Par pilsonību bezvalstnieku bērniem

Viens no pēdējā laika aktuālākajiem jautājumiem, kas izraisa plašas diskusijas sabiedrībā, ir par to, vai piešķirt Latvijas pilsonību bērniem, kuri dzimuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas un dzimstot nav ieguvuši nevienas valsts pilsonību. EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss van der Stūls ieteicis piešķirt šiem bērniem pilsonību automātiski kopš dzimšanas, ja vecāki to pieprasa. To nesen akceptēja arī Latvijas valdība, lai pēc tam Saeima izdarītu grozījumus Pilsonības likumā. Šāds lēmums tiek pamatots ar starptautisko tiesību normām un sevišķi jau ar 1989.gada ANO konvenciju par bērna tiesībām, kas it kā uzliek mums par pienākumu to darīt. Tāpēc šī raksta mērķis ir sniegt īsu ieskatu starptautisko tiesību normās, kas regulē bezvalstnieku skaita samazināšanu, īpaši saistībā ar bērniem.

1989.gada konvencijas par bērna tiesībām 7.panta 1.daļa paredz, ka katrs bērns ir jāreģistrē tūlīt pēc dzimšanas un "kopš dzimšanas tas iegūst... tiesības uz pilsonību". Šī paša panta 2.daļa nosaka, ka dalībvalstīm ir jānodrošina šīs tiesības nacionālajā likumdošanā un jāpilda arī starptautiskās vienošanās, sevišķi kas attiecas uz bezvalstnieku skaita samazināšanu. Tātad konvencija par bērna tiesībām neparedz, ka katrai valstij būtu automātiski jāpiešķir tās pilsonība bērniem, kuri dzimuši tās teritorijā. Konvencija nosaka, ka katram bērnam ir tiesības uz pilsonību un katrai valstij jānodrošina tiesības iegūt tās pilsonību bērniem, ja tie dzimstot neiegūst nevienas valsts pilsonību.

Bērnu bezvalstniecības novēršanas problēmas tiek regulētas 1961.gada ANO konvencijā par bezvalstniecības samazināšanu. 1997.gada Eiropas Pilsonības konvencijai (to ir parakstījušas 15 valstis, bet tā vēl nav stājusies spēkā, Latvija to nav pat parakstījusi) nav patstāvīgas nozīmes, jo tajā ir vienkārši pārrakstīta 1961.gada konvencijas 1.panta 1.daļa. Ko tad nosaka 1961.gada konvencijas par bezvalstniecības samazināšanu 1.panta 1.daļa?

Dalībvalstīm jāparedz savā iekšējā likumdošanā, ka tās pilsonību iegūst tās teritorijā dzimušie bērni, ja viņi neiegūst citu pilsonību. Pilsonību piešķir: 1) piedzimstot "ex lege" ; 2) bērni, kuri palikuši bezvalstnieki, iesniedz paši vai to pārstāvis iesniegumu attiecīgajai valsts varas iestādei saskaņā ar valsts iekšējo likumdošanu. Vienīgā prasība, iesniegumu iesniedzot, no valsts puses var būt likumīga un pastāvīga uzturēšanās tās teritorijā beidzamos piecus gadus tieši pirms iesnieguma iesniegšanas.

Tātad valstis ir izvēles priekšā: vai nu piešķirt šiem bērniem pilsonību uzreiz pēc dzimšanas vai arī saskaņā ar iesniegumu pēc noteikta vecuma sasniegšanas. Turklāt, ja valstis izvēlas otro ceļu, tad konvencijas 1.panta 2.daļa dod tiesības valstīm izvirzīt vēl šādus nosacījumus:

a) iesniegumu par uzņemšanu pilsonībā var iesniegt tikai stingri noteiktā laika periodā, taču šīs tiesības ir jādod vismaz personai no 18 līdz 21 gada vecumam;

b) personai ir pastāvīgi jādzīvo attiecīgajā valstī;

c) ja persona nav vērsusies pret valsts nacionālo drošību un nav notiesāta par kriminālnoziegumu, par kuru kriminālsods ir lielāks par pieciem gadiem;

d) ja persona vienmēr ir bijusi bezvalstnieks.

Tiktāl par starptautiskajām normām par bērniem un bezvalstniecības problēmu. Bet kāda ir Eiropas valstu prakse šajā jautājumā? Lielākajā daļā Eiropas valstu pilsonība bērniem — bezvalstniekiem tiek piešķirta, piedzimstot "ex lege" (Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā, Itālijā utt.). Taču šajās valstīs pamattautu neapdraud liels iebraucēju skaits, tās ir pietiekami lielas valstis, lai bez grūtībām integrētu visas personas, kas dzimušas to teritorijā. Tajā pašā laikā tāda lielvalsts kā Vācija ļoti rūpējas par savu identitāti, jo Vācija nepiešķir pilsonību bezvalstniekiem tūlīt pēc dzimšanas, bet izvirza nosacījumus, kas sakrīt ar 1961.gada konvencijas atļautajiem.

Vācijas 1977.gada 29.jūnija likuma par bezvalstniecības gadījumu samazināšanu 2.pants nosaka, ka "personām, kuras kopš dzimšanas "de jure" ir bijušas bezvalstnieki saskaņā ar 1954.gada Konvencijas par bezvalstnieku statusu 1.pantu, ir tiesības pēc viņu iesnieguma tikt naturalizētam Vācijā, ja tās:

a) ir dzimušas Vācijā;

b) ir likumīgi uzturējušās Vācijā pēdējos piecus gadus;

c) iesniedz iesniegumu līdz 21 gada vecumam;

d) nav sodītas ar brīvības atņemšanu uz termiņu, kas ir ilgāks par pieciem gadiem."

Vēl stingrākus nosacījumus paredz 1991.gada Rumānijas pilsonības likuma 9.pants. Tajā personai bez nevienas valsts pilsonības tiek izvirzītas šādas prasības, lai tā varētu iegūt Rumānijas pilsonību:

a) patstāvīga dzīvesvieta Rumānijā piecus gadus tieši pirms iesnieguma iesniegšanas (bezvalstniekam, kurš ir precējies ar Rumānijas pilsoni, pietiek ar trim gadiem);

b) persona ir pierādījusi ar savu uzvedību un attieksmi saistību ar Rumānijas valsti un tautu;

c) tā ir sasniegusi 18 gadu vecumu;

d) ir nodrošināta ar legāliem iztikas līdzekļiem;

e) ir ar labu uzvedību un nav notiesāta ne Rumānijā, ne ārzemēs ar sodu, kas darītu viņu nevērtīgu kā Rumānijas pilsoni;

f) pietiekami pārvalda rumāņu valodu, lai varētu integrēties sociālajā dzīvē.

Faktiski šie nosacījumi atbilst esošajai Latvijas Pilsonības likumā paredzētajai pilsonības iegūšanai naturalizācijas kārtībā un ir pat stingrāki nekā Latvijā, sevišķi jau e) punkts. Mēs redzam, ka Latvija nav vienīgā "ļaunā valsts" Eiropā, kas izvirza savas prasības personām, kuras grib kļūt par tās pilsoņiem. Neapskatīšu tādu valsti kā Andora, kur tikai 25 procenti valsts iedzīvotāju ir valsts pilsoņi, bet pārējie ir līdzīgā statusā kā mūsu nepilsoņi. Man būtu viens jautājums viņa ekselencei M. van der Stūlam — kāpēc tāda lielvalsts kā Vācija, kur nekas neapdraud vāciešu pašsaglabāšanos, var noteikt savus spēles noteikumus bezvalstniekiem, bet Latvija ar lielu iebraucēju skaitu, no kuriem liela daļa nevēlas mācīties latviešu valodu un daļa ir pat naidīgi noskaņota pret Latvijas valsti, to nevar darīt? Ja Latvijā sāks piešķirt pilsonību automātiski visiem nepilsoņu bērniem, tad veidosies pretimstāvēšana pat starp pilsoņiem, jo vecāki jau nosaka to, kāda būs bērna attieksme pret Latvijas valsti, nevis otrādi. Mums jau tā pietiek Latvijas pilsoņu, kuri neprot latviešu valodu.

Ņemot vērā pašreizējo valsts ārpolitisko un iekšpolitisko stāvokli, mans priekšlikums attiecībā uz bērniem, kuri dzimuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, ir šāds:

Latvijas pilsonība tiek piešķirta rīcībspējīgām personām, kas sasniegušas 16 gadu vecumu, pēc to iesnieguma, ja tās:

1) ir dzimušas Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta;

2) dzimstot un arī vēlāk nav ieguvušas nevienas valsts pilsonību;

3) pastāvīgi dzīvo Latvijā pēdējos piecus gadus tieši pirms iesnieguma iesniegšanas;

4) ar savu darbību nav vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību;

5) nav notiesātas ar brīvības atņemšanu uz laiku, kas pārsniedz 5 gadus;

6) izmanto šīs tiesības līdz 23 gadu vecumam.

Septītais nosacījums varētu būt latviešu valodas pietiekamas zināšanas, kas nodrošina personas sociālo integrāciju Latvijas sabiedrībā. Taču, ja mūsu izglītības sistēma spēj nodrošināt to, ka jebkura persona, pēc 10 gadiem iegūstot Latvijā vismaz vispārējo izglītību, runās labi latviešu valodā, tad šādu nosacījumu varētu papildus arī neizvirzīt. Šādu nosacījumu neparedz arī 1961.gada konvencija par bezvalstniecības gadījumu skaita samazināšanu, jo normālās valstīs pat nepastāv tāda iespēja, ka bērni neapgūst tās valsts oficiālo valodu, kurā viņi dzīvo. Mans priekšlikums pilnībā atbilst 1961.gada konvencijai, kā arī, piemēram, Vācijas praksei attiecībā uz bezvalstniekiem. Tas ļautu atvieglotā kārtībā iegūt pilsonību jauniešiem, kas dzimuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, kuri ir lojāli šai valstij un nav sodīti par smagiem kriminālnoziegumiem. Kāpēc šīs tiesības ir jāizmanto līdz 23 gadu vecumam? Tāpēc, ka Latvijā pastāv obligātais militārais dienests un nevajag esošos pilsoņus nostādīt sliktākā situācijā nekā "jaunpilsoņus". Ja nav šī vecuma ierobežojuma, tad vīriešu kārtas pārstāvji izmantos šo iespēju pēc 27 gadu vecuma sasniegšanas un izvairīsies no militārā dienesta.

Tajā pašā laikā būtu jāatceļ esošie naturalizācijas logi, lai padomju laika "internacionālisti", kuri parasti runā tikai vienā valodā, nevarētu vairs teikt, ka latvieši neļauj viņiem naturalizēties. Ļoti normāli būtu atvieglot pilsonības iegūšanu Latvijas pilsoņu laulātajiem, kuri laulībā dzīvo vismaz desmit gadus, kā arī gados veciem cilvēkiem. Tas iekustinātu naturalizācijas lēno gaitu, un cilvēki, kas ir integrējušies Latvijas sabiedrībā un saista savu nākotni ar šo valsti, dotos uz Naturalizācijas pārvaldi.

Jānis Grasis, LU Juridiskās fakultātes students