Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Zemkopība: "Neba maize pati nāca bagātā(i) vietiņā"

(12.06.1920—18.06.1921; 19.12.1924—5.03.1925)

Četras reizes ministrs, divas reizes premjerministrs

Nākamā izcilā valstsvīra dzīves gaitas sākās zemnieku sētā "Nagliņi" Cēsu apriņķa Lubānas pagastā. Beidzis vietējo ministrijas skolu, jaunietis devās uz Gorku zemkopības skolu Mogiļevas guberņā, kur parasti mācījās ne mazums latviešu. Sekoja studijas RPI lauksaimniecības nodaļā, kuras beidzās 1903. gadā ar 1. šķiras agronoma grādu. Pēc tam jaunais speciālists atkal devās uz Krieviju, kur strādāja par agronoma palīgu Oloņecas guberņā un skolotāju Samāras lauksaimniecības skolā. 1904.—1905. gadā bija mobilizēts karam ar Japānu, bet līdz frontei nenonāca. 1908. gadā atgriezies dzimtenē, strādāja par agronomu, lauksaimniecības kursu vadītāju un lektoru Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībā un 1910.—1914. gadā kā Krievijas zemkopības departamenta vecākais speciālists lopkopībā Baltijas guberņā. Šajā darbā sastādīja reģiona sugas lopu ciltsgrāmatas un kļuva pazīstams plašās lauksaimnieku aprindās, 1907.—1913. gadā rediģēja populāro žurnālu "Baltijas Lauksaimnieks". 1913.—1914. gadā, studējot Bernes universitātē, izstrādāja doktora disertāciju, taču nepaguva aizstāvēt, jo sākās Pirmais pasaules karš. Celmiņu atkal mobilizēja un kā rotas komandieri nosūtīja uz Austrumprūsiju, kur viņš krita vācu gūstā. Pēc atgriešanās Latvijā lielinieki viņu arestēja. Atbrīvojies no jaunā gūsta, Celmiņš 1919. gada jūnijā brīvprātīgi iestājās Baloža brigādē. Pret Bermontu cīnījās Studentu bataljona rindās, izpelnoties kapteiņa dienesta pakāpi un Lāčplēša Kara ordeni. 1919. gada rudenī piedalījās LU izveidošanā, kādu laiku bija augstskolas organizācijas komitejas sekretārs.

Celmiņš bija Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu deputāts. Satversmes sapulcē viņš pirmais vadīja Agrārlietu komisiju, bet valdībā turpināja A.Kalniņa darbu, galvenokārt agrārās reformas likuma izstrādāšanā. Reformas pamatnoteikumu apspriešana, kura bija sākusies komisijā jau 1920. gada 4. jūnijā, turpinājās līdz 14. jūlijam, kad pēc 18 sēdēm bija gatavs likumprojekts par "Valsts zemes fonda nodibināšanu", ko pēc tam parlamenta Juridiskā komisija apsprieda 11 sēdēs no 21. jūlija līdz 6. augustam, pieņemdama lēmumu nosaukt šo likumu par agrārās reformas likuma I daļu.

Ja Juridiskā komisija pārbaudīja likumprojektu vienīgi no tiesību formas viedokļa, tad Agrārlietu komisija to izskatīja pēc būtības, izmantodama kā materiālu arī Igaunijas 1920. gada janvāra noteikumus par zemes reformas realizēšanu (attiecīgais likums kaimiņvalstī bija pieņemts jau 1919. gada 10. oktobrī). Jau valsts zemes fonda likuma apakškomisijā izcēlās nopietnas domstarpības starp vācu muižnieku pārstāvi baronu Vilhelmu Firksu un latviešu partiju pārstāvjiem. Pirmais uzskatīja, ka reformai jābūt tikai sociālai un ka tāpēc nav vajadzīgs ne veidot valsts zemes fondu, ne tajā ieskaitīt visas lielgruntniecības, bet zeme jāpiešķir bezzemniekiem pakāpeniski pēc vajadzības. Latviešu deputāti turpretī aizrādīja, ka reformai ir vienlaikus kā sociāls, tā politisks raksturs un ka pēc Zemkopības ministrijas (ZM) ziņām Vidzemē un Kurzemē vien ir jau reģistrēti ap 43 tūkstoši bezzemnieku, turklāt visas valsts muižas ir sadalītas.

Vēl asāk dažādi lauku pārkārtojumu principi sadūrās Agrārlietu komisijā. Viena no lielākajām autoritātēm Latvijas agrārvēstures izpētē profesors Arveds Švābe norāda (Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. — R., 1928. — 216. lpp.), ka diskutējamie principi bija šādi:

— vai visa atsavināmā zeme jāpārņem valsts rīcībā un šim nolūkam jādibina īpašs zemes fonds, vai pietiek tikai atsavināmās zemes reģistrēt un sadalīšanai ņemt tik daudz, cik ik gadus vajadzīgs;

— vai zemes fondā ieskaitāma visa muižnieku zeme un pēc tam bijušajiem īpašniekiem piešķirama zināma daļa ar tādām pašām tiesībām kā citiem bezzemniekiem, vai jau pašā sākumā lielgruntniekiem atstājams neaizskarts muižas centrs vai kāda cita neatsavināma daļa;

— vai fondā ieskaitāmas arī pašvaldību zemes;

— vai muižas atsavināmas kopā ar ēkām un inventāru vai bez tā;

— cik lielām jābūt dzīvesspējīgām jaunsaimniecībām;

— vai zeme piešķirama īpašumā vai nomā.

Dažus no šiem principiem, piemēram, atlīdzības jautājumu, Satversmes sapulce nespēja izšķirt un aiz politiskiem iemesliem nolēma atlikt šī jautājuma izkārtošanu uz vēlāku laiku.

Ka agrārajai reformai vajadzīgā zeme ir jāatsavina un ka nevar gaidīt, kamēr lielgruntnieki to laiž tirgū pēc sava ieskata, bija gandrīz pilnīga vienprātība Agrārlietu komisijā. Līdzšinējā Latvijas agrārvēsture liecināja, ka ne cara patvaldība, ne vācu okupācijas vara, ne paši lielgruntnieki negribēja pārdot muižas latviešiem iekšējās kolonizācijas vajadzībām.

Komisijā bija domstarpības, vai zemes atsavināšana izdarāma pakāpeniski vai uzreiz, radot speciālu valsts zemes fondu. Vairākums komisijas locekļu uzskatīja, ka plānveidīga reforma paveicama vienīgi ar fonda palīdzību. Bez tam likuma gatavotājiem bija jārēķinās ar notikušu faktu: ar Pagaidu valdības rīkojumiem, īpaši Vidzemē, lielākā daļa muižu jau bija pārņemta valsts pārziņā un iznomāta bezzemniekiem. Visiem bija skaidrs, ka šo zemju atdošana atpakaļ muižniekiem varētu būt cēlonis bezzemnieku neapmierinātībai, ko varētu izmantot lielinieku piekritēji. Tāpat kā agrāk arī šajā laikā cīņa par zemi bija cīņa par politisku varu, un vienīgi tas, kas gribēja to zaudēt, varēja atteikties no zemes jautājuma kārtošanas valsts mērogā.

Agrārlietu komisijā vairākkārt tika apspriests jautājums, vai nebūtu pareizi bijušajiem lielgruntniekiem atstāt neatsavinātu kādu daļu muižas zemes, eventuāli muižas centru, kas nepārsniedz zemnieku saimniecības platību, un vai vispār vajadzētu ieskaitīt fondā zemes, kas mazākas par 300 pūrvietām (100 ha). Pilsoniskās partijas aizrādīja, ka pretējā gadījumā tiks radīta jauna bezzemnieku šķira, kurai tā kā tā vēlāk nāksies piešķirt fonda zemi. Priekšlikumu par neatsavināmās daļas atstāšanu 1920. gada 30. jūnijā iesniedza Latviešu zemnieku savienība (LZS), taču komisija ar nelielu balsu vairākumu noraidīja to. Tomēr Satversmes sapulce likuma otrajā lasījumā to pieņēma. Bez tam trešajā lasījumā akceptēja piebildi, ka valdības ierādītā neatsavināmā daļa nav saistāma ar muižas centru. Tāpat agrārlietu komisija piekrita ierosinājumam, ka neatsavināmā daļā var ietilpt līdz 15 ha liels mežs, kā arī — rūpniecības iestādes (fabrikas), ja tās nepārstrādā vietējos lauksaimniecības ražojumus. Abus šos papildinājumus deputāti pieņēma likuma trešajā lasījumā.

Agrārās reformas likuma I daļu par valsts zemes fondu Satversmes sapulce sāka apspriest 1920. gada 19. augustā. To ievadīja Agrārlietu komisijas referents bezzemnieku un mazsaimnieku grupas deputāts Markus Gailītis (1925.—1926. gadā viņš bija zemkopības ministrs). Juridiskās komisijas vārdā ziņoja Andrejs Sīmanis, LZS biedrs. Gailītis runāja patētiski: "Šodien šinīs sienās atskanēs jūsu spriedums agrārjautājumā. Mana vēlēšanās ir, lai no jūsu lūpām, kas esiet latvieši savās sirdīs, atskanētu vienīgi tautas griba, tautas cēlo tieksmju izpaudums, lai jūsu vārdu vesera sitieni, veidojot agrārās reformas likuma pantus, šos pamata akmeņus Latvijas valsts ēkai, atskanētu šinī augstā namā tikpat spēcīgi, kā skanēja Latvijas dēlu zobinu cirtieni, zemi no naidniekiem atbrīvojot. (..) Jūsu lēmums lai būtu — atdot latvju tautai zemi, izlīdzinot nodarīto varmācību. Ar to jūs liksiet nesatricināmus pamatus Latvijas valstij."

Parlamenta 1920. gada 27. augusta sēdē plašu runu teica zemkopības ministrs H.Celmiņš. Viņš atzīmēja, ka valdības likumprojektu visas pilsoniskās partijas, kas piedalās Ministru kabinetā, pieņēmušas vienbalsīgi, ka Latvijas labākie juristi likumprojektu rediģējuši un "atraduši par pietiekoši skaidru". Celmiņš uzsvēra, ka reformas pamatā jāliek "pilnīga Latvijas zemju izmantošana". Pēc viņa domām, vajadzēja noārdīt lielsaimniecības, lai radītu mazsaimniecības, kuras esot ražīgākas un ienesīgākas. Taču izbrīnu rada viņa secinājums — kamēr jaunsaimniecības nostiprināsies, jāatstāj bijušajiem muižniekiem apmēram 275 pūrvietu lielas saimniecības, ievērojot, ka viņiem ir ēkas, inventārs, kapitāls un saimnieciskās zināšanas. Vienam otram lielgruntniekam vajadzēšot atstāt atsavināto zemi uz renti tik ilgi, kamēr radīsies tieša vajadzība sadalīt šo zemi. Tādu muižu varētu būt ap 500 (!).

Vēl piekāpīgāks ministrs bija atlīdzības jautājumā. Viņaprāt, ja Latvija ir tiesiska valsts, tad "nevar būt runa par kādu zemes atņemšanu". Celmiņš aicināja deputātus: "Būsim Vakareiropas pilsoņi." (Kā smejies, tāpat kā 1998. gadā — Eiropa mūs nesapratīs...)

Runas nobeigumā Celmiņš informēja Satversmes sapulci par agrārās reformas norisi. Līdz 1920. gada 1. augustam Kurzemē un Vidzemē bija sadalītas 208 muižas ar gandrīz 162 tūkstošiem pūrvietu zemes, izveidojot 3697 jaunsaimniecības. Šo darbu veica 130 mērnieki. Latgalē, kura tika atbrīvota vēlāk, strādāja 35 speciālisti. Sadalīta 172 saimniecībās bija gan tikai viena valsts muiža. 18 sādžas ar t.s. šņoru zemēm bija pārveidotas 378 saimniecībās.

Ministrs bija optimists. Pēc viņa ieskata, zemes fonds ir pietiekami liels, lai "varētu zemi solīt katram bezzemniekam, kas zemi gribēs un varēs apstrādāt". Protams, ka bez dzīvā un nedzīvā inventāra zemi nevarēs iegūt.

Apspriežot agrārās reformas likuma pirmo daļu, izraisījās plašas debates par šā akta principiem un motīviem, kas turpinājās septiņās sēdēs līdz 1920. gada 1. septembrim. Galvenie diskusiju jautājumi bija: privātīpašums vai mūža noma, muižu neatsavināmās daļas lielums un atlīdzība bijušajiem īpašniekiem.

Sociāldemokrātu frakcija, kura bija vislielākā Satversmes sapulcē, uzskatot, ka zemes reformas jautājumam nav tikai saimnieciska, bet arī liela politiska nozīme, aizstāvēja nepieciešamību radikāli grozīt agrārās attiecības, atsavinot visas muižniecības zemes un nododot tās valsts īpašumā, neatstājot nekādas neatsavināmas daļas bijušajiem īpašniekiem. Tā uzskatīja ka, ja gribētu muižniekiem pilnīgi samaksāt par atsavināto zemi, tas prasītu vairākus miljardus lielu kapitālu, kura nav. Arī no politiskā viedokļa sociāldemokrāti nepiekrita atlīdzības izmaksai, izsakot bažas, ka šīs astronomiskās summas bijušie muižnieki varētu izlietot, lai nodibinātu fondus, kas atbalstītu reakcijas spēkus cīņā par agrākās varas atjaunošanu. Kas attiecas uz atsavinātās zemes izmantošanas veidu, sociāldemokrāti uzskatīja, ka te vadošam principam jābūt lietderībai.

LZS deputāti, kā arī kristīgie nacionālisti un bezzemnieku un mazsaimnieku grupa uzskatīja, ka ir jāgādā, lai lielie zemes īpašumi, kas līdz šim atradušies muižniecības rokās un kas viņus savā laikā pamudināja pieņemt kolonizācijas lēmumus, vairs nepaliktu tās rokās. Tomēr viņi nedomāja, ka tāpēc muižniekiem būtu jāatņem visa zeme. Turklāt tā nebūtu koncentrējama uz ilgāku laiku valsts rokās, bet pēc iespējas ātri sadalāma un nododama bezzemnieku īpašumā, kas nodrošinātu, ka pie varbūtējām pārgrozībām šo zemi vairs nevarētu atņemt, bet tā paliktu vietējiem zemkopjiem. LZS un tās sabiedrotie domāja, ka jaunās agrārās iekārtas pamatā liekama mazgruntniecība. Viņi uzskatīja, ka zemi nedrīkst atsavināt bez atlīdzības. Tas ne tikai satricinātu tiesisko kārtību zemes iekšienē, bet arī radītu neuzticību pret Latvijas valsti ārzemēs. Jaunās saimniecības, bija pārliecināti sociāldemokrātu oponenti, piešķiramas īpašumā un uz zemi arī turpmāk atstājamas spēkā privātīpašuma tiesības.

Vācu demokrātu partijas pārstāvis Pauls Šīmans, kas runāja visu minoritāšu vārdā, atzina, ka ir nepieciešams nekavējoties apgādāt ar zemi visus, kas to vēlas saņemt, un ka šim nolūkam jāziedo arī privātīpašumi. Taču viņi prasīja atstāt muižniekiem neatsavināmas daļas.

Agrārās reformas likuma I daļu, kas saucas "Valsts zemes fonds", Satversmes sapulce trešajā lasījumā tomēr pieņēma apskaužami ātri — 1920. gada 16. septembrī, t.i., četras nedēļas pēc apspriešanas sākuma. Šā akta 1. pants skanēja: "Jaunu saimniecību ierīkošanai un pastāvošo sīksaimniecību paplašināšanai, kā arī dažādu saimniecisku uzņēmumu, sociālu labierīcību un kulturālu vajadzību apmierināšanai, pilsētu un miestu paplašināšanai nodibina valsts zemes fondu."

Uz likuma I daļas pamata valsts zemes fondā ieskaitīja ap 3,5 milj. ha, turklāt meža resora pārziņā pārgāja ap 2 milj. ha mežu, ūdeņu un lauksaimniecībai nederīgas zemes. Fondā ieskaitītās 8557 saimnieciskās vienības sadalījās šādi: 1479 muižas, 294 pusmuižas, 171 mācītāja muiža, 202 mājas, 546 no muižām atdalīti gabali un 5865 dzimtsnomas gabali.

Jau nākošajā dienā pēc agrārās reformas likuma I daļas pieņemšanas Satversmes sapulce steidzamības kārtībā akceptēja likuma IV daļu "Zemes ierīcības komitejas". Tās tika nodibinātas valsts zemes fonda sadalīšanai, piešķiršanai un lietošanai. Zemākā instance bija pagasta, pilsētas vai miesta komiteja, kuru darbību no likumības un lietderības viedokļa vadīja un šo komiteju iesniegumus apsprieda apriņķu komitejas. Galvenais izpildu orgāns, kas realizēja agrāro reformu un galīgi izšķīra zemes sadalīšanas un piešķiršanas projektus, bija Centrālā zemes ierīcības komiteja (CZIK), kuras lēmumus kasācijas kārtībā varēja pārsūdzēt Senātā vienīgi no likumības viedokļa.

Agrārlietu komisija pieņēma un Satversmes sapulces vairākums arī apstiprināja sociāldemokrātu priekšlikumu sastādīt CZIK no 6 valdības un 6 Satversmes sapulces pārstāvjiem ar valdības ieceltu priekšsēdētāju. Vēlāk Saeimā pilsoniskajām partijām izdevās samazināt parlamenta locekļu skaitu uz pusi un panākt arī pašvaldību (1924) un sabiedrības (1928) pārstāvību komitejā.

Par CZIK priekšsēdētāju Ministru kabinets 1920. gada 7. oktobrī iecēla Hugo Celmiņu (arī visi turpmākie komitejas priekšsēdētāji bija zemkopības resora vadītāji). Valdību šajā institūcijā pārstāvēja Ādams Turkopuls, Ernests Cīrulis, Pēteris Grāvis, Viļums Skubiņš, Hugo Dzelzītis un Jēzups Kindzulis. Satversmes sapulci — Fricis Vesmanis, Rūdolfs Lindiņš, Voldemārs Zamuels, Mārtiņš Antons, Jānis Rubulis un Jānis Pauļuks. CZIK darbojās līdz 1937. gada 31. maijam. No 1922. līdz 1937. gadam tā izdeva žurnālu "Zemes Ierīcības Vēstnesis", kas sākumā iznāca kā patstāvīgs izdevums, bet ar Satversmes sapulces 1922. gada 16. maija lēmumu tas kļuva par "Valdības Vēstneša" pielikumu zemes ierīcības lietās.

Agrārās reformas likuma II daļas — valsts zemes fonda izlietošana — izstrādāšanai Agrārlietu komisija 1920. gada 2. jūlijā ievēlēja sešu vīru lielu apakškomisiju. Tā četrās sēdēs izstrādāja II daļas 1. nodaļas pirmuzmetumu "Valsts zemes fonda sadalīšana", ko 20. jūlijā sāka apspriest Agrārlietu komisija, pabeigdama šo darbu 16. novembrī.

Kā apakškomisijā, tā komisijā vispirms bija jāizšķir jautājums par jauno saimniecību apmēriem. Lai gan daži deputāti ieteica rezervēt zināmu fonda daļu lielsaimniecību dibināšanai, jo vienīgi tās varot apgādāt pilsētas un armiju, kā arī racionāli saimniekot, tomēr vairākums bija par fonda sadalīšanu tādās mazsaimniecībās, kuras var apsaimniekot viena ģimene. Ar to mazgruntniecība tika deklarēta par jaunās agrārās iekārtas pamatu. Tā kā arī 2/3 ģimeņu bija pieteikušās uz divzirgu zemi, tad par jaunsaimniecību normu komisija pieņēma 60 pūrvietas, ko vēlāk noapaļoja līdz 25 ha. Satversmes sapulce šo normu uzskatīja par lielu un samazināja līdz 22 ha.

Pēc plašākām debatēm tika pieņemts arī nozīmīgs priekšlikums, ka valsts īpašumā paliek fonda meži, ūdeņi, nederīgās zemes, apakšzemes bagātības, kā arī vietas ar vēsturisku nozīmi un dabas jaukumiem. Tāpat valdībai tika atstātas tiesības pašai apsaimniekot fonda zemes "ar kulturālām labierīcībām". No tām tika radīti valsts muižu centri, no kuriem nelielu daļu (ap 20) apsaimniekoja pati valsts, ierīkodama zirgu audzētavas, selekcijas stacijas, dārzsaimniecības utml., bet lielāko daļu (ap 80) iznomāja biedrībām, iestādēm un privātpersonām.

Agrārkomisija nolēma, ka fiziskām personām fonda zeme dodama privātīpašumā, bet juridiskām — termiņa nomā. Tā pēc ilgām cīņām uzvarēja tiesiskā pārliecība, ka Latvijas agrārajai iekārtai jābalstās uz privātīpašumu. Komisija vienojās, ka zeme piešķirama par atlīdzību, kuras lielumu noteiks ar īpašu likumu.

Agrārlietu komisijā nebija lielas domstarpības, kam piešķirama fonda zeme. Uz to bija tiesības katram Latvijas pilsonim, kam savas zemes nebija vai bija mazāk par 22 ha un kas uzņēmās to apsaimniekot. Vispirms bija jāapmierina sīksaimniecības un pēc tam vietējie bezzemnieki, turklāt priekšroka bija dodama Latvijas brīvības cīnītājiem un to pilsoņu ģimenēm, kuru apgādnieki krituši šinīs cīņās.

Pēc 26 sēdēm Agrārlietu komisija 1920. gada 24. novembrī pabeidza likumprojekta II daļas apspriešanu un nodeva to Juridiskajai komisijai, kas to nosūtīja Saeimai. 1921. gada 21. decembra kopsēdē tā galīgā veidā pieņēma šo likumu. (Likuma III daļu parlaments pieņēma 1922. gada 3. maijā.)

1921. gada 5. janvārī "Jaunākās Ziņas" publicēja interviju ar Celmiņu, kura bija nosaukta visnotaļ lakoniski — "Agrārreforma". Ministrs informēja lasītājus, ka Satversmes sapulcē bijuši trīs galvenie strīda punkti: par neatsavināmas daļas atstāšanu bijušajiem zemes īpašniekiem, par atlīdzību viņiem un par zemes piešķiršanu dzimtsnomā vai dzimtsīpašumā. Pēc viņa domām, pēc likuma II daļas pieņemšanas var konstatēt, ka visos šajos jautājumos uzvarējuši pilsoniskie principi. Vienīgā pozīcija, kurā virsroku ieguvuši sociāldemokrāti, — par bijušajiem īpašniekiem atstājamās zemes platību vidējās saimniecības apmērā. Valdības projekts paredzējis līdz 270 pūrvietām. Nolemts katram ierādīt 50 ha.

Celmiņš atzīmēja, ka "pieteikušos ir liels skaits, un /zemes/ ierādīšana patlaban notiek." Ministrija izstrādājusi likumprojektu "Zemes novērtēšanas un atlīdzības likums", kas iesniegts Ministru kabinetam. Par pamatu ņemtas cenas krievu valūtā 1905.—1915. gadā.

Ministrs pastāstīja, ka 1920. gada sākumā valstī strādājuši 50 mērnieki, bet līdz sarunai ar žurnālistiem viņu skaits bija pieaudzis līdz 200. Nākamā gada budžetā bija paredzētas algas jau 360 šīs tik ļoti vajadzīgās specialitātes pārstāvjiem. Mērniecības instrumenti iepirkti Vācijā un jau pienāk. Celmiņš beidza interviju ar vārdiem: "Centrālā zemes ierīcības komiteja turas pie ieskata, ka zemes reforma izvedama ar apdomu un nepārsteidzoties, jo tikai tad visiem reformas soļiem būs paliekama vērtība."

Latvju valsts lauku pārveidošanā pirmajos desmit gados padarīto Celmiņš rezumēja apskatā "Agrārā reforma", kas bija ievietots kapitālajā grāmatā "Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados" (R., 1928.— 328.—332. lpp.). Viņš tajā, īsi pakavējies pie agrārattiecību vēstures Latvijā, vēlreiz atgādināja lasītājiem, kā tika pieņemts reformas likums un tā pamatnostādnes. Bet pirms tam Celmiņš akcentēja domu, ka Satversmes sapulce solījumu nodrošināt tautai iegūto brīvību un zemi veica, pirmkārt, pieņemot Latvijas Republikas Satversmi un, otrkārt, agrārās reformas likumu.

Kā informēja publikācijas autors, 1928. gada 1. oktobrī no visa zemes fonda — 1 603 515 ha — ir palicis ko sadalīt vairs tikai 144 268 ha. CZIK piešķīrusi jaunsaimniecības, amatnieku un apbūves gabalus, rentes mājas un citus objektus, pavisam gandrīz 136 tūkstošus vienību. Arī Latgalē jau bija sadalīti ap 1,6 tūkstoši sādžu gandrīz 29 tūkstošos viensētu. Taču nesadalītas sādžas — ap 2,3 tūkstoši — vēl dominēja.

Bijušais zemkopības ministrs bija apmierināts ar norisēm laukos un gandarīts rakstīja: "Mūsu jaunsaimnieki ir darījuši brīnumus: bieži bez santīma kabatā, vienīgi darba prieku un neizsīkstošu enerģiju, vienīgi ar savām un visas ģimenes darba rokām viņi 4–5 gados ir uzcēluši otru, jaunu, agrāro Latviju " (izcēlums mans — R.T .).

Celmiņš sīki raksturoja palīdzību, kādu valsts bija sniegusi jaunajiem zemes ieguvējiem. Palīdzība bijusi daudzveidīga:

1) zemes izpirkšanas cena noteikta Ls 10 un ne vairāk par Ls 20 par ha; zemes izpirkšana izdarāma ilglaicīgi ar Valsts zemes bankas starpniecību. Faktiski zeme pirmos gados nodota jaunsaimnieku rīcībā par brīvu;

2) ēku būvei vajadzīgo meža materiālu jaunsaimnieki dabū no valsts meža par 1/5 taksētās vērtības uz nomaksu 25 gados, iesākot nomaksu pēc 5 gadiem. Arī būvmateriāli tātad sākumā faktiski neko nemaksā un arī vēlākos gados nevar radīt kādas lielas raizes.

Šie valsts būvkoki ir galvenais valsts pabalsts jaunsaimniekiem un arī vispārīgi svarīgākais faktors agrārās reformas sekmīgā realizēšanā.

Aprēķinot jaunsaimniecībām izsniegto būvkoku vērtību pēc ikgadīgām faktiskām tirgus cenām, šī vērtība, resp., valsts pabalsts jaunsaimniekiem 8 gados, no 1920./21. līdz 1927./28. budžeta gadam, naudā rēķinot, iztaisa apaļā skaitlī Ls 43 000 000;

3) Valsts zemes bankas ilgtermiņa aizdevumi ir ne mazāk svarīgs pabalsts jaunsaimniekiem. 1928. g. 1. janvārī šie aizdevumi ir: 26 356 jaunsaimniecībām — Ls 46 944 600, 5453 amatnieku un apbūves gabaliem — Ls 2 935 100. Kopā visām 31 809 vienībām apaļos skaitļos Ls 50 000 000;

4) beidzot, valsts nav taupījusi arī līdzekļus agrārās reformas tehnisko darbu veikšanai un mobilizējusi ap 800 mērnieku un arī vajadzīgo skaitu citu darbinieku.

Viss tas, bez šaubām, lielā mērā ir sekmējis ātru jaunsaimniecību piešķiršanu, apbūvi un arī jau zināmu nostiprināšanos.

Izmantojot Latvijas lauksaimniecības centrālbiedrības 1927./28. g. izdarītās jaunsaimnieku anketēšanas datus (atbildējuši bija 378 cilvēki), Celmiņš parādīja šo saimniecību vispārējo stāvokli Latvijas jubilejas gadā.

No jaunsaimniecību īpašniekiem 95% bija vīrieši. Vecums no 21–78, caurmērā 42 gadi. Precējušies 82%; no precētiem 79 procentiem ģimeņu ir bērni. Vecāki dzīvo klāt 37% ģimeņu. Ģimenes locekļu skaits 4,1; iedzīvotāju skaits uz vienu jaunsaimniecību 4,6. Algotu darba spēku nodarbina 49%.

Ar lauksaimniecību iepriekš jau nodarbojušies 69% jaunsaimnieku.

Gandrīz visi jaunsaimnieki jau apbūvējušies: vienu vai vairākas gatavas muižas ēkas saņēmuši 31%; vēl nav nevienas ēkas 3,7% jaunsaimniecību.

Valsts aizņēmumu, caurmērā Ls 1287, saņēmuši 80%; privātus aizņēmumus, caurmērā Ls 555, izdarījuši 36%.

Uzsākot saimniekošanu, nedzīvā inventāra nav bijis 46%; tagad tā trūkst 1,8% jaunsaimniecību.

Vajadzīgā dzīvā inventāra nav bijis 26% jaunsaimniecību. Tagad dzīvā inventāra uz 1 jaunsaimniecību ir: 1,5 zirgi, 4 govis, 3 aitas, 2 cūkas, 3 vistas.

Jaunsaimnieku svarīgākie ieņēmumi un izdevumi pēdējā gadā sadalās šādi: pārdevuši labību, caurmērā par Ls 329, — 17% jaunsaimnieku; pirkuši labību, caurmērā par Ls 117, — 57%; linus pārdevuši, caurmērā par Ls 174, — 33%; kartupeļus pārdevuši, caurmērā par Ls 187, — 12%; par nodoto pienu un pārdoto sviestu saņēmuši, caurmērā Ls 543, — 67%; cūkas un bekonu, caurmērā 2,3 cūkas, pārdevuši 59%; putnus un olas, caurmērā par Ls 41, — 26%; mājlopus, caurmērā par Ls 113, — pārdevuši 44%; blakus ieņēmumi no amata vai ārpusdarbiem, caurmērā Ls 335 gadā, sastāda 25%; kurināmais materiāls, caurmērā par Ls 57 — jāpērk 59% jaunsaimnieku.

Izdevumi segušies ar ieņēmumiem no visa aplūkoto jaunsaimniecību skaita 41%; pārējās — 59% — uzrādījušas iztrūkumu. Šis iztrūkums uz 188 jaunsaimniecībām, kas uzrādījušas skaitļus, ir caurmērā Ls 330 gadā.

Celmiņš beidza apskatu ar vārdiem:

"Ar republikas Satversmi un agrārās reformas likumu" Satversmes sapulce ir likusi Latvijas demokrātiskai un nacionālai republikai stipru un drošu pamatu.

Agrārās reformas sekmīga izvešana valsts pirmo 10 gadu pastāvēšanas laikā ir grandiozs un monumentāls darbs, kuru brīvā latvju tauta ar lepnumu var atzīmēt savas valsts 10 gadu jubilejas svētkos."

Pēc Celmiņa ZM vadīja Voldemārs Zamuels. Eksministrs turpināja darbu parlamentā, bet 1924. gada 19. decembrī sastādīja Latvijas devīto valdību, kura atradās pie varas 12 mēnešus un 4 dienas. Līdz 1925. gada 3. martam viņš pats pildīja arī zemkopības ministra pienākumus. Pēc tam šis amats tika uzticēts Markusam Gailītim.

1928. gadā Celmiņš atkal sastādīja valdību, kurai bija lemts visgarākais mūžs parlamentārajā Latvijā — tā darbojās līdz 1931. gada 24. martam, tātad 27 mēnešus un 26 dienas. Viņš neilgu laiku bija arī izglītības ministra un ārlietu ministra amatā.

1931. gadā latviešu nacionālajām partijām un grupām izdevās iegūt vairākumu Rīgas domē. Un Celmiņš no 1931. gada 23. aprīļa līdz 1935. gada 13. septembrim bija pilsētas galvas postenī.

Tā kā Ulmanis saskatīja Celmiņā, kas arī bija viens no populārākajiem Latviešu zemnieku savienības līderiem, sāncensi, viņš Rīgas mēru iecēla par Latvija sūtni Vācijā. 1938. gadā Celmiņš, nokalpojis savu laiku, atgriezās dzimtenē, kur, aizejot pensijā, saņēma 10 hektārus zemes Taurenes pagastā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā Celmiņš mēģināja atgriezties politikā, piekrītot balotēties Demokrātiskā bloka sarakstā Saeimas vēlēšanās. Taču iebrucēji un viņu latviskie sulaiņi noraidīja šo listi.

Ar to, protams, nepietika. 1940. gada 11. oktobrī izcilo latviešu politiķi arestēja un ieslodzīja Butirku cietumā Maskavā. Čekistu lode izdzēsa Hugo Celmiņa dzīvību 1941. gada 30. jūlijā.

Turpinājums — seko

Labības pļauja 1921. gadā