Pirms notikuma Zinātniskajā konferencē "Rīga un latviešu dziesmusvētki", kas šodien sanāk Rīgas Latviešu biedrības namā

Dziesma, kas vienmēr cēlusi latvieša garu

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Šodien, 8. maijā, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē sākas kārtējā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kopsēde — konference. To rīkojam LZA "Letonika" programmas ietvaros, tēma — "Rīga un latviešu dziesmu svētki". Konference ir viena no zinātniskajām norisēm, ko veltām Rīgas 800 gadu jubilejai. Kopš 1873. gada pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem gandrīz visi ir notikuši Rīgā. Izņēmums ir vienīgi IV Vispārējie dziesmu svētki, kurus sarīkoja Jelgavā 1895. gadā. Arī Rīgas Latviešu biedrības līdzdalība kopsēdes rīkošanā nav gadījuma dēļ: pirmos trīs un V Vispārējos latviešu dziesmu svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība, IV — Jelgavas Latviešu biedrība. Tādējādi konference ir arī Vispārējo latviešu dziesmu svētku 125 gadu jubilejas atceres pasākums.

Konferenci atklās LZA īstenā locekļa Jāņa Stradiņa ievadvārdi. Muzikoloģe Vizbulīte Bērziņa stāstīs par visai atšķirīgos laikmetos notikušo Dziesmu svētku satura un norišu vērtējumiem dažādu uzskatu autoru publikācijās. Mākslas doktors Arnolds Klotiņš runās par dziesmu svētku tradīcijas ilgstošo noturību sabiedriski politiskās un kultūras dzīves mainīguma apstākļos. Dziesmu svētku tradīcija taču dzima cariskās Krievijas apstākļos latviešu pirmās atmodas gadu desmitā — 1860. gados, izvērsās un attīstījās turpmākajos gadu desmitos, lai uzplauktu un pieņemtos spēkā Latvijas brīvvalstī 20. un 30. gados. Padomju Latvijas gados Dziesmu svētki palīdzēja saglabāt latviešu tautas nacionālās kultūras garu un vienotības sajūtu.

Muzikologs, profesors Oļģerts Grāvītis referēs par Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšanu ārzemju latviešu vidē, kur tās uzturēšana palīdzēja kopt etnisko pašapziņu, kaut kādā mērā vienoja dažādās valstīs un pat dažādos kontinentos dzīvojošos latviešus. Profesora stāstījumu papildinās videofilmas par pasaules brīvo latviešu pirmajiem Dziesmu svētkiem Gotlandes salas pilsētā Visbijā 1979. gadā. Filozofs Nikandrs Gills iepazīstinās ar atziņām, kas gūtas 80. un 90. gadu mijā, pētot indivīda, tautas un varas attiecības saiknē ar Dziesmu svētkiem.

LZA goda loceklis arhitekts Vaidelotis Apsītis stāstīs par Vispārējo latviešu dziesmu svētku estrādēm, kas kopš 1873. gada pastāvēja kā nozīmīgi latviešu nacionālās arhitektūras objekti. To veidošanā piedalījās tādi redzami latviešu arhitekti kā Jānis Baumanis (viņš arī pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā 1873. gadā), Aleksandrs Birzenieks, Pauls Kundziņš, Konstantīns Pēkšēns, Ernests Pole. Zīmīgi, ka K.Pēkšēns ieguldīja lielu darbu arī pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes celtņu veidošanā 1896. gadā, Aleksandrs Birzenieks un sevišķi Pauls Kundziņš kļuva par latviešu tradicionālās jeb tautas celtniecības vērtību sargātājiem un popularizētājiem.

Konferenci noslēgsim, parādot dokumentālu filmu "Dziesmu vara". Tās scenārija autori ir filozofs Nikandrs Gills un kinokritiķis Agris Redovičs, režisors Andrejs Feldmanis, operators Aivars Reinfelds, zinātniskais kosultants muzikologs Arnolds Klotiņš. Andrejs Feldmanis pirms filmas rādīšanas stāstīs par tās tapšanu.

Ceram, ka konferencē izraisīsies aktīvas radošas pārrunas. Visu konferencē teikto publicēsim kādā no žurnāla "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis" numuriem.

Arnolds Klotinš, Dr.art.:

Dziesmu svētku noturība mainīgajā kultūras kontekstā

Kad Baltijas valstu galvaspilsētās notiek tradicionālie dziesmu svētki, tad, pilsētas drūzmā ik uz soļa sastopot starojošus cilvēkus tautastērpos, jums šķiet, ka kopā ir sabraucis viss nācijas zieds, bet koriem uzgavilē visa tauta.

Vēstures zinātāju šādi tautas garīgās vienotības svētki nepārsteigs, viņš zinās teikt, ka to modelis tapis XIX gs. Eiropā — laikos, kad dzima nācijas, veidojās jaunas valstis. Un it sevišķi tie sakuplojuši nelielajās tautās, kuras toreiz raisījās vaļā no monarhistiskajām impērijām — Austroungārijas un Krievijas, paceldamas nacionālās kultūras un patstāvības karogus. Bet pārsteidz dziesmu svētku tradīcijas noturība un ilgmūžība Baltijas zemēs. Citur šāda tipa nacionāla mēroga dziesmu svētki ir sairuši, bet te saglabājušies pat lielu sabiedrisko pārvērtību un politisko spaidu apstākļos, turklāt tradicionālajā formā. Vai vienotais nacionālās kultūras ideāls, kas joprojām izpaužas šais svētkos, XX gs. kultūras decentralizācijas un pat multikultūru apstākļos ir uzskatāms tikai par reliktu vai arī par pretošanās formu denacionalizētas kultūras nivelējošajai varai? Lai atbildētu, jautāsim, kas dziesmu svētki īsti ir pēc savas svētku tipoloģijas un funkcijām.

Daudzo publisko svētku, karnevālu, festivālu utt. vidū, kādi vien mēdz būt plašajā pasaulē, mūsu dziesmu svētki pieder pie tā svētku tipa, kura būtība ir tautas tradicionālās kultūras un sava laika specializētās mākslinieciskās kultūras pretrunīga vienība, saliedējums. Tik tiešām. No vienas puses — tautas svētki, folkloras klātbūtne repertuārā, etnogrāfisks stils tērpos, līksma reprezentēšanās. Bet tas nav ne folkloras festivāls, ne tautas izpriecu reize. Jo ir otra puse — profesionālu komponistu, diriģentu un koristu tūkstošu apzināta mākslinieciska darbība. Tautas svētki te nav šķirami no rūpīgi noskaņota koru festivāla. Turklāt šī auglīgi pretrunīgā vienība nav mākslīgs darinājums, tā tapusi vēsturiski nepieciešami.

Kas radīja šo nepieciešamību XIX gs. otrās puses Latvijā? Tautas atmodai bija jāveic solis no etniskas apziņas uz nācijas apziņu. Tam nepietika ar tautasdziesmu dziedāšanu vien, jo bija vajadzīgs vēl kāds augstāks orientācijas punkts — vispārcilvēcisko garīgo vērtību apjauta un piepulcēšanās tām, bet tās šai gadījumā saistījās ar laicīgās un garīgās profesionālās mūzikas un muzicēšanas sava laika praksi. Vispārcilvēcisko vērtību dziņa prasīja, lai arī tautasdziesmas tiktu aranžētas pēc augstās mākslas likumiem, resp., sava laika profesionālās mūzikas tehnikā. Vēl vairāk. Nojauta par vispārcilvēcisko toreiz ļaužu prātos visvieglāk noslāņojās priekšstatā "garīgs", citiem vārdiem un pēc toreizējās izpratnes — priekšstatā "visa kristīgā pasaule". Tāpēc garīgajam koncertam svētku ietvaros vai vismaz nosliecei uz oratoriālu muzicēšanu ir bijusi ne tik daudz konfesionāla, bet vairāk šī vispārcilvēciskā piepildījuma nozīme un funkcija. Tādā kārtā svētkos izveidojās tradicionālās etniskās un profesionālās vispārcilvēciskās kultūras gara vienība. Reizē ar to dziesmu svētkos ir ieprogrammēta zināma spēja sintezēt kolektīvo kultūras apziņu ar individuālo, tāpēc tiem nepiemīt nedz masu kultūras, nedz arī modernās elitārās kultūras vienpusība.

