Pirms notikuma

Tā ir mūsu, latviska, vai eiropeiska tradīcija ?

LZA prezidents Janis Stradinš:

Ievadvārdi LZA un Rīgas Latviešu biedrības kopsēdei "Rīga un latviešu dziesmu svētki", kas šodien, 1998. gada 8. maijā, pulcējas Rīgas Latviešu biedrības namā

Lieki ir skaidrot, ko Dziesmu svētki nozīmē latviešu tautai — gan kā savas identitātes apliecinājums, gan kā manifestācija cara režīma apstākļos, vāciskajā Rīgā, gan garīga protesta forma padomju okupācijas gados un nācijas saliedējuma spilgtākā izpausme, gan trešās atmodas spilgta izpausme 1990.gadā.

Taču gribētos iztirzāt vienu mazāk izceltu un ievērotu momentu — latviskā un eiropeiskā vienotība latviešu Dziesmu svētku tradīcijās. Dziesmu svētkus mēs neapzināti itin kā saistām ar latviešu folkloru un etnogrāfiju un patiešām tajos goda vietu allaž ieņēmušas latviešu tautas dziesmas un tautas tradicionālie goda tērpi. Taču Dziesmu svētku tradīcija nenāk vienīgi no etnogrāfijas un folkloras. Tā ir radusies kā Latvijā lokalizēta vācu tradīcija un no tā nav jākaunas. Pirmie Latvijas novadu Dziesmu svētki rīkoti Cēsīs 1870.gadā, Dikļos — 1864.gadā, Dobelē — 1870.gadā, Kroņvircavā — 1864.gadā, Valkā – 1868.gadā. Tiem ierosmi devuši vācu mācītājs Augusts Bīlenšteins, latviešu tautības mācītājs Georgs Neikens — tipisks "veclatvietis" un citi.

Šajos vietējos Dziesmu svētkos tāpat kā pirmajos vispārējos latviešu Dziesmu svētkos bez tautas dziesmām savu vietu ieņēmušas arī garīgas dziesmas — kā kristīgo vērtību demonstrējums. Šajā sakarā atcerēsimies "Dievs Kungs ir mūsu stipra pils" un Jurjānu Andreja "Mūsu Tēvs debesīs".

Dziesmu svētku idejiskais tēvs ir Jānis Cimze, vēl tipiskāks "veclatvietis." Mēs daudzinām slavenās, dzēlīgās Ata Kronvalda galda runas pirmo Vispārējo dziedāšanas svētku mielastā, oponējot Bīlenšteinam un Cimzem, priecājamies par šo runu nacionālpatriotisko uzlādējumu un par latviešu nācijas izredžu diženo vīziju. Taču šodien objektivitātes dēļ jāatzīst, ka arī Bīlenšteinam un Cimzem bija sava taisnība.

Latviešu vispārējie Dziesmu svētki radās reizē kā tautiskās atmodas manifestācija un arī kā nacionālā, latviskā un eiropeiskā sintēze, kas pacēla toreizējo zemnieku kārtu vienotas eiropeiskas nācijas līmenī.

Tāda būtībā bija arī latviešu klasiskā mūzika — tā, kas joprojām un arī priekšdienās veidos mūsu nacionālo lepnumu un vispārējo Dziesmu svētku pamatrepertuāru. Brāļi Jurjāni, Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emīlis Melngailis muzikālo izglītību guva Pēterpilī, kur bija lielas eiropeiskas mūzikas centrs. Viņi ļoti veiksmīgi savienoja tur gūto pieredzi ar latviešu nacionālajām tradīcijām.

