras izkopšana augstskolās un darba vietās,

• pareizas valodas lietošana masu saziņas līdzekļos,

• tiešu un netiešu pasākumu veikšana, lai paaugstinātu motivāciju cittautiešiem apgūt latviešu valodu,

• valodas lietojuma sfēras paplašināšana, intensīvi lietojot latviešu valodu kontaktos ar cittautiešiem,

• valodas attīstība, terminoloģijas darba pastiprināšana, lai samazinātu internacionālismu un aizguvumu lietošanu tur, kur atbilstoši vārdi latviešu valodā nav izveidoti.

Lai nodrošinātu citu valodu pieejamību, mēs labprāt ieteiktu normu, ka svešvalodām atļautie 30% raidījumu Latvijas televīzijā būtu oriģinālvalodā (nevis tulkojumi krievu valodā). Valodas pieejamību sekmētu arī raidījumu tiešas bezmaksas translācijas svešvalodās nošķirtos kanālos, kā tas ir Igaunijā.

Pats galvenais ir — rūpējoties par latviešu valodu, nesamazināt citu valodu pieejamību un tādā veidā nepasliktināt Latvijas iedzīvotāju iespējas strādāt un uzlabot savus dzīves un darba apstākļus.

Andrejs Vasiļjevs, Mag. sc. techn.:

Mazās valodas Interneta laikmetā

"Nekad vairs nebūs tā, kā agrāk..." saka Māris Detlavs un citi eksperti, analizējot Interneta radītās globālās izmaiņas sabiedrībā. Viņiem var tikai piekrist un mēģināt prognozēt šīs izmaiņas, lai izvēlētos tām adekvātu darbības stratēģiju. Tas attiecas gan uz biznesu, gan uz valsts politiku, gan uz sabiedrību kopumā, jo no Interneta globālā iespaida pasargāts nav neviens. Atsevišķas sfēras, kā informācijas tehnoloģijas, ziņu industriju, izklaides sfēru un komerciju, Internets skar tieši un nepastarpināti, jo kļūst par svarīgu vidi šo sfēru darbības nodrošināšanai. Citās jomās Internets vairāk uzstājas kā katalizators procesiem, kuri visdrīzāk notiktu arī bez šī visaptverošā tīkla, taču tad tas būtu daudz lēnāk un ne tik pamanāmi. Pie šīm izmaiņām gribu pieskaitīt arī Interneta iespaidu uz valodu — šo unikālo cilvēces saziņas instrumentu un intelekta nesēju.

Šajā izklāstā nepretendēju uz pilnu valodas un Interneta problemātikas izklāstu. Drīzāk tā mērķis ir kalpot par aizsākumu nopietnai analīzei procesiem, kuros tehnoloģija iespaido fundamentālus sabiedrības esības elementus.

Valoda kā saziņas līdzeklis

Valodas primārā funkcija neapšaubāmi ir kalpot par cilvēku savstarpējās saziņas līdzekli. Saziņas mērogu nosaka savstarpējās komunikācijās iesaistīto indivīdu loks. Jo plašāks saziņas mērogs, jo intensīvāka saziņa starp attālinātiem objektiem, jo vairāk tā rezultātā unificējas saziņas līdzeklis — valoda. Iemesls gluži vienkārš — lai saprastu viens otru, ir jārunā vienā valodā. To var panākt, vai nu kādai pusei apgūstot otras puses valodu, vai abām pusēm lietojot kādu trešo valodu.

Palūkosimies, kā cilvēces attīstības gaitā notiekošais nepārtrauktais saziņas mēroga pieaugums ietekmēja valodu. Visvairāk valodu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu bija pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu. Toreiz Zemi apdzīvoja neskaitāms daudzums izkaisītu cilšu vai ļaužu grupējumu, starp kuriem pastāvēja niecīgas saites. Lai gan par tajos laikos lietoto valodu nav saglabājušās nekādas liecības, varam visai pārliecinoši teikt, ka ierobežotās verbālās izpausmes formas, ja tās vispār varēja saukt par valodu, bija visatšķirīgākās. Kopīga valoda bija jāmeklē, jo kaimiņu ciltīm vajadzēja sazināties, taču savstarpējie sakari bija lokāli ierobežoti, tāpēc valodu formēšanās, attīstība un tuvināšanās prasīja desmitiem tūkstošiem gadu.

