Esam Eiropā. Un esam ceļā uz Eiropu

Dr.oec. Inese Vaidere, Ministru prezidenta padomniece:

Latvija pirmspievienošanās kontekstā

Šobrīd Latvija ir viena no retajām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kurai ir izstrādāta vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija (stratēģijas vēl ir tikai Slovēnijai un Ungārijai). Stratēģija martā akceptēta Latvijas Republikas Ministru kabinetā, pirms tam tā ir publiski apspriesta.

Sabiedrisko apspriešanu organizēja Latvijas ekonomikas attīstības fonds (LEAF), iesniedzot atzinumus un priekšlikumus Ministru prezidentam un finansu ministram. Dokuments ir tulkots angļu valodā, tādējādi dota iespēja ar to iepazīties visplašākajam interesentu lokam.

Nedaudz no stratēģijas tapšanas vēstures.

Vidējā termiņa stratēģijas trūkums tika uzsvērts Eiropas Komisijas (EK) atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā (ES) (" Agenda - 2000 "). No šī dokumenta izriet, ka Latvijā tika radīti institucionālie un juridiskie priekšnoteikumi acquis communautaire ieviešanai, Latvijā netika pievērsta pietiekama uzmanība ekonomiskās attīstības iespēju izvērtēšanai un tādas stratēģijas noteikšanai, kas nodrošinātu Kopenhāgenas kritēriju izpildi un līdz ar to arī ilgspējīgu ekonomisko attīstību vienota tirgus apstākļos.

Stratēģijas izstrādes nepieciešamība bija definēta kā Latvijas prioritāte EK dokumenta projektā "Latvija: Pievienošanās partnerība".

Šajā dokumentā formulētas EK prasības

īstermiņa laikposmā (1998.gads):

* vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritāšu apstiprināšana valdības līmenī;

* EK un Latvijas valdības kopēja paziņojuma (joint assessment) pieņemšana par ekonomiskās un finansu politikas prioritātēm Eiropas līguma ietvaros;

vidēja termiņa laikposmā (3-5 gadi):

* regulāra pārskata sniegšana par ekonomiskās un finansu politikas prioritāšu īstenošanu atbilstoši kopējam paziņojumam Eiropas līguma ietvaros, kurā ir jāizvērtē atbilstība

— Kopenhāgenas kritērijiem;

— acquis ekonomiskā un finansu politikas jomā (tai skaitā ir jānodrošina ekonomiskās politikas koordinācija, konverģences programmas izstrāde, finansu un fiskālā disciplīna);

— ES ekonomiskās un sociālās politikas mērķiem (reālā konverģence) un Māstrihtas kritērijiem (nominālā konverģence).

Eiropas Komisija uzsvēra, ka vidēja termiņa stratēģija jāizstrādā sadarbībā ar EK, lai noteiktu Latvijas tautsaimniecības galvenās problēmas ceļā uz Eiropas Savienību un rīcības pasākumus makroekonomikā, valsts finansēs, sociālajā aizsardzībā un struktūrpolitikā.

Tādējādi valdība apņēmās izstrādāt dokumentu, kura mērķis bija identificēt vidēja termiņa (līdz 2003.gadam) ekonomiskās politikas virzienus Latvijai kā kandidātvalstij uz ES.

1997.gada septembrī Latvijai tika piešķirts finansiāls atbalsts vidēja termiņa ekonomiskās stratēģijas izstrādei ES integrācijas kontekstā.

Tehniskās palīdzības tiešais saņēmējs ir neatkarīgo zinātnieku grupa, kuras darbību (projekta realizācijas ietvaros) koordinē uzraudzības komiteja. Tajā ietilpst vairāku valsts institūciju — Finansu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Centrālās statistikas pārvaldes, Ārlietu ministrijas, Latvijas Bankas, Eiropas integrācijas biroja — pārstāvji.

