Par privatizētā uzņēmuma ikdienu informējot

Uzņēmuma vēsture izstāstāma pavisam īsi. Piecdesmito gadu sākumā, kad plauka arteļi, arī Dobelē tāds bija. Tur ražoja gumijas zābakus. Sešdesmitajos gados, kad pārgāja uz citu gumijas izstrādājumu gatavošanu, cehs tika pievienots rūpnīcai "Spodrība". Attīstoties vietējai rūpniecībai, izveidojās patstāvīgs uzņēmums "Dobele". Gumijas izstrādājumi, plastilīns, putu lateksa rotaļlietas, arī mikroelementu lopbarības piedevas — tāds bija "Dobeles" ražojumu klāsts līdz astoņdesmito gadu beigām, kad rūpnīcu pārveidoja par valsts kooperatīvo uzņēmumu.

— Sākoties atmodai un vēlāk izveidojoties neatkarīgai Latvijai, notika rūpniecības uzņēmumu pārreģistrācija, — stāsta akciju sabiedrības "Dobele" prezidents Māris Ulmanis . — Tāds statuss kā mūsu uzņēmumam vairs nebija paredzēts, un tā mēs no valsts kooperatīvā uzņēmuma kļuvām par akciju sabiedrību.

Tas notika 1992. gada 5. februārī. Akciju sabiedrību nodibinājām paši — rūpnīcas darbinieki — un sākām nomāt šo valsts uzņēmumu. Šobrīd esam 206 akcionāri, tas ir, vairāk nekā pašreizējais strādājošo skaits. Savulaik rūpnīcā bija nodarbināti pāri par trīssimt cilvēku, tagad ir nedaudz vairāk par simtu. Kontrolpakete nepieder nevienam, bet visvairāk akciju ir tautietim Kārlim Jirgenam no ASV — 13 procentu. Man ir mazliet vairāk par 5 procentiem.

— Vai pāreja uz privatizāciju uzņēmumā noritēja mierīgi — bez klupieniem un kritieniem?

— Man šķiet, ka nevienam uzņēmumam šis ceļš nav bijis gluds. Viszemākais ražošanas līmenis mums bija 1995. gadā. Citām rūpnīcām kritums bija agrāk. Mēs diezgan sparīgi mēģinājām ķepuroties, ņēmām kredītus, lai būtu pietiekami apgrozījuma līdzekļi un varētu saglabāt darba vietas. Bet tagad esmu nācis pie atziņas, ka kredīti glābj tikai uz īsu laiku. Aizdevuma procenti ir ļoti augsti. Visus īstermiņa kredītus mēs nomaksājām laikus, un ar tiem lielu problēmu nebija. Sarežģījumi radās, kad ar Rūpniecības ministrijas starpniecību mēs no "Ventspils naftas" dabūjām kredītu uz trim gadiem. Tas bija vajadzīgs sakarā ar ražošanas profila maiņu. Mēs sākām sapropeļa ieguvi un pārstrādi. Dobeles tuvumā ir izejvielu iegulas, kas bija izpētītas jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Diemžēl sapropeļa ieguves tempi nebija tādi, kā cerējām un galvenais — tā laikam bija stratēģiska kļūda — mēs domājām, ka pastāvēs lielie cūkkopības kompleksi, kuru vajadzībām plānojām no sapropeļa ražot piedevas. Mūsu iecerētie darbi aizķērās, lielās lopkopības fermas pajuka, un 1996. gadā mēs bijām spiesti lūgt "Ventspils naftu" pagarināt kredīta atdošanas termiņu. Taču ventspilnieki atteica, jo sākās uzņēmuma privatizācijas priekšdarbi. Tā nu tagad mēs stingri pēc grafika atmaksājam simts tūkstošu latu kredītu. Vēl ir palikuši neatdoti 15 tūkstoši latu. Tas ir mūsu lielākais parāds, tā termiņš — šā gada jūnijs. Valstij mēs esam visus nodokļus samaksājuši, un te parādu arī nav bijis.

— Vai tagad citu aizņēmumu jums nav?

— Diemžēl ir gan. Šogad Unibanka piešķīra kredītu, kas mums daļēji palīdz atmaksāt parādu "Ventspils naftai". Taču arī šī banka noteikusi 19 procentus par aizdevumu, un mūsu prasīto piecu gadu vietā kredīts jāatdod vienā gadā. Noteikumi ir ļoti stingri.

