Tas Latvijas liktenis — būt starp dzirnakmeņiem

Turpinājums no 1.lpp.

Neviens latviešu karavīrs nesastāvēja nacionālsociālistiskajā partijā, nebija ne nacists, ne fašists. Latviešu leģions nebija noziedzīgs militārais formējums. Par īstajiem esesiešiem sauca vācu militārās struktūras ar pilnīgi citiem uzdevumiem. Leģionāri pildīja svētu uzdevumu cīņā pret krievu okupantiem, un, ka šī cīņa bija pareiza, to apliecina vēlākā 45 gadus ilgā okupācija, tās laikā mūsu tautai nodarītais posts, to apliecina arī šodienas Krievijas naidīgā nostāja, draudi, vēlēšanās atkal pakļaut mūsu zemi. Latvijas Nacionālo karavīru biedrības vīri vienmēr atcerēsies savus kritušos cīņu biedrus, ies gājienos, noliks ziedus, ierīkos kapsētas, piemiņas vietas, piedalīsies atceres dienās. Nevienam nav tiesību to mums aizliegt, arī pašmāju kangariem — nodevējiem.

Mēs būsim modri.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes loceklis Austris Ozols :

Šodien, kad pāri Latvijas valstij, latviešu tautai un tās nacionālajiem karavīriem veļas demagoģijas un melu viļņi, būtiski ir atsaukt atmiņā un izprast mūsu tautas vairākuma attieksmi pret Latviešu leģionu Otrā pasaules kara laikā — pēc Baigā gada.

Es pārstāvu Latviešu leģiona karavīru vislielāko daļu — to paaudzi, kura skolas solus atstāja 1942.–1944. gadā, kura uzaugusi brīvajā Latvijā, bija tās uzticamā nākotne. Iesaukumu Latviešu leģionā vairums no mums uzņēma kā pašsaprotamu. Ne jau tāpēc, lai cīnītos par Lielvāciju, bet gan lai, pirmkārt, pasargātu savu zemi un tautu no atkārtotas padomju okupācijas, genocīda un Baigā gada. Otrkārt, lai, Vācijai zaudējot karu, kas 1943. gadā, kad dibināja leģionu, jau visiem bija skaidrs, mēģinātu atkārtot 1919. gada Brīvības cīņu vēsturi, kad Latvijas armija sākotnēji kopā ar vāciem patrieca komunistus, bet pēc tam atbrīvojās arī no vācu okupācijas. Toreiz gan Latvija varēja paļauties uz Rietumu sabiedroto godaprātu, kas šoreiz diemžēl izrādījās maldīgi.

Rezumējot: kaut arī tie, no kuriem varējām saņemt ieročus, nebija vēlamie, taču naidnieks bija pareizais.

Latviešu leģions, kura pamats bija 15. un 19. divīzijas cīnījās tikai Austrumu frontē un nepiedalījās nekādos kara noziegumos. Tādēļ arī ASV valsts komisija 1950. gadā pieņēma lēmumu, ka Latviešu leģiona darbība nav bijusi naidīga ASV, un tas deva iespēju bijušajiem leģionāriem brīvi ieceļot šajā valstī.

Latviešu leģions ar 146 000 karavīru bija lielākais nacionālais militārais formējums latviešu tautas vēsturē (turklāt 98 procenti leģiona sastāvā bija latvieši). Vairāk nekā trešdaļa krita kaujās, daudzi tūkstoši pēc kara tika nobendēti padomju gulagos.

Latviešu leģions bija latvju tautas tā laika cerība, lepnums un sāpes. Tautas mīlestība pret saviem karavīriem izpaudās visās iespējamajās formās — vēstulēs, dāvanu saiņos, palīdzībā ievainotajiem lazaretēs un citādi.

Mēs cīnījāmies frontē zem savas nacionālās emblēmas, latviešu virsnieku vadībā, kuri centās mūs pasargāt no veltīgiem upuriem, pretēji tam, kā tas bija Sarkanajā armijā.

Leģiona drosmīgās cīņas pie Mores un Kurzemes cietoksnī deva iespēju mūsu inteliģencei emigrēt uz Rietumiem, tā paglābjoties no sarkanā genocīda, iznīcināšanas vai degradēšanās.

Leģionāri, kas pārdzīvoja padomju gulagus, tika diskriminēti, apmeloti un vajāti, taču savās ģimenēs viņi saglabāja uzticību neatkarīgās Latvijas idejai un šādā garā audzināja arī savus bērnus un mazbērnus. Sākoties trešajai tautas atmodai, viņi atkal nekavējoties nostājās zem sarkanbaltsarkanā karoga. Pie 1991. gada janvāra barikāžu ugunskuriem skanēja galvenokārt leģionāru dziesmas. Neviens to šodien nevar apstrīdēt.

Garīgo mantojumu, ko saņēmām jaunībā mūsu laimes zemē — brīvajā 18. novembra Latvijā, — mēs iznesām cauri mūsu zvaigžņu stundai — Latviešu leģionam, 45 okupācijas gadiem un ienesām Latvijas šodienā. Mēs nekad no tā neatteiksimies. Mūsu mērķis vienmēr paliek — īsteni brīva, latviska Latvija, nacionāla un daiļa, Latvija, kurā nav vietas meliem un netaisnībām.

Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Mangelis :

Latvijas nacionālo partizānu kustība okupācijas apstākļos Otrā pasaules kara laikā sākās jau 1940. gadā, kad veidojās vairākas pagrīdes organizācijas. Skaitliski lielākās no tām bija "Tēvijas sargi" un pāris citu organizāciju Latvijas atbrīvošanai. 1940. gada rudenī gandrīz visās vidējās mācību iestādēs un Latvijas Universitātē izveidojās skolnieku un studentu pagrīdes organizācijas.

