Jo vairāk fundamentālie darbi ir jādotē mūsu valstī pašlaik, kad inteliģencei, skolotājiem, studentiem, pensionāriem bieži vien pietrūkst naudas pat dienišķajai maizei, kur nu vēl dārgām grāmatām. Bet, lai grāmatas cena būtu pieejama, tā būtu jādotē. Rodas iespaids, ka šādas grāmatas valstij nav vajadzīgas. Un tajā pašā laikā daudz tiek prasīts no vēsturniekiem.

Nākamais — otrais — sējums hronoloģiski aptvers laikposmu no 1918. līdz 1940.gadam, bet trešais būs veltīts 50 gadus ilgajam okupācijas periodam.

Docents Inesis Feldmanis, tiekoties ar prezidentu, stāstīja par Universitātes sadarbību ar dažādu Eiropas valstu augstskolām un zinātniekiem. Viņš atzīmēja, ka jaunāko laiku vēstures procesi būtu atspoguļojami visas Eiropas kontekstā. Mēs vairs nevaram tos vērtēt šaurā nacionālā skatījumā, jo Latvija taču ir Eiropas sastāvdaļa. Līdz ar to jāpaplašina mūsu redzesloks. Tieši tāpēc arī ir nepieciešami minētie Rietumos izdoto grāmatu tulkojumi.

Universitāti pārstāvošie vēsturnieki, starp citu, norādīja uz to, ka Igaunijā, piemēram, docents saņem 250 latus mēnesī, turpretī pie mums — zem 100. Profesors, ja viņš nav valsts profesors,— tikai 110 latu mēnešalgu. Arī šī valsts attieksme pret vēstures mācīšanu atbaida jauno paaudzi no zinātniskā darbā.

— Vai bija runa arī par senvēstures un viduslaiku vēstures problēmām?

— Par senākajiem periodiem šoreiz runa nebija. Visa uzmanība tika koncentrēta uz pēdējiem vēstures posmiem. Protams, arī senāko laiku izpēte ir nozīmīga, taču šobrīd ne tik aktuāla.

— Tuvojas Rīgas 800 gadu jubileja. Kā vēsturnieki to sagaida?

— Te atkal jūtami izpaužas valdošā nostāja. Ja mūsu valdība nepiegriež vērību zinātnei, tad arī Rīgas Dome šajā ziņā nerīkojas, kā vajadzētu. Rīko dažādus ielu pasākumus, notiek visādi "tingeltangeļi", bet par to, lai būtu arī vēsturnieku pienācīgs ieguldījums, netiek gādāts. Piemēram, nupat bija arheologu zinātniskās atskaites sesija, un mēs piedāvājām jubilejas pasākumu rīkošanas komisijai konkrētu sadarbību, atainojot Rīgas senvēsturi. Taču nebija nekādas atsaucības. Izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs. Arī tie darbi, ko mēs gatavojam par Rīgas vēsturi. Tiesa, manu grāmatu par Rīgas lībiešiem laikam izdos — par Kultūras fonda līdzekļiem. Bet diemžēl nav Domes atbalsta. Tikko apgādā "Zinātne" iznāca mana grāmata "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem". Taču man šķiet, ka izdevniecība no Rīgas Domes nekādu atbalstu nav saņēmusi.

— Kādi pašlaik ir galvenie akcenti samērā mazskaitlīgā vēstures institūta darbā? Droši vien visu jau nevarat aptvert.

— Savulaik gan trīsdesmitajos gados, kad Kārlis Ulmanis nodibināja Latvijas vēstures institūtu, gan padomju laikā, institūts bija it kā vadošā iestāde, kas pētniecības darbā aptvēra visu Latvijas vēsturi, sākot ar vissenākajiem posmiem. Bet, diemžēl, lai mēs spētu izdzīvot, pēdējos desmit gados neesam pieņēmuši darbā gandrīz nevienu jaunu darbinieku. Turpretī katru gadu esam spiesti samazināt savus štatus par 2—5 cilvēkiem, lai kaut vai segtu kārtējos izdevumus par savu infrastruktūru. Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam spējīgi aptvert visu Latvijas vēsturi. Jāsaka, ka viduslaiku vēstures nodaļa mums jau ir galīgi izjukusi.

Pašlaik institūta darba laukā ir četras galvenās problēmas. Visi jaunāko laiku vēsturnieki strādā pie kopīgā darba "Latvijas vēsture 20.gadsimtā". Otrs darba virziens — Broces rakstu un attēlu izdošana, ar ko iet arvien grūtāk, jo vecie speciālisti aiziet, bet jauno viņu vietā nav. Diemžēl laikam jau apstāsies tas darbs, ko iesāka Teodors Zeids, kura vairs nav mūsu vidū. Iet kā pa celmiem. Varbūt mēs ceturto sējumu vēl pabeigsim, bet tālāk acīmredzot netiksim. Etnogrāfu pētījumu lokā ir materiālā kultūra un lībieši. Arheologu darbā tuvojas nobeigumam grāmata "Latvijas senākā vēsture", ko gribējām sākt rediģēt jau šogad. Cerams, ka pagūsim. Otrs arheologu pētījumu temats ir Latvija kā kontaktzona starp Austrumiem un Rietumiem. Tie ir tie galvenie intstitūta darba virzieni.

— Vai jūsu pieminētais arheologu darbs būs struktūras ziņā līdzīgs grāmatai "Latvijas PSR arheoloģija", kas iznāca 70.gadu sākumā?

— Ik pēc divdesmit trīsdesmit gadiem jebkurā vēstures zinātnes nozarē uzkrājas jauns materiāls, kam jādod arī jauns vērtējums. Līdz ar to fundamentālais darbs "Latvijas PSR arheoloģija" jau ir lielā mērā novecojis. Tagad vajadzīgs skatījums citā griezumā. Jaunajā izdevumā būs aplūkota Latvijas vēsture 10 tūkstoš gadu posmā, līdz parādījās rakstītie avoti. Šoreiz viduslaiku arheoloģija tajā nebūs ietverta.

— Kādas institūta vēsturnieku grāmatas vēl sagaidāmas tuvākajā laikā?

— Esam sagatavojuši arheologu un vēsturnieku rakstu krājumu "Senā Rīga", kas noteikti šogad iznāks. Tā būs grāmata, ko izdos mūsu institūta apgāds.

— Bet par kādiem līdzekļiem?

— Katru gadu zināmu summu mums piešķir Zinātnes padome, par to mēs varam izdot vienu vai pusotru grāmatu. Šoreiz, tuvojoties Rīgas astoņsimtgadei, nolēmām šos līdzekļus izlietot grāmatai par seno Rīgu.

Drīz nāks klajā arī viens cits mazāks darbs. Šogad aprit 110 gadu, kopš dzimis izcilais latviešu vēsturnieks Arveds Švābe, kurš trīsdesmitajos gados bija vēstures institūta vicedirektors. Tāpēc esam sagatavojuši nelielu grāmatiņu par viņa dzīvi un darbiem — ar bibliogrāfiju.

Ir sagatavotas vēl vairākas grāmatas, bet nezinām, kā lai tās izdod, pastāvot šim līdzekļu trūkumam. Pagājušajā gadā bija zinātniska konference saistībā ar Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atzīmēšanu. Rakstu krājums ar minimāliem fotoattēliem ir sagatavots. Diemžēl mums pietrūkst 1000 — 1500 latu, lai to izdotu. Vēl ļoti interesanta grāmata, pie kuras darbs jau beidzas, būtu "Latvijas robežas 1000 gados". Tur darbā iesaistīti gan antropologi, gan arheologi, gan valodnieki, gan jaunāko laiku vēsturnieki. Izsekots, kā daudzos gadsimtos veidojušās un mainījušās Latvijas administratīvās un kultūrvēsturiskās robežas — gan ārējās, gan iekšējās. Šāda veida darba vēl nav bijis. Bet kāda gan jēga šiem pamatīgajiem pētījumiem, ja valsts varas institūcijas neuzskata par vajadzīgu tos atbalstīt?

Diemžēl Valsts prezidentam nav tādu līdzekļu, ko viņš varētu mums atvēlēt. Tos piešķir Ministru kabinets un Saeima. Bet, kā es sapratu, Guntis Ulmanis, lai aktivizētu vēsturnieku darbu, runās ar valdības locekļiem par lielāku atbalstu vēstures zinātnei.

— Vai ir paredzamas kaut kādas vēsturnieku zinātniskas konferences pārlūkojamā nākotnē?

— Esam iecerējuši novembra sākumā, sagaidot Latvijas Republikas astoņdesmitgadi, sarīkot starptautisku zinātnisku konferenci "Latvija jauno valstu saimē 1918. — 1940.gadā". Gribam ielūgt viesus no Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Polijas, Somijas. Bet, kad lūdzām no Zinātnes padomes līdzekļiem piešķirt mums 1000 latu konferences rīkošanas vajadzībām, mums iedeva tikai 300 latu. Līdz ar to nespēsim uzaicinātajiem ārvalstu pārstāvjiem pat viesnīcas apmaksāt, nemaz nerunājot par ceļa izdevumiem. Beigās iznāk, ka Latvijas valstī nevienam nav vajadzīga tāda konference. Mēs, protams, to sarīkosim, bet tā vietā, lai tā plaši izskanētu kā starptautiska līmeņa forums un nestu pasaulē Latvijas vārdu, tas galu galā būs kluss un neliels pasākums institūta sienās. Viss būs atkarīgs no valdības attieksmes, jo institūtam nepieciešamo līdzekļu nav.

Nupat sākās lielais ļembasts ap Latviešu leģionu. Bet jau pirms kāda laika mūsu institūts izdeva Andrieva Ezergaiļa sagatavotu dokumentu krājumu. Tajā ir dokumenti, ko trimdas tautieši savulaik, četrdesmito gadu beigās, bija iesnieguši Sabiedrotajām valstīm, lai argumentēti pierādītu, ka Latviešu leģions nekādi nav saistīts ar nacistu ļaundarībām. Taču šī grāmatiņa ir angļu valodā. Tagad mēs gribam to izdot pārtulkotu latviešu valodā, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Bet, ja nebūs valdības atbalsta, to varēsim izdot tikai 200 — 300 eksemplāru metienā šaura vēsturnieku loka vajadzībām.

Vajadzīga pastāvīga saikne starp vēsturniekiem un valdību vai ministrijām, citādi Ārlietu ministrija atjēdzas tikai tad, kad ir jau par vēlu. Dažādām politiskām norisēm jāgatavojas jau laikus.

Mintauts Ducmanis, Dipl.hist.