INFORMĀCIJA

Latvijas Jūras medicīnas centra direktors Jānis Birks:

Mūsu veselība un tās aizsardzība

I. Veselības aprūpes stratēģijas pamatmērķis —  pagarināt Latvijas iedzīvotāju pilnvērtīga mūža garumu

Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Situāciju Latvijas veselības aizsardzības sistēmā raksturo daļēji veikts reformu process. Vieni pasākumi jau ir ieviesti dzīvē, otrus apspriež, bet trešie jau atzīti par nederīgiem.

Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģijas pamatmērķis ir pagarināt iedzīvotāju pilnvērtīga mūža ilgumu. Ceļā uz šī mērķa realizāciju, sākot ar 1996.gadu, redzamas pozitīvas ievirzes, kas turpinājās arī 1997.gadā.

Tomēr Latvijas iedzīvotāju, sevišķi riska grupu, dzīves līmenis turpina savu lejupslīdi.

Tas viss liecina, ka pozitīvas tendences iedzīvotāju dzīvesveidā parādās lēni, slimību profilakses programmas darbojas vāji, to realizācijā nav pietiekami starpnozaru kontakti. Viens no šķēršļiem veselības aprūpes problēmu risināšanā ir finansiālās grūtības.

 

II. Veselības aprūpes stratēģijas apakšmērķi:

1.

Nodrošināt Latvijas iedzīvotāju veselības iespēju un aprūpes pieejamības vienlīdzību un radīt priekšnoteikumus, lai katrs Latvijas iedzīvotājs varētu rūpēties par savu veselību, to veicināt.

2.

Apturēt hronisko slimību un invaliditātes pieaugumu, mazināt šo stāvokļu rašanos, īpašu uzmanību veltot kardiovaskulāro un onkoloģisko slimību problēmām.

3.

Mazināt vai noteiktu slimību gadījumā izskaust saslimstību ar infekciju slimībām.

4.

Apturēt negadījumu pieaugumu vai noteiktu negadījumu grupā tos mazināt.

5.

Uzlabot mātes un bērna veselību.

6.

Uzlabot invalīdu dzīves kvalitāti un saglabāt Latvijas iedzīvotāju veselību vecumā.

7.

Risināt psihiskās veselības problēmas, novērst suicīdu skaita pieaugumu un mazināt tos.

 

III. Veselības aprūpes sistēmas galvenās problēmas:

• Nepietiekams finansējums veselības aprūpei.

• Problemātiska lielāku projektu finansēšana.

• Veselības pārvaldes institūciju nekoordinēta darbība, kas neveicina finansu līdzekļu un darba resursu racionālu izmantošanu.

• Nevienlīdzīgas iedzīvotāju iespējas saņemt veselības aprūpi.

• Nepietiekami koordinēta darbība starp ārstniecības iestādēm, ārstniecības personām un dažādiem ar veselības aprūpi saistītiem dienestiem.

 

IV. Izdevumi veselības aprūpei

Veselības aprūpes finansējums naudas izteiksmē ir gandrīz nemainīgs vairākus gadus, kas reāli nozīmē finansējuma samazināšanos, jo veselības aprūpes finansu līdzekļu apjoma pieaugums ir ievērojami mazāks par ikgadējās inflācijas pieaugumu.

1997.gadā sāka mainīt ambulatorā un stacionārā pakalpojuma apmaksai nepieciešamo līdzekļu proporcijas. Vairāk līdzekļu tiek novirzīts ambulatorajai aprūpei.

Pamatbudžeta līdzekļu bez investīcijām apjoma (dotācija no vispārējiem ieņēmumiem un veselības speciālā budžeta līdzekļiem) pieaugums 1998.gadā plānots 101,2 %, kas nesedz pat inflācijas procentus. Tātad faktiski finansējums salīdzinājumā ar 1997.gadu samazinās.