Sākoties Vācijas karam pret PSRS, masveidā organizējās lielākas vai mazākas nacionālo partizānu vienības, lai aizsargātu civiliedzīvotājus pret atkāpjošās armijas teroru un vardarbību. Bija gadījumi, kad, vairākām lielākām sarkanarmijas vienībām atkāpjoties, tika nosargātas vai atbrīvotas biezi apdzīvotas vietas, pirms tās sasniedza vācu karaspēks. Paradokss — latviešu tauta, kas 700 gadus bija atradusies vācu verdzībā, tagad tos sagaidīja kā atbrīvotājus, no diviem ļaunumiem izvēloties mazāko. Tā mainījās tautas noskaņojums pēc drausmīgā padomju okupācijas gada, kurā tika deportēti, zvēriski nomocīti un nošauti apmēram 40 tūkstoši nevainīgu cilvēku.

Vācu okupācijas laikā nodibinājās centralizēta pagrīdes organizācija "Latvijas centrālā padome". Sākoties otrreizējai padomju okupācijai 1944. gada jūlijā, aiz frontes līnijas ar dažu dienu atstarpi sāka darboties padomju armijas pretizlūkošanas daļas "SMERŠ". Tās izveidoja apriņķos starppagastu nodaļas, bet lielākajās pilsētās — centrus. Pāri Latvijai atkal sāka vērpties sarkanā terora riņķi.

Stihiski veidojās nacionālo partizānu grupas un vienības. Cilvēki bēga mežos, lai izvairītos no vardarbības un nāves, bet viena daļa arī tāpēc, lai izvairītos no iesaukšanas okupācijas armijā. Pēc vācu armijas kapitulācijas 1945. gada 9. maijā nacionālajiem partizāniem pievienojās Latviešu leģiona vīri, no kuriem daudzi pilnā apbruņojumā, veseliem vadiem un pat rotām iegāja Kurzemes mežos, lai turpinātu cīņu pret nīsto naidnieku. Pārvarēdami daudzas mežu ķemmēšanas, jo viņi atradās dzimtajās vietās, pēc armijas parauga organizējās spēcīgas kaujas vienības. 1945. gada rudenī nacionālās pretestības kustība aptvēra jau visu Latvijas teritoriju. Latvijas austrumdaļā bija izveidojušās pat 400–500 cilvēku lielas kaujas vienības. Tika nogalināti Rēzeknes un Ilūkstes nacionālo partizānu vadītāji. 1945. gada 24. augustā tika sarīkota liela partizānu konference, kurā piedalījās daudzu grupu vadītāji. Tajā katoļu mācītāja Antona Juhņēviča vadībā nodibināja Latvijas Tēvijas sargu apvienību. Vēlāk, organizācijai paplašinoties, to pārdēvēja par Latvijas Nacionālo partizānu apvienību.

Lai gan neizdevās noorganizēt visaptverošu, centralizētu vadību visas Latvijas mērogā, tagad nacionālā pretestības kustība kļuva organizētāka. Par grupu vadītājiem iecēla pieredzes bagātos un kaujās rūdītos leģionārus, kuri vairākkārt paaugstināja savu kaujas grupu spējas. Pat čekas karaspēka daudzkārtīgs pārspēks vairākus gadus bruņotā cīņā nespēja šīs vienības iznīcināt.

Turklāt reta bija tāda skola, kurā nebūtu kādas jauniešu pagrīdes organizācijas. Daļa no viņiem bija iesaistījušies partizānu atbalstīšanā, sakaru uzturēšanā ar tiem, ieroču un munīcijas sagādē.

Nacionālā bruņotā pretestības kustība ilga desmit gadus. Un to atbalstīja lielākā tautas daļa. Nav šīs kustības vaina, ka milzīgā pārspēka mākta un Rietumu lielvalstu nodevīgās politikas dēļ tā tika sagrauta.

Kara muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Egīls Gelderiņš :

Latvijas Kara muzejs piedalās šīs preses konferences sasaukšanā, jo vislielākā mērā izjūt atbildību par vēsturisko patiesību, kas pēdējā laikā ir tikusi izkropļota. Muzejs uzskata par savu pienākumu no profesionāla un godīga vēsturnieka viedokļa viest skaidrību traģiskajos latviešu leģionāru kara gaitu ceļos. Jo Latvijai ir jārada nopietns pretspēks šai melu un dezinformācijas kampaņai, tiem, kas, nepatiesi interpretēdami latviešu tautas, tās karavīru un brīvības cīnītāju vēsturi, rosina neuzticēšanos mūsu valsts nacionālajiem pamatiem.

Latvijas Kara muzejs pašlaik ir vienīgais valsts muzejs Latvijā, kas var parādīt plašam interesentu lokam mūsu nacionālās valsts idejas rašanos, attīstību un realizāciju, kas tika panākta gan ar sociālpolitiskiem, gan ar militāriem līdzekļiem.

Pēdējos mēnešos politiskās apmelošanas kampaņas dalībnieki centās atbildību par divu lielvalstu okupācijas varu pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēcību uzvelt latviešu tautai kopumā un pretpadomju cīnītājiem jo īpaši. Skaidrs, ka šāda tīša patiesības sagrozīšana bija mērķtiecīga. Kampaņas organizētāji vēlējās sabojāt Latvijas tēlu pasaules iedzīvotāju apziņā.

Tieši tādēļ Kara muzejs pievērš īpašu uzmanību šai politikāniskajai Latvijas sarežģītās vēstures faktu sagrozīšanai, kas tiek izmantota mūsu valsts prestiža graušanai. Viens no galvenajiem argumentiem, ko šodien pielieto vēstures falsificētāji, ir fakts, ka Otrā pasaules kara laikā lielākā latviešu tautas daļa necīnījās antihitleriskās koalīcijas pusē. Latviešu leģionāri, gan brīvprātīgie, gan mobilizētie, cīnījās vācu armijas sastāvā pret savu tā laika lielāko ienaidnieku — Padomju Savienības karaspēku un PSRS kopumā.

