Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Likuma mērķis ir nodrošināt tiesisku un efektīvu Valsts robežsardzes (turpmāk — Robežsardze) darbību.

(1) Robežsardze ir bruņota Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.

(2) Robežsardze ir operatīvās darbības subjekts un izmeklēšanas iestāde.

Robežsardzei un tās struktūrvienībām var būt savi simboli — karogs, devīze, himna, emblēma un ģerbonis.

Robežsardzes funkcijas ir nodrošināt valsts robežas neaizskaramību un novērst nelegālo migrāciju.

(1) Lai nodrošinātu funkciju izpildi, Robežsardze:

1) veic robežkontroli, nodrošina un kontrolē valsts robežas, valsts robežas joslas, pierobežas, pierobežas joslas un robežšķērsošanas vietu režīma ievērošanu;

2) apsargā valsts robežu, valsts robežas drošības nodrošināšanai nepieciešamās būves (tostarp nostiprinājuma būves) un elementus;

3) novērš mēģinājumus nelikumīgi mainīt valsts robežas atrašanās vietu apvidū;

4) sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem pierobežā novērš Latvijas Republikas teritorijas apdraudējumu;

5) novēro valsts robežai piegulošās sauszemes teritorijas, ūdeņus un gaisa telpu;

6) kontrolē, kā tiek ievēroti noteikumi par ārzemnieku ieceļošanu, uzturēšanos, nodarbinātību, izceļošanu un tranzītu;

7) novērš preču pārvietošanu pāri valsts robežai ārpus robežšķērsošanas vietām;

8) plāno tās funkciju īstenošanai nepieciešamo infrastruktūru;

9) nodrošina valsts robežas uzturēšanu, kā arī valsts robežas joslas iekārtošanu un uzturēšanu;

10) nodrošina, ka tiek izpildītas Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos noteiktās saistības valsts robežas režīma jautājumos;

11) atbilstoši kompetencei noregulē ar valsts robežas režīma pārkāpšanu saistītos incidentus;

12) nodrošina, ka tiek izpildīti starptautiskie līgumi par to personu atpakaļuzņemšanu, kuras valstī uzturas nelikumīgi;

13) veic preventīvus pasākumus ar valsts robežas šķērsošanu saistīto likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu novēršanai.

(2) Robežsardze pilda arī citus normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus.

(1) Robežsardzes darbība tiek organizēta, ievērojot likumību, humānismu, cilvēktiesības, atklātumu, vienvadību un balstoties uz personu palīdzību.

(2) Robežsardze aizsargā personu tiesības un likumīgās intereses neatkarīgi no to pilsonības, sociālā, mantiskā un cita stāvokļa, rases, nacionālās piederības, dzimuma, vecuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, politiskās un citas pārliecības.

(3) Robežsardze nodrošina, ka tiek ievērotas personas tiesības pārvietoties no vienas valsts uz citu valsti.

(4) Robežsardze nodrošina aizturētajām personām iespēju izmantot tiesības uz tiesisko aizsardzību.

Robežsardze sadarbojas ar citām valsts un pašvaldību institūcijām, privātpersonām un starptautiskām organizācijām. Robežsardze ir tiesīga uzturēt profesionālos sakarus ar citu valstu institūcijām un slēgt ar tām vienošanos.

(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 13. novembra regulas (ES) 2019/1896 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ regulas (ES) Nr. 1052/2013 un (ES) 2016/1624 (turpmāk — regula Nr. 2019/1896) 13. panta 1. punktā minētā valsts kontaktpunkta funkcijas pilda Robežsardze.

(2) Regulas Nr. 2019/1896 101. panta 1. punktā minētā valdes locekļa funkcijas pilda Robežsardzes priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona.