 

V. Makroekonomiskā efektivitāte

Kā liecina makroekonomiskie rādītāji, ekonomiskā situācija valstī ir stabilizējusies. 1996.gadā bija vērojams iekšzemes kopprodukta reāls (salīdzināmās cenās) pieaugums. Arī šī gada dati liecina, ka sekmīgi turpinās pozitīvās tendences un IKP 1997.gadā pieaudzis par 7%.

Pēdējos gados samazinās veselības aprūpes izdevumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā. 1996.gadā veselības aprūpes izdevumi iekšzemes kopproduktā bija 4,18%, 1997.gadā — 4,01%, bet 1998.gadā — tikai 3,52%.

Eiropas valstīs pašlaik tērē aptuveni 7–9% no iekšzemes kopprodukta veselības aprūpei, Austrālijā un Jaunzēlandē veselības aprūpei izlieto 8,8% un 7,7% no iekšzemes kopprodukta, bet ASV 1992.gadā — 14% no iekšzemes kopprodukta.

Secinājums — iekšzemes kopprodukta vērtība pieaug, bet veselības aprūpes izdevumiem (no iekšzemes kopprodukta) ir tendence kristies.

Vidējās darba algas

1997

Sabiedriskā sektorā

strādājošajiem 129,96

Stacionārā 70,09

tai skaitā :

ārstam 116,96

medmāsai ar augst. izglītību 99,08

vidējam medicīnas personālam 60,10

jaunākajam medicīnas personālam 47,77

Ambulatorās iestādēs 78,87

tai skaitā:

ārstam 100,90

medmāsai ar augst. izglītību 40,68

vidējam medicīnas personālam 62,72

jaunākajam medicīnas personālam 50,07

Darba alga ambulatorās ārstniecības iestādēs ir 63%, bet stacionāros — 46% no nopelnītā. Pēc pasaules pieredzes jābūt 70%.

 

VI. Primārā veselības aprūpe

Jau 1994.gadā Latvijas valdība deklarēja virzību uz primārās veselības aprūpes lomas palielināšanos kopējā veselības aprūpes sistēmā ar primārās aprūpes ārstu šīs sistēmas centrā.

1996. gada 19. jūlijā Ļubļanā tika pieņemta harta par veselības aprūpes reformas principu kopumu, kas uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi visās PVO Eiropas reģiona dalībvalstīs. Veicot reformas veselības aprūpē, tām jābūt orientētām uz primāro veselības aprūpi.

PVA mērķi:

• Nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt kvalitatīvāku veselības aprūpi, ieviešot PVA kā galveno veselības aprūpē.

• Nodrošināt primārās aprūpes ārstniecības personām iespēju veikt kvalitatīvāku iedzīvotāju veselības aprūpi.

• Veicināt iedzīvotāju izpratni par veselību un slimību profilaksi.

Raksturīgākās pazīmes:

• pieejamība (neatkarīgi no finansu vai ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, pacienta vecuma, veselības stāvokļa vai citiem faktoriem);

• nepārtrauktība (visos dzīves periodos);

• koordinētība (saskaņota ar citiem veselības aprūpes līmeņiem, kā arī ar citiem veselības aprūpi ietekmējošiem dienestiem).

Aktivitātes primārās veselības aprūpes organizatoriskajā jomā:

1995.gadā tika uzsākts primārās veselības aprūpes pilotprojekts Ogrē;

1996.gadā Ogres rajonā tika atvērts Madlienas doktorāts, kurā strādā divi ģimenes ārsti un divas māsas, kā arī atvērts dienas stacionārs. Šis doktorāts apkalpo tikai Madlienas iedzīvotājus — 5000 Latvijas iedzīvotāju.

1995.gadā eksperimentālais projekts Rīgā, Rīgas Domes finansēts. Realizēts 1996.gadā. Privātpraksi uzsāka četri ģimenes ārsti, izveidojot koppraksi.

Ir iestrādes arī Kuldīgas rajonā.

