Atkal:

8./9. maijs

Tas Latvijas liktenis —

būt starp diviem dzirnakmeņiem

Vairākas uzstāšanās aizvakar, 6. maijā, Kara muzejā notikušajā preses konferencē, kas bija veltīta Otrā pasaules kara notikumu saistībai ar Latviju un par kuru jau iepriekšējā numurā rakstīja "Latvijas Vēstnesis", acīmredzot pelna īpašu ievērību. Jo runātāji bija gan līdzdalībnieki četrdesmito gadu militārajās un politiskajās norisēs, gan pietiekami kompetenti aplūkojamajā jautājumā. Publicējam preses konferences dalībnieku uzstāšanās nesaīsinātā veidā, kā arī viņu atbildes uz dažiem žurnālistu jautājumiem.

Latvijas Valsts arhīva daļas vadītājs vēsturnieks Elmārs Pelkaus :

Pievēršoties šodien aplūkojamajai problēmai, mums būtu jāielūkojas arī tās priekšvēsturē.

Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma Krievijā (vēlākajā PSRS) nodibinājās boļševiku partijas diktatūra. Šis kreisi ekstrēmiskais režīms aizliedza privātīpašumu, nepieļāva ne mazākās demokrātijas izpausmes, nežēlīgi vajāja baznīcu. Valsts vara īstenoja ar marksistiskām frāzēm piesegtu lielkrieviski šovinistisku politiku pret mazākumtautībām. Boļševiku režīms kurināja naidu pret Rietumu demokrātijām, visas sev nevēlamās valdības un sabiedriskās kustības apzīmējot par "fašistiskām", tajā pašā laikā PSRS valdība gadījumos, kad tas bija izdevīgi, slepeni sadarbojās ar nacionālsociālistisko režīmu Vācijā un fašistisko režīmu Itālijā.

Boļševiku režīms neatzina nekādas cilvēktiesības, tam bija raksturīga neierobežota varas iestāžu patvaļa un nemitīgs masu terors. Pēc jaunākajiem publicētajiem krievu zinātnieku pētījumiem, laikposmā no 1921. līdz 1940. gadam par politiskiem noziegumiem PSRS notiesāti 3 080 574 cilvēki, no tiem uz nāvi notiesāti 749 421. Jāpiebilst, ka koncentrācijas nometnes ar tieši šādu nosaukumu pastāvēja padomju Krievijā jau 1918. gadā un viens no to izveidošanas idejas autoriem bija pazīstamais Vladimira Uļjanova–Ļeņina līdzgaitnieks un domubiedrs Ļevs Trockis. Miljoniem cilvēku nomira badā tā sauktajos lauksaimniecības kolektivizācijas gados, bet pārējie nonāca beztiesīgu dzimtcilvēku stāvoklī kolhozos. Tajā pašā laikā, atšķirībā no nacistu noziegumiem, boļševiku noziegumi palika gandrīz nezināmi Eiropas un Amerikas demokrātisko valstu sabiedrībai, jo šo zemju inteliģence lielā mērā bija noticējusi boļševiku propagandai par laimīgo dzīvi "pirmajā sociālisma zemē".

Vairāki desmiti tūkstošu PSRS dzīvojošo latviešu trīsdesmito gadu nogalē krita par upuri Staļina teroram; tāds pats liktenis piemeklēja PSRS dzīvojošos vāciešus, poļus, grieķus un citas tautas. Arī atsevišķas krievu tautas grupas, piemēram, tā sauktos harbīniešus, kas bija atgriezušies Padomju Savienībā no emigrācijas Mandžūrijā, Ziemeļaustrumķīnā. Cilvēki tika iznīcināti gan pēc šķiriskajām, gan nacionālajām pazīmēm — tas dod pamatu apgalvot, ka Padomju Savienībā tika īstenots genocīds pret atsevišķām sociālajām grupām, piemēram, tā sauktajiem kulakiem, un atsevišķām tautām, arī etniskajām grupām, piemēram, kazakiem.