Atbilde jāmeklē 1939. un 1940. gada notikumos. To rezultātā latvieši, kas līdz tam par saviem galvenajiem pretiniekiem 700 gadus bija uzskatījuši vācu iekarotājus, pēkšņi lielākā vai mazākā mērā nostājās vācu pusē un pat kādu laiku uzskatīja tos par saviem atbrīvotājiem. Bez šaubīšanās var teikt: ja nebūtu Molotova–Ribentropa pakta, ja nebūtu notikusi Latvijas okupācija 1940. gadā, kuras laikā tika iznīcināta Latvijas armija un organizētas civiliedzīvotāju masveida deportācijas, ja nebūtu Baigā gada mocekļu, tad mūsu tauta un tās karavīri ar vislielāko atdevi cīnītos antihitlerisko sabiedroto, arī Padomju Savienības, pusē.

Tātad tieši lielvalstu politika iegrūda latviešu tautu nacistu apkampienos. Toreiz tas mums tika pārmests un arī šodien. Jo šis fakts tiek izspēlēts kā politiska kārts. Lielu militāru konfliktu laikā dažreiz varu pār cilvēkiem iegūst personas ar noziedzīgām tieksmēm. Mēs nenoliedzam, ka bija atsevišķi jau iznīcinātās Latvijas valsts pilsoņi, kas piedalījās holokausta realizācijā un citos kara noziegumos ar dažādu motivāciju — izpildot pavēli, brīvprātīgi vai citu subjektīvu apstākļu dēļ. Šis ir jautājums, kas prasa turpmāku izpēti.

Tomēr tā bija neliela daļa no Otrā pasaules kara asiņainajos notikumos iesaistītajiem un kārtējās okupācijas varas izmantotajiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņu konkrēto noziedzīgo rīcību nedrīkst attiecināt uz latviešu leģionāriem kopumā. Jāatzīmē, ka šie noziegumi pret cilvēcību, ko viņiem pārmet, tika veikti Latvijas teritorijā līdz 1942. gada beigām. Bet Latviešu leģionu nodibināja 1943. gadā. Tad jau mums arī ir tiesības pārmest jebkuram Sarkanās armijas cīnītājam, ka viņš piedalījies NKVD un citu PSRS represīvo organizāciju nodarījumos pret latviešu tautu. Šie nodarījumi vēl gaida galīgos precizējumus. Bet jau tagad ir redzams, ka tie bijuši daudz plašāki un ilglaicīgāki, salīdzinot ar hitleriskās Vācijas noziegumiem Latvijā.

Tuvojas Otrā pasaules kara beigu gadadiena. Un daudzi vēl jautā: kāpēc latviešu tauta nelīksmo tāpat kā citi. Šī kara beigas neatnesa Latvijai mieru un uzplaukumu. Staļiniskās okupācijas rezultātā turpināja līt latviešu asinis. Latvijas pilsoņi mira bada nāvē Padomju Savienības koncentrācijas nometnēs un izsūtījumā. Mērķtiecīgi tika iznīcināti visi Latvijas pirmskara sasniegumi. Vēl pusgadsimtu turpinājās PSRS okupācija. Tās sekas joprojām ir jūtamas. Jo ir palikušas daudzas neatrisinātas problēmas, par kurām atbildību vajadzētu uzņemties uzvarētājām lielvalstīm — Teherānas un Jaltas konferenču dalībniecēm — un arī kara zaudētājai Vācijai.

Vēsture šodien pārvēršas politikā. Tādēļ mūsu pienākums ir vēl un vēl skaidrot Otrā pasaules kara notikumus, aizstāvot patiesību. Lielu ieguldījumu šajā darbā varētu dot masu saziņas līdzekļi — gan tepat Latvijā, gan ārvalstīs.

Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs :

— Gribētu teikt dažus vārdus par tematu "Otrais pasaules karš Latvijā, vēsture un mūsdienas". Sakarā ar Latviešu leģiona atceres dienu, ko atzīmēja 16.martā, un tās sakarā izteiktajiem dažādiem viedokļiem un saceltajai ažiotāžai. Tika izteikti četri viedokļi, kā mums vajadzētu rīkoties un reaģēt uz šiem notikumiem.

Viens viedoklis ir tāds, ka par vēsturi vispār nav jārunā un jāraugās tikai uz nākotni, ka vēsture nevienu neinteresē. Otrs viedoklis — mums stingri jāpakļaujas Eiropas Savienības valstu uzskatiem un to Otrā pasaules kara vēstures interpretējumiem. Mums neesot vērts nevienu pārliecināt ne Rietumos, ne Austrumos, jo mūs, vienalga, neviens nesapratīšot. Trešais viedoklis — mums jāieņem sava stingra nostāja, neņemot vērā ne to, ko saka Rietumos, ne to, ko saka Austrumos. Bet es domāju, ka vispareizākais ir ceturtais variants, proti, par šīm lietām ir jādiskutē, par šiem jautājumiem jārunā. Pirmkārt, jāvieš skaidrība pašiem sev Latvijā, otrkārt, jāizskaidro šīs lietas ārzemēs, pasaules sabiedrībai.

Diemžēl Latvijas valstij, atšķirībā no Igaunijas, nav savas institūcijas, kas varētu celt un propagandēt Latvijas tēlu ārzemēs. Mums ir tikai Ārlietu ministrija, kas diemžēl ne visai efektīvi šo darbu veic.

