Saeimas 4. maija sēdē

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Labdien, godājamie kolēģi! Labdien, Valsts prezidenta kungs! Ministru prezidenta kungs! Paziņoju par atklātu Latvijas Republikas Saeimas 1998.gada 4.maija sēdi.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas sekretārs Indulis Bērziņš.

Sēdes vadītājs. Vārds tiek dots Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis

Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs,

godājamais Ministru prezidenta kungs,

cienījamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Astoņi gadi ir pagājuši kopš brīža, kad Latvija juridiski atjaunoja savu neatkarību. Deklarācija, kas tika pieņemta 1990.gada 4.maijā, likumsakarīgi vainagoja mūsu dziesmoto revolūciju un iezīmēja jaunu posmu valsts vēsturē. Bija beigušies 50 okupācijas gadi, gaisā virmoja cerības un apņēmība veidot savu dzīvi pašiem, gatavība pašiem lemt savu likteni.

Atskatoties uz šo laiku, šodien skaidri saredzami gan mūsu kopīgie panākumi, gan arī tas, kas ir palicis kā mērķis un uzdevums nākotnei. Jā, neatkarība ir atgūta, bet esam tikai ceļā uz patiesi demokrātisku, tiesisku un ekonomiski attīstītu valsti. Esam tikai ceļā uz pilsonisku sabiedrību, kas ir vienota savā izpratnē par tām pamatvērtībām, kuru dēļ galu galā mums ir nepieciešama sava valsts.

Saimnieki savā zemē.

Viens likums, viena taisnība visiem.

Brīvi, taču ne pastalās.

Šīs vienkāršās atziņas, izrādās, nebūt nav vienkārši pārvērst par konkrētas praktiskas rīcības moto, par kopsaucēju varas un tautas attiecībām. Mantiskā noslāņošanās un profesionālās politiskās elites izveidošanās ir tikai viena jautājuma puse. Ar otru pusi ir sarežģītāk. Tai klājas virsū negatīvais psiholoģiskais mantojums — pilsoniskās atbildības un profesionālās ētikas trūkums. Vēlētāji joprojām itin bieži balso, vadoties pēc šauri personiskajām simpātijām un antipātijām — un savukārt politiķi itin bieži uztver savu darbu kā personiskā biznesa turpinājumu un papildinājumu.

Vai tas liecinātu par to, ka Atmodas ideāli ir izgaisuši, ka skarbā ikdiena ir noslāpējusi mūsu garu, mūsu tieksmi pēc tās Latvijas, ko savā iztēlē skatījuši Valdemārs, Čakste un Rainis?

Tas ir jautājums, uz kuru vismaz svētku reizēs vajadzētu atbildēt katram no mums.

Situācija, kādā šobrīd ir Latvija, daudzējādā ziņā atgādina gan 1990.gadu, gan laiku neilgi pēc pirmās brīvvalsts nodibināšanas. Sarežģītas starptautiskās attiecības, iekšpolitiskās kolīzijas, sociālekonomiskās problēmas. Šķiet, pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas attiecības ar Krieviju ir samezglojušās tiktāl, ka reāli kļuvuši ekonomisko spaidu draudi. Zem lielas jautājuma zīmes ir mūsu integrācijas tempi Eiropas Savienībā. Faktiski apstājusies virzība uz NATO.

Protams, ir liels kārdinājums vainot savās likstās citus. Un, protams, tas būtu tikpat nepareizi kā kaisīt sev pelnus uz galvas un meklēt ienaidniekus pašu mājās. Esmu dziļi pārliecināts, ka ir pienācis laiks saprast vēl kādu vienkāršu, bet tāpēc nebūt ne pašsaprotamu patiesību. Latvijai, kā jebkurai citai valstij, nav un nekad nebūs ārpolitisko draugu. Starp citu, gluži tāpat kā nav un nebūs nekādu vēsturisko ienaidnieku. Taču, tieši tāpat kā Latvijai, arī citām valstīm ir savas vairāk vai mazāk noturīgas intereses. Iemācīties skatīties uz pasauli caur šo prizmu, man šķiet, arī nozīmē kļūt starptautiski pieaugušiem. Tādiem, kuri nevis žēlojas par savu grūto bērnību vai lūdz pabalstus un atvieglojumus vai vismaz sapratni, bet gan skaidri saskata savu pragmatisko izdevīgumu un spēj to likt lietā. Konsekventi, nelokāmi un ar savu valstisko pašcieņu.

Godājamie klātesošie! Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republika allaž ir iestājusies par labām, lietišķām kaimiņattiecībām ar Krievijas Federāciju. Diemžēl neesam novērtējuši to, cik svarīgi ir izveidot kaimiņvalsts iedzīvotāju acīs pozitīvu mūsu valsts tēlu. Mēs gribam būt politiski piederīgi Rietumeiropai — nu tad mēģināsim iemācīties (līdzīgi mūsu ziemeļkaimiņiem) strādāt tā, kā strādā viņu vēstniecības, viņu ārlietu resori, lai nepieļautu to, kas patlaban ir noticis mūsu attiecībās ar Krieviju.

Šī lielā valsts, īstenojot, protams, savas intereses, diemžēl ir aizgājusi to spēku pavadā, kuriem Latvijas intereses ir pilnīgi vienaldzīgas. Tieši ar to, manuprāt, ir izskaidrojama Krievijas Federācijas neadekvātā reakcija uz pēdējiem notikumiem un pret mums izvērstā kampaņa, kas ir izraisījusi nesaprašanos starp abām valstīm. Krievijas oficiālo amatpersonu tonis un izteiksmes veids, kā arī draudi noteikt ekonomiskās sankcijas nav pieņemami Latvijai, un tie neliecina par Krievijas Federācijas vēlmi attīstīt labas starpvalstu attiecības, vēlmi risināt divpusējos jautājumus savstarpējās uzticības un sapratnes gaisotnē.

Attiecības ar Krieviju Latvijā vienmēr ir bijušas īpašas uzmanības centrā. Mēs vienmēr esam iestājušies un iestāsimies par labu, abpusēji izdevīgu kaimiņattiecību veidošanu ar Krievijas Federāciju. Taču Latvijai nav pieņemams aizbildnieciskums un politiskā šantāža, kas liek mums atcerēties bēdīgi slaveno "vecākā brāļa" lomu.

Latvija vienmēr ir aicinājusi Krieviju uz dialogu par abu valstu attiecību aktualitātēm, jo mēs uzskatām, ka tikai atklātā dialogā ir iespējams atrisināt problemātiskus jautājumus. Taču pēdējo divu mēnešu laikā politika, ko īsteno Krievija, lai diskreditētu Latviju gan Krievijas iedzīvotāju, gan pārējās pasaules acīs, kā arī Krievijas amatpersonu aizvainojošie izteikumi par Latviju neveicina saprašanos starp abām valstīm un to tautām.

Latvija ir gatava sadarboties ar Krieviju dažādās jomās, jo šajā sadarbībā slēpjas liels potenciāls. Taču šā potenciāla savstarpēji izdevīga izmantošana ir iespējama tad, ja abas puses parāda savu politisko gribu un ir gatavas sēsties pie sarunu galda, lai atklātā dialogā risinātu visus aktuālos jautājumus. Latvijas jaunākās iniciatīvas ir skaidrs apliecinājums tās konstruktīvai un pragmatiskai pozīcijai. Šādu pragmatismu Latvija vēlas sagaidīt arī no Krievijas.

Šodien, kā zināms, notiks hokeja spēle starp Latvijas un Krievijas sportistiem. Nešaubos, ka tai uzmanīgi sekos daudzi tūkstoši cilvēku visā pasaulē. Un gribētos novēlēt, lai neatkarīgi no iznākuma šis "mačs" abu valstu politiķiem kļūtu par godīgas un abpusēji ieinteresantas sacensības paraugu.

Godājamie deputāti!

Mūsu aizvainotā valstiskā pašcieņa nedrīkst aizmiglot mums acis un liegt saskatīt to, ka Krievijas pretenzijās pret mums ir arī kāds racionāls grauds. Šis grauds ir atsaukšanās uz starptautisko organizāciju — pirmām kārtām Eiropas Savienības — viedokli par Latvijas iekšējām problēmām. Tieši šā iemesla dēļ Krievijai arī ir izdevies panākt mūsu valsts zināmu starptautisku izolāciju un nobremzēt mūs ceļā uz Eiropas Savienību un NATO. Taču šeit es gribu skaidri un pilnīgi viennozīmīgi uzsvērt — ne attiecības ar Krieviju, ne līdzdalība eiropeiskajās un transatlantiskajās struktūrās nav pašmērķis. Tas ir tikai un vienīgi līdzeklis Latvijas politisko, ekonomisko un sociālo interešu īstenošanai. Un tas savukārt nozīmē, ka ne jau Krievijas vai Eiropas birokrātu dēļ ir jāsakārto pašiem savas mājas. Mums gan ir skaidri jāapzina tā milzīgā vēsturiskā pieredze, ko demokrātiskās valstis uzkrājušas savā ceļā uz to pasauli, kurai piederīgi gribam būt arī mēs. Šī pieredze jāizmanto savā labā. Un jāsāk ar pašu pamatu — ar valsts pamatlikumu.

Godājamie kolēģi! 1997. gada 18.novembrī teiktajā uzrunā es minēju svarīgu nepadarītu darbu — Satversmes otrās daļas "Par cilvēktiesībām" izstrādāšanu. Diemžēl arī šodien, kad pagājis gandrīz pusgads kopš likumprojekta izstrādāšanas un nodošanas atbildīgajai komisijai, ar vilšanos jākonstatē, ka deputātu uzskatos acīmredzot nav vienotības par šā likuma nozīmīgumu. Kavēšanās ar šā dokumenta pieņemšanu neizbēgami kavē arī pārējo likumdošanas darbu šajā Latvijai visnotaļ aktuālajā jomā. Toties ar gandarījumu gribu atzīmēt, ka ir vērojams būtisks progress tādos svarīgos jautājumos kā pilsonība un valsts valoda. Saeimā pārstāvēto partiju pretrunīgā nostāja bija par iemeslu tam, ka arī sabiedrībā šie jautājumi tika diskutēti vairāk emocionāli, mazāk lietišķi un pragmatiski. Es gribētu uzsvērt, ka tieši konkrēti politiskie spēki uztiepa sabiedrībai šo diskusiju, nevis otrādi. Kāpēc šāds — zināmā mērā riskants — secinājums? Te jāatgriežas pie manis jau piesauktā 1990.gada.

Kā atceramies, arī toreiz nebūt ne visi Latvijas politiķi viennozīmīgi uztvēra Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Un ne velti mēdz teikt: ja no vēstures neizdara secinājumus, tā atkārtojas.

Atmodas augstākajā punktā — neatkarības atgūšanas priekšvakarā — Latvijā aktīvi darbojās visai liels pulks ne vien ideologu, bet arī organizatoru, kuri jo kvēli iestājās par to, lai sabiedrība neiet uz Tautas frontes vadītajām Augstākās padomes vēlēšanām — tās Augstākās padomes, kura pasludināja neatkarības atjaunošanu. Šie cilvēki noliedza gan pašu deklarāciju, gan vēlāk vērsās pret barikādēm. Iespējams, ka viņus vadīja cēli un gaiši mērķi — pirmskara valsts atjaunošana pilnā apjomā, bez ierunām un realitātes izjūtas. Ja tautas lielākais vairākums sekotu viņiem, mēs visdrīzāk gan joprojām izmisīgi apelētu pie pasaules sabiedrības sirdsapziņas kā nožēlojama un izpostīta Padomju savienības province. Par laimi, uzvarēja veselais saprāts — un varbūt pat ne saprāts, bet intuitīva nojausma un griba iet uz priekšu. Uz priekšu — par spīti visam, arī savām šaubām.

Un varbūt tā ir augstākā patiesība, ka cilvēki allaž ir sekojuši tiem, kuri tic tautas vitālajiem spēkiem, kuri vairāk domā par nākotni, nevis gremdējas pagātnes vīzijās.

No pagātnes jāmācās, bet tā nav jākopē. Tas, kurš grib noturēties politikā, agri vai vēlu to saprot. Šāda kavēšanās var dārgi maksāt arī sabiedrībai kopumā. Paldies Dievam, Latvijā vairs neplosās kaislības par Abrenes utopisko atgūšanu, par brīvo zemes tirgu, arī par pilsonību vairs ne. Paldies Dievam, aug sapratne par to, ka nav pieļaujama divkopienu valsts veidošanās. Paldies Dievam, šobrīd te, Saeimā, vairs neviens nešaubās, vismaz skaļi ne, ka cita ceļa kā vien uz Eiropas Savienību un NATO mums nav.

Taču laiks ir zaudēts — tā pati Igaunija, kas to izprata agrāk, ir krietni aizsteigusies priekšā. Mums vairs nav laika spriedelēt, kā būtu, ja būtu. Mums ir jāiet tālāk. Un jāiet straujāk.

Godājamie deputāti, Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji!

Runājot par pašreizējo iekšpolitisko situāciju, nevar apiet jautājumu par valdību, tās stabilitāti un sabiedrības attieksmi pret to.

Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, mūsu demokrātiskās tradīcijas faktiski veidojas no jauna. Taču vienu, manuprāt, vajadzētu paturēt prātā visiem.

Valdība, lai cik pieņemama vai nepieņemama tā būtu katram no mums, lai kādās domās mēs būtu par tās vadītāju vai atsevišķiem ministriem, ir vienīgā likumīgā Latvijas Republikas izpildvara. Un kā tādai tai neapšaubāmi jābauda valsts iedzīvotāju uzticība un sapratne. Visiem, kuri ir lojāli pašai valsts idejai, kuriem ir elementāra valstiskā pašcieņa, atbilstoši jāizturas pret pašu pilnvarotajiem priekšstāvjiem. Mums — gan iedzīvotājiem kopumā, gan politiķiem — ir jāpakļaujas valdības rīkojumiem tikpat lielā mērā kā jārespektē valsts iekārta, likums un sabiedrībā pastāvošās normas.

Taču vienlaikus skaidri jāapzinās, ka valdības stabilitāte un valsts stabilitāte, lai gan ir visai tuvi, tomēr nav identi jēdzieni. Valdības nāk un iet, bet valsts — es ļoti ceru — pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs latviešu tauta. Un tikpat ilgi pastāvēs tās parlamentārās cīņas metodes, bez kurām nav iedomājama ne demokrātiska, ne tiesiska valsts.

Mūsu politiskā sistēma ir daudzpartiju sistēma. Tas nozīmē, ka ikvienai partijai ir tiesības un arī vistiešākais pienākums pildīt vēlētājiem dotos solījumus. Un, ja nu tie nav izpildāmi, piemēram, koalīcijas partneru nostājas dēļ, partijai nav cita ceļa kā izmantot parlamentārās iekārtas iespējas. Tas ir normāli, kolēģi, tas ir pavisam normāli. Un tāpēc opozīcija nav jāsauc par nodevējiem, aizvainojot vēlētājus, kuri tai uzticējuši savas balsis un savu interešu pārstāvību. Jebkurā valstī opozīcija tikai un vienīgi sekmē valdības darba kvalitāti, to kontrolējot un izvirzot iespējamos alternatīvos risinājumus.

Vēlētāji būs tie, kuri izšķirs, kam ir bijusi un kam nav bijusi taisnība. Citu kritēriju, kā novērtēt savu darbu, politiķiem gluži vienkārši nav. Ja nu vienīgi sirdsapziņa.

Svētku reizē, pats par sevi saprotams, negribu daudz runāt par ekonomiskajām un sociālajām problēmām, tomēr vienu es gribētu atzīmēt gan.

Proti, tautsaimniecības augšupeja, kādu mēs to ieraudzījām pirms dažiem mēnešiem, skaidri liecina par mūsu izraudzītā kursa principiālu pareizību. Jā, mums ir daudzas vēl neatrisinātas problēmas, valstī joprojām netiek pienācīgi atbalstīts nedz ražotājs, nedz mazais un vidējais uzņēmējs vispār. Ļoti sarežģīts stāvoklis ir pašvaldībās, kuras nesaņem tām nepieciešamo finansējumu. Aug komunālo maksājumu tarifi, un tas sāpīgi skar vai ikvienas ģimenes budžetu, izraisot sabiedrībā pamatotu neapmierinātību. Lielo uzņēmumu privatizācija ne vienmēr norisinās iedzīvotāju vairākuma interesēs. Un tomēr. Pērnā gada iestrādes ļāva ar uzviju izpildīt budžetu, un tas dod pamatotas cerības, ka stāvoklis gan atsevišķās nozarēs, gan iedzīvotāju makos, kaut mazliet, tomēr uzlabosies. Tiesa, mūs, deputātus, gaida visai saspringts darbs, plānojot šīs naudas izlietojumu. Bet sakiet, ko gribat, — tas tomēr ir patīkamāk, nekā mocīties ar budžeta deficītu.

Godājamie deputāti, klātesošie, dāmas un kungi!

Šodien mēs esam sapulcējušies šeit, Saeimas zālē, lai atzīmētu vienu no vissvarīgākajiem notikumiem mūsu tautas un valsts dzīvē.

Atceroties Atmodas norises, laiku pirms astoņiem gadiem, līdztekus jūsmai un patosam nāk prātā kāda cilvēka teiktais: "Es arī ļoti gribēju piedalīties šajā procesā, bet manī dziļi slēpās bailes... bailes par saviem trim bērniem." Tas ir saprotami, jo Atmodas vieglums ir māns. Šodien, kad reizēm mūsu gars, mūsu atmiņa sāk iesnausties, aizmirstam, ka iegūto neatkarību ir svarīgi nosargāt. Skolās, ģimenēs, partiju programmās izskan doma par nepieciešamību vairot bērnu, jauniešu lepnumu par savu valsti. Jā, bet kā to izdarīt? Patriotisms ir ļoti smalkas iekšējas jūtas, tām jāveidojas pakāpeniski, ar ģimenes, dzīvesgudru vecāku un skolas palīdzību. Apgūstot savas tautas kultūru, vēsturi, uzņemoties atbildību piedalīties vēlēšanās, sekojot arī tam, kas notiek tostarp šajā Augstajā namā. Nekad neaizmirsīsim to, godājamie kolēģi!

Un vēl. Mūsu patriotisma, mūsu dzimtenes un savas tautas mīlestības augstākā izpausme laikam gan bija pati Atmoda, par kuras lieciniekiem un dalībniekiem mēs visi kļuvām. Pārvarot savas bailes, nometot pagātnes nastu, ar cerībām raugoties nākotnē, mēs augām līdzi savam laikam. Ar vēlējumu, lai šīs izjūtas nekad nepamestu ne mūs, ne mūsu bērnus, es aicinu klātesošos vienoties mūsu valsts himnā "Dievs, svētī Latviju!".

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Paldies, godājamie deputāti, klātesošie, Latvijas Republikas Saeimas 1998.gada 4.maija sēdi paziņoju par slēgtu.

Godātie kolēģi! Tagad mums būs iespēja nofotografēties šeit, mēs to šajā restaurētajā zālē vēl neesam darījuši, lūdzu visus deputātus, kas vēlas, to izdarīt. Sapulcēties šeit centrālajos sektoros. Pēc tam dosimies pie Brīvības pieminekļa.