Latvijas valsts un tās vīri

Ar leģendām apvītie karotāji Kapteinis Pauls Zolts

Pauls Zolts dzimis 1880.gada 10.augustā Sēļu pagasta Vecstārastos, beidzis vietējo pagasta skolu, skolotāju semināru un mērniecības skolu Gorkos. Strādājis par mērnieku, Pirmā pasaules kara laikā dienējis krievu pulkos. Četras reizes apbalvots par izcilu varonību. Latvijas armijā no 1919.gada 14.janvāra. Dienestu sācis kā vada komandieris Studentu rotā, piedalījies visās kaujās no Ventas līdz Lielupei.

Pēdējo P.Zolts komandēja II rotu un III atsevišķajā bataljonā, kas tika komplektēta Liepājā no brīvprātīgajiem šās pilsētas strādnieku jauniešiem, tie bija slikti apmācīti un savu kara mākslu apguva kaujās. 13.maijā rota nonāca Kaugurciema kāpās. Pozīcijas stiepās caur kāpu joslu. Stāvoklis šajā frontes daļā bija šķietami mierīgs. Zolts par saviem karotājiem bija pārliecināts, kaut tie bija jauni un karā mazpieredzējuši, bet zināja, ja vajadzēs, pierādīs, ko spēj. Tāds brīdis pienāca ātri. Bija svētdienas rīts, 1919.gada 18.maijs. Visu nakti jūrā plosījās vētra un nesa pa gaisu veselus smilšu vālus. Pretinieks, apzinādamies, ka skaidrā laikā latvju karotājus uzvarēt nevarēs, nolēma savā labā izmantot slikto laiku, lai pa kāpu joslu pārrautu fronti un atbrīvotu ceļu uz Rīgu. Zem vētras un putekļu segas slēpjoties, ienaidnieks naktī bija piezadzies pavisam tuvu mūsu ierakumiem un uzstādījis izdevīgā vietā savus ložmetējus.

... Pulkstenis rāda 3.30. Ir svētdiena, 18.maijs. Sargkareivis pamana tuvojošos tumšos stāvus un saceļ trauksmi. Zoltieši savos ierakumos, redzot tuvojamies nepārredzamu karavīru kolonnu, ir pārsteigti, bet tas ilgst tikai mirkli. Karavīri dara, kas tiem darāms. Pelēkie stāvi tuvojas un tuvojas... it kā tas būtu bezgalīgs gājiens. Uzbrucēju rindas top retākas, bet neizsīkst. Trūkst patronu. Arī ložmetēji darbojas neritmiski, jo kāpu smiltis tiem darījušas savu. Patronas, patronas... Patronas ir, tās agrāk pievestas, taču, atdarot patronu kastes... tajās ir vācu sistēmas, bet zoltiešu rīcībā — krievu sistēmas šautenes. Ložmetējiem tās der, jo tie ir vācu sistēmas, tie darbojas, bet atkal smiltis... Zoltieši ir neziņā. Krīt 2.vada komandieris leitnants Grintāls. Tas rada apjukumu, un zoltieši sāk atkāpties uz Kaugurciema mājām. Patronu nav. Zolts saprot situācijas svarīgumu. Ja nu pārrauj fronti? Pelēkā pretinieku karotāju masa ieņem zoltiešu ierakumus. Zoltieši atiet. Vai tiešām pretinieks gūs uzvaru? Zolts vēro cīņas gaitu. Vecajā karavīrā nobriest cieša un nelokāma apņemšanās: ienaidnieks par katru cenu jāaptur, bet jācenšas arī atgūt zaudētās pozīcijas. Bet kā? Kapteinis Zolts saviem karavīriem īsi paskaidro: "Zēni! Stāvoklis ir kritisks, mums vairs nav patronu, bet atkāpties mēs nedrīkstam. Mums jāglābj fronte." Vīri nobāl. Mirkli iestājas mēms klusums, kuru pārtrauc kāda dedzīga balss: "Iesim uz nažiem!" Kad noskan kapteiņa pavēle, rotas vīri ar komandieri priekšgalā traucas uz priekšu, caur ložu šaltīm pretim nemirstībai, mūžībai. Krīt četru ložu ķerts kapteinis, smagi ievainots leitnants Ķincis un trīs karavīri arī ir starp kritušajiem, bet vairāki ievainoti. Ir izdarīts neiespējamais, pretinieks bēg, jo tādu nāves skrējienu tas nespēj izturēt. Ir atgūtas zaudētās pozīcijas, atgūti ložmetēji. Iegūta arī pretinieka kara tehnika. Ir veikts varoņdarbs, karavīri izpildījuši savu pienākumu, savu pilsonisko pienākumu pret valsti, kas viņiem nav tikai dzīves vai dzimšanas vieta, bet Tēvzeme.

