Jā, mums problēmas ir, bet laiks ķerties pie darba un tās risināt

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas sabiedrībai:

Ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 17.janvāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 15.07 sarunājās radio žurnālists Andris Siksnis

— Labdien! 17.janvāra programmas "Pusdiena" studijā ir Andris Siksnis un, kā bieži pirmdienās, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga:

— Sveicināti!

— Es tā paskatījos mūsu iepriekšējā tikšanās kalendārā, šeit jūs bijāt 20.decembrī. Šogad neesam tikušies.

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu jā, varbūt varētu izmantot šo izdevību un vēlreiz atkārtot savus Jaungada sveicienus un uzsvērt, ka tie, kurus man bija izdevība pateikt 1.janvāra pašās pirmajās minūtēs, noteikti bija domāti visiem Latvijas iedzīvotājiem, bez izņēmumiem, vienalga, kas būtu viņu senči un kāda tautība, latviešiem, līviem, čigāniem, krieviem, poļiem, ukraiņiem, uzbekiem, absolūti visiem, kas Latvijā dzīvo, ieskaitot arī mūsu viesus, kas šeit ir apmetušies, dzīvo un strādā, tātad visiem, kas Latvijā dzīvo. Un noteikti tie bija domāti visu profesiju un nodarbošanās pārstāvjiem bez jebkādiem izņēmumiem, tātad bija domāti arī zemniekiem. Kaut gan es savā uzrunā nevienu profesiju netiku atsevišķi minējusi, bet es to pieņēmu pašu par sevi saprotamu, ka, protams, tas ir visiem domāts.

— Vai kāds bijis apvainojies?

V.Vīķe–Freiberga:

— Nu, es šodien avīzē lasu tādu vēstuli, ka, lūk, neesot bijis speciāls apsveikums Latvijas zemniekiem. Es nu tiešām nesāku piesaukt visas profesijas un visas nodarbošanās , manas runas tēma bija mazliet citāda, bet tie apsveikumi, ticiet man, bija no sirds, domāti visiem un zemniekiem arī.

— Jā, gads dabiski ir sācies un turpinājies arī ar intensīviem notikumiem. Pagājušā nedēļā, tas bija juristu forums, un pagājusī nedēļa ir aizritējusi arī pastiprinātā masu mediju interesē par Latvijas juristu forumu, kurā daudz speciālistu, politiķu, viesu diskutēja par Eiropas tiesību jautājumiem, par Latvijas spēju un gatavību nākotnē tieši praksē būt līdzvērtīgiem Eiropas saimē. Ko jums deva šis forums, varbūt arī ko demonstrēja, un kādas ir tās atziņas par mūsu gatavību tieši?

V.Vīķe–Freiberga:

— Man šķiet ļoti pozitīva zīme, ka tāds forums notika, tas rāda, ka Latvijā juristi ir gatavi debatēt par dažādiem patlaban ļoti aktuāliem jautājumiem, un Tieslietu ministrija palīdzēja izkārtot viņiem šādu izdevību. Es domāju, tas visnotaļ ir teicami. Mums stāv priekšā ļoti nopietns darbs, lai uzlabotu visas mūsu trešā pīlāra spējas un funkcionēšanu gan Iekšlietu ministrijā, gan Tieslietu ministrijā, un, lūk, juristi pēc savas profesijas ir tādi ļaudis, kas atrodas un darbojas dažādās struktūrās, viņi, juristi, ir arī parlamentā, viņi ir starp parlamentāriešiem, viņi arī darbojas biznesā, tiesā un prokuratūrā un tā tālāk. Tā ir ļoti nozīmīga profesija, kuras attīstība nākamo gadu laikā lielā mērā noteiks mūsu spēju uzlabot savas valsts vispārējo, varētu pat teikt, labklājības līmeni, ne tikai tiesiskuma līmeni. Un, protams, mūsu gatavību Eiropas Savienībai.