— Jūs teicāt, ka esat sākuši ražošanas profila maiņu. Kā šis darbs — veco izstrādājumu nomaiņa ar jauniem produkcijas veidiem — ir pavirzījies uz priekšu?

— Tagad mums ir noteikts un precīzs sortiments. Sapropeļa pārstrādi esam apguvuši, un patlaban no tā ražojam augsnes mēslošanas līdzekļus. Tie pamazām iegūst popularitāti. Jāatzīst, ka vairāk gan sapropeļa mēslojumu pieprasa dārzkopības kooperatīvi — dārzkopji amatieri. 1996. gadā šo produkciju izgatavojām nepilnu 20 000 latu vērtībā, pērn ieņēmām apmēram 30 000 latu. Šā gada pavasara darbiem pircējiem nododam jaunu produktu — uz sapropeļa bāzes gatavotu dēstu augsni. Izlaides apjoms aug. Ir arī triju veidu un dažāda fasējuma kūtsmēslu atvietotāji.

Pagājušajā rudenī sākām ražot kokskaidu briketes. Tās ir ļoti piemērotas individuālo māju apkurei. Izejvielas — zāģu skaidas — ir lētas, tās vedam no netālā kokapstrādes uzņēmuma. Briketes saiņojam uz paliktņiem pa vienai tonnai. Pakete apvilkta ar polietilēna plēvi. Tas ļauj briketes glabāt atklātā vietā. Saiņojam arī maisos — sīkā fasējumā. Pēc pircēja vēlēšanās piegādājam briketes mājās un tonnu smago kravu novietojam saimniekam ērtā vietā.

Šā produkcijas veida pieprasījums apkures sezonas sākumā bija pat lielāks nekā mūsu piedāvājums, neraugoties uz diezgan augsto cenu — 35 latiem par tonnu. Domājam, ka šis produkcijas veids ir perspektīvs — piemēram, Lietuvā pieprasījums pēc līdzīgām briketēm ir ļoti plašs, kaut arī cena augstāka nekā pie mums.

Vēl ražojam koka piesūcināšanas līdzekli "Erlits" pret trupi, bet bērniem — plastilīnu.

Taču mūsu uzņēmuma darbības pamatu pamats ir sveču ražošana, tās veido 80 procentus produkcijas kopapjoma. Runājot par šo darbības lauku, jāakcentē mūsu sadarbība ar dāņiem.

Sveču ražošana "Dobelē" pastāv kopš sešdesmito gadu beigām, taču šīs produkcijas izlaides krass kāpinājums panākts, sākoties sadarbībai ar dāņu uzņēmējiem, tas ir, pēdējos četrus gadus. Dāņu uzņēmējs Klauzena kungs ieinteresējās par šo mūsu darbības virzienu, un mēs sākām izpildīt viņa pasūtījumu. Gatavojam figurālās un dekoratīvās sveces, kuru ražošanai Klauzena kungam ir patents vairākās valstīs. Dekoratīvās sveces ir veidotas ziedu, augļu, ogu, dzīvnieciņu un dažādās citās formās. Viens no šādu sveču izmantošanas veidiem ir svētku galda rotāšana. Mums šāda tradīcija nav ieviesusies varbūt arī tāpēc, ka līdz šim šīs sveces aizceļoja uz citu valstu veikaliem. Pagājušā gada beigās Latvijā gan mazliet tirgojām, un pieprasījums bija diezgan labs.

— Vai jums ir izdevīga šī sadarbība?

— Cenas, bez šaubām, ir zemas, bet jārēķinās ar reālo situāciju pasaules tirgū. Tā kā dāņu pasūtīto sveču gatavošanā tiek izmantots roku darbs un mums ir daudz brīva darbaspēka, šī sadarbība ir perspektīva. Dāņi nav sevišķi ieinteresēti Latvijā izvērst ražošanu, kas būtu saistīta ar augstražīgas tehnikas izmantošanu. Un, ja skatāmies pāri mūsu valsts robežām, tad mums ir konkurenti Polijā, Ungārijā, Čehijā, Ķīnā, kur arī daudz bezdarbnieku. Mēs esam pierādījuši, ka dobelnieki prot strādāt labi, atbilstoši kvalitātes prasībām.