Un tikai pēc vairākiem gadiem — 1934.gada 25.novembrī — Slokas sabiedriskās organizācijas atklāja Kauguru kāpās necilu granīta piemiņas zīmi, kurā iekalti skopi vārdi: "Šeit krita par Latviju 1919.gada 18.maijā L.K.O.K. kapteinis Zolts Paulis, virsleitnants Grintāls Eduards, kareivji: Melngalvis Andrejs, Siliņš Fricis, Kārkliņš Jānis, Pūlītis Žanis." Tā nostāvēja, jūras vēju appūsta, vairākus desmitus gadu, vēstot paaudzēm par varoņdarbu kāpās. Pēc Otrā pasaules kara tā tika nopostīta, bet tauta varoņdarbu neaizmirsa, un kopš 1989.gada 18.maija atkal Kaugurciema kāpās Zolta gatves galā stāv piemiņas zīme, kas vēsta par notikumiem pirms 79 gadiem.

Vispirms Kaugurciemā kritušie tika apglabāti Brāļu kapos pie Ķemeru banzīcas. Pēc kara Zoltu pārbedīja dzimtās Mazsalacas kapos. Par 1919.gada 18.maijā veikto varoņdarbu, kuram nebija līdzīga visā Latvijas atbrīvošanas cīņu vēsturē, Pauls Zolts pēc nāves tika apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru.

Bet ar to varoņcilts nebeidzās, arī Zolta dēls Pēteris turpināja tēva izvēlēto profesiju — virsnieka profesiju. Karoja Otrajā pasaules karā pret to pašu ienaidnieku, pret kuru tēvs. 1944.gadā krita un tika apglabāts blakus tēvam.

Varoņi nemirst, viņi tikai aiziet atpūtā, lai no citas saules audzinātu jaunu varoņcilti. Tie dod mums spēku un apņemšanos, lai nekad vairs neietu bojā svētais mantojums, ko viņi, aizejot aizsaulē, mums atstājuši.

Kapteiņa Zolta piemiņas vieta Kauguros trīsdesmitajos gados

Pulkvedis Krišs Ķūķis

Kad pārlapojam divdesmito gadu Latvijas presi, Kriša Ķūķa vārds tajā atrodams bieži. Nav daudz Latvijas armijas virsnieku, kas tā laika rakstos minēti gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.

Pulkveža dzīves un dienesta gaitas dati neko viņu neizceļ. Dzimis 1874. gada 28. janvārī Padurē. Pirmo izglītību guvis vietējā Padures skolā. 1895. gadā iesaukts armijā pēc tā sauktās ložu vilkšanas sistēmas. Palicis virsdienestā un piecos gados iepazinis visas karavīra grūtības, nodienot no ierindnieka līdz seržantam. 1900. gadā iestājies Odesas kara skolā. Skolu beidzis 1902. gadā un sācis dienēt kādā no Sibīrijas pulkiem. Krievu–japāņu karā piedalījies jau kā rotas komandieris. Pēc kara — pulka ložmetēju rotas komandieris un ieroču pārzinis. Pirmajā pasaules karā piedalījies no pirmās dienas, vairākkārt ievainots, par varonību apbalvots ar vairākiem Krievijas ordeņiem, 1916. gadā ievainots un kritis gūstā, no kura atbrīvots 1919. gadā. Tajā pašā gadā atgriezies Latvijā un iestājies tās armijā.

