Dzīvokļu privatizācijas krustpunktā

Jānis Rupkus, Rīgas pilsētas valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Gads iegājis otrajā ceturksnī, un laiks arvien noteiktāk piesaka privatizācijas sertifikātu derīguma termiņa beigu tuvošanos. Lielais, smagais dzīvojamo māju privatizācijas kreiseris Rīga, šķiet, mazliet uzņēmis ātrumu. Vismaz tā vedina domāt pēdējie vispārējai privatizācijai nodotie dzīvojamo māju mikrorajoni.

— Kā zināms, Rīgā dzīvojamo māju privatizācijā galvenā problēma ir zemes piesaiste dzīvojamām mājām. Tikai pagājušā gada beigās tika apstiprināti metodiskie norādījumi par zemesgabalu piesaisti daudzdzīvokļu mājām, un tas nozīmē, ka, izdalot jaunus zemesgabalus, tagad jāstrādā pie vienkāršāka detālplānojuma. Kas šobrīd paveikts? Gada pirmajā ceturksnī pasūtīts detālplānojums 25 dzīvojamo māju mikrorajoniem, kuros ir 500 māju. Šobrīd zemesgrāmatā reģistrētas 334 mājas, bet reģistrācijai tiek gatavotas 1560 mājas; kopumā tajās ir 71 tūkstotis dzīvokļu. Šogad vispārējai privatizācijai mums būtu jānodod 105 tūkstoši dzīvokļu, t.i., jāizsūta šāds skaits privatizācijas paziņojumu. Ja vadāmies pēc Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas izstrādāto pārskatu metodikas — skaitām kopā vispārējai privatizācijai piedāvātos un līdz dzīvojamās mājas privatizācijai īpašumā iegūtos dzīvokļus (pašlaik par 17 tūkstošiem dzīvokļu sagatavoti visi dati, lai izsūtītu privatizācijas paziņojumus , bet apmēram 38 tūkstoši dzīvokļu pieteikti paātrinātajai privatizācijai), tad iznāk, ka privatizācijai sagatavoti 55 tūkstoši dzīvokļu. Tas ir aptuveni 27,5 procenti no visiem privatizācijai paredzētajiem dzīvokļiem. Šogad privatizācijai būtu jānodod apmēram 55 procenti no visiem dzīvokļiem. Esam arī noorganizējuši konkursu, lai noteiktu tās uzņēmējsabiedrības, kas varētu nodarboties ar dzīvojamo māju sagatavošanu reģistrācijai zemesgrāmatā. Pašlaik to veic 32 firmas, taču tām ir ļoti daudz jāpalīdz, jo mēs noslēdzam dažādus sadarbības līgumus ar Rīgas Domes struktūrām, lai paātrinātu dzīvojamo māju privatizācijas lietu izskatīšanu.

— Vai tagad spriešana par privatizācijas un zemes piesaistes principiem un apmēriem ir atvirzījusies otrajā plānā un sācies reāls darbs?

— Tā varētu teikt. Atliek tikai strādāt. Protams, arvien aktuāli ir naudas jautājumi. Mēs nevaram sagatavot neierobežotu skaitu māju ierakstam zemesgrāmatā, jo tas Rīgā, salīdzinot ar lauku pilsētām, tomēr ir apmēram divreiz dārgāk. Tomēr šobrīd līdzekļu pietiek; drīzāk jādomā par to, kā palielināt gan Arhitektūras pārvaldes, gan Zemesgrāmatu nodaļas jaudas mūsu pasūtījumu izpildei. Kā redzams pēc detālplānojumu izstrādes tempiem, tuvojas brīdis, kad mēnesī vispārējai privatizācijai nodosim apmēram divus simtus māju. Kā notika līdz šim? Pirmās privatizējamās 800 mājas mēs "izķērām" no dažādām pilsētas vietām, jo likums nebija noteicis stingru metodiku, kā jāveido šo māju atlase. Tagad, kad pastāv Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apstiprinātie noteikumi, arhitekti firmām, kas kārto ierakstu zemesgrāmatā, pieprasa detālplānojumu visam dzīvojamo māju kvartālam. Paredzu, ka šajā pusgadā pabeigsim Mežciema un Ziepniekkalna dzīvojamo namu rajona ierakstu zemesgrāmatā un sāksim strādāt Ķengaragā un pārējos lielajos dzīvojamo māju kvartālos Rīgā. Interesanti, ka saskaņā ar mūsu rīcībā esošajiem datiem, 3600 mājās ir koncentrēti 160 tūkstoši dzīvokļu, bet Rīgā vispār jāprivatizē 190 tūkstoši dzīvokļu. Statistikas dati liecina, ka Rīgā ir apmēram 7 tūkstoši privatizējamu māju. Tas nozīmē, ka apmēram pusē no tām atrodas tikai 30 tūkstoši dzīvokļu; sadalījums pa mājām ir ļoti nevienmērīgs.Tālab ļoti jāizsver, kurus dzīvojamo namu rajonus izvēlēties vispārējai privatizācijai. Piemēram, daudz mazdzīvokļu māju atrodas Balasta dambī. Tur gandrīz visi dzīvokļi jau privatizēti paātrinātā kārtībā. Šīm mājām piederošie zemesgabali tiek izveidoti apmēram 1000 vai mazliet vairāk kvadrātmetru platībā. Vēsturiskajā apbūvē Mežaparkā zemesgabali vēsturiski izveidoti krietni lielāki, jo tā ir pilsētas aizsargājamā zona, un dažiem dzīvokļu īpašniekiem privatizācijas gaitā paveicies saņemt pie mājas pat pāris tūkstošus kvadrātmetru zemes. Es gribu uzsvērt, ka tirgus ekonomika ir ārkārtīgi precīzi veidota un sarežģīta sistēma un,veidojot dzīvokļu īpašumus, nedrīkst rīkoties pārsteidzīgi. Cilvēkiem pēc privatizācijas nāksies šos kopīpašumus apsaimniekot, tādēļ jābūt precīzi noteiktām robežām, servitūtiem, lai nerastos lieki un grūti atrisināmi sarežģījumi.

