No ministra skatupunkta

Turpinājums

no 1.lpp.

Laimonis Strujevičs, ekonomikas ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Saeima savu viedokli izteica 30. aprīlī. Un tālākie procesi jau attīstījās ļoti strauji. Mainījās arī nianses starptautiskajā situācijā. Tagad visiem atliek tikai reāli strādāt.

Par "Latvenergo". Mans viedoklis joprojām ir tāds, ka nav bijusi pietiekama diskusija par piedāvātajām privatizācijas shēmām. Dalās arī speciālistu viedokļi, ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstu profesionāļu viedokļi. Mums ļoti rūpīgi jāskatās un jāizsver, ko dod Latvijai stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu viena vai cita veida privatizācija. Mums precīzi jādefinē valsts stratēģiskās un nacionālās intereses un jāzina, kādas būs konkrētā lēmuma tālākās sekas.

Loģiski ir tie argumenti, ka vairāki viena veida pakalpojumu sniedzēji, savstarpēji konkurējot, pazemina pakalpojumu cenu un tas ir izdevīgi patērētājiem. Tā tas ir teorētiski.

Taču šis arguments nebūt nav vienīgais. Svarīgi, cik ilgi un cik efektīvi var funkcionēt šie patstāvīgi strādājošie uzņēmumi, šīs selektētās struktūrvienības jeb, kā tagad saka, profita centri, agrāk teica — saimnieciskā aprēķina centri. Ja tie ir pietiekami autonomi un var patstāvīgi risināt savas problēmas, tad viss ir kārtībā. Taču nav nekur teikts, ka, "Latvenergo" sadalot daudzos šādos profita centros, blakus parādīsies otrs, trešais un ceturtais līdzīga profila uzņēmums, kuri, savstarpēji konkurējot, tarifus par elektroenerģiju samazinās. Iespējams, ka profita centrus, kuri pašlaik tiek veidoti pēc holdinga principa, arī kāds privatizēs un kļūs par sava veida monopolistu. Tas nebūt nav izslēgts.

Vēl ir jautājums, cik katra sadalītā uzņēmuma daļa būs spējīga ekonomiski patstāvīgi darboties un strādāt. Mēs zinām, ka Latvijas energosistēma ražo tikai 50 procentus no Latvijā patērētā elektroenerģijas daudzuma. Pārējie 50 procenti enerģijas mums ir jāpērk. Tādā brīdī, kad būs nepieciešams šo elektroenerģiju iepirkt, radīsies problēmas, jo būs sarežģījumi, piemēram, sadales posmā vai pārvades posmā. Un vienā brīdī, gribot negribot, kādā posmā izmaksas objektīvi paaugstināsies, bet tad jau vairs iespēju šo posmu izslēgt no spēles nebūs. Protams, ja blakus nebūs citas alternatīvas līnijas. Bet otras līnijas uzcelšana arī nav vienkārša. Vai patērētājs iegūs? Diez vai. Vai iegūs mūsu nacionālās intereses? Vai preču un pakalpojumu izmaksas un cenas kļūs lētākas? Lūk, diskusiju temats pilnā apjomā, taču es vēl neesmu jutis, ka Latvijā būtu sākusies nopietna diskusija par "Latvenergo". Bez tās mēs īstā skaidrībā arī netiksim.

Daudzi procesi privatizācijas gaitā ir kļuvuši neatgriezeniski, tādēļ ļoti jāapdomā tādu valstij stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu privatizācija kā "Latvenergo", "Latvijas gāze". Es "Latvenergo" gadījumā esmu vienisprātis ar LZS nostāju, un tā atbalsta vienotu, nedalītu uzņēmuma privatizāciju, kad kontrolpakete paliek valstij. Taču negribu apgalvot, ka šāda nostāja ir galīgā un nevar mainīties, jo partijā ir paredzētas nopietnas diskusijas šajā jautājumā. Latvija ir maza, un mēs nevaram darboties pēc tādas shēmas, kāda ir Indijā, Ķīnā, Brazīlijā vai Amerikā. Mēs esam šeit, Latvijā, un mums jāpakļaujas Latvijas iespējām un interesēm. Un spēcīgi mēs varam justies tikai Baltijas lokā — tā ir mana, ekonomista, izpratne. Protams, mums jārēķinās arī ar iespējamo investoru viedokli. Un holdinga princips uzņēmuma privatizācijā varbūt varētu būt tas izdevīgākais. Uzņēmuma sadalīšana varētu būt "Latvenergo" spēku vājināšana. Taču galējais lēmums būs jāpieņem mums pašiem pēc nopietnas visu pušu interešu izpētes.

Ja minam histērisko reakciju, es nebūt nedomāju, ka tā bija histēriska. Jā, viedokļi tādi izskanēja, taču uzskatu, ka Atis Sausnītis godprātīgi strādāja, godprātīgi strādāja ministrijas darbinieki, vāca informāciju, to analizēja, precizēja. Un nevaru teikt, ka šie skaitļi būtu nepatiesi. Taču pārmetumi par histēriju nebūt neattiecās tikai uz pašu ministru. Tie nepatīkami aizskāra visus ministrijas darbiniekus, kuri ieguldīja darbu, lai operatīvi sagatavotu nepieciešamos materiālus.

— Jūs tagad esat ekonomikas ministrs un, iespējams, atradīsities starp trim dzirnakmeņiem: LZS iekšējo partijas disciplīnu, spēcīgā Ventspils ekonomiskā grupējuma ietekmi un pienākumu pildīt valdības deklarāciju. Vai spēsit atrast vidusceļu un nepieciešamības gadījumā pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību?

— Šādu jautājumu neviens vēl man nav uzdevis, kaut arī jautājums ir ļoti loģisks. Un šis jautājums prasa godīgu un loģisku atbildi. Vai es spēšu atrast vidusceļu? To bieži vien atrast ir grūti, jāmeklē kompromisi. Kompromisu rezultātā kāds iegūst, kāds zaudē. Un manā darbā ir vismaz divi līmeņi: profesionālais līmenis, kā jāstrādā ministrijai un tās darbiniekiem, lai viņi būtu gandarīti par savu darbu, un politiskais līmenis, kurā notiek kaut kādas pārbīdes. Man kā ministram jāpanāk, lai ministrija strādātu profesionāli — tad arī man būs gandarījums, bet kā politiķim man saistoša ir valdības deklarācija, dažādas vienošanās, kas arī jāņem vērā.

Bet, runājot par Ventspils grupējuma interesēm, es pašlaik vēl neatceros nevienu gadījumu, kad būtu jutis kādu īpašu ietekmi viena vai cita jautājuma izlemšanā. Arī darbojoties LZS, nav bijis gadījuma, kad Ventspils — pilsētas, no kuras es nāku un kurā līdz šim darbojos, — intereses tiktu stādītas augstāk nekā partijas un valsts intereses. Un, ja runā par Ventspili, tad šīs intereses nebūt nav tikai Ventspils intereses. Jā, esmu strādājis "Ventamonjakā", četrus gadus biju izpilddirektors, šodien no šī amata atvadījos. To būtu darījis arī tad, ja nebūtu kļuvis par ministru, jo partijas priekšsēdētāja darbs tomēr neļāva strādāt uzņēmumā ar pilnu atdevi. Esmu arī Latvijas biznesa asociācijas viceprezidents četrus gadus. Asociāciju sākotnēji izveidoja ventspilnieki pēc konflikta ar dzelzceļu, lai protestētu pret dzelzceļa tarifu paaugstināšanu. Nestāstīšu sīkāk, kas un kā, kādas visam tam bija sekas uzņēmumā un uz kuriem tranzīta punktiem aizplūda mums paredzētās kravas. Tas ir interesants temats sarunai, jo šīs lietas Latvijā neviens nav pētījis un par to nav runājis. Taču viens no labajiem rezultātiem ir tas, ka asociācija organizējās, apzinājās savu spēku un aizstāvēja savu profesionālo biedru intereses sarunās ar valdību, ar Saeimu. Un, ja sākotnēji asociācijā bija 16 biedri, tad šobrīd ir 48 biedri un 3 kolektīvie biedri, kas katrs apvieno vēl duci biedru. Un mēs vairs nebūt neesam tikai Ventspils, bet esam kopā ar Liepāju, Rīgu, Latvijas mazajām ostām no Pāvilostas līdz Salacgrīvai un vēl vairākām profesionālajām asociācijām. Tranzītkompānijas apzinās savas iespējas un savu varēšanu, lielā mērā arī pateicoties šai kopības sajūtai un konsolidācijai, kuras diemžēl trūkst daudzās citās nozarēs strādājošajiem. Un, ja mēs, sanākot kopā, redzam, ka vajadzīgas izmaiņas likumā, mēs varam iet uz Saeimu un uz valdību un pierādīt, aizstāvēt savu viedokli. Un to mēs arī darām. Un nebūt ne tikai Ventspils interešu līmenī. Tās ir visas valsts tranzīta nozares intereses. Taču gribu piebilst, ka arī darbošanās Tranzīta asociācijā man būs jāpārtrauc.