1939. gada 23. augustā Staļina vadītā PSRS un Hitlera vadītā Vācija noslēdza paktu par ietekmes sfēru sadalīšanu Austrumeiropā. Balstoties uz šo paktu, 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks okupēja neatkarīgo Latvijas Republiku un vēlāk tika paziņots par tās inkorporēšanu Padomju Savienībā. ASV, Lielbritānija un citu pasaules valstu vairākums šo prettiesisko aktu nekad nav atzinušas.

Okupācijai sekojošo laiku latviešu tauta nosaukusi par Baigo gadu, kad mērķtiecīgi tika grauts viss Latvijas neatkarības gados radītais un uz Latviju tika pārnesta Padomju Savienībā aprobētā represiju politika. Tikai 1941. gada 14. jūnija masu deportācijā vien uz "gulaga" nāves nometnēm un nometinājumu Sibīrijā tika izsūtīti 14 479 dažādu tautību Latvijas pilsoņi, t. sk. 7117 sievietes un 3751 bērns, bet arhīvu materiāli liecina, ka bija paredzētas turpmākas masveida represijas.

Lūk, ar šādu drausmīgu bilanci Latvijas tauta sagaidīja Otro pasaules karu Latvijas teritorijā.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis:

Šā gada 3. marta nesankcionētais mītiņš pie Rīgas Domes un 16. marta leģionāru gājiens un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa izraisīja mākslīgi sakāpinātu reakciju un neveselīgu attieksmi, nepatiesu šo notikumu izklāstu Krievijas, citu ārvalstu un pašmāju masu medijos. Īpaši nepatiesa un tendencioza bija informācija par leģionāru gājienu un Latviešu leģionu vispār. Rodas iespaids, ka šī nepatiesā, melīgā informācija ir apzināti veidota, lai kaitētu Latvijas valsts tēlam un nomelnotu leģionārus, vai arī tā liecina par absolūtu nekompetenci vēstures jautājumos. Par leģionu tika pausti uzskati, kādi tika izplatīti 45 gadus padomiskās okupācijas laikā. Latvijas Nacionālo karavīru biedrība uzskata par absolūti nepieciešamu sniegt ziņas un uzskatus par leģionu, kuri nereti būs diametrāli pretēji daudzu masu mediju paustajam, bet tie būs vēsturiski patiesi. Ja dieviete Temīda, taisnības dieviete, patiesi ir ar aizsietām acīm, tad taisnība būs ne tikai Krievijai vai Rietumiem, bet arī latviešiem. Ja tas tā nav, varat Temīdu izmest mēslainē, taisnība tad būs spēkam, varai, naudai.

Īsi par leģionāriem šobrīd. Latvijas Nacionālo karavīru biedrība, kura tika nodibināta 1923. gadā, atjaunoja savu darbību 1990. gada 15. septembrī. Kādreiz biedrības rindās bija mūsu tēvi, kuri cīnījās Latvijas atbrīvošanas cīņās ne tikai pret vāciešiem, bet arī pret lieliniekiem — komunistiem. Tagad biedrības rindās ir tie, kuri Otrā pasaules kara laikā ar ieročiem rokās vispirms pašaizsardzības vienībās, tad kā vācu virspavēlniecības mobilizētie leģionāri, tad kā nacionālie partizāni cīnījās pret Padomju Savienības komunistu okupācijas Sarkano armiju.

1940. gada 17. jūnijā pēc ultimāta Padomju Savienība mums uzbruka un okupēja Latviju. Gada laikā okupanti pēc kompartijas norādījuma apcietināja, noslepkavoja, izveda 30–40 tūkstošus latviešu. Tas bija genocīds. Latviešu tautai, tāpat kā jebkurai tautai pasaulē, bija morālas tiesības un arī pienākums cīnīties visiem iespējamiem līdzekļiem pret bendēm, lai atriebtu noslepkavotos, lai atbrīvotu valsti no okupantiem. No Tautu Savienības izslēgtās Padomju Savienības uzbrukums, Tautu Savienības dalībnieces Latvijas okupācija un pastrādātās zvēriskās vardarbības palika nepamanītas un nenosodītas no Rietumu puses. Daudzi latvieši aizgāja cīnīties brīvprātīgi, bet lielo vairumu vācieši iesauca nelikumīgi, veiksmīgi izmantojot mūsu naidu pret komunistu okupāciju.