Latvijā K.Ķūķis no armijas vadības saņēma uzdevumu formēt 12. Bauskas kājnieku pulku. To viņš izdarīja un kopā ar pulku cīnījās Latgales frontē. Par kaujas nopelniem šajās cīņās apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru, vēlāk arī ar Triju Zvaigžņu ordeni. Iestājoties miera laikam, K.Ķūķis iecelts par Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas garnizona priekšnieku. It kā ļoti vienkārši, parasti, kā daudziem Latvijas virsniekiem: dzimis, mācījies, karojis, apbalvots, komandējis utt. Tomēr Ķūķa liktenis izveidojās citādi.

Ar iecelšanu par divīzijas komandieri, kuras štābs atradās Liepājā, Ķūķis iznāca uz Latvijas pēckara militārās un politiskās vēstures skatuves. Viņa laikabiedru mūsu vidū vairs nav. Ir tikai publikācijas presē, kā arī vairākas brošūras, kuras sarakstījis pats pulkvedis un viņa laikabiedri. Visus šos materiālus kritiski caurlūkojot, diez vai būs iespējams precīzi un nekļūdīgi izvērtēt pulkveža darbību Liepājā no 1921. līdz 1924. gadam, jo ir taču liela laika distance.

Jā, Ķūķis bija nacionāli domājošs virsnieks, kurš ar sirdi un dvēseli ticēja 1918. gada 18. novembra Latvijai. Viņa devīze bija: "Visu par Latviju!" Viņš sekoja savai devīzei ne tikai vārdos, bet arī darbos. Savā Liepājas garnizonā viņš centās ieviest nacionālo garu, ieviest padotajos tādu pašu garu kā viņam: "Visu par Latviju!" Ar šo rīcību Ķūķis iemantoja daudz pretinieku un savai darbībai — pretdarbību demokrātijas vārdā, kas beidzās ar viņa atcelšanu no amata. Tajos gados Liepāju dēvēja par "sarkano Liepāju", jo jau no gadsimta sākuma tur notika demonstrācijas, streiki, kas mudināja uz pastāvošās iekārtas gāšanu, ekonomikas graušanu. Arī 1921. gadā valsts varas pretspēki, izmantojot demokrātiskās tiesības, Liepājas elektrostacijā organizēja streiku. Apstājās visas Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu dzinējs bija elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija, valsts kasē neienāca nauda. Bija tikai 1921. gads, un tikai 1920. gadā bija iestājies ilgi gaidītais miers. Bija uzņemti pirmie sakari ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražojumus. Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražošanu. Satricināti visas valsts ekonomiskie pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu vadoņu mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis Ķūķis nosūtīja darbā uz elektrostaciju kareivjus virsnieku vadībā no Liepājas garnizona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu, un rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika atgriezās darbā elektrostacijas personāls. Izmantodami iegūto pieredzi, streiku vadoņi uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku — šoreiz ostā. Atkal Ķūķis sūtīja savu garnizonu palīgā ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai neiekrautiem kuģiem jāmaksā soda nauda, bet valsts nav tik bagāta, lai naudu sētu vējā. Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja un viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un dāsnajiem solījumiem. Streiki turpinājās visu laiku no 1921. līdz 1924. gadam. Bet pulkvedim bija tikai viena doma: "Visu par Latviju!", jebkādos apstākļos jāglābj Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulkvedis atrisināja streiku jautājumu valstiski, pretēji citādi domājošo iecerēm. Tas radīja nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi, jo citādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju, bet tajā pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā grāva tās ekonomiku. Ķūķis pats "Brīvās Zemes" 1924. gada 8. marta numurā rakstīja: "Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un, ja nu Tēvijai draud briesmas no ekonomijas puses, tad karavīru pienākums ir šīs briesmas novērst. Liepājas garnizona karavīri to ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu atzinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir bijusi "Visu par Latviju", un es ticu, ka viņa paliks arī uz priekšu."

Tāda bija reālā situācija Liepājā un Liepājas garnizonā no 1921. līdz 1924. gadam. Kā jau tādos gadījumos, tika meklētas un arī atrastas vājās puses. Ķūķim pārmeta jaukšanos politikā, viena politiskā virziena aizstāvēšanu. Vai viņš toreiz domāja valstiski? Varbūt vajadzēja ļaut tukšot jau tā tukšo valsts kasi, graut prestižu citu valstu tirgotāju acīs, dzīvot bez elektrības un baudīt skalu un sveces romantiku? Kas to šobrīd spēs pareizi novērtēt?

