Mēs visi baltijā

Baltijas valstīs runā vienā balsī

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidenti Rīgas pilī 12.maijā

Vakar, 12.maijā, Rīgā kārtējo reizi tikās Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri un Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus. Sarunu noslēgumā prezidenti parakstīja kopīgo komunikē, bet pēc tam tikās ar žurnālistiem. Uzrunājot plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus, Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis teica:

— Es gribu akcentēt mūsu tikšanās nozīmīgumu, jo starplaikā kopš iepriekšējās tikšanās ir pieņemti ļoti svarīgi starptautiski dokumenti, nozīmīgi Baltijas valstīm. Īpaši Igaunijai, ar ko es apsveicu Igaunijas prezidentu. Starplaikā pēc mūsu iepriekšējās tikšanās ir parakstīta ASV un Baltijas valstu harta. Šajā laikā ir izveidojušās sarežģītas attiecības starp Latviju un Krieviju, strauji attīstījušās arī Baltijas valstu ekonomiskās un politiskās attiecības. Šie ir jautājumi, ko pārrunāja trīs prezidenti. Es gribu akcentēt divus momentus: pirmkārt, šīs tikšanās konkrētais mērķtiecīgais raksturs, aicinot mūsu valstu valdības turpināt 9.maijā Ventspilī sāktās sarunas daudz konkrētākā virzienā un, otrkārt, Baltijas valstu solidaritāte, apņēmība rast kopīgus risinājumus ceļā uz Eiropas Savienību un stiprināt mūsu divpusējo sadarbību.

Lennarts Meri:

— Es gribu pie mūsu kopīgā drauga prezidenta Ulmaņa teiktā piebilst, ka šī tikšanās bija Baltijas vienotības simbols. Tā parādīja, ka grūtos brīžos sadarbība starp Igauniju, Latviju un Lietuvu ir vēl labāka. Arī tagad mums ir vēl viens iemesls justies solidārākiem un veikt kopīgus pasākumus. Mēs parakstījām dokumentu par mūsu trīspusējo attiecību prioritātēm. Tā ir mūsu virzība uz Eiropas Savienību un NATO. Mēs arī izteicām stingru atbalstu prezidentam Ulmanim viņa grūtajā darbā. Viņam nāksies arī mēģināt iespaidot parlamentu, lai tiktu palielināts aizsardzības budžets. Es arī zinu prezidenta Ulmaņa personīgo pārliecību par nepieciešamību atcelt nāvessodu. Es šeit gribu atgādināt vienkāršu patiesību: ja mēs gribam iestāties Eiropas Savienībā, tad mums jāņem vērā ES normas. Šai ziņā prezidenta Ulmaņa darbs tieši tagad nebūt nav viegls. Taču Baltijas vienība palīdz atrisināt arī vissarežģītākos uzdevumus.

Valds Adamkus:

— Arī es gribu apliecināt stingru atbalstu prezidentam Ulmanim. Es jums ļoti stingri paziņoju, ka trīs Baltijas valstis ir kopā, cenšas runāt vienā balsī un kopā iet uz Eiropas Savienību un NATO, lai kopā kļūtu par līdztiesīgām vienotās Eiropas loceklēm.

 

Pēc tam trīs Baltijas valstu prezidenti atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

"Latvijas Vēstnesis":

— Nupat Ventspilī Baltijas asamblejā mūsu parlamentārieši secināja, ka Krievijas politiskais spiediens pret Latviju ir jūtami nostiprinājis Baltijas valstu vienotību. Vai jūs piekrītat šādam viedoklim?

Guntis Ulmanis:

— Baltijas vienotība, Baltijas sadarbība, Baltijas valstu aktivitātes nemainās atkarībā no tā, kā uzvedas Krievija. Mēs jau no 1991.gada esam mērķtiecīgi veidojuši savus ārpolitiskos principus, savu ekonomiku, lai šī vienotība pastāvētu. Mēs to turpināsim arī nākotnē.

Valds Adamkus:

— Es, atklāti sakot, neticu, ka jebkādiem ārējiem spiedieniem būtu iespējams ietekmēt Baltijas vienību. Mums ir kopīgi mērķi un kopīgas ārpolitiskās prioritātes.

— Kā jūs vērtējat Krievijas prezidenta Jeļcina runu Ārlietu ministrijā?

Lennarts Meri:

— Mēs sekojām prezidenta Jeļcina šīsdienas runai Ārlietu ministrijā. Mēs izteicāmies, ka Igaunija, Latvija un Lietuva atzinīgi vērtē Krievijas prezidenta paziņojumu par valstu atbildību drošības jomā. Arī mēs esam ieinteresēti palielināt drošību Baltijas reģionā.

Guntis Ulmanis:

— Mēs runājām par to, ka jāturpina aktīvs politiskais dialogs starp Latviju un Krieviju. Mēs iesakām Krievijai beigt iebaidīšanu ar ekonomiskām sankcijām. (Es nelietoju vārdu "sankcijas", jo tie ir tikai draudi ar sankcijām.) Šie draudi nekalpo nevienai tautai. Prezidenta Jeļcina runa šodien Ārlietu ministrijā varētu nozīmēt, ka vienu dienu Latvija un Krievija pie sarunu galda noskaidros pārpratumus, kādi ir radušies, un atjaunosies politiskais dialogs, kāds mums jau pastāvēja līdz šim.

— Vai jūs pārrunājāt arī ar holokaustu un leģionāriem saistīto faktu izvērtēšanu?

Lennarts Meri:

— Tas nav iemesls faktu dramatizēšanai. Neviena tauta nevar dzīvot bez savas pagātnes un no pagātnes nevar izvēlēties to vai citu epizodi, pārējās atstājot iekavās. Un bez pagātnes objektīva izvērtējuma neviena tauta nevar veidot savu nākotni.

Valds Adamkus:

— Piecdesmit gadus Baltijas valstu vēsture ir nepareizi traktēta un melīgi skaidrota. Ir pēdējais laiks, lai atbildīga akadēmiska, starptautiska komisija izvērtētu mūsu pagātnes faktus un apkopotu tos objektīvos secinājumos. Mēs nolēmām to izdarīt visās trīs valstīs.

Guntis Ulmanis:

— Vēsture jau sen prasa objektīvu izskaidrojumu un atspoguļojumu. Jau rīt pēcpusdienā es pie sevis sapulcināšu septiņus vēsturniekus un aicināšu viņus nekavējoties ķerties pie darba.

Jautājums:

— Kas tomēr vainīgs pie Latvijas un Krievijas attiecību pasliktināšanās? Vieni runā, ka Krasts, citi saka, ka žurnālisti. Vieni saka, ka vainīga Krievija, citi — ka Latvija.

Guntis Ulmanis:

— Vispirms es nepiekrītu jūsu teiktajam, ka Latvijas attiecības ar Krieviju pasliktinās. Es domāju, ka šīs attiecības atkal uzlabosies. Būtu ļoti vieglprātīgi meklēt kaut kādu vienu vainīgo. Kādu vienu uzvārdu. Es domāju, ka runa ir vispirms par okupācijas seku pārvarēšanu. Es šeit redzu trīs šīs okupācijas seku pārvarēšanas ceļus. Pirmais ir likumiskais ceļš, ko mēs izdarījām jau 1991. gadā. Otrs ir cilvēciskais ceļš, kas ir daudz sarežģītāks. Tas saistās ar cilvēku apziņu, ar cilvēku domāšanu, ar cilvēku attiecībām. Un šis brīdis ir tieši saistīts ar cilvēcisko uztveri gan no Krievijas, gan Latvijas puses. Un trešais okupācijas seku pārvarēšanas ceļš ir eiropeiskais ceļš. Mēs pa to ejam ļoti aktīvi un pārliecinoši. Un arī tas rada zināmas pretrunas mūsu attiecībās ar kaimiņvalsti.

Un vēl viens no iemesliem varētu būt tas, ka Krievijā ir sarežģītas ekonomiskās problēmas, arī politiskās problēmas. Un tādā situācijā tiek meklēts vainīgais no malas. Un varbūt šis ir daudz pamatotāks iemesls, nekā mēs domājam.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Daugavas ūdeņos, atgādinot Latvijas valsts sākumu

Lielbritānijas Karaliskās flotes karakuģa "Somerset" vizīte Rīgā

Turpinājums

no 1.lpp.

Vēlāk kuģa vadība tikās ar Rīgas Domes priekšsēdētāju Andri Bērziņu un Jūras spēku komandieri jūras kapteini Gaidi Zeibotu. Vakarrīt "Somerset" apkalpes pārstāvji nolika ziedus Daugavgrīvā pie piemiņas akmens 1919.gadā kritušajiem Lielbritānijas un Francijas jūrniekiem. Pēc tam svinīgā ziedu nolikšanas ceremonijā, kurā piedalījās kuģa goda sardze un Latvijas goda sardze, notika pie Brīvības pieminekļa. Bet šodien ap pusdienlaiku fregati "Somerset" apmeklēs Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Šodien un rīt paredzētas futbola un basketbola sacensības starp britu jūrniekiem un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem, kā arī štāba bataljona karavīriem. Vizītes laikā kuģa komanda apmeklēs Rīgas bērnunamus, savukārt kopš vakardienas līdz ceturdienai rīdzinieki pēcpusdienā no pustrijiem līdz sešiem savām acīm var apskatīt "Somerset", uzkāpjot uz tā klāja.

Droši vien būtu pārspīlēts vai pat gluži aplams apgalvojums, ka latvieši bez sabiedroto lielvalstu karakuģu līdzdalības cīņās pret bermontiešu karaspēku nebūtu varējuši izcīnīt un nosargāt savu valstisko neatkarību. Acīmredzot agrāk vai vēlāk galu galā brīvības cīņas vainagotos ar uzvaru. Un tomēr nevar noliegt, ka britu un franču jūrnieku palīdzība topošajai, vāji apbruņotajai Latvijas armijai tieši tobrīd, 1919.gada oktobrī un novembrī, bija īpaši efektīva un lielā mērā izšķirīga.

Te jāatgādina, ka jau 1918.gada decembrī admirāļa Edvīna Aleksandera–Sinklera komandētā britu vairāk nekā 20 karakuģu eskadra iepeldēja Latvijas piekrastes ūdeņos, lai nepieļautu lielinieku iebrukumu Baltijā.

1.decembrī eskadra noenkurojās Liepājā, 12.decembrī nonāca Tallinā, bet 17.decembrī — Rīgā, kur vairāki kuģi palika līdz decembra beigām, bet eskadras lielākā daļa devās atpakaļ uz Liepāju. Tomēr toreiz britu karakuģi tā arī nepiedalījās nekāda karadarbībā. Nebija jau ko aizstāvēt — Latvijas armija mēnesi pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas faktiski vēl nemaz neeksistēja.

Pavisam citāda bija militārā situācija 1919.gada rudenī, kad Latvijas nacionālā armija, sākoties Bermonta karaspēka uzbrukumam Rīgai, jau bija skaitliski visai liela, cīņās rūdīta un ar izcilu kaujiniecisku garu, lai gan trūcīgi apgādāta. Tieši tad, kad pastāvēja vislielākie draudi Latvijas valstij, sabiedroto lielvalstu eskadras — 4 britu un 4 franču karakuģu — atbalsts bija ārkārtīgi nozīmīgs. Sevišķi 1919.gada 15.oktobrī, kad latviešu karaspēka vienības, pateicoties Daugavā noenkurojušos britu un franču karakuģu artilērijas nemitīgajām ugunszalvēm, spēja triecienā ieņemt Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju, tādējādi radot izdevīgas pozīcijas izšķirīgajām kaujām par Rīgas atbrīvošanu. Ļoti liela loma sabiedroto flotes eskadrai bija arī 3.novembrī, sākoties izšķirīgajam uzbrukumam bermontiešu karaspēkam, ko ievadīja un turpmāk sekmīgi nodrošināja britu un franču karakuģu spēcīgā artilērijas uguns. Gan britu, gan franču jūrnieki tajās dienās, ne mirkli nešauboties, drosmīgi cīnījās līdzās latviešu karavīriem par demokrātisku un neatkarīgu Latvijas valsti.

Interesanta un Lielbritānijas Karaliskās flotes tradīcijām raksturīga ir šobrīd Daugavā noenkurotā karakuģa jeb fregates "Somerset" vēsture. Pašreizējais "Somerset" ir jau ceturtais kuģis britu karaflotē ar šādu nosaukumu.

Pirmais bija 80 lielgabalu līnijkuģis, kas uzbūvēts Četemā 1698.gadā. 1702. gada 12.oktobrī tas bija admirāļa sera Džordža Rūka flagmankuģis Vigo līča kaujā, kuras rezultātā 34 franču un spāņu kuģi tika nogremdēti uz sēkļa vai tika sagūstīti. Pirmais "Somerset" piedalījās arī kaujas operācijā pret apvienoto Francijas un Spānijas floti pie Velesas Malagas 1704.gada 13.augustā. Norakstīts 1715.gadā, šis "Somerset" tika galīgi demontēts 1740.gadā Vūlvičā.

Otrs "Somerset" — arī 80 lielgabalu līnijkuģis — tika nolaists ūdenī Vūlvičā 1731.gadā. Kaujas operācijā britu flotes sastāvā tas piedalījās 1744.gada 11.februārī pie Tulonas. Bet jau 1746. gada Četemā to "sadalīja gabalos".

Trešo "Somerset" — 70 lielgabalu līnijukuģi — nolaida ūdenī 1749.gadā Četemā. Desmit gadus vēlāk kuģis piedalījās Luisburgas un Keipbretonailendas ieņemšanā, bet vēl pēc gada ietilpa flotē, kas izcēla krastā ģenerālmajora Džeimsa Volfa armiju lejpus Abrahama augstienes Kvebekā. Kuģis gāja bojā smagā avārijā, 1778.gada 12.augustā uzskrienot uz sēkļa pie Keipkodas, kad tas vajāja kādu franču kuģi — blokādes pārrāvēju.

Tagadējais Viņas majestātes kuģis "Somerset" ir viena no modernākajām Lielbritānijas kara flotes 23.tipa fregatēm. Tas uzbūvēts Klaidas kuģubūvētavā un svinīgi nolaists ūdenī tikai pirms nepilniem četriem gadiem — 1994.gada 24.jūnijā. Jaunās 23.tipa fregates, no kurām "Somerset" ir vienpadsmitā, ir ātri un viegli manevrējami karakuģi, un mūsdienās tie ir britu virsūdens kara flotes galvenais balsts. Uz tiem ir arī smagais bruņojums, ieskaitot vadāmos šāviņus jeb raķetes, un tie ir apgādāti ar pilnīgi datorizētām un augstas precizitātes ieroču vadības, kā arī novērošanas un atklāšanas sistēmām. "Somerset" garums ir 133 metri, lielākais platums — 16 metri, iegrime — 7 metri, tonnāža — 3500 tonnas, apkalpes locekļu skaits — 185, tostarp arī 18 jaunas sievietes. Kuģa nosaukums cēlies no Somersetas grāfistes un hercoga vārda.

Kuģa "Somerset" komandieris kopš šā gada janvāra ir Maikls Kokreins. Viņš dzimis 1959.gadā Skotijā, nācis no dižciltīgas lordu dzimtas ar senām jūrnieku tradīcijām. Maikla Kokreina vecvectēvs ir admirālis lords Kokreins, Dandonaldas pērs, slavens jūras kara flotes komandieris un Dienvidamerikas atbrīvotājs no spāņu kundzības. Maikls Kokreins iestājās Karaliskajā jūras kara flotē 1978.gadā. Gan kā virsnieks, gan kā komandieris viņš ir dienējis uz daudziem karakuģiem dažādās pasaules malās, piemēram, Persijas jūras līcī, Arktikā un Antarktikā, Rietumeiropā, Adrijas un Melnajā jūrā. Šogad pirmos divus mēnešus jaunajā amatā Irānas krīzes laikā Maikls Kokreins pavadīja Arābu jūras karaflotes spēkos.

Pirmdien preses konferencē "Somerset" komandieris atgādināja, ka 1919.gadā britu kara flotes jūrnieki palīdzēja Latvijas pirmajam premjerministram Kārlim Ulmanim izvairīties no vācu gūsta, kad vairākus mēnešus viņa atrašanos uz tirdzniecības kuģa "Saratov" nodrošināja britu karakuģis "Seotsman". Līdz ar to "Somerset" apkalpei būs parādīts liels gods, Kārļa Ulmaņa radiniekam Guntim Ulmanim apmeklējot šo britu karakuģi.

Maikls Kokreins uzsvēra, ka vizītes uzdevums ir nodibināt ciešākus sakarus starp britu un latviešu jūrniekiem. Turklāt būšot konkrētas sarunas par Latvijas jūrnieku turpmāko līdzdalību militārajās mācībās programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros. Kopumā šī vizīte, viņaprāt, vēlreiz uzskatāmi apliecinās Lielbritānijas valdības simpātijas pret dažādās jomās progresējošo Latvijas valsti.

Mintauts Ducmanis,

"LV" nozares redaktors

 

Caur pretrunām uz Baltijas vienību

Sanāksmes Ventspilī — politiķu un diplomātu vērtējumos

"Latvijas Vēstnesis": — Šī bija pirmā Baltijas asamblejas sesija pēc ASV un Baltijas valstu hartas parakstīšanas. Vai 12. sesija parādīja, ka asamblejas darbā sācies kvalitatīvi jauns posms?

Ernests Jurkāns, Baltijas asamblejas prezidija priekšsēdētājs:

— Hartas nozīme un tās iespaids arī uz asambleju ir nenovērtējami. Šis dokuments mums kalpos ilgai realizācijai. Harta mums dod jaunu, pavisam citādu domāšanu. Un es gribu pateikties Igaunijas un Lietuvas delegācijām: izstrādāt Baltijas asamblejas 12. sesijas ceturto rezolūciju par Krievijas Federācijas izteiktajiem apvainojumiem pret Latviju ierosināja mūsu kaimiņvalstu parlamentārieši. Šī rezolūcija ir ļoti korekti un diplomātiski sastādīta. Manuprāt, tā ir uzskatāms piemērs, ka harta jau dod augļus.

Lietuvas delegācijas locekļi Vlads Vilims un Aļģirds Petrusevičus un Lietuvas transporta ministra vietnieks Aļģirds Šakalis:

— Kas jums likās visnozīmīgākais Baltijas asamblejas 12. sesijā?

Vlads Vilims:

— Šeit tika apspriestas daudzas ļoti aktuālas problēmas. Piemēram, es strādāju Ekoloģijas un enerģētikas komitejā. Šīs problēmas visām trim Baltijas valstīm ir kopīgas. Tāpēc arī šajā jomā mēs pieņēmām īpašu rezolūciju.

Turklāt katrā no mūsu valstīm ir arī savas specifiskas problēmas. Arī to risinājumus mēs apspriedām savā komitejā. Jo visas problēmas ir vieglāk atrisināmas kopīgiem spēkiem.

Aļģirds Petrusevičus:

— Esmu priecīgs, ka Baltijas asambleja pieņēma īpašu rezolūciju par Krievijas Federācijas uzbrukumiem Latvijai. Gribu uzsvērt, ka par šādas rezolūcijas pieņemšanu nevienam no mums nebija ne mazāko šaubu.

Aļģirds Šakalis:

— Nepiedalījos Baltijas asamblejas sesijā, bet Baltijas padomes darbā. Taču biju klāt arī dažās Baltijas asamblejas sēdēs, atbildot uz parlamentāriešu jautājumiem par transporta nozares attīstību Lietuvā. Esmu gandarīts, ka izdevās rezolūcijā uzsvērt nepieciešamību uzlabot Baltijas valstu sadarbību infrastruktūras projektos, kas sekmēs mūsu visu integrāciju Eiropas Savienībā. Vispirms tas attiecas uz "Via Baltica" projektu, jo Lietuvas puse tiešām dara visu nepieciešamo, pildot savu saistību daļu. Šim projektam Lietuvā ir pilnā mērā atrasts finansējums — vairāk nekā 80 miljoni dolāru. Mums ir četru gadu plāns "Via Baltica" celtniecībai, kuru mēs noteikti izpildīsim. Mēs, lietuvieši, esam mazliet nobažījušies par šī projekta veikšanu Latvijā un Igaunijā. Un tādēļ ir ļoti labi, ka šeit, Baltijas asamblejā, mēs varējām apspriest arī šādus aspektus.

— Gan Baltijas asamblejas, gan Baltijas padomes sesijā daudz uzmanības tika veltīts pašreizējam Krievijas politiskajam spiedienam pret Latviju, kad tiek izmantoti arī ekonomiskas blokādes draudi. Nāk prātā Lietuvas ekonomiskā blokāde vēl PSRS laikā. Kādus secinājumus jūs, lietuvieši, no tās pieredzes esat izdarījuši? Protams, ir milzīga starpība starp 1990. un 1998. gadu. Taču — vai Lietuvas toreizējā un Latvijas pašreizējā situācijā ir arī kas kopīgs?

Vlads Vilims:

— Kopīgā tomēr ir ļoti daudz. Protams, šoreiz mēs sastopamies ar citādu pieeju. Taču pamata princips ir tas pats vecais — izjaukt Baltijas valstu vienotību. Atklāti sakot, es uzskatu, ka šādi atkārtoti Maskavas centieni ir likumsakarīgi. Mums ar to jārēķinās un allaž jābūt gataviem. Jāanalizē, kādu variantu pret mums kārtējo reizi izspēlēs.

Ne jau velti Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis teica, ka arī Lietuvai jāgaida līdzīgi uzbrukumi. Tie ir centieni sagraut mūsu vienotību. Nupat, piemēram, tika samazināts naftas tranzīts caur Latviju. Bet tajā pašā laikā Lietuvā ieradās Krievijas apgabalu gubernatori un stāstīja: redziet, cik labas attiecības mēs veidojam ar lietuviešiem. Ne tā, kā ar latviešiem.

— Mums, latviešiem, viņi šoreiz ir paredzējuši "slikto zēnu" lomu.

— Jā, šoreiz tā ir iedalīta jums. Un mums visiem uz to ir pastāvīgi jābūt gataviem. Gataviem, ka nākamreiz šīs lomas tiks atkal samainītas.

Aļģirds Petrusevičus:

— Tā ir kliņģera un pātagas politika, ko Krievija cenšas izspēlēt pret Baltijas valstīm. Taču mēs, lietuvieši, uz to neesam iekrituši un uzskatām Baltijas valstu vienotību par nesatricināmu.

Vlads Vilims:

— Un tā mums jādzīvo arī turpmāk. Vienīgais — šādas lielas kaimiņvalsts kampaņas mums ir jāanalizē, jāizprot un jāprognozē. Ja mēs tās neprognozēsim, var rasties tiešām lieli sarežģījumi.

Aļģirds Šakalis:

— Es šajā jautājumā pilnībā atbalstu abus mūsu Seima deputātus. Ļoti labi atceros Lietuvas situāciju 1990./1991. gadā, jo tieši tad sāku strādāt Lietuvas transporta ministrijā — es tur nonācu tieši no "Sajūža". Bet tolaik starp mums, trim Baltijas valstīm, tomēr bija ciešāka savienība. Acīmredzot ir jāstiprina ne vien ekonomiskā sadarbība, bet arī mūsu idejiskā vienotība. Vajadzētu atjaunot tā laika sajūtu, kad bijām plecu pie pleca un mūsu rīcību ļoti cieši iespaidoja tieši šī pleca sajūta. Es gan negribu teikt, ka mums tagad nebūtu laba sadarbība, tomēr tā nav tik laba kā 1990./1991. gadā.

— Tagad, kad Latvija, Lietuva un Igaunija ir atjaunojušas suverenitāti, katrai valstij jādomā par savām ekonomiskajām interesēm. Un dažkārt tieši šajā plāksnē mūsu intereses krustojas. Diemžēl tā ir arī Latvijai ar Lietuvu.

Vlads Vilims:

— Jā, jums, protams, ir taisnība. Tā tam arī jābūt. Taču es uzskatu, ka šādos nopietnos brīžos, kad vienai no mūsu valstīm sāk uzbrukt tāda liela valsts kā Krievija, mums savas iekšējās pretrunas jeb interešu atšķirības ir jānoliek pie malas un jāapvienojas kā agrāk — Baltijas valstu vienotības apliecināšanai.

— Acīmredzot mūsu ekonomiskās intereses izpaužas katras valsts dažbrīd atšķirīgā taktikā, kam pāri stāv stratēģiskais uzdevums — Baltijas valstu vienotība savas suverenitātes nosargāšanai.

Aļģirds Petrusevičus:

— Tieši tā. Konkurence ir konkurence, un tā starp mūsu valstīm pastāvēs vienmēr. Taču konkurence nedrīkst aizēnot mūsu vienotību, kas ir vitāli svarīga arī visu trīs Baltijas valstu neatkarības nosargāšanai.

Juhans Haravē, Igaunijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā:

— Man šī ir pirmā piedalīšanās Baltijas asamblejas sesijā. Domāju, tā notiek ļoti nozīmīgā laikā un tai ir liela nozīme trīs Baltijas valstu tālākajā sadarbībā. Sesijā valdīja ļoti draudzīga labas sadarbības gaisotne.

Rimants Karazija, Lietuvas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā:

— Es pārsvarā piedalījos mūsu premjerministru sarunās. Tika apspriesti ļoti nozīmīgi jautājumi, un man radās ļoti labs iespaids. Arī Baltijas asamblejā apspriesti ārkārtīgi svarīgi jaut ājumi, piemēram, par ērtāku mūsu robežu šķērsošanu. Tiesa, visos jautājumos gan netika pieņemti galīgie lēmumi, taču svarīgi, ka viss ir procesā, kustībā, attīstībā.

Par Baltijas asambleju es teiktu — cilvēkiem vajag "berzēt pieri pret pieri", tad rodas tie labākie risinājumi. Uzskatu, ir ļoti svarīgi un ļoti nozīmīgi, ka mēs kopīgi apspriežam mūsu kopīgās problēmas.

Atis Sjanīts, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Lietuvas Republikā:

— Latvijā un lielā mērā arī Lietuvā masu mediji cenšas nostiprināt stereotipu, ka Baltijas vienība nedarbojas, ka tās institūcijas ir virspusējas. Es domāju, būtu ļoti labi, ja arī žurnālisti būtu klāt premjeru tikšanās reizēs un redzētu, cik konkrētus jautājumus un cik lietišķā atmosfērā mūsu valdību vadītāji apspriežas. Konkrēti šodien, 9. maijā, tika spriests par kādiem septiņiem līgumiem, kas ļoti konkrēti skar mūsu valstu iedzīvotājus. Tā jau arī ir tā Baltijas vienība. Un nevajag domāt, ka vienmēr un visos jautājumos visi viedokļi sakritīs. Tā mūsdienu pasaulē būtu pilnīgi neiedzīvināma lieta.

Es nezinu, kāpēc masu informācijas līdzekļi grib iedzīvināt šādu aplamu stereotipu par Baltijas vienību. Un pret stereotipiem jau ir grūti cīnīties. Taču es ceru, ka ar laiku mēs augsim un iegūsim vārdiem "Baltijas vienība" jaunu saturu. Tagad mums liekas, ka katras ekonomisko interešu nesaskanēšanas reizē Baltijas vienība brūk.

Gints Jegermanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Igaunijas Republikā:

— Igaunijas prese pret Baltijas vienību izturas diezgan veselīgi. Jo brīdī, kad Latvijai bija grūti brīži attiecībās ar Krieviju, skaidri parādījās, ka kopējā sapratne ir. Ka grūtības vienai Baltijas valstij ietekmē visas Baltijas valstis. Un tieši žurnālisti mudināja Igaunijas valdību aizstāvēt Latviju. Un Igaunijas valdība arī ļoti daudz darīja Latvijas labā sarunās ar dažādām Eiropas Savienības valstīm. Tas gan netika īpaši skaļi deklarēts.

Aivars Lembergs, Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs:

— Līdz šim Baltijas asamblejas sesijas notikušas Baltijas valstu galvaspilsētās. Tagad šī tradīcija tika lauzta. Vai tiesa, ka Ventspils izraudzīta pēc jūsu ieteikuma?

— Jā, tā bija. Kad uzzināju, ka Baltijas jūras valstu padomes sēde notiek Visbijā, mazā Gotlandes salas pilsētiņā, kas ir ievērojami mazāka par Ventspili, es to uztvēru kā vēl vienu atgādinājumu: valsts — tā nav tikai galvaspilsēta. Tāpēc arī es ar šādu iniciatīvu esmu griezies pie Valsts prezidenta, Ministru prezidenta, pie Saeimas un Ārlietu ministrijas, ka svarīgus starptautiskus pasākumus vajag rīkot arī ārpus Rīgas. Proti, Ventspilī. Un vienā no šādām reizēm, tiekoties ar Saeimas deputātiem, izskanēja doma, ka Ventspilī varētu notikt Baltijas asamblejas prezidija sēde. Tā arī tika sarīkota šeit, un tad arī BA prezidijs, iepazīstoties ar situāciju Ventspilī, nosprieda, ka šeit ir labi apstākļi, un nolēma rīkot Baltijas asamblejas 123. sesiju mūsu pilsētā. Tas bija mūsu, ventspilnieku, piedāvājums un asamblejas prezidija izvēle.

— Jūs piedāvājāt BA sesijas norisei tieši Ventspils Biznesa centra telpas?

— Jā, viņi apskatīja mūsu Biznesa centru, iepazinās ar mūsu viesnīcu. Un es tagad ceru, ka ar šo mēs būsim iedibinājuši jaunu tradīciju — ka svarīgi politiski pasākumi notiek arī provincē.

— Baltijas asamblejas sesijā daudz tika runāts par Krievijas politisko spiedienu pret Latviju, īpaši par ekonomisko sankciju draudiem. Vai Ventspils kā nozīmīgākā naftas tranzīta pilsēta Latvijā reāli izjuta šos Krievijas ekonomiskos pasākumus pret Latviju? Vai tie ir reāli ekonomiskie pasākumi vai vairāk populistiski lozungi?

— Šie draudi ir reāli — to jūt visās nozarēs. Kaut vai Ventspils zivju konservu kombinātā. Zivju ieguvēji, zivju apstrādātāji. Arī kokrūpnieki, kas eksportē savu preci uz Austrumiem, izjūt šo jauno situāciju. Un arī tranzīta jomā šis spiediens ir jūtams. Bet man liekas, ka no šīs politiskās krīzes Latvijas un Krievijas attiecībās mēs būsim izkļuvuši, izpildot Eiropas Savienības un EDSO rekomendācijas un pieņemot grozījumus pilsonības un valodas likumā. Pēc tam, vasaras beigās, situācija jau varētu būt daudz labāka nekā pirms šīs krīzes.

Arnolds Rītels, Baltijas asamblejas prezidija līdzpriekšsēdētājs, Igaunijas delegācijas vadītājs:

— Rītela kungs, Latvija jūs pazīst un ar siltu vārdu atceras vēl no mūsu, baltiešu, dziesmotās revolūcijas laikiem. Jūs esat arī viens no Baltijas asamblejas dibinātājiem, BA veterāns. Kas jums liekas būtiskākais šajā sesijā?

— Es teiktu, ka Baltijas asamblejā ir noslēdzies viens noteikts un sācies jauns posms. Ne vien tāpēc, ka mūsu valstis nav iekļautas to skaitā, ko vispirms uzņems NATO. Tajā pašā laikā viena no Baltijas valstīm ir jau uzaicināta sarunām par Eiropas Savienību, par iestāšanos šajā organizācijā. Tas mūsu valstīm ir ļoti svarīgi. Tāpēc, domāju, mums tas jāņem vērā nākamajā periodā, kad Igaunija būs Baltijas asamblejas prezidējošā valsts. Un arī visā turpmākajā darbā. Lai plašāk un efektīvāk izmantotu visas integrācijas iespējas gan mūsu virzībā uz Eiropas Savienību, gan uz NATO. Lai, cik vien iespējams, paātrinātu šos procesus. Es tagad izteikšu savu personīgo viedokli. Mēs pašlaik daudz strādājam, lai harmonizētu savu likumdošanu ar Eiropas Savienības standartiem. Bet es uzskatu, ka pašlaik, kad mēs jau noslēdzām šo posmu, mums ir jāpaātrina savas ekonomikas integrācija Eiropas Savienībā. Taču, reāli raugoties uz šo integrācijas procesu, jāsecina, ka mūsu komunikācijas, kaut vai elektroenerģija un gāzes saimniecība, kā arī ceļi un transporta sistēma kopumā, joprojām ir saistīti ar citiem bijušajiem PSRS reģioniem, vispirms ar Krievijas komunikāciju sistēmu. Bet tas nozīmē, ka mēs joprojām esam pakļauti Krievijas monopolistiskam diktātam.

— Esam zināmā mērā atkarīgi no lielās kaimiņvalsts, un vajadzības gadījumā šī valsts var pašreizējo situāciju izmantot politiskam spiedienam pret kādu no Baltijas valstīm, kā tas pašlaik notiek ar Latviju.

— Tieši tā. Tāpēc mums jāpaātrina mūsu komunikāciju sistēmas integrēšana Rietumu komunikāciju sistēmā. Vispirms mums vajag savu komunikāciju sasaisti ar Ziemeļvalstu komunikācijām un tad arī ar pārējo Rietumu komunikāciju sistēmu. Tad mums, Baltijas valstīm, būs, stratēģiski runājot, pašiem sava iekšējo lokveida komunikāciju sistēma, bet tās flangi būs attiecīgi saistīti gan ar Austrumiem, gan Rietumiem. Tā jau būs īsta tirgus saimniecība. Jo mēs varēsim izvēlēties, no kurienes ņemt resursus, kur tie ir lētāki. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši elektroenerģijas jomā. Šo mūsu valstu attīstības posmu vajadzētu paātrināt.

Runājot par komunikāciju attīstību, vajadzētu paātrināt automaģistrāles "Via Baltica" būvi, arī paātrināt mūsu ostu attīstību. Pagaidām vēl ir relatīvi vāji attīstīts mūsu aviotransports, mēs vēl izmantojam daudz ārzemju firmu. Protams, arī tas ir risinājums, tomēr mums vairāk jādomā par savām iespējām.

Tas tagad ir svarīgs Baltijas asamblejas uzdevums — stratēģiski paraudzīties uz priekšu, uz mūsu kopīgo attīstības ceļu plašākā skatījumā, un tad arī pieņemt attiecīgus politiskos lēmumus. Lai mūsu ministru padomes varētu šo procesu mērķtiecīgi vadīt un padziļināt.

Es arī uzskatu, ka mums nepieciešami labi kontakti ar ASV un Baltijas hartas struktūrām. Jo tas ir ļoti svarīgi mūsu valstu drošībai.

Labi, ka starp mūsu valstīm jau ir laba militārā sadarbība "Baltbat" ietvaros. Tagad šo sadarbību vajadzētu paplašināt, ieskaitot Igaunijas "Kaitseliit", Latvijas Zemessardzes un attiecīgas Lietuvas aizsardzības organizācijas sadarbību. Vajadzētu arī visām trim Baltijas valstīm centralizēti iepirkt vienādus, NATO standartiem atbilstošus ieročus — tas iznāktu daudz lētāk un būtu arī stratēģiski pareizāk. Pagaidām tā nenotiek. Katra valsts ir pirkusi ieročus, kur varējusi. Līdz ar to tas iznācis dārgāk, un atšķirīgais bruņojums Baltijas valstīm ir arī stratēģiski daudz neizdevīgāks.

Baltijas valstu sadarbība ir stratēģisks un līdz ar to prioritārs mūsu valstu politikas aspekts. Tā sekmē mūsu virzību uz Eiropas Savienību un NATO.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Vēl par notikumu — 4.lpp.

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Domubiedri vai ideju saskarsmes partneri

Laikraksta "Postimees" kultūras pielikumā "Kultuur" — Igaunijas uzņēmēju un politiķu viedokļi

"Kultuur" (K):

Cik lielā mērā izpaužas trafarets "igauņu biznesmenis"? Kur saskaras prestiža un interešu robežas?

Ādo Lūkass (Ā.L.):

— Reiz bija ideja: biznesa cilvēki varētu nopirkt igauņu autoru romānus nevis par simt, bet, teiksim, par pieciem tūkstošiem kronu. Pats biju viens no šiem pircējiem, bet diemžēl šo pircēju bija nedaudz.

— Cik daudz laika paliek kultūrai?

Ā.L.:

— Par nožēlošanu, maz. Pēc iespējas apmeklēju teātri un koncertus, daiļliteratūrai nav bijis laika pieķerties.

— Kas jūsu izpratnē ir kultūra?

Ā.L.:

— Saprotu to plašā izteiksmē. Es neesmu tik dziļi kultūras cilvēks, lai koncentrētos kādam konkrētam mākslas virzienam vai nozarei.

— Vai biznesmeņi un kultūra ir viens otru izslēdzošas parādības?

Ā.L.:

— Es tā nedomāju. Bizness rada arī kultūras norisēm būtisku patērētāju sabiedrību, un daudzi biznesmeņi tieši vai netieši sponsorē kultūru.

— Ko jūs domājat par kultūras sponsorēšanu?

Ā.L.:

— Domāju, ka daļa kultūras jau sāk izdzīvot, piemēram, glezniecība. Arī teātros situācija ir uzlabojusies, jo zāles ir vairāk vai mazāk pilnas. Bet ir tādas kultūras nozares, kurām klājas ļoti grūti, vispirms — domājot par rakstniekiem un dzejniekiem. Manuprāt, viņi ir vissliktākajā situācijā un viņiem vispirms būtu vajadzīgs pabalsts.

Esmu ar Paulu Ēriku Rummo risinājis jautājumu par atbalstu kultūrai. Radās ideja, kuru mēs arī centāmies likt lietā: biznesmeņi varētu nopirkt vienu grāmatu nevis par simt kronām, bet gan par pieciem tūkstošiem kronu.

Sīms Kallass (S.K.):

— Tāda mēroga biznesmeņu, kas uzturētu kādu kultūras centru vai kultūras nozari, mums nav, un domāju, ka tik drīz arī nebūs.

— Cik daudz laika atliek kultūrai?

S.K.:

— Bieži vien kultūras pasākumi paliek neapmeklēti, lai gan tieši pēdējā laikā tiem rodas vairāk laika. Esmu bijis visos "Estonia" iestudējumos, drāmas teātrī mazāk, bet vēl mazāk pilsētas teātrī. Tas ir slikti. Apmeklēju koncertus, noteikti apmeklēšu džeza festivālu. Man pret šo mūzikas žanru ir īpaša attieksme. Tēvs bija muzikants, pats arī kādreiz spēlēju, bet nopietnai muzicēšanai ir pietrūcis talanta.

No daiļliteratūras pēdējo lasīju Anatola Fransa romānu "Bergera kungs" un nesen arī A.H. Tamsāres "Zeme un mīlestība" 3.un 4.sējumu.

— Vai biznesmeņi un kultūra ir parādības, kas viena otru izslēdz?

S.K.:

— Šis apgalvojums nav patiess. Es parasti šāda veida sarunās esmu vaicājis: vai kultūras darbiniekiem bizness ir svešs? Vai kultūras darbinieki nav ieinteresēti labos ienākumos? Ja biznesā ir konkurence par labākiem ienākumiem, tad es esmu pamanījis, ka kultūras konkurence par kādu ienesīgu valsts pasūtījumu nemaz nav mazāka.

Pazīstu biznesmeņus, kuriem tiešām kultūra un ķermeņa kultūra ir viens un tas pats. Ar viņiem nevar runāt ne par grāmatām, ne par izrādēm, ne par koncertiem. Bet es pazīstu arī biznesmeņus, kas ļoti interesējas par kultūru. Protams, ka biznesa cilvēks ir ļoti aizņemts un kultūrai atliek mazāk laika, tās patērēšana nav tik pamatīga. Kultūras cilvēks ar interesi seko visādiem eksperimentāliem iestudējumiem, bet vienkāršais kultūras patērētājs līdz tam nespēj nonākt. Bet tāda diferencēšanās jau ir visās nozarēs.

Kādēļ tāda izpratne ir radusies? Katrā kopumā arvien acīs duras atšķirīgas parādības. Acīs jau duras tieši šie plašu dzīves stilu proponējošie biznesmeņi. Tie, kas nodarbojas ar nopietnu biznesu un pelna daudz, ir atturīgi un interesējas par kultūru.

— Cik daudzi biznesmeņi patērē kultūru sava prestiža dēļ?

S.K.:

— Koncertus un teātra izrādes apmeklē arī prestiža dēļ. Bet tajā pašā laikā varu apgalvot, ka daudzi biznesmeņi tikai prestiža dēļ vien kultūru nepatērē.

— Vai ārzemju braucienos esat nonācis kultūras vidē?

S.K.:

— Ja vien iespējams, cenšos apmeklēt teātra izrādes vai koncertus. Vairāk ir laimējies Londonā un Vašingtonā. Londonā esmu apmeklējis dažus simfoniskās mūzikas koncertus, redzēju ļoti savdabīgo "Sikspārni" un tagad tik populāros mūziklus "Kaķi" un "Mis Saigona". Vašingtonā Pasaules bankas gada konferences programmā bija arī Mstislava Rostropoviča vadītā simfoniskā orķestra koncerts.

— Ko jūs domājat par kultūras sponsorēšanu?

S.K.:

— Esmu kultūru atbalstījis, kaut gan ne ar īpaši lielām summām. Vispār sponsorēšana ir sarežģīta. Piemēram, gadās kāds liels kultūras pasākums, kam nepieciešams sponsors, bet tajā pašā laikā ir biržas krīze un vairs nav brīvas naudas kultūras atbalstam.

Ticu, ka sponsorēšana Igaunijā ir plaši izplatīta. Pazīstu biznesmeņus, kuri atbalsta drošus kultūras projektus vai arī sarīko pasākumus, kuros tiek uzaicināti kultūras darbinieki. Domāju, ka Igaunijas biznesmeņu brīvās naudas iespējas ir diezgan ierobežotas.

Kultūra pati sevi Igaunijā nevar uzturēt. Tāda mēroga biznesmeņu, kuri varētu atbalstīt kultūras centru vai kultūras nozari, Igaunijā nav. Domāju, ka tik drīz tādu arī nebūs. Līdz zināmiem procentiem sponsorēšana ir atbrīvota no nodokļiem. Bet tas ir diskutējams jautājums, jo, ja sponsorēšanu pavisam atbrīvos no nodokļiem, tad būs grūti novilkt robežu, kas ir kultūras sponsorēšana un kas — vienkārši naudas novirzīšana sāņus.

Tīts Vehi (T.V.):

— Man labākā mūzika ir automašīnas motora labs troksnis, kad visas sistēmas kārtīgi darbojas. Arī tā ir sava veida māksla...

— Cik daudz laika paliek kultūras patēriņam?

T.V.:

— Pēdējos astoņos gados esmu nodarbojies ar Igaunijas valsts investīcijām. Pārējam bijis bezgala maz laika. Četrpadsmit stundas dienā esmu strādājis valsts darbu. Novārtā palikusi ģimene, kultūra un sports.

Tagad atkal esmu kļuvis par cilvēku un man ir diezgan laika arī sev. Lasu interesantas grāmatas. Daudz dvēseliska prieka guvu no Reiha "Pasaule bez robežām" un Jana Krankauera "Retinātā gaisā" par 1996.gada Everesta ekspedīcijas neveiksmi. Pēdējā laikā esmu bijis slēpot Austrijā un Amerikā, bet nākamajā nedēļā gribu apmeklēt divas teātra izrādes.

Uz izstādēm eju samērā reti, bet, kad esmu ārzemēs un ir nedaudz laika, tad vienmēr cenšos apmeklēt kādu galeriju.

— Kāda ir kultūra ārzemēs?

T.V.:

— Ja gadās būt, piemēram, Parīzē, tad īsts kultūras pārdzīvojums ir sēdēt kādā stūra kafejnīcā ar lieliem logiem un raudzīties uz Parīzi.

— Ko jūs domājat par kultūras sponsorēšanu?

T.V.:

— Igaunija arī šajā jomā attīstās. Vispirms bisnesmeņiem pašiem ir jātiek uz kājām. 1992.gadā, cik atceros, bija benzīna krīze. Toreiz teicu, ka rallijs Igaunijā nekad neatgriezīsies. Bet tagad Igaunijā brauc ar vismodernākajām, visjaudīgākajām un visvairāk benzīnu patērējošām mašīnām.

Tieši tāpat bija sociālisma beigu posmā, kad katrs kaut cik normāls uzņēmums algoja vismaz vienu mākslinieku. Manai dārgajai Valgas autobāzei pat bija divi ar pusi. Tad tie visi tika atlaisti, jo nesot zaudējumus, bet tagad atkal ar to sāk nodarboties.

Sponsorēt var tie, kuriem pēc savu mērķu īstenošanas kaut kas paliek pāri. Sponsorēšana Igaunijā tikai pašlaik sāk izplatīties, bet tā nav pietiekama tiem, kam tā vajadzīga.

— Vai biznesmeņi un kultūra ir viena otru noliedzošas parādības?

T.V.:

— Es neesmu tik kategorisks. Man bija laba sajūta, kad, būdams premjers, varēju atbalstīt kultūru.

Man ir laba sajūta arī par to, ka amerikāņi iedeva ap 100 000 dolāru un dāņi 10 miljonus kronu teātra "Estonia" remontam, ka Tallinas domē varēju atbalstīt priekšlikumu par Tallinas pilsētas teātra remontu.

Parbo Juhņēvičs (P.J.):

— Ikdienas dzīve pašreizējā Igaunijā ir tik sarežģīta, ka biznesmenim nav laika kultūras patēriņam.

— Cik bieži apmeklējat kultūras pasākumus?

P.J.:

— Laika ir maz. Priekšroku dodu teātrim un vispirms operai. Esmu daudz braukājis pa pasauli. Pēdējo reizi tur skatījos "Rigoleto", šķiet, Vīnē. Par pēdējo Igaunijā redzēto izrādi palikšu atbildi parādā.

— Vai, dodoties uz ārzemēm, plānojat arī kultūras pasākumu apmeklējumus?

P.J.:

— Ārzemēs teātrī nokļūstu biežāk nekā šeit, tur kultūrai ir vairāk laika. Lielo vizīšu laikā ir arī īpaša kultūras programma. Pirms mēneša Kijevā tikos ar kolēģiem un vakara programma bija "Karalis Līrs", gan ukraiņu valodā, bet ar tulkojumu krievu valodā.

— Cik plašs jums ir jēdziens "kultūra"?

P.J.:

— Kultūra sākas no cilvēka iekšējās ētikas un nokļūst tā ikdienas dzīvē. Varu teikt, ka Igaunijā šis līdzsvars ir izjaukts.

— Vai ir cerība, ka kaut kas mainīsies?

P.J.:

— Ticu gan. Piemēram, ārzemju firmas cita starpā ievieš šeit arī savu ētiku un kultūru. Tas nenozīmē, ka šejienes biznesmeņi nevēlētos iet klausīties labu mūziku, bet šī kultūra neiesniedzas biznesa ētikā.

— Vai biznesmeņi un kultūra noliedz viens otru?

P.J.:

— Kā nu kurš un kad to saprot.

— Kā jūs komentētu to, ka biznesmeņi kultūru patērē prestiža dēļ?

P.J.:

— Ja cilvēks, piemēram, uz koncertu iet pret savu gribu, tad tas ir sarežģīts pārbaudījums. Jūtu līdzi šādam cilvēkam. Var jau būt, ka ir biznesmeņi, kas grib "zīmēties", bet citādi nevar nokļūt uzmanības centrā... Man šādu paziņu nav.

— Ko jūs domājat par kultūras sponsorēšanu?

P.J.:

— Domāju, ka sponsorēšanai ir jākļūst par sistēmu un daudz plašāku nekā pašreiz. Kaut kādā mērā kultūru atbalsta daudzas firmas. Igaunijas dzelzceļš līdz šim nav varējis būt sevišķi devīgs. Esam kultūras cilvēkus atbalstījuši galvenokārt ar biļetēm. Kā pēdējais — mūsu atbalstīts, kamerkoris koncertēja Jekaterinburgā.

Malle Ēnmā (M.Ē.):

— Kad "jaunie biznesmeņi" tikko sāka rasties, tad man teātrī "Estonia" pazīstama garderobiste stāstīja, ka ļoti prestižos pasākumos apmeklētāju pirmie jautājumi bijuši: kur atrodas bufete un kur ir tualete?

— Cik daudz laika paliek kultūrai?

M.Ē.:

— Ne jau daudz, bet mani bērni ir teātrī, viens kā skatītājs, otrs — kā spēlētājs.

— Kas jums saistās ar jēdzienu "kultūra"?

M.Ē.:

— Kultūra ir saistīta ar atsevišķām tautām, atsevišķām valstīm un ir daudz, daudz plašāka nekā tikai teātris, grāmata vai kino. Arī tas, ar ko patlaban nodarbojas prezidents, pat mājas izdaiļošana, īstenībā ir kultūra.

— Ko jūs domājat par kultūras sponsorēšanu?

M.Ē.:

— Sponsorēšana varētu būt daudz labākā līmenī. Piemēram, Virumā komercbanka savā laikā sponsorēja Virumā Kultūrkapitāla fondu un Rakveres teātri. Ar Virumā Kultūrkapitāla fondu esam atbalstījuši daudzus atsevišķus projektus. Man vislielākais un skaistākais rādītājs ir tas, ka varējām atbalstīt mazo un mazpazīstamo Īzaka muzeju.

— Vai kultūra noteikti būtu jāsponsorē? Varbūt tā pati varētu sevi uzturēt?

M.Ē.:

— Domāju, ka tas nav iespējams. Varbūt būtu pareizāk, ja būtu dažādi mērķa kapitāli, mērķa fondi, kas uzņemtos sponsorēt kādu kultūras apvienību, izdevniecību vai kādu teātri. Katrā ziņā patlaban varētu būt visai atšķirīgi risinājumi. Dzīve parādīs prioritātes, kas tagad ir tikai nojaušamas.

Lauku dzīves attīstība — solījumi un pašreizējā skarbā realitāte

Igaunijas lauksaimniecības ministrs Andress Variks par savas zemes tagadni un iespējamo nākotni

Pagājušā gada oktobrī jau bija gatavs likumprojekts parlamenta vērtējumam lauku dzīves attīstīšanai. Tagad tajā ir iestrādāti būtiski labojumi un papildinājumi. Šo likumu pēc akcepta valdībā tuvākajā laikā varēs iesniegt parlamentā.

Likumprojektā ir pamatvirzieni un kritēriji. Saskaņā ar tiem varēs attīstīt dzīvi laukos. Tajā ir formulēta arī procedūra kādā veidā savu darbu koordinēs pašvaldības un ar lauku dzīvi saistītās ministrijas.

Likumprojekts dod pilnīgu priekšrakstu ne tikai par uzņēmējiem, bet arī par sociālās, kultūras un izglītības sfēras attīstību laukos. Ir arī norādījumi līdzsvarotai attīstībai un palīdzībai nozarēs, kurās tirgus attiecības pagaidām nedarbojas.

Zeme prasa izglītotus un lauku dzīvi cienošus cilvēkus. Tā priekšnoteikums ir jaunatnes palikšana laukos. Likumprojekts paredz papildu atvieglojumus jaunajiem zemniekiem.

Likumprojekts satur arī atvieglojumus skolotājiem, pierobežu iedzīvotājiem, pārceļotājiem dzīves vietas maiņas nolūkā, kultūras un sabiedriskās dzīves atbalstīšanai u.c.

Atbalsts tiek sniegts arī darbības dažādošanai, jaunu darbavietu radīšanai, pamatojoties uz atbilstošu mērķprogrammu vai projektu.

Politiķi, kuri runā par atvieglotiem kredītiem kā par vienīgo attīstības iespēju, noklusē to, ka šis modelis ir reāls tikai tad, ja ir stabila ekonomika, kurā ir izpildīti konkurences noteikumi.

Domāju, ka tas laiks, kad tika diskutēts par pabalstu sniegšanas pamatkritērijiem ir pagājis.

Šīs problēmas jau ir pārrunātas gan valdībā, gan ražotāju starpā. Pērn valdība apstiprināja kapitālieguldījumu atbalsta kārtību. Saskaņā ar to atbalstu saņems konkrēti biznesa projekti, ja šo projektu īstenošanas rezultātā uzlabosies lauku viensētu vai uzņēmēja ekonomiskais stāvoklis vai konkurences spēja.

Man ir patīkami apzināties, ka lielākā daļa politiķu ir sapratuši, ka jāceļ tilts pāri tam bezdibenim, kas ir radies starp pilsētām un laukiem. Pašlaik nepietiek ar labiem solījumiem, attīstības programmām, ceļu un sakaru tīkliem, lai šo bezdibeni pārvarētu. Arī mazais un vidējais uzņēmējs kā pārticības mugurkauls var attīstīties tikai tad, ja par to ir ieinteresēti uzņēmēji un bankas.

Lauku dzīvi neattīstīs arī partiju priekšvēlēšanu solījumi. To var izdarīt, tikai pamatojoties uz likumiem, finansēm un, radot labvēlīgu ekonomisku sabiedrību. Ekonomisko sabiedrību neveido tikai lauksaimniecības produktu ražotāju un uzņēmēju attiecības, bet gan Eiropas un visas pasaules ekonomiskā sabiedrība. Esmu vairākkārt pievērsis uzmanību tam, ka pārlieku liberālās tirdzniecības politika izraisa cenu un stimulu pārstrukturēšanos par sliktu lauku dzīvei, bet izdevīgu apkalpojošam sektoram.

Varu apgalvot, ka lauksaimniecības produktu zemo cenu uzturēšana ir mazefektīvs pabalsts, jo tas nav paredzēts nabadzīgajiem, bet gan cilvēkiem ar atšķirīgu ienākumu līmeni un soda sabiedrību, kas dzīvo zem vidējā iztikas līmeņa. Tādēļ arī budžeta situācija ir dārgāka nekā pārtikas palīdzība tiem, kam tā ir nepieciešama.

Tomēr ir nožēlojami, ka turpinās spekulācija ar patērētāju interesēm. Zemas cenas pievilina pircējus, bet tas nozīmē arī zemākus uzņēmēju ienākumus, zemākas algas un nodokļus, līdz ar to arī zemākas pensijas. Uzņēmēji nespēj investēt ražošanas paplašināšanu un tādēļ zaudē konkurences spējas. Tas savukārt izraisa darba vietu samazināšanos un palielina to cilvēku skaitu, kam ir nepieciešama palīdzība.

Esam brīvprātīgi pametuši iespēju tirgoties ārējā tirgū, kurā ekonomiskās attiecības neveido tikai tirgus, piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, bet arī politiskie lēmumi.

Nākas piekrist tam, ka atšķirības novados, lauku un pilsētu pretstats ir radies no vienkāršotas ideoloģiskas izpratnes.

Es arī līdz šim esmu pievērsis uzmanību tirgus ekonomikas negatīvajai ietekmei darba spēka un kapitāla tirgus veidošanā. Es neatklāšu neko jaunu, jo mēs šeit atkārtojam Lielbritānijas gadsimtiem vecas kļūdas, kad rūpnieku spiediena dēļ tika pazaudēta lauksaimniecības ražojumu iekšējā tirgus aizsardzība. Līdz ar to izzuda mazās un vidējās fermas, kurām nebija brīvu līdzekļu un iespēju.

Pašlaik klusē vairāki populāri politiķi, kuri ir bārstījuši vilinošus lozungus par lauksaimniecības attīstību. Pašreizējā situācijā atliek cits variants: nodokļu maksātājiem jāiet pa dārgu ceļu neizdevīgus konkurencnoteikumus kompensēt ar pabalstiem.

Ja mēs patiesi esam novērtējuši tradicionālo lauku dzīvi, mums pierasto novadu kultūru, tīru dabu un vidi, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību laukos, tad mums ir jāatrod iespēja, kā un ar kādiem līdzekļiem to panākt, turklāt rūpēties arī par to, lai tiktu izpildīti ārējās konkurences noteikumi.

Lauki un pilsēta ir mūsu likteņa biedri. Ja attīstīsies dzīve laukos, attīstīsies arī cilvēciski draudzīga sabiedrība, kas ir mūsu kopīgā bagātība.

Tagadnes zemkopji — bijušie izraidītie pilsētnieki

Lietuvā daudzi savu tēvu un vectēvu bijušo zemes īpašumu mantinieki atgriežas savu senču mājās

Pagājušajā gadā daudzi Lietuvas pilsētu iedzīvotāji sākuši saimniekot laukos. Lielākā daļa no viņiem iekārtojušies uz atgūtās, kādreiz viņu tēviem vai tēvutēviem piederējušās zemes. Bieži vien šādi jaunsaimnieki mēģina nodarboties ar kaut ko netradicionālu, tādu, kas parastam laukkopim nav pa spēkam, piemēram, ar sēklaudzēšanu.

Parasti itin drīz kļūst skaidrs, ka šāds bizness ir pārāk dārgs un neizdevīgs, un tad tiek izmēģinātas citas iespējas. Viena no tām — ogulāju audzēšana. Speciālisti uzskata, ka viens no ienesīgākajiem biznesa veidiem, kurš var nodrošināt eksistenci, Lietuvas laukos pašlaik ir upeņu audzēšana. Pat no viena hektāra upeņu iespējams gūt apmēram 10 tūkstošus litu tīrās peļņas. Divas Lietuvas fabrikas — Anīkšķu vīna ražotne un Viļņas "Vaisiu sultys" (Augļu sulas) — katru gadu var iepirkt ražu no 250 hektāriem upeņu. Pašlaik liela daļa ogu tiek ievesta no netālu esošās Polijas, jo pašā Lietuvā ir ne vairāk kā 50 hektāri šo ogulāju plantāciju. Lielākā no tām — 20 hektāru platībā – atrodas Biržu rajonā, cita liela upeņu audzētava — Marijampoles rajonā.

Abu šo plantāciju saimnieki ir bijušie pilsētnieki. Viena no lielākajām upeņu audzēšanas entuziastēm Lietuvā ir Dana Baltutiene, kura ir atgriezusies no Austrālijas un tagad saimnieko Pluņģes rajonā. Jau šobrīd ir acīmredzams, ka nākotne Lietuvas laukos pieder bijušajiem pilsētniekiem, kuri vēl nav atsvešinājušies no zemes loģikas, bet pilsētā ir ieguvuši pieredzi patstāvīgā biznesā. Tieši šie cilvēki ir tie, kuri veiksmīgi darbojas specializētās saimniecībās.

Materiāli "Latvijas Vēstnesim":

par Igauniju — Katrīna Ducmane; par Lietuvu — Evija Liparte