Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca bagātā(i) vietiņā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 127., 07.05.98.

J

(1875—1955) laiks

(21.12.1918—13.07.1919)

No strēlnieku vadoņa līdz ministram

Zemkopības ministrijas (ZM) pats steidzamākais uzdevums 1918. gada beigās bija gādāt par to, lai vācu okupācijas varas rekvizēto dzīvo un nedzīvo lauksaimniecības inventāru neaizvestu uz Vāciju. Šā resora darbiniekiem tāpat bija jārūpējas par bijušās domēņu valdes inventāra pārņemšanu no okupācijas varas vietējām iestādēm. Šie darbi norisinājās ļoti nelabvēlīgos apstākļos, jo okupācijas orgāni, izvākdamies no Latvijas, centās izvest visu, kas vien nebija piesiets.

Iesākto ZM darbu pārtrauca kara apstākļi, jo tūliņ pēc vācu karaspēka aiziešanas ienāca lielinieki. Liepājā, uz kurieni 1919. gada 6. janvārī pārcēlās Pagaidu valdība, darbība stipri sašaurinājās, jo uz turieni aizbrauca vienīgi 21. decembrī ieceltais ministrs Jānis Goldmanis un ministra biedrs Augusts Kalniņš, bet pārējie darbinieki bija spiesti palikt Rīgā. 9. janvārī likvidēja arī ministra biedra posteni (to atjaunoja tā paša gada 14. jūlijā). Šajā pašā dienā Pagaidu valdība nolēma komandēt uz ārzemēm premjeru K.Ulmani, J.Goldmani un finansu ministru Kārli Puriņu, lai, kā teikts sēdes protokolā, izgādātu "no sabiedrotajiem vai neitrālām valstīm militāru pabalstu Latvijas iztīrīšanai no lieliniekiem, noslēgt ārēju aizņēmumu un gādāt par pārtikas un citu preču piesūtīšanu Latvijai, kā arī visās citās Latvijas lietās vest sarunas, noslēgt un parakstīt līgumus un uzņemties pienākumus Latvijas valsts vārdā." Lai izpildītu šos uzdevumus, Goldmanis kopā ar kolēģiem apmeklēja Skandināvijas valstis. Atgriezušies no turienes, Goldmanis un Puriņš valdības sēdē 18. februārī ziņoja par brīvprātīgo vervēšanas gaitu Zviedrijā un Dānijā, kā arī par iespējamību dabūt ieročus no Anglijas. Pēc tam Goldmanis informēja Ministru kabineta (MK) locekļus par sarunām ārējā aizņēmuma sakarā un Latvijas meža bagātību izmantošanu.

Liepājas laikā ZM iekārtā tika izdarītas vairākas izmaiņas: 1919. gada 20. februārī valsts zemju un mežu virsvaldi pārdēvēja par valsts zemju un mežu departamentu, 21. martā šo departamentu sadalīja divās daļās — zemju departamentā un mežu departamentā un 11. aprīlī departamentu pārziņus pārdēvēja par departamentu direktoriem.

Latvijas Pagaidu valdība jau 1919. gada 10. janvārī uzaicināja pagastu pašvaldības divu mēnešu laikā sastādīt to bezzemnieku sarakstus, kas vēlas iegūt zemi, jo valdība esot nodomājusi jau ar nākamo saimniecības gadu sadalīt šim nolūkam muižas.

1919. gada 1. martā Liepājā iznākošais laikraksts "Latvijas Sargs", kas pēc būtības bija Pagaidu valdības oficiozs, publicēja patiesi vēsturisku dokumentu — MK rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, kas pēc būtības ievadīja agrāro reformu Latvijā. Rīkojuma 1. punktā bija teikts, ka bezzemnieku apgādāšanai ar zemi Pagaidu valdība nodibina valsts zemes fondu. Tajā ieskaita

"a) visas valsts (kroņa) muižas neatkarīgi no nomas laika ilguma, atceļot ar šā gada Jurģiem visus ar bijušo vācu okupācijas varu un bijušo krievu valdību slēgtos līgumus, pie kam par tiesību un atlīdzību lems Satversmes Sapulce;

b) zemnieku agrārbankai piederošās muižas, kuras līdz šim vēl nav nodotas bezzemniekiem;

c) valstij piederošās mežu zemes, kuras noder zemkopībai un nav nepieciešamas mežsaimniecībai".

Šis akts noteica, ka zeme piešķirama vispirms tām personām un viņu ģimenēm, kuras pašas jeb kuru piederīgie ar ieročiem aizstāvējuši patstāvīgu, neatkarīgu Latviju. Pēc viņiem tiesības uz zemi ir visiem citiem bezzemniekiem, turklāt priekšroka dodama tiem, kas jau atrodas uz dalāmās zemes.

Rīkojumā bija paredzēts, ka zemi pagaidām piešķirs nomā, iekams Satversmes sapulce izskatīs Pagaidu valdības izstrādāto likumprojektu par zemes piešķiršanu uz dzimtsīpašuma tiesību pamata, tāpat arī projektu par zemes izdošanu dzimtsnomā vai nomā uz laiku.

Valdība noteica šādas normas zemes piešķiršanā:

a) pilsētu tuvumā un sakņkopībai noderīgās vietās 1–5 pūrvietas; b) staciju un citu satiksmes vietu tuvumā, kur iespējama dārzkopība no 10–15 pūrvietām; parastām saimniecībām 20–60 pūrvietas.

Zemes piešķiršana tika uzdota ZM Agrārpadomei un apriņķu agrārkomisijām. Pirmā sastāvēja no zemkopības ministra iecelta priekšsēdētāja, pa vienam pārstāvim no Finansu, Tieslietu, Iekšlietu un Apsardzības ministrijas, no viena bezzemnieka un viena zemes īpašnieka, kurus ievēl apriņķu agrārkomisijas, no vecākā valsts zemju inspektora un meliorācijas nodaļas pārziņa.

Agrārpadomei vajadzēja izdot instrukcijas un rīkojumus 27. februāra akta robežās, realizēt virsuzraudzību visos jautājumos par zemes piešķiršanu, izskatīt sūdzības zemes piešķiršanas jautājumos, izstrādāt zemes sadalīšanas plānus un projektus, saskaņot apriņķu agrārkomisiju darbību.

Apriņķu agrārkomisijām bija paredzēts sastāvēt no zemkopības ministra iecelta priekšsēdētāja, pa vienam pārstāvim no Finansu un Tieslietu ministrijas, no apriņķa zemju inspektora un apriņķa mērnieka, no diviem bezzemnieku pārstāvjiem un no diviem zemes īpašniekiem. Komisijām vajadzēja reģistrēt bezzemniekus, kas vēlējās dabūt zemi, pārbaudīt viņu tiesības uz zemi un sagatavot zemes dalīšanas plānus un projektus.

Līdz 1920. gada 1. janvārim bija jau sadalītas Kurzemē 16 un Vidzemē 17 valsts muižas, izveidojot no tām 666 jaunsaimniecības.

Latvijas ceturtajā valdībā, kuru Ulmanis sastādīja 1920. gada 11. jūnijā, Goldmanis ieņēma aizsardzības ministra amatu (sākumā tajā atradās Ēriks Feldmanis). Šis kabinets darbojās līdz 1921. gada 18. jūnijam. Viņš vēlreiz atradās tādā pašā postenī desmitajā valdībā, kuru 1925. gada 22. decembrī atkal izveidoja Ulmanis. Taču šis kabinets noturējās tikai 4 mēnešus un 19 dienas.

Goldmanis bija kā Tautas padomes un Satversmes sapulces (1920—1922) loceklis, tā arī 1. un 2. Saeimas (1922—1925; 1925—1928) deputāts. Parlamentā viņš darbojās budžeta, pašvaldību un citās komisijās, Lāčplēša Kara ordeņa domē. Pēc tam politiķis aizgāja privātajā dzīvē, bet joprojām rosmīgi darbojās žurnālistikā. Viņš rakstīja galvenokārt par latviešu strēlnieku vēsturi, pirmām kārtām žurnālā "Latviešu Strēlnieks", kā arī "lielajās" avīzēs — "Jaunākās Ziņas", "Pēdējā Brīdī" un citās.

1944. gadā Goldmanis devās trimdā uz Vāciju. Ņujorkā 1953. gadā iznāca viņa strēlniekiem veltītais krājums "Zvaigžņu pulku atmirdza". Miris 1955. gada 18. novembrī (ASV).

Augusta Kalniņa

(1876 — 1940) laiks:

(5.09.1919 — 11.06.1920)

Trešais zemkopības ministrs

Valmieras apriņķa Ungurpils pagastā dzimušais latviešu jaunietis vispirms devās uz tālajiem Gorkiem Mogiļevas guberņā Krievijā, kur pabeidza vidējo zemkopības skolu. Sekoja studijas Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc tam viņš atkal aizbrauca no Latvijas, lai strādātu par skolotāju Besarābijā. Atgriezies dzimtenē, Kalniņš kļuva par Jelgavas zemkopības skolas direktoru. No turienes viņš pārgāja darbā uz Baltijas domeņu valdi, kura pārzināja valsts muižas.

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas Kalniņš, kļuvis par Latviešu zemnieku savienības biedru, iesaistījās politikā. Viņu ievēlēja Vidzemes Zemes padomē un kā vidzemnieku delegātu komandēja uz zemkopju kongresu Pēterpilī. Tā paša gada rudenī Kalniņam uzticēja vadīt tikko nodibinātās Latviešu pagaidu nacionālās padomes — pirmā tautas politiskā centra — agrāro nodaļu, bet, konstituējoties neatkarīgajai Latvijai, būt par pirmā zemkopības ministra Kārļa Ulmaņa biedru ar uzdevumu pārzināt domeņu muižas un mežus.

Kļūstot par zemkopības resora vadītāju, viens no pirmajiem un svarīgākajiem Kalniņa uzdevumiem bija organizēt sekvestrējamo īpašumu pārņemšanu un pārvaldīšanu. Bermonta noziedzīgajā uzbrukumā jaunajai Latvijas valstij kā dalībnieki un pabalstītāji bija iejaukti daudzi vācu muižnieki un arī atsevišķi Rīgas iedzīvotāji, galvenokārt no turīgām aprindām. Pagaidu valdība pret šiem naidīgajiem elementiem spēra attiecīgus soļus: pamatojoties uz kara stāvokli, pasludināja tos par valsts nodevējiem un sekvestrēja viņu īpašumus un mantību. Uz tā paša pamata uzlika sekvestru arī odiozās Niedras valdības locekļu īpašumiem. Sākot no 1919.gada 15.oktobra, 120 personām sekvestrēja gandrīz simts muižu, namu un lauku māju, kuras nodeva Zemkopības ministrijas (ZM) pārziņā.

Sekvestrēto īpašumu lielākā daļa bija muižas, kuras ministrija pārvaldīja līdzīgi citām valsts pārziņā pārņemtām muižām.

Līdz 1920.gada 1.janvārim visu pārņemto (un sekvestrēto) privātmuižu (ar piederīgām pusmuižām un rentes mājām) skaits un zemes platība atsevišķos apriņķos bija šāda:

Apriņķi Mui- Pus- Bazn. Zemes

žas muižas un draudžu platība

zemes pūrv.

Mui- Mā-

žas jas

Rīgas 39 78 — — 201 742

Cēsu 70 69 1 4 234 140

Valmieras 93 182 — — 132 094

Valkas 76 136 — — 188 948

Vidzemē 278 465 1 4 756 924

Liepājas 2 2 — — 10 785

Aizputes 1 — — — 4399

Kuldīgas — — — — —

Ventspils 1 6 — — 3594

Talsu 12 19 1 — 68 147

Kurzemē 16 27 1 — 86 925

Tukuma 2 8 — — 11 307

Jelgavas 6 21 — — 16 500

Bauskas 2 1 — — 3300

Jaunjelgavas 1 — — — 3490

Ilūkstes 5 3 — — 10 552

Zemgalē 16 35 — — 45 149

Daugavpils — — — — —

Rēzeknes — — — — —

Ludzas 3 — — — 18 930

Latgalē 3 — — — 18 930

Visā 313 525 2 4 907 928

Latvijā

Kad atcēla kara stāvokli Kurzemē, 1920.g. atcēla arī sekvestru 19 muižām, bet uz izmeklēšanas rezultātu un Satversmes sapulces izdotā amnestijas akta pamata atbrīvoja no sekvestra vēl 23 muižas, 22 namus un citus nekustamus īpašumus. Minētās muižas tomēr joprojām palika valsts pārziņā.

No 1919.gada pēdējos mēnešos izdotajiem oficiālajiem valsts normatīvajiem aktiem zemes pārvaldīšanas lietās vēl atzīmējami Tautas padomes 9.septembra sēdē pieņemtie "Noteikumi par steidzamu agrārlietu nokārtošanu". Jo 1.pantā bija sacīts: "Visi okupācijas varas un padomju valdības dekrēti, rīkojumi, pavēles utt. lauksaimniecības lietās un uz viņu pamata slēgtie līgumi atcelti." 2.pants noteica, ka visi kustamu un nekustamu īpašumu īpašnieki, kā arī nomnieki, kuru līgumi vēl nav notecējuši, iestatīti atpakaļ savās valdīšanas vai lietošanas tiesībās, ja viņi ar 1.pantā minētiem dekrētiem — rīkojumiem, pavēlēm utt. tās nav zaudējuši. Noteikumi paredzēja, ka strīdu izskatīšanai nodibināmas šķīrēju komisijas, kuras sastāv no pašaldības vadītāja un diviem locekļiem: no zemes īpašniekiem (saimniekiem) un lietotājiem (bezzemniekiem). Lietu pieteikšanas termiņš pagastu komisijās tika noteikts līdz 1919.gada 1.oktobrim. Vēlāk to vairākkārt pagarināja. Latgalē, kur vēl ilgi valdīja sveša vara pat līdz 1920.gada 30.aprīlim. Lielu daļu pieteikto lietu izdevās nokārtot un izbeigt, pusēm izlīgstot un tiesām neiejaucoties. Tālāk minams ZM 1919.gada 4.decembra rīkojums pagastu valdēm pārņemt savā pagaidu uzraudzībā, kamēr pārņems valsts pārziņā, atstātās muižas, jo tādu, īpaši Kurzemē un Zemgalē, kad no turienes izdzina bermontiešus, bija diezgan daudz. Pēc dažām dienām sekoja ministra rīkojums par muižu pārņemšanas kārtību (sastādot komisijas ar pagasta valdes pārstāvjiem, muižu pārvaldnieku pieņemšanu, noteicot tiem algas lielumu pie brīva dzīvokļa un apkurināšanas).

Pārņemtās zemnieku mājas palika tikai pagaidām valsts pārziņā, kamēr atgriezās likumīgie īpašnieki, kuri tad arī norēķinājās par viņu īpašumu apsaimniekošanu.

Valdība bija neiecietīga pret zemes neapstrādātājiem. 1920.gada 30.janvārī tā apstiprināja "Pagaidu noteikumus par zemes lietošanu", kuru galvenais uzdevums bija — gādāt par to, lai visa lauksaimniecībai derīgā zeme tiktu apstrādāta, vajadzības gadījumā ņemot to valsts pārziņā. Noteikumi paredzēja, ka līdz tam jau pārņemtā zeme arī turpmāk paliek valsts rīcībā, turklāt tās īpašnieki, kuriem ir vajadzīgais inventārs, var dabūt atpakaļ savā apstrādāšanā piemērotu zemes platību vienīgi ar ZM atļauju. Valsts un privātzemes nomniekiem zemes izrentēšanu tālāk (subarende) aizliedza, pielaižot to izņēmuma gadījumos tikai ar valsts zemju inspektora (tāds bija katrā apriņķī) atļauju. Par katru neapstrādātu hektāru privātsaimniecības paredzēja 20 rubļu lielu sodu.

1920.gada 11.februārī Kalniņš parakstīja noteikumus par atsevišķu lauku saimniecību atjaunošanai atvēlētā 5 miljonu Latvijas rubļu lielā kredīta izlietošanu. Tie paredzēja, ka ZM ir tiesības šo kredītu izlietot aizdevumu izsniegšanai naudā, kā arī dzīvā un nedzīvā inventāra, sēklas, būvmateriālu un citu materiālu iegādei karā nopostīto saimniecību atjaunošanai. Aizdevumu paredzēja izsniegt ne ilgāk kā uz 15 gadiem, par pirmajiem pieciem gadiem procentus nemaksājot. Pēc tam 4% par kapitālu. Par nokavētu termiņu 1/2% soda nauda mēnesī. Aizdevums nodrošināms ar nekustamiem īpašumiem, vērtspapīriem un galviniekiem, turklāt tas nedrīkst būt lielāks par 20 tūkstoš rubļiem.

Kad lielinieki un vācieši bija padzīti un cilvēku prāti nomierinājušies, lielākā daļa valsts pārziņā pārņemto muižu īpašnieku griezās pie ZM ar lūgumiem nodot muižas atpakaļ viņu rīcībā.

Par šiem cilvēkiem ievāca no apriņķu agrārkomisijām (tās nodibināja 1919.gada pavasarī) un apriņķu padomēm atsauksmes, uz kuru pamata ministrija izlēma, vai zemi atdot vai ne.

Tā kā kara un lielinieku valdīšanas laikā muižas, īpaši Vidzemē, bija stipri cietušas, nebija garantijas, ka to īpašnieki varēs savus valdījumus kārtīgi apsaimniekot. No otras puses, vietējās pašvaldības izturējās pret muižu atdošanu pa lielākai daļai noraidoši, jo lauciniekos tas varēja radīt nepatīkamu iespaidu, ka atgriežas vācu baronu vara. Arī no cita politiskā viedokļa muižu atdošanu atzina par nevēlamu un lieku, jo drīz bija sagaidāma agrārjautājuma izšķiršana Satversmes sapulcē. 1920.gada pavasarī īpašnieku rīcībā nodeva pavisam 10 muižas (Latvijā to bija 1479, neskaitot mācītājmuižas un pusmuižas), no tām 5 pilnīgi, bet no pārējām — tikai īpašnieku apsaimniekošanas spējām piemērotas daļas.

Kalniņam vadot ZM un viņam rosmīgi piedaloties, sākās agrārās reformas likuma izstrādāšana. 1920.gada 1.maijā sanākusī Satversmes sapulce, kur viņš bija finansu un budžeta, izglītības, organizācijas un pieprasījumu komisijas loceklis, jau 5.maija sēdē ievēlēja agrārlietu komisiju (vēlāk to pārdēvēja par agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisiju, pēc tam par lauksaimniecības komisiju) sākumā 36, bet drīz vien jau 40 locekļu sastāvā. 25 no tiem bija pilsonisko partiju pārstāvji: Arturs Alberings (komisijas priekšsēdētājs), Jānis Goldmanis, Voldemārs Zamuels, Markus Gailītis, Jezups Kindzulis un citi. Sociāldemokrātu deleģēto likuma veidotāju vidū bija Ansis Buševics, Fridrihs Vesmanis, Ansis Rudevics, Valdis Grēviņš u.c. Viņi likuma izstrādāšanā ieturēja vienotu fronti, kamēr pilsonības deputātos valdīja dažādi uzskati, kuri vairākos svarīgos jautājumos stipri tuvojās oponentu domām. Agrārās reformas likums tika izstrādāts un pieņemts pa daļām.

Runājot mūsdienu valodā, kāda motivācija bija gaidāmajiem radikālajiem pārkārtojumiem Latvijas laukos? Atbildi uz šo jautājumu palīdz rast ievērojamā Latvijas ekonomikas pētnieka profesora Arnolda Aizsilnieka (1898 — 1982) fundamentālā grāmata "Latvijas saimniecības vēture 1914 — 1945", kura 1968.gadā iznāca Zviedrijā. Pēc zinātnieka domām (234. — 236.lpp.), agrārās reformas nepieciešamību noteica šādi galvenie motīvi. Pirmkārt, vēsturiskās taisnības atjaunošanu, atdodot latviešu tautai ar rupju varu atņemto zemi.

Otrkārt, nacionālpolitiski motīvi — bažas par latviešu tautas nākotni, ievērojot Vācijas tieksmi kolonizēt Latviju un pārvācot tās iedzīvotājus. Bez tam vēlēšanās izteikt ar zemes piešķiršanu zināmu atzinību brīvības cīņu dalībniekiem par viņu nopelniem Latvijas valsts neatkarības nosargāšanā.

Treškārt, sociālpolitiski motīvi. Agrārās reformas nolūkos iekļāvās apgādāt ar zemi, līdz ar to ar darbu un maizi dzīvē neapmierinātos bezzemniekus, kuri vēl nereti lūkojās uz lielinieku pusi.

Ceturtkārt, ekonomiskās dabas motīvs — sekmēt kara izpostītās lauksaimniecības atjaunošanu.

1920.gada 10.maijā, atklājot agrārlietu komisijas darbu, tās priekšsēdētājs uzsvēra, ka, nodibinot tik lielu komisiju, Satversmes sapulce it kā gribējusi radīt otru likumdošanas palātu, lai likums tiktu vispusīgi apspriests un izstrādāts dzīvei spējīgs, neaizmirstot, ka" Latvijas zeme ir vienīgā mūsu zelta raktuve. Komisijas uzdevums būs ļoti grūts, jo tai jāizšķir daudzi principā gluži pretēji jautājumi, pat pretēji pasaules uzskati". Ievērojot tautas lielo interesi, komisija nolēma vispirms iesniegt parlamentam īpašu deklarāciju, ko uzdeva izstrādāt sešu deputātu lielai apakškomisijai.

Apakškomisija sešās sēdēs apsprieda partiju iesniegtos projektus un iztirzāja pa pantiem Igaunijas 1919.gada 10.oktobra agrārās reformas likumu. Ir jānorāda, ka Latvijas agrārās reformas likums veselu rindu pantu aizguva no kaimiņvalsts analogā dokumenta. Jau 26.maijā apakškomisijas priekšsēdētājs agrārlietu komisijā īsumā raksturoja izstrādāto deklarāciju. Ievērojot, ka šis dokuments ar ievadu un sešām daļām vairāk līdzinājās likumprojektam, nolēma atdot to apakškomisijai saīsināt un pārstrādāt. Bet arī pārstrādātā veidā komisija 2.jūnija sēdē noraidīja ne vien deklarācijas tekstu, bet arī pašas deklarācijas vajadzību, tai vietā ievēlot jaunu apakškomisiju, kas izstrādātu likumu par zemes fondu. Apakškomisija nolēma ņemt likuma par pamatu agrārās deklarācijas projektu un nosaukt to par agrārās reformas pamatnoteikumiem. To apspriešana sākās agrārlietu komisijā jau 4.jūnijā un turpinājās līdz 14.jūlijam. Bet tad jau ZM vadīja Hugo Celmiņš

Kalniņš turpretī kļuva par apgādības ministru Ulmaņa sastādītajā ceturtajā Latvijas valdībā, kura ieguva uzticības votumu Saeimas 1921.gada 18.jūnija sēdē. Ar Apgādības ministrijas likvidāciju 30.aprīlī viņš atstāja šo posteni.

Kalniņš turpināja deputāta darbu Satversmes sapulcē un pirmajās trijās Saeimās, parasti būdams budžeta komisijas loceklis. Viņš parlamentā referēja par 1926./27.gada saimniecības budžetu, Zemkopības ministrijas iekārtu (1931), runāja par valsts zemes bankas statūtiem u.c. jautājumiem.

Kā atceras laikabiedri — Kalniņš sava saticīgā rakstura dēļ drīz vien parlamentā ticis saukts par Augustu Mīlīgo. Neraugoties pat uz to, viņš Satversmes sapulces laikā nokļuvis gandrīz līdz ... duelim ar citu deputātu. Par to sīkāk stāsta viens no Latvijas sociāldemokrātu līderiem Felikss Cielēns savos Zviedrijā izdotajos memuāros "Laikmetu maiņā" (II sēj., 1963. — 1938. — 139.lpp). Latviešu zemnieku savienības galvenā preses izdevuma dienas laikrakstā "Brīvā Zeme", kura redaktors bija Kalniņš (1922 — 1929), esot ticis iespiests materiāls, kurā apgalvots, ka Cielēns, atrodoties 1918.gadā Sibīrijā, piesavinājies kādu daļu Krievijas valsts bankas zelta, kas no Maskavas bija evakuēts uz Kazaņu un tālāk uz Omsku. Cielēns šo zeltu esot pārvedis uz Latviju un nu "brangi no tā dzīvojot". Šī ziņa pārdrukāta no latviešu komunistu avīzes "Cīņa". Cielēns uzrakstījis protestu, lūdzot to publicēt "Brīvajā Zemē" ar redaktora parakstu. Ja Kalniņš atteiktos to darīt, Cielēns bija gatavs aicināt viņu uz divkauju. Par sekundantiem viņš uzaicinājis savus kolēģus sociāldemokrātu deputātus, bijušos virsniekus Jūliju Celmu un Paulu Lejiņu. Kad par iespējamo dueli izdzirdējis Kalniņš, viņš pavisam satraukts kuluāros lūdzis Cielēnam piedošanu par apmelojumu un teicis, ka laikraksta nākošajā numurā tikšot nodrukāta atvainošanās. Tā pirmā un vienīgā divkauja Jēkabielas reprezentablajā namā izpalika.

Gan parlamentārās Latvijas laikā, gan arī pēc 15.maija puča Kalniņa uzmanības lokā vienmēr bija saimnieciskā darbība, īsāk sakot, bizness, kā daudziem tā laika un mūslaiku tautas kalpiem.

Turpinājums — seko