Tika panākta Ķūķa atstādināšana, un 1924. gada 29. februārī viņš rakstīja savu pēdējo pavēli Liepājas garnizonam sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu (kara padomi, dienesta labā). Toreizējais kara ministrs pulkvežleitnants Birkenšteins pārmeta Ķūķim pavēļu nepildīšanu, iejaukšanos citu partiju politiskajā dzīvē, tāpēc dienesta labā viņš tika pārcelts uz Rīgu. Tāda bija oficiālā versija. Bet patiesībā? Leģendas, leģendas... Kur patiesība, kur... Laiks pagājis. Bet vienu gan var teikt — pulkvedis bija vīrs ar nepārprotamiem uzskatiem, par kuriem nekad nav kaunējies, pēc kuriem dzīvojis un strādājis. Viņš atteicās no piedāvātā amata Rīgā un aizgāja dzīvot uz savu saimniecību Padures Vindolās.

Ķūķa laikā Liepājas garnizons bija izglītības centrs, kurā karavīri varēja iegūt pamatizglītību, tur tika lasītas lekcijas par Latvijas vēsturi, politiku, rādīts kino. Augstā līmenī bija arī karavīru militārās zināšanas un iemaņas. To parādīja teicamie novērtējumi armijas manevros un sacīkstēs kara mākslas profesijā.

1925. gadā Ķūķis tika ievēlēts par deputātu otrajā Saeimā no Nacionālās apvienības. Pēc deputāta pilnvaru beigšanās viņš atgriezās savās Vindolās un turpināja saimniekot, politikā nejaucoties. Pienāca 1940. gads, saimniecību nacionalizēja. Pašu saimnieku represijas neskāra.

1941. gadā pēc valsts varas maiņas Ķūķis atgriezās Vindolās. 1945. gada 18. februāra vakars 70 gadus vecajam virsniekam kļuva liktenīgs. Mājās ienāca ļaudis, kuri teicās esam "sarkanās bultas" pārstāvji, un paņēma pulkvedi līdzi. Vecais vīrs, ļaunu paredzēdams, esot teicis ienācējiem: "Šaujiet mani tepat sētā, zem maniem svētozoliem!" Tomēr grupas vadītājs noraidījis varbūtību, ka ar pulkvedi varētu notikt kas ļauns, un mierinājis mājniekus, ka saimnieks drīz atgriezīsies, jo viņiem neesot vajadzīga viņa dzīvība. Tā pulkvedis aizgājis... uz neatgriešanos. Tikai 13. aprīlī tika atrastas viņa mirstīgās atliekas, kas norādīja, ka vecais karavīrs nav miris dabiskā nāvē. Nav miris arī tādā nāvē, kā mirst karavīri. Kas noticis? Par to oficiālā padomju prese klusēja visu laiku. Mums atliek tikai minēt. Pēc kara klīda leģendas par kaut kādu tribunālu, kas tiesājis sev nevēlamās personas. Vai tā bija? Kas tādu tribunālu pilnvaroja? Kāpēc par šo tribunālu nerunā tie, kas tajā piedalījās? Kā vārdā viņi rīkojās, par taisnu darbu taču nav jākaunas.

Ķūķim bija iespēja aizbraukt no Latvijas, kad tuvojās spēks, pret kuru viņš kādreiz bija karojis. Bet viņš palika, jo uzskatīja, ka ir karavīrs un nekas cits. Palika savās mājās. Vai tā nav varonība?

Varbūt kādreiz leģendas par pulkveža Kriša Ķūķa pēdējiem mirkļiem izgaisīs un patiesība ieņems to vietu. Cerēsim. Laiks visu nostādīs savās vietās — tiesātājus un tiesājamo. Citi ieies vēsturē, citi tiks aizslaucīti...

Gunārs Kušķis

Pulkvedis Krišs Ķūķis garnizona ceļojošās balvas ieguvēju vidū

Liepājas garnizona ceļojošās balvas reizē

1924. gadā Liepājas stacijā, atvadoties no dienesta biedriem

Foto no Valdemāra Eihenbauma arhīva