(3) Robežsardze:

1) saņemot Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras pieprasījumu, sniedz neaizsargātības novērtējuma sagatavošanai nepieciešamo informāciju;

2) norīko un sagatavo izvietošanai regulas Nr. 2019/1896 56. panta 1. punktā, 57. panta 1. punktā un 58. panta 1. punktā minētos operacionālos darbiniekus;

3) komplektē nacionālo tehniskā aprīkojuma rezervi un sagatavo to izvietošanai;

4) sagatavo un iekšlietu ministrs apstiprina regulas Nr. 2019/1896 37. panta 2. punktā, 40. panta 1. punktā un 41. panta 1. punktā minēto pieprasījumu un vajadzību novērtējumu;

5) organizē un kontrolē regulas Nr. 2019/1896 61. panta 1. punktā minētā finansējuma atbilstošu izlietojumu.

Robežsardze savas darbības jomā var organizēt nemilitāras mācības citu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem, privātpersonām, kā arī ārvalstu institūciju amatpersonām un darbiniekiem.

(1) Robežsargs ir Robežsardzes amatpersona, kurai piešķirta speciālā dienesta pakāpe.

(2) Robežsargs atrodas valsts aizsardzībā — viņa dzīvību un veselību aizsargā valsts. Robežsarga likumīgā prasība, ko viņš izvirzījis, pildot dienesta pienākumu, personai ir obligāta.

(3) Robežsargam ir obligāta ieņemamam amatam atbilstoša profesionālā izglītība (kvalifikācija) robežapsardzības jomā vai speciālā robežsarga apmācība.

(4) Robežsargam ir obligāta speciāla ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem saskaņota militārā apmācība. No speciālās militārās apmācības var atbrīvot robežsargu, kurš iepriekš sekmīgi apguvis militārās apmācības kursu vai tam pielīdzināmu apmācību.

(1) Robežsargs, stājoties dienestā Robežsardzē, dod zvērestu:

"Es, robežsargs (vārds, uzvārds), zvēru būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, pildīt dienesta pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, starptautiskajiem līgumiem, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas Republiku un tās neatkarību un kalpot sabiedrības vispārējām interesēm."

(2) Robežsarga zvērestu pieņem iekšlietu ministrs, Robežsardzes priekšnieks vai viņa pilnvarots robežsargs.

(3) Persona, kura ir devusi Latvijas Republikas karavīra vai zemessarga zvērestu, robežsarga zvērestu nedod.

(1) Robežsargu var nosūtīt piedalīties starptautiskā pasākumā, tostarp starptautiskā misijā vai operācijā.

(2) Lēmumu par robežsarga piedalīšanos starptautiskā pasākumā, kas notiek saskaņā ar regulu Nr. 2019/1896, pieņem Robežsardzes priekšnieks.

(3) Kārtību, kādā robežsargu nosūta piedalīties starptautiskā misijā vai operācijā (izņemot misiju un operāciju, kas notiek saskaņā ar regulu Nr. 2019/1896), nosacījumus robežsarga dalībai šajā misijā vai operācijā, kā arī dalības finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Pēc Robežsardzes priekšnieka ierosinājuma, saskaņojot ar iekšlietu ministru un aizsardzības ministru, uz noteiktu laiku, bet ne ilgāk kā uz pieciem gadiem robežsargu var iecelt profesionālā dienesta karavīra amatā un ieskaitīt Nacionālo bruņoto spēku vienības personālsastāvā. Robežsargu profesionālā dienesta karavīra amatā ieceļ Nacionālo bruņoto spēku komandieris.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā robežsargs, kurš ieņem profesionālā dienesta karavīra amatu, pilda pienākumus, kā arī atlīdzības noteikšanas, formas tērpa un atšķirības zīmju valkāšanas, veselības stāvokļa pārbaudes, izdienas aprēķināšanas un disciplinārsodīšanas kārtību.

(3) Robežsargu var iecelt profesionālā dienesta karavīra amatā ar viņa piekrišanu. Šajā laikā robežsargs saglabā robežsarga statusu un viņam ir tiesības atgriezties dienestā Robežsardzē iepriekšējā vai līdzvērtīgā amatā.

(4) Kamēr robežsargs ieņem profesionālā dienesta karavīra amatu, viņš ir dienestā Robežsardzē, bet neieņem tajā noteiktu amatu.

Ja izņēmuma stāvokļa vai kara laikā Robežsardze tiek iekļauta Nacionālo bruņoto spēku sastāvā, robežsargam piemēro militārā dienesta tiesiskās attiecības reglamentējošu normatīvo aktu normas, kas nosaka aizliegumus, dienesta dienas ilgumu, kā arī dienesta pienākumu izpildes un atpūtas laika sadali un tās nosacījumus.

(1) Robežsargam, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības:

1) noskaidrot personas identitāti;

2) robežšķērsošanas vietā pārbaudīt personu, transportlīdzekli un lietas;

3) kontrolējot, kā tiek ievēroti noteikumi par ārzemnieku ieceļošanu, uzturēšanos, nodarbinātību, izceļošanu un tranzītu, kā arī preču pārvietošanu pāri valsts robežai, ārpus robežšķērsošanas vietas pārbaudīt transportlīdzekli;

4) pieprasīt un bez maksas saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām un privātpersonām informāciju, dokumentus un citus materiālus, kas nepieciešami Robežsardzes uzdevumu izpildei;

5) neļaut valsts robežu šķērsot personai, kurai kā drošības līdzeklis piemērots aizliegums izbraukt no valsts;

6) izņemt nederīgu ceļošanas dokumentu un citu dokumentu, kura nepieciešamība noteikta normatīvajos aktos, kas regulē personu ieceļošanas, uzturēšanās un izceļošanas kārtību un ceļu satiksmes jomu;

7) apsargāt un apsardzes uzraudzībā pārvietot aizturēto, apcietināto vai ar brīvības atņemšanu notiesāto personu.

(2) Vajājot pārkāpēju, robežsargam ir tiesības:

1) iekļūt publiskas personas īpašumā, valdījumā vai turējumā esošā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī;

2) ar īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļauju iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī;

3) bez īpašnieka, valdītāja vai turētāja atļaujas iekļūt publiski nepieejamā teritorijā, telpā vai transportlīdzeklī, ja ir apdraudēta personas dzīvība vai veselība.

(3) Par katru gadījumu, kad robežsargs izmantojis šā panta otrās daļas 3. punktā paredzētās tiesības, Robežsardze nekavējoties, ne vēlāk kā 24 stundu laikā rakstveidā informē prokuratūru.

(4) Lai īstenotu Robežsardzes funkcijas un izpildītu tai noteiktos uzdevumus, robežsargam ir tiesības vajāt, apturēt, pārbaudīt un aizturēt kuģošanas līdzekļus Latvijas Republikas ūdeņos un — saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvencijas 111. pantu — arī ārpus Latvijas Republikas ūdeņiem. Ministru kabinets nosaka kuģošanas līdzekļa vajāšanas, apturēšanas, pārbaudīšanas un aizturēšanas kārtību un nosacījumus.

(5) Kontrolējot, kā tiek ievēroti noteikumi par ārzemnieku ieceļošanu, uzturēšanos, nodarbinātību, izceļošanu un tranzītu, un pārbaudot ārzemnieka vai viņa uzaicinātāja sniegtās informācijas un ziņu patiesumu, robežsargam ir tiesības:

1) uzaicināt uz Robežsardzes telpām privātpersonu un tās pārstāvi, lai saņemtu paskaidrojumus par ārzemnieka ieceļošanas un uzturēšanās mērķi, uzturēšanās vietu, laiku un nodrošinājumu;

2) pieprasīt no privātpersonas un tās pārstāvja dokumentus vai to kopijas, kas pamato ārzemnieka vai viņa uzaicinātāja sniegtās informācijas un ziņu patiesumu;

3) apmeklēt un pārbaudīt valsts un pašvaldību institūcijas, Latvijas Republikas vai ārvalsts privātpersonas un tās pārstāvja telpas un darba vietu, kā arī jebkuru citu minēto personu īpašumā, turējumā vai valdījumā esošo īpašumu, kas nodarbinātajam ir pieejams, attiecīgās personas noteiktajā darba laikā bez iepriekšējas paziņošanas vai atļaujas saņemšanas (arī īpašnieka, turētāja, valdītāja vai viņu pilnvarotas personas prombūtnē);

4) apmeklēt šīs daļas 3. punktā neminēto personu īpašumā, turējumā vai valdījumā esošās telpas un ēkas un ar īpašnieka, turētāja, valdītāja vai viņu pilnvarotas personas atļauju tās pārbaudīt.

(6) Robežsarga tiesības un pienākumi var būt noteikti arī citos normatīvajos aktos.

16. pants. Fiziskā spēka, speciālo cīņas paņēmienu un speciālo līdzekļu lietošana un dienesta suņu izmantošana

(1) Robežsargam, pildot dienesta pienākumus, ir tiesības lietot fizisko spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus, kā arī izmantot dienesta suņus, lai:

1) atvairītu uzbrukumu robežsargam vai citai personai;

2) novērstu nelikumīgu iekļūšanu nekustamajā īpašumā vai citā objektā, kas atrodas Robežsardzes valdījumā vai turējumā;

3) atbrīvotu ieņemto nekustamo īpašumu vai citu objektu, kas atrodas Robežsardzes valdījumā vai turējumā;

4) aizturētu, apsargātu, pārvietotu apsardzes uzraudzībā vai ievietotu pagaidu turēšanas telpā personu, kura nepakļaujas robežsarga likumīgajām prasībām;

5) savaldītu aizturēto, apcietināto vai notiesāto personu, ja tā nepakļaujas vai pretojas robežsarga likumīgajām prasībām vai ir pamats uzskatīt, ka tā var bēgt vai nodarīt kaitējumu robežsargam, citai personai vai sev;

6) pārtrauktu sabiedriskās kārtības pārkāpumu, ja tas traucē Robežsardzes uzdevuma izpildi;

7) notvertu, nosēdinātu vai iznīcinātu tālvadības vai autonomas vadības ierīci, nodarot tai bojājumus, ja tā apdraud vai traucē Robežsardzes uzdevumu izpildi vai ir pamats uzskatīt, ka tā tiek izmantota nelikumīgai valsts robežas šķērsošanai vai nelikumīgai personas vai preces pārvietošanai pāri valsts robežai.

(2) Robežsargam ir tiesības izmantot dienesta suni Robežsardzes uzdevumu izpildei.

(3) Pirms fiziskā spēka, speciālā cīņas paņēmiena, speciālā līdzekļa lietošanas vai dienesta suņa izmantošanas robežsargam ir pienākums brīdināt par nodomu to darīt. Bez brīdinājuma drīkst lietot fizisko spēku, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekli vai izmantot dienesta suni:

1) gadījumā, kad vilcināšanās lietot fizisko spēku, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekli vai izmantot dienesta suni rada tiešus draudus robežsarga vai citas personas veselībai vai dzīvībai vai var izraisīt citas smagas sekas;

2) ja konkrētajā situācijā šāds brīdinājums nav iespējams;

3) šā panta pirmās daļas 7. punktā minētajā gadījumā.

(4) Fiziskā spēka, speciālā cīņas paņēmiena, speciālā līdzekļa lietošanas vai dienesta suņa izmantošanas veidu un intensitāti nosaka konkrētā pārkāpuma raksturs un personas individuālās iezīmes. Lietojot fizisko spēku, speciālo cīņas paņēmienu, speciālo līdzekli vai izmantojot dienesta suni, maksimāli ierobežojams to nodarītais kaitējums, kā arī, ja nepieciešams, nekavējoties nodrošināma pirmās palīdzības sniegšana un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana.

(5) Aizliegts lietot speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus (izņemot rokudzelžus un sasiešanas līdzekli), kā arī izmantot dienesta suni pret sievieti, personu ar redzamu invaliditātes pazīmi un bērnu, izņemot gadījumus, kad minētās personas ar savu rīcību apdraud robežsarga vai citas personas dzīvību vai veselību vai izrāda bruņotu pretošanos, vai izdara bruņotu uzbrukumu.

(6) Robežsargs:

1) sniedzot atbalstu citai valsts vai pašvaldības institūcijai tās uzdevumu izpildē vai pārtraucot vai novēršot noziedzīgu nodarījumu, kura izmeklēšana nav Robežsardzes kompetencē, lieto fizisko spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus, kā arī izmanto dienesta suņus atbilstoši likumam "Par policiju";

2) pildot dienesta pienākumus ārpus Latvijas Republikas, lieto fizisko spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus saskaņā ar starptautisko tiesību normām.

(7) Robežsargs, kurš iecelts profesionālā dienesta karavīra amatā vai iekļauts Nacionālo bruņoto spēku sastāvā, lieto fizisko spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus saskaņā ar Militārā dienesta likumu un starptautisko tiesību normām.

(8) Speciālo līdzekļu veidus un to lietošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Ieroča pielietošana ir mērķtiecīgs šāviens.

(2) Robežsargam ir tiesības pielietot ieroci, lai:

1) atvairītu bruņotu vai militāru iebrukumu Latvijas Republikas teritorijā;

2) aizturētu personu, kura nelikumīgi šķērsojusi valsts robežu, ja nav citas iespējas šo personu aizturēt;

3) atvairītu uzbrukumu vai izbeigtu pretošanos, ja tiek radīti reāli draudi robežsarga vai citas personas dzīvībai vai veselībai un citādā veidā šos draudus nav iespējams novērst;

4) novērstu nelikumīgu mēģinājumu vardarbīgi atņemt ieroci;

5) aizturētu personu, kura atsakās izpildīt robežsarga likumīgu prasību nodot priekšmetu, ar kuru var tikt apdraudēta robežsarga vai citas personas dzīvība vai veselība, ja nav citas iespējas šo personu aizturēt;

6) apturētu transportlīdzekli vai jebkuru citu ierīci, kas pēc konstrukcijas paredzēta kuģošanai vai lai pārvietotos pa sauszemi, nodarot šim transportlīdzeklim vai ierīcei bojājumus, ja tās vadītājs vai apkalpe rada reālus draudus robežsarga vai citas personas dzīvībai vai veselībai, nepakļaujas robežsarga likumīgajai prasībai apstādināt transportlīdzekli vai ierīci un nav citas iespējas šo transportlīdzekli vai ierīci apturēt;

7) padarītu nekaitīgu dzīvnieku, kurš apdraud robežsarga vai citas personas dzīvību vai veselību;

8) notvertu, nosēdinātu vai iznīcinātu tālvadības vai autonomas vadības ierīci, nodarot tai bojājumus, ja tā apdraud vai traucē Robežsardzes uzdevumu izpildi vai tiek apdraudēta robežsarga vai citas personas dzīvība vai veselība, vai ir pamats uzskatīt, ka tā tiek izmantota valsts robežas nelikumīgai šķērsošanai vai personas vai preces nelikumīgai pārvietošanai pāri valsts robežai.

(3) Pirms ieroča pielietošanas robežsargam ir pienākums brīdināt par nodomu to darīt. Robežsargam ir tiesības izmantot ieroci, lai izdarītu brīdinājuma šāvienu, raidītu trauksmes signālu, izsauktu palīdzību vai aizbaidītu dzīvnieku.

(4) Bez brīdinājuma ieroci drīkst pielietot:

1) ja uzbrukumā vai pretojoties tiek lietots priekšmets, ar kuru var tikt apdraudēta robežsarga vai citas personas dzīvība vai veselība, vai ja uzbrukums vai pretošanās ir pēkšņa;

2) ja uzbrukumā vai pretojoties tiek izmantots transportlīdzeklis vai jebkura cita ierīce, kas pēc konstrukcijas paredzēta kuģošanai vai lai pārvietotos pa sauszemi;

3) šā panta otrās daļas 8. punktā minētajā gadījumā.

(5) Aizliegts pielietot ieroci pret sievieti, personu ar redzamu invaliditātes pazīmi un bērnu, izņemot gadījumus, kad minētās personas ar savu rīcību apdraud robežsarga vai citas personas dzīvību vai veselību vai izrāda bruņotu pretošanos, vai izdara bruņotu uzbrukumu.