— Kā privatizācijai nodoto māju īrnieki atsaucas uz piedāvājumu kļūt par dzīvokļu īpašniekiem?

— Tas joprojām ir satraucošs jautājums. Esam izsūtījuši apmēram 10 tūkstošus paziņojumu, taču tikai 2000 cilvēku ieradušies pie mums un izteikuši vēlmi privatizēt savus dzīvokļus. Kā liecina mūsu veiktā aptauja, šīs pasivitātes galvenais iemesls ir neziņa par māju apsaimniekošanu. Lai ar to tiktu skaidrībā, nopietni jāstrādā daudzām institūcijām. Vispirms jau pašvaldībai pašai jātiek skaidrībā par savu īpašumu — gan par to daļu, kas pāriet apsaimniekošanas sabiedrību īpašumā, gan to, kas paliek pašvaldībai. Bet, kamēr šīs skaidrības nav, cilvēkiem jādod iespēja saņemt informāciju par procesu kopumā. Vēlreiz atgādinām, ka katru dienu no pulksten 9 — 17 R.Vāgnera ielā 5 strādā darbinieks, kas sniedz ziņas par dzīvokļu privatizācijas gaitu, nepieciešamajiem dokumentiem, to iesniegšanas kārtību (tālr. 7214059). Savukārt komisijas metodiskajā centrā Aspazijas bulvārī 32, 410. kabinetā iedzīvotāji var saņemt konsultācijas par specifiskiem jautājumiem: māju reģistrāciju zemesgrāmatā, nelikumīgo celtniecību, māju apsaimniekošanu utt. Interesenti tiek gaidīti pirmdienās un ceturtdienās no pulksten 16 — 19, bet otrdienās no pulksten 14 — 16. Iedzīvotāji var arī piezvanīt pa tālruni 7214270 un pieteikt konsultāciju pie speciālista sev izdevīgā laikā.

Pirmie projekti Brīvības ielas 90. un 234. namā parāda, ka apsaimniekošanas sabiedrību organizēšanas process stingri jāreglamentē. Vispirms jānotiek dzīvokļu īpašnieku kopsapulcei, un paziņojumi par apsaimniekošanas biedrības dibināšanas sapulci ierakstītā vēstulē jāaizsūta visiem mājas privatizēto daļu īpašniekiem — dzīvokļu īpašniekiem, neapdzīvojamā fonda īpašniekiem, neprivatizētās daļas valdītājam — pašvaldībai, un tikai tad, ja dibināšanā piedalījušies visi iepriekšminētie īpašnieki, apsaimniekošanas sabiedrība ir likumīga un lemttiesīga. Arī ārzemju pieredze rāda, ka šādas sabiedrības sekmīgi var darboties tikai tad, ja tajās piedalās 80 procentu īpašnieku. Protams, pašvaldības daļa ir diezgan nenoteikts mainīgs lielums, ļoti atkarīgs no visas mājokļu politikas valstī. Paredzu, ka nākamajā gadā varētu sākties liela iedzīvotāju pārvietošanās, jo ilgstoši nebūs pieciešama situācija, ka vienā mājā būs milzīga neprivatizēto dzīvokļu daļa, bet citā — otrādi. Iedzīvotāji pārvietosies uz mājām, kurās gandrīz visi būs vai nu dzīvokļu īpašnieki, vai īrnieki. Citādi nekādas lielas jēgas nebūs. Jo tas arī skaidrs, ka īrniekam ir viena attieksme pret māju, kurā viņš mitinās, bet īpašniekam — gluži cita atbildība un tieksme pēc labiekārtotības un kārtības. Šis process jau izpaužas Rīgas centrā, kur bijušie komunālie dzīvokļi tiek veidoti par moderniem apartamentiem un ēkas tiek sakoptas gan no iekšpuses, gan ārpuses. Tikko izveidosies dzīvokļu īpašnieku sabiedrības, šī dzīvokļu īpašnieku organizētā un aktīvā daļa izspiedīs no sava vidus tos, kuriem nerūp mājas uzturēšana un apsaimniekošana. Privātīpašnieka instinkts agri vai vēlu iedarbosies un dos jūtamu rezultātu.