Lai gandrīz visi kādas zemes kori dziedātu kopā, ir vajadzīga zināma garīgā vienotība, vismaz piekrišana dziedāt vienotu repertuāru. Brīvas izvēles apstākļos tā nerodas pati no sevis. Pilnīga garīgā vienotība ir diezgan rets viesis — tā nāciju apmeklē tikai tās atmodā, tapšanā vai apdraudētībā. Tāpēc visur dziesmu svētkiem ir bijis jāsastopas ar nācijas sociālās slāņošanās nepatīkamo faktu, — tas nav nedz pārspīlējams, kā daždien darīts, nedz arī pilnīgi ignorējams, kā dažam labpatiktos. Vācijā kā pretstats sākotnējai pilsoniskā patriotisma jundītai, vienotai koru kustībai jau XIX gs. vidū sāka veidoties strādniecības koru savienības (pulcējot pat līdz 300 000 biedru), ko virzīja ne nacionālas, bet visupirms sociālas, šķiriskas biedrošanās mērķi ar tiem atbilstošu atšķirīgu repertuāru un separātiem dziesmu svētkiem. Kā zināms, fašisms pielika punktu arī tiem. Zviedrijā, kur plaša koru kustība sākās tikai nedaudz agrāk kā Baltijā, tā arī agri kļuva pilsētnieciska — sadalījās pa profesionālām biedrībām, reliģiskām organizācijām un pat politiskām partijām, sazarodamās pēc to dažādajām interesēm. Atšķirīgo apstākļu dēļ Latvijā, kā arī Igaunijā un vēlāk Lietuvā baznīcas korīšu iekoptie pirmie asni tūdaļ laida saknes stiprajā lauku laicīgo dziedāšanas biedrību augsnē. Lauku tradicionālās kultūras pamatus kordziedāšanā stiprināja arī zemturu folkloras noteicošā loma repertuārā — jau sākot ar Jāņa Cimzes, Vīgneru Ernesta, brāļu Jurjānu un citu neaizmirstamo celmlaužu darbību tautiska repertuāra sarūpēšanā. Tāpēc strādniecības koru savrupība Latvijā ir bijusi tikai epizodiska. Turklāt, kad ap Piekto gadu opozīcija pilsoniski izprastam tautiskumam un nacionālismam koru kustībā tomēr pieņēmās spēkā, šīs opozīcijas priekšgalā, par laimi, nostājās ne politiķis, bet etniskajā kultūrā iemīlējies mūziķis — Emilis Melngailis, ar savu darbību un darbiem tradicionālo kultūru celdams jo augstākā godā. Arī 20. un 30.gados jau tas vien, ka šis taisnprātīgais vīrs lika pretī tukši oficiālajām kultūras norisēm tautas garamantas un sīvi cīnījās par to vietu dziesmu svētkos, padarīja šos svētkus simpātiskus ļoti plašām aprindām — arī tām, kurām iekšēji bija iebildumi pret oficiālo kultūras politiku. Var diezgan droši teikt, ka tautasdziesma un tās adekvāts aranžējums bija kodols, kas kritiskos brīžos ap sevi saliedēja dziesmusvētku tradīciju un palīdzēja tai izdzīvot. Šis etniskās kultūras spēks bija arī tas, kurš līdzsvaroja svētku vienpusīgo politizāciju Latvijā autoritārā režīma laikā un, protams sovetiskā totalitārisma gados.

20. un 30.gados pilnīgi nāca redzams vēl kāds svarīgs apstāklis, kāpēc dziesmu svētku tradīcijas dzīvotspējā Baltijas zemes ir izrādījušās pārākas par Vāciju un citām klasiskajām šādu svētku zemēm. Tur, Eiropas centrā, ar tās gadsimtiem dziļo profesionālo mūziku šādi koru svētki palika tikai sekundāra un samērā konservatīva muzikāla sarīkojuma kārtā. Turpretī kulturāli jaunajās Baltijas valstīs tie kļuva par muzikālās pašapliecināšanās svarīgāko formu, jo tos sarūpēja un vadīja pirmā lieluma komponisti un diriģenti, to programmās nemitīgi iekļāva jaunus modernus kordarbus — lai arī šis pēdējais apstāklis ir raisījis nemitīgas iekšējas cīņas dziesmu svētku tapšanā. Tādā kārtā joprojām tika respektēta tautas tradicionālās kultūras un laikmetīgās kultūras vienība — dziesmu svētku pastāvēšanas ķīla.

1940.gada Baltijas valstu okupācija un karš uz desmit gadiem apklusināja arī dziesmu svētkus. Kad pēckara gados joprojām turpinātās PSRS okupācijas apstākļos tos atjaunoja, to statuss izrādījās visai dīvains, tie kļuva par vienu no divkosīgākajām, divdabīgākajām kultūras parādībām visā Baltijas vēsturē. Protams, nekad pār tiem neizzuda aizliegšanas drauds. Tomēr varas nesēji tos pieļāva, vēlēdamies manipulēt ar ļoti plašu sabiedrības aprindu apziņu, jo māksla bija vienīgā, ar kuras palīdzību vēlamo ideoloģizāciju varēja sasniegt un reizēm sasniedza ne tikai propagandas, bet arī kultūras līmenī. Savukārt diriģentu un koristu tālredzīgākā daļa apzināti turējās pie dziesmu svētkiem kā pie gandrīz vienīgās legālās iespējas tik lielā dalībnieku skaitā kopīgi pārdzīvot un manifestēt nacionālās un vispārcilvēciskās vērtības.

Mesli svešai ideoloģijai bija jādod visu sovetizēto svētku programmās. Taču ļaudis bieži dziedāja nemīlamus vārdus tikai tāpēc vien, lai nezaudētu pašu iespēju dziedāt, pulcēties un ar stāju vien jau paust savas tautas piederību un patriotisma jūtas. Laikā, kad bija uz mūžu jāapklust vai jāklusē daudziem godīgiem politiķiem un vēsturniekiem, diriģents ar kori izrādījās savā ziņā vienīgais palikušais tautas tribūns. Jo viņš varēja uzrunāt, neizsakot aizliegtus vārdus. Sava darba specifikas dēļ viņš mēms stāvēja dziedoša kora priekšā un vadīja šo it kā tautas ideālo modeli — ļaužu kopu, kuru virza kādi vienoti un disciplinēti garīgi centieni. Dažkārt dziedāja vienu, bet kora un diriģenta stāja izteica klausītājiem ko citu, un tie saprata. Tautas pašapziņas saglabāšanas nozīmē dziesmu svētki tais smagajos gados kļuva gandrīz vai neaizvietojami, to misija salīdzinājumā ar 20. un 30. gadiem pat pieauga. Tika saglabātas un turpinātas arī pašas dziedāšanas tradīcijas.

Bet kā bija ar dziesmu svētkiem nepieciešamo dalībnieku vienotību? Jāatzīst, ka sovetizētajos svētkos šī vienotība lielā mērā bija totalitārisma auglis. Visupirms tiešā nozīmē — ja reiz staļiniskā centrālkomiteja nolēma, ka tad un tad dziesmu svētkiem jābūt, tad bija jāatrodas vajadzīgajā skaitā gan dziedātājiem, gan diriģentiem, un kūtrākos maigi piespieda ar varītēm. Bet arī netiešā nozīmē totalitārais režīms veicināja vismaz vienas dziedošās tautas daļas vienotību, proti, modināja pretestības garu — par spīti dziedātajiem vārdiem ar stāju vien apliecināt savu, citādi izprastu vienotību. Tātad — stipros totalitārisms ierosināja aiz spītības pulcēties un dziedāt, bet vājos un flegmatiskos dažkārt piespieda gandrīz ar varu. Šī totalitārisma paradoksālā loma Baltijas zemju dziesmu svētku ilgmūžībā liek par sevi jo vairāk padomāt, ja apzināmies, ka nevienā demokrātiskā Eiropas zemē nacionāla mēroga tradicionālie dziesmu svētki pēc Otrā pasaules kara nav atjaunojušies, nav notikuši.