Cilvēce attīstījās, sāka nodarboties ar lauksaimniecību un amatniecību, radās tirdzniecība. Šie faktori, kā arī plašā tautu migrācija neizmērojami paplašināja saziņas mērogus, kas rezultātā radīja sīko valodu tuvināšanos un lielu valodu grupu veidošanos. Izšķirīga loma valodas attīstībā bija rakstības ieviešanai. Rakstība ļāva valodā izteikto informāciju fiksēt un tiražēt. Tās valodas, kurām neizveidojās rakstība, pamazām izmira (to mēdz dēvēt par Gūtenberga efektu).

Nacionālo valstu veidošanās palīdzēja apvienoties un formēties lielākām valodām, jo nacionālā valoda sāka kalpot kā oficiālās saziņas līdzeklis, svarīgs valsts informācijas apmaiņas nodrošinātājs, identitātes nesējs.

Tagad paraudzīsimies uz saziņas procesiem mūsdienās. 20.gadsimtā pārādījusies virkne jaunu saziņas līdzekļu, kas kulminējuši pēdējos gados ar Interneta lavīnveida attīstību. Nešaubos, ka Internets atstās spēcīgu ietekmi uz mazajām valodām. Vai tās izturēs moderno saziņas līdzekļu radīto valodu konverģences spēku? Vai mazās valodas pastāvēs ne tikai pēc 25, bet arī pēc 100 gadiem? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga ne tikai vispārējā aspektā, bet arī gluži personiski — vai izdzīvos mana dzimtā latviešu valoda? Valoda nav tikai informācijas nesējs, ar to saistās tūkstošiem emocionālu saišu daudzās dimensijās — kultūras, vēsturiskajā, politiskajā, sociālpsiholoģiskajā un citās. Mums, mazajām nācijām, valoda ir būtiskākais nacionālās identitātes nesējs.

Domāju, ka drošu atbildi uz izvirzīto jautājumu nespēs rast neviens. Personiski ļoti gribas, lai atbilde būtu pozitīva. Taču to, vai valoda izdzīvos, noteiks tas, kādas tendences to ietekmēs spēcīgāk — uz izzušanu vērstās vai pastāvēšanu nodrošinošās.

Un tā aplūkosim abas šīs tendenču grupas Interneta aspektā.

Interneta pārtapšana par universālu saziņas instrumentu

Internets daudz spēcīgāk kā tālrunis, radio, TV un citi mediji grauj fiziskos ierobežojumus saziņas mērogiem. Tāpat kā tālrunis tas spēj veidot individuālus kontaktus starp konkrētiem cilvēkiem neatkarīgi no tā, cik tālu viens no otra tie arī atrastos. Tāpat kā TV un radio tas nodrošina informācijas apraidi miljoniem cilvēku plašai auditorijai. Taču Internets ir krietni pārāks par tālruni un tālrādi, jo paceļ saziņu principiāli jaunā kvalitātē — viss pieejams visiem un katrs pieejams katram. Jebkāda informācija, kas plublicēta Internetā, momentāni ir pieejama jebkuram Interneta tīkla lietotājam. Jebkurš cilvēks, kas pieslēdzas Internetam, var, kad vien vēlas, aizsūtīt ziņu (e-vēstuli) jebkuram citam, kam ir Interneta adrese. Pakāpeniski Internetā integrējas arī pārējo mēdiju funkcijas — plaši tiek lietots Interneta radio, Interneta telefonija, iespējamas attēla tiešraides Internetā.

Internets ar laiku kļūs par universālu saziņas līdzekli, kam ir visērtākā pielietojamība. Cilvēki savas saziņas un informatīvās vajadzības arvien vairāk varēs realizēt ar Interneta palīdzību. Internetā lietotā valoda kļūs par vienu no katra indivīda visvairāk lietotajām valodām. Ja kādreiz izmira tās valodas, kurām neizveidojās rakstība, tad tagad varam prognozēt, ka nākotnē iznīcībai būs nolemtas valodas, kuras netiks izmantotas Internetā.

Globalizācija, kas ved uz unifikāciju

Interneta nodrošinātā saziņas globalizācija ir vislielākais līdzeklis vienotas Zemes cilvēku kopības izveidei, bet vispostošākais mazo valodu pastāvēšanai. Internets vēl vairāk nekā pārējie saziņas līdzekļi liek cilvēkiem izvēlēties kopīgu valodu. Neapšaubāmi lielākais informācijas apjoms Internetā ir visvairāk lietotajā valodā — tā ir angļu valoda. Neesmu atradis precīzu statistiku, bet tikai aptuvenu aplēsi, ka angliskā informācija Internetā pārsniedz 80 procentus. Angļu valodas prasme pašlaik ir obligāts priekšnoteikums efektīvai Interneta lietošanai.

Ja gribi iegūt no Interneta ne tikai ziņas par savu nacionālo valsti, bet jebkādu tevi interesējošu informāciju, tad noteikti jāzina angļu valoda. Ja gribi, lai tevis rakstīto uztvertu pēc iespējas lielāka auditorija, tad atkal izvēlies angļu valodu. Vēl lielāku efektu dos tulkojums arī citās izplatītās valodās, taču tas ir dārgi un grūti panākams, tāpēc reti kad informācija Internetā pieejama vairāk nekā divās valodās.

Individualizācija

Internets ļauj plaši izpausties ne tikai tiem, kam ir vara, nauda vai spilgts talants, kā tas ir ar tradicionālajiem medijiem, bet praktiski jebkuram indivīdam, lai cik necils arī viņš būtu. Publicēt savas Web lappuses, padarīt Internetā visiem pieejamus savus dzejoļus, politiskos uzskatus vai pārdomas jau tagad ir gauži vienkārši.

Šādā nozīmē varam runāt par Interneta radīto masu saziņas individualizācijas tendenci.

Plašākā skatījumā, arī mazās valodas Internetā var gūt savu iespēju izpausties, pie tam tādā mērogā, kāds nav iespējams ar parastiem līdzekļiem. Lai gan līvu valodā runā tikai pārdesmit cilvēku, līvu izdevums Internetā var būt pieejams miljoniem.

Internetā izplatāmo informāciju ir iespējams piemērot katra konkrētā lasītāja vajadzībām.To var panākt, analizējot un ievācot ziņas par lietotāju, viņa vajadzībām un vēlmēm, Interneta lietošanas paradumiem. Uz šīs informācijas pamata jau tagad dažas Web lappuses piedāvā individualizētu informāciju. Microsoft šim nolūkam pat izlaidis īpašu serverprogrammu — Personalisations Server. Attīstoties šīm iespējām, firmas klientu piesaistīšanai varētu vēlēties piedāvāt informāciju par saviem produktiem un pakalpojumiem arī mazajās valodās. Lielākais šķērslis tā nodrošināšanai ir augstās tulkošanas izmaksas un mazo valstu tirgus zemā atdeve.

Atšķirībā no abām minētajām tendencēm, kas skaidri norāda uz bēdīgajām mazo valodu izdzīvošanas perspektīvām, individualizācijas tendence veicina mazo valodu lomas saglabāšanu Internetā.

Interneta laikmets

Tātad Interneta laikmetu raksturos vienota pasaules informatīvā telpa. Šajā telpā informācijas plūsmas centīsies noārdīt jebkādas barjeras — gan tehniskās, gan tās, kas saistītas ar dažādu mediju ierobežojumiem, gan arī diemžēl valodas barjeras. Ja valodu atšķirības kļūs par šķērsli informācijas brīvai plūsmai, tad šis šķērslis tiks apiets — mazās valodas izzudīs.

Protams, valodai ir ļoti nozīmīga loma ne tikai informācijas apritē, tā ir būtiskākā tautas kultūras iemiesotāja, mazo nāciju sociālpolitiskā vienotāja. Taču arī te aina nav iepriecinoša. Angliskās masu kultūras ietekme ir ārkārtīgi spēcīga visā pasaulē, pat lielajām valodām ir grūti ar to cīnīties. Piemēram, Francija ir spiesta ar likumu stingri noteikt obligātu franču valodas lietošanu, jo angļu valodas ietekmē jūt savas valodas apdraudētību.

Valsts kā nācijas pašrealizācijas forma patlaban ir stingrākais pamats mazo nacionālo valodu pastāvēšanai. Valstīm integrējoties vienotajā Eiropā, nacionālo valstu loma strauji mazināsies. Tas var negatīvi iespaidot arī mazo valodu lomu.

Kā palīdzēt mazajām valodām izdzīvot?

Mazo valodu perspektīvas, ja nekas netiks darīts, pēc 50 un vairāk gadiem man liekas visai bēdīgas. Kādas iespējas ir kaut ko darīt? Var, protams, rīkoties ar administratīvām valsts varas metodēm, taču šāda pieeja tālākā skatījumā, manuprāt, nav efektīva un var tikai palēnināt, bet ne apstādināt mazajām valodām postošos procesus. Daudz reālāka palīdzība mazo valodu izdzīvošanai, kas ir pa spēkam mums — IT speciālistiem, ir valodu barjeru samazināšana.

