Latviešu valoda — mūsu un valsts valoda

Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte:

Par latviešu valodu darba tirgus apstākļos

Referāts "Latviešu valodas aizsardzības iespējas darba tirgus apstākļos" akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinātniskajā konferencē Rīgas Latviešu biedrības namā 1998. gada 22. aprīlī

Cilvēkam ar vairāku valodu prasmi darba tirgū ir plašākas izvēles iespējas, tātad zināmas priekšrocības un iespēja vairāk pelnīt nekā valodu nepratējiem. Tā tas bijis vienmēr un visur, bet īpaši skaitliski mazo tautu pārstāvjiem un tādā pasaules ceļu krustpunktā, kādā atrodas Latvija. Ir zināms, ka visi tautas atmodas darbinieki prata vismaz trīs valodas. Tas viņiem pavēra iespējas gan izglītoties, gan dabūt darbu ārpus mūsu mazās zemītes, kad toreizējie vācu kungu un krievu valsts varas celtie ierobežojumi nepieļāva viņu darbību dzimtenē. Brīvvalsts gados, rēķinoties ar turīgāko pircēju un pasūtītāju tautību, visiem pakalpojumu iestāžu darbiniekiem bija jāprot ne vien latviešu, bet arī vācu un krievu valoda. Izsūtītajiem uz austrumiem citu valodu prasme palīdzēja izdzīvot, bēgļiem uz rietumiem — ātrāk piemēroties mītnes zemes videi.

Pēc pieredzes zinām, ka visos šais varu un valdošo valodu maiņu apstākļos nepieciešamība jau agri apgūt papildus dzimtajai vēl citu valodu bērniem nav radījusi ne garīgās veselības traucējumus, ne valodu sajukumu. Gluži otrādi, kā to apliecinājuši arī dāņu valodnieku Tuves Skutnaba–Kangasas un Roberta Pilipsona pētījumi Dānijas divvalodu skolās, vairāku valodu prasme paātrina bērnu garīgo attīstību visās jomās.

Latvijas mūsdienu darba tirgus prasa uzturēt un paplašināt šo vairāku valodu prasmi. Trešās nepieciešamās valodas vietu pašreiz gan ieņēmusi angļu valoda, bet plašākas darba un labākas peļņas iespējas paveras vēl ceturtās — vācu, franču, zviedru, poļu vai citas — valodas pratējiem. Netrūkst arī skolu, kas šādas iespējas piedāvā, un jauniešu, kas tās izmanto. Kā viss jaunais un retais, šīs Latvijā pagaidām mazāk izplatītās valodas izraisa gandrīz vai lielāku interesi nekā līdz šim ierastā krievu valoda. Turklāt vairums pašreizējo jauniešu to prot bez skolas, un iepriekšējos gadu desmitos uzspiestais vispārējais krievu valodas lietojums radījis arī iekšēju pretestību tās izvēlei par pirmo vai otro apgūstamo svešvalodu.

Tomēr vecākiem un skolotājiem būtu jāapzinās, ka, krievu valodai Latvijā zaudējot vispārējo lietojumu, vairums 90. gados dzimušo bērnu to bez skolas stundām vairs neapgūst pietiekami pamatīgi. Savukārt pieprasījums pēc labiem krievu valodas pratējiem saglabāsies vai pat pieaugs, Rietumvalstu uzņēmējiem ienākot Latvijā ar cerību iespiesties arī Krievijas tirgū. Ja latviešu jaunieši ar savu trīs valodu prasmi neizmantos iespējas strādāt šādos uzņēmumos un to pārstāvniecībās, to izdarīs krievu jaunieši kaut vai ar divu — angļu un krievu — valodu prasmi, jo starptautiskos darījumos pēc latviešu valodas nav lielas vajadzības. Tāpēc latviešu jaunajai audzei būtu jāizmanto vēsturiskās pieredzes priekšrocības un jāsaglabā vispārēja un laba krievu valodas prasme, izvēloties to par vienu no mācību priekšmetiem.

Divu vai trīs svešvalodu mācīšanās vienlaikus ar dzimtās valodas izkopšanu neizbēgami prasa vairāk laika un piepūles nekā apmierināšanās ar paviršu divu valodu lietojumu sadzīves un modes dziesmiņu līmenī. Tā kā angļu valodas prasme tiek prasīta gandrīz visās darbavietās un tā kļuvusi arī par izplatītāko saziņas līdzekli ārzemju ceļojumos vai darba meklējumos ārvalstīs, tad tās apguvei parasti laiku nežēlo ne krievu, ne latviešu jaunieši. Pašu aizņemtības un jau minētā mazākā pieprasījuma dēļ kā vieni, tā otri novārtā parasti atstāj latviešu valodu. Krieviem šāda attieksme būtu saprotama, un tā neapdraud latviešu valodas pastāvēšanu, kamēr vien paši latvieši to uzturēs dzīvu un skanīgu. Tādu, lai arī citiem tā būtu pievilcīga, lai latviešu pašu cieņa pret savu valodu izraisītu līdzīgu attieksmi no citu puses, kļūtu par pamatu cittautiešu iekšējai vēlmei to apgūt.

Diemžēl dzīvē bieži vien nākas pārliecināties par Imanta Ziedoņa dzejas rindu patiesumu: "Un pret savu tautas dziesmu var tikai latvieši." Piemēru bez gala. Iknedēļas radioraidījumā "Par mūsu valodu" Jānis Kušķis labo galvenokārt aizguvumus no krievu valodas. Manuprāt, pašreiz vēl bīstamāka — straujās izplatības dēļ — ir latviešu cilmes vārdu aizvietošana ar angļu vārdiem vai caur angļu valodu aizgūtiem svešvārdiem. Vai nu tieksmē izrādīties mūsdienīgiem, ar to saprotot vienīgi "atvērtību" visam rietumnieciskajam, vai slinkuma dēļ nepūloties pārtulkot lasīto, ik uz soļa nākas dzirdēt vai lasīt "masu mēdiji " (sabiedriskie saziņas līdzekļi — īsāk: mēdekļi), rekomendācijas (ieteikumi vai ierosinājumi), rezultāts (sekas vai iznākums), komunikēt (sazināties vai runāties) un pat priorēt (valdīt vai būt pārsvarā). Jānim Endzelīnam veltītās valodnieku konferences programmā bija, piemēram, "Frazeoloģismu okazionālie pārveidojumi Regīnas Ezeras darbos": tātad autors uztic lasītājam izšķirt, kura no šī vārda nozīmēm ir šai gadījumā piemērotākā, kāpēc tā?

Bieži gadās, ka pat sen iegājušies svešvārdi tiek lietoti nepareizi. Tā, "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" rakstā ar nosaukumu "Cilvēks, kura faktiski nav" bija runa par cilvēku bez dokumentiem, tātad viņa nav — juridiski. Radio gadījās dzirdēt kāda kultūras organizatora izteiktu cerību, ka debija būs ne vien izdevusies, bet arī ilgstoša. No krievu valodas aizgūtais un ar zināmu izsmieklu nozīmi lietotais abižots nez kāpēc tiek atkārtoti rakstīts kā "apbižots" — kam nav nekādas jēgas vai nozīmes.

Grūti pateikt, vai vāja savas valodas prasme vai bailes atkāpties no citā valodā rakstītā pirmavota ir par cēloni tādiem jaunvārdiem kā nekonkurētspējīgs (nespēja konkurēt) vai nesakārtotība (nekārtība), tādai teikuma uzbūves izvēlei kā nepieciešams darīt "jādara" vietā, bet jādara ko un nevis — kas. Ja pēdējo tagad atzīst par pareizu, tad iznāk, ka katrai paaudzei ir sava latviešu valoda un tās gramatika, bet mūža laikā atkārtoti mācīties dzimto valodu būtu lieka izšķērdība.

Gribot negribot jāsecina, ka mūsdienu daudzvalodības apstākļos latviešu valodas saglabāšanai nepietiek ar tās aizsardzību, paļaujoties uz likumā noteiktu krievu valodas lietojuma ierobežojumu Latvijā. Ar valodas un pilsonības likumu palīdzību var labākā gadījumā piespiest vietējos cittautiešus iemācīties latviski sarunāties, bet ne latviešus pašus runāt un rakstīt labā latviešu valodā. Tirgus apstākļos šai nolūkā būtu jārada pieprasījums pēc pašas valodas un tās pratējiem, un šis darbs nav paveicams valodnieku spēkiem vien. Visiem latviešu tautas, valodas un kultūras turpmākās pastāvēšanas un attīstības aizstāvjiem gan katram atsevišķi, gan kopīgi jāuztur pašiem un jāprasa no citiem latviskuma izplatībai labvēlīgi nosacījumi visās dzīves jomās un līmeņos.

Valsts līmenī tas nozīmē

•

nodrošināt valsts vispārēju attīstību un iedzīvotāju labklājību — kā pamatu Dzimtenes mīlestībai un cittautiešu cieņai;

•

beidzot patiešām piešķirt nepieciešamos līdzekļus pietiekami labai augstākajai izglītībai, lai Latvijas jauniešiem nebūtu jābrauc mācīties uz ārvalstīm un šurp nebūtu jāaicina ārvalstu gudrie, ar kuriem sazinoties jālieto citas valodas; lai vēl vairāk citu zemju jauniešu gribētu par maksu mācīties Latvijā un pie viena iepazītu mūsu tautu un kultūru, aiznesot ziņas par to pasaulē;

•

palielināt līdzekļu piešķīrumu zinātnei, lai latviešu zinātnieku darba augļi sekmētu pašu zemes tautsaimniecības uzplaukumu un viņiem nebūtu jāmeklē savu spēju pielietojums ārzemēs, tādējādi turpinot tautas izklīšanu;

•

atbalstīt vietējot ražotājus, Latvijas dabas bagātību apguvējus, ārzemju ceļotāju izmitinātājus un pavadoņus, lai veidotos jaunas darbavietas arī latviešu vadītos uzņēmumos un līdz ar to cittautiešiem — vajadzība apgūt latviešu valodu;

•

nežēlot līdzekļus un pūles, lai darītu zināmas pasaulē atpūtas iespējas Latvijā un mūsu mākslas bagātības visās tās nozarēs, kas veicinātu gan ienākumus, gan cieņu pret mūsu zemi kā ārzemēs, tā Latvijā dzīvojošo cittautiešu un pašu latviešu vidū: labāk iepazīstot savu kultūru, celtos arī pašapziņa un izpratne, ka ne vienmēr tālais un ievestais ir labāks par vietējo;

•

gādāt par labvēlīgiem apstākļiem tautas skaitliskai ataudzei, jo bez valodas lietotājiem tā izzūd.

Savukārt katram latvietim un latviskuma atbalstītājam

•

jālasa latviešu grāmatas, ietaupot laiku uz televīzijas seriālu skatīšanās rēķina;

•

jāraksta laikrakstiem par pamanītajām valodas lietojuma aplamībām, lai izdevēji būtu prasīgāki pret žurnālistiem;

•

visu priekšmetu skolotājiem un pasniedzējiem jāseko savai valodai un jāprasa laba latviešu valoda no skolēniem un studentiem;

•

ar kaimiņiem, pārdevējiem un citiem braucējiem satiksmes līdzekļos, izņemot ārzemniekus, jārunā tikai un vienīgi latviski, neizrādot neiecietību pret cittautiešu lietotās latviešu valodas nepilnībām;

•

kā vēlētājiem prasīt no valsts varas pārstāvjiem augstāk minēto nosacījumu izpildi.

Tas ir jāspēj, ja tiešām gribam latviešu valodu aizsargāt.