Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsnieks Kristaps Kegi

Par sevi

Pēc Kristapa Kegi atmiņu stāstījuma skolotājai Laimai Pogai

Piedzimu Rīgā 1934.gada 9.augustā.

Pirmajā dzīves gadā Dubultos mani esot auklējusi vecmāmiņa. Tētis, būdams profesora Paula Stradiņa students un asistents, tolaik atradās Eiropā (galvenokārt Dānijā), lai iepazītos ar rietumu valstu ķirurgu darbu. Kad tētis 1938.gadā kļuva par Alūksnes slimnīcas direktoru un galveno ķirurgu, ģimene pārcēlās uz turieni. Dzīvojām 1702.gadā celtā mājā, kurai bija biezas mūra sienas, augsti griesti un podiņu krāsnis, brīnišķīgs skats uz ezeru un pilsdrupām. Mans pirmais skolas gads sākās padomju laikā. Pēc tam bija Otrais pasaules karš, kas daudziem atnesa lielus pārdzīvojumus un traģēdijas. Tolaik mēs vēl bijām bērni, taču, kad paaugāmies, liktenis latviešu zēnus nostādīja pretējās pozīcijās, liekot karot gan vācu, gan latvju un krievu armijās.

Daudzus gadus vēlāk man bija lemts kļūt par Amerikas bruņoto spēku virsnieku un iesaistīties Vjetnamas karā.

Vectēvs un vecmāmiņa manā dzimšanas dienā, 1941.gada 9.augustā, no Latvijas aizbrauca. Arī mūsu ģimene gribēja braukt uz Zviedriju, un tēvs pat bija sarunājis zvejniekus, taču viņi pieprasīja maksāt zeltā. Pēdējā brīdī tēvs pārdomāja. Bet 1944.gada rudenī, nedēļu pirms Rīgas krišanas paguvām uz kādu vilcienu, kas devās projām no Latvijas. Arī mums sākās bēgļu gaitas... Vācijā vecāki cerēja ar draugu un paziņu starpniecību atrast mājvietu. Taču... tikām ievietoti vilcienā, bez tiesībām šo transporta līdzekli pamest. Vairākas dienas braucām pa svešu zemi. Bēgļiem izsniegtā pārtikas deva ar katru dienu kļuva mazāka un mazāka. Kad vilciens iebrauca nometnē, vecāki saprata, ka labākais glābšanās veids būtu paslēpties vilcienā. Cieši saspiedušies noslēpāmies kādā mazā tumšā būcenītī. Kad sargs nāca pārbaudīt vagonu un sāka raustīt mūsu būcenīša durvis, par laimi atskanēja vilciena atiešanas signāls... Pirmajā stacijā slepus izkāpām no vilciena un nopirkām biļetes līdz Freiburgai. Pa dienu sēdējām stacijās (vilcieni tad nekursēja), bet naktīs braucām. Vēl tagad labi atceros Ķelnes stacijas pagrabu, kurā uzlidojuma laikā sēdējām kādas četras stundas. Laimējās palikt dzīviem un tikt tālāk uz dienvidiem. Tētis atrada darbu mazā pilsētiņā Emmendigenē, uz ziemeļiem no Freiburgas. Lai gan viņš runāja vāciski, turklāt bija studējis Vācijā, tomēr netika uzskatīts par pilnvērtīgu ārstu un drīkstēja strādāt tikai poļu un krievu strādnieku nometnē. Darba bija daudz, jo gūstekņi ļoti slimoja. Taču ar laiku vācieši sāka tētim uzticēties un lūgt viņa palīdzību. Kara pēdējo ziemu pavadījām lielākoties pagrabā, jo pāri mūsu mājvietai nepārtraukti lidoja lidmašīnas. Dienā slēpāmies mežā. Virs pilsētas riņķojošie iznīcinātāji centās atrast kādu mērķi, un mums nācās skriet, slēpties grāvjos. Nācās pielāgoties apstākļiem. Nabadzība piespieda ubagot, apstaigāt vācu zemnieku saimniecības, lai izlūgtos kartupeļus, zirņus vai citu vienkāršu barību.

