MĒS VISI PASAULĒ

Ar latvisku skatu. Pasaules sportā, dzīvē, ainavu arhitektūrā

Izcils žurnālists. Sporta vēsturnieks.

Lielu jūtu cilvēks. Arnolds Šmits

Nobeigums. Sākums "LV"

nr.82/83., 27.03.98.,

nr.97/98., 9.04.98.,

nr.111/113., 24.04.9

Arnolds Šmits (pa labi) 1962.gadā ar "Selonijas" Melburnas kopas pirmo krust-dēlu Egīlu Buģi. Foto no grāmatas "Ar žurnālista bloku"

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata, kas veltīta

dzīvesbiedrei Austrai Šmitai

Dienasgrāmatu publicēšanai "Latvijas Vēstnesis" saņēmis no Guntara Saivas Austrālijā. Saglabāta autora rakstība

Piektdien, 1. decembrī

(Pl. 22.45). Savā vārda dienā esmu viens. Ticu tomēr, ka Austriņa domā par mani. Vakar atbraucu Berlīnē. Dzīvoju mazā viesnīciņā — Hotel Zentrum, Berlin SW 68, Zimmerstr. 78 (istaba 20). Šeit ir tīrs un silts. Tas ka®a laikā gadas ne katru reizi. Apkārtne — galīgi sabumbota. Ir tikai namu skeleti, kas naktī atgādina dažnedažādus ērmus.

* * *

Biju pirmo dienu darbā "Latviešu Balss" redakcijā. Tur saņēmu vēstules no Jura Skadiņa, Gustava Siliņa, Augusta Ozola — visiem šiem labiem sporta cilvēkiem. Šovakar uzrakstīju viņiem atbildes. Aizrakstīju vēl O. Sprūdem un A. Plūmem. Sprūde dzīvo pie Gešeļu pāra. Lāga vīrs esot slims.

* * *

Basketboliste Rubule (Starts), tāpat kā Novicka, apbraukā gaisa izpalīgu meitenes. Šodien Rubule bija Berlīnē.

* * *

Nikolajs Seglenieks esot aizlaidies uz Zviedriju. Atrakstījis no Visbijas. Vēstuli saņēmis mazais Salnājs.

* * *

Ēriks Pētersons manīts Breslavas tuvumā.

* * *

Visvaldis Melderis tagad, pēc nāves, apbalvots ar Dzelzs krusta 2. šķiru.

* * *

Ka®a ziņotājs Juris Zīverts atgriezās no Dānijas. Tur tekot piens un medus. Makuļēvičs, Ozols, Pultraks un Co spēlējuši futbolu, zaudējot vācu ka®avīriem 0–1. Zaldātiņi Dānijā ēdot 2 spainīšus putu krējuma ik maltītē...

* * *

Tatjana Plūme Vīnē peldējusi 100 m kraulā 1:20,6 minūtēs, izcīnot 1. vietu. Viņas māte par šo notikumu Berlīnē saņēma telegrammu.

* * *

R. Beķera 28 rikšotājus konfiscēšot! R. Plūme nu karmējas!

* * *

Redakcijā atnāca leišu basketbolists Baltrunas. Daudzi leiši spēlējot Berlīnes basketbola vienībās. No latviešiem uzstājoties vienīgi Čika. Svētdien būs liels turnīrs. Norunāju aiziet.

* * *

Dažkārt ir dīvaina sajūta. To izraisa vientulība, kas var būt arī miljonu pilsētā. Patiesībā var runāt vienīgi par sirds vientulību. Ir parastās ilgas pēc Austras un senām dienām. Nekur nav tik jauki kā Austriņas tuvumā. Tad šķiet, ka esam savās mājās dzimtenē. Taču nav vietā gausties. Visur un vienmēr jābūt stipriem. Es taču zinu — Austra ir tepat!

 

Sestdien, 2. decembrī

(Pl. 20.15). Šodien ir drūma diena. Saņēmu vēstuli no US šachista N. Jaunzema, ka Heilbronā miris Otto Sprūde. Vēl šorīt viņam iemetu vēstulīti — lai veseļojas. Vēstuli beidzu vārdiem: "Tevi cienīdams — Arnolds Šmits." Rīt Sprūdi droši vien apbedīs. Šovakar satiku sporta vadītāja Plūmes kundzi. Pateicu sēru ziņu. Viņa ļoti vēlējās, lai uz Sprūdes kapa noliktu sporta vadītāja vaiņagu. Praktiski tas vairs nav izdarāms. Miris liels sporta cilvēks. Kur palikušas viņa skaistās bildītes, kam bija pasakaina vērtība, jo tur glabājās Latvijas sporta vēsture attēlos. Šķiet, ka Sprūdes vājās plaušas nav pārcietušas ga®o bēgļu gaitu g®ūtības. Saldu dusu mīļajam draugam!

* * *

Berlīne aptumšojas jau no pl. 16.50 līdz 7.20. Krēslā šur tur tomēr apgaismoti veikalu logi. Ir žēl noskatīties, cik cilvēku skaudīgi vēro desas, gaļu, maizi — visi ēdamo. Katrs droši vien domā: "Kaut varētu pirkt pēc patikas un vēlēšanās!" Rūpes par ēšanu ir tūkstošiem berlīniešu sāpju bērns.

* * *

Kādā Berlīnes vīna pagrabiņā rakstīts apmēram tā: "Dzersi — mirsi, Nedzersi — mirsi, Tādēļ — dzer!" Bet ko tad?

 

Svētdien, 3. decembrī

(Pl. 21). Vakar vakarā, tikko gribēju iet gulēt — priekštrauksme. Bet, laime — pēc pusstundas atsaukums. Šorīt pagulēju mazliet ilgāk. Apm. pl. 10.30 nokļuvu Berlīnes olimpiskā stadiona basketbola laukumā. "Telefunken" rīkoja turnīru. Tas notika turpat, kur kādreiz 1936. gadā Latvijas basketbols olimpiskā turnīrā piedzīvoja skumjus brīžus. Tas ir sen dzirdēts, vecs un bēdīgs stāsts. "Kronis" toreiz bija latviešu zaudējums poļiem. Turnīrā uzvarēja SGOP 1. vienība, t.i., policisti, ku®u sastāvā bija 4 lietuvieši (arī Leons Baltrunas) un 1 latvietis — Čika (Daugavieši). SCC spēlēja jelgavnieks Šmits (JSB) un Spandau — Rīgas Starta valdes loc. Jēkabsons, kas bija tikko ieradies no Sudetijas un iepriekšējā naktī nemaz negulējis. Neatceros jau arī, kad viņš Rīgā basketbolu vispār pēdējo reiz spēlējis... Turnīrs bija ļoti bāls. Skatītāji — daži desmiti, vairums leiši — nedaudzi draugi laukumā esošiem basketbolistiem. Ieejas biļetes nemaz nebija jāmaksā — gluži kā lauka hokeja sacīkstē, kad turpat netālu spēkojās sievietes. Ja redzēta kāda no slavenajām ASK — Starta spēlēm, tad šis basketbols šķita kā štamgerichts pret karbonādi ar kāpostiem. Vārdu sakot — basketbols vēl pagaidām berlīniešus neinteresē.

