• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.01.2000., Nr. 1 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

04.01.2000., Nr. 1

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Daidžests. Citu rakstītais

"Vladimira Putina Krievija"

"Le Monde"

— 99.12.29.

Rietumi iepriekš bija izteikuši ideju, ka pēc 2000.gada prezidenta vēlēšanām nākamais cilvēks, kurš runās Kremļa vārdā, būs Jevgēņijs Primakovs.

Kā atgādinājums par Padomju Savienības laikiem varētu būt tas, ka viņš reiz saņēma algu VDK, tomēr vienlaikus bija arī starptautisko lietu speciālists, kuram bija savi reālie priekšstati par ārējo pasauli.

Pēc 19.decembra vēlēšanām rodas jautājums par politiķa un slepenā aģenta patiesajiem nolūkiem, kas savu karjeru veidojis vāciski runājošā valstī jau pirms "liberāļu" Anatolija Sobčaka un Borisa Jeļcina nokļūšanas tuvu "tronim." Tomēr vislielākā iespēja kļūt par postkomunistiskās Krievijas prezidentu ir Vladimiram Putinam.

Kāda varētu būt Krievija viņa vadībā? Karš Čečenijā, kas veicināja viņa uzvaru vēlēšanās, tikai daļēji ietekmē secinājumus, bet neatspoguļo kopējo ainu.

Putins ir pirmais Kremļa vadītājs pēc Ļeņina, kurš ir guvis reālu pieredzi Rietumos un kurš runā vienā svešvalodā. Apšaubāms izņēmums bija Jurijs Andropovs, kas, 1956.gadā būdams Krievijas vēstnieks Budapeštā, saprata ungāru valodu un mazliet spēja runāt arī angliski.

Viens no pirmajiem Vladimira Putina paziņojumiem pēc parlamenta vēlēšanām attiecās uz nepieciešamību Domei ratificēt START II līgumu par stratēģiskā bruņojuma samazināšanu. Taču šāda soļa nolūks nav izpatikt amerikāņiem, bet gan izmantot savus argumentus pret vienpusējām pārmaiņām ABM līgumā un amerikāņu mērķiem izvietot pretraķešu sistēmu. Ja prezidents Klintons pieņems lēmumu par šādas pretraķešu aizsardzības sistēmas izvietošanu, krievi arī attiecīgi rīkosies.

Vladimira Putina Krievijai ciešanas sagādā tās piedzīvotā sakāve aukstajā karā. Tā nedomā par sevi kā par valsti pārējo valstu vidū, kas atrodas starptautiskajā sistēmā, kuras gravitācijas centrs ir Savienotās Valstis.

Krievija izjūt dziļu nostalģiju. Atšķirībā no Turcijas tā netiecas atbrīvoties no impērijas izjūtas, izmantojot izdevību pievienoties modernajām valstīm. Kā izteicies kāds bijušais padomju diplomāts, kas darbojas biznesa jomā, "Krievijai vēl arvien sāp tās amputētie locekļi." Tā nesaprot, kādēļ tās bijušās republikas Kaukāzā un Centrālāzijā cenšas iegūt neatkarību; tā nesaprot arī to, kāpēc amerikāņi izrāda savu vēlmi paplašināt savu ietekmi.

Kādreizējais prezidenta Kārtera padomnieks Zbigņevs Bžežinskis skaidro, ka Krievija sapņojot par sava veida kopīgu kontroli ar Vašingtonu pasaules lietās, ietverot arī savus senos īpašumus.

Taču Krievija ir neatgriezeniski zaudējusi savus kādreizējos vasaļus, kā arī savu ekonomiski militāro varu.

Visi Rietumu centieni iekļaut Krieviju - gan Balkānos, gan G-8, gan piešķirot tai finansiālo palīdzību - ir izraisījuši pretēju Maskavas reakciju. Balkānos NATO neņēma vērā Krievijas iebildumus; tā paplašinājās uz austrumiem, nenodrošinot kompensāciju, ko Kremlis pieprasīja kā sava veida Viseiropas drošības sistēmas formu. Savukārt starptautisko organizāciju sniegtie dolāri un pieprasītā "šoka terapija" sagrāva padomju laika Krievijas ekonomiskos pamatus; privatizāciju ceļā bagātībā iedzīvojās vienīgi oligarhi; 1998.gada augusta finansu krīze sagrāva vidusslāni.

Ir radusies piemērota augsne neapmierinātībai un zināmu elementu atdzimšanai, jo Čečenijas karš nodrošināja Vladimira Putina panākumus: tas varētu būt militāro izdevumu pieaugums, kā arī preču un kapitāla plūsmas kontrole.

Vai ārpolitikas jomā var runāt par jaunu auksto karu? Daudz kas liecina par šāda klimata atgriešanos. Tie gan nav iebildumi pret sadarbības ideju, kas tika pieņemta pēc Berlīnes mūra krišanas. Lai gan nav izzudusi sāncensība starp Austrumiem un Rietumiem, tomēr abas nometnes tiecas rast kompromisu tādās jomās kā bruņojuma samazināšana, neizplatīšana, kā arī citās.

Jauno pēcjeļcina ēras vadītāju galvenajai prioritātei vajadzētu būt ekonomikas atjaunošanai.

Alēns Frešons

un Daniels Vernē

"Antiliberālisma uzvaras gājiens"

"Die Welt"

— 99.12.28.

Krievijas cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs ir Krievijas Valsts domes deputāts un, protestējot pret karu Čečenijā, ir atteicies no Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja amata.

Parlamenta vēlēšanas Krievijā ir pagājušas. Arī es vēlētos līksmot tāpat kā daži no tiem, kuri Valsts domē iekļuva no partijas "Labējo spēku savienība" saraksta. Taču man tas neizdodas. Runa nav tikai par to, ko draudzīgi apstiprina komentētāji, ka iemesls teicamajam kreiso spēku rezultātam parlamenta vēlēšanās ir tas, ka arī viņi atbalsta netīro karu Čečenijā. Runa ir par to, ka vēlēšanu rezultāts vēsta par krievu vēlētāju simpātijām.

Mēs nerunāsim par netīrajiem vēlēšanu cīņas trikiem. Pirms astoņiem gadiem līdzīgiem trikiem, kurus partijas nomenklatūra izmantoja pret toreizējo demokrātijas vadītāju Borisu Jeļcinu, bija tieši pretējs efekts. Mēs nevēlamies arī daudz runāt par tiešā vai netiešā atbalsta zaudēšanu, ko Kremlis, valdība un daļa reģionālo firstu visas vēlēšanu cīņas laikā izrādīja vienam vēlēšanu blokam. Iepriekšējās vēlēšanu cīņās toreizējais ministru prezidents Viktors Černomidins ar savu partiju "Krievija — mūsu mājas" piedzīvoja līdzīgu atbalstu. Taču tam nebija tāds rezultāts kā abi guva šodienas "varas partija". Mēs nerunāsim arī par komunistiem. Interese par viņiem ir jūtami samazinājusies, lai gan, formāli raugoties, komunisti vēlēšanās uzvarēja. Katrs ceturtais vēlētājs, kas piedalījās vēlēšanās, savu balsi nodeva par komunistisko partiju. Tā ir Genādija Zjuganova ilglaicīgā klientūra, un nākamajos gados tā nevis augs, bet samazināsies.

Galvenā intriga šodienas izrādē ir starp bijušā premjera Jevgēņija Primakova un Maskavas mēra Jurija Lužkova vēlēšanu bloku "Tēvzeme - visa Krievija" un, … starp ko tad vēl? Būtu smieklīgi domāt, ka tandēma Primakovs - Lužkovs pretspēlētāji ir nepazīstamu reģionālo politiķu, milicijas virsnieku, sportistu un ierēdņu apvienība, kas nodibināta pirms četriem mēnešiem un kas nosaukta par "Vienotību" jeb "Lāci". Visi (vispār arī tas ar apaļajām, spīdīgajām acīm) zina, ka aiz izbāztā meža iemītnieka silueta stāv reāls cilvēks - premjerministrs Vladimirs Putins. Tādējādi vēlēšanas kļuva par referendumu, vai tauta vispār uzticas valdībai un premjeram personīgi. "Vienotība" ieguva 23,5% balsu – tas gan ir mazāk nekā komunistiem. "Tēvzeme – visa Krievija" saņēma 13% balsu. Pēc cipariem vērtējot, nav nekādu šaubu, ka "Tēvzeme – visa Krievija" ir sakauta un Putins vēlēšanu cīņā ir guvis spīdošu uzvaru.

Par to, kurš ir uzvarējis, nav nekādu šaubu. Jautājums ir tikai, kāda ideja ir uzvarējusi? Var teikt, ka atšķirība starp čekistu Putinu un čekistu Primakovu nav pārāk liela. Ir jākonstatē, ka mūsu tautas apziņā ir nostiprinājies mīts par čekistiem, par jaunu ideoloģiju, kas glābs Krieviju. Taču ar šo konstatējumu vien nepietiek, lai izskaidrotu notikušo. Ir nepieciešams ņemt vērā uz ideoloģiskos akcentus.

Primakovs un Lužkovs, runājot ar vēlētājiem, uzsvaru lika uz tradicionālajām "lielvaras" formulām, uz valsts kā augstākā labuma nozīmi: uz Krievijas lielumu, priekšstatu par valsti kā viscaur vērtīgu mistisku veidojumu, radikālu antieiropeiskumu un kreisi orientētu ekonomikas kursu ("sociālistisku sadales politiku kaptālistiskā ražošanā").

Putins no ideoloģiskām formulām līdz šim ir norobežojies. Viņš iestājas par kārtību, stabilitāti un drošību. Arī viņš ir par "spēcīgu valsti". Šādas valsts nepieciešamību viņš nepamato ar vecuma dēļ vājo bizantisko misticismu, bet ar cilvēku vajadzībām un cerībām, kuru dzīvības un labklājība tieši valstij ir jāaizsargā. Iedzīvotājiem viņš piedāvā biedējošu savas enerģijas un efektivitātes piemēru, asiņainu izrēķināšanos ar čečeniem. Un iedzīvotāji, kā šķiet, ir apmierināti ar šo pierādījumu.

Primakovs vēlētājiem saistās ar stagnācijā ieslīgušo padomju pagātni. Primakovs arī ārēji atgādina Brežņeva ēru. Savuķart komunists Zjuganovs pasvītro padevību kādas citas ēras - Staļina laiku - ideāliem. Putins atgādina Juriju Andropovu, kura īso laiku valsts vadībā astoņdesmitajos gados raksturoja mēģinājumi policejiski modernizēt režīmu. Sabiedrības apziņā pat līdz šai dienai ir dzīvs "mīts par reformatoru Andropovu". Es nešaubos, ka nākamajos mēnešos to izmantos valdības propaganda.

Vienā no pirmajām uzstāšanās reizēm Putins pateica skaidri: "To, kurš pretosies stabilitātes nodrošināšanai, mēs nogādāsim aiz restēm." Tātad tādi ir "jaunie reformatori". Vēlētāji priekšroku deva nevis "jaunajai stagnācijai", bet "jaunajiem reformatoriem". Viņi noraidīja "mēreno kreiso" autoritārismu un ievēlēja klasiskas policejiskās valsts labējā kaluma modernizēto autoritārismu. Šodien Putinam ir visas izredzes 2000. gada vasarā kļūt par Krievijas prezidentu.

Protams, ka līdz tam laikam šis tas var mainīties. Putina retorika bez grūtībām var pārņemt Primakova toni. Abām ideoloģijām pamatā ir politiskais antiliberālisms. Tās ir atbīdījušas fonā tādas vērtības kā brīvību un tiesības un uzskata tās par nepareizām un naidīgām vērtībām. Putinu atbalsta arī "Labējo spēku savienība". Dažiem "Labējo spēku savienības" aktīvistiem daudz svarīgāk ir, lai premjers pievienotos "labējo" ekonomiskās politikas priekšstatiem, nekā tas, ka viņa prezidentūra varētu līdzināties Augusta Pinočeta diktatūrai Čīlē. Vēl pirms vēlēšanām es no savas partijas dalībniekiem dzirdēju, ka "Krievijai ir vajadzīgs savs Pinočets". Ja šāds viedoklis kļūs par manas partijas pozīciju, tad man būs pienācis laiks izdarīt politisko izvēli.

Sergejs Kovaļovs

"Satraucošas baumas"

"The Washington Times"

— 99.12.29.

Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un premjerministrs Vladimirs Putins, pievienojoties pašreizējam Krievijas stingrās līnijas noskaņojumam, nebeidz vien slavēt padomju laika VDK slepeno dienestu un tā pēcteču organizācijas.

ITAR-TASS citēja Putina izteikumus: "Pirms vairākiem gadiem mēs ļāvāmies ilūzijai, ka mums nav ienaidnieku. Par to mums ir nācies dārgi samaksāt. Krievijai ir pašai savas valstiskās intereses, un mums tās ir jāaizstāv."

Sestdien Jeļcins nosūtīja īpašu vēstījumu drošības institūcijām. Tajā bija lasāms: "Federālā Drošības Dienesta (tiešā VDK pēcteča) vēsture ir arī valsts vēsture. No tās nav šķiramas ne spožas uzvaras, ne smagi zaudējumi."

1991.gada 25.decembris iezīmēja oficiālas padomju impērijas beigas. No iepriekšminētajiem slavinājumiem slepenajam dienestam nākas secināt, ka Ādolfa Hitlera gestapo salīdzinājumā ar to bijuši vienīgi amatieri.

Savā grāmatā "Nost ar Lielo Brāli. Padomju impērijas krišana" Maikls Dobss raksta: "Lielais Brālis varbūt arī ir miris, taču komunisma rēgs vēl gadu desmitiem turpinās mūs vajāt."

Un tā nu pēc astoņiem gadiem mums jāsaskaras ar jauna aukstā kara pasludināšanas realitāti pret pārējo Eiropu un vispirmām kārtām - Savienotajām Valstīm.

Jo, par kuru gan runāja Putins, šādi uzrunājot bijušos VDK gangsterus: "Pirms vairākiem gadiem mēs kritām par upuri izlūzijai, ka mums nav ienaidnieku. Par to mums nācās dārgi samaksāt. Krievijai ir pašai savas valstiskās intereses"? Krievijas iedzīvotājiem tiek apgalvots, ka Krievijas "ienaidnieki", kuri astoņus gadus izlaupa Krievijas cietās valūtas rezerves, ir atbildīgi arī par Krievijas ekonomisko lejupslīdi un visu pārējo.

Astoņus gadus mums ir nācies vērot, kā Kremlis no nežēlīgas nomenklatūras pārvaldes ir pārgājis uz tikpat nežēlīgu "mafijatūras" pārvaldi. Kādreizējais VDK virsnieks, kura noziegumi ir paslēpti VDK arhīvos, tagad ir kļuvis par premjerministu un nākotnē, iespējams, kļūs pat par prezidentu. Pēdējā reize, kad slepenie dienesti ieguva līdzīgu varu, bija reizē ar Jurija V.Andropova varas pieaugumu.

Pagājušajā gadā Jeļcins slavēja tos maskaviešus, kuri pēc impērijas sabrukuma sapulcējās pie VDK ēkas, lai nosvinētu savu jauniegūto brīvību, gāžot no postamenta Fēliksa Dzeržinska monumentu. Taču tad sekoja šāds satraucošs Jeļcina paziņojums: "Paraugoties atpakaļ, es saprotu, ka mēs gandrīz vai pārspīlējām, kad mēs atmaskojām slepeno dienestu izdarītos noziegumus, jo mums ir bijuši ne tikai melnie periodi, bet arī izcilas lappuses šo dienestu vēsturē, ar kurām mēs varam tikai lepoties." Izcilas lappuses, ar kurām jālepojas? Un te nu mēs nonākam pie secinājuma: Jeļcins vadīja kontrrevolūciju, kas beidzās ar slepenpolicijas reabilitāciju.

Pagaidām Rietumiem nav jābaidās no atdzimstošas Krievijas. Tomēr ir tādi, kuriem būtu pamats baidīties: tās ir valstis pie Krievijas robežām. Kāds Centrāleiropas žurnālists piezvanīja raksta autoram, lai pavēstītu, ka viņa valdība, kas ir zaudējusi jau tā niecīgo ticību Jeļcina režīmam, esot ārkārtīgi nobažījusies par to, ka karš Čečenijā esot ļauna zīme kādreizējiem padomju satelītiem kā NATO ietvaros, tā arī ārpus tās. Viņš sacīja: "Tā atkal ir Sarkanā armija, un tā ir izjutusi asiņu garšu."

Izšķirošs brīdis Krievijā būs prezidenta vēlēšanas nākamvasar. Tā varētu izrādīties Krievijas pēdējā iespēja un vienlaikus arī Eiropas pēdējā miera iespēja.

Arnolds Beihmans

"Zviedrijā viss vēl ir pārāk dārgs"

"Aftonbladet"

— 99.12.29.

Gadu tūkstošu miijā Zviedrija piecus gadus būs bijusi Eiropas Savienības dalībvalsts.

Runājot par salmonellām un patēriņa cenām, 60 gadu vecā Marita Paulsena panāca, ka zviedru tauta nobalso par iestāšanos.

"Zviedrijā vēl aizvien viss ir pārāk dārgs", viņa tagad saka.

1995. gada 1. janvārī Zviedrija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Viena no "jā" puses spēcīgākajām kārtīm priekšvēlēšanu laikā 1994. gadā bija rakstniece un debatētāja Marita Paulsena no Itermālungas.

"Es neticu nekādam one woman show. Nav nopietni apgalvot, ka tieši es esmu ievedusi zviedru tautu Eiropas Savienībā", saka Marita Paulsena, ko par devumu šajā lietā apbalvoja ar 30 000 kronu no Hansa Vertēna fonda.

Piecus gadus vēlāk Marita Paulsena, kas tagad ir ES parlamenta deputāte no Liberālās tautas partijas, uzskata, ka Eiropas Savienība ir kļuvusi tieši tāda, kādu viņa savulaik iedomājās.

"Es uz šo projektu raudzījos diezgan reāli. Tie nav nekādi pērļu vārti uz bezproblēmu valstību, tikai vēl viena politiska dimensija", viņa saka.

Priekšvēlēšanu kampaņā pirms pieciem gadiem daudzi "jā" piekritēji solīja lētāku pārtiku un alkoholiskos dzērienus.

"Daudzi " jā" teicēji sacīja, ka šīs preces kļūst daudz lētākas, taču es nekad necerēju uz lielu cenu pazemināšanos. Varbūt tikai uz dažiem procentiem uz augšu vai leju."

Jaunākā Zviedrijas Centrālās statistikas pārvaldes statistika rāda, ka Zviedrijas relatīvais cenu līmenis 90. gados ir pazeminājies, taču pārtika, apģērbi, dzīvokļa īre un tabaka Zviedrijā vēl joprojām ir par 21% dārgāki nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Pēdējos desmit gados pārtika ir kļuvusi par 21,4% lētāka, starp citu augošās konkurences dēļ. Lielā cenu pazemināšana tomēr notikusi jau pirms iestāšanās ES, redzams Zviedrijas Lauksaimniecības ministrijas ziņojumā. Tajā arī norādīts, ka cenu attīstība Zviedrijā no 1995. līdz 1998. gadam atšķiras no pārējām Eiropas valstīm.

Kaut arī 1996. gadā apgrozījuma nodokli samazināja, cenu pārmaiņas Zviedrijā ir bijušas mazas salīdzinājumā ar cenu pieaugumu pārējās ES dalībvalstīs, kā dēļ Zviedrija lēnām tuvojas Eiropas Savienības cenu līmenim.

"Zviedrijā vēl aizvien viss ir pārāk dārgs, kaut arī ir atcelti nodokļi. Mums tomēr jāatceras, ka esam liela valsts, kurā dzīvo ļoti maz cilvēku. Mēs droši vien nekad nespēsim nonākt vienā līmenī ar vislētākajām valstīm", Marita Paulsena norāda.

Kas attiecas uz alkoholu, dalība Eiropas Savienībā ir spēcīgi mainījusi cenas. Eiropas Savienība piespieda Zviedriju atcelt sistēmu, kad stiprākiem alkoholiskajiem dzērieniem tiek uzlikts augstāks nodoklis.

Kopš 1995. gada janvāra relatīvās stiprā alkohola cenas ir pazeminājušās par 2,5%, vīnam par 5% un stiprajam alum par 21%. Viens izņēmums tomēr ir, un tas ir stiprais vīns, kas pēc Zviedrijas iestāšanās ES ir kļuvis par 3,7% dārgāks, lielākoties tāpēc, ka dārgāka kļuvusi stipro vīnu iepirkšana.

Pat "nē" puses pārstāvis no Centra partijas Hanss Lindkvists uzskata, ka pieci Eiropas Savienībā pavadītie gadi nav mainījuši viņa uzskatus. Gandrīz visas viņa bažas ir piepildījušās. Viens no viņa svarīgākajiem "nē" argumentiem bijis darbs:

"Eiropas Savienība taču nesamazina bezdarbu. 1991. gadā bezdarbs bija 2,1%, un kopš tā laika tas ir palielinājies vienlaikus ar milzīga apmēra cilvēku izceļošanu no reti apdzīvotajiem valsts reģioniem. Šodien aug praktiski tikai Stokholma un Gēteborga", viņš saka.

* Tā 1994. gadā teica "jā" puse: augošs lētākas Eiropas pārtikas imports pazeminās cenas. Lētāks kļūs arī alkohols.

* Tā 1994. gadā teica "nē" puse: pārtikas un apģērba cenas var mainīties par dažiem procentiem uz augšu vai uz leju. Drēbes no valstīm ārpus ES būs dārgākas.

* Tā notika īstenībā: pārtika, alkohols un apģērbi, pat tie, ko importē no valstīm ārpus Eiropas Savienības, ir kļuvuši lētāki. Zviedrijas relatīvais cenu līmenis 90. gados ir pazeminājies, tomēr Zviedrija vēl aizvien ir par 21% dārgāka nekā vidēji ES.

Runājot par pārtiku un apģērbu, vislielākās pārmaiņas notika jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Tās sākās 1988. gadā, kad Riksdāgs nolēma, ka Zviedrijai ir jāpielāgojas ES iekšējā tirgus likumiem, un pēc 1994. gada, kad spēkā stājās EES līgums. Cenas ir ietekmējusi arī zviedru kronas kursa krišana 90. gadu sākumā. Alkoholam cenas ir samazinājušās pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

* Tā 1994. gadā teica "jā" puse: bezdarbs samazināsies, un ekonomikas pieaugums kļūs straujāks pēc ES iekšējā tirgus izveidošanas.

* Tā 1994. gadā teica "nē" puse: pastāv bezdarba palielināšanās risks, jo Eiropas Savienība par svarīgāku uzskata inflācijas apkarošanu, nevis cīņu par pilnīgu nodarbinātību.

* Tā notika īstenībā: bezdarbs Zviedrijā uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 1995. gadā pazeminājās līdz 12,8%, bet nākamajos divos gados atkal palielinājās un pārsniedza 13 procentus.

Kopš 1998. gada kopējais bezdarbs ir samazinājies, un pagājušajā gadā tas bija 10,8%.

Uzlabošanos lielākoties tomēr iespējams izkaidrot ar konjunktūras svārstībām. Pirmajos trīs šī gadu desmita gados Zviedrijas ekonomika slīdēja atpakaļ, pieaugums bija negatīvs, un bezdarbnieku skaits pieauga. 1993. - 1994. gadā Zviedrija piedzīvoja piepešu sprādzienveidīgu ekonomisko pieaugumu, un stāvoklis darba tirgū uzlabojās. Pašlaik Zviedrijā ir augsta ekonomikas konjunktūra.

* Tā 1994. gadā teica "jā" puse: paliekot ārpus ES, pastāv risks, ka daudzi uzņēmumi pārcelsies uz ārzemēm. Atrašanās Eiropas Savienībā nodrošinās, ka aizvien vairāk zviedru un ārzemju uzņēmumu izdarīs ieguldījumus Zviedrijā.

* Tā 1994. gadā teica "nē" puse: Zviedrijai kopš 70. gadiem ir noslēgts brīvās tirdzniecības līgums ar ES, un ar to pietiek. Uzņēmumu investīcijas regulē nevis dalība Eiropas Savienībā, bet gan bilance un peļņa.

* Tā notika īstenībā: vislielākās pārmaiņas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Mazie uzņēmumi iestāšanos Eiropas Savienībā gandrīz nemaz nav pamanījuši, toties lielos, starptautiskos uzņēmumus dalība ir ļoti ietekmējusi. Daudzi bija spiesti kļūt vēl lielāki un specializētāki, lai izturētu augošo konkurenci, un tāpēc vairāki zviedru uzņēmumi ir apvienojušies ar saviem ārvalstu partneriem.

Par spīti dalībai Eiropas Savienībā daudzi uzņēmumi savas galvenās mītnes ir pārcēluši ārpus Zviedrijas, jo vēlējušies izkļūt no Zviedrijas nodokļu sistēmas un nokļūt tuvāk Eiropas tirgum.

Daļai vidējo uzņēmumu ir klājies grūtāk. Vairāki bijuši spiesti sašaurināt darbību līdz vietējiem apmēriem vai kļūt ievērojami lielāki.

Rūpniecības apvienības ziņojumā redzams, ka gandrīz trešā daļa lielo zviedru uzņēmumu ir palielinājuši savus ieguldījumus dalības ES dēļ. Lielākā daļa no aptaujātajiem 100 uzņēmumiem tomēr atzīst, ka dalība Eiropas Savienībā tos nav nemaz ietekmējusi, bet daži ir ietekmēti negatīvi.

* Tā 1994. gadā teica "jā" puse: ekonomiskā un monetārā savienība dos lielas priekšrocības, tostarp finansu disciplīnu un stingri noteiktu naudas vērtību.

* Tā 1994. gadā teica "nē" puse: iespēja ietekmēt ekonomisko politiku nonāks Eiropas Savienības rokās. Pēc iestāšanās ES Zviedrija kļūs juridiski saistīta ar EVS. Eiropas Valūtas savienībā Zviedrija būs spiesta pāriet uz kopīgo valūtu eiro. Atrodoties EVS, Zviedrija zaudēs iespēju izmantot valūtas maiņas kursu un procentu likmi, lai izlīdzinātu zemu konjunktūru Zviedrijā.

* Tā notika īstenībā: EVS jautājums Zviedrijā vēl nav izlemts. Iedzīvotāji savu viedokli varēs izteikt tautas nobalsošanā, kas varētu notikt ātrākais 2001. gadā.

Sakarā ar ES līguma parakstīšanu Zviedrija tomēr juridiski jau ir saistīta ar EVS. Paredzams, ka Eiropas Valūtas savienībā valstis, kurām ir veselīga ekonomika, likvidēs savu valūtu par labu eiro.

Zviedrijas Konservatīvā partija, Kristīgie demokrāti un Tautas partija ir par iestāšanos EVS. Pret to ir Centra partija, Vides partija un Kreisā partija. Sociāldemokrāti vēl nav izlēmuši. Partijas valde savu viedokli pateiks janvārī, un martā notiks ārkārtas kongress.

Anete Holmkvista

"Skatījums

uz ieceļotāju ģimenēm negatīvs"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.12.16.

Jaunā pētījumā redzams, ka vairāk nekā 300 somi imigrantus uzskata par grupu, kas izmanto sociālo nodrošinājumu un kā draudu somu ģimenes stāvoklim.

Somu viedoklis par ieceļotāju ģimenēm tātad nav īpaši pozitīvs.

Vakar iedzīvotāju un ģimenes politikas organizācijas Väestöliitto izdotajā docenta Ismo Sēderlinga grāmatā Perheitä meiltä ja muualta. Suomalaisten näkemyksiä omista ja maahanmuuttajien perheistä (galvenais nosaukums aptuveni "Ģimenes pie mums un citur") bija publicēti aptaujāto somu zīmējumi par grāmatas nosaukumā minēto tēmu.

Grāmatas pirmajā daļā Sēderlings ir pētījis migrācijas cēloņus, kā arī iedzīvotāju pārcelšanās kustību uz un no Somijas. Viņš ir arī iedziļinājies tādos jēdzienos kā rasisms, naids pret svešiniekiem un diskriminācija un šo parādību izpausmes formās. Autors arī izsaka savas pārdomas, vai ir iespējams ietekmēt pret ieceļotājiem izveidojušos aizspriedumus.

Otrā daļā Sēderlings ir apkopojis somu un ārzemnieku ģimeņu priekšstatus. Tie balstās uz pētījumiem par imigrāciju visā valstī, ko viņš pats veicis no 1995. līdz 1996. gadam. Toreiz viņš lūdzis 1500 nejauši izvēlētiem 18 - 75 gadus veciem somiem gan vārdos, gan ar zīmējumu palīdzību raksturot abus ģimeņu modeļus. 52% no aptaujātajiem atsūtījuši savas atbildes, un no saņemtajiem 316 zīmējumiem Sēderlings publicēšanai izvēlējies 60.

No ievietotajiem materiāliem redzams, ka somi nav sevišķi pozitīvi noskaņoti pret imigrantu ģimenēm. Attieksme ir cieši saistīta ar ekonomiskajiem apstākļiem - jo mazāk ir pašam, jo dusmīgāks cilvēks ir par to, kas pieder citiem.

Sākumā redzams, ka zināšanas par ieceļotāju ģimenes dzīvi ir trūcīgas - zīmējumu saturs ir trūcīgs. Ar ieceļotājiem saistītie simboli zīmējumos ir tādas lietas kā televizori, mūzikas centri, kalnu velosipēdi, prestižu marku automašīnas utt. Uz somiem attiecinātie simboli ir ūdenstilpju piekrastēs uzceltas somu pirtis, ezeri, karogi un laivas. Fiziskā ziņā ieceļotāji tiek izvietoti pilsētu nomalēs.

Atklāti rasistiski zīmējumi ir tikai daži. Tajos ir ilustrācija, kurā ieceļotāju ģimene zīmējumā ir parādīta kā mēslu čupa. Citā redzams nacists, kas ar cirvi vajā imigrantus.

Daudz parastāka ir tēma "Viņi dzīvo uz mūsu rēķina". Ieceļotāji bieži tiek uzskatīti par draudu iedzīvotāju struktūrai - vairākos zīmējumos redzamas lielas ģimenes ar radinieku saimi vai arī grūtnieces, kurām jau ir vesels bērnu pulks.

Zīmējumos arī atklājas skaidra robežšķirtne starp "mēs" un "viņi", piemēram, viņu ģimene brauc ar BMW, bet mēs ar "Ladu". Tāpat arī "viņi" saņem lielus sociālos pabalstus, bet "mums" ir jāmaksā lieli nodokļi. Zīmējumi, kuros attēlotas nabadzīgas ģimenes, lielākoties simbolizē somu ģimenes, kamēr imigranti tiek attēloti kā labklājībā mītoši, kas kliedz pēc jauniem pabalstiem.

Bildēs tikpat kā nav pamanāmas simpātijas pret ieceļotāju grupām, kaut arī pētījuma veikšanas periodā notika karš Bosnijā.

Zīmējumos neparādās valsts iestādes, bet konfrontācija tiek uztverta kā situācija starp "mums" un "viņiem". Sēderlings norādīja: somi uzskata, ka imigrantu vēsture sākas pēc tam, kad viņi ir ieradušies mūsu valstī un sāk šeit apdraudēt mieru.

Ismo Sēderlinga secinājums par zīmējumiem ir tāds, ka ieceļotāji somiem vēl aizvien ir liela jautājuma zīme. Par spīti savai nezināšanai, šķiet, ka somi nav īpaši ieinteresēti uzzināt vairāk. Saņemtie zīmējumi liecina par arī pat atklāti negatīvu nostāju, tomēr Sēderlings domā, ka nelielais rasistisko attēlu īpatsvars liecina par informētības uzlabošanos.

Grāmatas beigās Sēderlings vaicā, kā iespējams ietekmēt negatīvo nostāju? Viņš atsaucas uz Norvēģijas piemēru, kas rāda, ka atklāti rasistiski vai pret ieceļotājiem naidīgi noskaņoti grupējumi gūst jo lielāku atbalstu, jo valsts iestādes un pilsoņi mazāk dara, lai novērstu aktuālās problēmas.

Tālākā perspektīvā Ismo Sēderlings vēlētos redzēt daudz pārdomātāku imigrantu reģionālo izvietošanu. Daudzi piemēri rāda, ka mazām un ekonomiski atpalikušākām apdzīvotām vietām ir bijis visgrūtāk integrēt ieceļotājus. Turklāt vajadzētu arī izplatīt informāciju par to, kādēļ imigranti ierodas un kāda ir viņu kultūra. Viņš aicina arī skolas mācību programmā vairāk iekļaut tādu priekšmetu kā internacionalizācija.

Beigās Sēderlings konstatē, ka Somijas masu mediju reportāžas par ieceļotājiem vēl ir bērna autiņos un piebilda, ka veids, kādā daži masu mediji informē par imigrantiem, diezin vai tiktu paciests Centrāleiropā vai ASV.

Žanete Bjorkvista

"Vai Izraēla un Sīrija var samierināties"

"The Economist"

— 99.12.18./30.

Sīrijas lēmums atsākt sarunas ar Izraēlu ir izraisījis lielas cerības uz ilgstošu mieru. Taču pašā Izraēlā entuziasms nav tik vispārējs.

Pasauli ir pārsteigusi laika izvēle un vispārējais optimisms: Sīrija un Izraēla atkal ir atsākušas sarunas par mieru. Taču nav nekāds pārsteigums, ka Amerika atkal spēlē vidutāja lomu un viss pasākums notiek Vašingtonā. Šajos desmit gados izraēliešu un arābu diplomāti daudzkārt ir ceļojuši uz Vašingtonu, lai panāktu mieru. Gluži tāpat kā Sīrijas ārlietu ministrs Faruks Šarā un Izraēlas premjerministrs Ehuds Baraks, sēžoties šonedēļ pie sarunu galda, izmantos pazīstamas metodes: piespiedu smaidi, runas par vēsturiskām iespējām un diplomātisku progresu. Tomēr šoreiz visas banālās frāzes skanēs patiesāk nekā citreiz.

Bija nepieciešami gandrīz četri gadi un divas Izraēlas valdības maiņas, lai atsāktos Sīrijas un Izraēlas sarunas. Vaijas sarunas Merilendas štatā jau bija sākušās, bet tad izraēlieši 1996.gada sākumā sarunas apturēja, jo bija sākusies teroristu bumbošanas kampaņa Izraēlas pilsētās. Tolaik par premjerministru tika ievēlēts Benjamins Netanjahu un tas izraisīja atsalumu Sīrijas un Izraēlas sarunās. Kad pagājušā gada maijā par premjerministru ievēlēja Ehudu Baraku, kas solīja panākt mieru ar Sīriju un tās atbalstītāju Libānu, šķita, ka jaunas sarunas ir neizbēgamas. Taču to atsākšanu aizkavēja kavēšanās abās pusēs, acīmredzami par to, kas tad īsti ir bijis panākts iepriekšējās sarunās.

Patiesību sakot, sīrieši dod priekšroku tirgošanās sarunām visā klusībā un vienmēr dod priekšroku lielu pasākumu reducēšanai līdz fotografēšanās sesijām. Nav ne mazāko šaubu, ka sīriešu kautrīgā izturēšanās pēdējos sešos mēnešos ir apslēpusi plašas kuluāru sarunas. Pat piekrizdami iznākt rampas gaismā Vašingtonā, sīrieši norāda, ka liela daļa darba vienošanās panākšanai jau ir izdarīta.

Sīrijas vecīgais prezidents Hafezs Asads, iespējams, ir nolēmis nokārtot Sīrijai strīdīgos jautājumus uz visiem laikiem, kaut vai tādēļ, lai nolīdzinātu ceļu savam dēlam Bašaram, visticamākajam pēcnācējam Sīrijas vadībā. Nosūtot uz sarunām ārlietu ministru Šarā, Asads ir paaugstinājis likmes, salīdzinot ar iepriekšējām sarunām, kas notika vēstnieku līmenī. Šarā pats ir radījis lielas cerības sīriešos, teikdams, ka darījumu būs iespējams noslēgt pāris mēnešos. Savukārt Baraks jau sen ir solījis, ka Izraēlas karavīri līdz nākamā gada jūlijam tiks vaļā no partizānu apkarošanas Dienvidlibānā, un līgums ar Sīriju šī solījuma izpildi ievērojami atvieglotu.

Tomēr vēl ir pietiekami daudz laika, lai kaut kas saietu šķērsām. Lai gan jebkura darījuma pamatstruktūra ir pilnīgi skaidra - vairāk vai mazāk pilnīga izraēļu atkāpšanās no Golanas augstienēm apmaiņā pret drošības garantijām no Sīrijas un Libānas puses, - tomēr vienošanās detaļu izstrādāšana varētu būt velnišķīgi grūta. Nav šaubu, ka Libānas valdība piekritīs visam, ko teiks Sīrija, taču Hezbollah , galvenais pretošanās spēks Libānas dienvidos, ir solījis turpināt cīņu, kamēr neaizies pats pēdējais Izraēlas karavīrs, neņemot vērā Izraēlas prasību sarunu laikā ievērot pamieru. Sīrija mēģinās ietekmēt partizānus, lai tie nomierinātos, taču tā nav spējīga tos pilnīgi apklusināt.

Baraka problēma ir tā, ka viņš ir solījis sarīkot referendumu par jebkuru miera līgumu. Pirms došanās uz Vašingtonu 14.decembrī Baraks Knesetam lūdza dot savu svētību. Viņš šādu svētību saņēma, taču pārāk iespaidīga tā nekādā gadījumā nebija: 47 balsis par, 31- pret, un 24 deputāti atturējās. Neko labu nevēstīja pārbēdzēji no koalīcijas rindām: ultraortodoksāļu partija Shas , kurai ir 17 būtiski svarīgie parlamenta mandāti 120 deputātu lielajā Knesetā, no balsojuma atturējās. Premjerministru izglāba arābu partijas, kurām ir 10 parlamentāriešu vietu, stingri atbalstot premjerministru. Taču tas ir izraisījis neērto jautājumu , kas tik ilgi ir slēpies dibenplānā: vai Barakam patiešām ir nepieciešams "‘ebreju vairākuma" atbalsts, lai gūtu sev vēlamo rezultātu?

Vairāki labējā spārna Kneseta deputāti atklāti runā, ka par ebreju valsts robežām ir jālemj tikai pašiem ebrejiem. Citi mēģina izteikties taktiskāk. Viņi iesaka, ka referendumā vajadzētu ievērot "īpašu vairākumu", teiksim, 60 procentu. Miera nometnē šādus ierosinājumus dēvē par skaidri izteiktu rasismu. Izraēlas arābu pilsoņiem, kuru ir nedaudz mazāk par piektdaļu no visiem iedzīvotājiem, vienmēr ir bijušas tādas pašas vēlēšanu tiesības kā ebrejiem, un referendumā, kā uzskata miera nometnes pārstāvji, nedrīkstētu būt nekādi izņēmumi.

Pat tādā gadījumā politiskā realitāte diktē, ka Barakam būtu jāmēģina panākt kaut vai marginālu uzvaru. Tas nebija nekāds traks nacionālists, bet gan nelaiķis Ichāks Rabins, kas pirmo reizi lietoja frāzi par "ebreju vairākumu". Viņš 1992.gadā vēlējās, lai viņa valdībā piedalītos Shas , jo tad viņa miera priekšlikumi nebūtu atkarīgi no arābu partiju atbalsta. Baraks ir nonācis līdzīgā situācijā: "Bez Shas nebūs nekāda miera līguma", izteicies kāds augsta ranga valdības ministrs.

Neviens Izraēlā vairs neapgalvo, ka topošais līgums būs tikai par Golanas augstienēm. Tiek uzskatīts, ka strīdi par teritorijām būs par Sīrijas prasību precīzi atjaunot situāciju 1967.gada kara priekšvakarā, kad Sīrijas rokās atradās (nelikumīgi - kā apgalvo izraēlieši) Galilejas jūras ziemeļaustrumu piekraste. Savukārt Izraēla vēlas, lai Sīrija pieņemtu stingros ierobežojumus tās militārajiem spēkiem Golanas apvidū līdz pat Damaskai. Šos ierobežojumus uzraudzītu starptautiskie novērotāji, tai skaitā arī izraēlieši, kuri vadītu svarīgākās izraēliešu izlūkošanas stacijas. (Sīrija sarunu iesākumā piedāvā abpusējību tādu pasākumu īstenošanā). Izraēla arī grib saņemt no ASV miljoniem dolāru vērtu militāro palīdzību, lai nostiprinātu savas monitoringa spējas un savus gaisa kara spēkus.

Baraks apgalvo, ka viņš uzskatot mieru ar Sīriju un arī "palestīniešiem", kā viņš vienmēr piesardzīgi piebilst, par Izraēlas un arābu konflikta izbeigšanu stratēģiskā plānā. "Tas būtu cionisma mērķu realizācijas augstākais punkts," Baraks izteicās Knesetā. Taču lielākajai daļai no 17 tūkstošiem ebreju kolonistu Golanas augstienēs tā būtu visu cionisma ideālu nodevība. Viņi jau ir sākuši demonstrāciju un citu pasākumu kampaņu. Atšķirībā no kolonistiem Rietumkrastā, kuru neomesiāniskais nacionālisms izraisa dziļas domstarpības, Golanas kolonisti izpelnās plašu atbalstu. Galu galā gandrīz 30 gadu visu politisko novirzienu Izraēlas valdības ir apgalvojušas, ka Golanas augstienes ir neatņemama Izraēlas sastāvdaļa.

Rietumkrasta kolonisti, baidoties no precedenta, kuru radītu atkāpšanās no Golanas augstienēm, ir sākuši izmantot savu ievērojamo politisko ietekmi un organizatoriskās spējas, lai aizstāvētu Golanu. Pašreizējais Likud partijas vadītājs Ariels Šarons zem saviem karogiem cer apvienot visus negatīvistus. Savukārt valdības pusē tiek domāts, vai nevajadzētu apvienot referendumu par Golanu ar solīto referendumu par Rietumkrastu.

Izraēla un Palestīniešu pašpārvalde ir apņēmušās panākt "pamatvienošanos" līdz februāra vidum un pilnīgu līgumu līdz septembrim. Šobrīd vēl neviens nevar būt drošs, kā jaunā sakustēšanās Sīrijas sarunās ietekmēs šo grafiku un kāda būs Sīrijas sarunu procedūra un grafiks.

"Trīs uzmundrinājumi

pastardienas sludinātājiem"

"Financial Times"

— 99.12.25.

Pievērsīsim šajā Ziemassvētku vakarā savu uzmanību tiem slavenajiem cilvēkiem, kuri kļūdījušies vispamatīgāk, paredzot nākotni.

Droši vien visdrūmākais no tiem, kuru pareģojumi joprojām rada satraukumu, bija Džons Maltuss. 1798. gadā viņš paziņoja, ka iedzīvotāju skaits pieaugs daudz ātrāk nekā pieejamais pārtikas daudzums, tādējādi izraisot badu, postu un nāvi. Daļēji viņam bija tasinība. Laikā kopš viņa dienām iedzīvotāju skaits ir pieaudzis seškārtīgi, un kopš 1950. gada tas pieaug vidēji par 1,8% gadā, kaut arī dzimstību kontrolē.

Par laimi, Maltuss nespēja paredzēt pārsteidzošo zinātnes ražību, kura palielinājusi pārtikas produktivitātes efektivitāti daudz tālāk par 18. gadsimta sapņiem. Tagad pasaule ražo pietiekami daudz pārtikas, lai likvidētu badu pat ja ir 6 miljardi iedzīvotāju.

Nav atrisināta problēma, kā sadalīt to starp valstīm. Daudzās pasaules daļās, it īpaši Subsahāras Āfrikā, kari, korupcija un politiskā gļēvulība nepieļauj pat pamatpalīdzības sniegšanu. Tātad ir izrādījies, ka Maltuss ir kļūdījies mazāk, nekā varētu domāt.

Ar specifiskāku un kļūdaināku Maltusa pesimisma variantu 70. gados nāca klajā ekspertu grupa, kura sevi dēvēja par Romas klubu. Tie paredzēja, ka drīzumā izsīks gandrīz visi enerģijas, minerālu un lauksaimniecības resursi. Attiecīgi palielināsies arī piesārņojums.

Trīsdesmit gados, kas pagājuši kopš viņu ziņojuma, pasaules preču reālā cena ir kritusies par 48%. Par lielāku problēmu ir izrādījies nevis produkcijas trūkums, bet gan tās pārliekais apmērs.

Tiesa, ka septiņkārtīgais reālo naftas cenu pieaugums 70. gados šķita apliecinām šo diagnozi. Taču, līdzīgi citiem nolemtības sludinātājiem, Romas klubs pārāk zemu novērtēja divus pašlabojošus spēkus. Pirmais no tiem bija cenu signālu spēja mainīt rīcību - kā piemēru var minēt pārslēgšanos no naftas uz citām degvielām. Otrs spēks bija tehnoloģijas spēja īstenot šīs pārmaiņas, piemēram, palielinot enerģētikas efektivitāti un samazinot ražošanas izmaksas.

 

Briesmas

Tagad ir patīkami spēt pasmaidīt par šīm kļūdām, taču nebūtu pareizi slīgt pašapmierinātībā. Romas klubs pārspīlēja videi draudošās briesmas, taču tas norādīja uz svarīgu lietu. Un to brīdinājums, iespējams, deva savu ieguldījumu kopš tā laika veiktajos koriģējošajos pasākumos.

Iespējams, ka viskļūdainākais šī gadsimta paziņojums ir atskanējis no amerikāņu sociālā komentētāja Linkolna Stefensa mutes, kad viņš 1919. gadā pēc komunistiskās Krievijas apmeklējuma pavēstīja: "Es redzēju nākotni, un tā darbojas". Šis verdikts, atbalsojoties nākamajās desmitgadēs, piesaistīja daudz izsmiekla.

 

Marksa kļūda

Šodien, desmit gadu pēc Berlīnes mūra krišanas, cilvēki aizmirst brīnīties. Taču pirms 1988. gada, kad Mihails Gorbačovs kļuva par PSRS prezidentu, nebija pārāk daudz prognožu, ka korumpētais un labi bruņotais režīms pilnībā zaudēs savu tvērienu pār padomju impēriju. Gadsimts pilnīgi mierīgi varēja beigties ar daudz drūmāku politisko ģeogrāfiju, taču Stefensam joprojām nebūtu taisnība.

Viens no iemesliem ir tas, ka Kārlim Marksam pašam būtu jāieņem vieta šajā maldu panteonā - par savu monumentālo nespēju paredzēt tirgus kapitālisma spēku un pielāgošanās spējas. 1844. gadā viņš paziņoja: "Jo vairāk bagātības strādnieks rada, jo viņš kļūst nabadzīgāks."

Vācijā, valstī, kur dzīvoja Markss, vidējie reālie ienākumi kopš 1948. gada ir seškāršojušies, un šī pieauguma vidējais temps ir bijis 4,7% gadā, kamēr nacionālais ienākums ir septiņkāršojies. Pat Savienotajās Valstīs, kur algas auga krietni lēnāk, šajā gadsimtā reālie ienākumi ir palielinājušies trīs reizes. Nav nekādu šaubu, ka kapitālismu tā pretrunas nebūt nav sagrāvušas.

Tomēr joprojām pat visspīdošākie intelekti nav spējuši paredzēt attīstību, kura šodien ir kļuvusi par mūsdienu dzīves fonu. Savās sākotnējās attīstības stadijās gan televīziju, gan automašīnu, gan datoru industrijas eksperti ir noraidījuši kā nenozīmīgus. Dižais zinātnieks lords Kelvins gadsimtu mijā izteicās, ka viņš netic "gaisa navigācijai".

1956. gadā bijušais Karaliskais astronoms Ričards Vūlijs paziņoja, ka kosmiska ceļojuma ideja ir "pilnīgas blēņas"; Ernests Rezerfords izteicās, ka doma par enerģijas iegūšanu no atoma ir "pilnīgas muļķības". Einšteins domāja tāpat, un nodzīvoja līdz brīdim, kad apstiprinājās, ka viņš ir katastrofāli kļūdījies.

Iespējams, ka atoma saskaldīšana nebija viens no 20. gadsimta laimīgākajiem notikumiem, taču no kodolholokausta, lai arī tik tikko, tomēr izdevās izvairīties; un kurš zina - varbūt kodolenerģija var kļūt par nākamo paaudžu glābiņu. Pat īss pagātnes prognožu apskats norāda cik cilvēka iztēle ir trausla.

Vismaz mēs varam būt droši, ka kļūdījies ir 17. gadsimtā dzīvojušais īru arhibīskaps Džeimss Ašers, kas bija aprēķinājis, ka pasaules gals varētu būt 1996.gadā. Tādēļ varbūt mēs varam secināt, ka pagaidām nav gājis tik slikti, kā varēja domāt.

"Virzība uz atvērtu nākotni"

"Financial Times"

— 99.12.22.

Šī smagā gadsimta mācība ir šāda: ceļš uz progresu un labklājību meklējams individuālo brīvību aizsardzībā.

Tas bija labākais gadsimts, tas bija sliktākais gadsimts, tas bija progresa laikmets, un tas bija ārprāta laikmets. Nekad agrāk cilvēce nebija veikusi tādus lēcienus zināšanās un labklājībā. Nekad iepriekš tā vēl nebija piedzīvojusi tādu cietsirdību un neprātu. Šādu gadsimtu ir grūti izvērtēt. Taču tas, kas notiks nākamajā gadsimtā, it tieši atkarīgs no tā, kā mēs izvērtēsim pagātni.

Gadsimta gaitā pasaules iedzīvotāju skaits ir četrkāršojies, kamēr pasaules reālie ienākumi per capita arī ir četrkāršojušies. Šī nepieredzētā ienākumu un skaita pieauguma pamatā atrodas ārkārtīgs zināšanu pieaugums.

Kā norādīts spīdošajā Cato Institute publicētajā polemiskajā rakstā, Savienotajās Valstīs paredzamais dzīves ilgums ir palielinājies par 30 gadiem; nāves gadījumu skaits infekcijas slimību dēļ - piemēram, tuberkulozes, poliomelīta, tīfa vai pneimonijas - ir krities līdz 50 no 100 000; bet reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir pieauguši septiņkārt.

Attīstītajā pasaulē šodienas cilvēks daudzējādā ziņā ir bagātāks nekā Kornēlijs Vanderbilts, un sievietēm nav jābaidās no Anglijas karalienes Annas likteņa, kurai bija 18 grūtniecības un pieci dzīvi dzimuši bērni, no kuriem neviens neizdzīvoja līdz pieauguša vecumam.

Tomēr ieguvumi nav sadalīti vienlīdzīgi ne valstu ietvaros, ne arī pasaulē: dažas sabiedrības ir izrādījušās esam krietni veiksmīgākas jaunu zināšanu radīšanā un lietošanā nekā citas. Taču zināmā mērā tās pieder praktiski ikvienam planētas iedzīvotājam.

Pat nabadzīgākajās pasaules valstīs vīrieša paredzamais dzīves ilgums ir 62 gadi, kas ir vairāk nekā šodienas attīstītajās valstīs 1900. gadā. Indijā, kas atrodas visai tālu no veiksmīgākajām attīstības valstīm, kopš neatkarības atgūšanas reālie ienākumi per capita ir auguši vairāk nekā par 150%. Tas panākts, kaut arī valsts iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies.

Tātad tas ir bijis labākais gadsimts. Taču tāpat tas ir bijis arī sliktākais: šausminošu zvērību gadsimts. Nacisms noveda pie 50 miljonu cilvēku bojāejas, no kuriem 6 miljoni gāja bojā holokaustā. Daži pēdējie aprēķini liecina, ka komunisms novedis pie vairāk nekā 100 miljonu cilvēku bojāejas. Pirms tam imperiālās idejas palīdzēja izraisīt Pirmo pasaules karu, kas bija katastrofāls Eiropas civilizācijai.

Ja kāds vēlas rast saikni starp šī gadsimta panākumiem un šausmām, to var atrast kādas no 1938. līdz 1943. gadam sarakstītas grāmatas nosaukumā. Šī grāmata ir zinātnes filozofa Karla Popera darbs Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki .

Popers analizē brīvību un bailes no tās, bailes, kas sagrābušas intelektuāļus jau kopš laikiem, kad šī ideja parādījās pirmo reizi - pirms 2500 gadiem Senajā Grieķijā. Tad, apgalvo Popers, slēgtā sabiedrība "un līdz ar to arī tās kredo, ka cilts ir viss un atsevišķs cilvēks nav nekas, bija sabrukusi. Individuālā iniciatīva un pašapliecināšanās bija kļuvuši par faktiem."

Šajā laikmetā, raksta Popers, pasaulē ienāca kas jauns: zinātne sacentās ar maģiju, saprāts grāva autoritāti, debates aizstāja padevību un likums stājās ieražu vietā. Taču vienlaikus radās arī "neizsīkstošs dumpis pret brīvību", kura karognesēju rindās Popers iekļauj Platonu ar viņa utopisko sakārtotas, harmoniskas sabiedrības redzējumu.

Platona redzējums apvienojumā ar Hēgeļa historicismu atgriezās marksisma veidā un - kariķētā formā - Hitlera redzējumā par rasiski tīru, hierarhiski sakārtotu un nacionālsociālistisku Vāciju. Kā Popers pareizi uzstāj, gadsimta politiskā un ekonomiskā tēma ir bijusi konflikts starp atvērtu sabiedrību un tās ienaidniekiem - starp sabiedrību, kurā "individuāliem cilvēkiem ir jāsaskaras ar personīgiem lēmumiem", un "maģisku vai kolektīvisku sabiedrību".

20. gadsimta labās lietas - zinātnes progress, inovācijas plūsma, dzīves standartu paaugstināšanās, demokrātijas izplatība, dekolonizācija - ir atvērtas sabiedrības aspekti. Sliktākais ir nācis no reakcijas pret to - gatavība nogalināt miljoniem cilvēku, jo tie neiekļaujas ideālas sabiedrības redzējumā.

Tas, kas notika no 1989. līdz 1991. gadam, bija šī gadsimta visapņēmīgākā mēģinājuma radīt slēgtu sabiedrību sabrukums. Komunisma utopiskums tad atklājās kā katastrofāla neveiksme: viņi radīja tuksnesi un nosauca to par sociālismu. Krievija, kas gadsimta sākumā bija ekonomiski augšupejoša lielvalsts, noslēdz to ar dzīves standartu, kas nav lielāks par trešo daļu no Dienvidkorejas dzīves līmeņa.

Diemžēl vēsture atkārtojas - pirmo reizi kā traģēdija, otro - kā farss. Ne tik sen intelektuāļi zemojās totalitārisma Moloha priekšā. Šodien tie atrod jaunus paņēmienus, kā izsmiet objektīvā saprāta un individuālās brīvības ideālus.

Taču šāda reakcija ir neizbēgama. Brīvība ir biedējoša. Jautājums ir, kā labāk uz to atbildēt? Popers pats aizstāv "pakāpenisku sociālu inženieriju". Ar to viņš domāja specifisku reformu īstenošanu, lai risinātu konkrētus trūkumus. Šis pakāpenisku, neutopisku reformu gars ir bijis pamatā labākajiem šī gadsimta politikas lēmumiem gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Tā ir utopisma antitēze.

Šim pašam garam ir jābūt nākamā gadsimta politikas pamatā un vispirmām kārtām - globālā līmenī. Atvērta sabiedrība neizbēgami kļūst globāla. Tās radītās tehnoloģijas un tās pieļautās tirgus attiecības saista pasauli kopā. Ir nepieciešamas institūcijas, kas saista globālus uzdevumus ar lokālu politiku. Šādu institūciju radīšanas uzdevums būs lielākais nākamā gadsimta izaicinājums.

Neko neizdosies panākt bez niknas pretestības. 20. gadsimta utopisms varbūt arī ir miris, taču vēlme atriezties pie dzīves ciltī - nē. Tas ir tik cilvēcīgi. Daudzi aktīvisti Sietlas PTO apspriedē vēl pasaulei atgriešanos pie sen zaudētās perfektās harmonijas ar dabisko kārtību. Šodien to balsis ir skaļākās, kas uzstājas pret atvērto sabiedrību.

Šī dīvainā, notikumiem bagātā gadsimta beigās mums ir jāapzinās sava izvēle. "Pie harmoniskās dabas kārtības nekādas atgriešanās nav," raksta Popers. "Ja mēs pagriežamies atpakaļ, tad mums ir jāiet līdz galam - mums ir jāatgriežas pie zvēriem." Utopisms - arī zaļais utopisms, kas mēģina rast perfektu harmoniju starp cilvēkiem, kā arī cilvēkiem un dabu, - ir malds. Cilvēce ir zaudējusi cēlā mežoņa nevainību. Šādu utopiju varētu ieviest vienīgi ar piespiešanu, un pat tad tā ciestu neveiksmi.

Viss, ko mēs varam darīt, ir īstenot pakāpeniskas reformas un radīt institūcijas, kas ļautu mūsu izveidotajai globālajai atvērtajai sabiedrībai darboties pēc iespējas labāk. Ja mēs atcerēsimies šo 20. gadsimta mācību, tad mēs būsim apzinājušies būtiskāko.

Mārtins Volfs

 

""Ziemeļu dimensija"

ES nostāda kutelīgā situācijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.12.28.

Somu vēlmes

piepildās vilcinoties

Somijas prezidentūras laiks bieži tiek slavēts kā sasniegums. Tomēr vienu mērķi savas prezidentūras laikā valsts nav sasniegusi, proti, ES un Krievijas attiecību uzlabošanu. Taču bija pieejama pēc Somijas iniciatīvas izstrādātā koncepcija "ES politikas ziemeļu dimensija". Šai iniciatīvai jāveido reģionālās sadarbības ietvars. Tomēr karš Čečenijā darbu tajā traucē.

Pēc ES galotņu tikšanās Helsinkos novērotāju spriedums bija vienprātīgs: Somija ES prezidentūras laikā paveikusi izcilu darbu. Kaut arī prezidentūra atradās Kosovas krīzes, kā arī Čečenijas spiediena ietekmē, kaut arī vasarā amatā vēl nebija iecelta Komisija, Savienība Somijas prezidentūras laikā guva būtiskus panākumus tādos jautājumos kā ES paplašināšana un militārā joma. Tomēr vienai vēlmei Somija nav pievirzījusies tuvāk: valsts ar ES un Krievijas attiecību sekmēšanu prezidēšanas laikam gribēja uzlikt īpašu akcentu. Šo plānu izjauca karš Kaukāzā.

 

Neizmantotie naftas

un dabasgāzes krājumi

Šī nodoma īstenošanai jau ilgāku laiku bija iecerēts kāds līdzeklis: "Ziemeļu domensija", kuras iniciators bija Somijas valdības vadītājs Liponens un ar kuru vajadzētu veicināt reģionālo sadarbību Baltijas jūras telpā un Arktikā. Tomēr uzmanības centrā atrodas ES un Krievijas attiecības, jo Baltijas valstis, kā arī Polija drīzumā pašas kļūs par ES sastāvdaļu, bet Norvēģija ar ES saistīta Eiropas ekonomiskajā telpā. Iniciatīvai ir divi mērķi: pirmkārt, tai jāsekmē reģiona ekonomiskā integrācija. Tās potenciāls, raugoties uz milzīgajiem dabas gāzes krājumiem Ziemeļkrievijā, ir ievērojams. Otrkārt, jāpievēršas robežšķērsojošu drošības problēmu risināšanai, kas apgrūtina šo izejvielu resursu iegūšanu. Šādu draudu reģionā ir ļoti daudz, piemēram, Baltijas jūras piesārņojums, novārtā atstātās kodoliekārtas Ziemeļrietumkrievijā, organizētā noziedzība un veselības problēmas, kā tuberkuloze vai AIDS. Ar "Ziemeļu dimensijas" palīdzību Somija šīs problēmas grib padarīt par visas Savienības rūpi, jo visa Eiropa iegūstot no spēcīgiem Ziemeļiem, tā argumentē valsts, kurai ir 13000 kilometru gara robeža ar Krieviju.

 

Daudzsološs sākums

"Ziemeļu dimensija" sākās daudzsološi. Pēc tam, kad Somijas valdības vadītājs Liponens ar šo ideju iepazīstināja 1997.gada rudenī, šī koncepcija pirms gada notikušajā Vīnes ES galotņu tikšanās laikā tika ietverta oficiālajā ES dienaskārtībā. Ātrais idejas atbalsts bija saistīts ar Hannas Ojanenas atzinumu, kas kā pētniece strādā Somijas starptautisko attiecību institūtā, ne tikai tāpēc, ka tā ietver rūpīgu marketingu. Somija tādējādi arī visu laiku centās izvairīties no iespaida, ka "Ziemeļu dimensija" kalpojot vienīgi pašu interesēm. Arī koncepcijai neko nevajadzēja maksāt: lai koncepcija nekļūtu par konkurenti sadarbībai Vidusjūras telpā, tātad "Dienvidu dimensijai", nebūtu vajadzīgs neviens eiro papildus. Vēl vairāk somi vēlējās to, lai pastāvošās institūcijas savstarpēji pielāgotos un līdzšinējo finansu palīdzību koordinētu tā, ka līdzekļus (piemēram, tehnisko palīdzību bijušajām Padomju republikām Tacis programmas ietvaros) izmantotu efektīvāk.

Tas, ka Eiropas valstis "Ziemeļu dimensiju" uzņēma labvēlīgi tās nevainīgo mērķu un izmaksu neitralitātes dēļ, nav pārsteidzoši. Tikai skandināvu ES dalībnieki par somu vienpatņa gājienu nebija tik sajūsmināti, ko var izskaidrot ar ķīvēšanos ziemeļu kaimiņu vidū. Nopietnus iebildumus izteica Baltijas valstis, kuras baidījās, ka gāzes vadu celtniecība caur Somiju varētu radīt ieņēmumu zaudējumus no Krievijas naftas un dabasgāzes transporta pa ūdensceļiem. Pašā Somijā "Ziemeļu dimensiju" uzņēma ar eiforiju. Entuziasms, pēc Ojanenas uzskatiem, skaidrojams nevis ar taustāmām priekšrocībām, bet gan ar psiholoģisku efektu. Somijai bija izdevies Savienībā ienest senas intereses, līdz ar to tika paaugstināta arī valsts leģitimitāte. ES bija kļuvusi nedaudz somiskāka.

 

Un kā būs pēc Čečenijas kara ?

Arvien lielāks bija sarūgtinājums, kja nav ieinteresētības par iniciatīvu, kas novembrī bija ļoti uzkrītoša. Valsts žurnālisti atturīgi komentēja, ka "Ziemeļu dimensija" draud degradēties par ieplānotās ES galotņu tikšanās zemsvītras piezīmi. Iespējams, ka par plāna klupšanas akmeni kļuva tās pašas īpašības, kuras pirms gada bija iemesls iniciatīvas sekmīgai pieņemšanai. Tās konkrētais saturs palicis neskaidrs: enerģētikas jomā ES loma ir ierobežota, jo infrastruktūru izveidei investīcijas tiek pieņemtas no privātajiem uzņēmumiem. Lielu reģionālu problēmu risināšanai, piemēram, atomspēkstaciju sanācijai, nepieciešamas milzu summas, kuru iegūšana "Ziemeļu dimensijas" ietvarā praktiski nav iespējama.

Papildu spiedienu uz ideju izdara karš Čečenijā. ES Parlaments, raugoties uz Kaukāzā valdošajām šausmām, pieprasa noteiktu Tacis programmu iesaldēšanu. "Ziemeļu dimensiju" šādas sankcijas ietekmē tieši. Tomēr Somijā netic, ka krīze projektam būs nāvējošs naža dūriens. "Kādu dienu karš Čečenijā būs beidzies", saka Perti Torstila, direktors Somijas ārlietu ministrijā. Tad atgriezīsies pie "Ziemeļu dimensijas" kā ilgi veidotas iniciatīvas, jo Eiropa nevarēs apiet sadarbību ar Krieviju.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!