— Jā, jūs izteicāt pārliecību, ka juristiem nopietni jādomā par iekšējās kontroles mehānismu, zinot, ka par šo problēmu jūs sākāt runāt Ģenerālprokuratūras kontekstā, interesanti, kā šim procesam, jūsuprāt, ir jānotiek citās tieslietu jomās un ar tieslietām saistītās iestādēs?

V.Vīķe–Freiberga:

— Iekšējās kontroles mehānismi visur būtu vajadzīgi, piemēram, tiesnešiem. Nupat atkal ziņās parādījās tāds apgalvojums, ka tamdēļ vien, ka viens tiesnesis vien ir tiesāts par korumpētību, tas būtu pierādījums, ka korumpētība nepastāv. Piedošanu, bet tas nu nav vērā ņemams indikators. Jautājums ir par to, cik notiek kukuļņemšana un došana slēptā veidā, vai tāda pastāv, kā to ir iespējams novērtēt, novērst, galvenokārt kādus pasākumus būtu iespējams veikt pašas profesijas ietvaros, pašu tiesnešu starpā, pašu prokuroru starpā un tamlīdzīgi. Visām nopietnām profesijām demokrātiskās valstīs ir savi ētikas kodeksi, viņiem ir savi kontroles mehānismi, viņiem ir izvērtēšana, sūdzību komisijas, pie kurām var vērsties iedzīvotāji ar savām sūdzībām.

likt ziedus pie tiem, kas krita janvāra notikumos, it īpaši Andris Slapiņš, ar kuru man bija personīga draudzība jau no astoņdesmitajiem gadiem.

— Paldies jums par šo interviju! Un lai veicas darbā Līvānos, atkal Rīgā un pēc tam arī Stokholmā. Mēs atkal tiksimies šeit.

Mums Prezidenta kancelejā ienāk ļoti daudz sūdzību par neadekvātu rīcību, vismaz to rakstītāju uztverē, piemēram, par tiesu procesiem, kas velkas nenormāli ilgi, kuru rezultāti bijuši tiešām apšaubāmi un tā tālāk, un tā tālāk. Sūdzību ir ārkārtīgi daudz, sūdzības ir arī no ārvalstu biznesmeņiem — investoriem, bieži par zināmām situācijām, kas, viņuprāt, rada Latvijai nelabvēlīgu klimatu ārvalstu investīcijām, tam sekas ir ļoti dramatiskas, saprotiet. Te jau mēs runājam vairs ne tikai par vienas profesijas ļaužu piemērotību savam amatam, bet par tām sekām, ko viņi izraisa, kas iespaido visas valsts labklājību, nerunājot par tās drošību un par tās tiesiskumu. Tās ir nopietnas lietas, kurām nepieciešams nopietni pievērsties, nevar tikai paslaucīt zem tepiķa un teikt — mums viss ir kārtībā, viss ir brīnišķīgi, mums problēmu nav. Mums problēmas ir, bet mums nav vajadzīgs sevi šaustīt un krist izmisumā, bet — tieši otrādi — ķerties pie darba un rīkoties sistemātiski un soli pa solim, lai sāktu tās izlabot.

— Jā, starp mūsu tikšanās reizēm šeit, šeit radio studijā, ir notikuši arī daudzi pavērsieni tieši saistībā ar prokuratūru, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš ir atkāpies. Kā jūs tagad raugāties uz šo, varbūt, mijiedarbību starp prokuratūru un parlamentāriešiem, jo, kā zināms, atkal tiek vākti paraksti, lai tomēr pētītu šo personību un arī visu Prokuratūras likumu.

V.Vīķe-Freiberga:

— Te ir jāatšķir vairākas lietas. Atgādināsim, ka komisija, kas ierosināja prokuratūras izvērtēšanu, bija nodibināta, lai izsekotu izmeklēšanai par pedofilijas lietu un eventuālu saistību ar augstām amatpersonām. Un specifiski šajā kontekstā šai komisijai ir radušies nopietni pārmetumi prokuratūras rīcības stilam, viņu darbības veidam, ar kuru saistībā tad viņi ir griezušies pie saviem kolēģiem parlamentā, lai vaicātu pēc izmeklēšanas, lai redzētu, vai šie pārmetumi ir tiešām pamatoti un kas tur īsti notiek. Diemžēl nav tāda mehānisma mūsu valstī, ka varētu, lūk, prasīt, lai tiktu izmeklēta viena atsevišķa kaut kādas lietas procedūra, un jautājums ir — vai tā drīkstētu būt, vai ne, bet šinī gadījumā, saprotiet, ir valstiska nozīme, tāpēc, ka jautājums ir sekojošais — vai prokuratūra ir pietiekami neatkarīga, pietiekami atbildīga, lai mēs viņiem varētu simtprocentīgi uzticēties, ka absolūti viss, kas ir nepieciešams, tiek darīts, lai izmeklētu šo lietu līdz galam, lai tā nekur netiktu bremzēta, vienalga, kur tas arī novestu. Ja par to pastāv šaubas, tas ir iemesls, kādēļ tika ierosināta šī izmeklēšana. Un, protams, tehniski, tīri juridisku un tehnisku iemeslu dēļ nebija cita veida, kā to darīt, iekustināt šo procedūru par ģenerālprokurora atstādināšanu.

— Vai , jūsuprāt, Jānim Skrastiņam tieši tai laikā vajadzēja atkāpties?

V.Vīķe-Freiberga:

— Nu, es domāju, ka tas ir tagad ūdens zem tilta, viņš atkāpies ir, ko man tur vairs spriedelēt.

— Jā, runājot par tiesiskumu un interpretējumiem. Jūs runājāt pirms došanās uz Poliju vēl šeit Rīgā, teicāt, ka Austrālijas pilsonis Konrāds Kalējs ir neparasti daudz ceļojis un tas ir aizdomīgi. Kādu jūs vispār redzat Kalēja lietas attīstību, un kā Latvijai būtu turpmāk jāreaģē varbūt pat starptautiskā arēnā?

V.Vīķe-Freiberga:

— Te atkal gribētu koriģēt ļoti neprecīzu atreferējumu no tā, ko es teicu. Es neteicu, ka viņa ceļošana ir pierādījums viņa vainai, absolūti neko tamlīdzīgu ne. Es gan teicu, ka ir dīvaini, kamdēļ šis cilvēks nemitīgi pārvietojas no vienas valsts uz otru, kas viņu uz to ir mudinājis, ņemot vērā, ka katra šāda pārvietošanās ir izraisījusi milzīgus apvainojumus par viņa saistību ar kara noziegumiem jeb, precīzāk sakot, noziegumiem pret ebrejiem. Un kuru rezultātā nedēļām un mēnešiem ilgi radusies ārkārtīgi intensīva preses uzmanība, gandrīz katrā rakstā, radio raidījumā vai televīzijā tiek minēts Latvijas vārds un saistīts ar Otrā pasaules kara noziegumiem. Tātad tiek bojāts Latvijas tēls, izsakot to ar vienu vārdu skaidri. Tas nav pierādījums viņa vainai, tas, kas man rada aizdomas, ir sekojošais — kas viņu mudina tik aktīvi ceļot pa pasauli, ņemot vērā, ka katru reizi viņš ir sacēlis tik ļoti smagu ažiotāžu, kas saistās ar Latvijas valsts tēlu; vai viņam pašam bija šī ideja, vai viņam pašam patīk šī uzmanība, vai kāds viņu uz to ir mudinājis, — tas ir vienkārši retorisks jautājums, ko es pacēlu, tam nekāda sakara nav ar viņa vainu, nedz pierādījumiem par viņu, kategoriski nē, tas ir noteikti jāprecizē.

— Un tomēr — kā jūs domājat, kā Latvijai kā valstij būtu jāuzvedas, protams, šajā kontekstā, vai mūsu prokuratūrai būtu intensīvāk jāvāc tieši materiāli par viņu, uz ko aicinājušas dažādas starptautiskās institūcijas?

V.Vīķe-Freiberga:

— Redziet, es esmu iepazinusies ar šīs lietas vairākiem aspektiem, man ir rokās tie dokumenti, kas saņemti jau agrāk gan no Kanādas, gan no Austrālijas un no Amerikas, kad viņš tika izraidīts, tajā brīdī šīs valstis viņu izraidīja kā nevēlamu personu tādā sakarībā, ka viņš bija melojis imigrācijas brīdī, šinīs valstīs ierodoties. Viņi nebija spējīgi tobrīd atrast pietiekamus pierādījumus, lai viņu jau uz vietas tiesātu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Latvijas prokuratūra ir griezusies gan pie Vīzentāla centra, gan pie šīm dažādām zemēm un ir intensīvi jau ar tām sadarbojusies, lai ievāktu materiālus, patlaban atkārtoti un no jauna tiek veikti šie mēģinājumi ievākt pēc iespējas vairāk informācijas, ja tāda būtu radusies. Jo katrā ziņā Latvijas valsts nostāja ir pilnīgi skaidra — nav nekādu šaubu, ka Latvija nosoda noziegumus pret cilvēci, nosoda noziegumus, kara noziegumus un tiem, atšķirībā no zviedriem, nav nekādu noilguma termiņu, vienalga, cik gadu pagājis, šādus cilvēkus var saukt pie atbildības. Tomēr ir vajadzīgs kas vairāk par bildi, kurā viens cilvēks ir bijis vācu armijā. Mēs ļoti labi zinām, ka Latvija bija okupēta valsts un ka latvieši tika iesaukti pretēji visām starptautiskām konvencijām vācu armijā, bija zināmi brīvprātīgie, bet bija ļoti daudzi pret savu gribu iesaukti, un atrašanās vācu uniformā, kaut tā arī būtu SS uniforma, jau pati par sevi nav pietiekams pierādījums kara noziegumiem. Te ir vajadzīgi juridiski apstiprinājumi, pierādījumi, lai šis cilvēks arī varētu tikt tiesāts tiesas priekšā.

— Par zināmu pārsteigumu, jāteic, izvērtusies mūsu valsts jaunā vēstnieka Amerikas Savienotajās Valstīs kandidatūras izvērtēšana. Ārlietu ministrija izvirza, iesaka Aivi Roni, pret to iebilst Ārlietu komisija, un tagad diplomāta izvēle ir jūsu rokās. Kā jūs rīkosities?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es rīkošos pēc sava labākā sprieduma un sirdsapziņas, ņemot vērā visu to informāciju, kas man pieejama no visiem man pieejamiem avotiem, un es savu izvēli tad rakstiski paziņošu ārlietu ministram, tas notiks pavisam tuvākā laikā.

— Proti?

V.Vīķe-Freiberga:

— Ja šodien neizdosies (rīt mēs braucam uz Līvāniem), tad tas notiks trešdien.

— Nu tad turpināsim arī par Latvijas iekšpolitiskajiem jautājumiem, Latvijas politiskās partijas diskutē par priekšlikumu ieviest piecu procentu barjeru pašvaldību vēlēšanās, līdzīgi kā tas ir Saeimā. Viedokļi ir dažādi, un partiju galīgie viedokļi arī vēl nav zināmi. Kā jūs vērtējat šo piecu procentu regulējumu?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es esmu lūgusi sagatavot informāciju, statistiku, lai redzētu, kā šāda barjera varētu iespaidot to partiju profilu, kāds tas parādās pašvaldībās, un, cik noprotu, te ir ļoti liela atšķirība starp Rīgas situāciju, kas ir visai specifiska, un to, kas valda uz laukiem, it sevišķi mazāk apdzīvotās vietās. Man rodas iespaids, ka apstākļi Rīgā vispār ir stipri atšķirīgi no citām vietām, un man personīgi šobrīd nav viedokļa. Es esmu lūgusi par to tuvāku informāciju.

— Vai jums šķiet, ka šie pieci procenti varētu būt kāds demokrātisks ierobežojums?

V.Vīķe-Freiberga:

— Es baidos par mazāk apdzīvotām vietām, piemēram, kāds vietējais cilvēks, kas bauda visu cieņu un atbalstu un ir ļoti specifiska persona, varētu tikt ievēlēta kaut kādā mazā partijā jeb tamlīdzīgi, bet jautājums ir, kā tehniski tas tiek izkārtots un uz cik lielu bāzi šie pieci procenti tiks aprēķināti, uz kādu iedzīvotāju bāzi un tamlīdzīgi, tad, man liekas, būtu risks tāds, ka tas varētu apturēt lauku rajonos tādas iecienītās vietējās personas, kas nav saistītas ar kādām lielākām partijām, viņu spēju tikt ievēlētiem. Tas man darītu raizes.

— Arvien dramatiska situācija joprojām ir Čečenijā, arī mūsu Saeimas deputāti izsaka par Latvijas nostāju Čečenijas jautājumā skaidri nosodošu formulējumu. Vai Latvijai, jūsuprāt, šobrīd būtu jāpieņem kāds paziņojums tieši Krievijas adresē?

V.Vīķe-Freiberga:

— Tas pilnīgi ir Saeimai jāizlemj, viņi ir mūsu tautas ievēlētie pārstāvji, viņiem ir tiesības savu viedokli izteikt, un, ja viņi to uzskata par vajadzīgu, tad viņiem ir pilnas tiesības to darīt.

— Pavisam drīz šonedēļ jūs brauksit uz Līvāniem, uz Latgali, kur vēl neesat bijusi. Kas jūs tur sagaida un kādēļ tieši tur?

V.Vīķe-Freiberga:

— Sāksim ar to, ka nesenajā starptautiskā izvērtējumā Latgale tika atzīta par patlaban vismazāk attīstīto Eiropas reģionu, tas vispār ir dramatiski. Mēs varam šaubīties, vai absolūti pēdējā vietā, vai pirmspēdējā, vai pāris vietas uz priekšu, bet tas vērtējums, protams, ir ļoti graujošs. Un katrā ziņā ir skaidrs, ka vairākos Latgales rajonos bezdarbs ir nenormāli augstā līmenī, tur ir problēmas, tai pašā laikā arī manāmas attīstības zīmes, pozitīvas izmaiņas, tātad Preiļu rajons varētu būt tāds zīmīgs rajons, iepazīstoties ar to dziļāk, mēs gūtu vispār labāku iespaidu par Latgales situāciju kopumā, gan par īpašām grūtībām, gan arī nākotnes izredzēm, nākotnes plāniem, mums tur būs tikšanās gan ar zinātnieku grupām, kas analizē situāciju tīri no tehniska viedokļa, gan arī ar reģionālās attīstības ļaudīm. Reģionālā attīstība un Eiropas Savienības sniegtais pabalsts, es domāju, nākamo gadu laikā būs ļoti nozīmīgs, bet Latvijai būs svarīgi ne tikai piesaistīt līdzekļus, bet arī tos lietderīgi izmantot, kā viņi spēs izmantot šos līdzekļus, lai tiešām radītu vispārēju uzlabošanos un uzplaukumu šajā reģionā.

— Vai jūs sagaidāt, ka vietējās amatpersonas arī jums stāstīs par šādiem plāniem, kā , ko darīt un kā izmantot?

V.Vīķe-Freiberga:

— Jā, noteikti, mēs ar divām atsevišķām firmām tiksimies, tur būsim "Līvānu stiklā" un "Anda Optec", specifiski ar ražotnēm mums būs runāšana , tad apciemosim zemnieku saimniecību "Rūķīšus", būs sarunas ar uzņēmējiem un tā tālāk. Un skolā arī viesosimies.

— Un pavisam drīz jūs dosities arī ārpus valsts uz holokausta problemātikai veltītu konferenci Stokholmā šī mēneša beigās, Zviedrijas galvaspilsētā pulcēsies daudzu valstu vadītāji un diplomāti. Kāda ir šī saieta darba kārtība, kas īpašs sagaidāms no jūsu dalības tur?