Latvijā nav izstrādāts primārās aprūpes projekts kopumā. Rīga šajā jomā ir sagatavojusi šādus projektu pieteikumus, kas gan finansu trūkuma dēļ nav īstenoti:

1.

"Primārās veselības aprūpes sistēmas ieviešana Latvijā".

1.1. Mērķis — uzlabot iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti, pilnveidojot primārās veselības aprūpes sistēmu, tādējādi racionālāk un efektīvāk izmantojot veselības aprūpei atvēlētos resursus.

2.

"Primārās aprūpes māsu darbības attīstība Rīgā".

2.1. Mērķis — pilnveidot primāro veselības aprūpi, padarot to pieejamu neatkarīgi no finansu vai ģeogrāfiskiem ierobežojumiem, pacienta vecuma, veselības stāvokļa vai citiem faktoriem, attīstot primārās aprūpes māsu darbību Rīgā.

Medicīnas māsas izglītība un darbs ir lētāks nekā ārsta izglītība un darbs, tādēļ citās valstīs ir izveidots plašs māsu aprūpes tīkls visos veselības aprūpes līmeņos, kā diemžēl nav Latvijā.

3.

"Rīgas reģiona veselības aprūpes informācijas centra izveidošana".

3.1. Mērķis — nodrošināt nepārtrauktu informācijas savākšanas, apstrādes un izplatīšanas sistēmu, kas sekmē veselības aprūpes darba, finansu izlietojuma un izglītošanas darba efektivitāti.

PVA galvenās funkcijas perspektīvā:

Primārā veselības aprūpe ir pacienta pirmā saskarsme ar valsts veselības aprūpes sistēmu, kas parasti notiek ārpus stacionāra.

I.

Pakalpojumu koncentrēšana ģimenei

Diagnostika un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšana un to pieejamība visu laiku ar tā saukto integrēto aprūpi, ko raksturo vispusīgums un speciālistu nemainīgums visā aprūpes laikā.

Ir svarīgi, lai PVA ārsts pazītu apstākļus, kādos viņu pacienti dzīvo: viņu sadzīves un ģimenes apstākļiem, darba un sociālajai videi ir liela nozīme slimības gaitā. Darba attiecības starp veselības nodrošinātājiem un pacientiem, kas balstās uz savstarpēju uzticēšanos.

Ar pieejamību jāsaprot tas, ka daudzas akūtas sūdzības, kas rodas naktī vai brīvdienās, var izārstēt PVA ārsts, slimniekam neapmeklējot neatliekamās palīdzības nodaļas sekundārās aprūpes slimnīcās. Nepārtrauktība attiecināma arī uz neatliekamās palīdzības sniegšanu pacientiem dzīvību apdraudošās situācijās un pacientu hronisko slimību ārstēšanu dispanseros, kā arī rūpes par tiem, kas no stacionāra izrakstīti un atrodas mājās. Turklāt nepārtrauktība prasa pieejamību attiecīgajām diagnostikas laboratorijām.

II.

Veselības veicināšana

Tā ir speciāla programma valsts līmenī.

III.

Slimību profilakse, kā bērnu, tā pieaugušo imunizācija un skrīnings

IV.

Rehabilitācija

Speciāliem pakalpojumiem, kā

— fizioterapijai,

— profesionālo slimību ārstēšanai un

— sociālās rehabilitācijas

pakalpojumiem, ir jāpilda ļoti svarīgas specifiskas funkcijas. Realizējot šo PVA funkciju, īpaši svarīga ir aprūpes nepārtrauktība, dialogs ar pacientu un neatlaidība šī mērķa sasniegšanā, citādi pacientu rehabilitācija bieži ir neveiksmīga.

PVA papildfunkcijas un pakalpojumi.

Ar to saprot pakalpojumu tīklu, kas varētu būt daļa no PVA:

— zobu veselības pakalpojumi (kariesa profilakse bērniem);

— farmaceita loma;

— garīgās veselības pakalpojumi;

— profesionālās veselības pakalpojumi;

— pakalpojumi invalīdiem.

