Starp Dienvidu pērli un Ziemeļu dzintaru

Vērojumi, pārdomas, atziņas, "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas redaktoram viesojoties Kataras valstī

Eiropieša priekšstati jāatstāj lidmašīnā

Kā jau eiropietis lidoju uz Kataru ar zināmiem aizspriedumiem. Vispirms es nespēju iztēloties, kāda būs gaisotne absolūtā monarhijā. Jo man tuvs un saprotams bija un arī tagad ir populārais Vinstona Čerčila teiciens, ka "demokrātija gan ir draņķīga lieta, tomēr nekas labāks par to nav izgudrots." Līdz šim man jau bija iznācis būt vairākās Eiropas karalistēs, taču gan Lielbritānija, gan Zviedrija un Dānija ir konstitucionālas monarhijas, kurās karalienei vai karalim ir galvenokārt valsts reprezentācijas un nācijas saliedēšanas loma. Katrā ziņā likumdošanā vai valsts politikas tiešā ietekmēšanā Eiropas monarhu iespējas ir vairāk nekā ierobežotas.

Katarā turpretim emīram pieder reālā vara valstī. Emīrs ieceļ vai atceļ ministrus, viņš arī ieceļ valsts Pārstāvju padomi — institūciju, ko tikai ļoti nosacīti varētu salīdzināt ar parlamentu, — un tās priekšsēdētāju.

Kā kristietim man bija sveši islama principi tāpēc ceļā uz Kataru un pirmajās šajā valstī pavadītajās dienās intuitīvi jutu piesardzību arī pret šo katariešu dzīves pusi.

Visbeidzot kā eiropietim man bija sveša un pilnīgi neizprotama katariešu savdabīgā attieksme pret sievietēm. Kolēģi jokoja, ka Katarā man, ja atstāšu labu iespaidu, piedāvās izvēlēties kādu no harēma skaistulēm. Taču patiesībā es vēl nevienā valstī nebiju atradies tik tālu no sievietēm un redzējis viņas tik maz kā Katarā.

Visu šo neierasto, svešo aspektu iespaidā es vēl pirms lidojuma Rīgā domās izstrādāju savu profesionālo un morālo uzvedības kodeksu: vērot šo dzīvi no katariešu tradīciju, interešu un vērtējumu viedokļa — ne jau man viņu zemē jādzīvo, — par vienīgo kritēriju atzīstot vietējo likumu, tradīciju un attieksmju atbilstību pašu katariešu drošībai un labklājībai.

Jo stiprāku šo manu apņēmību vērta nepatika, ko esmu allaž izjutis, kad pārgudri ārzemnieki sāk mūs mācīt vai, jo sliktāk, sāk pārmest, kāpēc Latvijā kaut kas nav tā kā viņu zemē. (Ar to es, protams, nevēršos pret optimālu starptautisko praksi profesionālos jautājumos vai Eiropas Savienības standartiem, kam labprātīgi pielāgojušās visas ES dalībvalstis un ko nāksies akceptēt arī ES kandidātvalstīm.)

Laikam gan visnepieņemamāk demokrātiskas Eiropas valsts pilsonim var likties absolūtās monarhijas ideja. Taču Katarā man tā arī neiznāca vērot kādas politiska antagonisma pazīmes vai drakoniskas diktatūras simptomus. Gluži otrādi — katarieši ar savu politisko iekārtu ir apmierināti un par emīru runā ar neviltotu cieņu. Dažkārt šajā attieksmē varēja manīt pat ko līdzīgu labsirdīgai familiaritātes pieskaņai. Taču varbūt tā bija tikai padižošanās ārzemnieka priekšā.

Stāstot par savu valsti, katarieši gan arī ne reizi vien lietoja vārdu "demokrātija" — un man sākumā bija pagrūti izprast, kādu jēgu viņi ieliek šajos vārdos.

Man ne reizi tika sacīts, ka Katarā vairs nepastāv cenzūra. Piemēram, tikko notikusi radio tiešraide ar ārlietu ministra piedalīšanos, un daudzi katarieši izmantojuši iespēju, lai, piezvanot pa tālruni, ēterā izteiktu augstajam ierēdnim savu kritiku.

Kad pavaicāju, vai līdzīgi var kritizēt arī emīru, mans jautājums tika uzņemts ar pārsteigumu. Teorētiski it kā varot, tikai neviens to nedarot. Neviens katarietis arī nekritizējot savu valsti ārzemju izdevumos — šāda nepatriotiska rīcība neesot savienojama ar islama principiem.

Cenzūra Katarā patiešām nepastāv. Tomēr nevienā no Kataras laikrakstiem nav lasāmas nievas par savu zemi vai tās problēmām. Vai tās būtu bailes? Gribu tomēr apgalvot, ka nē. Vismaz tiekoties ar visdažādākajiem katariešiem, man ne reizi neiznāca dzirdēt vai sajust kaut mazāko baiļu vai nedrošības ēnu. Cieņu pret savas valsts monarhu — jā.

Par cieņu liecināja ne vien emīra portrets ikvienā kabinetā pie sienas. Taču šeit tas nebija svešķermenis kā Ļeņina un dzīvo komunistu varasvīru attēli valsts iestādēs un pat skolu klasēs okupācijas laikā Latvijā. Katarieši emīra portretu uztver kā valsts atribūtiku un izturas pret to ar cieņu — tāpat kā pret Kataras himnu un ģerboni.

Katariešu attieksme pret savas valsts politiķiem un problēmām ir kā gudrā ģimenē, kad visi sāpīgie jautājumi un domstarpības tiek izrunāti mājas iekšpusē, neiznesot problēmas ārpus mītnes un nerādot tās svešām acīm.

Nevienā sarunā man nenācās dzirdēt arī kādus īpašus, viesa ausīm speciāli domātus cildinājums par savu monarhu — parādību, kas mūsu vidējās paaudzes žurnālistiem vēl labā atmiņā no viesošanās reizēm PSRS satelītvalstīs. Katarieši par emīru un viņa vecāko dēlu — nākamo monarhu — runā lietišķā familiaritātē — tā varētu runāt par kāda cienījama drauga ģimeni.

"Kā tad radās emīrs?" Uz šādu manu jautājumu pavisam vienkārši atbildēja kāds Kataras vēstures zinātājs: "Pavisam vienkārši: kad mūsu tautai pagājušā gadsimta vidū vajadzēja apvienoties, kādas slavenas beduīnu cilts virsaiti, Šeihu Muhamedu Bin Tānī pārējo cilšu virsaiši ievēlēja par emīru. Tas bija pašreizējā emīra vecvecvecvecvecvectēvs. Kopš tā laika Āl Tānī dzimtas vecākais dēls no tēva manto emīra titulu, uzņemoties arī augstāko atbildību par valsts attīstību. Šāda kārtība mūs visus apmierina."

Protams, ne jau man, īslaicīgam ciemiņam, spriest par emīra un viņa dzimtas patieso autoritāti Kataras tautā. To rādīs vēstures gaita. Taču visdažādākie vērojumi radīja pārliecību, ka Katarā valda labklājības apstarots politisks miers un nosvērtība.

"Mums savā valstī klājas ļoti labi"

"Mums savā valstī klājas ļoti labi, un mēs par to esam pateicīgi Allaham," man vaļsirdīgi teica kāds Dohas līča krastmalā nejauši sastapts pavecs katarietis. "Mēs dzīvojam pārticībā, mūsu bērni dzīvo labāk par mums, un mūsu mazbērni dzīvos vēl labāk." Šie it kā tik vienkāršie vārdi man dziļi iesēdās atmiņā, liekot atkal un atkal domāt: vai labklājība ir tik ietekmīga svira, kas automātiski atrisina visas sabiedrības problēmas, liekot cilvēkiem būt apmierinātiem ar savu valdību un savas valsts politisko sistēmu?

Katara taču nav vienīgā bagātā valsts pasaulē. Bet kāpēc gan daudzās augstu labklājības standartu sasniegušās Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs ir augsts pašnāvību līmenis, zeļ narkomānija un virmo politiskās kaislības?

Acīmredzot, lai izprastu Kataru, nedrīkst nenovērtēt islama tradīcijas, kam šajā zemē ir ārkārtīgi dziļa nozīme. Nedrīkst aizmirst arī Kataras specifisko, būtībā unikālo situāciju: valstī ar niecīgu pamatiedzīvotāju skaitu — kādiem 150 tūkstošiem ir atrasti lieli naftas un gigantiski dabasgāzes krājumi, kas šai tautai ļauj gadu desmitiem un varbūt simtiem dzīvot pārticībā. Problēma ir šīs dabas bagātības apgūt un saprātīgi izlietot. Un varbūt tieši šis atbildības smagums ir tik liels, ka katariešiem gluži vienkārši nav laika politiskām ķildām, intrigām un prātuļošanai, kā būtu, ja būtu.

Katarā, manuprāt, ir atrasts, saprātīgākais variants, kā izmantot strauji pieaugošo valsts bagātību. Kataras Valsts Pārstāvju padomes priekšsēdētājs Muhameds Bin Mubaraks Āl Hulaifi intervijā "Latvijas Vēstnesim" uzsvēra, ka galvenais uzdevums paralēli naftas un dabas gāzes ieguvei, apstrādei un eksportam ir cilvēku resursu attīstīšana. Katarā ir izveidota sociālās nodrošināšanas sistēma, kas tuva pilnībai. Katariešu jaunā paaudze par brīvu iegūst pamata un vidējo izglītību, un aizvien lielāks jauno katariešu skaits gūst iespēju par valsts līdzekļiem studēt pasaules labākajās augstskolās. Katariešiem ir bezmaksas veselības aizsardzība, arī zāles ir par brīvu — vien atsevišķos gadījumos par tām tiek prasīta simboliska maksa.

Starp citu, paši katarieši sāk pārliecināties, ka šāda būtībā neierobežota sociālā labklājība dažās dzīves jomās neattaisnojas. Piemēram, veselības aizsardzībā. Kataras teicami iekārtotajā Hamada medicīnas centrā sabiedrisko attiecību departamenta direktors Salims Rašids Tānī Āl Muhamedi man centās dedzīgi pierādīt, ka samaksa par ārstēšanās laiku slimnīcā tomēr būtu jāatjauno. "Padomājiet, kā cilvēks izturas pret labumiem, ko gūst par velti," man dedzīgi skaidroja šis valsts ierēdnis. " "Vai cilvēks tos novērtē? Tad jau slimnīca izvēršas par tādu bezmaksas viesnīcu — guli un ne par ko nedomā."

"Mēs ar politiku nenodarbojamies, esam šurp braukuši strādāt"

Tā man jau pirmajā dienā Katarā teica Ismails — indiešu šoferis, kas visas astoņas Katarā pavadītās dienas bija mans uzticamais pavadonis un daudzos gadījumos arī vietējo apstākļu skaidrotājs. Savā specifiskā — ārzemju viesstrādnieka skatījumā. Un šāds rakurss Kataras izpratnei ir ne mazāk svarīgs par pašu Kataras pavalstnieku viedokli: viesstrādnieki Katarā veido 75 procentus no iedzīvotāju kopskaita. Šiem cilvēkiem par ārstēšanos jāmaksā, arī algas viņiem ir daudz zemākas nekā Kataras pavalstniekiem. Viņi arī parasti ieņem zemākus amatus — gandrīz visās vadošajās ekonomikas nozarēs un lielākajos uzņēmumos vadītāji ir katarieši.

Rīkojoties pēc dažviet pasaulē, īpaši pēdējā laikā, vērojamās tendences vietā un nevietā piesaukt cilvēktiesību pārkāpumus, Kataru, šķiet, varētu kritizēt ilgi un pat bezgalīgi. Taču šādai kritikai pietrūktu paša galvenā argumenta— būtu grūti vai pat neiespējami Katarā atrast neapmierinātu ārzemnieku. Jo visi apmēram 450 tūkstoši viesstrādnieku valstī uzturas atbilstoši ar savu darba devēju — valsts uzņēmumu vai privātfirmu — noslēgtam līgumam, kurā precīzi formulēti visi ar viņa darbu un dzīvi Katarā saistītie nosacījumi. Līgumi tiek slēgti uz diviem gadiem. Jebkurā tā nepildīšanas gadījumā viesstrādnieks nekavējoties saņem aprēķinu un aviobiļeti atceļam uz savu mītnes zemi, kur viņš pelnīs vismaz desmit reizes mazāk vai arī būs bez darba. Vairums Kataras viesstrādnieku ir musulmaņi no nabadzīgajām Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm — Indijas, Pakistānas, Bangladešas, Sudānas, Marokas, Ēģiptes. Šie cilvēki kārtīgi un pacietīgi strādā, cerot, ka pēc pēc diviem gadiem līdz ar 40 dienu atvaļinājumu saņems jaunu līgumu uz vēl vienu periodu. Cer, ka jaunajā līgumā būs paredzēta lielāka alga un tiesības ierasties Katarā ar sievu.

Vizītes laikā man ik dienu līdzās bija jau minētais indiešu šoferis Ismails no Keralas štata. Šis miniatūrais, kautrīgais, vēl pajaunais musulmanis, profesionāli vērtējot, bija tuvu ideālam. Teicams šoferis, kuru es precizitātes dēļ iesaucu par "Lielo Benu". Būtībā Ismails bija vairāk nekā šoferis. Visās Katarā pavadītajās dienās viņš latviešu žurnālistam bija tāds kā labais gariņš, kurš labprāt stāstīja par savu un citu ārzemnieku stāvokli Katarā, palīdzēja ar padomiem un austrumnieku tirgū vērīgi raudzījās, lai tālās Latvijas viesis netiktu piekrāpts.

Var jau būt, ka Ismaila centību vairoja manas atmiņas par Indiju un viņa dzimto Keralas štatu. Savukārt uz mani vislabāko iespaidu atstāja profesionāli gudrais subordinācijas un pašcieņas samērs Ismaila attieksmē. Viņa rīcībā nebija ne vēsts no Indijā izplatītās klanīšanās viesa priekšā cerībā saņemt dzeramnaudu. Taču nebija arī mums vēl no okupācijas laikiem tik pazīstamās servisa darbinieku nevērības un augstprātības. Ismails allaž bija pareizajā laikā un vietā. Par augstu profesionālismu liecināja arī fakts, ka Ismails Katarā strādā jau četrpadsmito gadu. Tātad — jau septītais līgums. Alga šajā laikā ir būtiski augusi, un Ismails jau var sev un sievai īrēt vidēji lielu dzīvokli, viņam ir arī sava "second hand" (lietota) automašīna...

Ismails gan ne pārāk labi runāja angļu valodā, un dažkārt mani jautājumi palika nesaprasti. Taču jau pirmajā gadā pēc ierašanās Katarā viņš bija iemācījies arābu valodu un teica, ka līdzīgi rīkojoties lielākā daļa viesstrādnieku no Indijas, Pakistānas vai Bangladešas. (Viesstrādniekiem no Sudānas, Sīrijas, Jordānijas, Ēģiptes vai citām arābu valstīm šīs problēmas nav, jo visiem viņiem ir kopīga dzimtā — arābu — valoda.)

Ismails dažkārt ar zināmu pārākuma apziņu runāja par citiem viesstrādniekiem, taču ne reizi viņa atbildēs par Kataras likumiem un šīs valsts savdabīgo kārtību es nesaklausīju negatīvu pieskaņu. Pat uz visai tiešo jautājumu, vai Ismails nejūt aizvainojumu par to, ka pelna mazāk par katariešiem, atbilde bija tieša un atklāta: "Ser, mani taču neviens uz šejieni nespieda braukt. Indijā es pelnītu desmit reizes mazāk. Tagad es labi dzīvoju pats un varu vēl sūtīt naudu uz Indiju vecākiem un bērniem."

Zīmīgi, ka Ismails savas domas izteica tikai par saviem likteņa biedriem — Kataras viesstrādniekiem. Kaut nodzīvojis šajā valstī jau vairāk nekā trīspadsmit gadus, viņš konsekventi norobežojas no spriedumiem par Kataras likumiem vai par valsts politisko iekārtu un sabiedriskajiem procesiem, uz jebkuru šajā virzienā tendētu jautājumu atbildot viesstrādniekiem tik tipisko: "Ser, mēs ar politiku nenodarbojamies. Mēs šeit esam braukuši strādāt."

Taču ar katru jaunu dienu, tiekoties ar Ismailu un arī ar citiem viesstrādniekiem — viesnīcas apkalpotājām no Filipīnām un Marokas, ar skaisto Kristīni, sporta kompleksa menedžeri no Itālijas, ar indiešu zvejniekiem un pakistāniešu laukstrādniekiem —, es šo daudznacionālo aziātu, afrikāņu un arī eiropiešu viesstrādnieku savrupajā pozīcijā saskatīju daudz dziļāku motivāciju nekā tikai eventuālas bailes pateikt ko aplami un zaudēt kontraktu. Vienlaikus tā bija arī acīmredzama nevēlēšanās dalīties ar Kataras pavalstniekiem atbildībā par šīs zemes pārvaldīšanu. Viņi ir gatavi dzīvot, strādāt un arī domāt tikai savās ļoti konkrētajās, līgumā fiksētajās robežās un paveikt savu darbu, cik labi vien iespējams.

Pazīstot savējos

Ar katru dienu Katarā es aizvien vairāk sajūtu kādu dzelžainu likumsakarību. Šī tik mazā valsts ar skaitliski pavisam niecīgo tautu, atklājot vēl pirms pussimt gadiem neapjaustās dabas bagātības nonākusi liela pārbaudījuma apstākļos. Naftas un dabasgāzes krājumu apgūšana nebūtu pat domājama pašu spēkiem, nepiesaistot angļu, franču, amerikāņu, japāņu naftas un gāzes atradņu inženierus. Atradņu izbūvēšanai vajadzēja aizvien vairāk un vairāk darba roku no Ēģiptes, Sudānas, Jordānijas, Indijas, Pakistānas, Bangladešas... Līdz ar ārzemnieku pieplūdumu radās vitāla nepieciešamība strauji attīstīt infrastruktūru, īpaši servisu. Un Katarā ieplūda atkal jauni viesstrādnieku tūkstoši — no Filipīnām, Marokas, Indijas...

Rezultātā pārdesmit gados ekonomiski plaukstošajā Katarā izveidojās pašreizējā situācija, kad, formāli ņemot, šīs valsts pamatiedzīvotāji katarieši varētu tikt uzskatīti par minoritāti. (uz katru katarieti — trīs ārzemnieki) Nedomājot par nācijas pastāvēšanu, nenorobežojot savu tikai 150 tūkstošus mazo tautu ar juridiskām un tradīciju barjerām, senā beduīnu tauta drīz vien izzustu no pasaules tautu kopības. Tāpēc arī katarieši dara visu iespējamo savas etniskās identitātes un savdabības sargāšanas akcentēšanai.

Katrs katarietis — jauns vai vecs, bagāts vai tikai turīgs — darbā vai svētkos ģērbjas pilnīgi vienādā nacionālā tērpā — žilbinoši baltā, līdz zemei garā kreklā un tradicionālajā beduīnu galvassegā — baltā vai sarkanbalti rūtotā garstūru lakatā, ko pastiprina melna zīda diegu vijuma spirāle. Tā tērpušies katariešu tēvi, vectēvi un vēl tālāki senči — jo tieši šāds apģērbs vislabāk pasargā gan no svelmainās tuksneša saules, gan no smilšu vētrām.

Taču šodienas katariešiem nacionālais tērps nav tikai tradīcija vai praktiskuma apliecinājums. Tā ir arī nacionālās identitātes pazīme, sava veida pase, kas milzīgajā ārzemnieku daudzumā ļauj atpazīt savējos.

Balti tērptie katarieši dienas steigā man atgādināja tādas pašapzinīgas nosvērtības saliņas. Viesnīcas vēsajā vestibilā, restorānu zālēs, Dohas līča apstādījumos viņi mēdz sēdēt un, malkojot tēju, nesteidzīgi pārspriest savas ikdienas lietas. Radās pat iespaids, ka cittautiešiem noslēgtie katarieši visi cits citu pazīst. Kad gājām pa ielu ar Nāsiru Āl Noimu, Kataras Informācijas un kultūras ministrijas departamenta direktoru, bija grūti pat pagūt atņemt visus sveicienus. Un pat man, no tālas Baltijas valsts atbraukušam, bija jāpārliecinās, cik pasaule ir maza — jo Dohas vecpilsētā uz ielas pie mums pienāca kāds maza auguma katarietis un, man par lielu pārsteigumu, pēkšņi angliski sacīja: "Labdien, mister Odris! Vai mani vēl atceraties? Mēs tikāmies Rīgā." Un tad es atcerējos: šis cilvēks, tolaik Kataras vēstniecības padomnieks, Rīgā bija līdzās savam vēstniekam, kad Viņa ekselence Bāders Omars ad Dafa iesniedza Latvijas Republikas Valsts prezidentam savu akreditācijas rakstu.

Vai visi katarieši tiešām pilnībā pazīst cits citu? Protams, ne. Kaut gan šāds pieņēmums nebūtu pārāk tālu no patiesības. Jo reāli jau ikdienā uz ielas, iestādēs vai firmās ir redzami tikai katariešu vīrieši un dažkārt arī bērni. Sievietes, no galvas līdz papēžiem melnā zīdā tērptas, ar rūpīgi aizklātām sejām, kā eiropietim neizprotams noslēpums dažkārt paslīdēja garām limuzīnos vai, no dārgām automašīnām izkāpušas, pašapzinīgi iegāja veikalā. Aktīvajā valsts pārvaldīšanas darbā iesaistīto katariešu — pieaugušo vīriešu — skaits varētu būt tikai ap 30 tūkstoši. Un tad nu nebūtu nemaz tik nereāli viņiem citam citu pazīt vai vismaz ko zināt par otru.

Taču, manām ciemu dienām jau uz galu sliecoties, es pārliecinājos, ka katariešu tik izteiktā savstarpējā pieejamība nebūt nav tikai senu draugu gremdēšanās atmiņās vai koleģiālas sarunas par kopīgām problēmām. Tā ir arī mazās tautas iekšēja nepieciešamība savstarpēji kontaktēties, varbūt, lai cits citā rastu stiprinājumu savai patriotiskajai stājai — jaunajās, pār senseno beduīnu zemi nogruvušajās iespējās un to nestajās problēmās.