Šobrīd esmu pa vidu, tā varētu teikt. Taču tieši tādēļ arī esmu pa vidu, ka cilvēki paļaujas uz manām spējām meklēt un atrast kompromisu. Jo pēdējā pusgadā ir bijušas diskusijas un kontakti arī ar citu partiju pārstāvjiem un arī šajās diezgan konfliktējošajās situācijās vidusceļš tomēr ir atrasts.

— Jums šajā amatā atvēlēts ļoti maz laika. Ko jūs cerat reāli paveikt?

— Skaidrs, ka objektīvi ir viena lieta, kas jārisina. Tā ir privatizācija. Jāmeklē veidi un formas, kā apzināt to darbu, kas privatizācijā jau ir paveikts. Lai to varētu novērtēt un apskatīties, kā privatizācija notika tieši lielajos uzņēmumos. Ja privatizācija ir bijusi neveiksmīga vai kļūmīga mazā uzņēmumā, tas ir sāpīgi, taču būtiski visas valsts tautsaimniecību neietekmē. Taču nedrīkst būt neveiksmīga privatizācija lielajos uzņēmumos, un dažu lielo uzņēmumu privatizācija mums vēl stāv priekšā. Tādēļ mums jāapkopo pieredze un tā jāizanalizē. Mēs nedrīkstam kļūdīties. Ja mēs zaudējam nepareizas privatizācijas shēmas dēļ, tas izraisa ķēdes reakciju, un atbildība par to gulsies ne tikai uz mani kā ekonomikas ministru, uz ministriju, bet arī uz LZS. Taču nekādi pārmetumi nespēs atlīdzināt tos zaudējumus, ko cietīs patērētāji, mūsu valsts iedzīvotāji, ikviens no mums.

— Vai jūs centīsities panākt, lai līdzekļi, ko valsts iegūst privatizācijas ceļā un kādi nekad vairs netiks iegūti, tiktu investēti uzņēmumu attīstībā, nevis ieskaitīti pamatbudžetā ikdienas sociālajām vajadzībām?

— Par to speciālisti ir ļoti daudz diskutējuši. Domāju, ka šie līdzekļi, kas tiek ieskaitīti privatizācijas fondā, ir valsts budžetā uzurpēti. Un šis jautājums noteikti ir jāpārskata. Lielā mērā privatizācijas nauda jau ir iegājusi pamatbudžetā un dažādos fondos, kuri nebūt nav saistīti ar uzņēmējdarbības veicināšanu. Es saprotu, ja tie tiktu novirzīti mazo un vidējo uzņēmumu attīstībā, reģionālajā attīstībā, taču nekādā gadījumā ar tiem nedrīkst segt sociālās vajadzības — pabalstus, dzīves līmeņa paaugstināšanu tiešā veidā. Šie līdzekļi ir jāinvestē uzņēmējdarbībā, jo katrs investētais lats atnāks atpakaļ vairākkārt, bet katrs "apēstais" lats prasīs vēl nākamo latu "apēšanai". Tas ir process ar mīnusa zīmi, kuram nav gala.

— Tranzīts Latvijas budžetā ienes katru ceturto latu. Vai sakarā ar pašreizējo pasaules tirgus konjunktūru nemazināsies tranzīta loma Latvijas tautsaimniecībā?

— Ekonomika, cenas, tirgus attīstās pēc pulsācijas principa. Piemēram, pagājušā gada beigās un šā gada sākumā amonjaka tranzīts caur Latviju samazinājās vairāk nekā divas reizes. Taču jau martā un aprīlī cenas pasaulē paaugstinājās, palielinājās pieprasījums un palielinājās arī tranzīta plūsma. Un līdzīgi procesi nemitīgi notiek ar visiem tranzīta produktiem.