31.martā Valsts prezidents Guntis Ulmanis nāca klajā ar paziņojumu par Latvijas vēstures politisko izvērtējumu. Viņš aicināja Saeimu un valdību sniegt politisku vērtējumu 16.marta pasākumam un šim vēstures notikumam — Latviešu leģiona izveidei — vispār. Bet vai tāds politisks vērtējums šodien ir iespējams? Kas to varētu sniegt? Domāju, ka savu nostāju mēs varam ieņemt tikai tad, ja šie notikumi ir pietiekami pamatīgi izpētīti, ja ir notikušas diskusijas, kas balstītas uz nopietniem argumentiem un faktiem. Diemžēl Otrā pasaules kara vēsture dažādu iemeslu dēļ piecdesmit gadus nav pētīta tādā kvalitātē, kādai vajadzētu būt.

Trimdas apstākļos daudziem autoriem, bijušajiem kara dalībniekiem, kas lielākoties nav profesionāli vēsturnieki, nav bijuši pieejami avoti par šo tēmu, kas ir Latvijā un citur. Savukārt Latvijā padomju laikā gandrīz piecdesmit gadus daudzi Otrā pasaules kara vēstures notikumi tika atainoti vai nu izkropļotā veidā, vai arī pavisam noklusēti.

Diemžēl pašlaik Latvijā ar Otrā pasaules kara pētniecību profesionālā līmenī vēsturiski nenodarbojas, ja neskaita dažus izņēmumus. Tas, protams, ir saistīts arī ar vēstures zinātnes finansējuma problēmām. Ja nebūs valsts atbalsta, nopietnus Otrā pasaules kara vēstures pētījumus nevarēs veikt.

Mēs, Kara muzeja darbinieki, aicinām domāt un diskutēt par šiem jautājumiem. Tagad latviešu presē raksta vienu, bet krievu — gluži ko citu. Varbūt nevajadzētu pārlieku dramatizēt šīs vēstures tēmas, meklējot, kuri bija īstie un kuri nebija, kuri cīnījās pareizajā pusē un kuri — nepareizajā. Kara muzeja ekspozīcijā par Otro pasaules karu ir liecības gan par padomju okupāciju, gan par nacistu okupāciju, kā par Latvijas iedzīvotāju līdzdalību vācu armijā, tā arī par viņu cīnīšanos Sarkanās armijas sastāvā.

Bet Otrā pasaules kara vēsture ir ne tikai Latviešu leģions vai latvieši Sarkanajā armijā. Ir tāda svarīga mūsu valsts vēstures sastāvdaļa kā nacionālā pretošanās kustība. Tā, protams, saistāma ar Latvijas Centrālās padomes darbību, bet ne tikai. Latvijas Centrālā padome Konstantīna Čakstes vadībā nodibinājās 1943.gada augustā, taču jau kopš 1941. gada rudens darbojās atsevišķas pretestības grupas, iznāca vairāki pretestības kustības laikraksti, piemēram, "Latvija", "Tautas Balss", "Lāčplēsis", "Brīvā Latvija". Darbojās tādas organizācijas kā Latviešu nacionālistu savienība, Virsnieku apvienība un dažas citas.

Gribu aicināt veidot Latvijas tēlu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā nevis ar tukšiem saukļiem, bet gan objektīvi atainojot un izskaidrojot mūsu tautas traģisko vēsturi Otrajā pasaules karā un pēc tā. Latvijai šis karš saistās nevis ar prieku un līksmību, bet tikai ar sāpēm un ciešanām. Visa tauta cieta Otrajā pasaules karā — to vajadzētu atcerēties un aizvien atgādināt.

 

Pēc preses konferencē izteiktajiem viedokļiem un vērtējumiem attiecībā uz Otrā pasaules kara norisēm Latvijā izskanēja jautājumi un atbildes:

— Vai, no mūsdienu redzesloka raugoties, pieļaujat kaut niecīgu iespēju, ka, Latviešu leģionam sekmīgi piedaloties karadarbībā un līdz ar to Vācijai gūstot izšķirīgus panākumus karā, Latvija būtu varējusi atgūt valstisko neatkarību?

E.Pelkaus:

— Reāli tāda iespēja bija ļoti neliela. Taču pilnīgi izslēgt to nevar, ja notikumi būtu attīstījušies citā virzienā, kaut vai 1944.gada jūlijā, kad neizdevās atentāts pret Ādolfu Hitleru. Ja Vācijā pie varas būtu nākusi cita valdība, kas, iespējams, varētu noslēgt separātu miera līgumu ar Rietumu lielvalstīm, mēs varam tikai zīlēt, kā notikumi būtu attīstījušies tālāk.

Atcerēsimies, ka burtiski "piecas minūtes pirms divpadsmitiem" vācu varas iestādes būtībā piekrita neatkarīgas Latvijas valsts institūciju izveidošanai. Es to saku nevis par visiem zināmo tā saukto Potsdamas valdību, kas izveidojās 1945.gada martā, bet par tā saukto pulkveža Oša valdību Liepājā, kas deklarēja, ka tā ir neatkarīgas valsts valdība. Bet kā mēs zinām, šīs valdības mūžs bija tikai pāris dienu.

N.Romanovskis:

— Ja nemaldos, 1942.gadā izskanēja apgalvojums no Rietumiem, ka ASV tā īsti gatavas karam būs tikai 1944.gadā. ASV tolaik bija milzīgs militārais potenciāls. Objektīvi vērtējot, bija jāpieņem par neapstrīdamu patiesību fakts, ka Vācija nekādā gadījumā šo karu nevinnēs.

Latviešu leģionāri bija dziļi ieinteresēti aizstāvēt tikai savu zemi. Kad es atrados instruktoru skolā Vācijā, mums vaicāja: kur jūs gribat doties cīnīties — atpakaļ uz Kurzemi vai Rietumos? Visi kā viens, iepriekš savas domas nesaskaņojot, atbildēja — tikai atpakaļ uz Latviju. Vācieši bija pārsteigti par to. Mēs tajā laikā nojautām, ka mums nebūs lemts šo karu uzvarēt. Bet dzimtenes mīlestība bija lielāka, un tā mums lika braukt atpakaļ.