Grupas ar īpašām vajadzībām:

— bērni. Veselības veicināšana un slimību profilakse;

— vecākā paaudze. Tā ir mājas aprūpe, aprūpe iestādēs — aprūpe mājās. Varētu būt dienas aprūpe, nakts aprūpe, īslaicīga un ilgtermiņa aprūpe.

Profesionālas PVA komandas izveidošana:

Tā kā PVA pamatojas uz savstarpēju uzticēšanos starp iedzīvotājiem un veselības aprūpes darbiniekiem, kā arī uz abpusēju atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, tad primārās aprūpes ārsti, piesaistot citus PVA speciālistus, veido primārās veselības aprūpes komandu, kurā ietilpst

— ārsti, kam jābūt specializētiem kā vispārējās prakses ārstiem vai ģimenes ārstiem;

— medmāsas, kurām jābūt profesionāli labi apmācītām ar ģimenes veselības māsas kvalifikāciju;

— vecmātes;

— zobārsti;

— farmaceiti;

— fizioterapeiti;

— sociālie darbinieki.

Ieteikumi:

1.

Jānosaka vienoti principi primārās veselības aprūpes sistēmas veidošanā.

2.

Jāizstrādā jauni un vienoti primārās aprūpes finansēšanas mehānismi.

3.

Jāveido kopīga programma veselības, sociālajiem dienestiem, skolām, nevalstiskajām organizācijām, pašpalīdzības grupām.

4.

Jāorganizē menedžmenta un medicīniskā apmācība ģimenes ārstiem.

5.

Jāintegrē primārās aprūpes māsas sistēmā un jāizskaidro viņu loma.

6.

Pacienta nosūtīšanai pie speciālista ir jābūt divpusējai informācijas apmaiņai starp primāro, sekundāro un terciāro līmeni.

7.

Primārās veselības aprūpes organizēšanas pazīme ir tā, ka tajā tiek iesaistīts vesels pakalpojumu tīkls, kas sadarbojas horizontālā integrētā veidā.

8.

Pacientam jāgarantē speciālistu izvēle no speciālistu saraksta.

9.

Pašvaldību pārstāvjiem un PVA komandai vajadzētu kopīgi plānot darbu, lai panāktu veselības uzlabošanos.

10.

Jāizmanto dati par iedzīvotāju saslimstību, lai aprakstītu prioritārās programmas.

11.

Ilgtermiņa uzturēšanās vietas hroniski slimajiem un ilgstošai aprūpei vajadzētu uzskatīt par daļu no PVA vai aprūpes (sociālo) sektoru, nevis par slimnīcām.

 

VII. Sekundārā veselības aprūpe

Sekundārā veselības aprūpe ir specializēti pakalpojumi, kurus galvenokārt īslaicīgi sniedz kvalificēti speciālisti stacionārajā ārstniecības iestādē.

Mērķi:

Nodrošināt pacientiem iespēju saņemt kvalitatīvāku sekundāro veselības aprūpi, veicinot tās sniegšanu dienas stacionāros un stacionāru konsultatīvajās nodaļās.

Radīt iniciatīvu modernajai vadības sistēmai un uzlabot kvalitāti un izmaksu efektivitāti.

1997.gadā, salīdzinot ar gada sākumu, slimnīcu gultu skaits samazinājies par 7,02% (1801 gultu).

Neraugoties uz gultu skaita samazināšanos, hospitalizācijas līmenis vidēji valstī 6 mēnešos pieaudzis līdz 11,1 uz 100 iedzīvotājiem (1996.gada 6 mēnešos — 10,6). Tas panākts, intensīvāk izmantojot gultu fondu. Vidējais ārstēšanas laiks pieaugušajiem samazinājies līdz 13,16 dienām LM valsts iestādēs un 11,49 dienām pašvaldību ietādēs. Līdzīga tendence vērojama arī bērnu stacionārās ārstēšanas ilgumā.

Latvijas eksperti veselības aprūpes jautājumos uzskata, ka gultu skaits ir samazināts līdz pieļaujamai normai. Vēl lielāka gultu skaita samazināšana var kļūt bīstama Latvijas iedzīvotājiem, jo sociālā aprūpe nav tādā līmenī, kādā tai vajadzētu būt. Latvijā sociālās gultas nav nodalītas no stacionāru gultām, tādēļ starptautiskajos salīdzinājumos skaits it kā pārsniedz normu.

Visumā hospitalizēto slimnieku struktūra atbilst iedzīvotāju vecuma struktūrai ar pamatojamām novirzēm gan hospitalizācijas dienu, gan arī slimnieku skaitā.

Sociālā gultas diena valstij izmaksā vidēji Ls 4,50, bet stacionāra gultas diena — Ls 7.

Paralēli stacionāru resursu izmantošanas intensifikācijai jāatzīmē stacionāru operatīvās aktivitātes pieaugums kā kopumā, tā atsevišķu specializēto sistēmu jomā laika posmā no 1990. līdz 1997.gadam.

Tas liecina, ka, neraugoties uz slimnīcu nopietnajām ekonomiskajām grūtībām un pieejamības problēmām, ķirurģiskās darbības apjoms aug.

Problēmas:

1.

Nepietiekams materiāli tehniskais un finansiālais nodrošinājums.

Situācijas apraksts medicīnas tehnoloģiju nodrošinājuma jomā.

Vispārēji visu valsti aptveroši pētījumi šajā jomā nav veikti. Aptaujas veidā ir noskaidrotas kopējās tendences, no kā secināms, ka nodrošinājums ar nepieciešamo aparatūru ir apmēram 50–60%, no šī skaita 75% aparatūras neatbilst Eiropas Savienības standartiem.

Respondenti uz šo jautājumu par nepieciešamās aparatūras iegādes prioritātēm pirmo līdz ceturto vietu iedalījuši šādi:

76% par galveno prioritāti nosaukuši staru diagnostikas aparatūras iegādi;

60% atzinuši medicīnas transportu;

44% par tādu uzskata endoskopijas aparatūru;

24% — laboratorijas aprīkojumu.

Pēc iepriekšminētā var secināt, ka Latvijā šajā jomā nav noteiktas sistēmas. Lai stabilizētu un kontrolētu radušos patvaļīgo situāciju, vistuvākajā laikā nepieciešams izveidot aģentūru, kuras darbības sfēra būtu medicīniskās tehnoloģijas. Aģentūras varētu darboties vairākos virzienos.

Pirmkārt, lai radītu sistēmas pamatus, jāveic plašs darbs pašreizējo tehnoloģiju stāvokļa izvērtēšanā visā valstī. Tikai pēc šādu datu apstrādes turpmākā darbība varētu tikt vērsta uz jauno tehnoloģiju pieprasījuma nepieciešamības un pamatojuma noteikšanu. Sadarbībā ar Labklājības ministriju būtu jāizstrādā aparatūras vienmērīga un pamatota izvietojuma principi, kā arī, iesaistot Valsts slimokasi, jāizstrādā šīs sfēras efektīvas regulēšanas un kontroles pamati visām ārstniecības iestādēm neatkarīgi no to īpašuma formas.

Tādējādi, izveidojot šādu aģentūru, tiktu radīts pamats noteiktas un stabilas sistēmas izveidošanai un nebūtu iespējama nekontrolēta, haotiska un, diemžēl jāatzīst, bieži vien nolietotas, nekvalitatīvas, Eiropas Savienības standartiem neatbilstošas medicīnas aparatūras iegāde.

2.

Nepietiekams atbilstošas kvalifikācijas medicīnas māsu un slimnieku kopēju nodrošinājums.

