Par sevi un mūžu — pats

Esmu dzimis 1913. gadā Lazdonas pagastā kalpu ģimenē. Manas pirmās atmiņas saistās ar kara laiku, ar mundieros tērptiem vīriem un viņu izdarībām, kas brīžiem šķita pagalam jocīgas. Vēlāk atceros, ka reiz vajadzēja bučot roku, lai tiktu pie milzīga kāruma. Lazdonas muižas baronese ik svētdienas pulcināja bērnus un lielā stikla traukā dāļāja cukura gabaliņus. Bet es paķēru to cukura graudiņu un aizmuku. Pēc tam par tik nepieklājīgu izturēšanos pret baronkundzi no tēva dabūju sukas.

1922. gadā, kad mēs jau bijām pakāpi augstāk — rentnieki, sākas manas skolas gaitas. Vispirms Lazdonā, tad Sarkaņos un tālāk jau Madonā — vidusskolā no 1928. līdz 1932. gadam. Gāja grūti, jo vecāki negribēja, ka turpinu izglītību — viņiem vajadzēja palīga saimniecībā. Tāpēc biju spiests atstāt mājas un dzīvot uz sava rēķina. Pats pelnīju, pats skolojos. Strādāju uz būvēm, pat laidu plostus lejup pa līkumaino Kujas upi un tālāk pa Aivieksti līdz Pļaviņām. Vasarās biju sasaistījies pilsētā ar vīriem, kas lādēja vagonus, bet pa Ziemassvētku un Lieldienu brīvlaikiem gāju meža darbos Lubānas silos. Nopelnīt varēja labi, lai pēc tam būtu iespēja mācīties.

Tomēr, kad pabeidzu vidusskolu, atgriezos atpakaļ ģimenē — tas bija pēc tam, kad ugunsgrēkā vecākiem aizgāja bojā visa raža un iedzīve. Man tobrīd bija jāstājas ģimenes galvas vietā, jo tēvs, nelaimes nomākts, smagi saslima. Pats noslēdzu rentes līgumu un divus gadus kā rentnieks kopu zemi. Manā tiesā ietilpa arī neliels purviņš, Izpētīju, ka, izrokot ap pussimt metru grāvi, pārmitro zemi iespējams nosusināt. Izraku. Bet saimnieks redz, ka purvā aug lieliska zāle. Un trīsdesmit latu pie rentes pieliek klāt. Ko iesāksi? Vai tiešām ar visām pekelēm meklēsi mājvietu citur? Sakodu zobus. Nākamajā gadā, kad jaunā pļava sazēla vēl pamatīgāk, saimnieks atkal palielināja renti, nu par piecdesmit latiem Tad iespraudu grābekli zemē, pametu laukus un sevī apņēmos — mūžam vairs zemi nestrādāšu!

1934. gadā aizgāju dienēt armijā, bet pēc dienesta atnācu uz Rīgu, uz Skolotāju institūtu. Izmācījos par skolotāju un no 1937. līdz 1946. gadam mācīju un audzināju jauno paaudzi.

Pirmā darba vieta bija Tūja, tur satikos ar ļoti sirsnīgiem ļaudīm. Agrāk jau skolotājs laukos bija viss. Uz maniem pleciem gūlās ne tikai bērnu izglītošana vien — nācās būt par lektoru visos sarīkojumos, par kora vadītāju, arī teātra spēles ierādītāju un mācītāju, un, tā kā sieva vadīja tautas dejas, vajadzēja tās pavadīt uz klavierēm.

1939. gadā pārnācu darbā uz Ikšķiles pamatskolu. Tobrīd no Izglītības ministrijas biju saņēmis goda pienākumu — izstrādāt pamatskolām jaunas programmas. Bet uznāca padomju laiks, un visas ieceres aizgāja postā.