Ko dara mūsu kompanjons? Klauzena kungs meklē partnerus — lielus, spēcīgus vairumtirgotājus, un mūsu saražotie sveču tūkstoši mēro tuvus un tālus ceļus. Nepilna gada laikā dāņi mums kaimiņos ir izveidojuši savu uzņēmumu, kur strauji paplašinās sveču ražošana. Tur ir ap divsimt strādājošo. Telpas viņi īrē no mums un gatavojas pirkt vēl divus korpusus. Mūsu sadarbību regulē uz desmit gadiem noslēgtais līgums, kurā viens no punktiem paredz sniegt palīdzību tirgus sistēmas modernizēšanā.

— Vai blakus esošā dāņu ražotne neizkonkurēs jūs kā sveču ražotājus?

— Domāju, ka ne. Dāņi pirmām kārtām mums dod papildu tirgus. Turklāt, lai mēs kā sveču ražotāji varētu pastāvēt kaut vai Latvijas iekšējā tirgū, mūsu produkcijai ir jāspēj konkurēt ar rietumvalstu precēm. Dāņi mums ir iemācījuši sagatavot krāsas, lai toņi būtu spilgti un noturīgi. Tas ir svarīgi pircēju intereses piesaistīšanai. Šie tehnoloģiskie jautājumi ir sakārtoti, ņemot vērā dāņu padomu. Esam uzlabojuši sveču degšanas kvalitāti, gandrīz pilnīgi novērsta sveču pilēšana. Glītāks kļuvis iepakojums.

Runājot par sveču izlaides apjomiem, varam salīdzināt — mēs šogad izgatavosim aptuveni 300 tonnu sveču, dāņu ražotne cer izlaist apmēram 3000 tonnu. Mūsu sveču sortiments ir ļoti plašs — pāri par 50 dažādu veidu. Jaunumi — ārā dedzināma jāņuguns, kuru nevar nedz vējš nopūst, nedz arī lietus apdzēst; dārzkopju sveces, kas rada siltumu pavasara salnu laikā; par modernām tiek atzītas piramīdas un bumbas veida sveces. Visas vienuviet var redzēt un iegādāties mūsu veikalā Rīgā un Tērvetē.

Rezultāti, uzdevumi, ieceres

Atskatoties uz divu pēdējo gadu darbu, jāteic, ka tas ir laika posms, kad sākām pamazām kāpināt ražošanu, — 1996. gadā produkcijas izlaide un realizācija salīdzinājumā ar 1995. gadu palielinājās par 23 procentiem, pērn — vēl par 20 procentiem. Tas ir krass kāpums, ņemot vērā, ka ražošanas attīstībai mēs neesam varējuši atvēlēt gandrīz neko. Pēdējos divus gadus esam strādājuši bez zaudējumiem. Pēc nodokļu atskaitīšanas un kredītu procentu nomaksas peļņu var atzīt tikai par simbolisku. Tomēr par spīti grūtībām ražošana paplašinās, strādājošo skaits no septiņdesmit palielinājies pāri simtam, vidējā alga ir 90 latu.

Šā gada uzdevums — tālāk paplašināt sveču ražošanu gan ārzemju, gan vietējam tirgum. Latvijā sveces diemžēl pārsvarā ir sezonas prece, bet ārzemēs to patēriņš gada laikā ir daudz vienmērīgāks. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mūsu sadarbība ar dāņiem ir izdevīga. Esam nolēmuši meklēt iespējas plašāk izmantot vietējās izejvielas. Tas samazinātu atkarību no citām valstīm un tirgus svārstībām. Perspektīva ir sapropeļa izmantošana. Esam iesākuši un gribam tuvākajā laikā pabeigt kopīgo darbu ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes speciālistiem — izstrādāt lopbarības piedevu receptūras, kurās pamatsastāvdaļa ir sapropelis. Tas ir nopietns darbs, kas prasa rūpīgas pārbaudes, tādēļ steiga te nav pieļaujama. Šīs piedevas domātas cūku un putnu barībai. Jāmeklē arī jauno produkcijas veidu pircēji.

Vēl viena iecere, kuru īstenot sola palīdzēt dāņi, ir moderna sveču veikala iekārtošana Rīgas centrā. Tas varētu būt kā bāze, kur parādīt visplašākās sveču pielietojuma iespējas un varbūt arī rosināt ieviest jaunas tradīcijas mūsu ikdienā.

Rasma Ģēģere

Foto no uzņēmuma arhīva