Saeimas namā 24.aprīlī pulcējās Augstākās padomes deputāti, kas 1990.gada 4.maijā ar savu balsojumu pašķīra Latvijai neatkarības ceļu. Toreiz lēmuma pieņemšanai bija nepieciešamas 134 balsis. Par to nobalsoja 138 deputāti. Uz saietu atnāca tieši simts

Tāpēc ir ideja veidot bijušo LTF Augstākās padomes deputātu klubu, fondu, kopu vai tamlīdzīgu mūs apvienojošu veidojumu. Pēc Čepāņa kunga ieteikuma mēs varētu veidot padomnieku grupas atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Šo grupu dalībniekiem būtu Saeimā pastāvīgas caurlaides, būtu tiesības piedalīties un līdzi runāt attiecīgo komisiju sēdēs. Nebūtu, protams, balsstiesību.

1991.gada barikāžu dienās man bija izdevība runāt ar radošo inteliģenci. Toreiz lūdzu — pierakstiet, zīmējiet, gleznojiet, aprakstiet šīs vēsturiskās dienas! Ja neskaita fotomāksliniekus un kinodokumentālistus, man zināmi tikai Īvāna, Bišera, Seiles, Škapara, Godmaņa, melīgie Ščipcova un vēl daži atsevišķos izdevumos publicēti darbi. Nezinu nevienu daiļdarbu, kas attēlotu to dienu vēsturiskos notikumus. Tagad ir doma strādāt pie LTF deputātu darba un politisko notikumu aprakstu krājumu sagatavošanas, lai nākotnē, kad tomēr kāds būs iecerējis mūsu pārdzīvoto aprakstīt, šis darbs būtu maksimāli tuvināts patiesajiem notikumiem.

Ir zināms, ka Latvijas brīvvalsts laikā Saeimas deputātu runu stenogrammas tika publicētas. "Latvijas Vēstnesis" arī tagad publicē Saeimas deputātu runas. Taču Latvijas AP deputātu vārdu kauju stenogrammas apput Saeimas arhīvā. Bet tā ir mūsu laika tiešā vēsture. Mūsuprāt, šis materiāls būtu noteikti jāpublicē kā neizskaistināta Latvijas neatkarības atjaunošanas hronika, kas būtu patiesa liecība par mūsu laika notikumiem.

Ir jāpārmet Rīgas Domei par ideju pārdot kaut kādai firmai LTF namu Vecpilsētas ielā. To vēsturisko namu, kurā dzima un veidojās Latvijas neatkarības atjaunošanas ideja un tās realizācijas ceļš. Izveidojusies paradoksāla situācija: namu, kuru Tautas frontei piešķīra mūsu ienīstā padomju vara, neatkarīgās Latvijas Rīgas Dome vienkārši iztirgo. Iztirgo Latvijas vēsturi. Iztirgo, lai mūsu pēcnācēji, kas kādreiz pētīs LTF laiku, un to noteikti darīs, par bargu naudu atkal centīsies atpirkt no tiem pašiem firmačiem. Uzskatu, ka arī šī jautājuma risināšana jāņem mūsu rokās. Vispirms šis tirgošanās process ir jāaptur un tad jāpieņem lēmums, kas un kā būtu cienīgs šo namu turpmāk izmantot. Pieļauju, ka tagad jau ir kaut kas mainījies uz labo pusi.

Viens no mūsu iespējamās apvienības sarežģītākajiem uzdevumiem būtu palīdzēt atrisināt bijušo AP deputātu sociālo nodrošinājumu.

Protams, daļa mūsu cīņu biedru pēc, bet dažs pat pirms mūsu mandātu nolikšanas nodrošinājās ar labi atalgotu darbu. Taču ne visi var būt banku, firmu vai citu komercinstitūciju labi atalgoti darbinieki. Dažiem bijuši sarežģījumi ar atgriešanos savās iepriekšējās darba vietās. Skaidrības labad jāsaka, ka ne viens vien bijušais deputāts dzīvo neapskaužamos apstākļos.