Izstrādājot stratēģiju, tika ņemtas vērā šādas EK prasības:

* projekta uzsvars ir jāliek uz makroekonomiskajiem jautājumiem, atvēlot strukturālajām reformām pakārtotu lomu un atspoguļojot tās tādā apmērā, kādā tās ietekmē makroekonomisko mērķu sasniegšanu;

* lai nodrošinātu precīzu un savstarpēji saskaņotu mērķu un ierobežojumu formulēšanu, stratēģija ir jāatspoguļo arī kvantitatīvā veidā;

* stratēģijas izstrādē ir jāpiedalās Finansu ministrijai, Ekonomikas ministrijai un Latvijas Bankai;

* stratēģija jāizstrādā ar aktīvu neatkarīgo zinātnieku un ekspertu piedalīšanos;

* stratēģijas izstrādes gaitā jāuztur pastāvīgs dialogs starp ekspertu darba grupu un valdības pārstāvjiem, kā arī ar Eiropas Komisiju;

* par stratēģiju ir plaši jādiskutē, lai nodrošinātu publicitāti un sabiedrības informētību.

Dr.oec. prof. Bruno Mežgailis, — "Latvijas Vēstnesim"

1940./1941.: pirmais padomju režīma gads

Pirmais no tiem sākās 1940.gada 17.jūnijā, kad Latvijā iebruka Padomju Savienības tanki. Kā vēlāk (daudz vēlāk) noskaidrojās, tas tika veikts uz 1939.gada 23.augustā noslēgtā Molotova—Ribentropa slepeno protokolu pamata, ar kuriem Latvija, Igaunija un Lietuva tika "nodotas" PSRS ietekmes zonā. Ar to arī Latvija kā brīvvalsts beidza pastāvēt un tās teritorija līdz ar tajā dzīvojošajiem cilvēkiem pakļauta svešai, pret tās neatkarību naidīgai varai.

Pirmā posma beigas iezīmējās 1941.gada jūnijā un jūlijā, kad Latvijas teritorijā ienāca Vācijas karaspēks un te nodibināja savu "austrumpārvaldi". Tas savukārt beidzās1944. un 1945. gadā, kad vāciešus padzina PSRS armija. Ar šo laiku sākās svešo varu trešais posms, kas ilga līdz 1990.gada 4.maijam, kad no jauna Latvijas Republika pasludināja, t.i., atjaunoja, valsts neatkarību.

No Latvijas Statistikas pārvaldes publicētajiem datiem redzams, ka 1935. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 950 502 cilvēki.

Cik cilvēku Latvijā dzīvoja 1940.gada jūnijā, par to Latvijas Statistikas pārvaldes publikācijās dati nav atrodami. Ja zināms, ka pēc vācu puses iniciatīvas 1939.gada oktobrī un decembrī no Latvijas aizbrauca (kā vēlāk noskaidrojās, uz Vācijas iekaroto poļu teritoriju) 45 559 vācieši, var rēķināt, ka 1939.gada oktobra sākumā Latvijā varēja dzīvot 2 miljoni cilvēku.

Ņemot vērā vāciešu aizbraukšanu 1939.gada beigās un nelielo (ap 3 tūkstoši cilvēku) dabisko pieaugumu 1939.gada beigās un 1940.gada sākumā, 1940.gada jūnija sākumā Latvijā varēja dzīvot 1 960 000 cilvēku.

Statistikas pārvaldes publicētie dati rāda, ka Latvijā pēc tās neatkarības zaudēšanas pirmajā posmā (1940.—1941. gadā) iedzīvotāju kustība ne tikai neapstājās, bet zināmā mērā pat intensificējās.

1940.gadā noslēdza 19,5 tūkst.laulību, 1941.gadā — 23,9 tūkst.laulību. Laulībā šajā posmā stājās pat aktīvāk nekā līdz tam. Tā, piemēram, 1938.gadā iestājās laulībā 15,8 tūkst. pāru, 1939.gadā —17,1 tūkst.

Daļēji šādu laulībā stāšanās palielināšanos var izskaidrot ar to, ka laulības vecumā nāca cilvēki, kas lielākā skaitā bija dzimuši pēc Pirmā pasaules kara. Laulību skaits palielinājās arī tāpēc, ka pārmaiņas politiskajā dzīvē daļai cilvēku radīja jaunas cerības. Arī tas varēja būt par motivāciju vairāk stāties laulībā, nekā miera laika apstākļos.

Kaut arī cilvēki nezināja, kas viņus sagaidīs nākotnē, notikušās pārmaiņas pašas par sevi mudināja aktīvāk darboties arī demogrāfijas jomā.

Taču pārmaiņas valsts sabiedriski politiskajā dzīvē iedzīvotāju ataudzē drīz veidoja arī citāda rakstura "kustību".