Jautāsim arī to, kādu iespaidu sovetizācijas gadi ir atstājuši uz pašu dziesmu svētku modeli. Protams, to gadu svētki noturējās un pastāvēja uz tradicionālās kultūras, uz ne sevišķi veicinātās un tomēr daļēji pieļautās nacionālās klasikas un tautasdziesmu rēķina — laikmetīgo repertuāru kori sirds dziļumos bieži vien neņēma nopietni, jo ar tā vārdu tika uzspiests melīgais. Un nu esam pie šīs tradicionālā elementa kundzības pieraduši — likumsakarīgi, jo tas bija glābējs un īsteni stabilā vērtība. Bet šī un citu iemeslu dēļ totalitārisma gadi visnotaļ ir veicinājuši to labi zināmo noslieci uz kultūras konservatīvismu, kas kordziedāšanai (vismaz masveidīgai) allaž piemīt no dabas, kā jau mākslai, kas orientēta uz kolektīvu izpausmi un uztveri, nevis uz indivīda daudz mainīgāko, subjektīvāko māksliniecisko apziņu. Taču tai pašā laikā izvērstā muzikālā izglītība īsteni veicināja tieši šo individuālo muzikālo apziņu, kas nu jaunāko dziedātāju uztverē sāka konfliktēt ar repertuāra unifikācijas augsto pakāpi, izpildīšanas etalonizāciju, pašu dziedātāju personības koncepciju korī. Un arī pats dziesmu svētku modelis taču tika uzturēts totalitārs — tas ietvēra vienīgi dižkoncertus un lieluzvedumus, turklāt tikai koriskus un dejiskus. Kultūras programmas tradīcija svētku dalībniekiem, kas visizvērstāk aizsākās VIII dziesmu svētkos 1933.gadā, pēc kara neturpinājās. Tika aizmirsta gan simfoniskā mūzika, gan muzikālās izrādes, garīgie koncerti, literāri sarīkojumi, kas varētu apmierināt dalībnieku un apmeklētāju dziļākas, personiskākas mākslinieciskās prasības.

Un tāpēc 80.gadu otrajā pusē šī pieaugusī izglītoto dziedātāju individuālā mākslinieciskā apziņa sāka meklēt izpausmi kamerkora dziedāšanā kā sev piemērotākā, jo tajā dominē nevis masas, bet ansambļa, resp., solistu, grupas un tātad subjektīvākas izteiksmes princips. Pieaugušais kamerkoru un jauniešu koru skaits un īpatsvars jau 1990.gada un 1993.gada svētkos izraisīja ideju ļaut šiem koriem arī dziesmu svētkos izpausties plašāk, sarīkot tiem kādu īpašu reprezentēšanās koncertu telpās. Tomēr tas nenotika. Tagad, kā lasāms presē, šo ideju kā savu piedāvājis Raimonds Pauls, un tad nu gan jācer, ka šovasar tā tiks piepildīta. Jo, paļaujoties, ka dziesmu svētkus arī turpmāk iznesīs tikai tradicionālā kultūra vai, teiksim, t.s. laukuma māksla, un nekopjot arī šo svētku muzikāli novatorisko pusi, šiem svētkiem sāktu zust to kultūraudzinošā, estētiski ceļošā funkcija un radīsies sabiedrības izglītotās daļas vienaldzība pret tiem kā vienīgi un tikai "tautas svētkiem" bez mākslinieciska potenciāla.

Iekļaut dziesmusvētku modelī arī atsevišķu koru un simfoniskos, kā arī kamermūzikas koncertus, izrādes un literārus sarīkojumus — pa tādu ceļu ir gājusi latviešu dziesmu svētku attīstība ārzemēs. Tā ir bijusi visai dinamiska un ir uzkrājusi vairāk nekā simt notikušo reģionālo, kontinenta vai pat pasaules svētku pieredzi. Tā būtu atsevišķa tēma, par kuru jau agrāk man ir nācies izteikties (skat., piem., Klotiņš A., Latviešu dziesmu svētki un dziesmu dienas ārzemēs četros gadu desmitos, LZA Vēstis, 1990, 7.nr., 18.—37.lpp.). Šoreiz atzīmēsim tikai vienu. Lai gan arī ārzemēs latviešu dziesmusvētki ir saglabājuši savu galveno — ļaužu nacionālās identifikācijas — funkciju, koncentrējoties ap tradicionāli ievirzītu kopkora koncertu un tautasdeju lieluzvedumu, tie tomēr ir pārtapuši par universālu nacionālās mākslas festivālu ar visai dažāda veida mūzikas un mākslas sarīkojumiem, kas vispusīgāk apmierina ikviena mākslinieciskās prasības nekā tradicionālais dziesmu svētku modelis. Jo, plaša citzemju kultūrpiedāvājuma apstākļos palikdami tikai koru ziņā, dziesmu svētki neizbēgami būtu izrādījušies nepietiekams un vienpusīgs nacionālas minoritātes muzikāls pasākums, no kā, domājams, novērstos pati diasporas sabiedrība, sevišķi jaunatne. Tāpēc tradicionālās etniskās un laikmetīgās profesionālās mākslas divvienībā, ko jau vairākkārt skārām, akcents ir pārvietojies uz otru — profesionālās mākslas sarīkojumi un izrādes tur līdzsvaro koru tradicionālismu.

Katrā ziņā arī mums Latvijā, ejot pretī ilgotajai demokrātijai un kultūras plurālismam, ir jādomā, kas īsti turpmāk nodrošinās dziesmu svētkiem nepieciešamo garīgo vienotību kā šo svētku ilgmūžības pamatu. Minētās Zviedrijas piemērs liek šai ziņā mums turēt acis vaļā un būt uzmanīgiem. Pati Zviedrijas sociālās un politiskās dzīves pēckara gaita ar konsekvento decentralizāciju, sabiedrības grupu savrupo interešu respektēšanu un to daudzveidību ir radījusi Zviedrijas koru kustības sadrumstalotību. Zviedri pulcējas koros un koru apvienībās, tik dažādu interešu vadīti, ka visiem vienots repertuārs vai kopīgas darbības formas ir pagrūti iedomājamas. Un tā nu iznāk, ka tur koros dzied gandrīz divreiz lielāks iedzīvotāju procents nekā vidēji Baltijas zemēs, bet nacionāla mēroga dziesmu svētki kopš 30.gadiem vairs nav bijuši. Līdzīgā virzienā kultūras situācija acīmredzot pamazām pārtaps arī pie mums. Apstākļos, kad sabiedrība kļūs atvērtāka visām pasaules kultūras ietekmēm, demokrātiskāka un sazarotāka, arī nacionālās kultūras ideāls, liekas, pamazām pārstās būt tik vienots kā līdz šim — rodas un radīsies dažādas interešu grupas ar atšķirīgu kultūras orientāciju.

Un tomēr. Domāju, Zviedrijas nacionālo dziesmu svētku liktenis mums vēl nav piespriests. Zviedrijas un tai līdzīgu zemju nācijas nav tik asi un konkrēti izjutušas un neizjūt kāda ārēja, viņu pastāvēšanu, dzīvesveidu un kultūru apdraudoša spēka klātbūtni. Bet šis drauds, mūsu kultūras trauslums un neaizsargātība, jā, un arī gluži konkrēti mūsu ģeogrāfiskais un demogrāfiskais stāvoklis, liekas, būs arī mūsu garīgās, kulturālās vienotības netiešais garants tuvākajā nākotnē.

Kā redzējām, dziesmu svētku prasme apvienot pretstatus — etnisko ar vispārcilvēcisko, tradicionālo ar laikmetīgo, emocionāli objektīvo ar subjektīvo — ir spējusi paradoksālā kārtā izmantot pat totalitārismu, lai pastāvētu un pretotos totalitāras un denacionalizētas kultūras uzmācībai. Tās ir auglīgas pretrunas, kas dara šos svētkus iekšēji stiprus un sargās no vienpusības arī nākotnē — ja vien pratīsim piemērot mūsu tradicionālo, vēsturiski tapušo dziesmu svētku modeli jaunajiem apstākļiem un laimīgi izvadīt to pa demokrātijas un plurālisma trakojošajiem viļņiem. Ja tieksimies ne tik vien pēc vienotības vienādībā, bet gan vairāk nekā līdz šim pēc vienotības daudzveidībā.