Tiešām izskatās, ka pasaules tirgū pašlaik ir krīze, jo visi ir sapratuši, ka šis bizness — nafta, ķīmija — ir ienesīgs un nodrošina lielas naudas masas operatīvu apriti. Un daudzi grib šajā nozarē investēt un piedalīties. Taču makroekonomikas likumi nosaka, ka nevar būt ilgstoša lielas peļņas masas koncentrēšanās vienā vietā. Tikko visi sāk ar konkrēto lietu nodarboties, tā cenas krīt un arī peļņa krīt. Šādi procesi notiek nemitīgi, taču galu galā notiek izlīdzinājums. Ir jābūt ļoti labiem speciālistiem, kas varētu šos procesus analizēt, pētīt un paredzēt uz priekšu četrus piecus gājienus.

Krievijai ir problēmas ar konkurētspēju, jo saražotajai produkcijai ir ļoti lielas izmaksas, arī transportēšanas izmaksas. Tā kā varētu Latvijas tranzītam būt problēmas. Lai fiziski nodrošinātu to tranzīta apjomu, kas iet caur Latviju, jāstrādā ir valdībai, asociācijai, speciālistiem, ministrijām, lai izveidojušies kontakti veicinātu mūsu telpas priekšrocības un izmantošanu, lai mēs būtu vajadzīgi ar saviem pakalpojumiem. Lai nebūtu politiskas intrigas un manipulēšana, bet kravas nāktu caur Latviju. Mums, Latvijai, ir nepieciešams kopprodukta pieaugums. Bet, lai to nodrošinātu, jānodrošina arī operatīva un elastīga informācijas apmaiņa starp valsts un privātajām struktūrām. Šīs ir tās lietas, kuras valstij ir vajadzīgas.

— Vai jūs spēsit sastrādāties ar Ministru prezidentu?

— Nekad neesmu domājis, ka nespēšu. Šāds jautājums man pat nav ienācis prātā. Cik esam tikušies ar premjeru, neesmu jutis, ka varētu rasties kādas būtiskas nesaskaņas. Visus jautājumus var atrisināt. Domāju, ka arī Atis Sausnītis kā ekonomikas ministrs varēja ar Guntaru Krastu sastrādāties. Ja nu iejaucas kādi blakusapstākļi, tad varbūt situācija mainās. Taču domāju, ka sastrādāsimies un viss būs kārtībā. Risinājumu var atrast jebkuram, arī sarežģītam jautājumam.

— Kādēļ jūs tomēr piekritāt kļūt par ekonomikas ministru uz tik īsu laika sprīdi, kas jūs pamudināja?

— Nezin kādēļ visi meklē kaut kādus slēptus ieganstus. Taču gribu uzsvērt, ka tā bija absolūta partijas iekšējā diskusija, iekšējais lēmums. Pēc pēdējā LZS kongresa mūsu partijas filozofija mainījās un mēs sapratām, ka nevar strādāt tikai vienā lauciņā, lauksaimnieku lauciņā, bet vajag darbību paplašināt. Jo laukos nedzīvo tikai lauksaimnieki un mēs esam gatavi piedalīties visās sfērās. Kopā ar manu kandidatūru šim amatam partijā tika izvirzīts arī bijušais vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Iesalnieks. Un es domāju, ka viņš varbūt labāk varētu šo darbu veikt. Taču Zemnieku savienība nolēma, ka šajā amatā vajadzētu būt man.

Ja kāds grib dzirdēt, ka uz mani ir izdarīts spiediens no kādas puses, arī no Ventspils grupējuma puses, tad man šie cilvēki ir jāapbēdina. Varu vienīgi piemetināt, ka arī lēmumu par to, vai piekritīšu kļūt par ekonomikas ministru, pieņēmu pēdējā nedēļā pēc ļoti pamatīgas visu aspektu apsvēršanas.

— Līdz šim, strādājot par LZS priekšsēdētāju, jūs dienu esat Rīgā, nakti — Ventspilī pie ģimenes. Vai arī tagad, esot ekonomikas ministrs ar visu šim amatam atbilstošo darba slodzi, varēsit šādu dzīves ritmu saglabāt? Varbūt pamazām kļūsit par rīdzinieku?

— Šis bija viens no smagākajiem jautājumiem, kad domāju par piedāvāto ekonomikas ministra amatu. Visu laiku esmu bijis ventspilnieks un vienmēr esmu Ventspilī atgriezies. Man no šīs pilsētas aiziet būtu ļoti grūti. Mana ģimene ir Ventspilī. Taču darbs — Rīgā. Domāju, ka optimālākais variants būtu, ja varētu šeit atrast dzīvokli, kur nepieciešamības gadījumā pārnakšņot, kur ģimene varētu pie manis atbraukt ciemos, padzīvot. Taču par savām mājām gribu saukt Ventspili un brīvos brīžus pavadīt tur. Ceru, ka tas izdosies.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Turpinājums

no 1.lpp

Jānis gaigals, izglītības un zinātnes ministrs, — preses konferencē

Patlaban ceļā uz Eiropas Savienību būtisks ir princips, lai mēs spētu garantēt latviešu valodas mācīšanu nelatviešu skolās jau ar pirmo klasi; ideālā variantā pat bērnudārzā, kaut gan pedagogu trūkums šajā ziņā ir vairāk nekā akūts; ļoti būtiska ir izglītības likumprojektu virzība uz priekšu Saeimā, ideālā variantā tos varētu pieņemt jau šajā sasaukumā.

Aizvakar mums bija pirmā Izglītības un zinātnes ministrijas vadības sēde. Tajā vēlreiz akcentējām viedokli, ka mums katrā projektā blakus idejiski saturiskajai daļai jābūt reālam finansējumam un pilnīgi konkrētai realizācijas programmai. Pēc mana ieskata, pēdējo mēnešu laikā izglītības iestādēm radušies labi kontakti ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem, arī ar pašvaldībām.

Jau rīt apspriedīsimies ar Augstākās izglītības padomi. Patlaban sevišķi aktuāla ir studentu un studiju kreditēšana, turklāt nav jau runa tikai par tiem desmit miljoniem latu, ko šiem mērķiem it kā varētu atrast Finansu ministrija. Jādomā arī par turpmāko, jo, pēc mūsu ieskata, akcīzes nodoklis par alkohola pārdošanu un tabakas izstrādājumu tirdzniecību vēl ir pārāk "mīksts", lai justu reālu segumu. Mums gan ir arī Izglītības attīstības fonds, bet daudzi studenti pat nav dzirdējuši, ka tāds pastāv.

Mēs dzīvojam salīdzinoši jaunā valstī, un ir saprotama politisko strāvojumu nestabilitāte un līdz ar to arī valdību visai biežā plūsma. Izglītības sistēmai kopumā un ikvienai skolai šāds process ir liels pārbaudījums, jo mums būtu nepieciešams kaut cik stabils mehānisms vismaz diviem līdz trim gadiem. Patlaban daudzviet domā par administratīvu teritoriālās reformas strauju realizēšanu. Pēc mana ieskata, pagastu līmenis izglītības vadīšanā liecina par jautājuma neizpratni. Protams, skolām vajadzīga brīvība, patstāvība, reizē arī atbildība. To vislabāk izjūt skolu valdes rajonos. Tomēr, domājot par nākotni, jau tagad vajadzētu apzināties, ka pašreizējā kārtība, kad izglītības sistēma salīdzinoši mazajā Latvijā ir saskaldīta starp četrām ministrijām, nebūt neliecina par optimālu risinājumu. Pat tagad ir mācību iestādes, kurās 650 plānoto audzēkņu reālā seguma nav, sanāk labi ja pusotra simta...

Perspektīvā izglītības sistēma būtu pavisam tieši iecerama reģionos vai novados. Nav pat svarīgi, vai tādi Latvijā būs seši, astoņi vai desmit, tomēr tām vajadzētu būt tādām struktūrām, kam ir savs svars un nākotnes doma.

Varbūt tas ir pārdroši teikts, bet es labprāt strādātu vēl vienā valdībā. Tādā, kas darbotos gluži jaunos apstākļos. Esmu Mežāzis, un, kā zināms, tiem palaikam piemīt īpašība iesākto novest līdz galam. Manā personiskajā programmā (to vakar saņēma arī preses izdevumu pārstāvji) ikviens var izlasīt atziņu: "Dot iespēju ikvienam iegūt izglītību mūža garumā."

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

.