Ievēlējuši 7 cilvēku lielu koordinācijas komisiju, kam jānoskaidro turpmākās sadarbības iespējas, deputāti apskata sēžu zāli, kas pēc lielajiem remontdarbiem ieguvusi jaunu veidolu.

Jānis Dinēvičs, kas Augstākajā padomē vadīja LTF frakciju, atgādināja Tautas frontes lielo darbu neatkarības izcīnīšanā, kas nebūt pati nenokrita no gaisa. Par godu LTF dibināšanas 10.gadadienai iecerēts 10.oktobrī Rīgas Kongresu namā rīkot konferenci, kā arī veidot grāmatu un LTF vēsturiskajā mītnē ierīkot muzeju.

Saieta dalībnieki saņēma Latvijas Tautas frontes desmitgades jubilejas rīcības komitejas vadītāja Daiņa Īvāna parakstītu aicinājumu līdzdarboties jubilejas pasākumos un vēl vienu atgādni par to notikumu, ko parakstījuši visi līdzšinējie LTF priekšsēži — Dainis Īvāns, Romualds Ražuks, Uldis Augstkalns un Tālavs Jundzis. Saruna turpinājās Saeimas reprezentācijas namā Jūrmalā. Ar savu domu, izjūtu, nākotnes ticību klāt ir arī Ita Kozakēviča, Sandra Kalniete un citi tautfrontieši, ir aizejošās varas naids un tautas gaviles 4.maija rītā Vecrīgas ielās — tiek rādīta Andra Slapiņa videofilma "Latvijas Republikas pirmās dienas". Vispārcilvēcisku dimensiju tai piešķir arī ukraiņu valodā skanošais teksts. Būdams Latvijas vēstnieks Ukrainā, filmu savulaik videocentrā atradis un pats ukrainiski ierunājis Pēteris Simsons:

— Ukrainas centrālā televīzija to parādīja 4.maijā. Tā ir lielvalsts ar 52 miljoniem iedzīvotāju, kas atrodas starp Rietumeiropu un Krieviju. No 1993.gada decembra līdz 1996.gada novembrim, būdams vēstnieka amatā, es nestrādāju kādas partijas vai kādas ministrijas labā. Es pārstāvēju Latvijas valsti un strādāju valsts labā. Vēstniecība pastāvīgi sadarbojās ar televīziju, radio un laikrakstiem ne vien Kijevā, bet arī Harkovā, Doņeckā un citos novados. Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā 25.martā mēs sarīkojām barikāžu dienu fotoizstādi, uz kuras atklāšanu ieradās visu Eiropas valstu diplomāti. Neatnāca tikai Krievijas vēstnieks. Kijevas katoļu baznīcā, kur kalpo latviešu mācītājs Jānis Krapāns, notika labdarības sarīkojums. Mēs būtu varējuši vēl plašāk rādīt un stāstīt ukraiņu tautai par Latvijas vēsturi un likteņgaitu, diemžēl šādu videomateriālu ir ļoti maz.

Kā Pēteris Simsons tik labi iemācījies ukraiņu valodu? Tas neesot bijis grūti. Bērnība pagājusi izsūtījumā Sibīrijā, krievu valoda, kas ļoti tuva ukraiņu valodai, kļuvusi par otru pamatvalodu. Vareno dziesmu par Dņepru zinājis dziedāt jau no bērna kājas. Agri lasījis Ševčenko poēmas, citu ukraiņu rakstnieku darbus. Iejusties Ukrainas dzīves ritmā tomēr nav bijis viegli — toreiz, 1994.gadā, viņš tur juties kā pēkšņi atsviests par trīs gadiem atpakaļ ar jau piemirstajām rindām, taloniem un nenokārtotiem sadzīves apstākļiem. Savukārt atgriežoties pēc trīs gadiem Latvijā, te notikušās pārmaiņas šķitušas milzīgas. To, cik sociāli neaizsargāti ir bijušie Augstākās padomes deputāti, Pēteris Simsons izbaudījis divreiz: kaut gan viņš sakarā ar savu "nepareizo" pagātni un dumpīgo garu uz izglītību gājis ilgi un grūti, jo 1968.gadā par protesta akcijas rīkošanu Brāļu kapos izslēgts no universitātes un tādējādi līdztekus jurista profesijai apguvis arī celtnieka arodu un tirdzniecības darbiniekam nepieciešamās zināšanas, viņš pēc deputāta pilnvaru beigšanās nekur darbu nav varējis atrast. Tāpat tas bijis pēc diplomāta gaitām.

— Bez darba gan nesēdēju. Esmu Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdis un arī juridiskais konsultants. Kamēr algotu darbu nestrādāju, gāju uz mūsu mītni Šķūņu ielā katru dienu — cilvēkiem ir daudz jautājumu un problēmu, kur vajadzīgs jurista padoms. Kad Tālavs Jundzis kļuva par aizsardzības ministru, tiku aicināts darbā armijas apgādes lietās. Augstākajā padomē biju strādājis Aizsardzības un iekšlietu komisijā, tāpēc man šis darba lauks nav svešs. Diemžēl, mainoties partijām un ministriem, armijas apgādes lietas šajos gados nav tikušas risinātas pietiekami mērķtiecīgi.

Kaut arī pašlaik viņi ar sievu iztikai varot tērēt ne vairāk kā divus latus dienā, Pēteris Simsons par dzīvi nesūdzas un ir pārliecināts, ka attīstība notiek un Latvija pastāvēs.

Optimistiski noskaņots ir arī Latvijas ZA akadēmiķis Jānis Freimanis:

— Ar zinātni ģimeni uzturēt nevar. Mazliet nopelnu ar naftu. Strādāju savu zinātnieka darbu un par dzīvi nečīkstu. Bet par to, ko paveicām toreiz Augstākajā padomē, esmu lepns. Svarīgi jau apzināties, kādus mērķus sev izvirzījām, ko gribējām panākt. Ja mēs uzskatām, ka toreizējai Augstākajai padomei bija jānodrošina cilvēkiem dzīvokļi, pieklājīgas pensijas, labi apstākļi bērnu audzināšanai un tā joprojām, tad jāatzīst, ka nekas nav izdarīts. Bet mūsu galvenais mērķis bija atjaunot Latvijas valsti, tikt ārā no padomju impērijas. Un to mēs panācām.

Tāpat domā arī Ziedonis Ziediņš, kam pirmajam aplaudēja ļaužu jūra, kas tajā maija dienā piepildīja visu Vecrīgu un pa skaļruņiem klausījās, kā norit balsošana par Neatkarības deklarāciju. Viņam piederēja tā izšķirošā 134 balss, kas bija nepieciešama deklarācijas pieņemšanai.

— Es tikai vēlāk lasīju presē, dzirdēju sarunās, kādas šaubas, kādas bailes bijušas cilvēkiem. Vai izdosies? Vai sanāks nepieciešamais balsu skaits? Man šaubu nebija. Tā tam vajadzēja notikt! Tā stunda bija situsi.

Tagad Ziedonis Ziediņš ir zemnieks un saimnieko ar īstu zemgalieša vērienu:

— Tik labas zemes kā mūsu Platonē nekur citur Latvijā nav. Augsnes auglība novērtēta ar 80 ballēm. Īsta kviešu zeme! Izaug 60—70 centneri no hektāra. Šogad esmu apsējis 100 hektārus. Mūsu Kazāki ir krietna saimniecība. Garām tek Platones upīte, pāri plešas bezgalīgs debessloks. Tikai Zemgalē var redzēt tik plašu apvārsni. Māte visus izsūtījuma gadus Surgutā bija sapņojusi par savu ābeļdārzu, varbūt tāpēc spēja izturēt visas šausmas un atgriezties mājās. Kamēr zied mātes stādītās ābeles, es no tās zemes nekur nevaru aiziet. Man nav tādu morālu tiesību. Un es jau nekur negribu iet, Saeimas vēlēšanās neesmu balotējies un nedomāju to darīt. Man patīk medības, patīk būt dabā un savu reizi sabiedrībā. Nekāds malu mednieks, ne dzērājs neesmu, bet man negribas, lai modrā prese seko katram manam solim, komentē, kur esmu medījis, cik glāzītes izdzēris. Negribas nepārtraukti būt, tā teikt, uz paneļa. Uz laukiem man patīk. Esmu taču lauksaimniecības inženieris un labi pārvaldu visu to traktoru, kultivatoru un kombainu saimniecību. Kad es savā Zemgalē redzu augsto debess loku un dzirdu cīruļus virs apartiem un apsētiem laukiem, esmu laimīgs.

Sabiedriskā darbā dzīves piepildījumu atradusi savulaik populārā televīzijas žurnāliste Brigita Zeltkalne, kas jau krietni pirms Atmodas sāka cīniņu pret viesstrādnieku straujo ieplūdināšanu Latvijā, sevišķi Rīgā. Daudziem droši vien vēl atmiņā viņas veidotā programma "Dzīvoklis—3000" un 1989.gada 18. februāra epizode par to, kā tika ieņemta kopmītne toreizējā Tereškovas ielā.

— Vizuāli to bija ļoti grūti parādīt, kādos graustos un pagrabtelpās dzīvo daudzas rīdzinieku ģimenes, kamēr ļoti ātrā tempā ceļ aizvien jaunas kopmītnes viesstrādniekiem no visas plašās savienības, kuri saaicina pie sevis radus un raduradus un drīz vien tiek pie labiem dzīvokļiem. Augstākajā padomē strādāju dzīvokļu komisijā, izstrādājām dzīvokļu īres likumu, kas paredzēja veidot īres valdes, taču šo darbu neizdevās pabeigt.

Kopš 1994.gada decembra Brigita Zeltkalne ir Rīgas Starptautiskā humanitātes fonda prezidente. Tā ir sabiedriska bezpeļņas organizācija, kuras materiālo pamatu veido ziedojumi un biedru maksas. Fondā darbojas tādi sabiedrībā pazīstami cilvēki kā Elza Radziņa, Ruta Marjaša, Andris Buiķis, Janīna Kursīte, Vera Volgemute un Arvīds Ulme. Goda biedru statusā fonda darbību atbalsta Haralds Mednis un Jānis Stradiņš. Ar Sorosa fonda atbalstu fondam izdevies noorganizēt laikrakstu ieslodzījuma vietām. Aprīlī iznācis tā pirmais numurs ar Latvijas cietumu virskapelāna mācītāja Valda Baltruka apsveikumu Lieldienās, ar informāciju par latviešu valodas programmu ziņām par formalitāšu kārtošanu pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, ar ārzemju preses materiālu kopu un vērtīgu lasāmvielu. Brigita Zeltkalne par savu ceļazvaigzni uzskata Māti Terēzi un ir pārliecināta, ka ikviena cilvēka svēts pienākums ir palīdzēt tiem, kas paši nespēj sev palīdzēt.

Arī Eduards Berklavs uzskata, ka Augstākajai padomei, kuras deputāti nobalsoja par Neatkarības atjaunošanu, izdevies daudz ko paveikt. Gan attiecībā uz pilsoņu loka nepaplašināšanu, gan komunistu partijas noziedzīgās dabas atklāšanu. Vissliktākais, ka laikus nav ticis domāts par ražošanu, par materiālo un garīgo vērtību radīšanu. Briesmīgi strauji cilvēkus sākusi pārņemt alkatība. Morālā degradācija taču ir daudz bīstamāka par materiālas dabas grūtībām. Ekonomika, ja to nostāda uz īstiem pamatiem, var atzelt trīs četros gados. Garīgo vērtību atgūšanai ir vajadzīgas paaudzes. Bet šis darbs nemaz vēl nav sācies. Par to ir jādomā.

