MĒS UN EIROPA

Eiropas diena — gan Eiropai, gan Latvijai

Viņa ekselence vēstnieks Ginters Veiss (Gūnter Weiss),

Eiropas Komisijas delegācijas vadītājs Latvijā, — "Latvijas Vēstnesim"

—Vēstnieka kungs, arī Latvijā šī nedēļa tiek aizvadīta ar veselu pasākumu sēriju. Ko tā nozīmē Eiropas Savienības dalībvalstīm?

— 9. maijs tiek uzskatīts par oficiālo Eiropas Kopienas dibināšanas dienu. Jo 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Šūmans sniedza paziņojumu par Eiropas Kopienas nodibināšanu. Lūk, tāpec mēs šo dienu uzskatām par Eiropas Savienības dibināšanas dienu un savā zinā arī par Eiropas Savienības valsts svētkiem.

Savukārt Eiropas nedēļai, kas šajās dienās rit arī Latvijā, ir cits pamats. Tā tiek rīkota, lai līdz ar Eiropas dienu iedzīvotājus labāk iepazīstinātu ar Eiropas Savienību, tās mērķiem, iespējām un uzdevumiem. Un arī ar Eiropas Padomi. Šie pasākumi ilga visu nedēļu. Šīs nedēļas mērķis ir popularizēt ideju par vienoto Eiropu.

Pirmdien un otrdien mēs rīkojām konferences, kas bija fokusētas uz Latvijas nākotni Eiropas Savienībā. Eiropas integrācijas birojs kopā ar mums organizēja (ceturtdien un piektdien) konferences par Eiropas integrācijas jautājumiem, vairāk tehniskā aspektā. Arī Eiropas kustība rīkoja dažādus pasākumus visu nedēļu visā valstī — lai iepazīstinātu cilvēkus ar vienotas Eiropas ideju.

— Kā jūs vērtējat jaunāko attīstību Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību?

— Es domāju, ka šeit nav ne mazākā pamata bažām. Gluži otrādi, es varu teikt, ka Eiropas Savienības vadītāji Briselē, tāpat arī ES dalībvalstu vadītāji, atzīst progresu, ko Latvija guvusi šajā ceļā. Un varam būt parliecināti, ka ES vienmēr atcerēsies Latvijas vēlēšanos iestāties ES un ka sarunas ar Latviju tiks sāktas, cik ātri vien iespējams. Es vienmēr pasvītroju: tas nav tik ļoti svarīgi, ka sarunas ar Latviju vēl nav sāktas. Jo procesā, kas sākts ar Latviju, jūsu valsts strādā cieši kopā ar Eiropas Komisiju, lai virzītu Latviju uz priekšu, uz Eiropas Savienību. Tas tiek īstenots arī ar daudzām mūsu programmām, piemēram, PHARE programmu, kas radītas, lai palīdzētu Latvijai iespējami ātri kļūt par ekonomiski sekmīgu un politiski drošu demokrātisku valsti, kas atbilst kritērijiem, kādi nepieciešami dalībai Eiropas Savienībā. Un tas ārpus sarunām var tikt izdarīts pat labāk nekā vienlaikus ar sarunām par iestāšanos ES. Jo sarunas jau pašas par sevi prasa ārkārtīgi daudz enerģijas no attiecīgās valsts administrācijas. Tā ka process norit sekmīgi. Es ceru, ka šī gada vēlēšanas šo procesu nepārtrauks. Ka šīs vēlēšanas Latvijai dos stipru valdību, kas vedīs Latviju pretim progresam visās nepieciešamajās jomās. Jo, lai Latvija kā ikviena valsts gūtu progresu nepieciešamajās jomās, tai vajadzīga spēcīga valdība.

Runājot par Latvijas pašreizējām attiecībām ar Krieviju, varu teikt: Eiropas Savienība nepavisam nav iespaidojusies no Krievijas nepamatotajiem apgalvojumiem. Krievijai arī ir skaidri parādīts, ka mēs neatbalstām tās kampaņu pret Latviju. Mēs zinām, ka Latvijā jāveic zināmi pasākumi, bet tie ir jāveic ar politisku pieeju, nevis spiediena rezultātā. Un pie tā mēs strādājam.

— Latvijas presē parādījušies vairāki raksti, kuros izskan sarūgtinājums, ka ES dalībvalstu ārlietu ministri nav pieņēmuši rezolūciju, nosodot Krievijas ekonomiskās sankcijas pret Latviju. Parādījās pat pieņēmums, ka ES klusēšana varētu nozīmēt piekrišanu sankcijām.

—Es gribu teikt, ka tas absolūti neatbilst patiesībai. Tas, gluži vienkārši, nozīmē, ka Eiropas Savienība dod priekšroku necelt troksni —pretēji Krievijas izvēlei to sacelt. Troksnis no mūsu puses vienīgi saasinātu situāciju. Ir vajadzīgs zināms laiks, lai Krievija atkal atgrieztos klusākās pozīcijās un pie sadarbībai labvēlīgas attieksmes. Ja mēs asi reaģētu uz Krievijas pasākumiem, mēs tikai saasinātu situāciju un padarītu Krievijai sarežģītāku atgriešanos pie normālam attiecībam. Šī iemesla dēļ mēs dodam priekšroku tā sauktajai "klusajai diplomātijai".

—Paldies par šo mums ļoti aktuālo Eiropas Savienības pozīcijas izskaidrojumu! Vai jūs tagad varētu pievērsties pašai ES, kurai, kā zināms, ir arī savas iekšējas problēmas. Ceru, ka neņemsit ļaunā šādu jautājumu pirmssvētku dienā — jo šīs problēmas saistītas galvenokārt ar Eiropas Savienības nepieciešamību paplašināties.

—Mums ir trīs periodi, kas rada galvenos politiskos uzdevumus. Viens, kas pašlaik jau ir sekmīgi nokārtots, ir Eiropas Monetārās savienības radīšana. Kā zināms, šeit starp ES dalībvalstīm patiešām bija domstarpības par pirmo Centrālās bankas pārvaldītāja nomināciju. Taču tā ir daļa no mūsu demokrātiskās dzīves un ES dalībvalstu attiecībām. Jā, diemžēl dažkārt mums nākas pārvarēt šādas problēmas. Gribētos domāt, ka tagad šī problēma ir atrisināta.

Citu problēmu loks prasa ilgāku laiku. Viena no šādām problēmām ir Eiropas Savienības reforma. Tā nepieciešama, lai varētu raudzīties nākotnē, kad ES būtu 25 vai pat vairāk dalībvalstis. Vēl cita problēma ir ES paplašināšanas process kopumā, kas ir ļoti sarežģīts. Tagad visi procesi ES ir daudz ciešāk saistīti ar dažādiem likumiem, nekā tas bija agrāk. Teiksim, pirms 20 gadiem. Eiropas Savienības ietvari ir krietni mainījušies, un arī jaunajām dalībvalstīm ir jāpieskaņojas šiem ietvariem. Dažkārt tas izrādās visai sarežģīti, īpaši likumdošanā. Papildu sarežģījumus rada fakts, ka kandidātvalstis tagad ir ļoti dažādas gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā. Arī administratīvajos aspektos tās ļoti atšķiras no pašreizējām ES dalībvalstīm. Tā mums ir jauna problēma. Salīdzināsim pašreizējo situāciju ar beidzamo uzņemšanu, kad ES iestājās Austrija, Zviedrija un Somija. Šajās trīs valstīs jau bija ieviesta lielākā daļa Eiropas Savienības likumdošanas aktu, bet šo valstu ekonomikas un dzīves standarts bija augstāks par ES vidējo līmeni. Pašreizējās ES kandidātvalstīs ir ļoti dažāds ekonomiskais līmenis, arī administratīvais. Taču galvenais, ka arī politiski šīs valstis ir visai dažādas, un tas ES paplašināšanas procesu padara sarežģītāku. Jo mums ir jāpārvar lielā atšķirība starp situāciju Eiropas Savienībā un kandidātvalstīs.

— Ko Eiropas diena nozīmē jums personīgi? Es zinu, ka jūs Eiropas Savienībai esat veltījis daudzus sava mūža un savas profesionālās darbības gadus.

—Es jau sākumā teicu: šī diena it kā ir Eiropas Savienības valsts svētki. Šī diena simbolizē mūsu ceļu uz Eiropas Savienību, uz Eiropas vienotību. Un tas ir ceļš uz drošību, uz mieru mūsu kontinentā.

Man pašam personīgi šī diena nozīmē ļoti daudz. Jo es piederu paaudzei, kas bērnībā piedzīvoja Otro pasaules karu. Manai ģimenei gan bija relatīvi laimējies, jo mēs nezaudējām nevienu ļoti tuvu ģimenes locekli, kā tas notika daudzās citās ģimenēs. Taču mēs pazaudējām savu dzimteni. Pazaudējām visu savu iedzīvi un kopumā tomēr piedzīvojām lielas ciešanas. Tas arī mums radīja pārliecību, ka vienīgi Eiropas Kopienā mēs varam pasargāt sevi un savus līdzcilvēkus no līdzīgu pārdzīvojumu atkārtošanās.

Jā, arī tagad starp Eiropas valstīm gadās domstarpības. Tomēr tagad ir izveidota situācija, kas mūsu kontinentā padara neiespējamu jaunu karu. Tāpēc arī šī diena, manuprāt, ir svinama kā gaiši Eiropas svētki.

—Jūs uz Rīgu atbraucāt no savas mājvietas Briselē. Bet kur jūs esat dzimis?

—Es esmu dzimis 1937. gadā Berlīnē. Pēc tam mēs dzīvojām Silēzijā, kas tagad ir Polijas teritorija. Tur es arī sāku mācīties skolā. Un tikai tagad, jau strādājot Latvijā, es pirmo reizi atkal pēc ilgiem gadiem apciemoju mazo pilsētiņu, kurā dzīvoju savā bērnībā, sāku iet skolā. Bet manai mātei ar trim maziem bērniem, turklāt grūtniecei, 1944.gadā vajadzēja pamest mājas un doties bēgļu gaitās. Pametot visu iedzīvi. Kā redzat, arī mana ģimene jo labi zina, ko nozīmē karš.

Eiropas Komisijā esmu nostrādājis jau 30 gadus, tātad apmēram pusi no mana mūža. Līdz ar to Eiropas diena man nozīmē lielus svētkus. Tā man nozīmē pat vairāk nekā Vācijas Nacionālie svētki. Kaut gan es tagad esmu ļoti lepns arī par Vācijas valsts svētkiem — Vācijas atkalapvienošanās dienu.

—Ko jūs Eiropas dienas priekšvakarā gribētu teikt latviešiem?

—Es priecājos, ka arī Latvijā atzīmē Eiropas dienu. Jā, Latvija vēl nav ES dalībvalsts. Bet Latvija jau ir Eiropas Padomes locekle. Un arī tas ir ļoti nozīmīgi.

Es arī domāju, ka dažādu valstu nacionālos svētkus un īpaši starptautisko organizāciju svētkus var svinēt arī valstis, kas tieši tur vēl nepieder. Es, piemēram, piedalos visu ES dalībvalstu valsts svētkos, ar gandarījumu arī Latvijas Republikas valsts svētkos.

—Paldies par interviju! Un pieņemiet vēlreiz mūsu vissirsnīgākos apsveikumus rītdienas svētkos!

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Tā dzima un dzīvo Eiropas Padome

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece,— "Latvijas Vēstnesim"

Runā Eiropas Padomes mītne. Eiropas sirdī. Strasbūrā

Eiropas pils

Pils interjera fragments

Eiropas Cilvēktiesību pils

Foto: no Eiropas Padomes izdevumu kolekcijas

Otrā pasaules kara beigas ievadīja jaunu posmu Eiropas vēsturē. To raksturo arī vairāku starptautisku institūciju izveidošanās. Šīs organizācijas izvirzīja plašāk vai šaurāk formulētus darbības mērķus. Ir valstis, kas uzskata, ka neiesaistīšanās starptautiskos forumos ir labākā garantija valsts suverenitātes saglabāšanai. Pieredze rāda, ka valsts savas intereses visefektīvāk var aizstāvēt, ja tā atrodas līdzvērtīgās pozīcijās un līdzās citām valstīm spēj ietekmēt starptautiskos procesus.

Eiropas ideoloģiskā un politiskā apvienošanās ir likvidējusi galvenos faktorus, kas līdz šim apdraudēja kontinenta stabilitāti. Šajā kontekstā Eiropas Padomes loma ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk. Gandrīz piecdesmit gadus — visu Eiropas Padomes darbības laiku‚ tā ir strādājusi, lai paplašinātu Eiropas demokrātijas lauku, turpinātu dialogu un risinātu daudzus sociālos jautājumus, kā arī lai attīstītu solidaritāti starp tās 40 dalībvalstu vadītājiem, parlamentāriešiem, ieskaitot arī Krieviju un Horvātiju, kas par tādām kļuva 1996. gadā. Tagad Eiropas Padome saglabā savu politisko funkciju demokrātiskās drošības nodrošināšanā paplašinātā Eiropā. Šo pamatvērtību aizsardzība un veicināšana nav tikai katras valsts iekšēja lieta, tā ir kļuvusi par visu iesaistīto valstu kopīgu atbildību.

Viena no nozīmīgākajām Eiropas Padomes darbības jomām ir cilvēktiesības, taču tā aktīvi darbojas arī citās jomās, lai aizsargātu Eiropas kultūras mantojumu un apkārtējo vidi. Tā darbojas kā forums, pētot daudzas sociālās problēmas, piemēram, sociālo izstumtību, neiecietību, migrantu integrēšanos, jauno tehnoloģiju draudus privātai dzīvei, bioētikas jautājumus, terorismu, narkomāniju un kriminālos jautājumus.

Eiropas Padome tika nodibināta, pamatojoties uz statūtiem, kurus 1949. gada 5. maijā Londonā parakstīja desmit valstu vadītāji: Beļģijas, Dānijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes. Doma par šādas organizācijas dibināšanu radās jau Otrā Pasaules kara laikā. 1942. gada oktobrī Vinstons Čērčils rakstīja: viņš tic,

"ka Eiropas ģimene var darboties vienotā Eiropas Padomē, un cer ieraudzīt Eiropas savienotās valstis, kur barjeras starp nācijām tiks samazinātas līdz minimumam un netiks ierobežota iedzīvotāju pārvietošanās".

Kad beidzās karadarbība, V. Čērčils 1946. gada septembrī Cīrihē savā runā vēlreiz izteica domu par Eiropas valstu savienību. Vinstons Čērčils nebija viens savos uzskatos. Pēc kara vairākās valstīs izveidojās dažādas organizācijas ar līdzīgiem mērķiem. V. Čērčils pats bija priekšēdētājs Apvienotās Eiropas kustībai Lielbritānijā (United Europe Movement). M. van Zēlanda Ekonomiskā līga Eiropas sadarbībai (Economic League for European Cooperation) apvienoja ievērojamus ekonomistus, rūpniekus un arodbiedrību vadītājus no daudzām Rietumeiropas valstīm. 1947. gada decembrī vairākas grupas apvienojās, lai izveidotu Kustības Eiropas Savienībai starptautisko komiteju, kura nolēma rīkot Eiropas kongresu 1948. gada maijā Hāgā. Tajā piedalījās 713 dalībnieku no sešpadsmit valstīm un novērotāji no desmit valstīm. Kongresa mērķis bija demonstrēt atbalstu vienotas Eiropas idejai un pieņemt rekomendācijas praktiskai rīcībai, lai sasniegtu šo mērķi. Kongresā piedalījās premjerministri un ārlietu ministri, parlamentu pārstāvji un dažādu līmeņu vadītāji. Goda prezidents bija Vinstons Čērčils. Nobeiguma sesijā delegāti pieņēma "Aicinājumu eiropiešiem", kurā proklamēja sekojošo:

"Mēs vēlamies vienotu Eiropu, kurā pastāvētu brīva personu, domu un preču kustība;

Mēs vēlamies Cilvēktiesību hartu, kas nodrošinātu domas, sapulču un izteiksmes brīvību, kā arī tiesības veidot politisko opozīciju;

Mēs vēlamies Eiropas asambleju, kurā būtu pārstāvētas visas nācijas;

Mēs apņemamies mūsu mājās un sabiedrībā, mūsu politiskajās un reliģiskajās, mūsu profesionālajās un arodorganizācijās sniegt visplašāko atbalstu personām un valdībām šajā jomā, kas nozīmē pēdējo iespēju mieram un nākamo paaudžu attīstībai."

Kustības Eiropas Savienībai starptautiskā komiteja sagatavoja politisku atskaiti ar priekšlikumiem, uz kuriem balstoties kongress pieņēma vairākas rezolūcijas.

Drīzumā pēc kongresa starptautiskā komiteja izveidoja Eiropas Kustību kā pastāvīgu organizāciju, lai veicinātu Eiropas apvienošanos. To nodibināja 1948. gada 25. oktobrī.

Tā paša gada 17. martā tika parakstīts Briseles līgums par ekonomisko, sociālo un kultūras sadarbību starp Beļģiju, Franciju, Luksemburgu, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti. 1948. gada 16. aprīlī Parīzē tika parakstīta konvencija par Eiropas ekonomisko sadarbību un izveidota Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija, kuru nodibināja sešpadsmit valstis. Hāgas kongress deva pamudinājumu turpmākai darbībai, un tagad vienīgā problēma bija paplašināt Briseles līguma jautājumu loku, lai tajā būtu ne tikai ekonomiskā, kultūras un sociālā sadarbība, bet viss, kas attiecas uz Eiropas vienotības jautājumiem, tai pašā laikā paplašinot arī dalībvalstu loku. Divus mēnešus pēc Hāgas kongresa — Briseles līguma konsultatīvās padomes tikšanās laikā 1948. gada jūlijā — Francijas ārlietu ministrs M. Bido pirmo reizi valdības līmenī ierosināja izveidot Eiropas parlamentu.

Jautājumu par Eiropas Padomes izveidošanu vēlreiz izskatīja 1949. gada janvārī Briseles līguma konsultatīvajā padomē. Piecu valstu (Nīderlandes, Francijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Itālijas) ārlietu ministri vienojās par Eiropas Padomes izveidošanu, kas sastāvēs no Ministru komitejas un Konsultatīvās padomes. Viņi nolēma sasaukt vēstnieku konferenci, lai izstrādātu jaunās institūcijas funkcijas un uzbūvi, un uzaicināja pievienoties vēl piecas valstis: Īriju, Itāliju, Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Šī konference faktiski sagatavoja projektu Eiropas Padomes statūtiem. Ārlietu ministri satikās, lai novērtētu vēstnieku darba rezultātus. 1949. gada 5. maijā tika parakstīti Eiropas Padomes statūti un oficiāli tika paziņots, ka

"Statūtu galvenais mērķis ir Ministru komitejas un Konsultatīvās asamblejas dibināšana, kas kopīgi veido Eiropas Padomi. Ministru komiteja nodrošina starpvaldību sadarbības attīstīšanu, kamēr Konsultatīvā asambleja nodrošinās līdzekļus, ar kuru palīdzību tiks formulēti un izteikti Eiropas iedzīvotāju centieni, tādā veidā valdības būs pastāvīgi saistītas ar Eiropas sabiedrības uzskatiem."

Statūti stājās spēkā 1949. gada 3. augustā, un Strasbūrā nekavējoties notika pirmās Ministru komitejas un Konsultatīvās asamblejas sesijas.

Eiropas Padomes mītne atrodas Strasbūrā. Tā bija veiksmīga doma — izvēlēties Strasbūru par Padomes mītnes vietu. Jau gadsimtiem ilgi bijusi strīdu objekts starp Vāciju un Franciju, tā kļuva par Eiropas vienotības jaunās izpratnes simbolu. Strasbūrai ir ļoti pateicīgs ģeogrāfiskais novietojums. Tā atrodas centrā starp Parīzi, Bonnu, Briseli un Hāgu un apmēram vienādā attālumā no Londonas un Romas. Ģeogrāfiskie, vēsturiskie un kultūras aspekti noteica Strasbūras kā starptautiska centra statusu, kas ir saglabājies līdz mūsdienām.

Organizācijas oficiālās valodas ir angļu un franču. Vēlāk darba valodām tika pievienota arī vācu un itāļu valoda. Sanāksmēs tiek nodrošināts tulkojums visās četrās valodās, bet dokumentus līdz šim joprojām publicē tikai angļu un franču valodā. Ir aprēķināts, ka vēl viena oficiālā valoda izmaksātu Eiropas Padomei apmēram 12 miljonus sterliņu mārciņu gadā, bet vēl viena darba valoda — 10 miljonus gadā. Varbūt straujā organizācijas paplašināšanās liks domāt par vēl vienas oficiālās valodas ieviešanu?

Līdzīgi kā daudzos citos līgumos, arī Eiropas Padomes statūtu preambulā ir izteikti organizācijas galvenie uzdevumi. Tie nosaka, ka desmit valstis ir vienojušās:

"paužot pārliecību, ka miera noslēgšanai, kas ir balstīta uz taisnīgumu un starptautisku sadarbību, ir vitāla nozīme cilvēka sabiedrības un civilizācijas saglabāšanā;

no jauna apstiprinot savu uzticību garīgajām un morālajām vērtībām, kuras ir šo valstu tautu kopīgs mantojums un personas brīvības, politisko brīvību un tiesiskuma īstenais avots, un principiem, kuri veido jebkuras īstas demokrātijas pamatu;

ticot, ka šo ideālu saglabāšanas un tālākas īstenošanas, kā arī ekonomiskā un sociālā progresa interesēs ir nepieciešams radīt ciešākas saites starp visām līdzīgi domājošām Eiropas valstīm;

uzskatot, ka šo vajadzību un savu valstu tautu skaidri izteikto vēlmju apmierināšanai ir nepieciešams nekavējoties izveidot organizāciju, kas ciešāk apvienotu Eiropas valstis;

ievērojot visu iepriekšminēto, ir nolēmušas izveidot Eiropas Padomi, kas sastāv no valdību pārstāvju komitejas un konsultatīvās asamblejas."

Šajos vārdos ir izteiktas vairākas domas, par kurām varētu runāt sīkāk, piemēram, "garīgās un morālās vērtības, kas ir šo valstu tautu kopīgs mantojums". Desmit valstīm, kuras ir parakstījušas statūtus, kuras daudzās jomās ir atšķirīgas, ir daudz kā kopīga vēstures un civilizācijas tradīcijās. Anglijas, Francijas, Itālijas, Beniluksa, Skandināvijas valstu un Īrijas tradīcijas sakņojas grieķu filozofijā, renesanses humānismā, kristīgajā ticībā un franču revolūcijā, un tās ir veidojušās vairāku desmitu gadsimtu gaitā. Būtu svarīgi izcelt ne tikai garīgās un morālās vērtības, bet arī to, ka tās ir raksturotas kā personas brīvības, politisko brīvību un tiesiskuma īstenais avots. Šī frāze raksturo Eiropas Padomi un atšķir to no daudzām citām organizācijām. Tā ir tādu valstu asociācija, kuras iestājas par personas brīvību, politisko brīvību un tiesiskumu, citiem vārdiem, demokrātisku valstu sadarbību.

Jautājumu apspriešana un līgumu slēgšana ir metodes, kuras Eiropas Padome sekmīgi izmantojusi visus Eiropas Padomes pastāvēšanas gadus.

Statūti nodrošina to, ka Eiropas Padome rīkosies ar starptautiskās sadarbības tradicionālajām metodēm. Tie neparedz konstitūciju izstrādāšanu vai suverenitāšu apvienošanu, lielāka vienotība nenozīmē neko citu kā sadarbību.

Padome harmonizē dalībvalstu politiku, pieņemot kopīgas normas un īstenojot kopīgu rīcību. Tā pulcē parlamentāriešus, ministrus, valdību ekspertus, vietējo un reģionālo pašvaldību deputātus, jaunatnes organizāciju un nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjus, lai apvienotu zināšanas un pieredzi.

Eiropas Padome ir izstrādājusi vairāk nekā 160 konvencijas, kas atbilst 100 000 divpusējiem līgumiem un kalpo dalībvalstīm par pamatu, lai reformētu un harmonizētu nacionālo likumdošanu tādās dažādās sfērās kā cilvēktiesības, sociālie jautājumi, veselība, vide, juridiskie jautājumi, sports, kultūras sadarbība, minoritāšu aizsardzība u.c. Svarīgākās konvencijas ir Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija, Kultūras konvencija, Sociālā harta, Konvencija par dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību, Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību, Biomedicīnas konvencija.

Eiropas Padomes interešu loks ir ļoti plašs. Taču tā nenodarbojas ar militāriem jautājumiem. Militārie jautājumi ir atstāti NATO pārziņā, un ir zināms, ka vairākas dalībvalstis ir neitrālas un nevēlas piedalīties nevienā militārā blokā. Padome nav politiska organizācija, taču tā ļoti interesējas par politiskiem jautājumiem un asamblejā ir izveidota politisko jautājumu komiteja. 1. panta skaidrojums ļauj asamblejā brīvi diskutēt par aizsardzības politiskajiem aspektiem.

 

Dalībvalstis

Eiropas Padomes valstis var iedalīt trīs grupās: dibinātājas valstis; uzņemtās valstis un asociētās valstis.

Eiropas Padomes statūtu 3. pants nosaka, ka:

"katram Eiropas Padomes loceklim ir jāakceptē principi, kas nodrošina tiesiskumu un visu cilvēku iespējas pilnā mērā baudīt cilvēktiesības un pamatbrīvības Padomes locekļu jurisdikcijas ietvaros, un godprātīgi un efektīvi jāsadarbojas I sadaļā formulēto mērķu īstenošanā".