Nikandrs Gills, filozofs:

Dziesmu svētki indivīda, tautas un varas attiecībās

Dokumentālās filmas "Dziesmu vara" pieredze

1990. gada vasarā kinostudijā "Telefilma–Rīga" tika nodota pieņemšanas komisijas vērtēšanai pilnmetrāžas dokumentālā filma "Dziesmu vara". Filmas režisors Andrejs Feldmanis. Man kopā ar Agri Redoviču kā scenārija autoriem iznāca būt visciešākā sadarbībā ar pārējo radošo grupu un piedalīties filmēšanas procesā. Studijā bija pabeigta kārtējās filmas ražošana, kas kopā ar sagatavošanās darbiem ilga gada garumā, bet filmēšanas laikā pieredzētais un ierosinātais manī turpinās vēl joprojām.

No filmas uzņemšanas brīža ir pagājuši vairāk nekā astoņi gadi, daudz cilvēku, kuri filmā sniedza liecības, nav vairs starp dzīvajiem, daļa no viņiem sevi filmā tā arī neieraudzīja. Šajā laika posmā ir parādījušies jauni pētījumi par dziesmu svētkiem kā sociālu parādību, piemēram, Tāļa Tisenkopfa, Signes Āboltiņas un Ievas Miezītes pētījums "Latviešu dziesmu svētki vēsturiskajā un socioloģiskajā skatījumā" ("Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis", 9/10, 1995), kur izmantotas socioloģiski korektas metodes. Šo zinātniskā korektuma procedūru nevar pilnā mērā attiecināt uz filmēšanas gaitā aptaujāto kopumu, bet pats galvenais tomēr ir darba gaitā uzfilmētās vairāk nekā 30 cilvēku liecības, kas būtībā izvērtās par dzīves stāstiem, kuros izšķiroša vieta ir bijusi dziesmai un dziesmu svētkiem. Ir vēl liecību grupa, kas ierakstīta tikai skaņas veidā. Viņi netika uzfilmēti vai nu tehnisku iemeslu dēļ, vai arī tāpēc, ka intervējamais tā vēlējās (M.Zariņš). Dažkārt arī pēc intervējamo lūgumiem tika apstādināta filmēšanas kamera un izslēgts magnetofons. Mēs atteicāmies arī izmantot arhīvos iegūtos materiālus un ar tiem konfrontēt vai citādi apšaubīt intervējamā sacīto. Mums bija svarīga tieši vēsturiskā liecība ar visām faktu neprecizitātēm, notikumu subjektīvo uztvērumu un pašnovērtējumu. Ierakstīto materiālu izmantošanu filmā noteica filmas iekšējā loģika un ierobežotais laiks. Tāpēc lielākā informācijas daļa palika tiešā veidā filmā neizmantota. Filmā liecināja gan paši dziedātāji, virsdiriģenti, komponisti, ministri un bijušie partijas funkcionāri, gan dziesmu svētku rīkotāji, gan klausītāji.

Scenārija izstrādāšanas laikā nācās iepazīties ar neskaitāmiem rakstiem un grāmatām par latviešu dziesmu svētku vēsturi, iedziļināties diskusijās par dziesmu svētku būtību un misiju, repertuāra un citām organizatoriskām problēmām, kas periodiski uzvirmoja pirms kārtējiem dziesmu svētkiem. Noskatījāmies kinodokumentālās filmas un videoierakstus, kas bija veltīti dziesmu svētkiem. To visu noskatoties, mūs pārņēma pretrunīgas izjūtas. Lielāko daļu šīs filmas (kā visur, arī šeit bija izņēmumi) bija veidotas patētiskā toņkārtā — tika uzsvērta notikuma monumentalitāte, masveidība, gandrīz iztrūka svētku dalībnieku portretējums. Neapšaubāmi, daudz kur bija manāmi cenzūras žņaugi, tomēr šeit vairāk par visu varēja runāt par pašcenzūru. Varēja domāt, ka filmas veidotājus nomāca biklums, bija pārņēmušas bailes pieskarties kaut kam svētam, (kas arī pašam svēts), runāt par to un kļūt par zaimotāju. Protams, dziesma var būt svētums, dziesma ir lūgšana un reizē izlīdzinājums. (Kārlis Skalbe 1938. gadā rakstīja: "Dziesmas dzied visi līdz. Iesim ar tām. Dziesmās ir izlīdzinājums.") Arī filmēšanas laikā pārliecinājāmies, ka dziesma var būt kā augstākā vērtība un dzīves jēga, dziesmu svētki — kā svētdarbība un dzīve, kas pakārtota dziesmai.

Mūs dziesmu svētki vairāk interesēja kā sociāls fenomens, kas vēstures dinamismā, paturot savas absolūtās vērtības, pieņēma laikmeta situācijai raksturīgas izpausmes. Dziesmu svētki, kas vienmēr tika rīkoti legāli ar skaļi deklarētu lojalitāti pastāvošai varai, tajā pašā laikā savā saturā izteica visdziļākos tautas un indivīda sapņus un ideālus ar eksistenciālu nozīmi, par kuriem citādā veidā kā tikai dziesmā vēstīt nevarēja. Vai tā nebija vārdos neizsakāmā dziesmu vara, par ko jau rakstīja Auseklis un arī K.Skalbe: "Mēs nevaram turēties pretī daiļai dziesmu varai. Pat akmens veļas līdzi straumei, kura to nes. Ikkatra lāsīte grib būt kopējā straumē. Lai ejam noklausīties dziesmu evaņģēliju." Mēs sapratām dziesmu svētkus kā vienas no dziesmu varas vēsturiskām izpausmēm, šķautnēm Latvijas kultūrā. (Vēlāk mēs, ilgi nedomādami, par zinātnisko konsultantu filmai uzaicinājām muzikologu Arnoldu Klotiņu, kura grāmatās un rakstos, mūsuprāt, izpaudās reti Latvijā sastopama daudzdimensionāla pieeja muzikālās kultūras analīzei. Viņš šim uzaicinājumam piekrita un turpmāk bija mums labs balsts filmas veidošanā.) Filmēšanas gaitā mēs pārliecinājāmies, ka tieši dziesmas svētuma saglabāšanas izjūtā bija tas, kas lika komponistiem, dzejniekiem, arī izpildītājiem radīt dziesmas, kuru vārdos ārēji tiek slavināts politiskais režīms, piesaukti politiskie elki. Kā pārliecinājāmies, pastāvēja arī citi varianti: visliekulīgākie noteikumi tika pieņemti, lai tikai repertuārā iekļūtu kāds no latviešu mūzikas dārgakmeņiem un kaut vienā dziesmā atvērtos dziedātāju un klausītāju sirdis.

Scenārija rakstīšanas gaitā tika apzināti Rīgas un Latvijas rajonu novadpētniecības muzeju un vēstures muzeju fondi, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts arhīva fondi, kā arī personīgie arhīvi. Bija nepieciešams ne tikai apzināt faktus, bet noteikti rast iespēju tos parādīt — fotogrāfijas, priekšmeta, vizuāli izteiksmīga dokumenta vai citā izskatā. Tāda bija kino specifika un režisora prasība. Ilgajās stundās, kas tika pavadītas kino arhīvā Bulduros, kopā ar A.Feldmani tika izskatīts viss, kas bija uzņemts ne tikai par dziesmu svētkiem Latvijā, bet pašos dziesmu svētkos. Nācās arī minēt un atminēt, kas, kur un kad ir uzfilmēts anonīmajos filmu fragmentiņos, kas bez jēgas bija izkaisīti pa citas tematikas filmu bundžām. Skaņu režisors Viktors Andrejevs filmu fragmentos, kuros bija iznīcināta skaņa, pēc diriģenta žestu valodas un dziedātāju lūpu kustībām noteica dziesmas, kādas dziedāja uzfilmētie kori. Vienā gadījumā tie bija kinokadri no Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gadā 16. jūnijā, kur koris dzied "Dievs, svētī Latviju", otrā gadījumā kinokadri no 1943. gada 11. jūlija Rīgas novada dziesmu dienām — tiek dziedāta Jurjāna kantāte "Tēvijai". Pēc tam, kad šie kinokadri bija no jauna samontēti un ietilpināti kinofilmā, klāt tika pielikts jauns skaņu ieraksts, kas bija izdarīts 1990. gada maijā Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī.