Mainoties varām, 1941. gadā padzīvoju kādu laiku pa mežu, bet rudenī pārcēlos uz Madonas pusi — prom no visiem lielajiem notikumiem. Tur nostrādāju līdz 1946. gadam. Lai nebūtu jāiet svešā armijā, skolu inspekcija vispirms man izgādāja tā saukto šeini — ka mani neiesauc, bet 1943. gadā, kad latviešu vīrus un jaunekļus vāca kopā leģionā, ar skolu inspekcijas palīdzību kļuvu par jaunatnes organizācijas vadītāju savā pagastā un dabūju atļauju izbraukt uz Vāciju. Tas bija ļoti svarīgi tādā ziņā, ka tad pagasta iedzīvotāju sarakstā atzīmēja: izbraucis uz Vāciju. Pēc atgriešanās es vairs nedzīvoju savā skolā, bet mitinājos pavisam citā pagastā. Tā man dienests leģionā pagāja garām.

Tomēr tajā pašā laikā — ap 1943. gadu — es biju sasaistījies ar tā laika nacionālo pagrīdi. Konstantīnam Čakstem bija sava organizācija, kas apvienoja galvenokārt augstāko aprindu cilvēkus pilsētā, bet bija otra pagrīdes organizācija, kas aptvēra arī Latvijas lauku rajonus. Un mēs savā pagastā bijām četri: es, pagasta sekretārs, pagasta vecākais un mācītājs. Ko mēs spējām? It kā ne īpaši daudz — šur tur pateikt kādu vārdu, teikumu, dot padomu. Bet ar to pietika, lai no Kalsnavas pagasta neviens neaizietu svešā armijā brīvprātīgi. Lai atrastu iespējas, kā samazināt vai pat nepildīt ienaidnieka uzliktās nodevas un klaušas.

Taču, kad 1944. gadā nāca iekšā krievu armija, visi trīs mani līdzbiedri pagasta nacionālās pretestības kustībā aizlaidās projām uz Vāciju, es paliku viens. Pirms tam nezināms cilvēks man atnesa šauteni un patronas. Un bija norādījums: jāiet mežos — jo karš drīz beigsies, sabiedrotie nāks tāpat kā 1918. gadā un atjaunos mūsu zemīti. Ieroci gan tūlīt nācās noslēpt Kalsnavas skolas bēniņos pārsegumā starp grīdu un griestiem, jo ēkā iekārtojās vācu divīzijas štābs. Bet es dabūju otru šauteni — no vāciešiem. Kad jau biju nobriedis, lai sāktu mežabrāļa gaitas, es vēl aizgāju pie sievas un bērniem uz lauku mājām. Bet tajā naktī padomju armija taisīja milzu izrāvienu uz Vietalvu. Un izgadījās, ka rajons, kur es atrados, nonāca frontes aizmugurē. Tā es paliku. Vācu doto plinti atstāju mežā, pakārtu uz zara. Bet gluži bez ieročiem es nebiju, jo manā rīcībā vēl palika krievu lidotāja revolveris un vācu dāvātais brauniņš. Jo vācu divīzijas štābā kara tiesnesis bija kādreizējā Latvijas cietuma priekšnieka Kubes dēls. Viņš mācēja runāt arī latviešu valodā un mēs labi sadraudzējāmies. Kad vācieši devās prom, kā dāvanu saņēmu brauniņu — pašaizsardzībai un vismaz pēdējai lodei pašam...

1946. gadā kaut kādi bija uzpeldējusi informācija par mani kā nacionālistu — 31. augustā mani no skolotāja darba atlaida. Ko iesākt? Laimējās, ka vismaz darba grāmatiņā kolēģes radinieks par atlaišanas iemeslu ierakstīja kaut ko vispārīgu. Neklātienē biju uzsācis studijas universitātē. Ja nu pamēģināt tikt klātienē? Izdevās.

Universitāti beidzu divos gados. Jo man svila aizmugure. 1948. gadā man izraisījās konflikts ar dekāni, kas neprata latviešu valodu. Jauno laiku vēsturē man bija jāuzstājas ar referātu. Es runāju latviski. Viņa uzreiz: "Es ļoti labi zinu, ka jūs protat arī krieviski, tāpēc turpiniet šajā valodā!" Tas bija laiks, kad dibinājās Apvienoto Nāciju Organizācija, un Molotovs tur bija sācis runāt krieviski, bet pārējie viņam aizrādījuši, ka diplomātiskā valoda ir franču, angļu un spāņu — krievu mēle šādā sabiedrībā neiederas. Un Molotovs bija atbildējis tā: "Krievu valoda labai lietai ir izrādījusies pietiekami laba, tāpēc es runāju krieviski..." Pēc šāda argumenta iebildumu no pārējo puses vairs nav bijis. Un es pārfrāzēju Molotova vārdus un dekānei teicu: "Latviešu valoda izrādījusies pietiekami laba, tāpēc es runāšu latviski!" Šo teikumu kāds dekānei tūlīt pārtulkoja. Mani izraidīja no auditorijas. Tūdaļ arī bija tapis iesniegums, lai mani izslēdz par nacionālistisku izlēcienu. Bet universitātes kadru daļu vadīja bijušais latviešu strēlnieku divīzijas virsnieks, ar kuru biju sadraudzējies iepriekšējā gadā militārajās mācībās. Viņš man parādīja šo iesniegumu un teica: "Es nedomāju, ka esi tik stulbs. Šoreiz tu tiksi cauri, bet — mācies!" Tas bija signāls, ka jāsteidzas pabeigt studijas, kamēr vēl neķer nākamais sitiens.

Jau 1947. gadā biju sācis strādāt Vēstures institūtā par laborantu. Bet, universitāti beidzot, atkal uzpeldēja šī nacionālisma lieta — 1949. gadā mani no darba institūtā atbrīvoja ar norādījumu, ka jāstrādā skolā. Toreizējais institūta direktors vienlaikus bija arī izglītības ministrs — ar viņu man bija labas attiecības. Vienīgais, ko panācu — viņš mani norīkoja darbā uz Rīgas 1. vidusskolu. Vēl ar piebildi: ja mani zinātne interesēs, tad ar laiku varu arī atgriezties.

Tomēr šajā skolā nostrādāju tikai līdz 1951. gada decembrim. Notika tā. Mani uzskatīja par ļoti labu vēstures skolotāju un no Izglītības ministrijas piezvanīja: "Mēs gribētu paklausīties, kā jūs mācāt..." Vai tad man kādi iebildumi, labi. Es taču nevaru priekšniecībai no ministrijas teikt — nenāciet! Tajā stundā man bija jārunā par 1918. gadu. Un es skolēniem stāstu, ka 18. novembrī nodibināja Latvijas Republiku un ka tas notika Nacionālajā teātrī.

Nākamajā rītā jau pie durvīm man kalpotājs paziņoja: "Jūs nedrīkstat nākt skolā!" Izrādījās — biju no darba atlaists, turklāt ar ierakstu: "Par dzimtenes nodevību"...

Pusotru mēnesi nostaigāju pa Rīgu — mani nekur neņēma darbā. Jau biju sācis prātot, ka nāksies doties uz strādnieku vervēšanas punktu Vecrīgā, Ķēniņu ielā, lai brīvprātīgi pieteiktos strādāt Sibīrijā — jo man bija ģimene, divi bērni, kurus vajadzēja apgādāt. Beidzot iegriezos kartonāžas fabrikā, kas atradās ēkā uz Brīvības un Bruņinieku ielas stūra, sludinājumā biju izlasījis, ka tur vajadzīgs kasieris. Direktors man prasa darba grāmatiņu, bet, izlasījis ierakstu, saka: "Svoločs (draņķis — krievu val. —A.S.) tāds, tu par politiku esi atlaists! Vai nu tu pie manis labi strādāsi, vai arī es tev tā ierakstīšu, ka suns no tavām rokām maizi neņems!..." Izrādījās, viņš bija igaunis. Mani pieņēma darbā. Par kasieri būt vai ieņemt citu materiāli atbildīgu amatu man nebija atļauts tā paša ieraksta darba grāmatiņā dēļ. Sākumā strādāju par normētāju, bet vēlāk tiku pat par plānu daļas vadītāju.

