Problēmas

Nekustamā īpašuma tirgus un Rīgas attīstība

Andris Ārgalis, Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieks

Referāts konferencē "Nekustamā īpašuma tirgus Latvijā" Rīgā 29.aprīlī

Domes politika pilsētas attīstībā

Vēlos aplūkot ne vien nekustamā īpašuma tirgus, bet arī pilsētas vispārējās ekonomiskās un teritoriālās attīstības procesus, kas izmaina pilsētainavu Rīgā. Tā kā pilsētas pašvaldības īstenotā attīstības politika gan tieši, gan netieši var ietekmēt arī nekustamā īpašuma tirgus attīstību, īpaši teritoriālajā kontekstā, šeit īsumā tiks izklāstīti daži no apsvērumiem, kas nosaka Rīgas Domes politiku pilsētas attīstības jautājumos.

Kopš 1991.gada, kad Latvijas Republika atguva savu valstisko neatkarību, ir pagājuši 7 gadi, kas ienesuši lielas un straujas pārmaiņas valsts saimniecībā. Rīgā kā valsts galvaspilsētā pārmaiņas, ko radīja pāreja no administratīvi centralizētas saimniecības uz brīvā tirgus attiecībām, ir novērojamas visizteiktāk. Vēlos raksturot tos procesus, kas pašreiz norisinās Rīgā, procesus, kas nosaka to, kāda būs Rīga nākotnē un vai tā spēs sekmīgi konkurēt ar citām Baltijas jūras reģiona lielajām pilsētām.

Droši kredīti un lauku attīstības fonds

Andris Kirstuks, Lauku attīstības fonda valdes priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība "Lauku attīstības fonds" (LAF) tika nodibināta 1994. gadā ar MK rīkojumu un tai tika paredzēts ļoti plašs darbības spektrs ar vienu kopīgu mērķi — veicināt lauku attīstību, palīdzot lauku uzņēmējiem ar investīcijām un kredītiem. LAF pārņēma SIA "Agro Invest" kredītportfeli — 740 000 latu — un sākotnēji varēja nodarboties tikai ar lauku uzņēmēju kreditēšanu samērā nelielos apmēros, jo nekādu papildu līdzekļu nebija. Kredīti tika izsniegti pēc rotācijas principa, un kredītprocents LAF kredītiem bija neliels — 7%. Tolaik tie bija vieni no lētākajiem kredītiem Latvijā. Protams, kredītu pieprasījums bija lielāks nekā LAF spējas tos izsniegt, un dažkārt uz kredītu bija jāgaida ne tikai gads, bet arī vairāk. Bija mēģinājumi piesaistīt finansu līdzekļus caur Zemkopības ministriju, kas ir akciju turētāja, taču reāla labuma šiem kopīgajiem pūliņiem nebija.

Šodien LAF vairs nenodarbojas ar kredītu izsniegšanu un finansu investēšanu laukos, tā darbības veids ir nedaudz citādāks. Tādēļ "LV" uz sarunu aicināja VAS "Lauku attīstības fonds" valdes priekšsēdētāju un direktoru Andri Kirstuku.

— To, ka nopietni ar lauku uzņēmēju kreditēšanu mēs nespēsim nodarboties, sapratām 1996. gadā. Mēs spējām kredītos izsniegt tikai kādus 200 000 latu gadā, kas lauku vajadzībām nav pilnīgi nekas. Vajadzēja meklēt un atrast citu nišu kapitāla tirgū. Viens no darbiem, ko uzskatījām par mūsu sabiedrībai piemērotu un ko pēc tam atbalstīja arī valdība, bija kredītgarantijas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. Tas nozīmē, ka lauku uzņēmējam, kuram vajadzīgs kredīts, bet kuram nav pietiekamu īpašumu kredīta nodrošinājumam, mēs ar saviem finansu līdzekļiem šīs garantijas līdz 30 procentiem no kredīta apjoma bankai dodam. Protams, pirms tam gan banka, gan mēs pētām biznesa plānu un sveram, vai zemnieks ir perspektīvs un vai kredīts tiks atmaksāts. Nekādu ierobežojumu nav — ne vecums, ne izglītība, ne kas cits. Vienīgais nosacījums ir spēja vai nespēja atdot bankai līdzekļus.