Mūsu scenārijā būtiska vieta tika ierādīta visu paaudžu cienītam un mīļotam virsdiriģentam Haraldam Mednim un viņa leģendārajam Lazdonas korim. Izskatot dziesmu svētku videoierakstu, uzmanību piesaistīja kāds starpgadījums 1977. gada dziesmu svētkos, kad pēc E.Melngaiļa "Jāņuvakara" izpildījuma klausītāji pieprasa skaņdarbu atkārtot, bet virsdiriģents H.Mednis, pateicies dziedātājiem, nokāpj no diriģentu tribīnes un tā vietā, lai saņemtu pateicības ziedus, dodas uz vienu no tuvākajiem sektoriem, kur sēž vietējā vadība ar A.Vosu un goda viesi A.Kosiginu, lai no viņiem uzprasītu atļauju šo dziesmu atkārtot. Nodomājām vēlāk pajautāt H.Mednim, kāds parasti bija tas rituāls, lai neaizkaitinātu valdību. Bet, kad sastapāmies ar H.Medni un sākām klausīties viņa atmiņas par skolotāja gaitām, koriem, Praulienu un Lazdonu, šī incidenta noskaidrošana vairs likās nebūtiska un filmā faktiski neiegāja neviens no agrāko laiku filmējumiem, cik liels bija tagadnes suģestijas spēks, ko izstaroja lielais mākslinieks. Un viņš vēl ar lepnumu atcerējās, ka bijis skolotājs: "Jā, tad jau tā pirmskara laika skolotājs bija sabiedriskās dzīves vadītājs pagasta vai ciema teritorijā un tāpēc viņš jau bija dabūjis tautas vārdu — tautskolotājs. Un līdz ar to pie viņa bieži nāca pēc padoma. Man nāca diezgan nopietnus jautājumus pajautāt. Reiz tu esi skolotājs, tad arī jāzina, kā tu manas lietas varētu griezt par labu. Tieši cilvēka garīgās slāpes, kuras viņš gribēja apmierināt, lika pulcēties korī. Pamazām izveidojās jautājumu vakari, un tādi tieši Lazdonas skolā bija ļoti iecienīti. Arī viens no pirmajiem simfoniskajiem orķestriem bija. Tā ka muzikālās tradīcijas tur bija stingras. Es varu atcerēties par Lazdonas draudzes skolu, ka tā bija gaiša vieta." Tam var tikai piekrist: H.Mednis ir piedalījies VI Dziesmu svētkos kā Lazdonas Bezmaksas bibliotēkas jauktā kora bass, vēlāk pats kļuvis par šī kora diriģentu, bet IX Dziesmu svētku koru sacensībā ieguvis pirmo godalgu, saņemot prezidenta K.Ulmaņa dāvinātu mākslinieciski kaldinātu sudraba šķīvi. Ar H.Medni saistās vēl viena pārdzīvota epizode 1985. gada dziesmu svētkos. Viens no šo dziesmu svētku paradoksiem bija tas, ka nebija obligātajā programmā ietverta virkne latviešu klasisko kordziesmu, tajā skaitā J.Vītola "Gaismas pils" un virsdiriģentu skaitā nebija H.Medņa, bet goda diriģenta titula vēl nebija. Noslēguma koncerts bija beidzies. Beigusies koru kolektīvu apbalvošana. Noslēguma vārdus saka V.Kaupužs: "...Dziesmas svētki ir beigušies, bet dziesma vēl skanēs, skanēs mūžīgi un arvien labāk. Paldies!..." Un kā uz pavēli sāk skanēt dziesmu svētku signāls ("Dziesmai šodien liela diena" akordi) — tātad svētki ir beigušies. Signāls skan vēl un vēl, tas šajā brīdī liekas griezīgs un uzbāzīgs. Bet tikai retais domā doties prom. Cilvēki sauca: "Gaismas pili! Gaismas pili! Gaismas pili!..." Uz diriģenta tribīnes uznāk H.Mednis un sāk diriģēt. Liekas, ka šis mirklis ir visu iepriekšējo Dziesmu svētku Augstās dziesmas simbols — pēc liekuļotā, viltotā, uzspēlētā, kas šajos svētkos bija vairāk nekā pietiekami, — dziesma, diriģents, koris un klausītāji vienojās patiesākajās, tīrākajās jūtās un ideālā, par kuru toreiz nemēdza skaļi runāt, bet klusi tam ticēja.

Kādā kārtējā scenārija "briedināšanas" reizē A.Redovičs teica, ka iepriekšējai epizodei viņš zinot turpinājumu, un iedeva man apdrukātu lapiņu. "Pār Mežparku nolaidās vakars. 1985. gada Dziesmu svētku programma bija izskanējusi, saņemti vaiņagi un goda zīmes, un tauta lielā straumē pa pielijušajiem ceļiem plūda uz saviem automobiļiem, uz tramvajiem un trolejbusiem. Cilvēku bija daudz, straumi regulēja milicija, bet nebija īgnuma, nebija tā niknuma, bez kā mūsu pilsēta nav domājama. Pār visiem vēl bija dziesmu vara. Te vienā, te otrā malā gaisā uzlidoja dziesma, virs galvām sadūrās vairākas dziesmas, un stiprākā lidoja tālāk. Tauta izdziedāja to, kas tai bija sakrājies šajos svētkos, garajos verdzības gados, tauta izdziedāja sevi šajā vakarā. Un Rīgai brauca cauri dziesmoti tramvaji. "Bēdu manu, lielu bēdu" skanēja viss vagons, un nejauši ieklīdušajiem cittautiešiem neatlika nekas cits, kā cieņā noliekt galvas. Te brauca stipra tauta, un varēja redzēt, ka spēks viņā ienāk caur dziesmu. Mums šis dziesmotais tramvajs šķiet kā okupētās tautas garīgās pastāvēšanas simbols. (Kinomateriāli no J.Podnieka un A.Slapiņa arhīva)." Filmēšanas gaitā nāca arvien jaunas epizodes klāt, personīgo arhīvu materiāli arī nebija sameklēti, un tā šī epizode filmā neiegāja.

1923. gadā Valsts prezidents J.Čakste, atklājot Dziesmu dienas Rīgā, salīdzināja mūsu dziesmu svētkus ar senās Grieķijas olimpiskajām spēlēm. Šeit ir būtiskas līdzības — jo var teikt, ka daļa latviešu dzīvo Dziesmu svētku ritmā. Viņiem arī nav galvenais izcīnītā vieta konkursā, bet iespēja piedalīties pašos svētkos. Svarīgs ir ceļš uz Dziesmu svētkiem. Cilvēkiem darbošanās iemīļotā korī vai ansamblī kļūst par otro (un dažkārt par galveno, patieso) dzīvi. Tā ir efektīva dzīves niša, kurā cilvēki varēja atrast savu pašapliecinājumu, dzīvinošu augsni sava gara attīstīšanā, pasargāties no garu un morāli ārdošām tendencēm sabiedrībā. Pašdarbības kolektīvi savā laikā kļuva par latviskās vides saliņām, par sava veida ordeņiem, korporācijām, garīgā patvēruma vietām. Šeit apvienojās cilvēki ar īpašu kultūras kopību, mīlestību pret tautas mūziku un skaistumu. Šis garīguma veids neizpaudās pasīvās apcerēs, bet vitālā dziedāšanas priekā un savstarpējās saskarsmes priekā. Protams, šos kolektīvus nevajadzētu arī idealizēt, jo, kā ikvienā vietā, kur ir cilvēki, parādās arī cilvēku vājības un darbojas noteikti sociālpsiholoģiskie likumi. Šos momentus mēs ļoti labi varējām uztvert sarunās ar kora dalībniekiem. Daļa no latviešu mūziķiem, dzīvojot ārzemēs, ar citu tautu mūziku iepazinās neuzspiestā veidā. Tāpēc viņu attieksme pret to ir vairāk analītiski salīdzinoša. Tā, piemēram, latviešu komponists, diriģents un kordiriģents no Hamiltonas Imants Sakss mums pastāstīja: "Ja runā par latviešu koriem, man tur ir bijusi zināma līdzdalība. Es vispirms gribētu pašā sākumā stāstīt par to neparasto latviešu kora diriģenta praksē. Pirmais — es diriģēju Flensburgas latviešu jūrnieku kori Flensburgas jūrskolā. Vai esat kādreiz dzirdējuši par jūrskolas koriem? Varbūt ne, bet katrā ziņā tas bija 1947. gadā, kad es diriģēju Flensburgas jūrniekkori. Mums bija visai īpatnējas dziesmas, dažas no tām angļu valodā. Jo jūrnieki jau visapkārt toreiz runāja angļu valodā. Tālāk man gadījās strādāt par zeltraci Kanādas ziemeļos, tur bija diezgan daudz latviešu, un es vadīju pirmo latviešu zeltraču kori. Vietā, kuru jūs varbūt agrāk nebūsiet dzirdējuši — "Latviešu zeltraču koris". To es vadīju apmēram kādu gadu. Pēc tam man ir gadījies manā dzīvesvietā Hamiltonā vadīt Dienvidvjetnamas kori. Karš beidzās, un dienvidvjetnamieši zaudēja, un tad viņi visi bēga uz Ameriku, ne visi, bet viena liela daļa. Viņi bēga ar laivām, ļoti neapskaužamos apstākļos, un Kanādas baznīcas par viņiem apžēlojās un sūtīja laivas pretī, novietoja viņus vietējās Kanādas baznīcās. Un, tā kā es strādāju vienā angļu Hamiltonas baznīcā, tad tur es redzēju tos vjetnamiešus un tūlīt nodibināju no viņiem kori. Un mēs dziedājām vjetnamiešu valodā dažas dziesmas. Interesanti pieminēt, ka viņu mūzika, tāpat kā latviešu, bija diatoniska mūzika. Runājot par nopietnākām lietām — esmu diriģējis daudzus latviešu korus. Vispirms es diriģēju zēnu korus šeit, Rīgā, tas jau bija pirms kara 38. pamatskolā un Pleskodāles bērnu patversmē. Tur es diriģēju zēnu korus, un ar Pleskodāles zēnu kori es sasniedzu lielus panākumus. Dziedājām Johana Štrausa "Pie skaistās zilās Donavas", kas tajos laikos bija kaut kas pavisam necerēts. Esmu vadījis latviešu bēgļu nometnes korus. Tad pēc tam Kanādā pēc zeltraču kora vadīšanas es esmu vadījis Hamiltonas latviešu biedrības kori, kas bija jaukts koris. Es viņu vadīju apmēram 30 gadus."