Fabrikā strādādams, iestājos vēstures aspirantūrā Tartu universitātē un Ļeņingradas universitātē. Divās vietās tāpēc, lai būtu rezerve: ja vienā kaut kas nojūk, tad otrā, cerams, izies cauri. Piecos gados līdztekus darbam noliku arī aspiranta eksāmenus. Un tad notika kaut kāds pavērsiens — 1955. gadā kompartijas vīri sāka interesēties, kāpēc es, beidzis padomju universitāti, nestrādāju skolā. Atteicu, ka viņiem gan tas ir labāk zināms, un, ja viņi tos šķēršļus var novērst, es jau rīt eju uz skolu.

Un tik tiešām — mani atkal iecēla par skolotāju. Tikai šoreiz Rīgas 2. vidusskolā. Nostrādāju četrus gadus un 1958. gada janvārī pārgāju darbā uz Vēstures institūtu. Tur visi vadītāji zināja, ka man ir bijušas nepatikšanas par nacionālismu. Aleksandrs Drīzulis, kas bija institūta direktors, teica: "Par grāmatas autoru būt tu nedrīksti, bet atsevišķus rakstiņus vari publicēt, tikai tā, lai tas pārāk nekristu acīs..."

1961. gadā biju uzrakstījis vēstures zinātņu kandidāta disertāciju, bet to neļāva aizstāvēt. Turklāt tas notika tikai dienu pirms tam, kad man vajadzēja stāties bargo oponentu priekšā. Pat skaidri nepateica, kurš ir aizliedzējs, tikai palūkojās uz griestiem vai debesīm un daudznozīmīgi novilka: "No turienes neļauj..." Disertāciju aizstāvēju tikai 1963. gadā.

Arī pēc tam šā tā vilku dienas līdz pat 1988. gadam, kad visā sistēmā sākās pārmaiņas. Nu, šajā desmitgadē esmu saņēmis visu, ko var dabūt, — esmu profesors, emeritētais zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, man pirmajam ir piešķirta akadēmijas Lielā medaļa. Un esmu kļuvis arī par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Kāda cita puse — gan skolas laikos, kad sāku spēlēt teātri, gan vēlāk arvien esmu bijis sabiedriski darbīgs. Komunistu laikā, 1958. gadā, nodibināju Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Šo ieceri dabūt cauri man palīdzēja Kārlis Ozoliņš, kādreizējais Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs, kas pats bija dabas mīlētājs. Esmu līdzdarbojies Kultūras fonda radīšanā, Zinātnieku savienības veidošanā. Pēdējos piecus gadus biju Latvijas Zinātnes padomes loceklis. Kā saka, esmu izstrādājies visādos darbos. Jau piektās un sestās Saeimas laikā man bija darīšana ar komisijām — vadīju Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju, darbojos Heraldikas komisijā. Tā kā tagad man gadu nasta ir diezgan liela, pamazām raisos no visa vaļā — kopš 1998. gada marta esmu pensijā. Vēl gan vismaz viens darbiņš jāpabeidz — jāuzraksta Latvijas vēsture no pirmsākumiem līdz 1200. gadam. Un jāturpina arī arheoloģiskie izrakumi Turaidas pilī, tos aizsāku 1976. gadā.

Kas jaunieti mudina nodoties vēsturei un senatnes izpētei? Kurā brīdī ik cilvēkā snaudošā dabiskā ziņkāre kļūst par mūža aicinājumu un sūtību?

Franču gudrība, lai noskaidrotu daudzu norišu pirmcēloni, iesaka: "Meklējiet sievieti!" Bet arodizvēlē tuvāk patiesībai ved cits padoms: "Meklējiet skolotāju!" Jāni Graudoni vēsturei pamatskolas 3. klasē pievērsa skolotājs Karčevskis. Tobrīd jaunā Latvijas Republika atzīmēja piecu gadu jubileju. Skolotājs savā 18. novembrim veltītajā priekšlasījumā tik labi un tēlaini stāstīja par valsts brīvības cīņām, ka desmit gadus vecajam kalpu zēnam uz laiku laikiem iegūla atmiņā tautas varoņu — latviešu strēlnieku — veikums savas dzimtenes Latvijas labā. Tā bija sēkla, kas diedzēja interesi par reiz notikušo dzīves garumā.

Vēlāk, pašam kļūstot par studentu, jaunāko laiku vēsture tomēr kaut kā negāja pie sirds. Iespējams, tāpēc, ka noteikšana bija to ziņā, kas savā profesionāļu vidē reizēm atļāvās pakulstīt mēli: "Vēsture ir balerīna, kas izvēlas soļus uz pasaules skatuves, kā pati grib, bet vēsturnieks ir apgaismotājs. Un vienīgi viņš pats zina, ar kādas krāsas starmeti ir izgaismojis dejotāju." Jānim Graudonim radās iespēja sākt strādāt Vēstures institūtā par laborantu tieši arheoloģijas nodaļā. Šo izvēli viņš nekad nav nožēlojis. Tā ir gandrīz vai svētlaimīga sajūta, kad turi rokās senlietu, kas tevi cauri gadu simtiem vieno ar aizlaikiem un savas tautas vai pat dzimtas priekštečiem. Izrakumos stiprāk nekā citur apjaušama senatnes garša, pētot, kā rodas dzīvesziņa, veidojas kultūra. Un allaž nepamet sajūta, ka šo darbu var darīt tikai ar gaišām domām un tīrām, baltām rokām.

Zemē atrastie priekšmeti, to izkārtojums zinātājam pastāsta daudz. Aiz akmens cirvja, aiz bronzas saktas saskatāmi ļaudis, viņu dzīvesveids. Bet tie ir tikai daži diegi vēstures audumā. Kā tiek aizpildīti baltie plankumi vēstures aprisēs? Cik daudz pētnieks drīkst ļaut vaļu iztēlei? Un vai tā maz iederas nopietnā zinātnē?

Izrādās, nojausmu vai iedomāto arvien noteiktāk aizstāj pārliecība, kas apstiprināta izmēģinājumos. Pat par akmens laikmetu. Jo var arī mūsdienās ar primitīviem paņēmieniem izgatavot akmens cirvi, lai noskaidrotu, cik daudz laika un spēka jāpatērē šī darbarīka darināšanai. Pēc tam daudzās valstīs ir bijuši eksperimenti — ko ar akmens cirvi var nocirst un cik ilgā laikā. Ja šādas ziņas ir, turklāt pārbaudīts, kādas ražas devis plēsums, paveras jau diezgan ticama aina, kā strādāja senais līdumnieks. Samērā vienkārši ir izpētīt arī senču apģērba gatavošanas paņēmienus. Zinot metāla sastāvu, var noteikt, kur tas iegūts. Tātad vajadzīgi daudzi blakusdarbi, lai atradums sāktu runāt.

Daudzajās izrakumu vasarās bijuši arī atklājumi, kas likuši grozīt priekšstatus par Latvijas agrāko paaudžu dzīvesveidu. Pavisam vienkāršs jautājums: kad cilvēkus sāka apbedīt zārkos? Līdz 1966. gadam neapstrīdamas atbildes uz to nebija. Un tad Doles salā tika atrakti senkapi, kuru vecums — 3200 gadu. To apstiprināja radioaktīvā oglekļa datēšanas metode. Un mirušie tur bija glabāti ozola zārkos. Varēja izmērīt šo mūža māju garumu, platumu, aplūkot, kā tās tēstas ar akmens cirvi... Šis atradums bija būtisks visai Baltijai un varbūt pat Ziemeļeiropai.

Savukārt simtiem uzieto tīģeļu un veidņu liecina, ka Daugavas krastos Doles Ķivutkalnā jau sirmā senatnē ir bijis ievērojams metālapstrādes un ražojumu apmaiņas centrs. Vēlāk par tādu kļuva Daugmale, pēc tam — Rīga, kas bija daudz tuvāk jūrai.

Citviet pasaulē senatnes izzināšanā aizvien vairāk ienāk mūsdienīgas pētīšanas iespējas — ir jau dzirdēts par nopietniem zinātniekiem un arī vienkārši dēkaiņiem, apslēptas mantas meklētājiem, kas caurskata zemi ar lāzerstariem, iztausta ar metāla meklētājiem. Tomēr lāzerarheologi līdz Baltijai vēl nav nonākuši. Turklāt Jānis Graudonis ir pārliecināts, ka, strādājot ar tehniku lielos apjomos, var ļoti viegli kaut ko neglābjami pazaudēt. Un tālab aizvien vēl tiek izrakumos strādāts ar lielo lāpstu, mazo lāpstu, otiņu. Un jārēķinās ar sīkumiem, ko var sataustīt tikai ar roku. Lai gan ir bijis gadījums Zemgalē, Lielupes krastos, kad izpostītā kapulaukā, kas gadu gadiem bija kalpojis par tīrumu, diezgan daudz senlietu izdevās atrast ar visparastāko mīnumeklētāju.

Pašreiz Latvijas seniemītnieku dzīves materiālo pusi jau iespējams raksturot daudzmaz skaidri. Toties daudz grūtāk kaut ko neapšaubāmu pateikt par mūsu senču garīgo pasauli un sabiedriskajām attiecībām. Patriarhāts? Matriarhāts? Tas nav tik vienkārši. Arī tas, ka vienā kapā guldīts bagātais, bet turpat blakus — nabagais, neko vēl nestāsta par viņu savstarpējām attiecībām. Tātad arheologiem darba vēl ilgi netrūks.

Vēstures norišu izklāstā sirmais zinātnieks jūtas kā zivs ūdenī un, šķiet, var tēlaini un saistoši runāt nevis stundām, bet dienām. Varbūt arī tāpēc Jāņa Graudoņa kādreizējie audzēkņi atzīst, ka viņš ir bijis ideāls skolotājs, kas, uzturot stingras prasības, vienlaikus pratis klasē uzturēt interesi un likt stāstījumā ieklausīties pat vislielākajiem delveriem.

Žēl, ka mūžu nevar izārdīt kā zeķi un adīt no jauna — šī Rūdolfa Blaumaņa doma, kas izteikta vēl pirms Jāņa Graudoņa nākšanas pasaulē, šķiet kā mūžīga patiesība. Bet kā ir, ja uz aizvadītajiem gadiem palūkojas no gandrīz 85 gadu mūža skatupunkta? Vai gribētos kaut ko darīt citādi, sākt no jauna?

Namatēvs atbild bez ilgas domāšanas:

— Es par savu dzīvi tā neteiktu. Ir bijuši apstākļi, kuros vajadzēja meklēt kaut kādu izeju. Un man vienmēr izdevies rast risinājumu, kas nebūtu pretrunā ar paša pārliecību. Mani izsvieda no skolas. Divas reizes. Man neļāva aizstāvēt disertāciju. Bet tajā pašā laikā es arvien atkārtoju: esmu laimīgs, man nav žēl, ka man nepaveicās. Varbūt tajā brīdī es to smagi pārdzīvoju, pat līdz izmisumam. Bet jebkurā brīdī esmu bijis godīgs. Pret sirdsapziņu neesmu gājis. Un tāpēc es nevaru teikt, ka būtu darījis citādi. Reizēm ir bijis šausmīgi grūti. Bet vai tāpēc es nedzīvoju? Dzīvoju. Jebkurā brīdī var cilvēks dzīvot. Jā, man dzīve ir bijusi raiba, bet tajā pašā laikā skaista.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: no Jāņa Graudoņa arhīviem

un Arnis Blumbergs, "LV"

Visa ģimene 1938.gadā: priekšplānā māte Karlīna un tēvs Jēkabs, aizmugurē (no kreisās) Jānis un Arvīds (brālis tika iesaukts padomju armijā un krita)

1937.gada maijā, beidzot Rīgas skolotāju institūtu

Tūjas sešu klasu pamatskolas pārziņa krēslā 1938.gadā

1930.gadā Madonas vidusskolā audzēkņi iestudēja Antona Čehova lugu "Tēvocis Vaņa". Titullomā otrajā rindā ar platmali galvā — Jānis Graudonis

Arheoloģiskos izrakumos Novgorodā 1950.gadā kopā ar Marinu Soburovu, kura pirmā Krievijā atradusi bērza tāšu grāmatu

1988.gadā kopā ar dzīvesbiedri Hildegardi pie arheologu mītnes Turaidā

1998.gada ziedonī savā dzīvoklī Rīgā, jau otro mēnesi pensionāra godā