* * *

Pusdienās kopā ar Jēkabsonu aizbraucām uz populāro krievu restorānu "Don". Tur nebija tikai krievi vien, bet arī ķīnieši, japāņi, turki un, protams — latvieši. Netālu sēdēja agronome Dreimane (kādreizējā daiļslidotāja) kopā ar Skrastiņa kundzi (bij. volejboliste) un Soņa. Dominējošā — krievu valoda. Restorāna īpašnieks — Rohde, šķiet, vācietis. Pie krūtīm partijas nozīme, bet runāja arī krieviski. Pie sienām gleznas ar motīviem no krievu dzīves. Mums virs galvas karājās bildīte ar jauku skatu — Ukrainas balto nakti un mīlas pārīti uz žoga. Citur atkal — Maskavas baznīcu torņi u.t.t. Ēdieni — ļoti garšīgi un arī ne dārgi: borša zupa, vinogried u.t.t. Te apgrozījās desmitiem un atkal desmitiem cilvēku bez dzimtenes, bet ar skaistām domām par veco Krieviju un tās daudzpusīgo romantiku.

* * *

Pl. 14 aizbraucām uz Hohenzollerndamm sporta laukumu, kur Berlīnes apgabala meistarsacīkšu 10. kārtā spēlēja BSVGL un "Blau–Weiss" futbolisti. Pa ceļam gājām kopā ar kādu vācu futbola draugu. Viņš stāstīja, ka berlīniešu iemīļotākā vienība esot pag. gada meistars Hertha, ku®ai pašlaik neveicas. Vienībās vispār daudz ka®avīru, kādēļ spēju līmenis ļoti mainīgs. Bija apm. 5000 skatītāju. Par 2 RM sēdējām. Spēle beidzās 0–0 neizšķirti. 2. puslaikā sāka birt krusa. Pārsvarā gandrīz visu spēli bija "Blau–Weiss", bet BSVGL laimējās. Daudz nopelnu te bija Vācijas valsts vienības 2 m garam vārtsargam Jahnam. Pat bija kopā ar viņu. Jahns ģērbies viscaur melns. Galvā pelēka žokeja cepure. Augumā apm. tāds kā olimpietis Lazdiņš. Gaitā, šķiet, mazliet tūļīgs, bet vajadzīgā brīdī kustībās liels asums. Ir vienmēr tur, kur nāk bumba. Sacīkstē bija daudz latviešu — mēs ar Jēkabsonu, tad Arvīds Jungens, cirka dir. Hugo Bērziņš, kā arī radiofona cilvēki Dulmanis un Videnieks. Jungens saka: "Jahnam ir īsts vārtsarga instinkts. Viņš vienmēr zin, kur uzbrucējs sitīs bumbu. Ko gan vēl citu vārtsargam vajaga?" Jurgens no Jelgavas izmucis pilnīgi bez mantām. Dzīvojis kādu laiku Vācijas dienvidos un ēdis bumbierus. Tagad gudro, ko darīt. Viņš dzirdējis, ka boļševiki viņam kā Jelgavas darba pārvaldes pr–kam aizmuguriski piesprieduši nāves sodu. Jēkabsons visu dienu muldēja anekdotus. Viena no tām: "Es zinu visu. Esmu vecs m... mājas īpašnieks. Sākumā gāja grūti, jo strādāju tikai viens pats..."

* * *

Sagadījās, ka kopā ar Bērziņu un Jēkabsonu aizgājām uz "Don" arī vakariņās. Pie viena galdiņa sēdēja Rīgas šachists N.Engeļičevs. Bija kopā ar kādu Holandes žurnālisti u.c. Stāstīja, ka esot virsnieks ģenerāļa Vlasova armijā. Pie cita galda atkal šachists Stabiņš. Krievu krodziņš ļaužu pārpilns.

* * *

Berlīnē dzīvo un strādā Vladimirs Bērziņš.

* * *

Jēkabsons domā, ka Alfrēds Krauklis it kā palicis pie boļševikiem. Viņš kopā ar daudziem latviešiem kājām aizgājis uz Donbasu?

* * *

Arvīds Jurgens uzdeva kādu adresi, kur iespējams dabūt dzīvokli — pie Wansee. Vai kopā ar Austriņu tur mitināsimies? Jābrauc apraudzīt, bet nav teikts, ka izdosies. Varbūt tomēr!

* * *

Vācieši ir taupīgi. Šodien futbola sacīkstē biļetēm izmantota veca rezerve: "Post–Stadion, Berlin NW, Lehrter Str. 57a. Fussball–Städtekampf Wien–Berlin Sonntag, 4. Dez. 1938, 14 Uhr". No šī brīža rīt paies tieši 6 gadi!

 

Pirmdien, 4. decembrī

(Pl. 16.40). Berlīne ne visur un vienmēr vairs ir moderna: kāds vecītis izvadā alu pajūgā, ku®u velk 2 vērši. Zēni tos apbrīno un kaitina.

* * *

Vēstules no Mārtiņa Kalves un Arnolda Aizstrauta.

* * *

Dežurēju redakcijā un rakņājos pa vecām avīzēm. Daudz interesantu sporta ziņu. Cirihē miris ievērojamais Šveices futbolists Trello Abeglens. Šveiciešiem viņš bija tas pats, kas austriešiem Sindelārs un mums Šcibelis vai Pētersons.

* * *

"V.B." ziņo, ka somi izdodot boļševikiem igauņu un latviešu bēgļus.

* * *

"L.B." ir kāda vēstule no Insbrukas, ka starp turienes 80 bēgļiem dzīvojot arī skolotājs Edgars Laipenieks. Tas ir US skrējējs.

* * *

Šodien Berlīnē ir latviešu koncerts. Piedalās Kaktiņš, Brīvkalne, Vestene, Leščevskis u.t.t. Nespēju turp nokļūt. Tajā laikā sēdēju "Linden" restorānā un ēdu vakariņas. Kāda vāciete iepakoja māgā 2 štamus un 1 zupu — ēdienus bez kartītēm. Viņa ļoti noskatījās uz mani, ka ēdu bifštiku ar bietēm. Es tikpat skaudīgi vēroju, ka kāds vācietis smēķēja cigaretes, ku®u man nebija...