Tādā kārtā mūsu Dziesmu svētki, to pagātne un nākotne arī iekļaujas tajā plašajā vispārējā diskusijā, kas pašreiz tik dzīvi raisās mūsu sabiedrībā — par nacionālo identitāti un eiropeisko vīziju Latvijā. Vai, ieejot Eiropas Savienībā, mums būs jāziedo mūsu nacionālās vērtības? Ko mēs ņemsim no Eiropas un ko dosim tai? Mazās tautas ir kā skaisti, smaržīgi ziedi, kas zied pļavā. Tie dod šai pļavai neatkārtojamību, iekļaujas tās spektrā, bet nezaudē un nedrīkst zaudēt savu smaržu, savu savdabību. Un pati pļava nedrīkst noplicināties, degradēties šajā unifikācijas laikmetā.

Arī latviešu Dziesmu svētki nākotnē varētu ietvert sevī gan tradīcijas, gan modernizāciju, gan arī no kaimiņtautām pārņemto, piemēram, no igauņu komponista un diriģenta Gustava Ernesaksa. Tajos varētu iekļauties arī mūsu nacionālais mantojums un skaņražu jaunākais pienesums, vairāk tomēr sliecoties uz tradīciju pusi. Latvijā ienāks jaunas paaudzes, mainīsies to psiholoģija, raisīsies jauns gars, bet mēs nedrīkstam pazaudēt to, kas mūs saturējis kopā kā tautu, kā nāciju jau kopš 1873.gada, kopš Baumaņu Kārļa tautas lūgšanas "Dievs, svētī Latviju!". Taču mēs uz svētkiem dosimies ne kā uz senu etnogrāfisku uzvedumu, bet gan kā uz mūžam jaunu, laika garam, mūsu mentalitātei un noskaņai atbilstošu aktu, kā uz mūsu paaudzes, nevis senču pašapliecinājumu.

Man būtu gandarījums, ja šī Zinātņu akadēmijas sēde izanalizētu Dziesmu svētku būtību un sūtību visā to sarežģītībā, tāpat pagātnes pieredzi un nākotnes iespējas, paliekošo un mainīgo, Dziesmu svētku strāvojumus mūsu mākslā, literatūrā, sabiedriskajā apziņā. Būtu skaisti, ja mūzikas un mākslas vēsturnieki, etnogrāfi veiktu pētījumus un sacerētu monogrāfijas, kurās tiktu salīdzinātas Dziesmu svētku tradīcijas un vēsture Viduseiropā, Vācijā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā un citur, meklējot kopīgo un atšķirīgo, izvērtētu lielo un mazo tautu fenomenu Eiropā vispār.

Protams, šādās diskusijās nez vai var teorētiski pamatot un paredzēt latviešu Dziesmu svētku norisi 21. gadsimtā — šogad taču pieredzēsim pēdējos vispārējos Dziesmu svētkus šajā gadsimtā. Dziesmu svētki vienmēr ir improvizācijas, meklējumi un atradumi, tādi kā, piemēram, Pētera Pētersona svecīšu koris, kas, Jura Podnieka iemūžināts, ieies vēsturē kā trešās atmodas un mūsu neatkarības centienu simbols.

Taču varētu un vajadzētu vispusīgi izanalizēt tradicionālo un novatorisko, vietējo nacionālo un vispārējo, dažādām tautām kopējo mūsu Dziesmu svētku vēsturē. Tad varbūt atklātos, ka Dziesmu svētki ir skaista eiropeiska tradīcija Latvijā, tradīcija, kuru tādā krāšņumā, vispārinājumā un sabiedriskā nozīmīgumā Eiropa pati ir pazaudējusi. Varbūt mūsu misija, mazo un neievēroto tautu misija kādreiz būs atdot šīs zaudētās vērtības merkantīlajai un kosmopolītiskajai Eiropai? Jeb vai country–music, džeza un amerikanizētas estrādes vilnis plašu masu apziņā ir nenovēršamība, kam pieder nākotne, un Dziesmu svētki ar to tradīcijām paliks mazajām tautām vien?

Sveicinu Akadēmijas sēdes dalībniekus un novēlu cita starpā pārdomāt arī šīs problēmas.

1998. gada 6. maijā, slimnīcā

Vēl par notikumu — 13. lpp.