(6) Pielietojot vai izmantojot šaujamieroci, maksimāli ierobežojams tā nodarītais kaitējums, kā arī, ja nepieciešams, nekavējoties nodrošināma pirmās palīdzības sniegšana un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana.

(7) Robežsargs:

1) sniedzot atbalstu citai valsts vai pašvaldības institūcijai tās uzdevumu izpildē vai pārtraucot vai novēršot noziedzīgu nodarījumu, kura izmeklēšana nav Robežsardzes kompetencē, ieroci pielieto un izmanto atbilstoši likumam "Par policiju";

2) pildot dienesta pienākumus ārpus Latvijas Republikas, ieroci pielieto un izmanto saskaņā ar starptautisko tiesību normām.

(8) Robežsargs, kurš iecelts profesionālā dienesta karavīra amatā vai iekļauts Nacionālo bruņoto spēku sastāvā, ieroci pielieto un izmanto saskaņā ar Militārā dienesta likumu un starptautisko tiesību normām.

(1) Robežsargam aizliegts piedalīties politisko organizāciju (partiju) un to apvienību darbībā.

(2) Robežsargam aizliegts organizēt streikus un piedalīties tajos.

(3) Robežsargam aizliegts atteikties no dalības starptautiskā pasākumā, kas paredzēts saskaņā ar regulu Nr. 2019/1896, ja viņš dalībai ir piekritis, izņemot gadījumu, kad iestājies vai nenovēršami iestāsies no robežsarga gribas neatkarīgs un objektīvs apstāklis, kas robežsargam liedz piedalīties konkrētajā starptautiskajā pasākumā.

(1) Personu, kas aizturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, robežsargam ir tiesības ievietot pagaidu turēšanas telpā, ja:

1) nav noskaidrota personas identitāte;

2) ir pamats uzskatīt, ka persona var bēgt;

3) persona nepakļaujas robežsarga likumīgajām prasībām;

4) ir pamats uzskatīt, ka persona var nodarīt kaitējumu sev, citām personām vai mantai;

5) persona ir izsludināta meklēšanā.

(2) Personu var normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ievietot pagaidu turēšanas telpā uz laiku līdz 48 stundām.

(3) Ja personu, kura aizturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, nepieciešams pārvietot apsardzes uzraudzībā, robežsargs to var ievietot arī speciāli aprīkotā transportlīdzeklī.

(4) Uzsākot personas apsargāšanu, pirms tās pārvietošanas apsardzes uzraudzībā vai ievietošanas pagaidu turēšanas telpā vai speciāli aprīkotā transportlīdzeklī personu:

1) iztaujā par veselības stāvokli un aicina informēt par slimībām, kuru dēļ var tikt apdraudēta pašas personas dzīvība vai kuras var būt bīstamas citām personām, vai kuru dēļ personai nodrošināmi īpaši pasākumi;

2) pārmeklē tā paša dzimuma robežsargs. Pārmeklējamo personu vizuāli apskata, pārbauda pie tās esošos priekšmetus un vielas un izņem tos priekšmetus un vielas, kuras var izmantot, lai uzbruktu, vai ar kurām iespējams nodarīt kaitējumu citām personām vai sev, un priekšmetus un vielas, kuras personai ir aizliegts glabāt pagaidu turēšanas telpā un speciāli aprīkotā transportlīdzeklī.

(5) Pagaidu turēšanas telpā vai speciāli aprīkotā transportlīdzeklī ievietotajai personai ir tiesības:

1) saņemt pirmo palīdzību un, ja nepieciešams, neatliekamo medicīnisko palīdzību;

2) saņemt dzeramo ūdeni;

3) uz tualetes apmeklējumu.

(6) Pagaidu turēšanas telpā ievietotajai personai ir tiesības saņemt ikdienas uzturu, higiēnas un pirmās nepieciešamības preces, ja tā pagaidu turēšanas telpā tiek turēta ilgāk par četrām stundām, kā arī tiesības uz vismaz divas stundas ilgu pastaigu svaigā gaisā, ja tā pagaidu turēšanas telpā tiek turēta ilgāk par 24 stundām.