Par Eiropas Padomes dalībvalsti var kļūt:

"jebkura Eiropas valsts, kas spēj un vēlas izpildīt 3. panta noteikumus. Ministru komiteja nosūta valstij uzaicinājumu, nosaka pārstāvju skaitu Konsultatīvajā asamblejā, uz kuru būs tiesīga dalībvalsts kandidāte, kā arī tās dalības maksu".

Nebija ilgi jāgaida, lai šis pants īstenotos praksē. Ministru komitejas pirmajā sesijā 1949. gada 8. augustā komiteja uzaicināja Grieķiju, Islandi un Turciju kļūt par Eiropas Padomes dalībvalstīm. Grieķija un Turcija nekavējoties pieņēma šo uzaicinājumu, bet Islande kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti 1950. gada 9. martā.

1949. gada augustā kļuva aktuāls jautājums par Vācijas uzņemšanu. Tā paša gada 12. augustā V. Čērčils teica:

"Tagad mēs esam nonākuši pie lielākā un svarīgākā jautājuma, kāds līdz šim mums bija jārisina. Vienotā Eiropa nevar pastāvēt bez Vācijas palīdzības un spēka."

1950. gada 7. augustā Vācijas Federatīvā Republika kļuva par Eiropas Padomes asociēto locekli.

Statūtu 5. pants nosaka, ka valsts var kļūt par asociēto valsti pēc Ministru komitejas uzaicinājuma, ja šī komiteja uzskata, ka valsts spēj un vēlas ievērot 3. panta noteikumus, bet asociētai valstij ir tiesības būt pārstāvētai tikai vienā no Eiropas Padomes galvenajām institūcijām — Parlamentārajā asamblejā.

Vācija nepalika ilgi asociētās valsts statusā. 1951. gada sākumā tika izskatīts jautājums par Vācijas kā pilntiesīgas dalībvalsts statusu. 1951. gada maijā Vācija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti un Vācijas kanclers Adenauers piedalījās Ministru komitejas 8. sesijā.

Vairākas reizes tika izskatīts jautājums par Austrijas uzņemšanu Padomē. Austrijas parlamenta pārstāvji varēja piedalīties kā novērotāji asamblejas sesijās; no 1952. gada maija Austrija piedalījās vairāku komiteju darbā; 1953. gada maijā Austrijas valdībai tika piešķirts pastāvīgā novērotāja statuss; 1956. gada aprīlī Austrija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti.

1959.gada jūnijā Ministru komiteja ielūdza Šveices valdības pārstāvjus piedalīties asamblejas debatēs un 1961. gada martā delegācija pirmo reizi piedalījās sesijā. 1963. gada 6. maijā Šveice kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti.

Sešdesmitajos gados vēl divas valstis pievienojās Eiropas Padomei: 1961. gada 24. maijā — Kipra un 1965. gada 29. aprīlī — Malta.

1965. gadā Eiropas Padomes dalībvalstu skaits bija pieaudzis līdz astoņpadsmit: 10 dibinātājvalstis un Grieķija, Turcija, Islande, Vācijas Federatīvā Republika, Austrija, Kipra, Šveice un Malta.

Tādā veidā Eiropas Padome bija kļuvusi par vislielāko organizāciju Rietumeiropā. Daudzas no dalībvalstīm bija arī citu organizāciju locekles, piemēram: Dānija, Islande, Norvēģija un Zviedrija — Ziemeļu padomes locekles, Beļģija, Dānija, Francija, Vācija, Grieķija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Turcija un Anglija — NATO dalībvalstis, bet Beļģija, Francija, Vācijas Federatīvā Republika, Itālija, Luksemburga un Nīderlande — Kopējā tirgus valstis.

Prasības, kas izteiktas statūtu 3. pantā un attiecas uz cilvēktiesībām, ir formulētas ļoti vispārīgi. Taču Eiropas Cilvēktiesību konvencija un tās papildu protokoli ļoti sīki raksturo un uzskaita cilvēktiesības, kuras jāievēro dalībvalstīm. Pats par sevi saprotams, ka ar vārdu savienojumu "cilvēktiesības un pamatbrīvības" ir jāsaprot konvencijā formulētās tiesības.

Ministru komiteja ir izvirzījusi valstīm pretendentēm prasības attiecībā uz ekonomisko sistēmu un pārbaudījusi, kā tiek īstenotas tādas svarīgas politiskas prasības kā plurālisms un demokrātijas nostiprināšana.

Eiropas Padomes pastāvēšanas laikā ir papildināta uzņemšanas procedūra. Piemēram, 1951. gadā Ministru komiteja rezolūcijā noteica, ka, pirms uzaicināt kādu valsti kļūt par dalībvalsti, tā konsultēsies ar Parlamentāro asambleju.

Padomes dalībvalstu skaits ilgu laiku palika ierobežots un bieži tika izteikta cerība, ka kādu dienu tā aptvers visu Eiropu. 1954. gada maijā Vācijas kanclers Adenauers, uzrunājot asambleju, teica:

"Tā ir taisnība, ka pašreiz Eiropas Padome vēl neapvieno visas Eiropas valstis, bet mēs vēlamies un ceram, ka tās, kas vēl nav iestājušās, drīzumā mums pievienosies. Mēs negribam un patiesi neesam spējīgas turpināt šo ceļu bez tām, un tām ir jāzina, ka mēs ceram tās ieraudzīt šeit."

Jau 1949. gada asamblejas sesijā tika izteikts priekšlikums simboliski rezervēt noteiktu skaitu brīvu vietu tām Eiropas nācijām, kuras nākotnē varētu pievienoties Eiropas Padomei. 1950. gada augustā tika izveidota speciāla komiteja, lai pārraudzītu to Eiropas nāciju intereses, kas nav pārstāvētas Padomē. Pēc šīs komitejas ierosinājuma 1952. gada septembrī asambleja pieņēma rezolūciju, kas apliecina tās vēlmi apvienot Eiropas valstis un panākt, lai kādu dienu visas Eiropas valstis varētu pievienoties Eiropas Padomei. Nākamā gada maijā Ministru komiteja paziņoja, ka ir jāveicina to valstu, kas nav dalībvalstis, piedalīšanās dažādos Eiropas Padomes pasākumos.

Vairākas valstis, kas vēlāk kļuva par dalībvalstīm, pievienojās vairākām Eiropas konvencijām un piedalījās dažādos pasākumos, kurus vadīja komiteju eksperti, piemēram, Latvija pievienojusies Eiropas Kultūras konvencijai, vēl nebūdama Eiropas Padomes dalībvalsts (1992. gada 7. maijā), kļuva par vairāku kultūras un izglītības programmu dalībnieci. (Eiropas Kultūras konvencijai pašreiz ir pievienojušās 47 valstis.) Dienvidslāvija ir piedalījusies kā novērotāja Augstākās izglītības un zinātnes komitejas darbā kopš 1960. gada. Eiropas Padome ir veicinājusi kontaktus un sadarbību ar Austrumeiropas valstīm, kuras vēl nav dalībvalstis. Delegāti no Austrumeiropas valstīm ir piedalījušies Padomes rīkotajās konferencēs un semināros.

Svarīgi ir tas, ka Padome ir saglabājusi savu nostāju, neraugoties uz nelabvēlīgajiem notikumiem, kas ietekmēja Austrumu un Rietumu attiecības, piemēram, notikumi Čehoslovākijā 1968. gada augustā.

Statūti nosaka, ka jebkurš šīs organizācijas loceklis var izstāties no Padomes. 1969. gadā Grieķija izmantoja šīs tiesības.

Ja ir izdarīts nopietns statūtu 3. panta pārkāpums, tad Ministru komiteja var apturēt valsts darbību organizācijā vai aicināt valsti izstāties. Valsts darbības apturēšana organizācijā ir paredzēta kā sankcija, ja attiecīgā valsts nepilda savas finansiālās saistības.

Ministru komiteja ir lēmumu pieņemšanas instance, kur piedalās 40 dalībvalstu ārlietu ministri un viņu pastāvīgie delegāti. Dalībvalstu ārlietu ministri sapulcējas vismaz divas reizes gadā, lai apspriestos, kā noris Eiropas sadarbība, un lai debatētu par politiskajām aktualitātēm. Viņu delegāti ir valdību pastāvīgie pārstāvji Eiropas Padomē. Apveltīti ar tādām pašām lemšanas tiesībām kā ministri, viņi kontrolē Eiropas Padomes darbību. Viņi pulcējas vismaz divas reizes mēnesī. Ministri katrs pēc kārtas sešus mēnešus vada Komiteju. Ministru diskusijas noris par visiem vispārēju interesi izraisošiem politiskiem jautājumiem, izņemot nacionālo aizsardzību: par Eiropas sadarbības politiskajiem aspektiem; par sadarbības paplašināšanu ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm; par demokrātisko institūciju un cilvēktiesību aizstāvēšanu Eiropā.

Ministru komiteja nosaka Eiropas Padomes darbību. Tā nolemj, kā reaģēt uz Parlamentārās asamblejas un Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa rekomendācijām, dažādu starpvaldību komiteju, kā arī specializēto ministru konferenču priekšlikumiem. Tā pieņem darba plānu un budžetu. Tas ir pastāvīgi funkcionējošs forums, kur dalībvalstis var debatēt par svarīgiem politiskiem jautājumiem.

Lielākā daļa lēmumu, to skaitā budžets, tiek pieņemti, ja tos atbalsta ar divām trešdaļām visu balsu. Daži svarīgi lēmumi, teiksim, valdībām adresētas rekomendācijas, jāpieņem vienbalsīgi. Procedūras jautājumu izlemšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu.

Konvencijas un rekomendācijas izstrādā starpvaldību ekspertu komitejas. Daudzas politiskas iniciatīvas tiek pieņemtas arī regulāri notiekošajās ministru specializētajās konferencēs.

Parlamentārā asambleja ir debašu norises vieta. Tās pārstāvji nāk no 40 nacionālajiem parlamentiem. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja bija pirmā Eiropas asambleja kontinenta vēsturē un joprojām ir lielākā Eiropas asambleja.

Asambleja pati nosaka savu darba kārtību, diskutē par jautājumiem, kas aktuāli pašlaik vai var kļūt būtiski nākotnē, to skaitā par sociāliem un starptautiskās politikas jautājumiem. Šīm diskusijām ir liela nozīme Ministru komitejas darbības orientēšanā. Turklāt tas atbalsojas arī nacionālajos parlamentos un iespaido valdību nostādnes.

Vēsturiskie notikumi Viduseiropā un Austrumeiropā piešķir asamblejai unikālu misiju: veicināt šo valstu integrēšanos Eiropas demokrātiju saimē un stimulēt patiesu sadarbību starp visu Eiropas valstu parlamentiem.

Parlamentārās asamblejas uzbūve ir visai neparasta. Katru dalībvalsti pārstāv divi līdz astoņpadsmit pārstāvji atbilstoši valsts iedzīvotāju skaitam. Kopš 1951. gada valstu pārstāvjus asamblejā ievēlē valstu parlamenti. Statūtu 25. panta A punkts paredz iespēju katras valsts Parlamentam pašam noteikt procedūru, pēc kādas izraudzīties pārstāvjus parlamentārajā asamblejā. Statūti nosaka, ka pārstāvjiem ir jābūt tās valsts pilsoņiem, kuru tie pārstāv, bet tiem nav katrā ziņā jābūt parlamentāriešiem. Tomēr prakse rāda, ka delegācijas vienmēr tiek veidotas no valstu parlamentu deputātu vidus ar noteikumu, ka tie pārstāv to politisko spēku spektru, kas ir noteicošais parlamentā. Savukārt Strasbūrā, Eiropas Padomes mītnē, valstu delegāciju locekļiem Parlamentārajā asamblejā sēdvietas ir sagrupētas nevis pēc valstīm, kuras tie pārstāv, bet pēc viņu piederības pie konkrētiem politiskiem spēkiem. Asambleju veido 5 politiskās grupas: sociālistu grupa; Eiropas tautas partijas grupa; Eiropas demokrātu grupa; liberālā, demokrātiskā un reformātiskā grupa un apvienotā Eiropas kreiso grupa. Pašreiz Parlamentārajā asamblejā darbojas 286 pārstāvji un 286 vietnieki. Četras reizes gadā asambleja sapulcējas Eiropas pilī uz publiskām plenārsēdēm, turklāt pavasaros viena sēde notiek katrā no dalībvalstīm. Prezidentu no sava vidus ievēlē pati asambleja. Saskaņā ar tradīcijām, viņš pilda savas funkcijas trīs gadus. Prezidents un viceprezidenti — pašlaik viņu ir 17 — veido asamblejas biroju. Pašreiz prezidente ir Lenija Fišere no Vācijas, viņa ievēlēta 1996. gada janvārī.

Asambleja ievēlē arī Eiropas Padomes ģenerālsekretāru, viņa vietnieku, asamblejas sekretāru un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešus. Pašreiz Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir Daniels Taršis no Zviedrijas, viņš ievēlēts 1994. gada aprīlī uz četriem gadiem.

Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress ir Eiropas Padomes konsultatīvā institūcija, kas pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības.