Miers atnāca ar jaunām problēmām, jo mums draudēja deportācija uz Padomju Savienību. Bēgļiem no PSRS nedrīkstēja dot izvēles tiesības. Taču vecākiem izdevās iegūt Vācijas pilsoņu pases. Bet tad tēvu uz nepatiesas apsūdzības pamata apcietināja un aizveda uz kara noziedznieku nometni. Pēc laiciņa tur ieradās kāds iespaidīgs ģenerālis un liecināja par labu tēvam. Jau pēc nedēļas tēvs sāka strādāt par galveno ķirurgu franču armijas lazaretē. Pēc gada viņam piedāvāja Francijas pilsonību un pulkvežleitnanta pakāpi. Tolaik karš plosījās Indoķīnā un armijai bija vajadzīgi ne tikai karavīri, bet arī mediķi. No iespējas strādāt franču armijā tēvs atteicās, jo nevēlējās riskēt, atstājot ģimeni svešā zemē.

1945.gada rudenī mūs oficiāli atzina par bēgļiem, līdz ar to tikām nodrošināti ar armijas pārtiku un diezgan normāliem sadzīves apstākļiem. Franču militārais dienests Freiburgā bija atvēris skolu, un vecākiem izdevās pārliecināt Franču liceja vadību uzņemt tajā bērnus no latviešu ģimenes. Sākumā ne es, ne mani brāļi franciski nerunājām, taču, dzīvojot internātā, ļoti ātri valodu iemācījāmies. Pirms emigrācijas uz Vāciju mēs, visi četri Kegi dēli, brīvi un bez akcenta runājām franciski. Vēl divus gadus pamācījos angļu valodu un pavisam drīz pārvaldīju vācu, franču un angļu valodu.

Grūtas izvēles priekšā atradāmies 1949.gadā. Vecāki nevēlējās doties uz Austrāliju vai Kanādu un nolēma emigrēt uz Ameriku. No visiem radiem, vienīgi manas krustmātes Alīdas Bērziņas dēls aizbrauca uz Austrāliju. Mūsu ģimene, vectēvs un vecmāmiņa, arī mans tēvocis Ansis ar ģimeni, nolēmām meklēt mājvietu Amerikas Savienotajās Valstīs. Sākās drudžaina dokumentu kārtošana un sponsoru meklēšana. Mūs atbalstīja Zariņu ģimene, kas jau daudzās paaudzēs bijusi tuva mammai, tētim un vectētiņam. (Mācītājs Rihards Zariņš bija labi pazīstams arī kā letonis. Kara beigās mūsu draugu ģimene bija nonākusi Zviedrijā un pēc tam emigrējusi uz Ameriku.) Pārceļot mums palīdzēja arī ANO bēgļu organizācija un kristiešu draudzes. Emigrācijas noteikumi bija stingri: jābūt veseliem, potētiem pret dažādām slimībām, jābūt visiem nepieciešamiem dokumentiem, naudai un galvotājiem Amerikā. Līdzi ņemamā bagāža drīkstēja būt ļoti niecīga, tādēļ devāmies ceļā ar nedaudz drēbēm, dažām grāmatām un kādiem sīkumiem. Pēc pieciem Vācijā pavadītiem gadiem braucām uz Ameriku. No Rīgas bijām atvadījušies jau 1944.gada 1.oktobrī. Uzkāpām uz karavīru transporta kuģa, lai dotos tālā ceļā. Mammu uz kuģa tūlīt norīkoja darbā par apkalpotāju zīdaiņu un mazo bērnu ēdamzālē. Tētis pieteicās strādāt kuģa medicīnas daļā. Brauciens ilga divpadsmit dienas. Gulējām "salikti" pa plauktiem. Tikai nedaudziem pasažieriem, arī man un brālim Jānim, izdevās paglābties no jūras slimības. Mammai pusotras dienas nācās pavadīt gultā. Pēc tam, lai gan novārgusi no slimības, viņa devās strādāt, jo mātēm un bērniem jebkuros klimatiskajos apstākļos vajadzēja pienest ēdienu un uzklāt gultas. Tāpat bija jātīra ēdamzāle. Astoņas stundas smags darbs.

Joprojām spilgti atceros bēgļu gaitas un sevi kā pusaudzi okeāna plašumos. Protams, skumu pēc mājām, pēc draugiem un Alūksnes ezera. Taču vajadzēja būt pateicīgiem, ka esam palikuši dzīvi un varējām iebraukt Amerikā, kaut ar dažiem centiem kabatā. Jānis paguva mani nofotografēt, kā es stāvu uz kuģa kopā ar pārējiem bēgļiem un kā apburts skatos uz sev jauno pasauli. Mugurā man ir no humānās palīdzības atsūtīts uzvalks, bet sejā — smaids un ticība nākotnei.