Priekšpēdējā Kataras vizītes dienā Nāsirs, apliecinot katarieša augstākās draudzības jūtas, man uzdāvināja savas tautas nacionālo tērpu, un es jutu — viņš ļoti gribētu, lai es to arī tūdaļ pielaikoju. Kad vaicāju, vai šāda rīcība neaizskars katariešu jūtas, atbilde bija noraidoša: " Ko tu!? Ikviens katarietis būs ļoti pagodināts, redzot eiropieti mūsu nacionālajā tērpā."

Šādi iedrošināts, es viesnīcas istabā ātri uzvilku katariešu tērpu, nobraucu liftā atpakaļ uz vestibilu un, atvadījies no iepriecinātā Nāsira, devos uz restorānu vakariņās. Marokāniete Salima un filipīniete Bernadete, mani labi pazīdamas, aplaudēja un sāka bārstīt uzslavas. Sākumā viņu apgalvojumus, ka es izskatoties pēc īsta katarieša, uztvēru kā meiteņu jautru pļāpāšanu. Taču, kad, vakariņām beidzoties, izgāju vestibilā, pie manis pienāca kāds katarietis un draudzīgā balsī uzrunāja. "Salem Aleikum!"

"Aleikum Salam!" es atbildēju cerībā, ka dialogs ar to arī beigsies. Jo, diemžēl, manos zināšanu apcirkņos bija aizķēries vēl tikai viens vienīgs arābu valodas vārds "šukram" (paldies). Taču katarietis, vērīgi man sejā ieskatījies, sāka kaut ko enerģiski vaicāt, minot virkni Kataras pilsētu un ciematu. Acīmredzot viņš vaicāja, no kurienes es uz Dohu esmu atbraucis.

"Mans dārgais draugs, piedodiet, bet es diemžēl esmu ārzemnieks, un neesmu vēl paguvis iemācīties arābu valodu," es, cik vien iespējams laipni teicu, un katarieša sejā draudzīgumu nomainīja apjukums. "Piedodiet, es ļoti atvainojos," viņš angliski nomurmināja un strauji izgāja no vestibila. Bet es šajā brīdī sapratu, ka, pretēji Nāsira apgalvojumiem, esmu ielauzies kādā katariešiem svētā dzīves daļā. Viņu spējā milzīgajā ārzemnieku pulkā atpazīt savējos. Uzrunāt savējos. Būt savējam starp savējiem — svešu cilvēku pulkā.

Kad es atstāstīju šo atgadījumu mājiniekiem un kolēģiem, tas ieguva jautru karnevāliska pārpratuma atblāzmu. Taču tovakar Dohā, kad ceļā līdz liftam mani arābiski vēl uzrunāja vairāki katarieši, ar kaunu bija jāatceras paasas vārdu pārmaiņas Rīgā, kad es latviešu pārdevējām aizrādīju par centieniem runāt ar mani krieviski.

"Nevienam jau uz pieres nav rakstīts, ka viņš ir latvietis," — nožēlojamā unisonā (kaut dažādos veikalos) skanēja mūsu "daiļavu" vīzdegunīgās atbildes. Tas bija pirmajos gados pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. Bet — vai varam droši, roku uz sirds liekot, apgalvot, ka šobrīd jau visiem Latvijas pārdevējiem (arī pašiem latviešiem) viss ir kārtībā ar nacionālo pašcieņu, un, galu galā arī ar valsts valodas likuma respektēšanu? Atceroties šo skumjo pieredzi, jāteic — Katarā patiešām katram katarietim ir uz pieres (ar viņa nacionālo tērpu) rakstīts:"Es esmu senās beduīnu tautas dēls — šīs zemes saimnieks. Tas ir mans liktenis, un es esmu uzņēmies šo atbildību!"

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Veselības aprūpe katariešiem ir bez maksas. Hamada medicīnas centra ārsts

Katarā strādā speciālisti no visām arābu valstīm. Hamada medicīnas centra ārsti no Ēģiptes, Sudānas un Jordānijas

Foto : Jānis Ūdris, "LV"