Lai LAF varētu palielināt iespējas kredītu garantēšanā, tika piešķirta vēl papildu nauda: 1997. gadā no subsīdiju līdzekļiem 500 000 latu, šogad ceram uz 804 000 latu, arī no subsīdiju līdzekļiem. Pagājušajā gadā vēl izdevās piesaistīt naudu no atsevišķu lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas, apmēram 80 000 latu. Visi šie līdzekļi tiek izmantoti garantijām, jo pieprasījums pēc tām pašlaik laukos ir liels. Mēs garantējam ar līdzekļiem, kas novietoti atsevišķā depozītu kontā bankā, kas uzvarēja mūsu izsludinātajā konkursā, lai garantija būtu pilnīgi droša.

Pagājušajā gadā izsniedzām 56 kredītgarantijas kopsummā par 490 000 latu un, pateicoties šīm garantijām, pagājušajā gadā lauku uzņēmēji varēja lauku attīstībai piesaistīt kredītus par apmēram 1,6 miljoniem latu. Šā gada pirmajos trijos mēnešos bijām izsnieguši 62 garantijas par 843 000 latu, un tas lauku uzņēmējiem devis iespēju saņemt kredītus par aptuveni 2,9 miljoniem latu. Šobrīd, provizoriski skatoties, jo aprīļa dati vēl nav apkopoti, esam izsnieguši vairāk nekā 80 garantijas par summu, lielāku nekā 1 miljons latu. Tas liecina, ka pieprasījums pēc kredītiem laukos ir ļoti liels. Tas varētu būt saistīts arī ar to, ka daudzi zemnieki iegādājas jaunu augstražīgu tehniku, ko savukārt veicina subsīdiju nosacījumi. Un te nu mūsu garantijas lieti noder, jo jaunā tehnika ir dārga un daudzu saimniecību īpašumu novērtējums nesedz nepieciešamo summu. Tad ir mūsu kārta palīdzēt.

— Cik daudz zemniekam ir jāmaksā LAF par kredītu garantēšanu?

— Pašlaik mēs no zemnieka neņemam nekādu samaksu. Finanses, kas nepieciešamas mūsu darbības uzturēšanai, sedz depozītu procenti.

— Kuras bankas kredītu ņemšanai zemnieki ir iecienījuši?

— Mūsu fondam ir jābūt noslēgtam līgumam ar banku par to, ka mēs tai varam sniegt garantijas. Pašlaik esam noslēguši līgumus ar četrām bankām — Latvijas Hipotēku un zemes banku, Latvijas Unibanku, Latvijas Krājbanku un Baltijas Tranzītu banku. Līdz šim reāli garantijas esam izsnieguši tikai divām no tām — Latvijas Hipotēku un zemes bankai un Latvijas Unibankai. Tātad šīs arī būs tās bankas, ko iecienījuši zemnieki vai kas labprāt ar lauku uzņēmējiem strādā.

Ja zemnieks ar saviem dokumentiem dodas uz banku un tā ir gatava kredītu dot, bet īpašums kredīta nodrošinājumam nav pietiekams, tad pati banka mūs sameklē un lūdz konkrētajam lauku uzņēmējam garantēt kredītu.

— Kaut arī lauksaimnieku pirmā saskarsme ar tādu lietu kā līzings bija bēdīgi slavenā uzņēmuma "Agrolīzings" kombainu "Sampo" epopeja, kam vēl nav redzams gals, vai zemnieki interesējas arī par iespējām pirkt tehniku uz līzinga?

— Jā, ir interese arī par līzingu, kad garantija tehnikas iegādei ir pati iegādājamā tehnika. Taču arī šajā gadījumā zemniekam jādodas uz vienu no šīm iepriekšminētajām četrām bankām. Pašlaik mēs ar līzinga firmām tiešā veidā vēl nesadarbojamies.

— Vai jums ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, ar kuriem sākāt strādāt jau 1994. gadā?

— Jā, ir. Taču vārdus nosaukt gan es negribētu. Ir daudzi zemnieki, kuriem esam palīdzējuši vairākkārt, — gan ar kredītu, gan garantijām. Redzam, ka viņi gājuši uz priekšu, saimniecības attīstījušās, viss notiek uz labu. Ļoti daudzi mūsu klienti ir arī konkursa "Sējējs" laureāti. Ja paskatāmies "Lauku Avīzē", gandrīz uz katra trešā laidiena pirmā vāka redzams kāds mūsu klients.

— Vai visraksturīgākais iegādes objekts, kam ņem kredītu, ir tehnika? Varbūt kāds ņem naudu, lai iekoptu ilggadējus stādījumus?

— Turpat 90 procentu līdzekļu tiešām ņemti tehnikas iegādei. Pārējais — būvniecībai, jaunu tehnoloģiju iegādei fermās, arī šķirnes mājlopu iepirkšanai. Ilggadējo stādījumu iekopšanas gadījums vēl nav bijis, jo bankas laikam nelabprāt izsniedz kredītus šādai vajadzībai. Viens iemesls ir tāds, ka ilggadējie stādījumi ir diezgan riskanti, un otrs iemesls — ja aizņēmējam nav citu ienākumu avotu, tad atkarībā no stādāmās kultūras divus līdz piecus gadus zemnieks nav pat spējīgs maksāt kredītprocentus.

— Taču, ja šobrīd valsts nepalīdzēs zemniekiem investēt līdzekļus ilggadējos stādījumos, tad arī pēc diviem, pieciem, pat desmit gadiem vismaz šajā jomā būs tikai importētie produkti...

— Iespējams, te vajadzīgs kāds cits valsts atbalsta veids, kas paredzēts tieši ilggadējo stādījumu ierīkošanai. Ceru, ka perspektīvā šīs vajadzības tiks ņemtas vērā, arī izstrādājot subsīdiju nolikumu. Taču te pašiem cilvēkiem, kuri grib ar šo biznesu nodarboties, vajadzētu izrādīt lielāku iniciatīvu.

— Vai jūsuprāt lauksaimniecības krīzes viszemākais punkts jau ir aiz muguras?

— Ja runājam tieši par lauksaimniecību, tad noslēgumam tuvojas tāds process kā zemnieku noslāņošanās. Ir diezgan liela grupa patiesi spēcīgu zemnieku.

Ir arī prāvs vidējais slānis, kam pašreizējos ekonomiskajos apstākļos diemžēl nav lielu attīstības perspektīvu. Šis slānis noteikti varētu labi attīstīties, jo šie zemnieki prot un grib strādāt un ir spējīgi kļūt stabili, kaut arī nelieli, uzņēmēji, ja vien būtu kaut nedaudz lielāks atbalsts no valsts puses.

Taču ļoti liels diemžēl ir to zemnieku slānis, kuri ne vairs cer, ne grib, ne arī varēs izķepuroties no galējas nabadzības. Tie ir izputējušie zemnieki, kuri labākajā gadījumā dzīvo naturālās saimniecības apstākļos un līmenī. Te nepieciešama valsts palīdzība, lai radītu jaunas darbavietas pilnīgi citās nozarēs un lai šie cilvēki varētu sev nopelnīt iztikšanu un arī maksāt nodokļus budžetā. Ja tas nenotiks, nākotnē Latviju sagaida diezgan lielas problēmas.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore