Par līgumiem starp valsti un konfesijām

no 1.lpp.

Mag.iur. Ringolds Balodis, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras asistents, — "Latvijas Vēstnesim"

Vatikāns, ko pārstāv Svētais Krēsls, slēdz arī citus līgumus. Jāizšķir Svētā Krēsla noslēgtie "parastie līgumi" jeb vienošanās un konkordāti. Piemēram, Spānijā, neraugoties uz Konstitūcijas 14. pantu, kur deklarēta visu Spānijas iedzīvotāju vienlīdzība likuma priekšā neatkarīgi no reliģiskajiem uzskatiem un nacionalitātes, un 16. panta, kas garantē visiem Spānijas iedzīvotājiem un organizācijām ideoloģijas, reliģijas vai ticības brīvību, noslēgtas pat četras vienošanās ar Svēto Krēslu. 1976. gadā Spānijas valdība noslēdza vienošanās aktu "Par baznīcas tiesisko regulēšanu", kurā noteica katoļu Baznīcas statusu valstī, un tas ietver sevī: 1) Spānijas valstisko atzīšanu attiecībā uz visām katolistiskajām organizācijām, apvienībām un to iestādījumiem; 2) svētdienu un citu katoļu svētku noteikšanu par valsts brīvdienām; 3) katoļu svētvietu atzīšanu par valsts nozīmes aizsargājamiem kultūras pieminekļiem; 4) katoļu kapelānu tiesību atzīšanu darboties penitenciārajās iestādēs; 5) katoļu Baznīcas tiesu īpašā (kanoniskā) statusa atzīšanu un administratīva rakstura spēka piešķiršanu šiem spriedumiem, kas nav pārsūdzami valsts tiesas instancēs.

Vienošanās nosaka arī strīdu izskatīšanas kārtību tajos gadījumos, kad Spānijas valstij un baznīcai rodas domstarpības par kādas šīs vienošanās normas interpretāciju. Tad tiek izveidota "jaukta" valsts un baznīcas pārstāvju komisija, kuras lēmums ir izšķirošais strīdā. 1979. gadā starp Spāniju un Svēto Krēslu noslēgtajā vienošanā "Par izglītības un kultūras jautājumiem" valsts no savas puses garantē katolicisma dogmu iekļaušanu tās kompetencē esošo mācību iestāžu programmās un cieņu pret katoliskām vērtībām. Šajā vienošanās aktā Spānijas valsts apņemas katolisko doktrīnu mācīt kā obligātu priekšmetu, atstājot studentiem izvēles tiesības neapmeklēt šīs stundas. Ar šo vienošanos tiek atzīti baznīcu mācību iestāžu piešķirtie zinātniskie grādi.

Iepriekšizskatītie līgumi, kaut arī nebija konkordāti, taču bija ar starptautisku raksturu. Pasaules attīstītajās valstīs eksistē arī cita veida līgumi par reliģiska rakstura jautājumiem, kurus slēdz valstis. Šiem līgumiem, kas tiek slēgti ar tradicionālajām konfesijām, ir valsts likumu statuss. Tāpat kā citi valsts tiesību jaunrades akti, tie vajadzības gadījumā pēc valsts gribas, vienošanās var vienpusēji tikt grozīti. Valstij, kas noslēgusi šādus līgumus (atšķirībā no konkordāta), papildinājumi vai grozījumi tiem neprasa nekādu konstitucionāla rakstura pārskatīšanas procedūru. Itālijas valstij bez konkordāta ar Svēto Krēslu ir vairākas vienošanās ar citu konfesiju vadībām. Līgumi ar tradicionālajām konfesijām Itālijā tiek uzskatīti par civilizētas valsts pietātes apliecinājumu pret tradicionālo reliģisko organizāciju reliģijas brīvību. Šo līgumu statuss ir nostiprināts konstitucionāli. Itālijas 1947. gadā pieņemtās Konstitūcijas 7. pantā noteikts, ka "Valsts un katoliskā Baznīca katra savā sfērā ir suverēna un neatkarīga. To attiecības tiek regulētas saskaņā ar līgumiem". Itālijā ir Reliģisko organizāciju likums (vispārīgs) un atsevišķi likumi par lielāko valsts tradicionālo konfesiju statusu. Pārējās reliģiskās oganizācijas, ar kurām nav noslēgti līgumi, darbojas Itālijā saskaņā ar 1929. gada 24. jūnija likumu Nr. 1150. Vienošanās ar valdeziāņiem, kuru 1984. gadā Ministru kabinets noslēdza īpaša līguma veidā, faktiski ir valsts darījums ar baznīcu (savienību) par to, kāds izskatīsies Itālijas parlamenta pieņemtais specifiskais likums, kurš regulēs šīs konfesijas darbību. Līdzīga rakstura ir arī 1986. gadā noslēgtie līgumi jeb vienošanās ar piecdesmitniekiem un adventistiem, 1987. gadā noslēgtais līgums ar jūdaistiem un 1993. gada noslēgtie līgumi ar baptistiem un luterāņiem. Lai uzsvērtu, ka, neraugoties uz šo līgumu, valsts ir atdalīta no baznīcas, līgumos vēlreiz apliecināts baznīcas un valsts šķirtības princips. Specifiskajos tradicionālo konfesiju darbību regulējošajos likumos ir noteikts, ka līdz ar šo likumu pieņemšanu konfesijām nav saistošas tās tiesību normas, kas nosaka reliģisko organizāciju darbību vispārējā Reliģisko organizāciju likumā. Izņēmums ir tās Reliģiskā organizāciju likuma normas, kas atzīmē dibināšanas, reorganizācijas un likvidēšanas nosacījumus. Vienā valsts un baznīcas noslēgto līgumu rezultātā pieņemtā likuma, kas saucas "Normas, kas regulē attiecības starp valsti un Septītās dienas adventistu savienības baznīcas", preambulā (1. pantā) ir piezīme: esošais likums veidots saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar Septītās dienas adventistiem, un tā normas ir iekļautas šai likumā, lai padarītu par likumīgu vienošanos starp valsti un baznīcu, un tas pieņemts, balstoties uz pušu brīvprātīgu vienošanos. Itāļu izpratni, kas ir līgums starp valsti un baznīcu, labi atklāj likuma 16. pants: "Ēkas, kas iedibinātas adventistu publiskai pielūgšanai, nevar tikt atņemtas, atsavinātas, nojauktas, izņemot galēju nepieciešamību un tikai pēc vienošanās ar adventistiem(..)". Pati vienošanās noslēgta saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas normām un Vispārīgo cilvēka tiesību deklarāciju un citām konvencijām, kurām pievienojusies arī Latvijas valsts. Likums nosaka arī adventistu, kā valsts pilsoņu un valsts karaklausības pienākuma pildīšanu — alternatīvā dienesta izvēli (6. p.), iespējamību pieprasīt savas konfesijas armijas kapelānu u.c. Minēts ir adventistu augstākās mācību iestādes "Adventistu bībeles kultūras institūta" statuss, tiesības un garantijas studentiem. Likumā (17. p.) atzīmēta adventistu ticības īpatnība — sabats (sestdienas kā nestrādāšanas, svētku un atpūtas diena). Par sabatu noteikts laiks no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam. Noteikts arī, ka personas, kas pieder pie adventistu konfesijas un strādā komercstruktūrās, valsts pārvaldes iestādēs, ir tiesīgas uz sava rēķina neapmeklēt darbavietu sestdienās. Minēta pat tāda iespēja kā dažu strādājošo slīdošais grafiks. Ja adventists strādā sabatā, tad darbiniekam nav tiesību sabata dēļ ņemt brīvu dienu.

Spānijā bez jau minētajiem četriem vienošanās aktiem ar Svēto Krēslu (noslēgti kā starpvalstu līgumi), Ministru kabinets 1992. gadā ir noslēdzis trīs atsevišķus līgumus ar evaņģēlistiem, jūdaistiem un musulmaņiem, kas reģistrēti Spānijā saskaņā ar tās Reliģisko organizāciju likumu. Spānijas Ministru kabinets kā juridiska persona šajos līgumos bija viena līgumslēdzējpuse, bet Spānijas evaņģēlisko apvienību federācija (tajā apvienojušies valstī dzīvojošie protestanti), Spānijas ebreju kopienu federācija un Spānijas islama komisija — otra. Vienošanās iekļāva: 1)apvienības kulta un apbedījuma vietu neaizskaramību; 2) apvienības īpašo brīvdienu un gavēņu ievērošanas tiesību, kā arī dažu pārtikas produktu aizliegumu akceptēšanu; 3) apvienības tiesības uz armijas, slimnīcu un cietumu reliģiozo apkalpošanu (kapelānu dienests); 4)apvienības reliģisko laulību juridiskā aspekta atzīšanu; 5)apvienības nodokļu atvieglojumi.

Līgumi ar baznīcām tiek slēgti arī Vācijas Federatīvajā Republikā. VFR Meklenburgas — Priekšpomerānijas pavalsts 1994. gada 20. janvārī Gistrovā noslēdza līgumu ar Meklenburgas evaņģēliski luterisko Baznīcu un Pomerānijas evaņģēlisko Baznīcu. Līgums noslēgts, pamatojoties uz VFR federālās vienības — Meklenburgas — Priekšpomerānijas pavalsts — Konstitūcijas garantēto baznīcu statusu. Šī vienošanās tika noslēgta civiltiesiska līguma veidā. Līguma slēgšanas nepieciešamība izrietēja no Vācijas valsts baznīcām piešķirtajām dotācijām kulta ēku restaurācijai, mācītāju algām, pensijām un citiem sociālās nodrošināšanas paveidiem. Līgums ir trīspusējs un akceptēts pavalsts parlamentā (landtāgā). Līgumu parakstīja Meklenburgas — Priekšpomerānijas ministru prezidents, bet no baznīcu puses — divi bīskapi. Lai līguma noslēgšanā nerastos pretrunas ar valsts likumiem, līgumā ir atsauce uz vispārējo reliģisko organizāciju regulējošo likumdošanu: "Baznīca pārzina savas lietas patstāvīgi un saskaņā ar attiecīgo likumu." Līgumā ir noteikts: valsts likumdošanas pasākumos un programmās, kas tieši skar baznīcu intereses, valsts valdība iesaista baznīcas. Līgums bez tajā noteiktiem baznīcu pienākumiem, kuri varēja būt iekļaujami arī parastos tiesību aktos likumdošanas kārtībā, atzīmē arī piešķirtā finansējuma sadali. Līgumā ir sīki noteikta valsts maksājumu kārtība un dotāciju apmērs (7 miljoni vācu marku gadā!), kā arī iespējamība pārskatīt šo summu, ja mainās budžets, ir valsts ievācamā baznīcas nodokļa maksājumu kārtība un baznīcas nodokļu iekasētāju saikne ar valsts pārvaldes aparātu. Runāts par kapelānu dienesta institūciju un misionārismu, baznīcas kalpotāju sociālo aprūpi un nodrošinājumu, svētku dienu un svētdienu kā brīvdienu tiesisko aizsardzību, grēksūdzes noslēpumu. Līgumā noteikts Greifsvaldes un Rostokas evaņģēliskās teoloģijas fakultāšu statuss. Pamatā šai statusa noteikšanai ir valsts piešķirtais finansējums un nosacījums, ka šo augstskolu darbību reglamentē Augstskolu likums.

Cilvēktiesības un apziņas brīvība, ko garantē Vācijas likums, regulējot reliģisko organizāciju darbību, protams, nevar atzīmēt nianses un specifiskas īpatnības, kas attiecas uz valstī lielākajām konfesijām. Ja grēksūdzes noslēpums, piemēram, tiktu piešķirts arī jaunajām reliģiskajām kustībām, tad par reliģiskām organizācijām reģistrētos ne tikai biznesa iestādījumi, lai saņemtu valsts noteiktās atlaides (piemēram, scientologi), bet arī tādi organizētās noziedzības grupējumi, kuri nevēlas sniegt liecības lietā. Bez tam atvieglojumi un atlaides katoļu un luterāņu Baznīcai, kuru piederīgie ir gandrīz 85% no visiem valsts pilsoņiem, nevar būt ekvivalenti mazo kustību darbībai, kas bieži vien ir izveidojušās ar mērķi iegūt vispārējā Reliģijas likumā noteiktos atvieglojumus.

Kāda ir Latvijas pieredze? Ja nebūtu padomju okupācijas, kas vardarbīgi pārtrauca Latvijas tiesību sistēmas attīstību, Latvijā izveidotos Itālijai ļoti līdzīga situācija, jo "optima legum interpres est consuentudo" *. Latvijas brīvvalsts laikā pie Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu pārvaldes (kas tolaik, tāpat kā tagad Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments, bija nozīmēta par valsts un baznīcas attiecību kārtotāju) tika izveidota padome, kuras sastāvā bija valsts un vecticībnieku konfesijas pārstāvji. Padomes ietvaros vecticībnieki sagatavoja projektu par vecticībnieku kopienām (specifisko likumu). Valsts pārstāvju nedaudz uzlaboto un papildināto projektu pieņēma 1934. gada 14. februārī. Likums stājās spēkā 1935. gada 14. februārī un deva vecticībniekiem saimniecisko un reliģisko patstāvību. Līdzīgā veidā tika pieņemti arī likumi par ev. luterisko un pareizticīgo Baznīcu.

Kā redzams, arī Latvijā vēsturiski veidojās Itālijas aprakstītā valsts un baznīcas attiecību kārtošanas pieredze. Darba grupu rezultāti bija likumu pieņemšana. Arī pašreiz valsts un baznīcas pārstāvju kopīgi izstrādātajam līgumam ir jākļūst par likumu. Šādā tipveida līgumā, lai tas attiektos uz kādu konkrētu tradicionālu konfesiju un vēlāk tiktu iekļauts speciālajā likumā, jāiestrādā daudz un dažādas katrai individuālai reliģiskajai organizācijai vitāli svarīgas lietas. Var minēt dažas no tām: 1) par nepieciešamību slēgt līgumus par baznīcu tiesisko statusu liecina 1997. gada aprīļa sākumā Saeimai iesniegtais priekšlikums grozīt likumprojektu "Par svētku un atceres dienām", paredzot tajā pareizticīgo un vecticībnieku tiesības uz savām Lieldienu, Vasarsvētku un Ziemassvētku brīvdienām. Šo jautājumu, tāpat kā Latvijas Septītās dienas adventistu tiesības uz sabata brīvdienu, varētu līgumos (un vēlāk speciālajos (īpašos) likumos) noteikt līdzīgi Italijas paraugam; 2) reliģisko organizāciju lietas bieži ir visai komplicētas un nevar tikt vispārinātas. Pareizticīgajiem LR Satversmes 81. panta kārtībā izdotajos Noteikumos par pareizticīgās Baznīcas stāvokli ("Valdības Vēstnesis" 1928. — 11.oktobrī, 228. nr.) 5. punktā teikts, ka pareizticīgo Virsgans ir pilnīgi neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas. Noteikumu 16. pantā ir redzama Latvijas pietāte pret baznīcu garīgajām tiesām: "Garīdznieki, kuri ar tiesas spriedumu nosodīti uz ieslodzījumu, izcieš sodu klosterī. Pārējos gadījumos par vainīgiem atzītie garīdznieki izcieš sodu līdzīgi citiem notiesātiem, pēc tam kad kanoniskā garīgā vara viņiem atņēmusi garīgo amatu." ; 3) līdzīgi kā Spānijā un Itālijā, tradicionālajām baznīcām piemita izņēmuma statuss attiecībā pret to garīgo tiesu lēmumiem. Tā LR Satversmes 81. panta kārtībā izdoto Noteikumu "Par pareizticīgās Baznīcas stāvokli" 14. pantā bija noteikts: "Garīgās varas spriedumi un lēmumi kanoniskās baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs." Arī Satversmes 81. panta kārtībā izdoto Noteikumu "Par evaņģēliski luteriskās Baznīcas stāvokli" ("Valdības Vēstnesis" 1928. — 22. augustā, 188. nr.), 8. pantā bija noteikts, ka garīgās varas spriedumi un lēmumi evaņģēliski luteriskās Baznīcas lietās nav pārsūdzami laicīgās iestādēs. Iepriekšminētā norma ir vitāli būtiska arī mūsdienās. Tam labs piemērs ir vecticībnieku tieslietas. Rakstīt šādas lietas Reliģisko organizāciju likumā nevar, jo tas attiecas uz visām reģistrētajām reliģiskajām organizācijām. Tas nekādā gadījumā nav pretrunā ar sekularizācijas principu vai cilvēktiesību normām, jo valsts netiek iesaistīta baznīcas iekšējos strīdos. Netiek ierobežota arī pārējo valstī darbojošos reliģisko organizāciju reliģijas brīvība, jo šāds princips nevar tikt attiecināts uz visām reliģiskajām organizācijām, bet vienīgi uz Latvijā gadu simtos sevi pierādījušām tradicionālām konfesijām.

* "Optima legum interpres est consuentudo" — paradums ir labs likumu interpretētājs