Es nedomāju, ka mūsu varonīgās cīņas Kurzemē, ja mēs būtu ticējuši, ka panāksim kaut ko, būtu ko vairāk devušas vai ka mēs būtu spraigāk cīnījušies, nekā zinot to, ka uzvara mums nav gaidāma. Tas nesamazināja mūsu cīņas sparu.

Latvieši nekad nav bijuši konjunktūristi, viņi cīnās tā, kā liek viņu sirds.

— Pēc kara Nirnbergas tribunālā tika atzītas par noziedzīgām SS un SD organizācijas. Kāda ir šī lēmuma saistība ar Latviju?

E.Pelkaus:

— Ir publicēts starptautiskā tribunāla spriedums dažādu nacistisko organizāciju lietā, tostarp SS un SD. Tribunāls tomēr ir taisījis izņēmumu attiecībā uz personām, kas bijušas SS organizācijas dalībnieces, pirmām kārtām ieroču SS dalībnieces. Tur ir runa par cilvēkiem, kas bijuši piespiedu kārtā mobilizēti un nav izdarījuši noziegumus.

— Vai leģionāri bija brīvprātīgie vai piespiedu kārtā mobilizētie?

U.Neiburgs:

— Šajā gadījumā es gribētu nolasīt Hitlera pavēli par leģiona izveidošanu 1943.gada 10.februārī: "Es pavēlu sastādīt Latviešu SS Brīvprātīgo leģionu. Vienības lielumu un veidu noteikt pēc rīcībā esošā latviešu vīru skaita." Tātad brīvprātība tiek pavēlēta. Otrais jautājums ir par brīvprātīgo un mobilizēto cīņas motivāciju. Jā, bija brīvprātīgie, kas jau 1941.gada rudenī iestājās kārtības policijas dienesta bataljonos. Daļa no viņiem bija arī leģionā. Ļoti daudzi cīnījās ar domu atriebt savus tuviniekus pēc Baigā gada represijām. Bija arī tādi, kas bija vācu propagandas ietekmēti.

Bija arī daudzi citi iemesli. Bet bija arī brīvprātīgie, kas iestājās leģionā 1944.gada vasarā un kam nepavisam nevar pārmest jelkādu saikni ar nacismu.

1940.gadā Latvija nepretojās okupācijai, mēs sevi neaizstāvējām. Vai mēs to pieļausim otrreiz? Tāda bija leģionāru rīcības motivācija. Kas tad cīnīsies, ja mēs paši necīnīsimies?

Protams, šodien var teikt, ka tie bija mīti un ilūzijas, ka tā nebija pareiza rīcība. Bet toreiz cilvēki nezināja to, ko mēs zinām šodien. Nebija arī rīcības brīvības jeb izvēles.

Vai leģionāri cīnījās par brīvu Latviju? Ir viedoklis, ka viņi cīnījās Hitlera režīma labā. Protams, šie cilvēki tajos apstākļos nevarēja cīnīties par Latvijas neatkarību. Bet, domājot un spriežot vēstures un morāles kategorijās, nevaram teikt, ka viņi cīnījās par Hitleru vai nacismu. Viņi cīnījās par Latviju — tā, kā viņi šo cīņu saprata.

Mintauts Ducmanis,

Dipl. hist.

Vēstures liecība — Kārsavas vidusskolas skolēnu uzsaukums 1940.gada 25.oktobrī. Vēsturi atgādinot — Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes loceklis Austris Ozols, valdes priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis un Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Mangelis

Vēstures liecības — sarkanarmijas 130.latviešu strēlnieku korpusa komandieri 1944.gada vasarā

(kreisajā attēlā): 2. no labās — korpusa komandieris ģenerālmajors Detlavs Brantkalns; vācu 19.latviešu divīzijas komandpunktā 1944.gada augustā (labējā attēlā): 2. no labās — Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis

 

Mūsu Mātes dienā

Karavīra mātei

Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos, tāpat kā visā mūsu valstī, ar sirsnīgiem pateicības vārdiem, ziediem un veltēm atzīmēsim Mātes dienu.

Šajā dienā man gribētos pateikties visām māmuļām, kuras savus dēlus ir audzinājušas un uzticējušas armijai — tātad mums visiem, mūsu drošībai. Tieši šopavasar mēs izjutām, cik trausla ir mūsu valsts neatkarība, cik daudz vēl nepadarīta, skaidrojot pasaulei mūsu tautas likteņgaitas.

Vēl šodien Latvijā ir mātes, kuras gaida atgriežamies savus dēlus no karalauka, bet, pavadot mazdēlu dienesta gaitās, sirmā vecmāmuļa slepus norauš asaru un atceras kara laiku... Mātes sirds nepārstās sāpēt, nepārstās gaidīt.

Arī šodien ikviena karavīra māte domā par savu dēlu, kurš atrodas dienestā. Kā viņam tur klājas?

Ko man kā ministram atbildēt uz šo jautājumu?

Vērojot, cik daudz ir labu karavīru un virsnieku, varu sacīt, ka kļūstam gudrāki, apzinīgāki un disciplinētāki. Arvien biežāk dzirdu zēnus sakām, ka jau skolā būtu jāiemāca militāro zināšanu pamati. Vecāki brauc uz karavīru zvēresta pieņemšanas dienām. Veidojas stipras un sirsnīgas attiecības karavīra ģimenei ar viņa dienesta vietu, viņa komandieriem.

Redzot šo patiesi lielo interesi un ikdienā sajūtot karavīra mātes atsaucību, gribu no sirds pateikt paldies par dēliem, kuri godam pilda savus dienesta pienākumus.

Šajā maija dienā, kad pati daba ar savu krāšņumu dāvā prieku, novēlu visām mūsu karavīru mātēm un vecmāmiņām un līdz ar to visai ģimenei — spēku, labestību un ticību, ka tikai visi kopā varam nosargāt savu valsti, brīvību un neatkarību.