Iebraucot Amerikā, par visiem sešiem kopā mums bija viens dolārs... Grūti bija iedomāties, kā šajā jaunajā pasaulē iekļausimies, kas mūs sagaidīs un par ko kļūsim. Jānim bija 17, man 15, Andrejam 14 un Ludim 13 gadi. Ņujorkā mūs sagaidīja Zariņa kundze (Latvijā tagad labi pazīstamo medicīnas profesoru, ķirurgu Bertrama un Kristapa mamma — A.P. ) un aizveda uz draudzes namu Bruklinā.

Uzsāku mācības vidusskolas pēdējā klasē. Ņujorkas vidusskolā tolaik bija ļoti augstas prasības. Latīņu un grieķu valodas departamenta galvenais speciālists misters Grīns, iepazinies ar mūsu ģimeni un dzimtas vēsturi, paņēma mani sava paspārnē. Skolotājs ieteica, kādas grāmatas vajadzētu lasīt, lai labāk iepazītu Ameriku, tās vēsturi un kultūru, tradīcijas. Pamazām jutu, ka sabiedrībā tieku uzņemts kā pilntiesīgs amerikānis, lai gan angliski runāju ar jocīgu franču akcentu. Taču daudzi Otrā pasaules kara bēgļu bērni valsts valodu pārvaldīja vēl sliktāk. Amerikā visus interesēja mans īpatnējais uzvārds, kuru gan tūlīt pieņēma. Mājās mani turpināja mīļi dēvēt par Čipu, bet sabiedrībā biju Kristaps. Ar dziļu pateicību atceros daudzus savus skolotājus, īpaši angļu valodas pasniedzēju, kuras sirsnība, inteliģence un īpašais takts palīdzēja man panākt klases biedrus. Angļu valodas prasme bija nepieciešama visai mūsu ģimenei, sevišķi tētim, jo viņam pieprasīja nolikt eksāmenus licences iegūšanai un nostrādāt rezidentūrā. Tā savulaik Latvijā labi pazīstams un iecienīts ārsts ar milzīgu miera un kara laika ķirurga pieredzi bija spiests strādāt Ņujorkas Luterāņu slimnīcā par 15 dolāriem mēnesī. Tētis strādāja kā ārstu asistents un dzīvoja slimnīcā, mammai nācās uzņemties kalpotājas un istabmeitas pienākumus. Jānis lepojās, ka viņam jau septiņpadsmit gadu un viņš drīkst strādāt. Tā kā daba mani apveltījusi ar lielu augumu, arī es varēju sacīt, ka man jau astoņpadsmit. Ar šo mazo viltībiņu man izdevās dabūt vietu tajā pašā viesnīcā, kur strādāja mamma. Tā es jau piecpadsmit gadu vecumā, strādājot par izpalīgu visādās viesībās, pelnīju sev iztiku. Vēlāk mani pieņēma par vietu ierādītāju kinoteātrī. Man bija elegants formas tērps. Kinoteātra vadība cerēja, ka palikšu strādāt pie viņiem un ar laiku kļūšu par šīs nozares menedžeri. Man pašam doma par darbošanos kinojomā šķita diezgan komiska. Bet kinoteātrī izdevās sapelnīt naudu braucienam uz Kolorādo štatu, kur dzīvoja manās mammas brālis Ansis, kas bija precējies ar Viļa Plūdoņa meitu Antru. Pie viņiem bija apmetušies arī mani vecvecāki.

Ierodoties pie radiem Kolorādo štatā, tūlīt pat pateicu, ka nedomāju laiski atpūsties. Biju nolēmis strādāt celtniecībā, kur var nopelnīt vairāk, nekā strādājot par vietu ierādītāju kinoteātrī vai trauku mazgātāju restorānā. Turklāt vēlējos aktīvi darboties svaigā gaisā. Aizgāju pie būvuzņēmēja Vitlaka kunga, kuru pazina mans vectēvs, un lūdzu vasaras mēnešiem kādu darbu. Man atļāva vienu dienu pastrādāt, lai redzētu, ko es spēju. Vitlaka kungs aizveda mani uz kalniem, parādīja savu vasarnīcu un vietu, kurā iederētos veranda. Atstājot mani vienu, viņš sacīja, ka vakarā ieradīšoties pieņemt paveikto darbu. Visu dienu vedu granti, gatavoju cementa un grants maisījumu, strādāju ar lāpstu. Vakarā saimnieks bija pārsteigts, cik dūšīgi esmu strādājis, un piedāvāja darbu savā uzņēmumā. Sāku strādāt ļoti smagu fizisku darbu celtniecībā. Tas deva man iespēju nopirkt uzvalku, kreklu un kurpes, kā arī papildināt savu akvāriju, kurā bija divas zelta zivtiņas, trīs melni gliemeži un daži zaļi bruņurupuči. Pēc šīs neaizmirstamās vasaras, kuru pavadīju kopā ar sev mīļiem cilvēkiem, biju gatavs uzsākt studijas Jēlā.

Pirms prombraukšanas vectētiņš mani iesvētīja. Tas bija neaizmirstams brīdis. Jēlas universitātē ierados 1951.gada 1.septembrī, vēl nezinot par šīs iestādes nozīmīgumu ne vien valstī, bet arī pasaulē. Man bija viens uzvalks, mazs amizants čemodāns un visai neskaidra nojauta par nākotni. Man bija laimējies ne tikai nopelnīt sev iztikas naudu, bet iekļūt vienā no pasaules slavenākajām augstskolām. Pabeidzu koledžu un ieguvu tiesības studēt tālāk. Koledžas pēdējā mācību gadā vajadzēja izvēlēties tālāko studiju profilu. Sākumā mani ieinteresēja starptautiskās attiecības, turklāt runāju vācu, franču, angļu, mazliet arī spāņu un itāļu valodā. Vilināja arī literatūra. Taču visbeidzot sapratu, ka man tuva ir tēva specialitāte un vēlos kļūt par ķirurgu. Tā es uzsāku četru gadu studijas Medicīnas fakultātē. Pēdējie divi mācību gadi man bija īpaši veiksmīgi un es pārliecinājos, ka no visām medicīnas specialitātēm ķirurģija mani interesē visvairāk. Ārsta (medical doctor) grādu ieguvu 1959.gadā. Starp citu, Amerikā tas ir augstākais un vienīgais ārsta grāds. Vajadzēja sākt specializēties. Mani tolaik interesēja sirds ķirurģija un ortopēdija. Par pirmo visai daudz domāju, turklāt sirds ķirurģijas profesors bieži aicināja mani asistēt operācijās. Asistēju arī pirmajā lielā sirds operācijā. Tas bija Jēlā. Kad vēl studēju pēdējā kursā, iepazinos ar ortopēdijas profesoru, kurš daudz stāstīja par savu darbu, par karu Korejā, kur piedalījies. Arvien vairāk sāku domāt par traumatoloģiju un ortopēdiju. Pilntiesīga ortopēda traumatologa sertifikātu ieguvu 1964.gadā.

Jau Medicīnas fakultātes otrajā kursā kļuvu par Amerikas bruņoto spēku rezerves leitnantu. Bet 1964.gada jūlijā atrados aktīvajā karadienestā un tiku nosūtīts uz Rietumteksasas pilsētiņu Elpaso, kur lielā armijas hospitālī strādāju par mācību spēku. Pie Meksikas robežas pavadītais gads bija ļoti interesants. Turklāt daudz laika varēju veltīt ģimenei, varēju nodarboties ar sportu. Tolaik jau patstāvīgi sāku veikt lielas ortopēdiskas operācijas. Kad sākās kara darbība Vjetnamā, saņēmu pavēli kopā ar pirmajām armijas vienībām doties uz turieni. Manai trešajai meitiņai Kerolainai tolaik bija tikai pāris mēnešu, arī Katrīna un Māra bija vēl pavisam maziņas. Satrauktajai dzīvesbiedrei Džūlijai varēju tikai pavēstīt, ka esmu ieskaitīts 173.izpletņlēcēju brigādē — speciālā izlases grupā par slimnīcas ārstu un 1965.gada vasarā man ir jādodas uz Vjetnamu un jāuzņemas Trešā kara hospitāļa ortopēdijas dienesta vadītāja pienākumi. Pēc divdesmit miera gadiem atkal nokļuvu kara zonā. Šausmīgākais bija operēt pavisam jaunus zēnus — sakropļotus, sašautus, saspridzinātus, apdegušus. Tas viss šķita kā ļauns murgs. Patiesi ceru, ka karš vairs neatkārtosies! Vašingtonā ir piemineklis, kurā iegravēti visu Vjetnamā kritušo vārdi. Toreiz Vjetnamā es daudz operēju, dienu vai pat divas pēc kārtas, ar nelielām atpūtas pauzēm. Profesionālā ziņā tā man bija laba skola. Tomēr tādu dzīves skolu nevienam nenovēlu. Vjetnamieši mūsu darbu attiecīgi novērtēja. Parādot īpašu cieņu un pateicību, Montanjāras ciema ļaudis ar flautas skaņām un gongiem iesvētīja mūs par cilts asinsbrāļiem. Trīsdesmit divu gadu vecumā man piešķīra cilts visaugstāko goda titulu — "Vectētiņš". Saņēmu stopu, flautu, gurnu apsēju, turbānu, dažus zvaniņus un misiņa rokassprādzi kā zīmi, ka esmu iecelts par goda virsaiti. Šīs lietas ilgi greznoja manu darba kabinetu, līdz atdevu tās Jēlas universitātei.

Vienmēr atcerēšos un vienmēr būšu pateicīgs par to, ka man, pusaudzim, bēglim no Latvijas, tika dota iespēja iegūt izglītību vienā no labākajām privātajām augstskolām Amerikā, ka saņēmu stipendiju. Daudz man toreiz palīdzēja universitātes pasniedzēju ticība. Viņi sacīja: "Ceram, ka iznāks cilvēks, kas ar laiku būs noderīgs arī mums." Tā arī notika. Vairākkārt esmu saņēmis piedāvājumu pārcelties darbā uz lielākiem centriem, bet esmu palicis uzticīgs savai universitātei.

Kad pirms desmit gadiem pirmo reizi pēc ilga laika atkal atbraucu uz Latviju, biju ļoti pārsteigts, cik maz cilvēku zināja par manu vectēvu. Biju audzis sabiedrībā, kur Ludi Bērziņu, manu vectēvu, uzskatīja par svētu cilvēku, par sentēvu. Pusgadsimtu garajos okupācijas gados viņa vārds gandrīz pilnīgi ticis izdzēsts no tautas atmiņas. Ludis Bērziņš pat ticis dēvēts par nacionālo buržuju, lai gan visu savu dzīvi viņš bija veltījis Latvijas skolai, tautai un bērniem. Sapratu, ka mans svarīgākais pienākums Latvijā ir turpināt vectēva iesākto darbu izglītībā un kultūrā. Iecerēju un nodibināju Medicīnas fondu, kas darbotos Latvijā un Amerikā, dodot iespēju Latvijas ārstiem, māsām, inženieriem un skolotājiem iepazīties, kā strādā Rietumos. Tagad jau vairāk par simts speciālistu ar šī fonda atbalstu papildinājuši savas zināšanas ārzemēs. Programma turpinās.

Atbraucis uz Latviju, tūlīt sāku domāt par vectēva piemiņas atdzīvināšanu. Vēlējos atgūt māju Jūrmalā, kur pavadīju bērnību, lai ierīkotu tajā kultūras centru — Luda Bērziņa muzeju. Šo darbu uzskatu par sevišķi svarīgu. Man nozīmīgākā šķiet garīgā darbība, pēc tam sports un medicīna. Ja nebūsim bagāti ar brīviem, izglītotiem, godīgiem un labestīgiem cilvēkiem, nebūs arī medicīnas. Vissvarīgākās ir dvēseles lietas. No tām atkarīga arī attieksme pret Dzimteni, tautu, politiku. Jau desmit gadus regulāri braucu uz Latviju, lasu lekcijas, konsultēju pacientus, operēju, lai ziedotu fondam un muzejam.

Manam vectēvam Ludim Bērziņam divas reizes tika piešķirts Triju Zvaigzņu ordenis — trešās un ceturtās pakāpes. (1926.gada 16.novembrī IV šķiras un 1935.gada 15.novembrī III šķiras — no "LV" izdotās grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā". — A.P. ) Sešdesmit gadus vēlāk, 1994.gadā, arī es saņēmu šo augsto apbalvojumu. Man piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni uzskatu par lielu godu visai Latvijai un ārstiem, ar kuriem kopā esmu strādājis. Arī ar profesoru Haraldu Jansonu, kurš darbojas Kegi fondā. Nenoliedzami lepojos, ka man ir tāds pats apbalvojums kā vectētiņam. Taču vismīļākais man ir Jēlas universitātes Ortopēdijas fakultātes labākā pasniedzēja tituls. Tas ir audzēkņu vērtējums, un šo titulu esmu saņēmis astoņus gadus. Jēlas universitātē esmu bijis dekāna un rektora padomdevējs. Esmu Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (tagad arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Goda doktors. — A.P. ) Ja mans darbs un mans vārds var veicināt Latvijas un Amerikas zinātnieku sadarbību, var palīdzēt nodibināt kontaktus ar Jēlas un citām Savienoto Valstu universitātēm, ja manas lekcijas un zinātniskie lasījumi tēvzemes auditorijās devuši pozitīvu ieguldījumu, tad esmu gandarīts.

Starts Kristapa Kegi velobraucienam 

Ar profesoru Haraldu Jansonu

"Esmu piederīgs šai zemei un šai tautai!"

Ar profesoru Kristapu Kegi esam pazīstami vairāk nekā desmit gadus — kopš viņa pirmās ierašanās Latvijā. Bijušas intervijas, bijušas vienkārši sarunas, krājušies pieraksti bloknotos un kasetēs.

Kā notikusi atgriešanās? Viss sācies ar airēšanu. Labas gribas spēles Maskavas Olimpiskajā kanālā savedušas kopā profesora Kegi meitu Māru ar sportistiem no Latvijas. Turpat bijis arī Mārai līdzatbraukušais tēvs. "Sveiki, tautieši!" Un tūlīt sākusies abpusēji ieinteresēta saruna. Kā, piemēram, būtu, ja satiktos ASV un Latvijas airēšanas veterāni? Varētu arī sapazīties ar tēvzemē strādājošiem kolēģiem — mediķiem! Toreiz Maskavā kāds atcerējās, ka izcilā profesora Viktora Kalnbērza (toreiz — Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta direktora) dēls Konstantīns (tagad sen jau medicīnas profesors) ir bijis aktīvs sportists, sporta meistars airēšanā. Sākās sarakstīšanās. Visupirms iepazīšanās neklātienē ar profesoriem Viktoru Kalnbērzu un Haraldu Jansonu. Arī ar Latvijas sporta dzīves vadītājiem. Pēc tam bija ne vien kopīga airēšana, bet arī kopīgas operācijas. Veidojās draudzības saites, kas sen jau pārtapušas stiprā tiltā pāri tālumiem uz Latviju. Tagad šķiet, nav cilvēka, kurš kaut vai neklātienē nebūtu pazīstams ar Kristapu Kegi. Viņa vārdu zina ne vien Latvijā, bet arī Krievijā, Uzbekijā... Daudzviet profesors braucis operēt, dalījies pieredzē un, cik iespējams, centies būt palīdzīgs. Profesors. Kristaps Kegi. Vienkārši Kristaps. Cilvēks, kura vārdu izrunā ar patiesu cieņu.

Pirms desmit gadiem Rīgā. No kreisās: Konstantīns Kalnbērzs, Nikolajs Neilands, Ivars Ūpis, Kristaps Kegi, Jānis Akmens, Armīda Priedīte un Gundars Lācis

Vasarā, Latvijā…

Palātā, pie operētās pacientes

Profesora Kristapa Kegi izteikumi, atziņas

• Esmu latvietis. Lai gan mani senči nākuši arī no Igaunijas un Krievijas. Ierodoties šajās valstīs, nākas stāstīt par sava uzvārda izcelsmi un senču tautību. Būtībā esmu pasaules cilvēks, un tomēr — latvietis.

• Cik daudz reižu esmu bijis Latvijā? Cik operāciju šeit veicis? Grūti pateikt. Tad gandrīz vai jāprasa Traumatoloģijas slimnīcas operāciju māsai Lolitai Misiņai, kas vienmēr manās operācijās piedalās, pasniedzot instrumentus. Esam labi sastrādājušies. Un viņa reģistrē visas operācijas. Lolita ir braukusi līdzi, kad esmu operējis Krievijā un Uzbekistānā. Ir viegli operēt, ja līdzās ir cilvēks, kurš bez vārdiem visu saprot, jūt, kas jādara.

• Katru reizi, braucot uz Latviju, cenšos atvest kaut ko vectētiņa Luda Bērziņa muzejam Dubultos. Šoreiz arī man līdzi ir vēstules. Interesanti, ka vakar, lidojot uz Latviju un vedot urnu ar vecvecāku pelniem, lasīju vecmāmiņas vēstuli, kuru viņa rakstījusi piecdesmito gadu sākumā. Tajā izteikta vēlēšanās, lai viņas mirstīgās atliekas sadedzina — jācer, ka tad viņas pīšļi kādreiz nonāks Latvijā. Vēlēšanās ir piepildījusies. (Par Kristapa Kegi vecvecāku pārbedīšanu Džūkstes kapos "LV" jau rakstīja aizvadītā gada rudenī. — A.P. )

• Latvija ir mana zeme un tās tauta nav daudzskaitlīga. Taču vectēva un vecmāmiņas zeme — Latvija — ir vissvarīgākā un nozīmīgākā manā dzīvē.

• Jūs man vaicājat, kā es vērtēju veselības aprūpi Latvijā. Ko es, tālumā dzīvodams, varu vērtēt? Pacienti gadiem bija pieraduši, ka ārstnieciskā palīdzība ir par brīvu. Ārsti savukārt bija pieraduši, ka saņem noteiktu algu un par savu karjeru viņiem nav īpaši jāuztraucas. Tagad daudzi saka, ka viņiem neesot privātprakses, taču lielākai daļai tā tomēr ir. Bieži būdams Latvijā, esmu redzejis, dzirdējis un zinu, ka ārstiem vēl arvien nāk klāt neoficiāli ienākumi par pacientu aprūpi un operācijām. Turpinās divas sistēmas. Ārsts saņem algu, strādājot valsts slimnīcā un ņem vēl naudu no pacientiem... Iznāk ērti! Kādēļ uzsākt savu privātpraksi, kur simtprocentīgi viss ienākums atkarīgs no tava darba, no tavas centības. Šī dubultā sistēma medicīnā būtu jāizskauž.

• Mani mazbērni nerunā latviski. Džordžs gan dzied Latvijas himnu. Es viņam stāstu par Latviju. Varbūt mazdēls kādreiz atbrauks uz manu dzimteni un kaut ko šeit darīs. Tagad svarīgi viņu attīstīt un dot labas zināšanas vienalga kādā specialitātē. Ar laiku varētu viņu ņemt līdzi uz Latviju, lai iemācās latviešu valodu. Taču pašlaik daudz svarīgāk, lai Džordžs vispirms apgūst krievu vai varbūt ķīniešu un japāņu valodu. Tāpat franču. Galvenais, lai viņš zina, ka ir arī latvietis, ka viņa senči ir latvieši, ka vecvecvectēvs bija slavens latvietis.

• Meitas jau lielas. Katrīna strādā universitātē, rūpējas par bērniem — Džūliju un Džordžu. Māra, kas bija airētāja un fināliste Olimpiskajās spēlēs Korejā, tagad organizē dažādas sacensības. Kerolaina joprojām ir profesionāla golfiste. Māra un Kerolaina vēl nav precējušās.

• Kā ķirurgs varu daudz dot savai dzimtenei. Varu palīdzēt slimniekiem. Varu dot iespēju Latvijas ķirurgiem paskoloties Amerikas un citu valstu klīnikās. Tādu iespēju sagādāju arī medicīnas māsām. Lai brauc, skatās un mācās! Māsām jābūt zinošām, patstāvīgām. Tad ķirurgiem ir viegli strādāt.

• Vienmēr visiem atgādinu, ka vajag mācīties. Vienalga kādā vecumā. Zināšanu pūrs vēl nekad nevienam nav bijis par lielu un smagu. Atbalstu tos, kas vēlas mācīties un pilnveidot savas zināšanas. Ar Kegi fonda starpniecību šīs iespējas izmantojuši jau daudzi. Mans uzdevums ir Latvijā latviešiem palīdzēt.

• Jūs vaicājat, kur es Rīgā vislabāk jūtos. Pie Pētera Studera (Traumatoloģijas slimnīcas nodaļas vadītājs. — A.P. ) viņa nodaļā! Kopā ar kolēģiem no Traumatoloģijas slimnīcas. Tā ir mana Latvija. Protams, arī Jūrmala. Arī Alūksne.

Esmu piederīgs šai zemei un šai tautai.

Armīda Priedīte

Foto no profesora Kristapa Kegi, autores un kolēģu personiskā arhīva