No ministra skatupunkta

Laimonis Strujevičs, ekonomikas ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu ienākšana lielajā politikā bija strauja — it kā nemanāmais Latvijas Zemnieku savienības (LZS) priekšsēdētāja pirmā vietnieka amats, tad šāgada februārī kļuvāt par LZS priekšsēdētāju, bet nule — maijā — par ekonomikas ministru. Kā jūs pats vērtējat šādu notikumu gaitu? Vai to sekmēja jūsu personīgās īpašības, varbūt jaunu politiķu trūkums Latvijā pirms 7. Saeimas vēlēšanām?

— Jūsu jautājums jau nedaudz tuvojas šīs notikumu gaitas saknei.

Pēc 6. Saeimas vēlēšanām, kad no LZS par deputātiem kļuva tikai daži mūsu partijas biedri, partijā bija zināms apjukums. Priekšvēlēšanu kampaņā uz 6. Saeimu tika ieguldīts liels darbs, lieli līdzekļi, bet rezultātā — tikai 3 vietas. Nākamajā partijas kongresā 1996. gada janvārī uz šiem jautājumiem tika meklētas atbildes, un, tā kā es biju partijas biedrs kopš 1995. gada janvāra, man jau bija gadu ilgs stāžs un man piedāvāja kļūt par valdes locekli. Jaunizveidotā valde strādāja visu 1996. gadu un meklēja dažādus virzienus, kā partijas darbu aktivizēt, partijai Saeimā pievienojās arī Vienības partijas frakcijas deputāti, notika vēl dažādas politikas izmaiņas. Nākamajā LZS kongresā 1997. gada janvārī man piedāvāja kļūt par partijas priekšsēdētāju, taču es nepiekritu un kļuvu par priekšsēdētāja pirmo vietnieku.

Tagad tuvojas 7. Saeimas vēlēšanas, atkal partijā norisinās diskusijas, un man atkārtoti piedāvāja kļūt par partijas priekšsēdētāju. Domāju ilgi un lēmumu pieņēmu tikai pēdējā nedēļā pirms kongresa. Tā kā mana ienākšana lielajā politikā nebūt nav tik ļoti strauja, bet gan zināmu pakāpenisku notikumu rezultāts trīs gadu garumā, jo LZF darbā esmu visu laiku bijis iekšā un nevarētu teikt, ka nebūtu politiskā darba bāzes. Un šo pēdējo dienu pavērsienu varētu saukt par iepriekšējā darba rezultātu.

— Par iepriekšējā ekonomikas ministra klupšanas akmeņiem oficiāli tika deklarēta uzņēmuma "Latvenergo" privatizācija un diezgan histēriskā rīcība, kad pasliktinājās Latvijas un Krievijas attiecības. Kāds ir jūsu viedoklis par "Latvenergo" privatizāciju, un vai jūs mēģināsit, esot ekonomikas ministrs, uzlabot Latvijas attiecības ar Krieviju? Varbūt jūsu kļūšana par ekonomikas ministru jau ir solis attiecību uzlabošanas virzienā?

— Vai jau uzlabo attiecības? To es nevaru apgalvot, jo šeit ir jābūt analīzei, lai ko tādu varētu apgalvot. Bez tam šāda līmeņa procesi nekad nenotiek vienā dienā, tie ir daudzu notikumu virknes sasummējums. Un, ja arī procesi ir mainījušies, tad tos ir veicinājušas tās iestrādes, kas tika veiktas, pirms vēl es kļuvu par ekonomikas ministru. Domāju, ka tas sākās brīdī, kad LZS piedāvāja valdību veidojošajām frakcijām pēc trīs nedēļu ilgām neskaidrībām tikties, lai nonāktu pie kopīga viedokļa sakarā ar valdību: izteikt uzticību un saglabāt šo valdību vai atrast ceļus jaunas valdības veidošanai. Un šī neskaidrība bija ne tikai Latvijas sabiedrībā, bet arī Rietumos un Austrumos. Kad visi satikāmies Sadarbības padomes sēdē 20. aprīlī un vienojāmies par šīs valdības saglabāšanu un par pienākumiem, kādi stabilitātes veicināšanas pasākumi jāuzņemas katrai partijai, kad bijām izanalizējuši mūsu valsts starptautisko situāciju, papildinājām valdības deklarāciju ar protokolu un nākamajā dienā lēmumu paziņojām atklātībā visai sabiedrībai, tad, man šķiet, ka cilvēki Latvijā uzelpoja. Jo bija skaidrība. Bija panākta vienošanās.

Turpinājums — 2.lpp.

Jānis gaigals,

izglītības un zinātnes ministrs, — preses konferencē

Vakar, 7.maijā, Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals bija sarīkojis pirmo preses konferenci pēc savas atkal stāšanās šajā amatā (pirmoreiz — 1995.gadā).

Tā sākās gluži neikdienišķi: ministrs klātesošajiem žurnālistiem sniedza savu 1995.gada 16.decembrī parakstīto, toreizējam Ministru prezidentam Andrim Šķēlem un Saeimas frakciju vadītājiem adresēto vēstījumu "Izglītības attīstības desmit prioritārie uzdevumi". Tajā iekļauti šādi principi: finansējuma apjoms, finansēšanas principi, darba samaksa, izglītības kvalitātes programma, augstākās izglītības un zinātnes integrācijas programma, valsts valodas apmācība, izglītības sistēmas pārvalde, Izglītības un zinātnes ministrijas reorganizācija (pilnveide), izglītības informācijas sistēma, starptautiskie sakari.

Ievadvārdos teikts: "Izglītoti cilvēki ir politiski stabilas valsts garants. Profesionāli izglītoti cilvēki ir saimnieciski stipras valsts garants. Šajā priekšlikumā minēto desmit prioritāro uzdevumu realizācija, pēc manām domām, radīs priekšnoteikumus Nacionālajā programmā "Izglītība un zinātne" un Izglītības un zinātnes ministrijas rīcības programmā iekļauto uzdevumu izpildei, kā arī izglītības sistēmas attīstībai kopumā. Tas dotu iespēju īstenot trīs galvenos pamatprincipus: sistēmas sakārtošanu, radošas attieksmes veicināšanu un darbības finansiālā atbalsta nodrošināšanu.

— Arī es piederu pie tiem, kuri atzīst, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, — sarunas sākumā bilda Jānis Gaigals. — Tie, protams, nav nekādi burvju vārdi, jo ikvienam atzinumam ir nepieciešams reāls segums. Man to sniedz tāda pārliecība, ka deviņas desmitdaļas no atziņām, kas ierakstītas šajās "vecajā" triju lappušu tekstā, ir joprojām aktuālas arī tagad.

Pasaules pieredze ļauj secināt, ka katras attīstītas valsts izglītības sistēmā būtiskas pārmaiņas ir iespējamas aptuveni desmit gadu laikā, mums varbūt vajadzēs mazliet vairāk. Bet es īpaši gribu uzsvērt, ka man nevajag izgudrot jaunu divriteni. Ir jāattīsta un jāturpina tās iestrādes, kas radās Andra Piebalga, Jāņa Vaivada, Māra Grīnblata un Jura Celmiņa laikā.

Arī jūs vaicājāt, kā izprast "reorganizāciju". Ikviens mācību gads nāk ar ko jaunu, taču esmu pārliecināts, ka arī mūsu ministrijai nevajag sacerēt dažādus dokumentus, bet gan reāli risināt problēmas. Šajā sakarā absolūtajam ministrijas profesionāļu vairākumam nav ko satraukties par savām darba vietām.

Acīmredzot vistuvākajā laikā priekšplānā būs vismaz četri būtiski projekti: panākt reālus Pasaules bankas kredītus vai citu starptautisku institūciju kredītus nozīmīgu izglītības ieceru realizēšanai; jāpāriet no principa, lai skolēni zinātu visu, uz sistēmu, lai viņi zinātu, ko darīt ar savām zināšanām; absolūti ir nepieciešama jauna un reāla profesionālās izglītības koncepcija.