(7) Pagaidu turēšanas telpā vai speciāli aprīkotā transportlīdzeklī ievietotajai personai aizliegts:

1) ienest, glabāt un izmantot priekšmetus vai vielas, kuras iekļautas aizliegto priekšmetu un vielu sarakstā;

2) trokšņot;

3) veikt darbības, kas apgrūtina pagaidu turēšanas telpas vai speciāli aprīkotā transportlīdzekļa novērošanu vai iekļūšanu tajā;

4) veikt darbības, kas var radīt kaitējumu sev vai citām personām;

5) bojāt pagaidu turēšanas telpu, speciāli aprīkoto transportlīdzekli vai to aprīkojumu;

6) spēlēt galda vai citas spēles (azartspēles), lai gūtu materiālu vai citāda veida labumu;

7) smēķēt.

(8) Kārtību, kādā persona tiek ievietota un turēta pagaidu turēšanas telpā, izvesta un atbrīvota no tās, pagaidu turēšanas telpas vai speciāli aprīkotā transportlīdzekļa iekārtošanas un aprīkošanas prasības, ikdienas uztura, higiēnas un pirmās nepieciešamības preču apjomu, kā arī to priekšmetu un vielu sarakstu, kuras personai ir aizliegts ienest, glabāt un izmantot pagaidu turēšanas telpā vai speciāli aprīkotā transportlīdzeklī, nosaka Ministru kabinets.

(1) Robežsardze izstrādā Padomes 2013. gada 7. oktobra regulas (ES) Nr. 1053/2013, ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu, un ar ko atceļ Izpildu komitejas lēmumu (1998. gada 16. septembris), ar ko izveido Šengenas izvērtēšanas un īstenošanas pastāvīgo komiteju (turpmāk — regula Nr. 1053/2013) 16. panta 1. punktā minēto rīcības plānu (turpmāk — plāns).

(2) Plānā nosaka konkrētu rīcību regulas Nr. 1053/2013 15. pantā minēto ieteikumu īstenošanai un šo ieteikumu īstenošanas termiņus. Plānu sagatavo laikposmam no regulas Nr. 1053/2013 15. pantā minēto ieteikumu saņemšanas brīža līdz nākamajai Šengenas acquis daļu izvērtēšanai.

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Robežsardzes likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 1. nr.; 1999, 20. nr.; 2001, 1., 21. nr.; 2002, 2., 16., 22. nr.; 2003, 2., 14. nr.; 2004, 2., 10. nr.; 2005, 2., 14., 21., 24. nr.; 2006, 14. nr.; 2007, 14. nr.; 2008, 8. nr.; 2009, 1. nr.).

2. Ministru kabinets sešu mēnešu laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā izdod šā likuma 13. panta otrajā daļā, 15. panta ceturtajā daļā un 19. panta astotajā daļā minētos noteikumus.

3. Līdz šā likuma 19. panta astotajā daļā minēto noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no šā likuma spēkā stāšanās dienas ir spēkā Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija noteikumi Nr. 542 "Kārtība, kādā robežsargu aizturēta persona tiek ievietota un turēta pagaidu turēšanas telpā, un šādu telpu iekārtošanas un aprīkošanas prasības", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

4. Ministru kabineta rīkojumi, kas izdoti, pamatojoties uz Robežsardzes likumu un ievērojot Ministru kabineta 2007. gada 22. maija noteikumus Nr. 340 "Kārtība, kādā Valsts robežsardzes, Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nosūta dalībai starptautiskajās misijās un operācijās, un dalības finansēšanas kārtība", ir spēkā līdz minētajos rīkojumos noteikto dalības termiņu beigām.

5. Šā likuma 10. panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktās prasības nepiemēro robežsargam, kurš pieņemts dienestā Robežsardzē līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.

6. Robežsargs, kurš dienestā pieņemts līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, viena gada laikā no šā likuma spēkā stāšanās dienas dod robežsarga zvērestu.

Likums Saeimā pieņemts 2020. gada 5. novembrī.

Valsts prezidents E. Levits

Rīgā 2020. gada 17. novembrī