Latvijas Republikas aizsardzības

1998.gada maijā ministrs Tālavs Jundzis

Eva Dortāne

Tavās pēdās, māt

 

Kur tu esi, māmulīte mana?

Panāc pretī bērnam savam!

Redzi, rasā izmirkušām kājām

Steidzos es uz tavām

Un uz tēva mājām.

Eju kilometriem ilgu ceļu,

Dziedot Mātes Rožukroni svētu,

Līdzi man pat lakstīgalas dzied,

Un grieze pasniedz dāsni

Rudzu maizes rieku.

 

Man drēbēs ķeras baltas madaras,

Tie tavi glāsti, māmulīt,

Un sirdī ziedu smaržas ieķeras,

Kad padzeros no vīgriežu

Rūgtenajiem biķeriem.

Zvana zilie pulksteņi un zvaniņi,

Un mūža dziesmu zvana dzeguze.

Es skatos, katra tava pēda, māt,

Kā saulīte uz zemes ceļa

Laimiņu dzeltiem ziediem zied.

Nē! Nekas man nevar būt par grūtu!

Kā ceļa zīmi sev pie krūtīm

Es meža rozes ziedu piespraužu.

Un mana nasta viegla top,

Jo tavās pēdās, māt, es eju.

Mūžam saule debesīs, ne mūžam māmuliņa

Tradīcijas tikai tad ir dzīvas, ja tās kopj un turpina. Diemžēl padomju okupācijas 50 gadi daudz ko no tā, kas tika veikts Latvijā starp divi pasaules kariem, pagaisinājuši no atmiņas. Arī ieražu Mātes dienas priekšvakarā apkopt novārtā aizlaistās kapu kopiņas un kā atgādinājumu uzlikt piemiņas plāksnīti. Trīsdesmitajos gados šī ierosme it īpašu atsaucību rada Vidzemē — Smiltenē, Palsmanē, arī daudzviet citur. Kapus apkopa un par aizmirstajām mātēm atgādināja dažādas sabiedriskās organizācijas. Vai šo tradīciju nebūtu pēdējais laiks atkal celt godā?

Šajos attēlos redzama Aizmirstas mātes atdusas vieta Ēveles kapos, kur pagasta aizsardžu pulciņš uzlicis piemiņas plāksnīti tieši pirms 60 gadiem — 1938. gada 8. maijā, un cita kapu kopiņa Aizmirstai mātei Kuldīgas Annas kapsētā, te plāksnīti 1935. gadā uzlikusi Latvijas sieviešu nacionālās līgas Kuldīgas nodaļa.

Foto: Māris Locs

 

Margita Gūtmane

Vēstules mātei

Margita Gūtmane dzimusi 1943.gada 24.oktobrī Jelgavā. 1944.gada jūlijā mātes māsa viņu aizvedusi uz Vāciju — kā vēlāk izrādījies, ar pēdējo vilcienu, kas atstājis Jelgavu. Māte nav izkļuvusi no Latvijas un 1945.gadā izsūtīta. Margita Gūtmane mācījusies vācu skolās, vēlāk Minsteres latviešu ģimnāzijā, Stokholmas universitātē studējusi baltu valodas, Hamburgas univiersitātē — literatūru, teātra zinātni un etnogrāfiju. Kopš 1996.gada beigām dzīvo Rīgā, ir vairāku Kopenhāgenā, Vesterosā, Stokholmā un citur izdotu grāmatu autore. Tagad tām piepulcējušās septiņdesmit sešas "Vēstules mātei", kas nule nākušas klajā apgāda "Preses nams" izdevumā. Šajā kopā — tikai dažas vēstules.

Reiz bija cilvēks, kuru nebija

dzemdējusi neviena māte.

Kurts Tuholskis

 

Diez, kā būtu, ja man būtu māte?

Tu.

Un ne šie trīs nodzeltējušie uzņēmumi. Tā esot Tu, bet es Tevi nepazīstu. Arī manis uz tiem nav, lai gan tā esot es. Es mācos pazīt Tavu seju, lai Tevi atpazītu, ja kādu dienu satiktu.

Māte — pirmais vārds bērna mūžā un jau — svešs. Es savu pirmo vārdu tā arī nezinu. Kā man apgūt Tavu valodu?

Mēs domājam sevi atpakaļ caur savām mātēm. Bet kā es varu domāt sevi atpakaļ caur Tevi? Ja Tu kā māte nekad neesi bijusi? Es Tevi esmu nokavējusi. Nenotrāpījusi savā mūžā.

Ko es zinu par Tevi? Uz kurieni es sevi varu aizdomāt atpakaļ? Un līdz kurienei? Līdz tantes teikumam? Tam, kuru visu mūžu esmu atkārtojusi: mana māte palika Jelgavā? Četri vārdi. Tik būtiski. Un tik nepiepildāmi. Tie uzdzen neizturamu vientulību. Šodien es esmu palikusi viena ar tiem. Vārdi, man teikti, kas uz mani attiecas, mani skaidro, bet es tos nesaprotu. It kā tie būtu teikti svešā valodā. Tavas vēstules pienāca no šī ārprāta tāluma, vārdā Jelgava.

Atkal un atkal sevi piespiežu pārlasīt Tavas vēstules, kuras reiz rakstītas man. Lai pie tām pierastu. Lai savā mūžā beidzot aprastu ar vārdu māte. Lai saprastu dzīvo, ir jāzina, kas ir viņa mirušie. Ir jāzina viņu sejas izteiksmes un dzīves rētas. Es savus mirušos nezinu. Nevienu. Es nezinu viņu pazaudēto laiku. Viņu cerības. Tavi teikumi mani padarīja sev svešu uz visiem laikiem. Es skatos nākamos uzņēmumus un redzu sevi kļūstam arvien svešāku un nepanesamāku sev. Cēlusies no neesošiem cilvēkiem. Dzimusi neesošā pilsētā. Ja kāds man stāsta par kādu agrāko dzīvi, es tikai smejos, jo es tādiem māžiem neticu, bet tad es atceros teikumu par Jelgavu — un Tevi, un mani smiekli sasalst.