Tagad mēs dzīvojam laikā, kad pretruna starp svešas ideoloģijas un varas uzspiestu repertuāru un iespēju dziedāt klasisko kora repertuāru nepastāv. Kā veidosies tālāk dziesmu svētku kustība, kad izzudīs viena no tās noturīgākajām funkcijām — protesta un noliegtu ideālu apliecināšanas funkcija? Vai nav jābaidās no jaunām galējībām — sasniegtā stāvokļa un "pastāvošās vienprātības" glorificēšanā?

J.Baumaņa skices III dziesmusvētku estrādei Esplanādē 1888.gadā

Vaidelotis Apsītis, LZA goda loceklis:

Latviešu vispārējo dziesmusvētku estrādes 125 gados

Latviešu vispārējie dziesmusvētki ir viena no spilgtākajām latviešu kultūras dzīves parādībām — ne tikai kā plašas nacionālās pašapziņas kustības apliecinātāji, bet arī gadu tūkstošu senas tradīcijas turpinātāji. XIX gs.otrā pusē, vispirms, kā lokāli novadu svētki — Dikļos (1864), Bauņos (Matīšos, 1865), Valkā (1863), Cesvainē (1869), Vecpiebalgā (1870), kā arī Dobelē (1870), kas jau izskanēja daudz plašāk — kā 1.Kurzemes dziesmusvētki, un, visbeidzot Rīgā 1873.gadā — kā pirmie Latviešu vispārējie dziesmusvētki.

Vispārējie dziesmu svētki ne tikai ir latviešu dziesmotās kultūras apliecinātāji. Kopš 1873.gada tie atver jaunu lappusi arī mūsu arhitektūras tipoloģijā. Parādās dziesmusvētku celtnes.

Dziesmusvētki bija nozīmīgs posms latviešu nacionālās pašapziņas celšanā. Gatavošanās tiem aptvēra visu Latviju un sakrita ar tautas atmodas laikmeta latviešu kultūras darbinieku A.Kronvalda, K.Barona, K.Valdemāra, A.Pumpura darbību. Lielu darbu svētku organizācijā paveica Rīgas Latviešu biedrība. Zīmīga ir arhitekta J.Baumaņa darbošanās. Ieguvis lielu cieņu Rīgas domes un celtnieku aprindās, viņš tieši I Vispārējo dziesmusvētku laikā ir RLB priekšnieks (1872–1875). Viņa autoritāte veicina turpmāko dziesmusvētku sarīkošanu, rīkojot projektu konkursus un iesaistot šajā darbā latviešu arhitektus.

Jāatceras arī, ka pirmie četri Vispārējie dziesmusvētki notika cariskās Krievijas apstākļos un rīkotājiem, gan organizējot tos, gan repertuāru sastādot, bija jāliek lietā kultūrpolitikas diplomātija, lai saņemtu atļauju no valdošajām aprindām un vācu muižniecības.

Dziesmusvētku celtņu ierīkošanai bija īpaši priekšnosacījumi. Ja novadu dziesmu dienām uzceltās brīvdabas estrādes bija nelielas, un vasarā tās izmantoja dažādiem labdarības sarīkojumiem (brīvdabas teātru izrādēm, tautas svētkiem, līgosvētkiem u.c.) un dažkārt pat pastāvēja vairākus gadus, tad Vispārējo dziesmusvētku celtnes kalpoja tikai lielajām dziesmudienām. Tāpēc tās būvēja viegli saliekamās koka konstrukcijās, kas pēc svētkiem tika nojauktas. Jāatzīmē arī, ka svētku norise notika ar lieliem gadu intervāliem.

Ne mazāka nozīme bija celtnes novietnei. Parasti tai tika piešķirti laukumi pilsētas centrā, kas bija viegli aizsniedzams vairumam klausītāju. Tie bija laukumi vai teritorijas, kas pilsētas iecerēs bija paredzēti kapitālākām celtnēm.

Dziesmusvētki vienmēr notikuši jūnijā otrajā pusē — pirms vai pēc Jāņiem. Tad laukos bija paveikts darbu lielais pavasara cēliens un radās neliela atelpa pirms vasaras un rudens darbiem. Rīkotāji jau bija guvuši pieredzi, ka tas ir laiks, kad parasti "līst kā pa Jāņiem". Tāpēc pirmo piecu dziesmusvētku ēkas bija slēgtas, t.s. bazilikas tipa. Tomēr klausītāju skaitam pieaugot, sākot ar sestajiem dziesmusvētkiem (1926), tās celtas vaļējas, brīvdabas. Šo klimata kaprīzēm pakļauto risku dabūja izbaudīt gandrīz visu dziesmusvētku dalībnieki un skatītāji.

Pirmie dziesmusvētki notika Rīgā 1873.gada 26.—29.jūnijā. Bet laikus, jau tā paša gada 18.aprīlī, pāri visai Latvijai pārskan Kronvalda Ata aicinājums: "... laika gars, kas arī mūs modinājis, paģēr, lai cilvēks cilvēku, draudze draudzi, tauta tautu cieņā godā turēdami, cits no cita to mācās un pieņem, kas labs un paturams. Bet viņi arī liecinās, ka tagadējo laiku gars prasa, lai ikkatrs cilvēks, ikkatra draudze, ikkatra tauta izkopj un izrāda savas pašas īpatnības... Nāksim uz šiem svētkiem no malu malām. Lai varētum saviem bērnu bērniem stāstīt patiesīgas ziņas par latviešu vispārīgiem dziedāšanas svētkiem pēc verdzības laiku izcīnījuma".