* * *

Nekrologs O.Sprūdem "L.B." būs ļoti īss. Telpu trūkuma dēļ kapt. Podnieks atraidīja arī bildīti. Bēdīga sagadīšanās: cik gan daudz jaukas bildītes Sprūde nesagādāja simtiem aizgājēju, bet nu pats aiziet pie Dieviņa, neparādījis palicējiem vairs savu seju. Tā kādreiz ir...

 

Otrdien, 5. decembrī

(Pl. 20.30). Vācu bruņoto spēku virspavēlniecības vakardienas ziņojumā pieminēts, ka iepriekšējā naktī angļu bumbvedēji uzlidojuši Heilbronnai. Tur dzīvoja Otto Sprūde. Ak, Dievs — viņam pat kapā nav miera.

* * *

Zviedru laikraksts "Dagens Nyheter" ziņojot, ka boļševiki piespieduši Somijā atbrīvot no cietumiem 1000 apcietinātos. Demobilizēta, pēc Associated Press ziņām, arī Somijas armija. Lielā sporta nacija nu reiz ir galīgi izvarota — Paavo Nurmi, Gunara Hekerta un Birgera Vaseniusa zeme...

* * *

Satiku uz Fridricha ielas Vladimiru Bērziņu. Viņam Berlīnē ir labs darbs, bet nevar atrast dzīvokli sev, kundzei un 2 bērniņiem. Gluži tā pati vaina, kas man. Bērziņš katru svētdienu apmeklējot futbola sacīkstes. "Berlīnieši spēlē ātri, bet īstas sistēmas viņiem nav" — domā bij. mūsu valsts vienības centra pussargs.

* * *

No Štrālzundas atbraucu jau 30. novembrī, bet pat vēl šodien no Austriņas nav vēstules. Varbūt jāraksta citiem...

* * *

Zem viena jumta tagad mums darbā ir 3 "lielvalstis" — "Latviešu Balss", "Eesti Sona" un "Lietuvai". Kad šīs avīzes atkal reiz varēs iznākt dzimtenē?

* * *

Drūms vakars. Trūkst Austras. Galvā ir 1000 dažādu domu. Gandrīz visas tās skumjas.

* * *

Redakcijā bija kāda vēstule no Kurzemes, kas izrakstīta 26. novembrī. Tur esot drausmīgi un mocoši. Ceļi izmirkuši, kāpēc tanki uz priekšu netiekot. Tajā vietā boļševiki cīņā triecot briesmīgas cilvēku masas. "Protams — fronte neizturēs" — saka rakstītājs.

* * *

Lielā pilsētā cilvēks šķiet mazs un niecīgs — kā skudra mežā. Dažkārt tā liekas arī šeit. Berlīnē jāprot nepazust, bet tas nav viegli.

 

Trešdien, 6. decembrī

(Pl. 21.30). Bija trauksme. Tikko atgriezos no pagraba. Iznāca tur sēdēt kopā ar kaimiņieni no viesnīcas blakus istabu — kādu krievu dāmu, kas pirms 30 gadiem no Petrogradas aizbēgusi uz Dienvidslāviju, bet tagad, no boļševikiem bēgdama, bijusi Vīnē un tagad nokļuvusi Berlīnē. Vīrs — kāds pensionēts diplomāts palicis likteņa ziņā Belgradā. Tā esot jauka moderna pilsēta, bet tagad no gaisa pilnīgi izpostīta.

* * *

Jau 7. diena Berlīnē, tomēr Austriņas nav, un nav vēstules. Tā nu iznāk, ka šo grāmatiņu sāku rakstīt bez viņas un arī tagad esmu tikpat noskumis kā tovakar Rīgā. Toreiz i sapņot nevarēju, ka decembrī būšu jau Berlīnē. No tā brīža pagājuši vairāk nekā 2 mēneši. Dzīvoklīša man joprojām vēl nav — mūsu dzīve nenokārtota. Kur, kā un ko?

* * *

Gandrīz katru dienu no redakcijas uz Fridricha ielu braucu kopā ar gleznotāju Oļģertu Saldavu. Viņš ir kā no laivas izmests — bez naudas un pieklājīgām drēbēm. Arī senie draugi to aizmirsuši. Spriedām, cik labi bija kādreiz Rīgā. Jā — kādreiz...

* * *

Ar tām nedaudzām rindiņām, ko uzrakstu "L.B", nevarēsim dzīvot. Vienā ziņā, salīdzinot ar miera laikiem, Berlīnē nekas nav mainījies — tā ir dārga pilsēta. 5 miljonu cilvēku vidū katram jāprot dzīvot.

* * *

Pl. ir 10. Rakstīšu Austriņai. Nevaru tomēr viņu apbēdināt ar skumjām ziņām — tās lai paliek pie manis, jo līdz šim jau priecīgas dienas vispār neesmu varējis viņai sagādāt. Varbūt, varbūt kādreiz vēl tomēr — varbūt... Berlīnē, "Hotel Zentrum".

Laikraksta "Sporta Pasaule" 500. numura reizē — atbildīgais redaktors Teodors Spāde (vidū), redaktors Nikolajs Seglenieks (pa kreisi) un Arnolds Šmits (pa labi). Bet laikraksta 1000. numurs iznāca jau liktenīgā 1944. gada 21. augustā. Bija pilnīgi sagatavots, bet palika neiespiests 1001. numurs.

Nesamin zemes sauli!

No Rūtas Skujiņas vēstules Arnoldam Šmitam.

Kaiju ceļā (ASV), 1963.gada 12.septembrī

Labrīt, Arnold!

Paldies par vēstuli, par rakstu. Tu gan esi labais: divas mušas ar vienu sitienu! Literāra atbilde dzejnieču (divu!) vēstulēm.

Es tiešām nezināju, ka Tev Rūtas dzejas un Meža parka būda tik dziļi sirdī iekāpusi, ka atceries un redzi visu tik skaidri pēc tik daudz gadiem, un no tāda tāluma kā — vītola zara Austrālijā, Melburnas pievārtē.

Tikai lieci, pagaidām, kapračus mierā. Es vēl gribu un ceru dzīvot ar mūžīgo pavasari sirdī, kaut kalendārs mūsu kontinentā rāda drīzu rudens sākumu.

Tas nekas, ka: sarmo dārzs un sarmo mati... Mani prātīgāku nav padarījis sidrabs matos. Esmu nākusi pie atziņas, ka: kas ar pavasara vējiem sirdī piedzimis, ar tiem arī nomirs. Fiziskā varēšana top gausāka un dziestošāka, bet garīgi tāds pat dulburis.

Cik tas ir skaisti! Bet Tu esi tik mīļš ar visu nenozāģēto vītola zaru.