— Kāds impulss jūsuprāt būtu nepieciešams, lai iedzīvotāji aktīvāk vēlētos iegūt dzīvokļus īpašumā un rūpēties par māju apsaimniekošanu?

— Pirmām kārtām iedzīvotājus vairāk vajadzētu izglītot tieši māju apsaimniekošanas lietās. Visupirms — par dzīvokļu īpašnieku sabiedrību finansiālās darbības caurspīdīgumu un par šo sabiedrību pārvaldītāja kompetenci. Šeit bez valstiskām programmām neiztikt. Process jau ir sācies. Likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" pēdējie grozījumi jau stingrāk reglamentē dzīvokļu īpašnieku sabiedrību dibināšanu. Kaut gan visas nopietnās idejas vēl "ir ceļā". Nelielās mājās apsaimniekošanas lietas vienkārši iespējams atrisināt ar koplīguma palīdzību. Varam nosaukt piemēru no trīsdesmito gadu Latvijas pieredzes, kad 20 kopīpašnieku ar koplīguma palīdzību veiksmīgi apsaimniekoja Pulkveža Brieža ielas 8. namu. Taču grūtības apsaimniekošanas lietās saredzu lielajos dzīvojamo māju masīvos. Piemēram, Paula Lejiņa ielā ir nams ar 310 iedzīvotājiem. Kur viņi sapulcēsies uz kopsapulci? Kā tas vispār notiks? Kādas vienošanās šeit iespējams panākt? Manuprāt šajā gadījumā varētu rast risinājumu, mājas neprivatizēto daļu nododot kādas privātas akciju sabiedrības pārvaldīšanā.

— Ja dzīvokļu īpašniekiem pašiem trūkst prasmes un vēlēšanās nodarboties ar mājas apsaimniekošanas lietām, īpašnieku sabiedrībai taču pastāv arī iespēja noslēgt līgumu par mājas apsaimniekošanas nodošanu namu pārvaldei...

— Diez vai kāds vēlēsies to darīt. Namu pārvaldes ir zaudējušas iedzīvotāju uzticību. Šeit jādomā par citu darbības formu, kas atbilst iedzīvotāju interesēm.

— Masveida vispārējās privatizācijas rezultātā Privatizācijas komisijas rīcībā bija nonākuši vairāk gandrīz 30 brīvu dzīvokļu, kurus atbilstoši līdzšinējai likumdošanai 20. maijā bija paredzēts pārdot izsolē. Jaunie likuma grozījumi nosaka, ka vispārējai privatizācijai nodoto māju brīvie dzīvokļi vairs netiek pārdoti izsolēs, bet gan nonāk pašvaldības rīcībā, kura tos piešķir cilvēkiem, kuri gaida dzīvokļu rindā. Vai paredzētā izsole nenotiks?

— Nē, tagad pašvaldība lems, kam šos dzīvokļus piešķirt. Es uzskatu, ka šie dzīvokļi pienāktos cilvēkiem, kuri mīt denacionalizētos namos un kuriem līdz šim bija liegta iespēja iegādāties dzīvokļus par sertifikātiem un kuri drīzumā vispār varētu zaudēt līdzšinējo dzīvokli saimnieka namā. Tas attiecas uz ļoti daudziem pensionāriem, skolotājiem, ārstiem, kuriem nav citas iespējas tikt pie sava mājokļa. Ir pamats uzskatīt, ka šādu likumu grozījumu pieņemšana ir izsvērts politisks solis. Taču šo dzīvokļu sadalei nepieciešams izstrādāt stingri reglamentētus noteikumus. Turklāt tai jābūt arī publiskai, sarakstus varētu pat publicēt, lai izvairītos no negodīgām manipulācijām ar šiem dzīvokļiem. Ļoti pieaugs dzīvokļu sadales komisiju atbildība. Jā, tagad pilsētas rīcībā nonāks divdesmit deviņi dzīvokļi, bet drīzumā būs vēl trīsdesmit četri. Arī uz izsoli, kas nenotiks, bija pieteikušies galvenokārt tikai denacionalizētu māju iedzīvotāji, vairīdamies no saimnieku patvaļas vai sajuzdami draudus drīzumā zaudēt pajumti.

— Vai uzskatāt, ka Rīgas dzīvojamo māju privatizācijas komisija paspēs sagatavot dzīvojamās mājas vispārējai privatizācijai līdz sertifikātu izmantošanas termiņa beigām?

— Iestrādes ir cerīgas. Pieaug arī mūsu sadarbības partneru profesionālā kvalifikācija. Arī līdzekļu šobrīd pietiek, lai varētu strādāt ar plašāku vērienu. Tālab nav pamata domāt par privatizācijas procesa un sertifikātu izmantošanas termiņa pagarināšanu. Jāņem vērā, ka šobrīd 20 procentu Rīgas namu īrnieku tomēr savus dzīvokļus par sertifikātiem privatizējuši. Ja tiks nokārtotas apsaimniekošanas lietas, privatizācija līdz šā gada beigām var izvērsties daudz ātrākos tempos.

Mudīte Luksa, "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"