Kādu vārdu teikt tiek aicināts arī atjaunotās Latvijas pirmais premjers Ivars Godmanis. Šoreiz zīmīgais, mobilizējošais "bet" atskan tikai no publikas. Viņš pats neatkarības pavasari atceras ar vislielāko goddevību:

— Tā bija liela drosme sākt veidot neatkarīgu valsti tajos apstākļos. Bija jāpieņem daudzi tādi lēmumi, kam vēl nebija radīts nekāds pamats. Mums nebija reālas varas — savas armijas, ne īstas kontroles pār iekšlietām. Pastāvēja problēmas ar Maskavu. Un tomēr mēs šos lēmumus pieņēmām. Katrs jauns solis tika pacietīgi skaidrots — kāpēc mēs to darām, kāds ir pamats un kādas var būt sekas. Nebija neviena ekonomiska, politiska vai finansiāla jautājuma, ko valdība ar likumdevējiem nebūtu izrunājusi, izskaidrojusi. Neveidojās savstarpējs konflikts.

Toreiz neviens no mums nebija uzņēmējs, neviens nebija īpaši bagāts, nevienam nevajadzēja aizstāvēt savas materiālās intereses. Drosme caur naudu, caur varu — tā ir cita lieta. Jūsu drosmi es vērtēju daudz augstāk. Tā bija drosme kopā ar pašaizliedzību. Bez savstarpēja naida. Bija dažādi uzskati, pozīcija un opozīcija. Bet nebija naida.

Tādi drosmīgi, pašaizliedzīgi cilvēki, tādi cilvēki bez naida arī bija tiesīgi balsot un lemt par Latvijas neatkarības atjaunošanu!

Mājupceļā mūsu autobusā visi piebalso Vijai Čebotarenokai, kad viņa saka: "Cik viss bija jauki! Tik daudz pozitīvu emociju!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs un

Māris Kaparkalējs, "LV"

Pēdējās Augstākās padomes deputāti tikšanās reizē Saeimas namā 24.aprīlī:

Rolands Rikards, Jānis Vaivads, Jānis Gulbis, Valdis Biķis, Arnolds Bērzs;

Jānis Dinēvičs, Linards Muciņš, Ģirts Valdis Kristovskis;

Jānis Gavars, Andrejs Krastiņš;

Ivars Briedis, Ilma Čepāne, Kārlis Liepiņš ...

... Imants Geidāns, Edvīns Kide, Eduards Berklavs, Anna Seile ...

... Kazimirs Šļakota, Stefans Rāzna, Pēteris Krugaļaužs ...

... Igors Movels, Jānis Lucāns ...

... Brigita Zeltkalne. Velta Čebatarenoka, Ruta Marjaša ...

... Juris Karlsons, Oļegs Batarevskis, Jānis Freimanis ...

... Valdis Šteins, Pēteris Simsons, Sarmis Mednis ...

... Jānis Vaivads, Jānis Gulbis ...

... Indulis Bērziņš, Druvis Skulte ...

... Teodors Eniņš, Jānis Dinēvičs ...

... Raits Černajs, Normunds Beļskis, Jānis Blažēvičs ...

... Alfreds Čepānis, Ojārs Kehris, Ivars Godmanis, Jānis Kinna ...

... Kārlis Liepiņš, Dzintars Ābiķis, Romualds Ražuks ...

... Normunds Beļskis, Juris Celmiņš, Vilis Seleckis, Ilmārs Geige ...

... Ivars Caune, Andris Apinītis, Pēteris Gabrānovs ...

... Andris Tomašūns, Mārcis Cīrulis ...

... Ints Cālītis, Jānis Blažēvičs, Juris Karlsons ...

... Emerita Buķele, Vilnis Edvīns Bresis ...

... Voldemārs Strīķis, Kazimirs Špoģis, Pēteris Koroševskis ...

... Romāns Apsītis, Mārtiņš Bērziņš, Aleksandrs Lange ...

... Ģirts Valdis Kristovskis, Jānis Lagzdiņš