3.

Darba apjomiem neatbilstošs ārstniecības personu atalgojums un tā neatbilstība ārstniecības personas kvalifikācijai.

4.

Primārās un sekundārās veselības aprūpes nepietiekamā sasaiste.

5.

Slimnīcu un sociālās aprūpes iestāžu un gultu skaita attiecības perspektīvā. Manāmi samazinās gultu skaits stacionāros, bet nepalielinās sociālās aprūpes gultu skaits.

6.

Slimnīcu ēku un komunikāciju augstā nolietošanās pakāpe.

Ir veikta atestēšana, un iegūtā informācija parādīja, ka:

medicīnas iestādes atrodas ēkās, kas būvētas no pagājušā gadsimta vidus līdz XX gs. 70.–80. gadiem;

lai gan respondenti pārstāvēja dažādas iestādes gan lieluma, gan specializācijas ziņā, to ēku un infrastruktūras nolietojuma un uzturēšanas problēmas ir līdzīgas;

veselības iestādes uzturēšanas izdevumus atbildēs norāda robežās no 3% līdz 30% pret gada tāmi, ko var izskaidrot ar neprecīzu jautājuma izpratni, gan ar dažādo situāciju iestādēs;

ēku nolietojums atkarībā no to vecuma tiek minēts līdz 55% , komunikācijām — līdz 80%;

daudzas veselības iestādes joprojām veic sev neraksturīgus uzdevumus — uztur dzīvojamās mājas un dienesta viesnīcas.

Secinājumi

1.

Veselības aprūpes iestāžu ēku un komunikāciju uzturēšana patērē nepieļaujami lielu īpatsvaru no šo iestāžu kopīgajām izmaksām.

2.

Lai saglabātu veselības aprūpes tīklu un līmeni, nepieciešama iestāžu ēku un komunikāciju atjaunošana.

3.

Investējot ēkās, būvēs un komunikāciju tīklos, vienkāršāk ir novērtēt un aprēķināt investīciju atmaksāšanas pakāpi, kur arī visātrāk parādās investīciju efekts, kas ļauj novirzīt līdzekļus tiešiem ārstniecības izdevumiem.

4.

Tā kā nepieciešamo investīciju apjoms ēkās un komunikācijās ir milzīgs, to izvietošana ir jāpakārto valsts un pašvaldību attīstības politikai un plāniem.

Ieteikumi:

1.

Paplašināt dienas stacionāru tīklu kā lētāku un pacientam psiholoģiski pieņemamāku.

2.

Katram pacientam izvēlēties slimnīcu, kurā atbilstoši viņa slimības veidam un smagumam viņš var saņemt palīdzību.

Pacientam ir tiesības ārstēties pie paša izraudzīta ārsta.

Noteikt lauku un mazpilsētu slimnīcu funkcijas veselības aprūpes sistēmā.

3.

Elastīga slimnīcu struktūra.

Jākoncentrējas uz diagnostikas un terapeitiskajām funkcijām, kuras nevar veikt PVA.

Elastīgumam attīstībā un slimnīcu pakalpojumu attīstībai jākļūst par slimnīcu plānošanas raksturīgāko iezīmi, lai šodienas slimnīca apmierinātu mainīgās tehnoloģijas un klīniskās prakses nākotnes prasības, tajā pašā laikā reaģējot uz pacientu faktiskajām vajadzībām.

4.

Īstermiņa aprūpes diferencēšana no ilgtermiņa aprūpes.

Slimnīcas apkalpo gan akūti, gan hroniski slimus pacientus, bet šie aspekti ir jānošķir, lai optimizētu resursu un personāla zināšanu izmantošanu.

5.

PVA jāizmanto sekundārās un terciārās aprūpes diagnostiskās un terapeitiskās funkcijas, slimnīcām nevajadzētu atrasties tālu no iedzīvotāju dzīvesvietām.

6.

Ar jaunām tehnoloģijām, labāku darba organizāciju un sadarbojoties ar PVA slimnīcas var samazināt gultu skaitu un vidējo uzturēšanās ilgumu slimnīcā.

7.

Vislielāko līdzekļu ekonomiju var panākt, izmantojot aparatūru kopīgi ar PVA.

8.

Iestādēm garīgi slimajiem cilvēkiem ir jākļūst par pagātni, aizvietojot tās ar saprātīgiem pakalpojumiem pašvaldību līmenī.

9.

Slimnīcu aprūpes vadīšana.

Pastiprināta autonomija ir savienojama ar konkurenci starp slimnīcām.

Konkurenci var veicināt:

• ar lielāku pacientu izvēles iespēju

• regulējot līdzekļu piešķiršanu, ņemot vērā darbības rādītājus:

aprūpes kvalitāti;

efektivitāti;

sniegto pakalpojumu daudzumu.

10.

Sakaru nodrošināšana starp slimnīcām un primāro aprūpi var nodrošināt pacienta aprūpes nepārtrauktību.

11.

Slimnīcu loma veselības veicināšanā.

Slimnīcas personālam jāveicina pacientu ieinteresētība savas veselības veicināšanā.

Veselības veicināšanas iniciatīvas var apturēt izmaksu palielināšanos, samazinot vidējo uzturēšanās ilgumu slimnīcās un nevajadzīgo hroniski slimo pacientu hospitalizāciju.

Latvijā netiek nodalītas sociālās gultas no stacionāru gultām, tādēļ sociālo slimnieku aprūpe faktiski nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Tā kā nav iespējams sociālos slimniekus izvietot citur, tad šos pacientus aprūpē stacionāri.

 

VIII. Terciārā veselības aprūpe

Terciārā veselības aprūpe ir valsts programmas apmaksāta pakalpojumu daļa — specializēta veselības aprūpe ar augsti kvalificētiem speciālistiem specializētos centros.

Valsts programmās iekļauti izdevumi, kas sedz terciārā līmeņa veselības aprūpi un īpašu vai specifisku slimību ārstēšanu, vides veselības un epidemioloģiskās drošības pasākumus, valsts investīcijas.

Primārā un sekundārā veselības aprūpe tiek definēta kā bāzes programma jeb pakalpojumu minimums.

Problēmas:

1.

Izjaukts veselības pakalpojumu tirgus, jo valsts pasūtījuma iegūšana nodrošina garantētu finansējumu un nav nepieciešamības būtiski rūpēties par sniedzamā pakalpojuma kvalitāti un efektivitāti.

2.

Nav iespējams veikt korektu pakalpojumu sniedzēju optimizācijas procesu valstī kopumā.

3.

Pastāv iespēja saņemt dubulto apmaksu — gan no valsts programmas, gan no bāzes programmas.

4.

Neefektīvs veselības aprūpei paredzēto līdzekļu izlietojums, jo pārklājas finansējums primārai, sekundārai un terciārai veselības aprūpei.

5.

Psihoneiroloģiskās slimnīcas.

Vislielākā problēma ir psihoneiroloģiskajās slimnīcās, kur 30% no visiem ārstējamiem pacientiem ir sociālas aprūpes kontingents. Iedzīvotāju psihiatriskajā aprūpē lielākais trūkums ir tas, ka slimnieki pārsvarā tiek ārstēti ar bioloģiskām metodēm un nav pietiekoši attīstīti ambulatorās, nodarbinātības terapijas un citi socioterapijas veidi, kam ir ļoti liela nozīme ārstnieciskajā procesā. Šajā grupā ietilpst tie pacienti, kas uzturas slimnīcā no 1 līdz 6 gadiem. Tas ir pretrunā ar ANO noteikto cilvēktiesību deklarāciju un garīgi atpalikušu personu tiesībām.

Šī neatrisinātā problēma ir saistīta ar finansu deficītu veselības aprūpei.