1994. gadā Ministru komiteja izveidoja Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu (EVRPK), kas aizvietoja Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību konferenci. Kongress ir veidots pēc Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas parauga un sastāv no 286 pārstāvjiem un 286 vietniekiem, kas nāk no vietējā vai reģionālā līmenī ievēlētiem pašvaldību pārstāvjiem un kas tieši atbildīgi pašvaldību priekšā. Nacionālajām delegācijām jāpārstāv katras dalībvalsts dažādu līmeņu vietējās un reģionālās pašvaldības un dažādi politiskie strāvojumi.

Kongresu veido Vietējo pašvaldību palāta un Reģionu palāta. Katra ik pēc diviem gadiem ievēlē savu prezidentu un biroju. Arī kongresa prezidents tiek ievēlēts ik pēc diviem gadiem, pamīšus no abām palātām. Pastāvīgā komisija, kurā ietilpst visu nacionālo delegāciju pārstāvji, turpina darbu plenārsesiju laikā. Lai panāktu lielāku efektivitāti un elastību, kongress un abas tā palātas var izveidot darba grupas "ad hoc" noteiktu jautājumu izpētei. EVRPK plenārsesijas notiek reizi gadā Eiropas pilī, Strasbūrā.

Vietējo un reģionālo pašvaldību delegācijas no valstīm, kuras nav Eiropas Padomes sastāvā, bet kuru parlamentiem ir īpašā viesa statuss Parlamentārajā asamblejā, kā arī novērotāji no Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību organizācijām var piedalīties sesijās ar kongresa vai tā kompetentu instanču piekrišanu.

Kongresa galvenais mērķis ir garantēt vietējo un reģionālo pašvaldību piedalīšanos Eiropas vienotības procesā un Eiropas Padomes darbā. Viens no prioritāriem uzdevumiem ir veicināt vietējo un reģionālo demokrātiju un nostiprināt pierobežu un starpreģionālo sadarbību Eiropā.

 

Eiropas karogs un himna

Liekas, izvēlēties karogu nemaz nav tik grūti, bet Eiropas Padomei bija vajadzīgi gandrīz pieci diskusiju un pārdomu gadi, lai vienotos par šo vienotības simbolu. 1950. gadā, kad Eiropas Padome saskārās ar šo svarīgo jautājumu, Eiropai jau bija divi karogi — Pāreiropas apvienības dzeltenais loks ar sarkanu krustu uz zila fona un Eiropas kustības zaļais burts E uz balta fona. Lai gan tiem bija daudz atbalstītāju, Eiropas Padome nolēma, ka jāmeklē savs karogs, kurā izpaustos Eiropas Padomes mērķi un būtība. Ekspertu grupas un komitejas izskatīja vairākus simtus ierosinājumu no māksliniekiem, heraldikas ekspertiem un entuziastiem amatieriem.

Beidzot tika izraudzīti 12 uzmetumi, kuros attēloti krusti, zvaigznes, saule kā uzlecošas cerības simbols un trīsstūris kā kultūras simbols. Turcijas pārstāvji un sociālisti uzreiz iebilda pret krusta izmantošanu, kristietības emblēmu. Ļoti pievilcīga izskatījās Karla Vilda Reimonda zīmētā emblēma — zelta zvaigzne debess zilgmē, taču tā likās kā kopija Beļģijas Kongo emblēmai. Vienīgais jautājums, par kuru vienojās, bija karoga krāsa. Āfrika ir melnais kontinents, Āzija — dzeltenais, Amerika — sarkanais, Austrālija — zaļais, bet zilā varētu būt Eiropas krāsa. Zvaigžņu motīvs arī guva visplašāko atbalstu, taču neviens nebija spējīgs izdomāt, kā to heraldiski un estētiski sakārtot.

1952. gadā tika apstiprināta skice ar 15 zelta zvaigznēm (Eiropas Padomes dalībvalstu skaits), kas izvietotas aplī (vienības simbols) uz tumši zila fona. Tas patiesi izskatījās lieliski.

Bet strīdi nebeidzās. Vācijas Federatīvā Republika iebilda pret skaitli 15, jo tas iekļāva arī Zāras pavalsti — teritoriju, kuru neatzina par politiski neatkarīgu vienību. Francija un Zāras pavalsts iebilda pret skaitli 14. "Nelaimīgais" 13 skaitlis tika automātiski atmests. Skaitlis 10 varētu simbolizēt dibinātājvalstis, bet izslēdz jaunu dalībvalstu piedalīšanos. Tika noraidīts amerikāniskais stils — katram štatam viena zvaigzne. Atkal jauns diskusiju vilnis pārņēma Eiropas Padomi, un likās, šiem "zvaigžņu kariem" nebūs gala. Ģenerālsekretārs Leons Maršals ierosināja: ja nav pieņemamas 15, 14, 13 un 10 zvaigznes, tad optimālais skaits varētu būt 12. Divpadsmit ir pilnības simbols, kas asociējas ar stundu skaitu dienā, mēnešu skaitu, zodiaka zīmju skaitu, apustuļiem un Jēkaba dēliem. Un, visbeidzot, apļveida izvietojums simbolizē apvienību. Eiropas Padome vēlējās, lai tas kļūtu par Eiropas karogu. Katra institūcija, kas pieņem šo karogu, apļa vidū var izvietot savu emblēmu. Šī emblēma tiek izmantota arvien plašāk, ne tikai uz oficiāliem Eiropas Padomes dokumentiem un simboliem, bet arī uz ikdienā izmantojamām lietām: pildspalvām, pulksteņiem, lietussargiem, somām u.c.

1986. gada 21. aprīlī Eiropas Savienība apstiprināja šo emblēmu arī kā oficiālu Eiropas Savienības simbolu.

Eiropas himnas izvēle arī bija ļoti svarīgs un problemātisks process. Par laimi, daudz vieglāks nekā karoga izvēle. Jau no 1964. gada dažādi komponisti ir piedāvājuši savus variantus Eiropas himnai. Beidzot 1971. gadā Eiropas Padome nolēma atrisināt šo jautājumu. Atlases komiteja nolēma noraidīt domu par konkursa rīkošanu un pievērsties klasikai, par kuru varētu būt mazāk strīdu. Valodas un tulkošanas problēmas arī tika atrisinātas ļoti ātri, tika nolemts, ka himna būs universālā valodā, kas nav jātulko,— mūzikas valodā. Kurš no skaņdarbiem visprecīzāk atspoguļotu Eiropas garu? No trim variantiem vislielāko atbalstu guva Ludviga van Bēthovena devītās simfonijas "Oda priekam", kas jau bieži tika atskaņota dažādos Eiropas pasākumos. Herberts fon Karajans piekrita sagatavot speciālu "Odas" aranžējumu. Viņš piedāvāja trīs Eiropas himnas aranžējumus: klavierēm, pūšamajiem instrumentiem un simfoniskajam orķestrim.

1972. gada 12. janvārī Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas "Oda priekam" kļuva par Eiropas Padomes oficiālo himnu.

Eiropas Padomes darbību, tāpat kā citu starptautisku organizāciju darbību, ietekmēja pārmaiņas bijušajā sociālistisko valstu blokā. Starp Eiropas Padomes dalībvalstīm pastāvēja principu un uzskatu kopība, turpretim vairums postkomunistisko valstu šos principus tikai sāka apzināt. Tāpēc viens no galvenajiem jautājumiem bija demokrātijas apzināšana, ieviešana un efektīvāka īstenošana.

No 1989. gada līdz 1997. gadam tika uzņemtas 17 jaunas dalībvalstis un čerām piešķirts īpašā viesa statuss. 1993. gada Eiropas Padomes pirmās galotņu tikšanās laikā tika izvirzīti jauni uzdevumi straujo pārmaiņu periodam.

1993. gada oktobrī Vīnē Eiropas Padomes dalībvalstu vadītāji un valdību vadītāji lēma par turpmākās politikas galvenajiem virzieniem. Par pamatu Eiropas Padomes politikas noteikšanai tika ņemta atziņa, ka tagad Eiropai ir iespēja kļūt par plašu demokrātijas drošības lauku. Kā viens no pamatelementiem, kas ļautu šo iespēju īstenot, tika atzīta jaunu valstu uzņemšana jeb organizācijas paplašināšanās. Vienlaikus tikšanās dalībnieki atzina, ka paplašināšanās austrumu virzienā ir arī pārbaudījums organizācijai, tās identitātei un spējai saliedēt dalībvalstis un rast kopīgus risinājumus. Valstu un valdību vadītāji pieņēma deklarāciju, kurā noteica prioritāros virzienus Eiropas Padomes darbībā. Lai paaugstinātu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas efektivitāti, tika nolemts dibināt vienotu tiesu. Tika arī nolemts izstrādāt juridiskus un politiskus instrumentus, lai aizstāvētu nacionālās minoritātes, kā arī turpināt cīņu pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību.

Austrumeiropas un Viduseiropas valstu uzņemšanas prakse rāda, ka galvenie priekšnoteikumi to uzņemšanai Eiropas Padomē ir šādi:

1) ir pamatos īstenota fundamentāla konstitucionāla reforma;

2) ir notikušas brīvas vēlēšanas;

3) strauji virzās uz priekšu darbs nacionālo likumu saskaņošanā ar Eiropas Padomes standartiem, it sevišķi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju;

4) ir identificētas tās jomas, kurās vēl aizvien nav panākta atbilstība Eiropas Padomes principiem;

5) ir saņemts solījums, ka šīs neatbilstības tiks novērstas pēc iespējas drīzākā laikā saskaņā ar noteiktu grafiku.

Turpmāk vēl

Materiālu kopu sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Eiropas nedēļa Latvijā

Iespējams, ka tikai nedaudzi cilvēki Eiropā zina, ka 1950. gada 9. maijā tika veikti pirmie soļi Eiropas Savienības izveidošanā. Šajā dienā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans starptautiskajai presei nolasīja deklarāciju, kurā aicināja Francijas, Vācijas un citas Eiropas valstis apvienot ogļu un tērauda ražošanu un izveidot reālu pamatu Eiropas federācijai. Viņš piedāvāja izveidot Eiropas institūciju, kas vadītu ogļu un tērauda ražošanu, kas toreiz bija militārās varas pamats. 1985. gadā Milānā Eiropas Savienības galotņu tikšanās laikā tika nolemts plaši atzīmēt 9. maiju kā Eiropas dienu.

Eiropa ir eksistējusi jau vairākus gadsimtus. Projekts, kas aizsākās pēc Otrā pasaules kara, joprojām ir jauns. Pagātnē Eiropas apvienošanas mēģinājumi balstījās uz vienas valsts grupas dominēšanu pār citām. Šāda situācija nevarēja pastāvēt ilgstoši, jo iekarotajām valstīm bija tikai viens mērķis — atgūt savu neatkarību. Šodien uzdevums ir pilnīgi cits — uzcelt Eiropu, kurā tiek respektēta brīvība un visu cilvēku identitāte. Saglabājot savas specifiskās vērtības, tradīcijas un valodu, Eiropas iedzīvotāji var justies labi "Eiropas mājās".

9. maija atzīmēšana ir iespēja parādīt mūsu kopīgo Eiropas identitāti. Tieši kontakti vienmēr ir bijis visefektīvākais veids, kā dažādu valstu cilvēkiem saprast citam citu un arī cienīt atšķirības. Tāpēc šajā dienā ir populāri rīkot dažādus festivālus, lai apvienotu cilvēkus no dažādām valstīm un kultūrām.

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes

informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece

Liene Folmane, Talsu 2.vidusskolas 12.klases skolniece:

"Mana māja, mans miers"

Darbs apbalvots Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centra, kluba "Māja" un Eiropas Kustības Latvijā Eiropas nedēļas ietvaros organizētajā konkursā "Eiropa skolā" ar devīzi "Miers Eiropā"

1

Daudzi ir teikuši: "Mans nams — mana pils," taču es tam nepiekrītu. Mana māja ir mans miers, mans patvērums, glābiņš, mierinātājs... Mana māja — tā ir mana iekšējā pasaule, kurā varu rast mieru un patvērumu vienmēr.

Par savu neuzskatu to balto ķieģeļu sakopojumu, kurā ir istabas, gulta, virtuve, vanna, zupas katls uz plīts un centrālapkure. Mana māja nav nekustams īpašums, kam apkārt zaļo mīksts mauriņš. Tā ir mana sirds. Tur varu atslēgties no apkārtējās pasaules, no realitātes, no visām pasaules nekrietnībām, ļaunuma, pat no savām sirdssāpēm. Māja man ir plecs, uz kura izraudāt rūgtumu, kad dvēsele pilna, kad draugi nesaprot un neizprot.

2

Mans miers un manas mājas ir mana bērnība, atmiņas, skaistākie dzīves mirkļi, kad sirsniņā vēl mājoja naivums un laba pasaule. Šo sajūtu nedrīkst pazaudēt, jo tā ir ļoti, ļoti dārga un vajadzīga gan mieram, gan dvēselei, gan mājai.

Atceros jaukos bērnības rītus, kad basām kājām vēl miedziņa pilnām ačelēm jozu uz dārzu skatīties, vai saulītē nesāk sārtoties pirmās zemenes vaidziņš. Man bija jāpaspēj pirmajai, lai mani apņemtu Kolumba — jaunatklājēja prieks. Lai apsteigtu brāli un lai pirmā pavēstītu mammai, cik pasaule skaista. Tomēr brālis parasti "pa kluso" pirmo ogu apēda pusgatavu... Bet tik un tā biju laimīga un bezrūpīga... Basas kājas, mīloši cilvēki apkārt, smaidoša pasaule, pirmā zemene, putni, saule, puķes un miers — ko gan citu vēl varēju vēlēties!

3

Manas mājas ir mīlestība. Šī ir pati skaistākā un saldākā mājas daļa. Mīlestība ir medus, salds, lipīgs un zeltains medus. Ja esi našķojies ar medu, citi redzēs tavas medainās lūpas, bet, ja esi iemīlējies, arī to no citu acīm nenoslēpsi. Bez mīlestības viss ir tumšs, drūms un mitrs. Nav ne gaismas, ne saules, nav prieka, jo nav mīlestības...

Bet manā mājiņā tās ir papilnam. Tas ir avots, no kura varu padzerties vienmēr, ja apkārtējie nedāvā man savu mīlestību. Sevi vajag mīlēt! Tad arī citi tevi mīlēs.

4

Mana māja ir arī daba. Tā daudz neatšķiras no manas iekšējās pasaules. Dabā, tāpat kā manī, plosās vētras, spīd saule, līst lietus, mirdz zvaigznes, cērtas krusa un aug koki. Viss te notiek tik dabīgi, vienreizīgi, skaisti...

Daba un sirds ir miers. Tikai jāprot šo mieru ieraudzīt, atrast. Jāprot pamanīt pat visblīvākajos negaisa mākoņos un karstākajās tuksneša smiltīs, kam pāri cēlā, nesatriecamā gaitā iet kamieļi. Arī viņi ir daba. Arī viņi ir miers. Viņi ir klusums, miers un pasaule. Tas ir ikvienā no mums, taču cilvēki ir tik aizņemti ar sava egoisma apmierināšanu un patmīlību, ka viņu miers ir ielīdis kāju īkšķos. Tikai ar milzīgu gribasspēku un piepūli to var iedabūt atpakaļ sirsniņā. Bet ja cilvēkam nav gribasspēka un viņš nevēlas atpakaļ savu mieru, tas apvainojas un no īkšķiem ielien kurpju zolēs. Kurpes nonēsājas, tās aizmet, un miers ir pagalam. Tādēļ nav ieteicams nēsāt svešas kurpes, jo tajās var būt ielīdis kāda patmīļa miers. Ja cilvēkā iekļūst svešs miers, tad viņš paliek pārāk mierīgs un flegmatisks. Un tas jau vairs nav labi. Bet ne jau par to ir šis stāsts.

5

Mana māja ir ziedošs rožu dārzs. Tajā dūc bites, kamenes, Latvijas karoga krāsā deg un kvēlo rozes. Visam zaļumam un rožu krāsainajam košumam pāri klājas saules gaisma.

Arī saule ir manas mājas. Saule ir tikpat karsta kā mana sirds. Sirds šad tad aizslīd aiz drūma mākoņa vai arī iekrīt jūrā, bet citreiz tā kvēlo tik stipri, ka aizdedz līdzi arī citus, tāpat kā saule.

6

Savas mājas atrodu arī rasas lāsē, kas agrā vasaras rītā lēni slīd pa zāles stiebru uz leju, līdz kamēr tā uzkrīt gliemezītim uz galvas. Pok! Gliemezis sabīstas no tāda agra bungotāja un aši lien savā mugursomā — mājiņā. Un kas lai zina, vai gliemeža māja ir miers, patvērums un sirds? Iespējams, ka ir, citādi jau gliemezītis nenēsātu to sev visu laiku līdzi. Tad jau ir tā, ka tur, mājiņā, ir viss, viss, viss. Galvenais, ka gliemezis apmierināts un mājīgs. Tas jau nekas, ka šad tad agrā vasaras rītā uz radziņiem uzkrīt liela, slapja rasas lāse — nakts asariņa... Pok!

7

Manas mājas ir kokos. Koku saknes stingri un dziļi turas zemē — tās ir neizpostāmas mājas. Lai kā tās mēģinātu iznīcināt dedzinot, zāģējot, cērtot, sitot, tomēr vienmēr melnzemes dzīlēs paliks kāds saknes gabaliņš, kas turpinās dzīvot. Pat egles sakne atstāj pēdas, kur nu vēl diženais ozols! Tās ir tiešām varenas mājas! Un cik daudz dzīvības tajā! Tā vien šķiet, ka tas mudžēt mudž. No zara uz zaru laidelējas sīļi, cīnīdamies par brangākajām zīlēm. Turpat blakus dziesmu kaujās sacenšas daiļbalsīgākie putni. Ozola mizu no visām pusēm apsēduši visādi kukaiņi, bet saknes bradā mežacūkas un citi zīļu ēdāji...

8

Mans miers ir skudru pūznī. Viena nes salma gabaliņu, otra — čiekura sēkliņu. Nez, vai tad viņa to tagad stādīs zemē? Viena iestādīs, divpadsmit aplaistīs, divdesmit septiņas sargās, un pēc gadiem, kad skudru paaudzes būs jau daudzreiz nomainījušās, savu galotni pretī saulei stieps tumši zaļa egle. Tā cīnīsies par savu vietu mežā, kamēr pāraugs sīkos kārklus un lazdas. Bet vēl pēc daudziem gadiem, kad skudras jau dzīvos citur, atnāks onkulis ar baltu, piesnigušu bārdu, izpīpēs pīpi un nozāģēs skudras stādīto egli. Brūns zirdziņš ievedīs baļķus sētā. Bet vēlāk jau sazāģēta, sacirsta un izžāvēta egle sprakšķēs krāsnī un sildīs maziem bērneļiem sānus. Ne tik sīkiem bērniņiem kā skudriņa, kas iestādīja egli, bet mazliet lielākiem, kas drīz paši ies mežā un liks čiekura sēklu zemē, lai aug koks par piemiņu skudrai, kura iestādīja egli.

9

Mans miers ir arī varavīksnē. Miers mīl visu skaisto, krāsaino un burvīgo. Varavīksne, vizēdama visās septiņās krāsās, nomierina. Tā ir taciņa, ceļš. Tās maršruts ir skaidri noteikts un nemainīgs: no stacijas "Zeme" uz staciju "Debesis" un pēc tam pa otru pusi uz staciju "Zeme". Jā, stacijas "Zeme" ir divas, bet patiesībā Zeme ir viena. Tikai varavīksnes gali ir divi. Tie iedūrušies zemē un tramda sliekas un zemesvēžus. Citreiz viens gals iemērcies upē, un varavīksnes otram galam stingri jāturas pie zemes, lai neaizpeldētu līdzi upes straumei. Starp citu, arī upes tecējums ir miers...

10

Manas mājas ir vējā. Jā, tajā pašā, kas dažbrīd kā traks joņo mums gar ausīm un sajauc matus, bet citbrīd klusi šņākuļo zem kājām vai arī tīkami dvesmo sejā. Tas pats, kurš prot būt skaļš un uzbāzīgs, kurš pačukst ausī padomu. Vējā slēpjas mans miers. Tas nekad neko nejautā, neizprašņā, nepavēl, neizrīko... Vējš vienkārši ir blakus, un tas ir galvenais, kad jūti, ka neesi viens, ka blakus ir pilnīgi uzticams draugs.

11

Mans miers mājo krītošās zvaigznēs. Kad redzu krītam zvaigzni, esmu miera pilna, jo krītošais debesu spīdeklis apliecina, ka Pasaule vēl joprojām ir savā vietā. Tad varu vēlēties visu un būt pārliecināta, ka tas piepildīsies. Hm... Kā būtu, ja pēkšņi nokristu Greizo ratu aste? Un ja nu vienā naktī nokristu visas zvaigznes? Vai tad būtu Pasaulei gals? Es nezinu, un te nu arī slēpjas mans miers. Varu būt mierīga, ka līdz ar Pasaules galu būs arī mans gals. Bet Pasaule dzīvo! Tātad ir miers. Ir miers un mājas.

12

Mans miers ir jūra. Trakojoša, putojoša, mierīga, bangojoša, skaista... Tā glabā savu dziļumu un noslēpumu no citu acīm. Tā pieņem svešiniekus, taču neuzticas tiem un kļūst nikna, ja kāds tai nodara pāri. Jūru un mieru nedrīkst sadusmot, jo tad var notikt neaptveramais un neapturamais.

Pār baltiem putu viļņiem lido kaijas. Tās sakliedzas cita ar citu, un tas ir mans miers.

Jūras krastā dzeltenās smiltīs dus baltas, melnas, rozā un caurspīdīgas gliemežnīcas. Pieliekot pie auss, katra no tām atklāj jūras noslēpumus, sapņus, domas. Bet ir jāprot ieklausīties un saklausīt. Kas prot pacietīgi gaidīt, tas dzird jūras stāstus par piepildītiem un nepiepildītiem sapņiem, cerībām, par kuģiem, buriniekiem, par zivīm un aļģēm, par zvejniekiem, kas savas mūža mājas atraduši jūras dzelmē, par vēju, par laimi, prieku un mīlestību... Jūra sevī glabā tik daudz stāstu un noslēpumu. Jūra ir mans miers, manas mājas, mana dvēsele un sirds...

13

Mans miers dejo sveces liesmā. Svecīte... Vai ir vēl kāda lieta, kas būtu tik svētsvinīga, silta, spoža un gaišu mieru izstarojoša? Nē! Degoša svece nomierina un vedina uz klusām pārdomām. Daudzi svētki nebūtu vairs tik skaistā noskaņā ievīti, ja uz galda blakus piparkūkām, ķimeņu sieram, krāsotām olām, auseklītim pie sēru lentēm, pie sarkanbaltsarkanā karoga nekvēlotu gaiša liesmiņa.

14

Mans miers ir sāpēs. Dīvaini, bet tā patiešām ir. Ja man sāp, tad zinu, ka jūtu. Ja jūtu, tad apzinos, ka dzīvoju. Bet, ja dzīvoju, tad varu būt mierīga: viss ir kārtībā. Tā nu iznāk: ja ir sāpes, tad viss ir labi un ir miers. Šai dzīvē par daudz ir pierasts pie sāpēm. Citi sāpina mūs, mēs sāpinām citus un paši sevi.

15

Vientulība ir manas mājas. Es varētu kalnus gāzt, tikai, lūdzu, ļaujiet man to darīt vienai! Es varu domu izdomāt, tikai netraucējiet un atstājiet mani vienu!

Dzīve pieprasa, lai mums apkārt būtu cilvēki, lai mēs kopā strādātu, runātu, domātu, sāpētu, ēstu, strīdētos, gulētu, mācītos, brīnītos, slimotu, iemīlētos... Pilnīgā vientulībā cilvēks sajūk prātā, jo nav radīts tādai dzīve. Tomēr katram no mums vajag laiku, lai paliktu vienatnē ar sevi. Lācis guļ ziemas miegu, lai būtu viens. Žurka viena pati nolien kādā dziļā, tumšā kaktā, lai nomirtu bez svešiem, līdzjūtīgiem acu skatieniem. Cilvēks vientuļš staigā pa jūrmalu vai aizspiež ausis — arī lai pabūtu viens.

16

Vēl mans miers ir kapsētā. Kapi, kur mūža miegā dus mūsu senču senči, nepaspēti iepazīt, tomēr tik mīļi un tuvi no vecāku un vecvecāku atmiņu stāstiem. Kapsētā ir miers, klusums, svētums. Tā nav tikai mirušo dvēseļu mierinātāja, tur var iet ikviens dzīvais, lai svētbijīgā klusumā izsāpētu savu sāpi, izdomātu domu, izsapņotu sapni... Vai ir vēl kāda cita vietiņa pārapdzīvotā pilsētā, kur patverties no kņadas, cilvēkiem, sliktajām domām, izņemot kapsētu?

17

Mans miers ir Latvija. Tā ir arī mana māja, Dzimtene. Mans miers ir manī, kad redzu blakus Latvijai Lietuvu, Igauniju un Baltijas jūru. Mans miers ir Eiropa, jo tā ir Latvijas māja, un es dzīvoju Latvijā.

Eiropa ir skaista, jo tā ir mana Eiropa. Jā! Esmu egoiste, taču tā patiešām ir mana Eiropa ar sniegotajiem Alpiem, ar Kurzemes sveķainajām priedēm, ar dzintaraino Baltijas jūru, ar Itālijas "zābaku", ar karstasinīgajiem spāņiem un izsmalcinātajiem frančiem, ar Berlīnes mūri un Holandes dzirnavām. Tas viss pieder man, jo esmu daļa no Eiropas. Esmu latviete, eiropiete.