V.Vīķe-Freiberga:

— Man ir paredzēts referāts, kurā es pastāstīšu par Latvijas attieksmi vispār pret holokausta jautājumu un arī to, kas Latvijā tajā jautājumā ir paveikts. Es domāju, tas varētu būt ļoti svētīgi — atgādināt visu, kas ir noticis Latvijas teritorijā kopš Otrā pasaules kara. Tas vien, ka tajā brīdī Latvija bija okupēta, ir atgādināms, ir jāatgādina, ka padomju gados notika jau kara noziedznieku vajāšanas, tur gan bieži šīs vajāšanas notika ar spīdzināšanas palīdzību un safabricētiem dokumentiem, bet es pieņemu, ka daudzi tika jau tajā laikā notiesāti. Un tas ir jāatgādina, ka tādi notiesātie ir bijuši, protams, tajā brīdī, tā nebija neatkarīga Latvijas Republika, mēs jau nevaram mainīt vēsturi, ejot atpakaļ, un izskaidrot, atgādināt mūsu pilnīgi nepārprotamo nosodījumu par holokausta notikumiem, mūsu oficiālo norobežošanos no šiem notikumiem un arī to, ka Latvija kā valsts ir vienmēr gatava saukt pie atbildības jebkuru personu, pret kuru ir pierādījumi, ka tā tādus noziegumus ir pastrādājusi. Bet galvenais, kas būtu jāuzsver, — šajā konferencē iecerēts arī likt uzsvaru uz izglītību, kas palīdzētu nākamām, patlaban augošām paaudzēm izvērtēt šos vēstures notikumus. Latvijā tas ir svarīgi tamdēļ, ka visu laiku tomēr vēsture tika traktēta no propagandiska komunistu viedokļa, un mums ir īpaši svarīgi, lai skolas grāmatās tiktu daudzpusīgi atspoguļoti holokausta notikumi uz Otrā pasaules kara un tā seku fona, tamdēļ tur arī notiks sesijas tieši par izglītības jautājumu, kas man šķiet pozitīvi un ļoti nozīmīgi.

— Vai, jūsuprāt, starptautiskai sabiedrībai ir par maz informācijas par Latvijas tālaika vēsturi un notikumiem šeit?

V.Vīķe–Freiberga:

— Starptautiskajai sabiedrībai diemžēl Latvijas vārds pārāk izskan tieši šādu skandālu kontekstā, kaut gan, paldies Dievam, mums ir arī tomēr situācijas, kur gan mūsu mākslinieki, gan mūsu sportisti laimīgā kārtā spēj palaikam pievērst preses uzmanību.

— Un visbeidzot par jaunāku laiku vēsturi, 20.janvāris, barikāžu atceres pasākumi. Ko šai dienā darīsit jūs?

V.Vīķe-Freiberga:

— Viens interesants pasākums ir Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda rīkots pasākums "Rakstīsim vēsturi kopīgi", kurā piedalījušās 60 skolas, jaunieši gājuši ievākt liecības no barikāžu līdzdalībniekiem, tātad dzīvo vēsturi, un it kā esot atklājuši pat faktus, kas nebija līdz šim zināmi. Tas ir ļoti svarīgi — izmantot dzīvas liecības. Starp citu, attiecībā uz holokaustu, arī uz šiem ļaudīm un viņu liecībām viens tāds ieteikums. Piemēram, kad es saņēmu, kad biju Amerikas Savienotajās Valstīs, no Amerikas ebreju kongresa ieteikumu izmantot holokausta pārdzīvotājus, lai viņi iet skolās un stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Lūk, tas, ka bērni un skolēni ir iesaistīti šo vēstures liecību vākšanā, man šķiet ārkārtīgi vērtīgi, viņiem tur ir atlasīts vairāk nekā 140 materiālu, un viņiem būs tāds pasākums, kurā es arī piedalīšos. Un, protams, es iešu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, izmantošu šo izdevību nolikt ziedus pie tiem, kas krita janvāra notikumos, it īpaši Andris Slapiņš, ar kuru man bija personīga draudzība jau no astoņdesmitajiem gadiem.

— Paldies jums par šo interviju! Un lai veicas darbā Līvānos, atkal Rīgā un pēc tam arī Stokholmā. Mēs atkal tiksimies šeit.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā