RUNAS. REFERĀTI

Dzimumu līdztiesība, un to tiesiskais skatījums

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs, Dr. iur. Andrejs Vilks:

Dzimumlīdztiesības daudzspektraino problēmu lokā vienu no būtiskākajām vietām ieņem tiesiskās. Jo tieši neviendabīgais un deformētais skats uz sievieti un vīrieti galvenokārt slēpjas tieši tiesiskajā sfērā, tai skaitā arī specifiskajā tiesiskajā apziņā un nepilnīgajā juridiskajā kultūrā. Viens no dzimumlīdztiesības pamatpīlāriem ir tiesības (ius), kas atbilstoši Celsa mācībai tiek traktētas kā mācība par labo un taisnīgo. Taisnīgais, neapšaubāmi, ir vajadzīgs arī dzimumlīdztiesības jautājumos.

Apskatot atsevišķas dzimumlīdztiesības problēmas, būtu nepieciešams vērst uzmanību uz divām jautājumu grupām.

Pirmkārt, teorētiska rakstura jautājumiem, kas veido savu ieskatu loku attiecībā uz sieviešu un vīriešu problēmu. Šie jautājumi veido savdabīgo pamatu iepriekšējām un esošajām tiesiskajām sistēmām.

Otrkārt, praktiska rakstura jautājumiem, kas ir saistīti ar tiesisko normu īstenošanu dzīvē.

Abi iepriekš minētie aspekti ir dziļi un vispusīgi organiski saistīti. Teorētiskais dzimumlīdztiesības aspekts vislielākā mērā nosaka praktisko. Savukārt pēdējais pilnveido, apgāž vai papildina atsevišķas teorētiskas atziņas.

1. Tiesību filozofijā ir visai savdabīga un, jāsaka, visai interesanta tieslietu teorija, kas vistiešākā veidā ir attiecināma uz dzimumlīdztiesību.

Tā, piemēram, minētā teorija atzīst, ka vispārējo vēsturi, t.sk. atsevišķu valstu (arī Latvijas) tiesību vēsturi, galvenokārt ir rakstījušas vīriešu rokas. Atbilstoši minētajam globāli pasaulē valda tā saucamie androcentriskie uzskati par civilizācijas izveidi, valsts un tiesību sistēmu attīstību. Atcerēsimies — andros grieķu valodā apzīmē vīrieti. Tātad vīrišķīgās pasaules sistēmas izveide ir vērojama jau kopš Hamurapi un Manu laikiem un atbilstošiem likumiem.

Visbūtiskākais un nozīmīgākais ir tas, ka androcentriskais pasaules uzskats ir izveidojies, ģenētiski un sociāli nosacīts arī pašreizējam uzskatu kopumam. Šādai ieprogrammētai pieejai un uzskatu kopumam ir daudz vairāk sabiedroto nekā pretinieku. Līdz ar to pilnvērtīgas dzimumlīdztiesības politikas un tās īstenošanas mehānisma izstrādē var veidoties un arī veidojas objektīvas un dziļi ģenētiski sociāli nosacītas grūtības.

Šablonus un stereotipus, arī nepareizus un ačgārnus, pārvarēt ir daudz grūtāk un smagāk nekā veidot jaunus.

Senā austrumu gudrība māca, ka nerakstītie likumi ir stiprāki par rakstītajiem.

Juridiskās doktrīnas, tiesību sistēmas un normas, kuras visos civilizācijas attīstības posmos (bez liela izņēmuma) ir balstījušās uz androcentrisko pasaules uztveri, bez šaubām, arī galvenokārt aizsargā vīriešus — tiesiski, politiski un ekonomiski. Pat ārēji formulējot dzimumlīdztiesīgus attīstības un funkcionēšanas modeļus, tiek atmesta it kā atšķirība starp vīrieti un sievieti. Sievietes savās tiesībās ārēji it kā nav beztiesīgākas, taču minētā pieeja no tiesību filozofijas viedokļa veido tieši šāda veida tiesisko modeli. Līdz ar to sievietes kļūst atkarīgas no vīriešu veidotās tiesiskās sistēmas.

Vīrieši pat it kā visām lietām un parādībām dod vārdus, apzīmējumus un nosaka nozīmes, sniedz savus kritērijus un to vērtējumus. Vīriešu veidotā valoda un stils tikai nostiprina arī atbilstošu tiesisko uzskatu varu. Pat sieviešu apraksts, atainojums tiek veikts no vīriešu uzskatu viedokļa (sievietes "princeses" un sievietes "raganas" utt.).

Lai cik tas izskanētu vulgāri, taču pat dzimumakts tiek apzīmēts kā iekļūšana, nevis aptveršana. Šāda pieeja tiek formulēta kā objektīva un patiesa. Taču tā pēc būtības atspoguļo vīriešu vai androcentrisko pieeju pasaules un tiesiskās sistēmas skatījumam.

Tiesību jomā ilgstošu laiku ir vērojama tendence veidot it kā kopējas normas, nenošķirot tiesisko attiecību subjektu specifiku — dzimumu. No tiesību filozofijas viedokļa vīrieši veido normas, kas var pilnīgāk apmierināt šī dzimuma vēlmes un intereses. Dabiski, aizmirstot par pretējā dzimuma vajadzībām, vēlmēm un interesēm. Labākā gadījumā atceroties par maigā dzimuma pārstāvju eksistenci pie vakariņu galda un vēl mazāk vai retāk kur citur (par to izteikti liecina arī krasā dzimstības samazināšanās Latvijā).

Var atzīt, ka, nodarbojoties ar tiesisko jaunradi un veidojot jaunus likumus un normas, nav nepieciešamības izdalīt tiesisko attiecību subjekta specifiku — dzimumu. Tomēr no tiesību feministiskās teorijas viedokļa šo specifiku ir nepieciešams apzināt un arī ievērot.

Iepriekš minētajām pieejām un viedokļiem var nepiekrist, taču ir jāapzinās arī feministiskās tiesību teorijas aspekti dzimumtiesības jautājumos.

Praktiska rakstura jautājumi, kas ir saistīti ar tiesisko normu īstenošanu dzīvē, ir daudzveidīgi un plaši. Sakarā ar to ir iespējams ieskicēt tikai atsevišķas šo jautājumu nianses.

2. Latvijas Republikas Darba likumu kodeksā ir XI nodaļa, kura paredz īpašu darba attiecību regulējumu darba devējam ar sievietēm.

Sieviešu īpatsvars nodarbināto personu struktūrā Latvijā pašreiz ir aptuveni 45–49%. Ja ņem vērā to, ka sieviešu kopējas īpatsvars iedzīvotāju sastāvā ir ap 55%, tad redzams, ka sievietes tomēr vidēji par 5–10% biežāk paliek ārpus darba tirgus. Likumdošana, t.sk. Darba likumu kodekss, negarantē to, ka analoģiskos apstākļos (izglītība, kvalifikācija, nostrādātais darba stāžs, profesionālisms utt.) sieviete darba tirgū var būt pilnīgi līdztiesīga vīrietim. Pat otrādi — brīvo ekonomisko attiecību apstākļi sievieti izstumj no darba tirgus. Uz kurieni? Arī tai skaitā nodzeroties, intīmklubos un uz Čaka ielas (kaut gan darbs ir it kā arī tur). Tiesa, prostitūtu arodu profesiju klasifikatorā mēs neatradīsim. Kaut gan darba, pateicoties sociālajai izstumtībai un arī pieprasījumam, atbilstošām sievietēm pietiks.

Nepieciešams vērst jūsu uzmanību uz vēl vienu ne mazāk svarīgu apstākli: ja arī sievietes iekārtojas labāk vai sliktāk apmaksātos oficiālos darbos, augstākos vai arī zemākos amatos, sieviešu atalgojums vidēji ir tikai 77% no vīriešu atalgojuma (1994.gada dati).

Ja sievietēm, meklējot darbu, ir jūtama lielāka konkurence nekā vīriešiem, tad, dabiski, konkurences apstākļos un analoģiskās situācijās sievietēm var arī maksāt mazāk.

Pēc būtības tā ir sieviešu ekspluatācija un tiesiskā neaizsargātība. Nav dzirdami arī priekšlikumi par to, kā sieviešu ekspluatāciju novērst un lai tajā pašā laikā tās ilgāk paliktu ziedošas un plaukstošas.

Atcerēsimies arī to, ka šajos konkurences apstākļos sievietes ir vairāk pakļautas seksuālai visatļautībai no vadītāju puses.

Šādās situācijās formula ir ļoti vienkārša: ja priekšnieka vēlmes netiks apmierinātas, tad šajā darba tirgū tiks atrastas darba meklētājas, kurām vadītāja maniakālā uzmākšanās liksies pati par sevi saprotama. Ja arī šāda seksuālā uzmākšanās tiks pārtraukta, sievietēm nav ne mazāko cerību tiesiski aizsargāties. Šo uzmākšanos taču vajag pierādīt. Latvijas tiesiskajā praksē šādu gadījumu nav bijis. Kaut gan, kā vismaz liecināja publikācijas presē, seksuālās uzmākšanās gadījumu Latvijā ir pietiekami daudz.

Šeit būtu iespējams vilkt nelielu paralēli ar nesen skaļi izskanējušo skandālu ar ASV prezidentu Bilu Klintonu. ASV ir atbilstoša tiesiskā prakse, taču arī šajā gadījumā tiesa nesaskatīja pamatu, lai lieta tiktu izskatīta tiesā.

Būtiski ir ne tikai veidot tiesiskās normas visās tiesību nozarēs (civiltiesības, starptautiskās tiesības, darba tiesības u.c.), kur būtu pilnībā ietvertas sieviešu vēlmes un intereses, bet arī pilnveidot sociālos, ekonomiskos, sociāli psiholoģiskos, ideoloģiskos un citus apstākļus, kuri ļautu konsekventi un pilnībā realizēt minētās tiesību normas, neapšaubāmi, arī sieviešu interesēs. Tas ir it īpaši būtisks pašreizējos transformācijas apstākļos un pārejot uz brīvām tirgus un demokrātiskām attiecībām.

Neraugoties uz visai neapmierinošiem sociāliem un ekonomiskiem apstākļiem, nespēju normāli nodrošināt bērnus ar pilnvērtīgu uzturu, pienācīgi tos skolot (arī tas ir pietiekami dārgs prieks), apzinoties visus šos un arī citus anormālos apstākļus, bērni Latvijā tomēr vēl dzimst.

Neapšaubāmi, apzinoties visu situācijas sarežģītību, lielāko atbildības daļu par bērniņa dzimšanu tomēr uzņemas sievietes. Visbiežāk tieši sievietes izšķiras par pozitīvu atbildi, lemjot mūžseno un tradicionālo hamletisko jautājumu — būt vai nebūt?

Latvijā katrā ceturtajā piektajā gadījumā bērniņš piedzimst vientuļai māmiņai. Kā šīm mātēm palīdz sabiedrība? Ar nelielu pabalstu bērniņa pūriņam, kura pietiek, lai nopirktu pārdesmit "pamperu" iepakojumus, sedziņu, nedaudz apģērba un atvestu bērniņu no dzemdību nama mājās (ar taksometru, jo bagāta vai citāda vīra taču nav). Pārējam līdzekļu nepietiek. Pūriņam būtu jānodrošina pirmie bērniņa dzīves mēneši un gadiņš. Tāpēc jau tas saucas pūriņš.

Kādi ir bērnu pabalsti? Arī galēji niecīgi. Un pilnīgi nepietiekami, lai jebkura sieviete pienācīgi, kā tas būtu nepieciešams, rūpētos par nākotni, jo vēsture taču vienmēr tiek rakstīta ar rokām, kas auklē bērnus.

Viens no specifiskākajiem rādītājiem, kas dziļi ietekmē arī sieviešu likteni un dzīvi, ir laulību šķiršana. Laulību šķiršanu gadījumu skaits Latvijā 90.gados ir viens no augstākajiem Ziemeļvalstu vidū.

Latvijā no 100 laulībām vidēji pašreiz tiek šķirtas ap 70. Šie rādītāji paši par sevi ir biedējoši. Traģisks ir arī tas, ka aptuveni katrā otrajā ģimenē paliek mazulīši. Kāds būs šis bērniņš, kāds liktenis viņu gaida?

Atbilstoši agrākajai likumdošanai vienam no vecākiem otram, pie kura palika bērns, bija nepieciešams ik mēnesi maksāt 25%, 33% vai 50% no saviem ienākumiem. Arī tad bija visai daudz (galvenokārt) vīriešu, kas izvairījās no alimentu maksāšanas. Retos gadījumos, bet tomēr pienākumus aizmirsušie tēvi tika saukti pie kriminālatbildības.

Tagad laulību šķiršanās gadījumu īpatsvars ir lielāks, bērneļu, kuri paliek ar vienu no vecākiem (bez šaubām, ar mātēm), — ne mazāk. Arī sociālie apstākļi nav kļuvuši nebūt optimālāki. Tēvi arī pašreiz, tāpat kā agrāko "labāko tradīciju garā", turpina izvairīties no rūpēm par savu pie bijušās sievas palikušo bērnu likteni.

Nav zināmi gadījumi, ka personas, izvairoties no bērnu uzturēšanas (tēvi), tiktu sauktas pie likumā paredzētās atbildības.

Atbilstoši Latvijas Republikas Ģimenes tiesību 181.pantam katram no vecākiem (ja vecāki dzīvo šķirti) ir jāpiedalās samērā ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri palikuši pie otra no vecākiem. Tajā pašā laikā, kā prasa likums, tas darīts netiek. Pie atbildības neviens netiek saukts. Bez šaubām, dzimumu līdztiesības praktiskajai nodrošināšanai darbā, sadzīvē, kultūrā, politikā un citur vislielākā nozīme ir tiesiskajai sfērai, likumiem un to praktiskajai realizācijai.

Par likumiem un savām tiesībām mēs parasti neatceramies brīžos un situācijās, kad tie vistiešākajā veidā un skrupulozi tiek pildīti. Nav nepieciešamības un vajadzības cīnīties par maizi, ja tā pastāvīgi ir uz galda. Par tiesību pārkāpumiem mēs atceramies tikai tad, ja šo tiesību realizācija ir patiešām apdraudēta. Tātad — tiesību sfēra un tiesību piemērošanas joma ir viena no prioritārajām, ja ne dominantā.

Kas tad sargā mūsu visu apdraudētās tiesības, un pie kā tad mēs griežamies ar savām sūdzībām un prasībām? Kas tad strādā mūsu tiesās? Pārsvarā tomēr sievietes.

Rīgas pilsētas tiesās ir tikai 24% vīriešu un 76% sieviešu; republikas pilsētās — 30% vīriešu un 70% sieviešu; rajona tiesās — 31% vīriešu un 69% sieviešu; apgabaltiesās — 37% vīriešu un 63% sieviešu; zemesgrāmatu nodaļās ir tikai 7% tiesnešu vīrieši un 93% sievieštes

Var secināt, ka visa līmeņa tiesās absolūti lielākā daļa tiesnešu ir sievietes — 74% — un tikai katrs ceturtais ir stiprā dzimuma pārstāvis.

Tātad arī tieši no sievietēm, viņu aktivitātes vislielākā mērā ir atkarīgs, kādā veidā dzimumlīdztiesība īstenojas dzīvē.

Filozofs fon Hetinbergs savā laikā ir ļoti pamatoti izteicis domu par to, ka: vīrietis vēlas ne tik daudz sievieti, cik vēlmju apmierināšanu viņā, un savukārt sieviete vēlas ne tik daudz mīlēt vīrieti, cik izjust viņa spējas mīlēt sievieti. Tieši savstarpējā mīlestība un cieņa ir viens no patiesākajiem un īsākajiem ceļiem uz reālo dzimumlīdztiesību.

Referāts starptautiskajā seminārā "Dzimumlīdztiesības problēmas" 1998.gada 17.aprīlī