Nu esmu iekāpusi vilcieniņā, kas, skaļi taurēdams, brauc pretim Eiropas Savienībai. Lai arī pati neesmu pilnīgi pārliecināta, ka ES ir visburvīgākais mērķis, ko Latvija var sasniegt, taču nesaprotu, — kāpēc Latvija vēl joprojām ir ārpus tās? Ja jau esam Eiropā, tad esam daļa no tās. Sastāvdaļa.

Mēs jau esam eiropieši, bet kāpēc gan mums liedz būt pilntiesīgiem Eiropas iedzīvotājiem?

18

Mēs gribam vienlīdzīgas tiesības un attieksmi! Nevajag pret mums izturēties kā pret karā sakropļotu invalīdu vai mazu bērnu! Mēs domājam, jūtam un zinām. Mums redzams it viss: netaisnība, uzspēlētā līdzjūtība un rūpes. Gribam būt cienīti un līdzvērtīgi! Tikai tad, kad jutīsimies kā pilnvērtīgi Eiropas iemītnieki, būs miers mūsu zemē. Tikai tad jutīsimies Eiropā kā mājās, kā mierīgās, drošās un īstās mājās. Bet pagaidām mēs peldam uz liela ledus gabala, gaidīdami brīdi, kad tas beidzot atradīs savu īsto vietu, atradīs mieru un mājas. Mājas Eiropā!

19

Mans miers ir plašs un bezgalīgs kā pati daba. Tas mīt it visur, tikai cilvēkos ne. Nē, tas nemājo manos draugos, ģimenē. Viņi vienmēr ir jāmīl, jāuztraucas, jārūpējas par viņiem, un tad tas vairs nav nekāds miers. Nu tas jau ir mans nemiers...

Mans miers ir manas mājas, mana sirds un dvēsele. Tās ir manas labās, baltās, gaišās un arī ne tik gaišās domas, jūtas... Miers, mājas — tā visa esmu es ar savu iekšējo pasauli, pārdzīvojumiem un, kaut arī tie bieži iedur ar saviem ērkšķīšiem cenšanos saglabāt to...

Iveta Berga, Liga Sondore, Inga Surgunte,

Preiļu Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieces:

"Latvijas (Latgales) lauku sēta laika spēlēs"

Darbs apbalvots Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centra, kluba "Māja" un Eiropas Kustības Latvijā Eiropas nedēļas ietvaros organizētajā konkursā "Eiropa skolā" ar devīzi "Miers Eiropā"

Laiks savu spēli spēlē. Tāpat kā izplatījumā, tāpat kā visā pasaulē, tāpat arī Latvijā. Un spēles iznākums lielā mērā atkarīgs no tā, kādu skaitli sola spēļu kauliņš.

Pārvērtības, ko laiks radījis latvieša dzīvē, uzskatāmi izpaužas lauku mājas likteņos, jo mūsu tautai māja saistās ar paaudzēs izstrādātiem, saglabātiem tikumiem, tā ir saaudzēta ar pasaules un vēstures priekšstatiem. Māja ir gan šūpulis, gan testaments, gan mantojums. Tā atspoguļo mūsu raksturu, tikumu un gaumi. Māja ir latviskuma mēraukla.

Latviešu kultūru gadu gaitā ietekmējušas daudzas svešas kultūras. Nav tautas, kuras tradīcijas laika gaitā netiktu skartas. Tā ir spēle, no kuras nevar izstāties, bet šīs spēles iznākums visvairāk ir atkarīgs no spēlētāja paša. Šodienas pieredze rāda, ka cittautu kultūru ietekme nav labvēlīga latviešu tautas dzīvesziņas un tradīciju saglabāšanai. Tradīciju nodošana nākamajām paaudzēm vairs nerisinās dabīgā ceļā, tādēļ latviskā mantojuma kopšanu un sargāšanu nedrīkst atstāt pašplūsmai. Ir jāmeklē citi ceļi, lai saglabātu vērtības, kas raksturīgas tikai mūsu tautai.

Pašlaik "mūsu kakli ir tā notirpuši, visu labo gaidot tikai no nākotnes, ka grūti pagriezt galvu pretējā virzienā un kaut ko gaidīt arī no pagātnes". (4,77) Bet patiesība ir tāda, ka tikai tad, ja "ikviens latvietis iepazītos ar savas tautas senajām paražām, to sākotnējo nozīmi un pārmaiņām laika gaitā, šīs zināšanas veidotu drošu un pareizu pamatu tādas latviskas dzīves kopšanai, kāda iespējama šolaiku apstākļos, un reizē nodrošinātu šo tradīciju turpinājumu nākotnē". (1,7)

Laika spēlei, kas latviešu tradīcijas pamazām pārvērš pagātnē, mēs liekam pretī savu spēli, kas vismaz dažiem no mums radītu izpratni par latvisku pasaules uztveri un dzīvesveidu. Latvijas lauku sētā — iespēja ceļot laikā un telpā arī bez burvju paklāja.

Mūsu spēles kauliņu cipari nenozīmē ne uzvaru, ne zaudējumu, bet piedāvā padomāt par latviešu sētā atrodamajām vērtībām, kas deva stabilitāti iepriekšējām paaudzēm. Mēs piedāvājam meklēt un saskatīt tās pamatvērtības, no kurām nebūtu jāatsakās arī mūsdienās. To vislabāk izprast, pašam dzīvojot lauku vidē, lauku sētā, lauku tikumā, meklējot kopīgu valodu ar līdzcilvēkiem caur savas tautas vērtību mantojumu.

 

GRĪDA + 4 SIENAS + JUMTS Ę MĀJA. Māja, kurā daudz kas ir manāms un nolasāms uzreiz, bet daudz kas paliek noslēpts un neuzminēts. Vai tur vainojamas ikkatra laikmeta noskaņas? Varbūt tā ir vienkārši spēle? Paslēpes? Grīda, griesti... Kā viens, tā otrs ir pats par sevi, bet pastāv tikai kopā. Realitāte. Jo grīda ir mājas pamats, bet māja — cilvēka dzīves pamats.

Kādēļ pastāv teiciens: "Ka tik jumts virs galvas!"? Vai tad no vējiem nav jāslēpjas? Vai tie ir mazāk apdraudoši nekā krusas cirtieni sejā vai lietus? Bet varbūt tas ir pierādījums, ka arī jumts ir neatņemama mājas sastāvdaļa, tas rada patvēruma un drošības iespaidu. Māja jau nav tikai četras sienas, bet gan "lauku un mežu ieskauta, dabas dāsnuma izauklēta esamība". (3,5)

Māja — vieta, kur cilvēks aizvada gan darbdienas, gan svētku dienas. Sešas darbdienas kā apliecinājums tam, ka nekas "nenokrīt no skaidrām debesīm". Arī dainās tās ir radušas savu atspulgu, kur mēs atrodam, ka latvietim katrai dienai bija paredzēts savs darbs.

Darbs tiek nodots no paaudzes uz paaudzi; taču arī tas ir mainījies laika gaitā, tāpat kā mainījusies vide. "Tas, kas reiz bijis darba un sadzīves apliecinājums, tagad vairs tikai vide pārdomām, tikšanās reizēm un atpūtai." (8,11)

Katrai paaudzei māja ir kā skatuve, kura tiek dekorēta pēc laikmeta noskaņām. Reti, reti kādā mājā var uzskaitīt visas sešas paaudzes — no vecvecvecākiem līdz mazmazmazbērniem. Ar paaudzēm ir tā — vai tās ir piecas, trīs, varbūt tikai divas — tās ir stabilas, ja saglabājušas saikni ar priekštečiem un gatavas savu dzīvesziņu dāvāt tālāk pēcnācējiem. Tāds ir laika spēles noteikums.

 

Lauku sēta. Vai tā maz var pastāvēt bez zemes? Kartupeļu lauki un rudzu lauki, arī puķu dārziņš un pagalms. Jebkura lauku sēta ir skatāma apkārtējās vides, kā arī citu MĀJAI piederošu ēku kompleksā.

RIJA, KLĒTS, KŪTS, PIRTS, AKA... Nav izsverams, nav izvērtējams to nozīmīgums. Katra no tām laika gaitā ir ieguvusi savu veidolu un īpašu auru, kas ienāk tās iemītnieka un nejauša nācēja dvēselē. Ceļš no tīruma uz riju, no rijas uz klēti, sestdienu vakaros uz pirti un diendienā uz aku. Šie ceļi nav izmērāmi — tie krustojas diendienā. Latvietim tie ir dabiski un pašsaprotami kā pats dzīves ritums.

UGUNS un ŪDENS. Divi pretmeti. Divas nepieciešamības, bez kurām nevar pastāvēt māja. Ūdens — tīrība, auglība, dzīvība. Bez ūdens un uguns pavardā nečurkstētu siltās maltītes... Uguns — siltums. Uguns — bailes iedvesoša, tomēr mīļa un vajadzīga. Vai velti saka: "Nespēlējies ar uguni!"?

ZEME — mūsdienās cilvēkus gan distancē, gan pievelk un saista.

Katra māja sākas ar pamatu. Tā atrodas uz zemes, tās neiztrūkstoša sastāvdaļa — stūr AKMENS, galvenais būvmateriāls — KOKS. Tās nav tikai materiālās vērtības, jo koks ir apliecinājums zemes vēlmei tiekties pret debesīm. Koks, zeme, akmens — vērtības, no kurām var visu celt.

 

Latvietis gadu allaž dēvējis par saules gadu, kuru pati daba sadalījusi četros gadalaikos: VASARA auglībai, ZIEMA atpūtai, PAVASARIS atmodai, RUDENS briedumam.

Četras debesspuses: ZIEMEĻI, DIENVIDI, RĪTI (austrumi), VAKARI (rietumi).

Četri svētki JĀŅI, ZIEMASSVĒTKI, LIELDIENAS, MIĶEĻI. Māja ir saistīta ar šīm vērtībām vienā veselā. Jāzina, ko katra debesspuse var cilvēkam nest, ko pieņemt no gadalaika, ko atdot svētkos.

 

Laiki spēlējas. Kauliņš krīt un apstājas. Trīs. Tikai trīs, bet varbūt trīs labas lietas? Māte, tēvs, bērni — ĢIMENE. Ģimene piešķir mājai nozīmi, rada māju, veido tās garu un dvēseli.

Viena tēvam — trīs dēli... "Trīs jaunas māsas sēž rožu dārzā."

Lielu nozīmi latvieša dzīvē ieņēma galvenās mītiskās dievības: DIEVS, LAIMA un MĀRA. Ar viņu līdzdalību, aizgādnību ritējusi latviešu dzīve. Mārai — viss dzīves gājums — no šūpuļa līdz kapam.

"Dievam kalni, Laimai lejas,

Bitēm zaļi ozoliņi."

Tā saka tautasdziesma. Bet vai šie vārdi par mums?

"Jūs neticiet, ka stipri bērni augs

Tai sētā, kurā ozols netiks stādīts.

Tie izaugs tādi: skries, kur viņus sauks,

Strēbs to, ko dos, un čāpos tik, kur rādīts."

Tā raksta Imants Ziedonis, apšaubot tik labi pazīstamo "lauku jauno divu stāvu namu". Divi stāvi — "plikiem stūriem" — nav bijusi latviešu lauku sētas vērtība.

 

Bet kauliņš ripo: divi.

DEBESIS un ZEME. DARBS un SVĒTKI.

Latvieši ir dabai tuva tauta, un mūsu lielākā bagātība ir zeme. Vai šodien ir citādi? "Zeme arāju pazīst." "Tur, kur ir arājs, zeme ir pareizi nostādīta." (7,212) Lai būtu harmonijā ar apkārtni, ar dabu, senlatvieši cēla savas mājas īpašās vietās — parasti pakalnos, no kuriem tad labi varēja pārredzēt visus tīrumus un pļavas.

"Zemes kopējs gribēja ne tikai apstrādāt, bet arī mīlēt savu zemi, lai gūtu no tās ne tikai materiālas, bet arī estētiskas vērtības. Ja veldze ir dvēselē, darbs vairs nav grūtums, lāsts, bet dzīves nepieciešamība, kas sagādā prieku un gandarījumu." (2,7) Tātad blakus augstākajai materiālajai vērtībai — zemei — latvietim vērtīgākā rakstura īpašība ir darba mīlestība.

Tautasdziesmā tiek skandēts: "Pats darbiņš mani teiks." "Tikai tas, kas prot strādāt, prot drosmīgi pārvarēt visas grūtības, kādas rodas darbā, var godam nodzīvot mūžu. Darba griba, enerģija, izturība un darba prieks ir tāpēc visvērtīgākās cilvēka rakstura īpašības." Tā kā darbs tiek uztverts kā ikdienas "prieks un gandarījums", tad svētki latvietim nav vienkārši atpūta. Tas vairāk ir brīdis, kad paskatīties debesīs. Zeme nozīmē darbu, debesis — svētkus. Bet ne jau svētku svinēšanas pēc. Debessvelves pārzināšana nepieciešama, lai orientētos telpā un laikā, lai varētu spriest par darāmajiem darbiem. Gadskārtu svinības, godi ir atkal harmonijas ar dabu meklējums.

 

DIEVS. Par citām dievībām pārāks latviešiem ir Dievs. Dievs ir cēlonis tam, kas notiek uz pasaules, un cēlonis pašai pasaules pastāvēšanai. Dievs ir radītājs, Dievs "laiž pasauli". Par visu, kas cilvēkam ir, ir jāpateicas Dievam, jo Dievs ir devējs: "Dievs man deva, Dievs man deva." Dievs ir arī ņēmējs, jo ņem katru, kas šķiras no šīs pasaules. Tādējādi Dievs ir visa pastāvošā saturs un jēga, tāpēc ik dienas latvietis otram vēl "Dievpalīgu", "Dieva svētību", notiekošo skaidro ar "Dieva pirkstu", "Dieva sodu", bet, runājot par dzīves jēgu, min "Dieva tiesu", "Dieva dzirnavas". Dievs patiešām ir katras cilvēka dienas līdzgaitnieks, Dievu latvietis saskata it visur — katrā ziedā tas var būt, ar katra cilvēka muti runāt. Tomēr ir arī Dievam īpaši veltītas dienas — katru nedēļu viena.

SVĒTDIENA. Vārdiem "Dievs" un "debesis" senlatviešu valodā bija viena un tā pati nozīme. Pēc darba nedēļas svētdiena bija laiks, kad domāt uz Dievu. Latviešu senā reliģija, būdama ilgstošā kristietības ietekmē, nav saglabājusies savā sākotnējā veidā. Taču svētdienas loma nav mainījusies. Mūsu gadsimta sākumā "svātdiņ agri uz bazneicu ar vysuom muoseņuom". (1,42) Šodien I.Ziedonis raksta: "Ak, neturies zemei tik tuvu! vismaz svētdienās,

Atlaid, Zemes māte, manu dvēseli

pastaigāties —

cauri svētdienas vārtiem."

Latvietis ienīda katru kungu, kas atņēma brīvību. Tikai Dieva visuvarenību noliegt nav iespējams. To apliecina šodienas latvietis I.Ziedonis: "Nav kunga man. Ir tikai pērkons augšā." "Man Saule kungs! Kungs tas, kas gaismu dod, kungs tas, kas zaļu uztur manu pļavu."

Turpinot par debessvelves pētīšanu, jāatzīmē svarīgs fakts — latvieša dzīvē daudz lielāka nozīme bija Saulei un dienai nekā naktij un Mēnesim. Un iemesls: zemnieka darba gaitas cieši saistās ar gadalaiku miju, Saules gaitas novērojumiem debesīs. Dainās Saulei un tās simboliem ir dots uzsvars, Sauli novietojot vidū un papildinot ar citiem — nenozīmīgākiem — elementiem ("vidū Saule vizināja"). Pret Sauli latvietis izturas ar cieņu, ar bijību; viens no pazīstamākajiem brīdinājumiem: "Neskaties Saulē!". Saule redz visu, kas notiek uz zemes, tāpēc bieži Saule tiek pielīdzināta mātei — "abas vienu labumiņu".

Vēl mūsu gadsimtā Latvijas zemnieks savus darbus saskaņo ar Mēness kalendāru. Tomēr latviešu folklorā īsta Mēness kulta nav. Mēness tiek apdziedāts kā ļaužu sargātājs un palīgs nakts gaitās, gan arī kā Saules vīrs, kā Saules pretstats.

 

Tātad — mūsu kauliņa cipari nenozīmē ne uzvaru, ne zaudējumu, un mēs aicinām spēlēt mūsu spēli.

LAIKS savu spēli spēlē. CILVĒKS piedāvā savu spēli. Iespējams šoreiz cilvēks panāk savu, atgriež laiku, atdzīvina piemirstās VĒRTĪBAS. Vai ir kāds uzvarētājs?

Senā latvieša pasaule balstās uz stingriem likumiem, skaidru morāli. Tie ir noteikumi, kuri liek dzīvot, cīnoties godīgi. Bet latvietis pasaulē nav viens, un šodien pasaule bieži spēlē pēc sev izdevīgiem noteikumiem vai vispār bez noteikumiem. Vai multikulturālisma vidē ir vērts sargāt savu latvisko dvēseli, vai tā nav pašiznīcināšanās?...

Atbildēt neapstrīdami nav iespējams, bet, lai atbilde nebūtu kategorisks latviskā noliegums, vēlamies atgādināt trimdas un izsūtījuma latviešu likteņus. Viņiem spēles kauliņš nepiedāvāja seši, pat ne pieci. Nepieder viņiem ne dzimtās mājas, ne paaudžu pēctecība. Kas paliek latvietim bez Latvijas? DIVI — debesis un zeme, diena un nakts, VIENS — darbs, viens Dievs un ticība TRIM — pagātnes, tagadnes, nākotnes taisnīgam piepildījumam. ČETRI gadalaiki un četras debesspuses, četri vēji, kuros jānoturas un jāizdzīvo, protot izmantot to doto rūdījumu.

Pirmajam jautājumam pretstatām nākamo: vai vieglāk ir, ja laika virpulis aiznes citā vidē, citā kultūrā, kurā nevari uzreiz iekļauties, bet tev nav arī savējās?...

Literatūra:

1. M.Grīns, M.Grīna. Latviešu gads, gadskārta un godi. — R.; "Everest", 1992

2. Latviešu tautas dzīvesdziņa 2. — R. "Zvaigzne", 1990

3. B.Ahmaduļina. L.Brīdaka. Māja. — R.; "Sprīdītis", 1992

4. A.Freimanis. Puikas gads. — R.; "Liesma", 1984

5. Latvju daiņas. — R.; "Liesma, 1990

6. Liepu laipa. — R.; "Zinātne", 1990

7. I.Ziedonis. Raksti. 7. sējums. — R.; "Nordik", 1997

8. Māksla. Nr.7., 1994

Par sociālajām tiesībām — nu arī latviešu valodā

Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamentā 4. maijā bija pienācis sengaidīts mirklis — sabiedrības vērtējumam tika nodoti svarīgākie Eiropas Savienības dokumenti sociālās aizsardzības jomā, kas pēc gandrīz astoņus mēnešus ilga tulkotāju un Labklājības ministrijas darba grupas terminologu saspringta darba nupat izdoti trīs grāmatās.

Tulkojums tapis pēc Latvijas puses iniciatīvas, bet ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu — programmas "Phare Consensus" ietvaros. Kā izdevuma prezentācijā uzsvēra Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietniece sociālajos jautājumos Ruta Puriņa, pēc Latvijas iniciatīvas sociālās likumdošanas tulkošanas ideju pārņēmušas arī citas Eiropas Savienības kandidātvalstis.

Trīs likumu krājumi iznākuši 300 eksemplāru metienā katrs, kā uzskata Labklājības ministrijas speciālisti, būs noderīgi gan sociālās politikas veidotājiem valstī, sociālajiem darbiniekiem un studentiem, pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām, darba devējiem un arodbiedrībām, gan arī jebkuram iedzīvotājam, kurš vēlas zināt, kādas būs viņa sociālās garantijas, ja Latvija saskaņos savu nacionālo likumdošanu ar Eiropas Savienības direktīvām un, vēl jo vairāk, ja Latvija kļūs par šīs organizācijas dalībvalsti.

Tulkojumu trīs sējumos atrodama, protams, tikai daļa no visām Eiropas Savienības direktīvām sociālās apdrošināšanas, darba tiesību, darba aizsardzības un sociālās palīdzības jomā. Tomēr, kā uzskata paši krājumu sastādītāji, atlasīti ir svarīgākie Eiropas Savienības sociālās sfēras likumdošanas akti, un situācijā, kad Latvija tikko sāk likumdošanas harmonizācijas un salīdzināšanas procesu, arī tas ir būtisks solis Eiropas Savienības standartu un prasību izzināšanā un saprašanā.

Svarīgākie jaunajā izdevumā ietvertie dokumenti ir Eiropas Savienības Padomes noteikumi par sociālās drošības shēmu, kas nodrošina sociālās apdrošināšanas pensiju un pabalstu piešķiršanu un ir saistoša visā Eiropas Savienības teritorijā. Turklāt, pēc Labklājības ministrijas speciālistu domām, šīs shēmas racionālas organizācijas un piemērošanas noteikumi varētu tikt izmantoti par paraugu, pilnveidojot Latvijas sociālās apdrošināšanas administrāciju. Iztulkotas ir arī Eiropas Savienības direktīvas par sociālajām garantijām masveida atlaišanas gadījumos un par garantijām strādājošajiem, kuri zaudējuši darbu uzņēmuma bankrota rezultātā, par vienādas attieksmes principa iedibināšanu attiecībā uz sievietēm un vīriešiem, par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Eiropas Savienības robežās. Otrajā sējumā atrodamas Eiropas Savienības direktīvas, kas nosaka sociālās drošības shēmas attiecināšanu uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri pārvietojas kopienas teritorijā.

Tulkoti arī būtiskākie Eiropas Savienības līguma panti, kuros regulēti lēmumu pieņemšanas pamatprincipi Eiropas Savienībā, formulēta Eiropas Komisijas loma, kā arī noteikta kārtība, kādā tiek pieņemti lēmumi par sociālajiem fondiem.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore

Elīna Rudzīte un Ināra Baranovska, Sociālās apdrošināšanas departamenta Pabalstu nodaļas darbinieces, — nākamās tulkojumu izmantotājas

Par ģimenes ārstim un medicīnas māsām — mums

Pagājušajā nedēļā, 28. aprīlī, Rīgā notika Eiropas Savienības PHARE programmas "Humāno resursu attīstība primārajā veselības aprūpē" projekta nobeigumam veltīta preses konference. Veselības valsts ministrs Viktors Jaksons, projekta ekspertu grupa — primārās veselības aprūpes speciālisti no Lielbritānijas un Nīderlandes, kā arī Latvijas ārsti — projekta dalībnieki, informēja par projekta norisi un sasniegumiem.

Projekta "Humāno resursu attīstība primārajā veselības aprūpē" darbības aizsākums ir 1996. gads, kad Labklājības ministrija un ES PHARE programmas puse vienojās par 210 000 ekiju (apmēram Ls 142 000) piešķiršanu speciālam fondam, kura mērķis bija primārās veselības aprūpes speciālistu — ģimenes ārstu un medicīnas māsu — apmācība, kā arī vispārējās prakses ārstu apmācība darbam laboratorijās un funkcionālā diagnostika un sabiedrības veselības māsu mācību programmas pilnveidošana.

Kā uzsvēra veselības valsts ministrs V.Jaksons, minētās apmācību jomas tika izvēlētas tāpēc, ka iedzīvotāju primārā veselības aprūpe ir noteikta par veselības aprūpes reformas prioritāti. Jāatzīmē, ka par svarīgu veselības aprūpes reformas prioritāti primārā veselības aprūpe ir atzīta arī šogad aizsāktajā Pasaules bankas un Labklājības ministrijas kopīgajā projektā "Atbalsts veselības aprūpes reformai Latvijā".

Tādēļ viens no Latvijas veselības stratēģijas galvenajiem atbalsta punktiem ir ģimenes ārsts. Ideālā gadījumā ģimenes ārsts sniedz ne tikai medicīnisko palīdzību, bet rūpējas arī par ģimeni, māca saviem pacientiem pašiem rūpēties par savu veselību, pirms tie vēl nav saslimuši. Kā projekta "Humāno resursu attīstība primārajā veselības aprūpē" noslēguma pasākumā uzsvēra V.Jaksons, tieši ģimenes ārsti palīdzēs sakārtot veselības aprūpes sistēmu — nākotnē visu medicīnisko palīdzību iedzīvotājs saņems galvenokārt ar ģimenes ārsta starpniecību.

Šāds veselības aprūpes modelis jau ir izveidots valstīs ar Latvijai līdzīgu ģeogrāfisko stāvokli — Nīderlandē un Lielbritānijā — un atzīts par ekonomiski izdevīgu un efektīvu. Tāpēc Labklājības ministrija sadarbībā ar Eiropas konsorciju primārajā veselības aprūpē (šai institūcijai konkursa kārtībā tika piešķirtas projekta menedžmenta tiesības) nolēma, ka ES PHARE projekta "Humāno resursu attīstība primārajā veselības aprūpē" galvenais uzdevums būtu apmācīt vispārējās primārās veselības aprūpes speciālistus — ģimenes ārstus un veselības māsas.

Projekts tika īstenots trīs posmos. Pirmajā daļā Latvijas, Nīderlandes un Lielbritānijas eksperti konkursa kārtībā izvēlējās piecus vispārējās prakses ārstus un piecas medicīnas māsas no dažādiem Latvijas novadiem — Rīgas, Kuldīgas, Jelgavas, Balviem un Gulbenes. Strādājot pie projekta, tika uzsvērts jēdziens "komanda", tā ir vienība, kurā ietilpst gan ārsts, gan māsa. Izvēlētās piecas komandas pusotru mēnesi mācījās Nīderlandē un Lielbritānijā, lai, atgriežoties Latvijā, šie ārsti un māsas savos reģionos varētu nodarboties ar citu speciālistu izglītošanu primārās veselības aprūpes jomā. Projekta otrajā daļā visi pieci pāri izstrādāja un realizēja savu reģionu vajadzībām atbilstošus mācību projektus, kuru rezultātā dažādos Latvijas novados tika apmācīti 145 ārsti un medicīnas māsas. Kā uzsvēra paši kursu rīkotāji, galvenais ieguvums bija tas, ka tika gūtas ne tik daudz profesionālas iemaņas un zināšanas, bet akcentētas lietas, ko Latvijā ārsti un māsas pagaidām nevarēja iegūt ne Medicīnas akadēmijā, medicīnas skolās, ne pēcdiploma apmācībā, tās ir — veselības veicināšana, veselības izglītība, biopsihomedicīna, komunikācija, saskarsme, ārstu prakses menedžments. Tas ir īpaši nepieciešams, lai ārsti iedrošinātos iziet ārpus medicīnas iestāžu sienām, varētu reāli un pilnvērtīgi strādāt kā ģimenes ārsti, primārās veselības aprūpes speciālisti. Par pozitīvu ieguvumu projektā iekļautie ārsti atzina arī to, ka tagad katrā programmā iesaistītajā reģionā ir izveidojusies sava domubiedru grupa, kas var būtiski ietekmēt primārās veselības aprūpes uzlabošanos. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka īpaši lauku rajonu medicīnas darbinieki vēlas mācīties tuvāk savām dzīves un darba vietām. Piemēram, Rankas doktorātā uz paredzētajām 50 mācību vietām pieteicās 51 pretendents... Bet, kā atzīmēja viena no projekta dalībniecēm, ārste no Jelgavas, tikai ārstu un māsu apmācība vien nevar atrisināt visas problēmas, kas saistītas ar primāro veselības aprūpi. Ir jāveido jaunas institūcijas, jānosaka to atbildības līmeņi, jāizstrādā atbilstoši dokumenti, lai koordinētu turpmāko apmācību un turpinātu projekta iesākto.

Projekta trešā daļa bija saistīta ar 15 000 ekiju lielu finansējumu, ko piešķīra augstas kvalifikācijas izglītojošām ārstniecības un rehabilitācijas iestādēm, kas konkursa rezultātā ieguva tiesības organizēt apmācības kursus speciālistiem primārajā veselības aprūpē. Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā, Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" fizioterapijas nodaļā, spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļā un profesionālās izglītības centrā tika apmācīti 303 ārsti un medicīnas māsas.

Rezumējot ES PHARE programmas "Humāno resursu attīstība primārajā veselības aprūpē" ietvaros paveikto, gan projekta organizatori, gan tā dalībnieki atzina, ka tā ir ievērojami sekmējusi progresīvas primārās veselības aprūpes, profesionālo zināšanu un iemaņu ieviešanu Latvijas medicīnā un Latvijas medicīnas prakses pietuvināšanu Eiropas standartiem.

Liena Pilsētniece,

"LV" korespondente

 

Par cilvēku klonēšanas aizliegumu Eiropā

Peteris Zilgalvis, Eiropas Padomes Juridiskās direkcijas administrators

Referāts nolasīts Londonas, Karaliskajā biedrībā (publicēts saīsināti).

Jautājums par dzīvnieku un cilvēku klonēšanu šobrīd ir sabiedrības uzmanības degpunktā sakarā ar nesenajiem panākumiem dzīvnieku klonēšanā un to izraisīto diskusiju masu saziņas līdzekļos, sabiedrībā, nacionālās un starptautiskās institūcijās.

Es aplūkošu Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu un tās Papildprotokolu par cilvēku klonēšanas aizliegumu. Konvencija nodota parakstīšanai Ovjedā, Spānijā, 1997. gada 4. aprīlī, bet Papildprotokols — Parīzē 1998. gada 12. janvārī. Pašlaik Konvenciju ir parakstījušas 22 valstis un ratificējušas divas valstis, bet Papildprotokolu parakstījušas 20 valstis. (Arī Latvija parakstījusi gan Konvenciju, gan Papildprotokolu.) Konvencija, kas ir Eiropas ieguldījums visas pasaules diskusijā par biomedicīnu, pauž uzskatu, ka cilvēks ir vērtējams augstāk par šaurām zinātnes un sabiedrības interesēm.

Konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības un cilvēka cieņu, un visi tās panti ir jāinterpretē šīs izpratnes gaismā. Papildprotokols par cilvēku klonēšanas aizliegumu arī pakļaujas principam par cilvēka cieņas aizsardzību, par ko runāts Konvencijas 1. un 13. pantā — jebkura iejaukšanās, lai modificētu cilvēka genofondu, var tikt veikta tikai ar preventīviem, diagnostiskiem vai terapeitiskiem nolūkiem un vienīgi tad, ja tās mērķis nav radīt kādas izmaiņas jebkuru pēcnācēju genofondā; kā arī 18.1. pantā, kas nodrošina aizsardzību attiecībā uz embrijiem "in vitro", veicot pētījumus; tāpat 18.2. pantā, kas aizliedz embriju radīšanu pētnieciskiem nolūkiem. Konvencijā turklāt noteikts, ka nepieciešama obligāta personas piekrišana, lai to pakļautu ārstēšanai vai medicīniskiem pētījumiem. Tā atzīst visu personu tiesības saņemt informāciju par savu veselību.

Tiek plānots Konvenciju papildināt ar pieciem papildprotokoliem. Tie skars ētiskās un juridiskās problēmas, kuras zinātnes progress izraisījis jau tagad un varētu izraisīt nākotnē. Papildprotokols par cilvēku klonēšanas aizliegumu pagaidām ir vienīgais pabeigtais papildprotokols. Papildprotokolus par orgānu transplantāciju, biomedicīniskiem pētījumiem, cilvēka embriju aizsardzību un cilvēku ģenētiku pašlaik izstrādā visaugstākā līmeņa eksperti no visām Eiropas Padomes dalībvalstīm un palīdzību sniedz Eiropas Padomes sekretariāts.

Papildprotokols par cilvēku klonēšanas aizliegumu tika nodots parakstīšanai Parīzē 1998. gada 12. janvārī. Neviena valsts to nevar ratificēt, pieņemt vai atzīt, ja iepriekš vai vienlaikus nav ratificējusi, pieņēmusi vai atzinusi Konvenciju.

Protokola 1. pants nosaka, ka jebkura darbība ar mērķi radīt cilvēku, kas ģenētiski identisks citam cilvēkam, vienalga, dzīvam vai mirušam, ir aizliegta. Nākamais teikums sīkāk paskaidro, ka šā panta sakarā termins "ģenētiski identisks" nozīmē, ka vienam cilvēkam ir tāds pats kodolu gēnu komplekts kā otram cilvēkam. Saskaņā ar metodiku, ko izmantoja, gatavojot Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu, tika nolemts, ka vietējai likumdošanai ir tiesības definēt jēdziena "cilvēks" saturu, lai to lietotu attiecībā uz šo protokolu.

Protokola skaidrojumā teikts, ka apzīmējums "kodolu" nozīmē, ka tikai kodolu gēni — nevis mitohondriju gēni — tiek aplūkoti saistībā ar identitāti, un tāpēc cilvēku klonēšanas aizliegums ietver sevī arī kodolu pārneses metodes ar mērķi radīt identiskus cilvēkus. Protokolā lietotā terminā "tāds pats kodolu gēnu komplekts" ņemts vērā fakts, ka attīstības gaitā ar dažiem gēniem var notikt somatiskas mutācijas. Kā zināms, monozigotiem dvīņiem, kas attīstījušies no vienas apaugļotas olšūnas, būs viens un tas pats kodolu gēnu komplekts, bet, iespējams, ne simtprocentīgs identiskums attiecībā uz visiem gēniem. Protokols neparedz nekādā veidā diskriminēt monozigotos dvīņus. Protokols neattiecas uz hormonālo stimulāciju, ko lieto sieviešu neauglības ārstēšanā, kā rezultātā var piedzimt dvīņi.

Šūnu un audu klonēšana ir ētiski pieņemama un nozīmīga biomedicīniska metode, un šis protokols to nekādā veidā negatīvi neietekmē. Šis protokols neiezīmē specifisku pozīciju attiecībā uz to, vai ētiski pieņemama ir šūnu un audu klonēšana pētnieciskiem nolūkiem, kas novestu pie medicīniskas izmantošanas. Tomēr tiek atzīts, ka klonēšana kā biomedicīniska metode ir svarīgs līdzeklis medicīnas attīstībā, īpaši jauno terapiju attīstībā. Šī protokola nosacījumi nav jāsaprot kā klonēšanas metožu aizliegums šūnu bioloģijā.

Tomēr pastāv dažādi viedokļi par embriju izcelsmes nediferencētu šūnu klonēšanu. Konvencijas 18. pants nodrošina adekvātu aizsardzību embrijiem "in vitro" tajās valstīs, kur šādi pētījumi ir atļauti, un tiek paredzēts, ka šis jautājums tiks aplūkots arī Papildprotokolā par cilvēka embriju aizsardzību. Ir jāatšķir trīs situācijas: šūnu klonēšana kā metode, embriju šūnu izmantošana klonēšanas metodēs un cilvēku klonēšana, piemēram, izmantojot tādas metodes kā embriju pārdalīšana un kodolu pārnese. Pirmā situācija no ētikas viedokļa ir pilnīgi pieņemama, bet otro vajadzētu izskatīt protokolā par embriju aizsardzību. Trešās situācijas sekas, t.i., cilvēku klonēšanas aizliegums, ir šī protokola kompetencē.

Ētiskais pamats, uz kā balstās klonēšanas aizliegums, pirmām kārtām ir uzskats, ka cilvēku klonēšana ar iepriekšēju nodomu rada draudus cilvēku identitātei, jo izbeigtu nepieciešamo aizsardzību pret cilvēka ģenētiskās konstitūcijas predetermināciju, ko varētu īstenot kāda trešā puse. Otrkārt, cilvēka cieņu apdraud cilvēku instrumentalizācija, ja tie tiek pakļauti mākslīgai klonēšanai. Treškārt, tā kā dabiskā ģenētiskā rekombinēšanās droši vien nodrošina lielāku cilvēka brīvību nekā predeterminēta ģenētiskā radīšana, visu personu interesēs ir saglabāt būtisko dabisko nejaušību savu gēnu kombinēšanā. Turklāt būtu nepieciešams izdarīt riskantus eksperimentus ar cilvēkiem, lai sekmīgi klonētu cilvēku (svarīgi atcerēties, ka metode, ar kuru klonēja aitu Dolliju, bija sekmīga tikai vienā no 277 mēģinājumiem). Šādi pētījumi ar cilvēkiem, kas turklāt nesolītu būtiskus uzlabojumus medicīnā, uzskatāmi par neētiskiem. Mēģinājumi veikt cilvēku klonēšanu radītu olšūnas donora hormonālās manipulācijas risku, izraisītu daudzkārtējus spontānus abortus dzemdējošai mātei, katram dzimušam bērnam draudētu smagas novirzes no normālas attīstības un pakļautība slimībām. Tāpat visām personām, kas iesaistītas klonēšanā, rastos nopietnas medicīniskas, psiholoģiskas un sociālas iedabas problēmas.

No angļu valodas tulkojis Uldis Krastiņš, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktors

Tulkošanas un terminoloģijas centrs iesaka:

 

European Parliament —

Eiropas Parlaments

Eiropas Parlaments ir demokrātisks forums, kas pārstāv 370 miljonus Eiropas Savienības pilsoņu. Eiropas Parlamentu ievēlē tiešās vispārējās vēlēšanās, un tajā ir 626 locekļi; to skaits ir proporcionāls attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju skaitam.

Commission of the European Communities;

European Commission —

Eiropas Kopienu komisija;

Eiropas Komisija

Tā ir viena no galvenajām Eiropas Savienības iestādēm. Komisijai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tā īsteno ES politiku un atbild par to, lai tiktu ievēroti noslēgtie līgumi un pieņemtie tiesību akti. Komisija sastāv no 20 locekļiem, kurus ieceļ uz 5 gadiem; pašreizējais Komisijas priekšsēdētājs ir Žaks Santērs.

Court of Justice of the European Communities;

Court of Justice —

Eiropas Kopienu tiesa,

Tiesa

Eiropas Kopienu tiesā darbojas 15 tiesneši; viņiem palīdz 9 ģenerāladvokāti. Eiropas Kopienu tiesa nodrošina likumības ievērošanu, piemērojot un tulkojot ES līgumus, kā arī Eiropas Kopienas darbībās kopumā.

Court of Auditors —

Auditortiesa

Tajā ir 15 locekļi, kurus pēc apspriedes ar Parlamentu uz 6 gadiem ar vienprātīgu lēmumu ieceļ Padome. Auditortiesa pārbauda ES ieņēmumu un izdevumu likumību un atbilstību ES mērķiem.

Council of the European Union —

Eiropas Savienības padome