Es gribu atgriezties.

Es gribu atgriezties vietā un cilvēkā. Bet nav vārdu, kas palīdzētu. Vārds uz Tava kapa ir tīrā nejaušība. Tas aptuveni sakrīt ar manējo, bet starplaikā tas man pašai kļuvis svešs. Vairāk kopības nav. Es nespēju kļūt līdzīga.

Es nespēju.

Bet kāds tad ir mans vārds? Kā mani sauc, ja kāds mani sauc?

Diez, kā tas ir skanējis, kad Tu mani uzrunāji?

Man no Tevis ir tikai vārdi uz papīra, kas lēnām sāk izbalēt.

Un kā man Tevi uzrunāt?

Kā lai es kādu — Tevi — uzrunāju ar vārdu māte , ja man mātes nav? Un blakus stāv tikpat svešais Mutter. Māte? — meine Mutter... Mutter?... mana māte...

Muterīte?

(Jānis Peters) — Bet tas taču ir spļāviens sejā — Tev, man, manai valodai, visam tam, kam es visu mūžu un katru jaunu dienu esmu turējusies pretī. Ir tādi atsevišķi vārdi, kas vienā rāvienā spēj salauzt mūsu pretestību un mums piedevām lauž kaklu.

Es nezinu, kā Tevi uzrunāt. Tu neesi manī, neesi manā valodā. Visas manas valodas ir bez vārda māte . Bez šīs skaņas. Visi vārdi izlikti tepat uz papīra. Par Tevi domājot, es sevi nekādi nepazīstu. Kopējais ir tikai vēstules, šī absurdā runas situācija, kas simulē dialogu, kura vārdi aizsūkušies kapā. Katra jauna vēstule uzvandīja visu svešo mūsu starpā. Viss svešais un neizprotamais manī nācis no Taviem vārdiem un mani vienmēr stindzinājis. Kāds milzīgi augsti sakrauts domu drupu kalns. Tā pati pūstošā brūce — tikai nepieskarties. Tikai netuvoties. Bet kopš Tevis vairs nav, Tu esi kļuvusi nepārvarama.

O, o, Molloy — katrs teikums par māti jau aizņemts. Un nevienas spraugas, kur varētu piekļūt tuvāk.

Tavas vēstules tad arī gaidīju ar paniskām bailēm, kopš Tu paziņoji, ka gribi mani izsaukt. Atpakaļ. Uz mātes zemi. Pēc notikumiem Ungārijā. 1956.gadā. Tante augu dienu sēdēja pie radio un raudāja. Un es raudāju līdzi, par Tevi, savu svešo māti, un par sevi, savām bailēm un nojautām par kaut kādu nākotni, kas man draudēja. Neviens Vācijas likums mani nebūtu pasargājis no izsaukšanas. Kādās mājās es būtu varējusi atgriezties? Kādā piederībā? Es redzu sevi vēl joprojām sastingušu pie katras Tavas vēstules. No Tevis šie stinguma mirkļi. Tu vienmēr biji pārāk liela — ne jau Tu pati, bet manās bailēs no Tevis. Kā milzīga nemāte Tu biji visur klāt.

Es turpinu rakstīt vēstules, kā redzi, lai manī nebeigtos Tava valoda. Šitie mazie, melnie teikumi — tikai no attāluma. Nekur citur nav tik lielas nespējas uzsākt sarunu, kā vētulēs. Postošs, iznīcinošs dialoga trūkums. Vārdi nekad nav laikā, bet vienmēr par vēlu. Caurbraucot. Kā tai pašai Jelgavai. Līdz bezsamaņai sakāpināta atkarība no vēstulēm. Bet jāturpina runāt, lai klusums nebūtu galīgs.

Viņi mani dzemdējuši nepareizi. Vai samainījuši. Katrā ziņā — ne tā — pa īstam. Būtu vajadzējis izdoties nepiedzimt.

17.vēstule

— — — — — — —

Šis ir sarunsākums. Un jau nosmacis.

Zini, mēs neesam īstas. Mēs esam bijušas viena otrai tikai uz brīdi. Un tajā brīdī mēs visu pazaudējām. Sevi. Zini, mēs neesam vairs. Tu un es, mūsu vairs nav. Mēs viena otrai bijām vēstulēs. Pastkastītē. Aploksnēs. Mēs uzliesmojām uz brīdi un tad sevī saplakām. Varbūt divreiz gadā. Arvien retāk. Dažreiz nemaz. Tu jau vairs nerakstīji.

Māte?

Māte ir aploksnes, kuras esmu plēsusi vaļā.

Māte ir Padomju Savienības pastmarkas.

Māte ir rokraksts, tik skaidrs, kāda man nekad nebūs.

Māte ir šie teikumi, kas neattiecas uz mani.

Māte ir bailes no katras vēstules. Ir bailes no Tevis. Ir bailes no manām jūtām pret Tevi.

Māte ir vārdi, kas vienmēr pienākuši ar nokavēšanos. Es aizveru acis. Mēs viena otrai atbalsojamies nopakaļ.

Māte ir šīs manas vēstules. Tu zini — tikai mirušiem raksta īstus dzejoļus.

Es Tevi skatos. Tu esi gluda virsa kādā uzņēmumā. Tu esi pagātne. Bez manas pagātnes.