Mūsu spēkos ir īstenot tehnoloģijas, kas mazinās starpvalodu barjeras. Tās ļaus nacionālajā valodā publicētu informāciju padarīt pieejamu un saprotamu visai Interneta kopienai, bet citās valodās sniegto informāciju padarīt lasāmu dzimtajā mēlē. Vēl vairāk. Nākotnes datorsistēmās svarīgu lomu iegūs "interfeiss" dabīgā valodā. Domāju, ir iespējams radīt tādas nākotnes tehnoloģijas, kas spēs vienā valodā runātu tekstu pārtulkot un norunāt citā valodā.

Pirmais un relatīvi visvieglāk realizējamais uzdevums ir nacionālās rakstības nodrošināšana Internetā. Tas nozīmē, ka jāpanāk, lai nacionālo valodu burti bez izkropļojumiem varētu būt lasāmi jebkurā Interneta lietojumā. To var nodrošināt, piemēram, standartizējot nacionālo valodu lietojumu un konsekventi realizējot šos standartus. Kā pozitīvu piemēru gribu minēt daudzvalodu nodrošinājumu Microsoft Interneta pārlūkprogrammās. Vēl joprojām atklāts ir Unicode kodējuma nodrošinājums Internetā, kas ļautu brīvi kombinēt dažādu valodu tekstus.

Protams, lai sagatavotu tekstus Internetam, tie jāprot ievadīt un atspoguļot datorā. Latviešu valodas atbalstu Windows vidē nodrošina divas sistēmas — Tildes WinLogs un WinLat.

Nākošais uzdevums ir nacionālās informācijas, kultūras bagātību un aktualitāšu pieejamība Internetā. Šeit ir vajadzīgs mērķtiecīgs atbalsts, jo, tā kā mazajās valodās lasa neliels cilvēku skaits, šādas informācijas sagatavošana visbiežāk ir komerciāli neizdevīga. Latvijā pozitīvs piemērs nacionālās valodas korpusa veidošanā ir firmas "Lursoft" realizētās laikrakstu "Diena", "Rīgas Balss", "Lauku Avīze", ziņu aģentūras BNS rakstu un ziņu krātuves Internetā. LU MII Dr. Andreja Spektora laboratorijā tiek gatavots Latvijas folkloras un seno rakstu korpuss. Šai informācijai ir visplašākais lietojums, tai skaitā lingvoinženierijā.

Daudz grūtāks, bet, esmu pārliecināts, realizējams uzdevums ir automatizētu tulkošanas rīku izstrāde. Tie ļaus pārtulkot angliskos tekstus uz dzimto valodu un otrādi. Šis mērķis prasa ilgstošu pētniecības un realizācijas darbu, tāpēc esmu dzirdējis šaubas, vai tas maz ir veicams. Lielajās valodās realizētu tulkošanas sistēmu paraugs rāda, ka šāds uzdevums ir reāli izpildāms. Varu minēt tulkotāju no angļu uz krievu valodu, angļu–spāņu–franču tulkošanas programmas un citas.

Beļģu firma "Lernaut and Houspie" savu tehnoloģiju pielietojamību plāno demonstrēt Internetā. Lietotājs var pieslēgties firmas lappusei, ievadīt meklējamo vārdu, piemēram, franču valodā, un atrast visas tās WWW lappuses, kurās šis vārds minēts neatkarīgi no tā, vai franču vai angļu valodā. Šī firma piedāvā arī iespēju ierakstīt tekstu franču valodā un saņemt uz ekrāna šī teksta tulkojumu.

Valodas rīku izstrāde

Arī Baltijas valstīs tiek veikts darbs lingvoinženierijā un nacionālo tekstu krājumu izveidē Internetā. Te var minēt Filosoft izstrādes (Heiki Jāns Kālpes), Tartu universitātes pētījumus (Haldurs Oims), Sekasoft (Evaldas Kulbokas), Kauņas universitāte (Ruta Marcinkevičiene) un citus.

Latvijā pie šīs problemātikas strādā MII Mākslīgā intelekta laboratorija Dr. Andreja Spektora vadībā, Andrejs Auziņš, nozīmīgus pētījumus mašīntulkošanā veikusi Dr. Ingūna Greidāne un sabiedrība "Tilde".

Gribu sīkāk pastāstīt par tiem darbiem valodas sistēmu izstrādē, kurus veic sabiedrība "Tilde" — uzņēmums, kuru es pārstāvu. Latviešu valodas rīku izveidi uzskatām par vienu no saviem svarīgākajiem uzdevumiem. Pirmais mūsu produkts šinī jomā ir latviešu valodas nodrošinājuma programmu komplekts Windows videi Tildes Winlogs.