Atsaucība bija liela. Ieradušies 43 kori ar 1035 dziedātājiem (863 vīru balsis un 172 — sievu!). Atklāšana notika tikko uzceltajā (1870) RLB namā, jau toreiz iesauktu par "māmuļu". Korus sagaidīja ar "sarkanbaltām krūts lentēm" pušķoti svētku dalībnieki. Tie ir pirmie Vispārīgie dziesmusvētki un arī pirmie, kad savu gadsimtu ceļu uzsak Līgo karogs. Kaut arī tas šodien redzams Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un tā kopija ievada visus pēdējo gadu dziesmusvētkus, tomēr interesanti uzklausīt, kā to raksturoja "Latviešu Avīzes" 1873.gada 4.jūlija numurā: "Karogs mums priekšā stāda uz baltas zīda gruntes sirmu Līgo dieva svētnieku, stāvošu pie altāra, kur savam laipnam dziedāšanas un mīlestības dievam ziedo (upurē) neasiņainus ziedus. Labo roku augsti pacēlis, tanī turēdams ozolu zaru, caur to nozīmēdams, ka viņš sludina mieru un saderību. Karoga kante ir no sarkana atlasa ar zelta izrakstiem. Viss karogs ir ļoti daiļš, daiļāks un staltāks par visiem karogiem, kādi tik latviešiem ir un ir bijuši. Viņš Leipcigā izšūts un maksājot līdz 400 rubļiem." Pastāv viedoklis, ka karogs izšūts pēc latviešu mākslinieka Kārļa Hūna (1830—1877) meta.

Pirmie dziesmusvētki

notika Ķeizara dārzā (tag.Viestura d.), "kas bija pildīts no ļaudīm, gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem". "Priekš dziedāšanas bija izraudzīts liels četrstūrīgs placis, no augstām liepām apdots. Plača vienā galā bija uzbūvēta liela dziedāšanas tribīne priekš dziedātājiem", "bet viss placis bija ieņemts no nostādītiem beņķiem priekš klausītājiem". Bija arī "stāvēšanas vietas". Celtne, kurā vietas bija paredzētas 1000 dziedātājiem, bija bazilikai līdzīga būve. Tā bija vaļēja, pārsegta ar jumtu un veidota koka konstrukcijās. Projektu bija izstrādājis arhitekts J.Baumanis.

Arī otrie dziesmusvētki notika Rīgā — 1880.gadā, Jēkaba laukumā jeb kā šo vietu raksturo laikraksti, "aiz plača starp Iekšrīgu un citadeli". Svētkos piedalījās 1624 dziedātāji. Celtnes projektu izstrādāja un būvdarbus bez atlīdzības veica arhitekts J.Baumanis. Tā bija plaša telpa, kas paredzēta 2000 dziedātājiem un 15000 klausītājiem. Kaut arī aculiecinieki apgalvo, ka "lieli greznojumi nav tērēti", "tikai lūkots uz mērķi, kam šis nams kalpo. Tas pat pie savas vienkāršības dara tik patīkamu iespaidu, it īpaši tad, kad tam tuvojas no frontes, kas izgreznota skaistiem tornīšiem un visādiem karodziņiem un zaļumiem. Virs pagalma milzīgajiem "palodas vārtiem", starp abiem izcilajiem torņiem bija mirdzošiem burtiem lasāms: "Dziesmu gars lai līgo, kamēr tauta dzīvo!"" Rakstnieks J.Lautenbahs–Jūsmiņš sajūsmā par lielisko celtni raksta: "Bet jo lielāku iespaidu dabūjam, pašā namā ieiedami. Priekš mūsu acīm atveras gara, pilnīgi gaiša rūme, gar abām pusēm ar staltu stabu rindu un galā ar stipri paaugstinātu grīdu priekš dziedātājiem. Stabi izpušķoti trīskrāsainiem (zili balti sarkaniem, cariskās Krievijas karoga krāsas — V.A.) plīvurīšiem. Pār milzīgo ēku, kurai sāni bija vaļam, mīlīgām vēsmām pieejami, sedzās un sprieslojās pār spēcīgiem griestiem varenais jumts. Lejumā atradās spodri, gaiši logi. Ja Rīgas Doma baznīcu domājas, tad arī viņa šī pagalma lielumu ne uz pusi nesasniedz. Tiešām jāpateicas mūsu būvkomisijai, zem Baumaņa kunga vadīšanas, par tik teicamu nama uzbūvi un Ramberga kungam par viņa izgreznojumiem."

Trešie dziesmusvētki

notiek Rīgā 1888.gadā. J.Baumanis izstrādā projektu 3000 dziedātājiem un 12000 klausītājiem. Tā bija milzīga celtne, kurai pilsētas valde bija ierādījusi vietu Esplanādē, aptuveni tag. Mākslas akadēmijas vietā. Pēc izskata tā bija līdzīga I dziesmusvētku celtnei. Galvenajā fasādē bija četri tornīši, kuros izvietotas kases. Izmēri bija iespaidīgi — platums apm.70, garums (dziļums) — apm. 135 m, bet augstums — vienlīdzīgs sešstāvu namam. Svētkiem bija liela atsaucība. Paši rīkotāji pamatoja, kāpēc. "Pirmkārt, viņi ir varens izglītības līdzeklis, otrkārt — šis latviskais izrīkojums parāda, ka grūtie laiki nav spējuši mūs pavisam nospiest, bet ka mūsu gars vēl ir stiprs un vesels, un, treškārt, šie jaukie svētki ir vienprātības un miera auglis un veicinātājs." Interesanti atzīmēt dziesmu kara uzvarētājiem pasniegtās balvas — sudraba lira, sudraba biķeris, ar sudrabu apvilkti takts zižļi, zīda lentes pie karogiem, karogu gali (virsotnes, spices), kā arī uzteikšanas (atzīšanas) raksti.

Ceturtie dziesmusvētki

notika Jelgavā 1895.gadā. Tie saturā bija plašāki nekā iepriekšējie un saucās "ceturtie vispārīgie latviešu dziesmu un mūzikas svētki". Rīcības komitejas priekšsēdētājs bija advokāts Jānis Čakste. Piemērota lieluma laukumu svētku vajadzībām Jelgavas latviešu biedrība bija dabūjusi ārpus pilsētas iepretim Katoļu ielai, aiz Annas vārtiem Šauļu šosejas malā.

Ēkas projekta autors bija arhitekts Konstantīns Pēkšens. Ēka bija lielāka nekā iepriekšējā Esplanādē — 72 x 150 m. Paredzēta 5000 dziedātājiem un 25000 klausītāju! "Baltijas Vēstnesis" raksta: "Fasāde pušķota ar 4 mazākiem un 2 lieliem, līdz 80 pēdas (apm.24 m, t.i., 8–stāvu nama augstumā) augstiem torņiem. Starp abiem vidējiem lielākiem ir viens liels milzu pusapaļš logs, kādas 70 pēdas platumā un 40 pēdas augstumā greznots ar Kurzemes pilsētu vapeņiem, ar karogiem un vijām. Apakš lielā loga atrodas sešas ieejas durvis, katra 10 pēdas platumā. Ieejot ēkas iekšpusē redzam kādus 1000 stabus, zināmā attālumā sastādītus, kuri nes ēkas lielo dēļu jumtu..."

Koncertu vajadzībām estrādes dziļumā bija uzstādītas ērģeles, kas sasniedzamas,"mērenos soļos ejot, tikai pēc 1 1/2 minūtēm". Jelgavnieki lepojās, ka to raksturoja kā "lielāko, koka konstrukcijās celto ēku pasaulē!".

Piektie dziesmusvētki

atkal notika Rīgā — 1910.gadā no 19. līdz 21.jūnijam. Šoreiz kā visvairāk piemērots tika norādīts gruntsgabals pie preču stacijas — satrp Stabu, Hanzas, Strēlnieku un Ķieģeļu (tag.E.Melngaiļa) ielām. Tika izsludināts projektu konkurss: I godalga — 100 rbļ., II — 75 un III — 50 rbļ. Pirmo godalgu ieguva projekts ar devīzi "Sarkanais ripulis", kura autors bija arhitekts E.Pole, otru — "Nošu zīmējums" (autors — arhitektūras students E.Auniņš). Projekti bija izstādīti RLB. Par sabiedrības neviengabalainību liecina uzsaukums, kas parādījās latviešu presē jau 1909.gadā:

"Nost ar nesaticību! Knaši pie darba!

Latvji! Brāļi!

Lai vienprātīgi cenšamies

Pēc gaismas, burvestības!

Lai izzūd naids un skaudība!

Tad mērķi drīz mēs sasniegsim!"

Celtne bija bazilikas tipa un paredzēta 2300 dziedātājiem un 10 000 klausītājiem. "Cik milzīgas arī nav svētku ēkas telpas, tās tomēr nespēj uzņemt visus svētku viesus. Pusei no tiem bija jāstāv ārpus ēkas un nācās atgriezties mājās. Tie nobeidzās ar trīskārtīgu latviešu tautas himnu "Dievs, svētī Latviju!", kurā publika noklausījās, kā parasti ar atsegtām galvām."

Ar piektajiem dziesmusvētkiem noslēdzās pirmais dziesmusvētku celtņu posms, kas ilga aptuveni 40 gadus (1873—1910). Visi pieci notika cariskās Krievijas apstākļos.

Sestie dziesmusvētki,

pirmie neatkarīgajā Latvijā, notiek 1926.gadā un ievada jaunu posmu celtņu arhitektūrā. Visas tās ir brīvdabas estrādes un tūlīt pēc koncertiem tika nojauktas. VI dziesmusvētki notika Esplanādē. Estrāde bija paredzēta 9000 dziedātājiem un laukums — 40000 klausītājiem. Lai skaņu labāk novadītu līdz klausītājiem, arhitekts P.Kundziņš bija paredzējis dziedātāju tribīnes kā lielu amfiteātri ar lielu jumta pārlaidumu — skaņu vairogu. Tomēr, kā atcerējās P.Kundziņš, apkārtējo namu "brīvklausītāji" augšējos stāvos mūzikas skaņas varēja noklausīties labāk nekā svētku dalībnieki uz laukuma.

Arī septītie dziesmusvētki notika esplanādē — 1931.gadā. Tā kā pagaidu celtnes izmaksāja ļoti dārgi, Rīgas pilsētas valde ierosināja uzbūvēt kapitālu sporta stadionu, kuru varētu izmantot gan dziesmusvētkiem, gan — starplaikos — sporta sacensībām. Taču priekšlikums atsaucību neizraisīja.

Arhitekts A.Birzenieks mēģināja izlabot iepriekšējo dziesmusvētku celtņu trūkumus. Dziedātāji (12000) tika izvietoti tribīnēs ar 3,5 m pacēlumu, bet, ievērojot seno kultūras tautu pieredzi, 35000 klausītāju vietas, paceļot amfiteātri līdz 5 metriem. Tomēr arī tas nebija pietiekami. Skaņa izšķērdīgi aizklīda Rīgas padebešos.

Man bija iespēja studiju gados ar A.Birzenieku pārrunāt šos praksē pie mums brīvdabas teātros neatrisinātos akustikas jautājumus. Viņš atzina, ka arī šāda neliela klausītāju pacelšana amfiteātrī dzirdamību īpaši neuzlabo. Dziesmusvētku koncerta laikā, gribēdams pārbaudīt skaņas izplatīšanos telpā, viņš uzkāpa pareizticīgo baznīcas jumtos. Dziesmu izpildījuma dzirdamību viņš raksturoja kā "satriecošu".

Astotie dziesmusvētki

notika 1933. gadā arī Esplanādē. Estrāde un laukums tika iekārtoti 10000 dziedātājiem un 30000 klausītājiem. Šoreiz A.Birzenieks mēģināja vismaz daļēji novērst 1931.gadā pieļautos trūkumus. Estrāde bija amfiteatrāla pusloce ar mugurpuses pacēlumu 7 m un aizmugures sienu 10 m augstumā. Projekta autors nonāca pie atziņas, ka brīvdabas koncerta estrādēm ar sevišķi lielu dalībnieku un skatītāju skaitu nodrošināt slēgto koncertzāļu akustiskos parametrus tomēr nav iespējams.

Devītie dziesmusvētki

notika 1938. gadā Pārdaugavā, Uzvaras laukumā — starp Uzvaras bulvāri (tag.Altonavas ielu) un Bāriņu ielu. Tajā bija ierīkotas tribīnes 15 000 dziedātāju un vietas 75000 klausītāju. Arhitekts A.Birzenieks atkārtojas iepriekšējo gadu arhitektoniskos principus. Dabas apstākļi bija nepateicīgi. Līdzenumā izvietotās klausītāju vietas nespēja nodrošināt pietiekamu redzamību. Lai attālākās vietās kaut cik spētu saredzēt estrādi, pirmajās rindās soli bija ierīkoti uz zemākiem balstiem, tos, atvirzoties dziļumā, pakāpeniski paaugstinot. Devītie dziesmusvētki bija vislielākie visā dziesmusvētku pastāvēšanas vēsturē.

Dziesmusvētku tradīcijas bija tik spēcīgas, ka turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas gados. Tiem vairāk bija propagandisks raksturs — gan repertuāra izvēlē, gan arī uzmācošās padomju simbolikas pielietojumā. Tā "rotāja" gan dziesmusvētku celtnes, gan svētku norises vietu. Tomēr svētki vienmēr pulcēja ļaužu tūkstošus no visiem Latvijas novadiem, lai arī ierobežotajos brīvās domas izpausmes apstākļos apliecinātu tautas kopību. Sākot ar 1948.gadu, vienlaikus notika dziesmu, deju, vēlāk arī orķestra svētki. Tas jūtami sarežģīja gan celtņu arhitektūru, gan arī svētku organizāciju.

Pirmie dziesmusvētki okupētajā Latvijā notika 1948. un 1950.gadā Esplanādē. Celtņu arhitektūra (arhitekts A.Birzenieks) atspoguļo laikmeta uztieptās pseidotautiskās stilistiskās pazīmes — klēts stabu imitāciju, latvisko ornamentiku, kas izveidota dēlīšu salikumā un kliedzošā kolorītā. Milzu burti, ar kuriem veidoti padomju varu cildinošie lozungi, un PSKP valstsvīru milzīgie uz sarkanas drānas gleznotie portreti ar savu mērogu un raksturu pilnīgi ignorēja jebkuras arhitektūras prasības.

1955.gadā dziesmu un deju svētki pārceļas uz Mežaparku. Arhitekts V.Šnitnikovs padomju arhitektūras garā veido kapitālu estrādi 10000 dziedātāju un laukumu 30000 klausītāju. Lai uzlabotu redzamību un dzirdamību, uzbērta mākslīga nogāze. Tribīņu priekšā izveidots liels proscēnijs, kas tomēr izradās pārāk mazs, lai uzņemtu lielos deju piekšnesumus. Tāpēc deju priekšnesumi tiek pārcelti uz "Daugavas" stadionu, kur tikai ļoti ierobežots skatītāju skaits spēj pilnībā uztvert latviešu deju mākslas burvīgumu.

Mežaparka estrāde, tāpat kā iepriekšējā Esplanādē, pārsātināta ar ideoloģiskiem saukļiem. Tie tiek pat papildināti ar monumentālām skulptūrām, kam jāattēlo latviešu un krievu tautu draudzība.

Kaut arī tribīnēs vietu skaits bija ierobežots līdz 10000, tomēr dalībnieku skaits nereti vairāk nekā divkārt pārsniedza to ietilpību. Tāpēc koncertu laikā notika dziedātāju izvietojuma maiņa, pāvietošana, kas ļoti sarežģīja uzvedumu režiju un traucēja svētku viengabalainību.

Pēc neatkarīgās Latvijas atjaunošanas notika tribīņu pārbūve (arhitekts A.Ģelzis). Dalībnieku vajadzībām tika iekārtotas sānu tribīnes. Autoram veiksmīgi izdevies ar laikmetīgās arhitektūras līdzekļiem iekļauties tribīņu arhitektūrā un pakļaut to jaunajām prasībām, diemžēl ne bez poblēmām akustiskajā ziņā.

Dziesmusvētku celtnes vienmēr ir bijušas svētku neatņemama sastāvdaļa un kļuvušas par nozīmīgiem latviskās kultūras centriem. Vairāk nekā 100 gadus garajā vēstures posmā gūtas atziņas, kas ļauj izdarīt secinājumus turpmākajām svētku norisēm. Līdz šim nav izdevies panākt pietiekami augstvērtīgu mākslinieciskā izpildījuma uztveri — gan skaņas, gan redzamības ziņā. Ik reizes svētku sarīkošanā uzpeld riska faktors — vai laika apstākļi spēs ndorošināt sekmīgu svētku norisi. Lietainās dienas bieži vien traucē saglabāt svētku noskaņu gan dziedātājiem, gan klausītājiem. Turpmākos dziesmusvētkos jāpadomā, kā 30 000 skatītāju paslēpt zem jumta. Pirms simt gadiem jumts bija jābalsta uz 1000 stabiem. Šodienas tehniskās iespējas ļauj to paveikt bez stabiem.