Laba piena upe tirgus krastos

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš:

"Lai laba piena laiks nav tikai vasara"

Pagājušā gada septembrī, sākot veidot Latvijas lauksaimniecības politiku, tika noteiktas prioritātes. Un kā galveno prioritāti noteica piena lopkopību. Prioritātes noteikšana nav tikai politisks jautājums. Tas vispirmām kārtām ir ekonomisks jautājums, jo piena nozare Latvijas tautsaimniecībā ir pierādījusi savu vietu un nozīmību.

Piena ražošanas struktūra pēdējos gados Latvijā ir mainījusies. Ja vēl pagājušajā gadā 90 procentos saimniecību, kas nodarbojas ar piena lopkopību, bija 1 — 3 govis, tad jau šāgada janvārī un februārī šo saimniecību skaits ir samazinājies līdz 69 procentiem, bet ir palielinājies to saimniecību skaits, kurās ir 10 un vairāk govju ganāmpulks.

Par nopietnu piena ražošanu var runāt tikai tad, ja saimniecības ganāmpulkā ir vismaz 10 govis un valsts lauksaimniecības atbalsta politika galvenokārt vērsta tieši uz šo saimniecību kategoriju.

Kad Latviju apmeklēja Eiropas Savienības eksperti, lai vērtētu, vai mēs spējam saražot pienu un piena pārstrādes produktus atbilstoši ES kvalitātes prasībām, pārbaude visvairāk bija vajadzīga mums pašiem. Lai mēs paši spētu novērtēt savas iespējas. Šodien pavisam droši varam teikt, ka visi ekspertu apskatītie uzņēmumi šīm prasībām atbilst, vienīgi bija dažas iebildes par uzņēmuma "Preiļu siers" ražojumiem. Taču šajā laikā uzņēmums ir darījis ļoti daudz un veicis nopietnus pārkārtojumus, tā ka nākamajā ES ekspertu vizītē Latvijā, kas gaidāma jūnija beigās, iespējams, "Preiļu siers" varēs atjaunot savas produkcijas eksportu. Ir bijuši arī dažādi uzlabojumi Valsts veterinārā dienesta (VVD) darbībā, kaut gan ES ekspertu vērtējums par VVD darbību bija diezgan atzinīgs. Taču mums pašiem iekšēji ir vēl pietiekami liela neapmierinātība un šķietamas nesaskaņas starp administrējošo iestāžu un ražotāju darbību un vēlmēm. Kāds būs ES ekspertu vērtējums vasarā, kad būs atkārtota piena produktu kvalitātes pārbaude visās Baltijas valstīs, tas vēl nav zināms. Taču šķiet, ka problēmas varētu rasties Lietuvai.

Kā galveno nepieciešamo rādītāju un kritēriju, lai runātu par piena un piena pārstrādes produktu eksportu, noteikti gribu nosaukt kvalitāti. Latvijai piena produktu eksports ir ļoti nozīmīgs un, ja mēs nespēsim sakārtot kvalitātes jautājumus, tad mēs šo eksportu zaudēsim. Un tāpat mēs šo eksportu zaudēsim, ja nesakārtosim savu ārējo tirgu. Ja piensaimniecībai, tāpat kā jebkurai citai lauksaimnieciskās ražošanas sfērai, nav ārējā tirgus, tad nevar runāt par nozares attīstību, tad ir problemātiski pat noturēt ražošanas pašreizējo līmeni. To uzskatāmi pierāda šodienas situācija.

Tiklīdz nedaudz sašķobījās mūsu ārējais tirgus, kas ļoti cieši un noteikti bija orientēts uz šo vienu — Krievijas — tirgu, tā radās būtiskas problēmas. Varbūt pat pārāk nopietnu mācību stundu ir saņēmuši mūsu zivju pārstrādātāji. Tādēļ ir ļoti nopietni jādomā par ārējā tirgus dažādošanu, jo, tikko produkciju orientē tikai uz vienu tirgu, tad, rodoties politiskai nestabilitātei savstarpējās attiecībās, draud pārtrūkt arī ekonomiskās saistības. Mēs vairs nedrīkstam rīkoties tik vieglprātīgi.

Bez tam, ja mēs domājam, ka varēsim savu produkciju ražot mazāk kvalitatīvu un orientēt tikai uz Krievijas tirgu, tad arī šāda rīcība būs nepiedodama vieglprātība un rūgti maldīsies tie, kas tā rīkosies. Jo šie maldi var pārlieku dārgi izmaksāt. Domāju, jūs visi zināt, ka par "Phare" programmas līdzekļiem Eiropas Savienība pie Maskavas ceļ lielu kvalitātes noteikšanas laboratoriju un visa veida produkcija, kas ienāks Krievijā, tiks stingri pārbaudīta. Tas nozīmē, ka pats galvenais un svarīgākais kritērijs ārējā tirgus nodrošināšanai ir kvalitāte. Jāsaka, runājot ar Maskavas firmām, kuras nodarbojas ar mūsu ražotā sviesta realizāciju, izskan viedoklis, ka Latvijā ražotais sviests bija viskvalitatīvākais un daudzas kompānijas pat maksāja vairāk par mūsu ražoto sviestu. Taču ir iezīmes, ka šī situācija sāk mainīties tieši sviesta kvalitātes dēļ — mūsu sviests pēdējā laikā diemžēl sāk savu kvalitāti zaudēt. Un tas ir nopietns simptoms, lai mēs nenovērtētu par augstu savas produkcijas kvalitātes rādītājus, bet nenogurstoši tiem sekotu un paši prastu izturēties kritiski.

Ko mēs Zemkopības ministrijā esam domājuši ar kvalitātes pārbaudes sistēmas pārveidošanu? Visā Latvijas teritorijā mums ir ļoti daudz laboratoriju, kas nodarbojas ar piena produktu kvalitātes pārbaudi. Taču valstī nav izveidota vienota pārbaudes sistēma. Organizācijas un privātās sabiedrības iegulda lielu naudu dažādu pārbaudes iekārtu iegādei, bet savā starpā šīs darbības nekoordinē. Domāju, ka arī šāda rīcība ir diezgan vieglprātīga, jo tiek nelietderīgi izlietota zemnieku nauda. Tātad mums ir jāizstrādā šī vienotā un noteiktā valsts pārbaudes sistēma, kas būtu pietiekami ekonomiska, bet pārbaudes varētu veikt kvalitatīvi. Kad apmeklēju Latvijas novadus, diezgan daudzi Kurzemes zemnieki tika sūdzējušies par to, ka piena kvalitātes analīžu dati un pārbaužu metodika ir subjektīva un, varētu pat teikt, nekvalitatīva. Ja no viena spaiņa ir paņemti paraugi un aizsūtīti uz 14 laboratorijām un ja no katras laboratorijas atnāk citāds slēdziens, tad tiešām jādomā, vai vērtēšanas sistēma ir objektīva. Tāpēc domājam par laboratoriju veidošanu, kas būs iespējami neatkarīgākas, un domstarpību gadījumā ražotājiem būs iespējams produkcijas kvalitātes rādītājus pārbaudīt citā laboratorijā. Lai mazpamazām sāktu veidoties savstarpējā uzticība starp ražotājiem, pārstrādātājiem un arī tirgotājiem. Tas ir svarīgi — ja neveidosies uzticība visu šo minēto slāņu vidū, tad arī šī sistēma neveidosies kā vienots organisms un labu attīstības rezultātu nebūs.

Esam analizējuši šāgada subsīdiju mehānisma darbību pirmajā ceturksnī un sapratuši, ka esam pieļāvuši dažas kļūdas. Ko būs iespējams, to labosim jau šogad. Taču pats galvenais ir darbs pie nākamā gada subsīdiju nolikuma izstrādāšanas, lai tajā nebūtu to kļūdu, kādas esam pieļāvuši šogad. Ja jums ir priekšlikumi un ierosinājumi par subsīdijām, būtu labi, ja tie mūs sasniegtu. Mēģināsim tos iestrādāt, jo subsīdiju nolikumu veidot, tikai sēžot kabinetā, ir diezgan problemātiski. Dzīve ievieš savas korekcijas, to redzat jūs, kas šajā nozarē strādājat praktiski.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka Latvijā piena ražošana ir pati svarīgākā ražošanas nozare lauksaimniecībā. Tādēļ svarīgi ir, kā mēs šo darbu organizējam, kā to veicam un cik daudz no paveiktā vai veicamā ir vērsts uz nākotni. Jau ir skaidrs, ka Latvijā vairāk jāveido reģionu atbalsta politika — gan zemes iegādē, gan dažādu lopkopības programmu veicināšanā. Jo Vidzemei un Latgalei ir jābūt piena ražošanas reģioniem.

Ņemot vērā šodienas ekonomisko stāvokli, kad tirdzniecība ar Krieviju dažādu apstākļu ietekmē ir samazinājusies par apmēram 20 procentiem, valstī pašlaik ir daudz lielāki sviesta un siera uzkrājumi nekā šajā laikā pagājušajā gadā. Tas izraisa bažas. Tādēļ arī valdības deklarācijas jaunajā papildu protokolā ir ierakstīts, ka jāveido ekonomiskā atbalsta fonds eksportam, lai mēs varētu saglabāt esošās tirgus vietas un meklēt jaunas. Visiem spēkiem mums jācenšas palikt Krievijas tirgū, un tas neapšaubāmi prasa līdzekļus. Domāju, ka, sākoties piena laikam Latvijā, vēl vairāk var pasliktināties situācija, īpaši cenas un samaksa zemniekiem par piegādāto pienu. Piena iepirkuma cena nedrīkstētu pazemināties. Protams, sākoties vasarai, šis process, var teikt, ir neizbēgams, taču, lai tas nebūtu pārāk sāpīgi, visiem mums jāstrādā un jāatrod ceļi iespējami labākam produkcijas noietam ārējā tirgū.

Taču mēs nedrīkstam arī aizmirst iekšējo, Latvijas, tirgu un Latvijas patērētāju. Par to jau esam runājuši arī ar Piensaimnieku centrālo savienību, proti, par graujošo margarīna patēriņu mūsu valstī, kas ir viena no labas kvalitātes sviesta ražotājvalstīm. Latvijā ik mēnesi patērē 1000 tonnas margarīna. Tas ir nepiedodami. Mēs atļaujam ievest 1000 tonnas margarīna mēnesī, par to tiek samaksāti visi nodokļi un noteiktie maksājumi. Un šī ievestā produkcija tikpat oficiāli iekaro mūsu patērētāju galdus un vēderus. Taču tajā pašā laikā valstī ir apmēram 700 tonnas liels sviesta atlikums. Turklāt arī tepat Latvijā tiek ražoti sviesta un eļļas maisījumi — analogi ievestajam margarīnam, bet trūkst reklāmas, kur tos var iegādāties. Tas nozīmē, ka mūsu reklāma nestrādā, nestrādā aģitācija šajos jautājumos. Mums ir pienākums to aktivizēt arī no ekonomikas viedokļa. Un ne jau man jums būtu jāskaidro, cik sāpīgi ir, ja nav kur likt sviestu, ja tas netiek izlietots.

Ka mūsu pietiekami labās kvalitātes piena produkciju negaida Eiropā, tas arī man nav jums jāskaidro. Jau vairākkārt esmu teicis, ka, esot decembrī Briselē un runājot par nepieciešamību Latvijai palielināt ES paredzēto kvotu, vadītāji, kuri dala šīs kvotas, mūs gluži vienkārši nedzirdēja. Latvijas kvota ir vairāk nekā 2000 tonnas, bet mēs izpildām vairāk nekā 4000 tonnas. Tas nepārprotami norāda, ka mums ir jācīnās par savu vietu šajā sistēmā, bet mums jācīnās ar savu kvalitāti, ar produkcijas izmaksu samazināšanu, tātad — ražošanas efektivitātes paaugstināšanu. Tas nozīmē, ka mums priekšā stāv ļoti nopietns darbs. Jā, mēs esam stingri palielinājuši ražošanas rādītājus — salīdzinājumā ar pagājušo gadu šāgada pirmajos divos mēnešos izslaukumi bija daudz lielāki. Taču ražošana un tās attīstība būs tikai tad, ja būs noiets.

Novēlu visiem veiksmīgu piena laiku un radošu pieeju, lai piena laiks nebūtu tikai tradicionālais vasaras sezonas periods, bet lai arī ziemu mēs varētu saukt par Latvijas piena ražošanas laiku. Un vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs gaidām ierosinājumus sakarā ar nākamā gada subsīdiju nolikumu. Lai mums visiem veicas!