Es sevi un savu brīdi vairs nespēju izturēt. Bet es viņu tomēr gribu izvilcināt. Vēl. Un vēl. Vēl mazliet. Vēl vienu mirkli. Nenoliec klausuli. Zini, izkrist no laika, vēl vienu brīdi būt. Vēl vienu brīdi runāties. Vienu brīdi dzirdēt Tavu balsi. Tu esi? Vienu brīdi Tevi just. Pieskārienā.

Pirms pasaule atgriežas vecās sliedēs.

21.vēstule

— — — — — — —

Mātes valoda — Tava valoda — valsts valoda — valoda trimdā — mana valoda —

Kādā Tevi uzrunāt? Kuru mēs abas saprastu? Kādā valodā es sapņoju? Par Tevi? Mūsu attiecībām, kādu nekad nav bijis? Kādā valodā es vispār sapņoju? Diez, kādu valodu dzird kurlmēmais savā sirdī?

Vispār, kas ir mātes valoda, ja nav mātes?

Mātes valoda — tā esot formu skaņa. Mātes valoda — tā esot ķermeņa raksturīgā elpošana, tā esot pieeja telpas elementiem... Mātes valoda — tā esot kaislība runāt, rakstīt, būt caur savu muti, tā esot pasaules apgūšana. (Georgs–Arturs Goldšmits)

Zini, tā nav tava valoda, kādā es runāju. Tā nekad nav bijusi Tava. Mātes valoda līdz ar Tevi palika Latvijā. Pēdējā brīdī. Uz visiem laikiem. Tu man to nekad netiki mācījusi. Kā man jebkad ar Tevi saprasties? Un galvenais — kur?

Tu savā valodā biji mājās. Tu nemaz nesaproti, ko nozīmē — būt mājās. Būt mājās valodā.

Tavās vēstulēs skan pieņēmums, ka arī man jābūt mājās šinī, Tavā, valodā. Ne latviešu, bet tieši mātes valodā.

Bet tā tas nebija. Toreiz, kad Tu sāki rakstīt, es biju mājās tantes valodā, tajā līdzpaņemtajā, kas visur bija klāt un pārvācās līdz ar mani no vienas nometnes uz nākamo. Katrā nometnē tā jau bija priekšā un mani sagaidīja. Vārdos viss vēl likās sasniedzams. Mans drošais saprašanās līdzeklis. Valoda vēl nebija apdraudēta, un līdz ar viņu arī saprašanās nebija apdraudēta. Tā bija tantes valoda, tik ilgi, līdz tante nomira. Tantes vārdi nu apglabāti līdz ar viņu. Pēdējā nometnē. Ar viņas nāvi izbeidza būt arī šī līdzpaņemtā valoda.

Gadiem ilgi esmu izmisīgi vēlējusies būt drošā valodā ar drošiem, neapdraudētiem teikumiem. Būt valodā mājās.

Bet tieši caur Tevi mana latviešu valoda guva citu nozīmi, citu jēgu un saturu. Lai gan tik liela tā atšķirība toreiz vēl nebija.

Bet caur Tevi latviešu valoda man kļuva instinktīvi sveša. Tā nebija vairs vienīgi tā, kuru es runāju un dzirdēju ap sevi ikdienā — toreiz jau vēl visās nometnēs un novietnēs runāja latviski, šis drošais saprašanās līdzeklis. Aprasts. Mans.

Bet tagad, Tavās vēstulēs, valoda nāca no kāda ārprāta tāluma un svešuma, kuru es nesapratu, tikai jutu svešos sakarus kā draudus. Tu mani piespiedi redzēt sevi no sev nepazīstama viedokļa un pie tam tādā vecumā, kad es pati sevi tikai sāku apjaust. Toreiz mani ievietoja kādā vācu internātā. Aiz spīts es sāku rakstīt dienasgrāmatu latviski, lai neviens to nevarētu lasīt. Svešā vidē man bija sava valoda, kurā es glābos. Es glābos kādos kroplainos teikumos pret šo milzīgo vācisko ikdienu un internāta režīmu.

Mātes valoda — pirmā valoda manā mužā, kuru es izjutu kā svešvalodu.

Šodien es runāju savā valodā. Tā ir Tavas valodas trimda, jo es esmu trimdā, izrauta ar visām saknēm. Ar mātes valodu, ar kuru man vajadzēja atklāt pasauli, es atklāju pasauli kā svešumu. Tu saproti to gadiem ilgo svešumu, kas lietām un vārdiem nāk līdzi un mūs ar katru gadu vairāk attālina? No svešuma nevar atgriezties tuvībā. Jo vairāk to apjēdzu un izjūtu diendienā, jo lielāka kļūst nepiederība.

Valoda nekad vairs nespēs kļūt par mājām. Plaisa kļuvusi milzīga. Ikdiena un valoda nesakrīt. Un šī nesakritība un nevienlaicība ir arī tad, kad es it kā piedalos. Kāds ārprāts! Nevienā sarunā neesmu pilnīgi klāt. Bet vienmēr kādas svešas valodas vidē. Es pūlos atgūt vienlaicību savā valodā, bet viss ko spēju — muldot sevi apdullināt uz brīdi, lai tad apklustu un sastingtu savā svešumā. Manas valodas div- un nenozīmība mani saskalda smalkos gabalos un tad salauztu pamet. Es runāju tikai puspatiesību, jo otra puse, kuru nespēju iedabūt valodā, paliek kā pusmeli un nogulsnējas uz visu mūžu.

Diez, kas būtu noticis, ja Tu šajā laikā būtu sākusi rakstīt biežāk? Bet pēc tantes nāves notika tieši pretējais — mēs viena otrai apklusām. Uz visiem laikiem.

28.vēstule

No nupat iznākušās grāmatas "Vēstules mātei", kuru izdevniecība "Preses nams" piedāvā arī "Latvijas Vēstneša" Preses namiņā, Aleksandra Čaka logā — Rīgā, Bruņinieku un K.Barona ielas skvērā