Latviešu pareizrakstības pārbaudi realizē "Tildes Gramatiķis", kas "izķer" vārdu kļūdas un piedāvā iespējamos labojumus. "Tildes Gramatiķis" ietver arī sistēmu pārnesumu ievietošanai tekstā. Šos latviešu valodas rīkus ir licencējusi korporācija Microsoft un iekļāvusi Microsoft Office Pro latviešu versijā.

Esam izvirzījuši ambiciozu mērķi izveidot angļu–latviešu automātiskas tulkošanas sistēmu. Kā pirmais rezultāts šī tālejošā mērķa sasniegšanai ir programma tulkošanai vārdu līmenī "Tildes Datorvārdnīca". Īpaši esam strādājuši pie ērtas datorā redzamo tekstu, piemēram, Interneta tekstu, tulkošanas — atliek tikai nostāties uz vārda, nospiest taustiņu kombināciju un būs redzams tulkojums. Datorvārdnīcas Web variants brīvi pieejams arī Internetā: http://www.tilde.lv/dictionary.

Patlaban strādājam pie tā, lai pilnveidotu tulkošanu pa vārdam, pieliekot iespēju atpazīt vārdu formas. Datorvārdnīca spēs noteikt, ka tulkojamais vārds ir locījumā, automātiski pārvērtīs to pamatformā un atradīs pamatformas tulkojumu.

Strādājam pie latviešu tezaura izveides, kas uzkrās un rādīs saites starp vārdiem un valodas leksiskajām struktūrām.

Nākamais posms ir teikuma struktūras analīze. Rīki, kas spēs saprast teikuma uzbūvi, kalpos par pamatu teikuma kļūdu noteikšanai — noteiks laiku un skaitļu nesaskaņotību, atklās trūkstošos komatus, konstatēs nepareizas teikuma konstrukcijas.

Tādā veidā virzība uz lielo mērķi — automatizētas tulkošanas sistēmas izstrādi — notiek pa etapiem, katrā posmā iegūstot pielietojamu rezultātu.

Jau tagad redzams, ka kvalitatīvu lingvoinženierijas sistēmu izstrāde mazām valodām nav iespējama viena institūta vai vienas firmas ietvaros. Šīs komplicētās izstrādes prasa valodnieku, programmizstrādes speciālistu, terminologu, tekstu resursu veidotāju koordinētu kopdarbu. Šeit būtisks būtu Eiropas Komisijas atbalsts. Tas jau izpaudās 1994. gadā, kad Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija un Eiropas Komisijas XIII ģenerāldirektorāts 1994. gadā organizēja semināru "Valoda un tehnika Eiropā 2000". Tas sniedza labu pārskatu par stāvokli valodas pētījumu jomā Baltijas valstīs, deva ievirzi sadarbībai ar Eiropas institūcijām. Diemžēl latviešu valodas pētījumi, vismaz manā skatījumā, pa aizvadītajiem gadiem pēc konferences nav pietiekami progresējuši.

Optimismam pamatu dos tikai rīcība

Interneta radītā saziņas globalizācija un unifikācija krietni apgrūtina mazo valodu iespējas izdzīvot. Tomēr angļu valodas dominantei globālajā informācijas apritē nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai samierinātos ar mazo valodu ietekmes pakāpenisku samazināšanos. Ja tiks radīti tehnoloģiskie līdzekļi, kas ļaus viegli tulkot rakstīto un runāto valodu, tad arī mazajām valodām tiks radīta iespēja un cerības pastāvēt. Šīs tehnoloģijas neradīsies pašas no sevis. To izstrādē jākoncentrē mērķtiecīgs zinātniskās pētniecības institūciju un programmēšanas uzņēmumu darbs, kas koordinēts ar izstrādēm citur pasaulē un kuru atbalsta valsts un Eiropas kopprogrammas. Tad nākotnē mūs gaida nevis amorfa monoangliska cilvēku kopiena, bet vienota informatīvā telpa ar bagātām, krāšņām nacionālajām kultūrām, kas saglabājušas savas savdabības pamatu — savu valodu.

"Latvijas Vēstneša" rīcībā ir nodoti arī citi konferences referāt

Kārtējā Latvijas inteliģences konferencē

Latvijas Inteliģences apvienība, Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Latviešu biedrība 24.aprīlī rīko Latvijas inteliģences XX konferenci "Privatizācija un privātā uzņēmējdarbība Latvijā".

Konference notiks Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē. Sākums pulksten 10. Ieeja brīva. Konferences norisi no pulksten 10 līdz 15 translēs Latvijas Radio pirmaja programmā. Darbosies "karstie" telefoni: 7226881, 7226924, 7222932.

i