Ar Latvijas karogu Jeruzalemē

Uz turieni ogrēnietis nesen devās kopā ar savu kolēģi — Rīgas rajona Allažu pagasta padomes līderi Verneru Bērziņu, un Jeruzalemes iespaidi joprojām šķiet spilgti un neizdzēšami.

— Šī pavasara tikšanās Izraēlā bija turpinājums 1996. gada Strasbūras konferencei, kur Latvija tika pārstāvēta krietni plašāk nekā tagad, jo tur bija astoņu mūsu pašvaldību pārstāvji. Arī tagad mans līdzbiedrs no Allažiem atbrauca pēdējā brīdī, un es pat biju pārsteigts, ieraugot konferences dalībnieku sarakstā jau abus mūsu vārdus.

Par šīs sanāksmes vērienu var liecināt fakts, ka pie kongresu nama Jeruzalemē plīvoja septiņdesmit valstu karogi, saprotams, arī Latvijas. Mūsu simbols bija redzams konferences zālē, arī viesnīcā, pat pie mūsu galdiņa ēdamzālē. Mūs pārsteidza tas, ka sevišķi plaši bija pārstāvēta Vācija, un man pat šķiet, ka tagad Izraēlā nav nevienas kaut cik lielākas pilsētas, kam nebūtu partnerattiecību ar kādu centru Vāczemē. Par Latviju daudziem gan bija visai miglains priekšstats, un arī man ne reizi vien vajadzēja stāstīt un klāstīt, ka mītam pie Baltijas jūras, ka mūsu kaimiņi ir tādi un citādi, ka latvieši divos pasaules karos zaudējuši simtiem tūkstošu savas pamattautas pārstāvju, ka patlaban mums ir vairāk problēmu nekā risinājumu. Arī tāpēc ir visai būtiskas šādas starptautiskas tikšanās iespējas, cilvēciski un oficiāli kontakti. Nevar nerunāt par to, ka šo braucienu lielā mērā finansēja Sorosa fonds, un mēs dažā ziņā esam pārāk kautrīgi, lai droši nāktu klajā ar saviem projektiem. Labas gribas it kā netrūkst, tomēr gauži pietrūkst valodu zināšanu, jo pasaulē patlaban daudzi visai brīvi runā angliski. Mums tas izdodas ar lielu piepūli.

Lielum lielais vairums no 750 konferences delegātiem uzskatīja par savu goda pienākumu apmeklēt Jadvašema muzeju, kas iekārtots ebreju genocīda upuru piemiņai. Tur konferences dienās tika nolikts arī Latvijas vainags, un šo faktu neatstāja bez ievērības Jeruzalemes plašsaziņas līdzekļi. Varbūt daļēji tāpēc man izdevās tieši kontaktēties ar Maalottarkišas pašvaldības vadītājiem. Tā ir Ogrei radniecīga pilsēta ar vairāk nekā divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju (mums patlaban ir nepilni trīsdesmit tūkstoši), kam ir zināmā mērā savtīga interese par Latviju, jo tur dzīvojot arī daži bijušie rīdzinieki. Ir iespējams, ka jau šovasar ogrēnieši varēs tikties ar viņu delegāciju, lai pārrunātu turpmākās sadarbības iespējas. Konferences laikā netrūka cita rakstura kontaktu. Varētu likties pat eksotiski, bet Latvijas iespējas nešķita nepieejamas pat Turcijas un Peru delegācijām, kas vēlējās ne tikai draudzēties, bet arī runāt par reāliem projektiem. Tiem ir vajadzīgs laiks, arī finansiāls nodrošinājums, tomēr pēc šādām sarunām vairs nešķiet, ka pasaule ir bezgalīga.

Jā, Izraēlā netrūkst savu problēmu, galvenokārt iekšējās drošības ziņā. Ne velti mums lūdza ierasties konferenču zālē divas stundas pirms sākuma. Un ne tikai tāpēc, ka pirmajā dienā bija klāt valsts un ministru prezidenti. Drošības pārbaudes bija ilgas un pamatīgas. Pat atceļā pēc konferences manu došanos mājup sekmēja tikai saieta programma, kurā bija iedrukāts vārds "Latvia" un mana pārstāvniecība no Latvijas Pašvaldību savienības.

Par iespaidiem varētu stāstīt daudz un ilgi. Par pašu Jeruzalemi, tās tūkstošgadu pagātni, par kristietības sākumiem un svētceļnieku plūsmu. Par Izraēlas tagadni, kas daudzējādā ziņā ir apbrīnojama, jā, arī lauksaimniecības ziņā. Par Saules enerģijas izmantošanu, par turienes Tūrisma ministriju. Bet tagad jāgaida Maalottarkišas pašvaldības vadītāji. Paldies Jeruzalemei, kas mūs iepazīstināja.

Tagad pasaules sadraudzības pilsētu un pašvaldību vadītāju konference vairs nav tikai jēdziens. Nākamās tikšanās būs ik pēc diviem gadiem. Kā var secināt, katru reizi atkal citā kontinentā.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors