Mūsu vēsturnieki ir liela pienākuma un atbildības priekšā

Aizvakar, 13.maijā, Rīgas pilī kā jau ziņojām vakardienas "LV" numurā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis tikās ar septiņiem autoritatīviem vēsturniekiem, kuru vidū bija arī LU Latvijas vēstures institūta direktors Andris Caune. Pēc šīs sarunas lūdzām Andri Cauni atbildēt uz "LV" jautājumiem, pastāstot gan par tikšanās laikā apspriestajiem jautājumiem un izteiktajiem viedokļiem, gan par vēstures zinātnes pašreizējo stāvokli kopumā.

— Kādām vēstures norisēm un problēmām galvenokārt pievērsās šīs sarunas dalībnieki? Kādi uzskati tajā tika pausti?

— Tikšanās ar prezidentu ilga vairāk nekā divas stundas, un to var uzskatīt par vispārēju domu apmaiņu. Prezidents izteica savu viedokli par tām vēstures problēmām, kas pēdējā laikā ir saasinājušās un ar kurām viņam nākas saskarties, tās izskaidrojot gan mūsu sabiedrībai, gan citu valstu vadītājiem.

Un pirmajā vietā tagad ir izvirzījušies divi jautājumi: Latviešu leģions un holokausts. Kā tikšanās laikā vēsturnieki secināja un norādīja, pašlaik pārsvaru guvuši divi galējie uzskatu virzieni. No vienas puses, nacionāli noskaņoto latviešu vidū valda viedoklis, kas pārlieku glorificē Latviešu leģionu. Otru, pretēju, uzskatu — lielvalstiski šovinistisku — pauž tā sauktie krievvalodīgie, kas visus leģionārus dēvē par nacistiem. To īsto, objektīvo vērtējumu savā laikā ir devis Rietumos dzīvojošais profesors Haralds Biezais, sakot, ka tie ir bargā laikmeta upuri, ka tā ir latviešu tautas traģēdija. Acīmredzot ir jāatrod tāds kopsaucējs, kas abus šos galējos viedokļus tuvinātu, lai sabiedrībā veidotos objektīva un līdzsvarota izpratne par pagātnes notikumiem. Šī prezidenta doma visu laiku vijās cauri viņa teiktajam.

Runa bija arī par citām vēstures pētniecības problēmām, par to, kas vēsturniekiem traucē dot savu pienācīgu ieguldījumu Latvijas vēstures izpētē.

Vairāk vai mazāk plaši izteicās visi septiņi uzaicinātie vēsturnieki, pievēršoties arī daudziem sāpīgiem jautājumiem.

Profesors Heinrihs Strods, piemēram, galvenokārt runāja par Latvijas vēstures mācīšanu skolās. Paradoksāli, bet ir tā, ka mēs no cittautiešiem prasām Latvijas vēstures zināšanas, kas ir pats par sevi saprotams, taču tajā pašā laikā latviešu skolniekiem, izrādās, Latvijas vēsture ir izvēles, nevis obligātais priekšmets. Līdz ar to nereti to nemaz nemāca. Vai tad tas ir pareizi? Kā gan mēs varam veidot tautas vēsturisko apziņu, ja skolās nemācām Latvijas vēsturi? Profesors Strods minēja arī to, ka latviešu vēsturnieki diemžēl netiek klāt pie Krievijas arhīviem. Tāpēc mums vajadzētu panākt valsts līmenī tādu vienošanos vai līgumu, kas ļautu izmantot Krievijas arhīvu dokumentus. Te traucē arī līdzekļu trūkums. Mēs, piemēram, zinām, kas ir Rietumu arhīvos, un varam tiem brīvi tikt klāt, taču nav valsts atbalsta zinātniskajiem komandējumiem, lai tur varētu veikt ilgākus pētījumus, lai varētu apzināt arī šos arhīvus. Tie ir tādi smagi jautājumi, kas tomēr būtu jāatrisina.

Vēsturnieks Marģers Vestermanis pievērsās holokausta tēmai, kas nopietni jāpēta. Viņaprāt, nevajag meklēt, kura tauta ir vainīga, bet šī problēma pētāma dziļāk, atklājot konkrētos vainīgos un arī radot izpratni par ebreju tautas traģēdiju kara laikā. Šis jautājums pēckara gados pie mums ir ļoti maz pētīts, tāpēc holokausta pētījumi būtu jāpaplašina.

Es pats pārrunās izteicos par mūsu vēstures zinātnes stāvokli salīdzinājumā ar situāciju Lietuvā un Igaunijā. Lietuvā jau tūdaļ pēc neatkarības atgūšanas pasludināja lietuviešu valodu un Lietuvas vēsturi par prioritārām zinātnes nozarēm, līdz ar to tām tika pievērsta īpaša valdības uzmanība un piešķirti vajadzīgie līdzekļi. Piemēram, šajos neatkarības gados Lietuvas vēstures institūtam ir uzcelta jauna ēka, saņemti pietiekami līdzekļi gan grāmatu izdošanai, gan jaunas vēsturnieku paaudzes veidošanai. Tāpat Igaunijā daudz vairāk līdzekļu no valsts budžeta piešķir zinātnei, arī vēstures zinātnei, piemēram, vēstures žurnālu izdošanai. Turpretī mēs faktiski tik tikko eksistējam. Ja turpināsies tāda mūsu valdības un Saeimas attieksme pret vēstures pētniecību, tuvākajā laikā var izveidoties tukšums, vecajiem aizejot, bet jaunajai paaudzei neienākot zinātnē. Lai rastos jauns zinātnieks, vajadzīgi vismaz desmit gadi. Ja neko nedarīsim un stāvokli neuzlabosim, Latvijā var pārtrūkt pētniecības saikne vēstures zinātnē.

Atgādināju arī, ka Latvijas Vēstures institūts ir daudz paveicis, gatavojoties mūsu valsts 80. gadadienai. Mēs esam izdevuši Andrieva Ezergaiļa grāmatu par holokaustu Latvijā — "The Holocaust in Latvia, 1941—1944", arī dokumentu krājumu angļu valodā par leģionāriem — "The Latvian Legion Heroes, Nazis or Victims". Taču no valsts institūciju puses nekādas ieinteresētības, nekāda atbalsta grāmatu izdošanas lietās nav bijis.

— Tajā pašā laikā no vēsturniekiem daudz tiek prasīts, viņiem tiek pārmesta nepietiekama līdzdalība Latvijas tēla spodrināšanā un Latvijas vēstures objektīvā izgaismošanā. Bet tajā pašā laikā, kā jūs sacījāt, pietrūkst atbalsta un līdzekļu. Kā to izskaidrot?

— Jā, tāds ir tas stāvoklis, kas atgādina latviešu parunu — mēs barojam suni, kad vilks jau ir aitās. Gaidām brīdi, kad ir jau par vēlu ko darīt. Jāpanāk, lai darbs noritētu pastāvīgi un ilgstoši.

Profesors Aivars Stranga pastāstīja, ka Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ar ārvalstu, lielākoties ASV un Izraēlas, dažādu organizāciju atbalstu tiek veidots jūdaistiskas institūts jeb fonds, kas nodarbosies ar jūdaistikas jautājumu pētniecību.

Docents Ilgvars Misāns minēja, ka ir jāiepazīstina latviešu inteliģence ar jaunākajām atziņām vēstures problēmās, kas izklāstītas Rietumos iznākušajās grāmatās. Mums tagad ir pieejami gan divdesmito un trīsdesmito gadu publicējumi, gan padomju laikā sarakstītie darbi, taču Rietumos zinātne ir strauji gājusi uz priekšu un parādījušās daudzas jaunas nostādnes. Tāpēc ir iecere izdot latviešu valodā pārtulkotu Rietumu vēsturnieku plaši atzītu un populāru grāmatu sēriju. Taču šis darbs ir apstājies tā paša naudas trūkuma dēļ. Prezidents piekrita, ka šāda grāmatu sērija būtu ļoti vēlama un vajadzīga. Bet kāds būs atrisinājums, tas pagaidām, paliek zem jautājuma zīmes.

Profesors Valdis Bērziņš informēja par to, ka Latvijas vēstures institūts strādā pie grāmatas "Latvijas vēsture XX gadsimtā" trīs sējumos. Darbs pie pirmā sējuma, kurā aptverts laiks līdz 1918.gadam — Latvijas valsts proklamēšanai, tuvojas nobeigumam. Tas būs plašs un vispusīgs pētījums. Bet atkal tika uzsvērtas pašreizējās problēmas līdzekļu trūkuma dēļ. Piemēram, netiekam pie ārzemju arhīviem. Daudzi jaunākās paaudzes zinātnieki aiziet strādāt par ierēdņiem, pametot vēstures zinātni. Un tomēr darbs turpinās. Autoru kolektīvā tagad ir apmēram 15 cilvēki. To vada pats Valdis Bērziņš, piedalās arī institūta zinātnieks habilitētais doktors Jānis Bērziņš, trīs ārzemēs dzīvojošie vēsturnieki — Kārlis Kangeris, Andrejs Plakans un Andrievs Ezergailis, pensionētie vēsturnieki un speciālisti no valsts arhīva. Autoru loks ir diezgan plašs.

— Kad varētu nākt klajā pirmais sējums?

— Kā jau teicu, darbs ir gandrīz pabeigts. Vēl jāpiestrādā pie tām nodaļām, kuras gatavoja nelaiķis Tālivaldis Vilciņš, vēl jāveic rediģēšana. Bijām iecerējuši izdot šo sējumu šā gada beigās kā veltījumu Latvijas valsts astoņdesmitajai gadadienai. Bet tagad nezinām, vai līdzekļu trūkuma dēļ to varēsim iespiest kaut nākamgad. Visā pasaulē ir zināms, ka akadēmiskie pētījumi ir jādotē, jo tajos tiek ieguldīts liels darbs, kas parasti, grāmatas vai žurnālus pārdodot, neatmaksājas.

Jo vairāk fundamentālie darbi ir jādotē mūsu valstī pašlaik, kad inteliģencei, skolotājiem, studentiem, pensionāriem bieži vien pietrūkst naudas pat dienišķajai maizei, kur nu vēl dārgām grāmatām. Bet, lai grāmatas cena būtu pieejama, tā būtu jādotē. Rodas iespaids, ka šādas grāmatas valstij nav vajadzīgas. Un tajā pašā laikā daudz tiek prasīts no vēsturniekiem.

Nākamais — otrais — sējums hronoloģiski aptvers laikposmu no 1918. līdz 1940.gadam, bet trešais būs veltīts 50 gadus ilgajam okupācijas periodam.

Docents Inesis Feldmanis, tiekoties ar prezidentu, stāstīja par Universitātes sadarbību ar dažādu Eiropas valstu augstskolām un zinātniekiem. Viņš atzīmēja, ka jaunāko laiku vēstures procesi būtu atspoguļojami visas Eiropas kontekstā. Mēs vairs nevaram tos vērtēt šaurā nacionālā skatījumā, jo Latvija taču ir Eiropas sastāvdaļa. Līdz ar to jāpaplašina mūsu redzesloks. Tieši tāpēc arī ir nepieciešami minētie Rietumos izdoto grāmatu tulkojumi.

Universitāti pārstāvošie vēsturnieki, starp citu, norādīja uz to, ka Igaunijā, piemēram, docents saņem 250 latus mēnesī, turpretī pie mums — zem 100. Profesors, ja viņš nav valsts profesors,— tikai 110 latu mēnešalgu. Arī šī valsts attieksme pret vēstures mācīšanu atbaida jauno paaudzi no zinātniskā darbā.

— Vai bija runa arī par senvēstures un viduslaiku vēstures problēmām?

— Par senākajiem periodiem šoreiz runa nebija. Visa uzmanība tika koncentrēta uz pēdējiem vēstures posmiem. Protams, arī senāko laiku izpēte ir nozīmīga, taču šobrīd ne tik aktuāla.

— Tuvojas Rīgas 800 gadu jubileja. Kā vēsturnieki to sagaida?

— Te atkal jūtami izpaužas valdošā nostāja. Ja mūsu valdība nepiegriež vērību zinātnei, tad arī Rīgas Dome šajā ziņā nerīkojas, kā vajadzētu. Rīko dažādus ielu pasākumus, notiek visādi "tingeltangeļi", bet par to, lai būtu arī vēsturnieku pienācīgs ieguldījums, netiek gādāts. Piemēram, nupat bija arheologu zinātniskās atskaites sesija, un mēs piedāvājām jubilejas pasākumu rīkošanas komisijai konkrētu sadarbību, atainojot Rīgas senvēsturi. Taču nebija nekādas atsaucības. Izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs. Arī tie darbi, ko mēs gatavojam par Rīgas vēsturi. Tiesa, manu grāmatu par Rīgas lībiešiem laikam izdos — par Kultūras fonda līdzekļiem. Bet diemžēl nav Domes atbalsta. Tikko apgādā "Zinātne" iznāca mana grāmata "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem". Taču man šķiet, ka izdevniecība no Rīgas Domes nekādu atbalstu nav saņēmusi.

— Kādi pašlaik ir galvenie akcenti samērā mazskaitlīgā vēstures institūta darbā? Droši vien visu jau nevarat aptvert.

— Savulaik gan trīsdesmitajos gados, kad Kārlis Ulmanis nodibināja Latvijas vēstures institūtu, gan padomju laikā, institūts bija it kā vadošā iestāde, kas pētniecības darbā aptvēra visu Latvijas vēsturi, sākot ar vissenākajiem posmiem. Bet, diemžēl, lai mēs spētu izdzīvot, pēdējos desmit gados neesam pieņēmuši darbā gandrīz nevienu jaunu darbinieku. Turpretī katru gadu esam spiesti samazināt savus štatus par 2—5 cilvēkiem, lai kaut vai segtu kārtējos izdevumus par savu infrastruktūru. Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam spējīgi aptvert visu Latvijas vēsturi. Jāsaka, ka viduslaiku vēstures nodaļa mums jau ir galīgi izjukusi.

Pašlaik institūta darba laukā ir četras galvenās problēmas. Visi jaunāko laiku vēsturnieki strādā pie kopīgā darba "Latvijas vēsture 20.gadsimtā". Otrs darba virziens — Broces rakstu un attēlu izdošana, ar ko iet arvien grūtāk, jo vecie speciālisti aiziet, bet jauno viņu vietā nav. Diemžēl laikam jau apstāsies tas darbs, ko iesāka Teodors Zeids, kura vairs nav mūsu vidū. Iet kā pa celmiem. Varbūt mēs ceturto sējumu vēl pabeigsim, bet tālāk acīmredzot netiksim. Etnogrāfu pētījumu lokā ir materiālā kultūra un lībieši. Arheologu darbā tuvojas nobeigumam grāmata "Latvijas senākā vēsture", ko gribējām sākt rediģēt jau šogad. Cerams, ka pagūsim. Otrs arheologu pētījumu temats ir Latvija kā kontaktzona starp Austrumiem un Rietumiem. Tie ir tie galvenie intstitūta darba virzieni.

— Vai jūsu pieminētais arheologu darbs būs struktūras ziņā līdzīgs grāmatai "Latvijas PSR arheoloģija", kas iznāca 70.gadu sākumā?

— Ik pēc divdesmit trīsdesmit gadiem jebkurā vēstures zinātnes nozarē uzkrājas jauns materiāls, kam jādod arī jauns vērtējums. Līdz ar to fundamentālais darbs "Latvijas PSR arheoloģija" jau ir lielā mērā novecojis. Tagad vajadzīgs skatījums citā griezumā. Jaunajā izdevumā būs aplūkota Latvijas vēsture 10 tūkstoš gadu posmā, līdz parādījās rakstītie avoti. Šoreiz viduslaiku arheoloģija tajā nebūs ietverta.

— Kādas institūta vēsturnieku grāmatas vēl sagaidāmas tuvākajā laikā?

— Esam sagatavojuši arheologu un vēsturnieku rakstu krājumu "Senā Rīga", kas noteikti šogad iznāks. Tā būs grāmata, ko izdos mūsu institūta apgāds.

— Bet par kādiem līdzekļiem?

— Katru gadu zināmu summu mums piešķir Zinātnes padome, par to mēs varam izdot vienu vai pusotru grāmatu. Šoreiz, tuvojoties Rīgas astoņsimtgadei, nolēmām šos līdzekļus izlietot grāmatai par seno Rīgu.

Drīz nāks klajā arī viens cits mazāks darbs. Šogad aprit 110 gadu, kopš dzimis izcilais latviešu vēsturnieks Arveds Švābe, kurš trīsdesmitajos gados bija vēstures institūta vicedirektors. Tāpēc esam sagatavojuši nelielu grāmatiņu par viņa dzīvi un darbiem — ar bibliogrāfiju.

Ir sagatavotas vēl vairākas grāmatas, bet nezinām, kā lai tās izdod, pastāvot šim līdzekļu trūkumam. Pagājušajā gadā bija zinātniska konference saistībā ar Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atzīmēšanu. Rakstu krājums ar minimāliem fotoattēliem ir sagatavots. Diemžēl mums pietrūkst 1000 — 1500 latu, lai to izdotu. Vēl ļoti interesanta grāmata, pie kuras darbs jau beidzas, būtu "Latvijas robežas 1000 gados". Tur darbā iesaistīti gan antropologi, gan arheologi, gan valodnieki, gan jaunāko laiku vēsturnieki. Izsekots, kā daudzos gadsimtos veidojušās un mainījušās Latvijas administratīvās un kultūrvēsturiskās robežas — gan ārējās, gan iekšējās. Šāda veida darba vēl nav bijis. Bet kāda gan jēga šiem pamatīgajiem pētījumiem, ja valsts varas institūcijas neuzskata par vajadzīgu tos atbalstīt?

Diemžēl Valsts prezidentam nav tādu līdzekļu, ko viņš varētu mums atvēlēt. Tos piešķir Ministru kabinets un Saeima. Bet, kā es sapratu, Guntis Ulmanis, lai aktivizētu vēsturnieku darbu, runās ar valdības locekļiem par lielāku atbalstu vēstures zinātnei.

— Vai ir paredzamas kaut kādas vēsturnieku zinātniskas konferences pārlūkojamā nākotnē?

— Esam iecerējuši novembra sākumā, sagaidot Latvijas Republikas astoņdesmitgadi, sarīkot starptautisku zinātnisku konferenci "Latvija jauno valstu saimē 1918. — 1940.gadā". Gribam ielūgt viesus no Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Polijas, Somijas. Bet, kad lūdzām no Zinātnes padomes līdzekļiem piešķirt mums 1000 latu konferences rīkošanas vajadzībām, mums iedeva tikai 300 latu. Līdz ar to nespēsim uzaicinātajiem ārvalstu pārstāvjiem pat viesnīcas apmaksāt, nemaz nerunājot par ceļa izdevumiem. Beigās iznāk, ka Latvijas valstī nevienam nav vajadzīga tāda konference. Mēs, protams, to sarīkosim, bet tā vietā, lai tā plaši izskanētu kā starptautiska līmeņa forums un nestu pasaulē Latvijas vārdu, tas galu galā būs kluss un neliels pasākums institūta sienās. Viss būs atkarīgs no valdības attieksmes, jo institūtam nepieciešamo līdzekļu nav.

Nupat sākās lielais ļembasts ap Latviešu leģionu. Bet jau pirms kāda laika mūsu institūts izdeva Andrieva Ezergaiļa sagatavotu dokumentu krājumu. Tajā ir dokumenti, ko trimdas tautieši savulaik, četrdesmito gadu beigās, bija iesnieguši Sabiedrotajām valstīm, lai argumentēti pierādītu, ka Latviešu leģions nekādi nav saistīts ar nacistu ļaundarībām. Taču šī grāmatiņa ir angļu valodā. Tagad mēs gribam to izdot pārtulkotu latviešu valodā, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Bet, ja nebūs valdības atbalsta, to varēsim izdot tikai 200 — 300 eksemplāru metienā šaura vēsturnieku loka vajadzībām.

Vajadzīga pastāvīga saikne starp vēsturniekiem un valdību vai ministrijām, citādi Ārlietu ministrija atjēdzas tikai tad, kad ir jau par vēlu. Dažādām politiskām norisēm jāgatavojas jau laikus.

Mintauts Ducmanis, Dipl.hist.