Būtu es jūlijā aizgājusi aizsaulē (uz tās sliekšņa divas nedēļas balansēju kā virves dejotāja virs baigiem augstu- miem), tā i nezinātu, cik tuvu tavs gars man bijis un ir. Nu, trakums!

Kaut mēs nekad, nekad nepiekustu un neaizmirstu teikt mīļus un labus vārdus visiem, kas "dvēsli rada". Ar to domu telepātiju tā ir kā ir. Tāpat kā ar sapņu tulkošanu. Tu domā par kādu dienu un nakti un ceri: to nu gan viņš jūt! Nekā. Aizmirsis un jau dzīvu apracis. Bet tad Tu saņem kādas vēstulē uzrakstītas, izlasi grāmatā vai periodikā iespiestas rindas — necerētas, negaidītas. Un visi tavi jaunības pavasari iekrīt sirdī. Un visi Latvijas cīruļi piekliedz debesis.

Aizmirstas gadi. Aizmirstas krustām šķērsām sagraizītās "īkškas". Aizmirstas sāpēšana un bezmiegs. Tu izej zem debesīm vai šūpojies savā klubkrēslā, kam blakus uz grīdas lielā vāzē lieli un krāsaini asteru ziedi, garos, līganos kātos. Viss ir labi un skaisti.

Arnold, vai tā būtu liela nekaunība, ja es gribētu saņemt Tavu rakstu izgriezumus no "Austrālijas Latvieša"? Visus. Ne tikai tos, kur Tu ar mani sarunājies.

Ja varētu apsolīt "A.L." regulāri kādus dzejoļus, vai rakstiņus sūtīt, varbūt saņemtu arī laikraksta eksemplāru. Bet to es nevaru. (..)

Tevi sirsnīgi sveicinādama

Tava Rūta

 

AL ("Austrālijas Latvietī") 1963.gada 24.decembra numurā bija iespiests dzejnieces Rūtas Skujiņas Ziemassvētkiem veltīts raksts "Tur no debess tāles". Viņa ar šo rakstu vēlējās iestāties AL pastāvīgo līdzstrādnieku skaitā. Tad pēkšņi, šī gada sākumā, dzejniece no ASV paziņoja, ka nespēj pildīt savu gribu — rakstīt AL. Varēja just, ka gaidāms kas ļauns. Dzejniece tikai vēl piebilda, ka ļoti steidzas pabeigt lielāku literāru darbu. Tagad izrādās, ka tā bijusi R.Skujiņas jaunā grāmata "Vējš svaida kaijas", kas rakstīta starp dzīvi un aiziešanu, it kā atvadoties no visiem veciem draugiem. Grāmatu izdos apgāds "Grāmatu Draugs" ASV, bet autore šī sava darba lapas vairs nešķirstīs: viņa, pēc slimošanas ar ļaundabīgu audzēju 16.aprīļa pēcpusdienā Kalamazū ASV mirusi.

No mums šķīrusies dzejniece, kas izgāja pasaulei cauri mīlēdama — mīlēdama it visu, ko Dievs nolicis uz šīs planētas. Arī sīkākais ziediņš ceļmalā tai pārvērtās brīnumā:

Tekas malā kā topāzs,

Pienenes necilais zieds.

Kāju tam neuzliec.

Nesamin zemes sauli.

Arnolds Šmits un brāļu Kaudzīšu dzimta

Pirms diviem gadiem Saivu ģimene tikās ar Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas vidusskolu skolēniem. Viens no tematiem, par kuru runāja Guntars Saiva, bija – "Žurnālists Arnolds Šmits un brāļi Kaudzītes". Šoreiz nepublicēsim tur nolasīto referātu, bet gan fragmentus no grāmatas "Ar žurnālista bloku".

"Arnolda Šmita dzīves gaitas sākās 1909.gada 14.martā Rīgā. Bērnība pavadīta laukos — Rīgas apriņķa Lēdurgas ciemā, kur tēvam ir veikals. Mātes tēvs ir Kaudzīšu Reiņa un Matīsa brālis. Ir ļoti iespējams, ka rakstītāja talants ir mantots no abiem izcilajiem rakstniekiem. Par brāļiem Kaudzītēm Šmits atceras savā autobiogrāfijā: "Reini pēdējo reizi redzēju puikas gados, 12 dienas pirms viņa nāves (21-8-20), kad tas vēl vecuma dienās nelaimīgās mīlestības dēļ no Saulkrastiem devās atpakaļ uz Piebalgu. Matīss savukārt vienmēr tad, kad no Piebalgas ieradās Rīgā, mitinājās mūsu dzīvoklī, Ģertrūdes ielā 30. Allaž apbrīnoju Matīsa pedantisko kārtību. Uz viņa zemnieka uzvalka nebija neviena puteklīša, un kurpes spīdēja kā lakotas. Es vēl šodien, ejot gulēt, abas kurpes nolieku vienu otrai blakus ļoti kārtīgi, gluži tā, kā to mācīja Matīss."

"Ir zināms, ka Jānis Vēliņš Kanberā raksta studiju par Piebalgu. Tāpat ir zināms, ka Melburnas 1.ev.lut. latviešu draudzes sarīkojumā 24.jūnijā notiek vakars — Atcerēsimies Piebalgu. Laikam ne vienā, ne otrā gadījumā nevarēs arī iztikt, neminot divus lielus piebaldzēnus — rakstniekus brāļus Reini un Matīsu Kaudzītes.

Ja kaut kur būtu šo piebaldzēnu piemiņai veltīts mūzejs, tad es tam zinu interesantu relikviju — Piebalgas meitenes izcilu audumu. Tas ir pamatīgs linu dvielis — 64 collas ga®š un 17 collas plats. Dvieļa vienā galā iešūti iniciāļi L.R. Šie burti nozīmē — Līze Rātmindere. Dvielis ņemts no viņas pūra un, aptuveni vērtējot, var būt 100 gadus vecs, bet vēl ir gluži kā jauns, kaut aizvadītajā simtgadē daudz lietots. Šī Piebalgas meitene Līze, kas darināja sev pūru, ar to aizgāja tautiņās pie 1848.gadā dzimušā Kaudzītes Matīsa un kļuva uzticama viņa dzīves biedre. Rakstnieks nomira divdesmitajos gados, bet Līze Kaudzīte palika atraitne. Kad pienāca arī tās mūža nobeigums, tad viņas kādreizējo pūru izdalīja radiniecēm. Tā nu vēsturiskais dvielis tagad ir vienas šīs radinieces īpašumā Austrumaivenho, Melnburnā (Izdev. — šī radiniece ir Arnolda Šmita māsa Mērija Laiviņa). Es šonedēļ to skatīju un apbrīnoju.

"Novemb®a pēdējās dienas ir mūsu mirušo pieminēšanas laiks. Zudušo draugu un radu skaits, diemžēl, katru dienu aug un aug, jo ceļš uz mūžību ir vareni plats un visiem pietiek vietas pa to aiziet.

Mēs katrs šajā laikā vispirms atceramies savus vistuvākos aizgājējus. Lai tāpēc te atļauts pateikt īsas ardievas māsīcai ārstei un ārstei zobu slimībās Dr. Elzai Usenko — Kaudzītei, kas 73 g. vecumā mirusi Klīvlendā, ASV. Viņas vectēvs bija "Mērnieku laiku" autoru Reiņa un Matīsa Kaudzīšu brālis Jānis Kaudzīte, bet aizgājēja krusttēvs — Reinis Kaudzīte. "Mērnieku laiku" īpatnējā filozofija bija pavadījusi Elzu gandrīz no šūpuļa līdz pat kapam. Viņa 24.oktob®a vakarā Klīvlendā vienas savas meitas mājā atlaidusies gultā, lasīdama tikko no dzimtenes saņemto "Mērnieku laiku" jaunāko izdevumu, kad pēkšņi aizmigusi mūžīgajā miegā. Dr. E.Usenko — Kaudzīte bija akadēmiskās vienības "Latviete" biedre. Lai Dieva miers ar tevi!"

Arnolda Šmita grāmatas un grāmata par viņu

Pabeidzot Arnolda Šmita pirmās dienasgrāmatas pirmpublikāciju "LV", vēlreiz piebildīsim, ka viņš visvērienīgāk dokumentējis arī Latvijas sporta vēsturi. Darbs tapis kopā ar Vili Čiku. Arī A.Šmita kolēģis sporta žurnālistikā sevi pieteicis trīsdesmito gadu sākumā. Vilis Čika tad rediģējis sporta nodaļu žurnālā "Radio amatieris". Trimdas sākumā Vācijā viņš vadījis "Eslingenes Latviešu Ziņu" sporta nodaļu, pēc tam bijis sporta nodaļas vadītājs lielākajā trimdas laikrakstā "Laiks".

Arnolds Šmits kopā ar Vili Čiku ir četru grāmatu autori. Kopīgos darbus rakstīt bija sarežģīti. Arnolds Šmits dzīvoja Austrālijā, bet Vilis Čika — ASV. Turklāt PSRS arhīvi bija grūti pieejami, daudz datu gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Taču autoru rakstītgriba bija apbrīnojama.

Pirmā grāmata "Sporta Latvija" iznāca 1955.gadā. Šim pašu autoru izdevumam vāku zīmējis Harijs Bergs. Grāmatā lasāms ieskats patstāvīgās Latvijas valsts sporta dzīvē. Grāmatai vajadzēja rosināt darbībai arī latviešu trimdas jaunatni.

Otrā grāmata — "Sporta smaids" — iznāca 1961.gadā. Tā ataino atsevišķus notikumus Latvijas un latviešu trimdas sportā. Vāku grāmatai zīmējis Gunārs Grieze.

Pēc diviem gadiem iznāk abu autoru trešā grāmata — "Zelts, sudrabs, bronza" . Vāku un apvāku zīmējis Ivars Daliņš (skat. "LV" nr.97/98.,09.04.98). Šī grāmata ir veltīta visiem latviešu olimpiešiem, kas aizstāvējuši Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas, gan nesdami tās lepni un atklāti, vai dziļi paslēptas sirdīs. 14 no viņiem aizvadītajos 48 gados sasnieguši olimpiskā kalna virsotni un izcīnījuši 20 medaļas sešās sporta nozarēs: basketbolā, grieķu romiešu cīņā, paukošanā, peldēšanā, šaušanā un šahā. Grāmatu izdevis apgāds "Grāmatu Draugs".

Ceturtā grāmata — "Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes" — iznāca "Grāmatu Drauga" apgādā 1966.gadā. Vāku zīmējis Gunārs Grieze. Grāmatā ietverti brīži no latviešu modernās sporta dzīves, kuras vēsture jau ieiet otrajā gadu simtā, ja šo vēsturi skaita no 1862. gada, kad nodibinājās Rīgas vingrotāju biedrība. Grāmata ataino latviešu sportu ar vēsturiski iespējami pareizām sporta dzīves detaļām dzimtenē un svešniecībā.

Autori (A.Šmits un V.Čika) uzskata, ka ir ļoti svarīgi pateikt šo patiesību, jo "okupētajā dzimtenē publicēts liels skaits sporta brošūru, kurās neatkarīgās Latvijas vairāk nekā 20 gadu ilgais sporta laikmets apgriezti ačgārni nomelnots, nopulgots (..)".

"Selonijas" Sidnejas kopa 1988. gadā savukārt izdod Arnolda Šmita piemiņas grāmatu "Ar žurnālista bloku". Izdevēju kolēģijā ir Jānis Dušelis, Vidvūds Koškins, Bruno Meiers un Guntars Saiva. Pārrunās ar pēdējo šeit minēto līdzautoru un daudzu tehnisko darbu kārtotāju uzzināju, kādas grūtības radīja dažādās valstīs izdoto rakstu apzināšana un atlase. Grāmatai vāku un apvāku zīmējis Gunardess Zilberts. Citēsim dažus teikumus par grāmatas tapšanas vēsturi, par kuru pastāstīts priekšvārdos: "1978.gadā Melburnā mūžībā aizgājušais žurnālists un kādreizējais "Sporta Pasaules" redaktors Arnolds Šmits savā autobiogrāfijā (..) nožēloja, ka visu mūžu nebija varējis palikt tikai sporta žurnālists vien, jo, sākot ar vācu okupācijas laiku, ir bijis jāraksta arī par daudz un dažādiem citiem tematiem. Pāris reportāžu vai aprakstu viņam pašam tomēr esot palikuši mīļā atmiņā, un ja būtu nauda, tad izdotu grāmatiņu ar kādām 10 vai 20 reportāžām par ļoti dažādiem tematiem. To gluži vienkārši būtu darījis, lai būtu kāda grāmatiņa arī no žurnālistikas un ne tikai no daiļliteratūras. Grāmatai bija izvēlēts pavisam nepretenciozs nosaukums — "Raibais maiss". Arnoldam Šmitam pašam šo domu neizdevās realizēt. To tagad sava mūžībā aizgājušā filistra piemiņai ir realizējusi "Selonijas" Sidnejas kopa. Grāmata ir savos apmēros daudz plašāka par Anolda Šmita iecerēto. Esam tai arī izvēlējušies citu nosaukumu — "Ar žurnālista bloku". "Raibā maisa" nosaukumu tomēr esam paturējuši tai nodaļai, kurā ievietoti raksti par dažādiem tematiem."

Grāmatā materiāli sistematizēti pārskatāmi un interesanti. Nodaļa "Arnolds Šmits dzīvē un darbā" uzrakstīta, bagātīgi izmantojot paša A.Šmita publicētos autobiogrāfijas fragmentus dažādos viņa rakstos. Tie ļauj labi izprast laiku, vidi un paša Arnolda Šmita attieksmi pret to. Saprotams, ka nodaļu "Raksti par sportu" bija sarežģīti veidot, jo sporta žurnālists šajā jomā strādāja 51 gadu. Nodaļas "Pirmie iespaidi Austrālijā" un "Raibais maiss" ir saistoši un asprātīgi uzrakstītas latviešu tautas raibās dzīves vēstures lappuses. Nodaļā "Nedēļas piezīmes" ietverts tāds mazumiņš no 28 gados laikrakstā "Austrālijas Latvietis" publicētajiem "gabaliņiem" (pieci katru nedēļu). Šajā slejā Arnolds Šmits raksta par daudzveidīgu tematiku, piemēram, komentārus par negatīviem novērojumiem dzīvē, par uzvārdu angliskošanu, par zinātnes, kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem, atmiņas par notikumiem Latvijā, Vācijā, kā arī par paša kļūmīgajiem piedzīvojumiem. Te katrs atradīs sev daudz interesanta. Noslēdzot ieskatu par šo grāmatu, publicējam laikraksta "Austrālijas Latvietis" 1962. gada 21. jūlija "Nedēļas piezīmju" fragmentu:

"(..) krietniem sportistiem bieži vien jāsatiekas arī ar karaļiem, prezidentiem un ministriem. Jānis Daliņš tāpēc trīsdesmitajos gados bija ielūgts viesos pie Kārļa Zariņa. Tagadējais sūtnis un londonietis K.Zariņš toreiz bija Latvijas ārlietu ministrs. J.Daliņam vajadzēja ierasties mūsu ārlietu ministrijas Rīgas jūrmalas mītnē, kur vasarā mita ministrs. Pasaules rekordists, galanti "uzcirties", aizgāja. Durvis atvēra skaista dāma. J.Daliņš metās tai pie rokas un noskūpstīja roku, kā jau to sūtņa kundze pelnījusi. Sportistu veda tālāk namā. Tur pretī nāca vēl viena dāma. Izrādījās, ka patiesībā tā ir sūtņa kundze, bet sportists pie durvīm jau bija pasteidzies noskūpstīt sūtņa franču kalpones roku. J.Daliņš par to neērti sarkdams atzinās sūtnim. K.Zariņš mierināja sportistu: "Daliņa kungs, neuztraucieties, jūs neesat pirmais, kam tā gadījies."

Stāsti par rokas skūpstīšanu dāmām tagad var būt aktuāli, jo Miss Australia — sidnejiete Taņa Verstaka, uz šādu izdarību pašreiz mudina Austrālijas vīriešus. J.Daliņa stāsts par ķibeli ar skūpstu uz sūtņa K.Zariņa franču kalpones rokas radās tieši pēc pārrunām par Taņas jaunkundzes ierosinājumu, kāpēc J.Daliņš neslēpa šo savu "speciālo gadījumu".

Jāatzīstas, ka arī es pats faktiski bez šādiem "speciāliem gadījumiem" neesmu ticis cauri. Pirmo reizi tas notika Inčukalna stacijas laukumā agros divdesmitajos gados, kad man tur kopā ar vecākiem gadījās no Rīgas sagaidīt tā laika Lēdurgas—Turaidas ev.lut. draudzes mācītāju, tagad Anglijā dzīvojošo prāvestu Bertrāmu Federu. Reizē ar mācītāju ieradās arī viņa kundzes māte un tēvs. Mani vecāki teica, lai dāmai noskūpsta roku, bet es, necik ilgi vēl pasaulē nodzīvojis, satraukumā ar skaļu troksni nobučoju mācītāja kundzes ga®ā un sirmā tēva roku. Stacijas laukums bija pārāk ciets, lai kaunā varētu ieurbties tajā un pazust. Vēlāk gan man stāstīja, ka zem klajas debess nekāda roku skūpstīšana neesot vajadzīga un to darot tikai telpās, bez tam arī ne jaunkundzēm, bet tikai kundzēm. Vēlākajos gados nācās būt smalkā ballē Rīgas virsnieku klubā. Daudzmaz izvērtējis, ku®as pie mūsu galda ir kundzes un ku®as jaunkundzes, sākumā viss veicās kārtīgi, kamēr pietuvojos dāmai, ku®as skūpstāmā roka paslēpās zem liela un ga®a cimda, tā kā nekur šajā ķermeņa daļā nebija redzams kāds kailumiņš, ku®am varētu piekļūt. Es reizē stāvēju lielas mīklas priekšā: vai jāskūpsta arī cimdota roka? Tāpēc man allaž cieņa pret ļaudīm, ku®iem ar dāmu roku skūpstīšanu nekas nesamisas."

Sigizmunds Timšāns

"Tekas malā, kā topāzs, Pienenes necilais zieds

Kāju tam neuzliec. Nesamin zemes sauli"

Latvietis, kas izveidojis Sidnejas parkus

Laikraksts "Austrālijas Latvietis" 1972.gada 8.decembra numurā divās lappusēs publicēja piecas stundas garu interviju ar Sidnejas pilsētas dārzu arhitektu Ilmāru Bērziņu. Viņš bija liela autoritāte savā nozarē Sidnejā, Austrālijā, un, nenoliedzami, arī dzimtenē Latvijā.

Ilmārs Bērziņš dzimis Rīgā 1921.gada 4.februārī. Pēc pamatskolas beigšanas mācījies Bulduru dārzkopības vidusskolā. To beidzis 1939.gadā ar izcilību, tūlīt uzsācis darbu Rīgas pilsētas valdes dārzu nodaļā pie Andreja Zeidaka. Viņš piedalījies Brāļu kapu un Raiņa kapu dārzu joslas, Ziedoņdārza un citu Rīgas parku projektēšanā un iekārtošanā. Līdztekus darbam viņš studējis Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē.

1943.gadā Ilmārs Bērziņš iesaukts armijā. 1945.gada 23.janvārī smagi ievainots un ieskaitīts neevakuējamo kategorijā. Taču viņam laimējies izkļūt no Vandsbergas. Pēc kara Ilmārs Bērziņš turpinājis arhitektūras studijas Hannoverē, Vācijā. Te vadījis arī kara bēgļu nometni. Par trimdas zemi izvēlējies Austrāliju. Obligāto darba līgumu izpildījis Orindžā, Jaundienvidvelsā, tur arī izstrādājis savu pirmo dārza projektu Austrālijā — Dantrijas (Duntree) golfa kluba dārzam. Šis darbs sniedz iespēju Ilmāram Bērziņam 1951.gadā iegūt Sidnejas pilsētas un dārzu arhitekta palīga vietu. Viņa veikums te drīz tiek atzinīgi novērtēts. Viņam pasūta pirmo lielo projektu Sandringemas parkam, kas veltīts karaļiem Džordžam Piektajam un Džordžam Sestajam. Pasūtījumu netrūkst. Viņu atzīst. Augstu novērtēts tiek Sidnejas Martina laukuma projekts. Atzinību gūst memoriāla projekts kardinālam Gilrojam Sv.Mērijas katedrālē. Viņš ir autors arī Pilsētas nama ūdenskritumam un Ficroja terašu dārzam Kingskrosā ar Alameinas strūklaku. Tā varētu vēl uzskaitīt daudzus lielākus un mazākus projektus Austrālijā. Viņš aktīvi darbojas arī Austrālijas dārzu arhitektu institūtā. 1986. gadā Ilmārs Bērziņš ir Sidnejas dārzu un parku direktors. Viņa vadībā strādā 350 dārznieku un citu darbinieku.

Studiju nolūkos Ilmārs Bērziņš apmeklējis ASV, Kanādu, Japānu. 1983.gadā viņš viesojies Latvijā, arī savā bijušajā skolā — Bulduros. Šodienas pazīstamais latviešu ainavu arhitekts un dendrologs pedagoģijas maģistrs Aivars Lasis, atceroties tikšanās reizes, pastāstīja, ka speciālisti apbrīnojuši I.Bērziņa aso uztveri, vērtējot apstādījumus Rīgā un Jūrmalā.

Pēc Ilmāra Bērziņa šķiršanās no šīs zemes dzīves 1993.gada 6.oktobrī viņa atraitne Silvija dāvināja talantīgā latvieša personīgo bibliotēku Bulduru Dārzkopības tehnikumam.

Tagad — ieskatam dažas dārzu arhitekta Ilmāra Bērziņa atziņas no publikācijas "Austrālijas Latvietī" 1972.gada 8.decembrī:

"Esmu Sidnejas pilsētas pārvaldes ierēdnis 20 gadus," sāk savu stāstu I.Bērziņš. "Mūsu darbu netraucē polītika, un esmu strādājis pie daudziem Sidnejas lordmēriem. Mēs esam pasākumu ierosinātāji un projektētāji, darba darītāji. Ko darīs un cik naudas kādam projektam izdos, to izlemj pilsētas pārvaldes apakškomisijas, kurās darbojas izvēlēti domes locekļi. Parasti pilsētas dome apstiprina apakškomisiju ieteikumus. Man komisijās jāpārstāv savs departaments, un sēdes bieži ievelkas līdz vēlam vakaram. Protams, visos jautājumos jābūt lietas kursā, jo dažreiz domnieku jautājumi ir āķīgi."

I.Bērziņa darba lauks izrādās plašāks, nekā biju iedomājies. Parku iekārtošana un uzturēšana ir tikai viens departamenta darbības sektors. Otrs ir sociālas dabas, kas iesniedzas tautas labklājības, veselības un bērnu audzināšanas jomā. Ar lielu mīlestību Bērziņš stāsta, ka likvidējuši Redfernas zemstandarta dzīvokļu rajonu, vada jaunatnes centrus, ierīko bērnu peldbaseinus, slidotavas, spēļu un sporta laukumus. Vecajiem ļaudīm iekārtoti 6 centri, kur satikties, izklaidēties, lēti un veselīgi paēst. Iekārtots pensionāru darba kooperatīvs, tiek rīkoti izbraukumi. Veco ļaužu problēmas esot tikpat akūtas kā jauniešu.

Plašajam administrātīvajam darbam vēl pievienojas lielo svinību rīkošana. Karaliene vien Sidneju pēdējos 20 gados apciemojusi 3 reizes. Tad prezidenta Džonsona un pāvesta Paula 6. ierašanās, kapteiņa Kuka jubileja, gadskārtējie Varatā festivāli, dažādi kongresi.

Pagājušā gadā izgatavots Sidnejas pilsētas stratēģiskais plāns, kas dod vadlīnijas pilsētas pārkārtošanai līdz 2000.gadam. (..)

"Vecais stils noteica, ka parkiem jābūt norobežotiem no ārpuses ar augstiem krūmiem, pat mūriem. Tagad parkam jābūt tādam, ka tam var redzēt cauri, un pat naktī tam jābūt gaišākam nekā ielai. Tad mazināsies noziegumi un parkos atgriezīsies ļaudis, kam tie domāti. Iekārtosim jaunu apgaismojumu. Ne krāsainus lukturīšus, bet spilgti baltas spuldzes, kas apgaismotu visus kokus un radītu dienas gaismas ēnu spēles efektus. Pilsētas centrā sāk celt dzīvokļu ēkas, un parki būs cilvēku pilni arī sestdienās un svētdienās. Sarunājām labu pūtēju orķestri, kas svētdienās koncertēs. (..)"

"Jādomā vismaz 20 gadus uz priekšu," saka I.Bērziņš. "Katrs pasākts darbs noved pie nākošā. (..)"

"Arī attieksmē uz jaunu parku ierīkošanu I.Bērziņam ir interesantas atziņas. Viņš domā, ka ir nepareizi Austrālijā stādīt Eiropas kokus, ko ieviesuši Anglijas dārznieki, cenzdamies te radīt dzimtenes atspulgu. Kanberas dārzi un alejas tam esot labākais piemērs. Tas viss esot kā izlutināts bērns, ko dzirdot un dzirdot bez satapa. Tiesa, esot jauki pavasarī un rudens lapkritī, bet tāds iekārtojums neesot austrālisks. Jāmācoties no Izraēlas, kur stādot kokus, kas aug dabiskos apstākļos. Kāpēc olimpiskajos parkos nevarētu augt Austrālijas koki un krūmi? (..)"

"Ja strādā sabiedriskā iestādē, tev jāpanes kritika," filozofē Bērziņš, "jo algu man maksā nodokļu maksātāji, ne Sidnejas pilsētas valde kā tāda. Ja projektēju parku, tad domāju par tiem, kas to apmeklēs. Ficroja parks uzlika lielāko pārbaudi, jo dienā to apmeklē cita rakstura publika, bet naktī — cita. Jāsaka, ka Ficrojā naktī atpūšas vairāk ļaužu nekā jebkurā citā Sidnejas parkā. Dienā nāk mātes ar bērniem, vecie ļaudis sildās saulītē, tūristi apbrīno un fotografē Alameina strūklaku, bet citi apmeklē blakus esošo Bārtleja bibliotēku. Naktī ierodas viesi no citurienes, kas Kingskrosā meklē piedzīvojumus. Mums jāpakalpo visiem."

"Pirms projekta sākšanas izprašņājām ļaudis, kas apmeklēja parku, un noskaidrojām, ko viņi vēlētos. Tāpat strūklaku izveidojām kā parka neatņemamu sastāvdaļu. Paceļot puķu dobes, ļaudis, kaut gribēdami, vairs nevar tās izbradāt, un smar- žīgie krūmi saldina mīlētāju tikšanos. Soli iekārtoti tā, ka ļaudis sēd tikpat kā uz ietves. Esmu par šādu bulvāra atmosfairu, jo tā dārzs kļūst par daļu no pilsētas. (..)"

(..) Pēdējais Bērziņa projekts — Džona Armstronga laukums ar fontānu, ūdenskritumu, kas traucas pāri lielām smilšakmens klintīm. Tur daudz ziedu un neaprakstāmi skaists skats pāri Sidnejas ostas ūdeņiem. Šādus mazus parkus uzturēt esot viegli, jo tos kopjot un sargājot apkārtējie iedzīvotāji kā savējos. (..)

Laika gaitā viss mainās. Nav vairs Ilmāra Bērziņa. Nav apkopotas viņa filozofiskās un profesionālās atziņas. Vai to kāds darīs? Taču varam būt lepni, ka buldurietis un slavenā rīdzinieka Andreja Zeidaka skolēns ar savām zināšanām un darbu iekarojis slavu Austrālijas kontinentā.

Sidnejas dārzu arhitekts Ilmārs Bērziņš

Ilmāra Bērziņa parka projekts

Par mūsu publikācijām

Mēneša laikā "LV" redakcija saņēmusi pāris desmitus vēstuļu un

telefoniski izteiktu piezīmju un vēlmju par Austrālijai veltītajām lappusēm

Laikraksta galvenais redaktors Oskars Gerts saņēmis atzinīgas rindas no Guntara Saivas Sidnejā.

"(..) Galvenā pateicība gan ir par to, ka "Latvijas Vēstneša" slejās esam varējuši tik daudz lasīt par latviešu dzīvi Austrālijā un par vairākām izcilām personībām, kas savus trimdas gadus pavadīja Austrālijā.

Man šķiet, ka pašlaik to rakstu nozīme, kurus varam lasīt "LV" par mūsu kultūru, vēsturi, kultūras un zinātnes darbiniekiem un tamlīdzīgiem tematiem, ne vienmēr un ne visās aprindās tiek pienācīgi novērtēta. Bet es esmu pārliecināts, ka tad, kad nākošā gadsimtā izvērtēs šī gadsimta notikumus, daudzi tā laika autori atradīs "Latvijas Vēstnesī" neiedomājamu informācijas bagātību. Vēlu Jums panākumus turpināt šo nozīmīgo darbu!"

Laikraksta līdzstrādnieks Sigizmunds Timšāns ir saņēmis vairākas vēstules.

"Cienījamais kollēga!

Šo uzrunu atļaujos kā bijušais "Archīva" redaktors.

Tikai tagad ar Eduarda Silkalna laipno starpniecību saņēmu "Latvijas Vēstneša" š.g. 16.janvā®a 4.lappuses fotokųpiju. Šo lappusi Jūs bijāt sagatavojis pēc mūsu apciemojuma Melburnā pagājušā gada novembrī. Sirsnīgi par to jums pateicos. Arī mana sieva Lilija ir Jums pateicīga un sūta sveicienus.

Draugs Eduards Silkalns ir uzrakstījis iejūtīgu apceri, un Jūs esat no manām apcerēm izvēlējies rakstu par Kārli Ulmani, par ko Jums pateicos. Man arī jāpateicas par nelaiķa mākslinieka Viļa Krūmiņa pieminēšanu, ku®a nopelnus tagad Latvijā mēģina piesavināties citas personas.

Jūsu Edgars Dunsdorfs"

"(..) Centīšos neizplūst vārdos, bet man tomēr ir jāpasaka, ka jūtos gandrīz kā septītās debesīs, jo tas ir tiešām brīnišķīgi, ka manas mātes dzīves svarīgākie dati — ar Jūsu gādību — ir nonākuši īstajā vietā — mūsu zemē un tik skaistā veidā tiek pieminēti tieši "Latvijas Vēstnesī". Tas viņas mūža darbam, centieniem un, visam pāri, lielajam patriotismam ir milzīgs gandarījums.(..)

Par "Latvijas Vēstnesi" (..) Šis tiešām gaumīgais, augstas kvalitātes laikraksts (paldies Oskaram Gertam, Jums un redakcijai) mani tiešām ļoti interesē. Nezinu, vai tas iznāk katru dienu, jeb reizi nedēļā? Ļoti gribētu to abonēt, ja tas būtu iespējams un nepārsniegtu 100 dolārus (Austrālijas) gadā. Varbūt tikai izlases numurus, kuros visvairāk pārskata? Vai drīkstu Jūs apgrūtināt šai jautājumā? (..)

Laikrakstā ļoti interesanti ir politisko norišu ziņojumi — kā bildēs, tā rakstiski. (..)

Mākslas zinātniece Astrīda Ploriņa"

"Man bija bezgala liels un patīkams pārsteigums, saņemot "Latvijas Vēstneša" 1998. g. 13.marta eksemplāru ar Jūsu rakstu par manu tēvu — Leonīdu Slaucītāju. Liels paldies Jums par to!

Žēl, ka mums neiznāca personīgi tikties, kamēr Jūs bijāt Austrālijā, bet Austrālija ir liels kontinents un es patlaban dzīvoju tālāk no latviešu centriem.

Gribu tikai piezīmēt, ka 1969.g. Daugavas apgādā Zviedrijā iznāca mana tēva ceļojumu aprakstu grāmata "Sešos kontinentos" ar viņa paša ilustrācijām.

Vairākus šīs grāmatas eksemplārus esmu nosūtījis uz Latviju.

Vēlreiz paldies!

Jūsu Tatjana Slaucītāja -Bračs

P.S. Pievienoju vienu mana tēva Antarktīdas gleznas reprodukciju. T.S."

"Saņēmu abus "Latvijas Vestneša" numurus. Abi raksti ir jauki un labi. Sevišķi pēdējais no Jūsu puses, ir spēcīgs un draudzīgs sitiens uz pleca. Gan jau kaut kad un kaut kur vēl tiksimies.

Ar sirsnīgu sveicienu un lielu paldies

Jūsu Mārtiņš Gauja

Materiālu kopu pēc Austrālijas brauciena sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents

 

 

 

 

8