No 1994.gada ir uzsāktas aktivitātes psihoneiroloģisko slimnieku apstākļu uzlabošanā.

Vecpiebalgā ir izveidots psihoneiroloģisko slimnieku aprūpes centrs ar 70 gultām. Šeit ir radīti apstākļi, kas atbilst ANO pieņemtām normām. Šajā centrā ir atvērtais režīms, jauktais kontingents, uzsvars tiek likts uz rehabilitāciju, t.i., tiek veikta pacientu integrācija sabiedrībā ar invalidizējošo faktoru samazināšanu, praktisku darba iemaņu attīstību un nodarbinātības nodrošināšanu.

Reāli šīs 70 gultas ir niecīga daļa no tā, kas nepieciešams, lai veiktu hroniski slimo cilvēku aprūpi Latvijā.

Vispārējās situācijas raksturojums.

Latvijas psihoneiroloģiskajos stacionāros kopumā ir 4270 gultas, t.i., 18% no kopējā gultu skaita Latvijā.

Hospitalizēto pacientu skaits 1996.gadā — 17 556, 1997.g. — 16 709. Vidējā gultu slodze ir 80,9% — 1996.gadā un 84,5% — 1997.gadā. Vidējais ārstēšanās ilgums attiecīgi pa gadiem — 93,3 un 88,7 dienas. Pacienti, kas uzturas stacionārā ilgāk kā gadu, t.i., 1–6 gadus, 1996.g. — 1235; 1997.g. — 1146.

1996.gada beigās aprūpē esošo pacientu skaits bija 67 161, bet 1997.gada beigās — 66 972.

Risinājums:

Ņemot vērā Pasaules veselības organizācijas sagatavoto programmu "Veselība visiem XXI gadsimtā", jāsecina, ka terciārais līmenis Eiropas valstīs ir ļoti šaurs, jo tas ir dārgs un ir būtiski uzturēt to racionālā līmenī.

Jāpārskata valsts programmu saturs un būtiski jāsašaurina valsts programmu apjoms, atstājot tikai ļoti nelielu terciāro līmeni, t.i., tikai tās slimību diagnozes un programmas, kuru ārstēšanā jāpielieto dārgas un sarežģītas tehnoloģijas, kuru izmantošana ir lietderīga tikai atsevišķā ārstniecības institūcijā.

Jādefinē valsts obligātās veselības aprūpes pakalpojumu grozs un pārējie pakalpojumu veidi un pasākumi, kuri paliek ārpus veselības apdrošināšanas.

Jānodrošina apmaksa par sniegto veselības pakalpojumu, izmantojot vienu finansu avotu — novirzot maksimāli finansu resursus reģionu līmenī.

 

IX. Secinājumi

Lai veiksmīgi tiktu risinātas veselības aprūpes problēmas, ir nepieciešamas šādas prioritātes investīciju piesaistē:

1) paaugstināt veselības aprūpes izdevumu īpatsvaru IKP līdz Eiropas līmenim trīs gadu laikā;

2) dienas stacionāru izveidošana;

3) vispārējās prakses vietu izveidošana;

4) aprūpes centru atvēršana;

5) hroniski psihoneiroloģisko slimnieku aprūpes centru izveidošana;

6) jāveido investīciju koordinācijas centrs;

7) jāieceļ primārās, sekundārās, terciārās veselības aprūpes galvenie speciālisti Centrālā fonda struktūrā.

 

Referāts nolasīts Pasaules bankas rīkotajā seminārā "Atbalsts veselības aprūpes reformai Latvijā" 5. un 6. martā Jūrmalā. Ziņojums izstrādāts Pasaules bankas un LR Labklājības ministrijas projekta "Atbalsts veselības aprūpes reformai Latvijā" ietvaros. Par projekta darba pirmā posma rezultātiem — pieteikumu uz PB kredītu — "LV" nr.81, 26.03.1998.